Saņņikova Zeme

BAISAIS ATKLĀJUMS

Nošāvis samani, Gorohovs metās bēgt, cerēdams, ka apjukušie onkiloni tūliņ nemetīsies viņu vajāt un uznākusi nakts dos iespēju paslēpties — sliktākajā gadījumā — atkal kokā. Cauri krūmiem viņš izskrēja uz takas, pa kuru bija atnācis šurp dienā, un neapstājās, iekām nesazīmēja papeli, kurā bija atstājis mantas un suni. Ja vajātāji seko, jāuzkāpj šajā pašā kokā, kur mantu maišelis, sega un pārtikas krājums dos iespēju bez grūtībām pārlaist nakti, jo doties tālāk ar smagu nastu nevarētu tik ātri, bet līdz ūdenim bija vēl pāris kilometru.

Viņš apstājās un ieklausījās; sākumā viss bija klusu, bet pēc tam atskanēja balsis un tālumā iezibējās ugunis; acīm redzot, onkiloni ar lāpām rokās dzinās viņam pakaļ. Ilgi nedomādams, Gorohovs uzrāpās kokā, viņš gribēja pacelt augstāk arī savas mantas. Visvairāk raižu sagādāja Raibais, kas zaru žāklē nevarēja mierīgi nosēdēt; vajadzēja uzlikt tāšu laiviņu uz diviem resniem zariem un iesēdināt tur suni kopā ar mantu maišeli. Tikko viņš bija beidzis kravāties, uz takas netālu no papeles parādījās vairāki onkiloni ar lāpām, bet pa labi un pa kreisi redzēja citus vajātājus. Paskrējuši garām kokam, onkiloni drīz vien uzdūrās svaigajai sliedei, ko mitrajā zemē un zālē bija ievilkusi laiva; viņi tūlīt pieaicināja pārējos un, priecīgi klaigājot, aizskrēja pa šīm pēdām cerībā panākt bēgli.

Gorohovs ieturēja vakariņas, notiesādams žāvētu putnu, pabaroja suni un izsmēķēja pīpi, bet onkiloni vēl joprojām neatgriezās no nesekmīgās vajāšanas. Jakutam sāka mākties virsū miegs, un viņš nolēma nosnausties, līdz uzlēks mēness, tādēļ piejozās pie stumbra un, sēdēdams uz resna zara, aizmiga.

Gorohovs pamodās no tā, ka viņa koks spēcīgi salīgojās. Viņš tikko nezaudēja līdzsvaru un nogāztos lejā, ja nebūtu piesiets pie stumbra; vajadzēja turēt abām rokām arī laiviņu ar visu tās kravu. Gorohovs nesaprata, kas īsti notiek: apkārt viss dārdēja un dunēja, bet debesīs spīdēja mēness, kas jau sen bija uzlēcis; šūpojās arī visi citi koki, lai gan vēja nebija. Beidzot viņš atskārta, ka atkal sākusies zemestrīce. Nejauši atskatījies uz ziemeļiem, jakuts ieraudzīja, ka tur, pavisam tuvu, notiek kaut kas šausmīgs: aiz meža debesīs kapa baltu un melnu dūmu mutuļi, no turienes nāca tada dārdoņa, ka sāka džinkstēt ausīs, bet pēc tam uzdvesa svelmains vējš, tā ka aizrāvās elpa.

— Svētā dievmāte, kas tur notiek?! Zeme plīst pušu, un laukā nāk uguns! — Gorohovs ievaimanājās. — Jābēg, jābēg projām pa ūdeni!

Ar pūlēm viņš nolaida lejā mantu maišeli, laivu un suni, jo koks vēl arvien locījās. Uz zemes tikko varēja noturēties kājās. Grīļodamies kā piedzēris, Gorohovs vilka laivu pa zemi un pēc tam pa seklo ūdeni. Laiku pa laikam te pa labi, te pa kreisi, lauzdams koku zarus, kaut kas iegāzās ūdenī. Dārdi nerimās, un gaiss kļuva aizvien karstāks un smacīgāks.

Beidzot ūdens bija jau tik dziļš, ka bēglis varēja sēsties laivā, lai ātrāk tiktu projām no katastrofas vietas. Izīries plašā klajumā, viņš ieraudzīja ziemeļos liesmu atblāzmu uz dūmu mutuļu fona un sarkanus zibeņus, kas gan šur, gan tur paplaiksnījās dūmu mākoņos.

«Redzams, nabaga onkiloniem šajā ellē gals klāt!» viņš nodomāja. «Un atkal uzliks visu vainu baltajiem burvjiem — nogalinājuši šamani un pēc tam nomaita arī visu cilti.»

Seklie ūdeņi tikai nedaudz viļņojās, bet dziļākajās vietās bangas bija tik lielas, ka laiviņu svaidīja uz visām pusēm. Nobraucis kādus desmit kilometrus, Gorohovs bija galīgi nomocījies un nolēma pameklēt kaut kur patvērumu līdz rītausmai. Kādā plašā klajumā, kur viļņi bija sevišķi spēcīgi, viņš netālu no malas pamanīja virs ūdens zemnīcas karkasu; zemestrīce jau pirms plūdiem bija sagrāvusi mītnes slīpās sienas, bet četri centrālie stabi ar jumta segumu virs tiem bija saglabājušies, jo bija ierakti zemē un saistīti ar šķērssijām. Šī platforma pacēlās gandrīz veselu metru virs ūdens, un viļņi tai pāri nešļāčās.

«Te būs laba vieta atpūtai!» bēglis nodomāja un aizīrās pie platformas. Ar pūlēm viņš uzcēla augšā mantas, uzsēdināja suni, tad uzrāpās pats un izcēla no ūdens arī vieglo laiviņu. Izklājis segu uz jumta mitrajām velēnām, viņš tūliņ aizmiga par spīti dārdiem, kas nāca no ziemeļiem, un viļņu šņākšanai.

Viņš atmodās rītausmā un sāka lūkoties apkārt, lai orientētos un turpinātu braucienu. Pa nakti ūdens bija kļuvis rāms, un tikai laiku pa laikam pāri gludajam spogulim pārslīdēja sīki ņirbu vilnīši. Netālu virs ūdens pacēlās otra saliņa — zaļš pauguriņš. Pēc augstās papeles tā tuvumā Gorohovs pazina savu zemnīcu: papelē viņš bija patvēries bēgšanas naktī, bet šo nakti pavadījis uz sabrukušās Amnundaka zemnīcas paliekām.

Uz ātru roku iekodis, jakuts nolaida laiviņu ūdenī un pasauca Raibo. Suns stāvēja līdzās dūmejai platformas vidū, skatījās ūdenī un smilkstēja.

— Raibais, ko tu tur esi ieraudzījis — kādu zivi, vai? — Gorohovs vaicāja un piegāja tuvāk, lai paņemtu suni, kas negribēja atstāt savu vietu.

Ielūkojies dūmejā, viņš nodrebēja: līdzās vienam platformas stabam no ūdens rēgojās divu cilvēka roku pirksti.

— Ak tu kungs un dievs, te kāds ir noslīcis! — viņš iesaucās. — Kāpēc gan viņš nav uzrāpies pa stabu augšā?

Vienā pirkstā spīdēja sudraba gredzens, kas Gorohovam likās pazīstams. Onkiloniem sudraba rotaslietu nebija, un vienīgi balto cilvēku sievas saņēma tādus gredzenus no saviem vīriem un ļoti lepojās ar šo rotu.

— Ak tu bendes tādi, tā taču ir Raku! Citas sievietes bija tur, bet vecais suns sacīja, ka viņi noslīcinājuši nodevēju.

Gorohovs iekāpa laiviņā un pieīrās pie staba, kur rēgojās rokas; atklājās, ka plaukstas ar siksnu cieši piesietas pie staba. Viņš pārgrieza siksnu un pavilka aiz sastingušās plaukstas — virs ūdens lēnām pacēlās roka, pēc tam parādījās mati un beidzot seja ar atplestām acīm; šīs acis, it kā asarām pierisušas, pārmetoši raudzījās jakutā. Viņš iekliedzās un pakāpās atpakaļ, noslīkušās sievas plauksta izslīdēja viņam no rokām, un galva pazuda duļķainajā ūdenī, tai pakaļ aizslīdēja arī roka — mirušās ķermenis nogrima.

«Nelaimīgā!» jakuts nodomāja. «Viņi to pa nakti turējuši piesietu pie staba, lai viņa neaizbēgtu pie manis, bet pēc tam, kad sākās plūdi, aizmirsuši zemnīcā vai arī atstājuši tīšām, lai noslīkst.»

Viņš iedomājās, ko pārdzīvoja Raku, kad ūdens ielauzās zemnīcā un sāka kāpt aizvien augstāk gar viņas ķermeni; kā viņa locījās un sauca pēc palīdzības, bet šiem saucieniem drausmīgajā nakts tumsā atbildēja vienīgi ūdens šļaksti; kā ūdens pacēlās viņai līdz krūtīm, līdz kaklam, līdz mutei un beidzot noslāpēja pēdējo kliedzienu. Bet viņš taču sākumā atradās tepat tuvumā un, tikko onkiloni bija aizgājuši, viegli varēja izglābt nelaimīgo. Viņa laikam gan bija sākusi kliegt tikai tad, kad ūdens ieplūda zemnīcā, bet viņš šajā laikā jau īrās ezerā.

Gorohovam gribējās izvilkt mirušo un to kaut kur apglabāt, bet nebija ķekša, un apbedīt Raku būtu iespējams varbūt vienīgi sniegos aiz ieplakas robežām. Skumjš un nomākts viņš iesēdināja laivā Raibo, kas tagad paklausīja saucienam, paņēma mantas un brauca tālāk uz dienvidiem. Viņš Irās visiem spēkiem, cerēdams vēl panākt biedrus, un vieglā laiviņa kā bulta šāvās pāri rāmajiem, dziļajiem ezera un kanālu ūdeņiem.

Tad priekšā parādījās ieplakas mala ar baltajām kupenām uz melno klinšu sienu fona. Ziemeļos visu laiku mutuļoja balti un melni mākoņi, un laiku pa laikam no turienes šurp atvēlās eksploziju dārdi.

Beidzot mežs palika aiz muguras. Gorohovs izīrās klajajos ūdeņos, kas apskaloja kupenas. Arī šeit viss atradās zem ūdens. Kur tad biedri? Aizgājuši? Noslīkuši? Uz terases virs kupenām neviens nav redzams!

Bet tad augstu uz kraujas kores debesu gaišajā fonā parādījās tumšs cilvēka siluets. Jakuts skaļi ieaurojās un sāka vicināt airi; Raibais rēja.

Viņu pamanīja — viņš ir glābts!

Gorohovs pieīrās kupenas pakājei, izsēdināja savu pasažieri, izcēla mantas un, smagi apkrāvies, rāpās pa kāpnēm uz augšu.

Pēkšņi viņa priekšā pavērās iegruve — tālāk ceļa nebija. Taču aiz iegruves jau stāvēja Gorjunovs un Ordins.

— Tā, tomēr paspēju jūs panākt! — Gorohovs uzsauca, nomezdams nastu uz ledus. — Nu gan izredzējos velnu!

— Tev vajadzēs ilgi gaidīt, kamēr mēs izcirtlsim ledū pakāpienus uz leju un tad atkal uz augšu, — Gorjunovs atbildēja.

— Tā nu gan ir milzu bedre! Vai tad no vajātājiem sargājaties, vai?… Jā, tikt pāri te nav viegli, — Gorohovs sacīja, aplūkodams izgruvušo robu ar stāvām vairākus metrus augstām ledus sienām. — Bet pakāpienu izciršana veiksies pailgi… Zināt ko: atnesiet virvi un pasviediet man!

Virve katram gadījumam jau bija paķerta līdzi, un, iesējuši galā akmeni, vīri pasvieda to Gorohovam. Viņš pārvilka virvi savā pusē un, salocījis to divkārt, nolaida mantu maišeli lejā ledus robā; kad sainis noslīdēja apakšā, viņš atlaida virves vienu galu, pavilka aiz otra, un virve atgriezās augšā, bet sainis palika apakšā. Tāpat viņš nolaida lejā segu un beidzot arī Raibo, izverot virvi sunim zem kakla siksnas. Aiz kakla piekārtais suns smaka nost un ķepurojās gaisā, bet noslīdēja apakšā tik ātri, ka nepaspēja noslāpt. Tagad vajadzēja nolaisties lejā arī pašam. Netālu no kraujas malas, stingri ietriecies ledū, zvilnēja bazalta bluķis. Jakuts apmeta tam apkārt virvi un nolaidās gar ledus sienu, bet apakšā palaida vajā vienu virves galu, pavilka aiz otra — un virve nokrita pie viņa kājām.

Uzkāpšana neradīja lielas grūtības, jo augšā stāvēja divi cilvēki, kas uzvilka uz terases gan suni un mantas, gan jakutu, — pēdējo ar pūlēm, jo viņš bija smags. Ticis augšā, Gorohovs metās biedru apkampienos:

— Paldies dievam, klāt esmu! Es jau domāju, ka šeit neviena vairs nesastapšu!

Patiešām — ja Gorohovs izirtos no meža tikai dažas minūtes vēlāk, viņš savus biedrus vairs nebūtu ieraudzījis. Abas palikušās nartas jau atradās klinšu sienas dienvidu nogāzē, kur Ņikiforovs pabeidza kravas saiņošanu. Gorjunovs un Ordins pa to laiku vēlreiz atgriezās uz kores, lai uzmestu pēdējo skatienu Saņņikova Zemei, kurai viņi bija ziedojuši tik daudz pūliņu un kura viņu acu priekšā gāja bojā zem ūdens un lavas straumēm kopā ar cilvēkiem un dzīvniekiem. Viņiem bija izdevies izdarīt daudz vērtīgu novērojumu, taču viņu pūliņu rezultāti tik pēkšņi pēdējās stundās šajā zemē bija gājuši bojā kopā ar vienu ekspedīcijas locekli, bet otrs biedrs bija labprātīgi palicis ieplaka un, pēc viņu domām, arī gājis bojā.

Zemās vakara saules staros sudrabains vizēja plašais ieplakas ezers klinšu krauju melnajā ietvarā ar tumšā meža salām un strēlēm, bet ziemeļos, aiz tvaiku un dūmu mutuļojošās sienas, risinājās Saņņikova Zemes un onkilonu cilts drāmas pēdējais cēliens. Ordins uzņēma šo drūmo ainavu pēdējā fotoplatē — šī pasaule, kas tikko bija atklāta zinātniskiem pētījumiem, tagad jau gāja bojā līdz ar pēdējiem mamutiem, degunradžiem un pirmatnējiem cilvēkiem. Izdarījis uzņēmumu, viņš aizgāja iesaiņot aparātu, bet Gorjunovs vēl kādu brīdi pakavējās uz kores un ieraudzīja iznirstam no meža Gorohova vieglo laiviņu.

Ja nebūtu šīs laimīgās nejaušības, jakuts savus biedrus tik drīz nepanāktu.

Uzkāpis augšā, Gorohovs ieraudzīja terasē plato plaisu, uzzināja par Kostjakova bojāeju un saprata, cik laimīgi pats izkūlies sveikā.

— Es gan laikam esmu laimes bērns, Matvej Ivanovič, — viņš sacīja, apstādamies uz kores. — Šajās divās dienās es nezin cik reižu biju nāvei zobos, taču dzīvoju sveiks un vesels, bet nabaga Raku, kuras dēļ īstenībā paliku pie onkiloniem, noslīka, un es esmu vainīgs. Mūžīga piemiņa viņai un Pāvelam Nikolajevičam!

Viņš noņēma cepuri un trīs reizes paklanījās pret Saņņikova Zemi, kur bija gājuši bojā tik daudzi cilvēki.

Šajā dienā ceļotāji nobrauca nelielu gabalu un apstājās Saņņikova Zemes dienvidu nogāzes pakājē. Izlūkgājiens pa ledu uz vaļējās jūras pusi palīdzēja noskaidrot, ka ledus ir pārāk neizturīgs un var uzlūzt jau pirmajā vētrā. Vajadzēja doties uz austrumiem un meklēt drošāku vietu.