Saņņikova Zeme

ONKILONU KAPSĒTA

Karavīri, sasēdušies apkārt ugunskuram, stāstīja cits citam un sievietēm visu gājienā un kaujā piedzīvoto un pārsprieda atsevišķas epizodes, slavēdami balto cilvēku pērkonus un zibeņus, ar kuru palīdzību izdevies iznīdēt veselu vampu apmetni ar tik nelieliem zaudējumiem — pa vienam onkilonam uz desmit vampu —

un atgūt gandrīz visu nolaupīto. Agrakajās kaujas bijis pavisam citādi — viens onkilons uz diviem, labākajā gadījumā uz trim vampu. Tagad mežoņi ilgi neuzdrošināšoties uzbrukt.

Ceļotāji kopā ar Amnundaku, Annuiru un atbrīvoto sievieti sēdēja pie atsevišķa ugunskura. Gorohovs stāstīja Annuirai par karagājienu.

Gorjunovs, vēlēdamies uzzināt ko tuvāk par vampu dzīvi, izprašņāja onkilonieti, kas bija jau mazliet iemācījusies vampu valodu. Sieviete pastāstīja, ka vampu apmetne esot it kā viena ģimene, tāpēc ka starp atsevišķiem vīriešiem un sievietēm neesot ciešu saišu: visas sievietes piederot visiem vīriešiem, un bērni esot kopēji. Dažreiz vīrietis kopā ar sievieti, kas viņam iepatikusies, aizbēgot uz mežu un dzīvojot atsevišķi; tomēr pārējie ar to neesot mierā, nogalinot bēgli un sievieti atvedot atpakaļ alā. Vīriešiem dienas aizejot medībās, ēšanā un ieroču — rungu, šķēpu, kasīkļu — gatavošanā; sievietes gādājot malku, apstrādājot ādas, taisot siksnas, bet darba arī viņām neesot daudz: stundām ilgi viņas zvilnot pie uguns vai saulītē un snaužot. Gaļu parasti notiesājot jēlu vai mazliet apceptu uz uguns, un pēc veiksmīgām medībām visi pieēdoties tik, cik lien; ja gaļas neesot — badojoties augām dienām vai izrokot kādas saknītes, lasot gliemežus, lielas vaboles un vardes. Guļot pie ugunskura rindā, ar kājām pret uguni, uz ādām vai uz kailas zemes, palikuši zem galvas akmeni. Pēc veiksmīgām medībām un sātīga mielasta dejojot apkārt ugunskuram, kamēr pakrītot bez spēka vai uzsākot kautiņu kāda nieka dēļ. Baidoties kaut kādus akmens, meža un ūdens garus un naktī neparko neejot nekur pa vienam. Pielūdzot lāci un vēl kādu lielu «vēru ar piekto kāju uz galvas un milzīgiem zobiem; sievietes šim zvēram lasot sēnes un dažādas saknītes.

Pēc vakariņām onkilonu karavīri devās pie miera, bet sievietes sāka nogalināto apraudāšanas ceremoniju; mirušos noguldīja citu citam blakām netālu no ugunskura ar šķēpu un loku rokās, vairogu uz ceļiem. Sievietes atpina bizes, izlaida matus pār pleciem, noņēma kaklarotas un rokassprādzes un, aizklājušas seju rokām, dziedāja žēlabainas dziesmas, kurās slavināja kritušo karavīru drosmi un varoņdarbus; viņas sēdēja nelaiķu galvgali un dziedādamas šūpojas uz priekšu un atpakaļ. Kurmis un Baltiņš iedomājās piebalsot dziesmām ar gaudošanu, par ko onkilonietes bija visai izbrīnījušās, jo domāja, ka gudrie dzīvnieki izsaka cilvēkiem līdzjūtību. Apklusinājuši suņus, ceļotāji aizmiga, klausīdamies šajā žēlabainajā dziedāšanā.

Diena sākās kā allaž biezā miglā, kurā blāvi liesmoja ugunskuri. Sievietes, pabeigušas mirušo apraudāšanu, gatavoja brokastis; lai paēdinātu daudzos karavīrus, vajadzēja nokaut desmit briežus. Kad migla sāka izklīst un paspīdēja saule, atnāca šamanis ar savu mācekli. Mirušos uzlika uz nestuvēm, un dziļā klusumā viss karotāju pulks cauri mežam lēnītiņām virzījās uz rietumiem; tikai bungas klajumā pavadīja sēru gājienu retiem, stieptiem dārdiem, pārraidot apmetnēm vēsti par kaujā kritušo bērēm. Sievietes un bērni bēru gājienā nepiedalījās.

Nogājuši desmit kilometru, karavīri sasniedza ieplakas rietumu malu, kur klinšu bluķu krāvumā atradās onkilonu galvenā kapsēta ar daudzām no akmens sakrautām kapu kopiņām; katrā bija stāvu iesprausts šķēps ar smaili uz augšu. Vecākās kopiņas jau bija nosēdušās pār izplēnējušiem līķiem, šķēpi sašķiebušies, dažs nogāzies; uz pašiem vecākajiem kapiem vairs nebija arī šīs zīmes un akmeņus klāja biezi ķērpji.

Nolikuši mirušos mežmalā, karavīri sāka gatavot kapu vietas: atsviezdami sānis akmeņus, viņi krāvumā izveidoja garenu bedri, ne dziļāku par vienu metru, Kad kaps bija gatavs, pie tā atnesa kritušo karavīru un noguldīja ar kājām pret dienvidiem; rokas mirušajam izstiepa gar ķermeni, pie vieniem sāniem nolika loku, pie otriem — bultu maku, seju pārklāja ar ādas gabalu un galvgalī iesprauda šķēpu. Pēc tam kapus aizkrāva ar tiem pašiem izceltajiem akmeņiem. Nogalināto bērnu galvaskausus un kaulus, ko onkilonu karavīri bija salasījuši vampu alā, apbedīja vienkop un atstāja kapa kopu bez jebkādiem izrotājumiem.

Apbedīšanas ceremonijas laikā šamanis, uzkāpis uz liela klinšu bluķa pašā kapsētas vidū, sita tamburīnu un dobjā balsī dziedāja kādus burvju vārdus, acīm redzot, aizgainīdams no svaigajām kapu kopām ļaunos garus, lai tie netraucētu mirušo dusu. Tie karavīri, kuri nepiedalījās kapu kopu kraušanā, stāvēja apkārt plašā lokā, atbalstījušies uz šķēpiem. Kad kapi bija aizkrauti, visi karotāji reizē kā viens vīrs pacēla rokas pret debesīm, aizklāja seju rokām un tad gari iekliedzās; šo kliedzienu ceļotāji jau labi pazina, tomēr šeit, piecsimt vīru raidīts un pēc tam vairākkārt atbalsojies klinšu sienās, tas atstāja satricinošu iespaidu. Kliedziens atkārtojās trīs reizes, un pēc tam karavīri aizgāja atpakaļ uz mežmalu un apmetās atpūsties.

Ceļotāji izmantoja izdevību, lai apskatītu ieplakas nomali. Migla bija izklīdusi, un rīta saule spoži apmirdzēja melnās klintis, kas, veidojot terases un dzegas, stāvu pacēlās galvu reibinošā augstumā; augšā varēja saskatīt smailas virsotnes, kur plaisās baloja sniegi; vietām lejup no sniegājiem pa terasēm tievām strūklām gāzās ūdenskritumi. Dažreiz augšā no sniega lauka atrāvās kūstoša sniega blāķis, kas, šļūkdams lejup pa stāvajām kraujām, sašķīda sīkākos klučos un beidzot ar mīkstu būkšķi nogāzās klinšu sienas pakājē. Debess zilgmē lēnām riņķoja ērgļu pāris, vērīgi raudzīdamies, vai nepamanīs uz dzegām kādu neuzmanīgu jēru vai akmenājos no briežu bara atšķīrušos telēnu. Valdīja pilnīgs klusums, un daudzās kapu kopas starp zaļu, dzeltenu un sarkanīgu ķērpju klātiem klinšu bluķiem, uz robežas starp milzīgo melno sienu ar baltajām sniega strēlēm un zaļo meža joslu zem skaidrajām debesīm iedvesa svinīgu noskaņojumu. Mirušie no zaļajiem mežiem un pļavām, kur viņi dzīvoja, mīlēja un karoja, bija aizgājuši uz šo patvērumu pašā zemes malā, melno klinšu paēnā, uz kurām fantāzija neviļus uzbūra ugunīgu uzrakstu: «Te ir mūžīgā miera valstība.»

Kraujas lejasdaļā iepretim kapsētai ceļotāji ievēroja lielu alu, kuras ieeju sargāja akmeņu valnis. Amnundaks pastāstīja, ka alā senāk mitinājusies stipra vampu orda un šeit notikusi liela kauja, kurā krituši daudzi onkiloni. Ordu iznīcinājuši līdz pēdējam cilvēkam un akmeņu lauku netālu no alas izraudzījušies par kapsētu, jo dzīvi palikušie onkiloni spējuši aiznest projām vienīgi ievainotos vīrus. Kopš tā laika visus karavīrus, kas krituši kaujā ar vampu, apglabājot šajā kapsētā.

— Skatieties, baltie cilvēki, — Amnundaks pabeidza stāstu, rādīdams uz daudzajām kapu kopiņām, — cik daudz drošsirdīgu mūsu cilts karotāju atraduši nāvi 110 vampu rokas! Tagad jūs sapratīsiet, kāpēc mēs tā nīstam šos mežoņus. Mēs nevaram dzīvot mierīgi, kamēr kaut viens no viņiem paliek dzīvs mūsu zemē.

Alā mētājās pa pusei sadēdējuši cilvēku kauli un galvaskausi; lāčiem, vilkiem un ērgļiem kādreiz te bijušas bagātas dzīres, kad onkiloni pēc uzvaras bija aizgājuši un pametuši alā vampu līķus. Spriežot pēc kauliem, kauja notikusi pirms vairākiem gadsimtiem; daudzi kauli, tikko tiem pieskārās, saira pīšļos. Turpretim no krama darinātie šķēpu uzgaļi, naži un kasīkļi, kas arī mētājās visapkārt, bija labi saglabājušies, un ceļotāji savāca veselu kolekciju pirmatnējā cilvēka darinājumu. Tātad arī šī ala bija kapsēta, tikai zem klinšu velvēm, kas bija nokvēpušas ilgos gados kurinātu ugunskuru dūmos, valdīja mikla puskrēsla, un šī vieta uzvēdīja dziļas skumjas.

Aplūkodami alu, ceļotāji neviļus iedomājās, cik drūma ir pirmatnējo cilvēku dzīve, kā viņi cīnās par savu eksistenci, lietojot pavisam primitīvus darba rīkus un ieročus, gan cieš badu, gan, tāpat kā plēsīgie zvēri, pēc veiksmīgām medībām mielojas bez sāta; viņi, glābdamies no sala, patveras drūmās alās, atkarojot tās niknajam lācim vai hiēnai; garajā polārajā naktī viņi dreb aiz aukstuma, tērpušies cietās, rupji apstrādātās zvēru ādās, un īsina laiku, tikai ēdot, guļot un apskaldot krama gabalus, no kā izgatavo darba rīkus un ieročus. Dūrās acīs, cik augstu attīstības pakāpi sasnieguši onkiloni, cik laimīgi un līksmi salīdzinājumā ar vampu viņi dzīvo, arī būdami tādi paši akmenslaikmeta cilvēki; onkiloni valkā apģērbu, lieto mājsaimniecības piederumus un traukus, ievēro ģints paražas un ceremonijas un svin svētkus, viņi dzīvo zaļajos mežos un pļavās, daudz gaišākās un siltākās mītnēs; viņi prot padarīt dažādu savu uzturu, apstrādāt kaulus un ādas; viņiem jau ir pieradinātu briežu ganāmpulki. Onkilonu un vampu ķermeņa formu, sevišķi galvaskausu salīdzināšana uzskatāmi rādīja, cik tālu cilvēce aizgājusi uz priekšu savā attīstībā desmittūkstoš gados, kas šķir paleolītu no neolīta.

Vientuļajā Saņņikova Zemē, ko ledi šķīra no visas pasaules, šīs nošķirtības, izolācijas dēj saglabājās gan dzīvnieki, kas visur citur bija izmiruši vai iznīcināti, gan pirmatnējais cilvēks, kas savā attīstībā bija apstājies uz zemas pakāpes, jo bija atrauts, izolēts no pārējās pasaules, kur viss pakāpeniski mainījās un pilnveidojās. Vampu dzīves apstākļi bija palikuši tādi paši kā tajos tālajos laikos, kad šī zeme atdalījās no kontinenta un apjozās ar ledus joslu; klimats saglabājās bez parmaiņām, pārtikas pietika, un līdz onkilonu atnākšanai nebija nekādu cēloņu, kas rosinātu tiekties pēc labaka dzīves veida.

Amnundaks pastāstīja ceļotājiem, ka vampu jau šo to esot aizguvuši no onkiloniem; agrāk šie mežoņi neesot pazinuši pat uguni un pavadījuši ziemu pie karstajiem avotiem, kur iekārtojuši nojumes, sakraujot citu uz cita akmeņus. Iemācījušies iegūt uguni, vampu arī ziemu aizvadījuši alās, kas labāk pasargā no sala un sniega. Viņi sākuši cept gaļu, kaut gan joprojām ēduši to arī jēlu, iemācījušies izgrebt no koka rupji apstrādātas bļodas un ar siksniņām sašūt no ādām segas un apmetņus aukstam laikam; viņi ari taisot no kaula šķēpu smailes, lai gan dodot priekšroku krama šķēpelēm, kas ir izturīgākas.

Uz Ordina jautājumu, no kurienes vampu dabūjot kramu rīku un ieroču gatavošanai, Amnundaks nespēja atbildēt: onkiloni nezināja tādu vielu; viņi paši vai nu izmantoja kaulu, vai atskaldīja šķembas no lielākiem kaltedona, ahāta vai serdolika ieslēgumiem, ko reizēm atrada ieplakas nomales bazaltā. Uzgaļu un asmeņu gatavošana no šī materiāla aizņēma daudz laika, un onkiloni to darīja pavaļas brīžos garajā polārajā naktī pie ugunskura zemnīcā. Bazaltā krama nebija, tātad vampu novados ieplakas kraujās, acīm redzot, sastopami arī citi ieži, piemēram, kaļķakmens vai krīts, kuros bieži vien atrod kramu. Šī doma mudināja ceļotājus sarīkot jaunu pārgājienu, šoreiz dziļāk vampu zemē.

Aplūkojuši alu, ceļotāji un Amnundaks atgriezās pie pārējiem. Karavīrus atlaida uz mājām, un daļa karotāju izklīda pa takām, bet vīri, kuri dzīvoja tālāk dienvidos, kopā ar Amnundaku devās projām gar ieplakas malu. Ceļotāji izmantoja gadījumu, lai iepazītos ar jauniem Saņņikova Zemes apgabaliem. Ceļš vispār bija vienmulīgs, tomēr dažviet tam piemita arī zināmas īpatnības: vietām milzīgi augstā siena no pašas augšas līdz pat lejai bija gandrīz pilnīgi vertikāla, un tās pakājē gulēja kūstoša sniega blāķi, ko laiku pa laikam, nogāzušās no virsotnēm, papildināja nelielas lavīnas; vietām kraujā dažādā augstumā stiepās dzegas un terases, kur varēja patverties klinšu auni, kuru brūnie stāvi laiku pa laikam tur pavīdēja; vietām no lejas līdz pašai augšai sienu pāršķēla šaura aiza, drūms gaitenis starp pārkaru sienām, asiem izciļņiem, ūdens un vēja izrobotām klintīm, kas atgādināja fantastiskas cilvēku un dzīvnieku figūras. Tomēr tāda aiza bija pieejama vienīgi klinšu auniem, nevis cilvēkiem, un uzkāpt augšā pa to nebija iespējams. Vietām, izvirzījušās uz priekšu, pāri galvai nokārās milzīgas akmens masas, līdzīgas kāda briesmīga zvēra izriestam vēderam, pār kuru lejup strūkloja ūdens urgas. Kāduviet vairāku simt metru augstumā no plaisas stāvajā sienā, mezdams sudrabotu loku, izlauzās ūdenskritums, kam valgmi deva virsotņu sniega lauki, un, izšķīzdams smalkos miglas putekļos, gāzās lejup uz akmens bluķiem. Visur manīja to pašu bazaltu — gan blīvu akmeni, gan porainu lavu, gan līdzīgu izdedžiem; šur tur bija redzami bagātīgi, skaisti dažādu krāsu minerālu ieslēgumi, ko onkiloni vērtēja ļoti augstu un izlietoja sieviešu rotaslietu, kā arī darba rīku un ieroču izgatavošanai.

Kādā vietā divsimt metru augstumā Gorohovs pamanīja klinšu aunu, kas stāvēja uz šauras dzegas un skaidri iezīmējās uz sienas melnā fona; dzīvnieks, juzdamies pilnīgā drošībā, nemaz nebaidījās no divkājainajiem radījumiem, kas kūņojās dziļi lejā.

— Kurš no jūsu karavīriem var nogāzt ar bultu šo aunu? — Gorohovs jautāja.

Amnundaks pašūpoja galvu un atbildēja:

— Mūsu bultas nelido tik augstu.

— Bet mūsu zibeņi lido, un mums vakariņām būs auna gaļa.

Amnundaks ar skatienu nomēroja attālumu un no jauna pašūpoja galvu.

— Nu, Ņikita, lielība naudu nemaksā, nepaliec kaunā onkilonu priekšā! — Gorjunovs uzsauca.

Gorohovs pielādēja savu šauteni, nometās uz ceļgala un drošības dēļ atbalstīja stobru kāda krūma zaru žāklē; auns no šejienes likās neliels brūns plankums, kam nebija viegli trāpīt. Amnundaks un karavīri, gaidīdami, kas notiks, sadrūzmējās apkārt šāvējam. Jakuts mērķēja ilgi, un beidzot nodārdēja šāviens, vairākkārt atbalsodamies klintīs. Brūnais plankums sagrīļojās, metās uz priekšu un nogāzās no dzegas. Dzīvnieks lidoja lejup, atsizdamies ar ragiem pret klints izciļņiem un atlēkdams no tiem kā bumba; gaisā zibēja milzīgie ragi un ķermenim pierautās kājas; beidzot auns nogāzās sienas pakājē. Onkiloni klaigādami aizskrēja pēc medījuma.

— Balto cilvēku zibeņi lido tālu, un neviens nevar no tiem paglābties! — Amnundaks sacīja. — Ja onkiloniem būtu desmit tādu zibeņu, mūsu zemē, iekām saule paslēptos ziemas dusā, nepaliktu dzīvs neviens vampu.

Ceļā karavīru vienības cita pēc citas nošķīrās no kolonas un iegriezās mežā, lai dotos uz savām apmetnēm; beidzot aizgāja arī pēdējie. Pa ceļam vēl ienesuši un uzdāvinājuši šamanim auna galvu, ceļotāji drīz vien iznāca klajumā pie savas mītnes. Annuira visu laiku bija pavadījusi baltos cilvēkus, taču klajumā aizsteidzās gājējiem pa priekšu, lai sagaidītu vīru uz zemnīcas sliekšņa kopā ar pārējām sievietēm, kā pieklājas pēc cilts paražām.