Saņņikova Zeme

UPURĒŠANA UN GARU PIESAUKŠANA

— Sakiet virsaitim, — Gorjunovs teica Ņikitam, — ka mēs esam pavisam miermīlīgi ļaudis un nevienam nedarīsim nekā ļauna. Arī mūs uz šejieni atveda putni, kas lido uz ziemeļiem. Mēs gribam tikai aplūkot zemi, kur putni pavada vasaru. Mēs apskatīsim šo zemi un aiziesim atpakaļ uz savējo.

Gorohovs pārtulkoja viņa vārdus.

— Vai jums ir pērkoni un zibeņi, kas nogalina iztālēm? — Amnundaks jautāja.

Atskanot šim jautājumam, visu klātesošo skatieni ieurbās svešzemniekos bažīgās gaidās. Gorohovs neizpratnē palūkojās uz Gorjunovu, bet tas sacīja:

— Vai tad mūsu šautenes nav pērkoni un zibeņi, kas nogalina iztālēm? Onkiloni tik un tā uzzinās par tiem. Tāpēc izmantosim gadījumu un parūpēsimies, lai mūs uzskata par dievu sūtņiem, izturas pret mums ar vēl lielāku cieņu un nedara mums nekā ļauna.

— Jā, mums ir pērkoni un zibeņi! — Gorohovs pavēstīja virsaitim.

Nemiera pilni čuksti pārskrēja ļaužu drūzmai. Ceļotājiem tuvāk sēdošie neviļus parāvās atpakaļ. Virsaitis sacīja:

— Parādiet tos mums, lai mēs zinātu, ka jūs esat taisni tie, kurus sūtījušas debesis. Bet es lūdzu jūs — nenogaliniet onkilonus!

— Iziesim ārā, lai zibens neķer cilvēkus, — Gorjunovs aicināja.

Virsaitis svinīgi piecēlās un devās uz durvīm, viņam sekoja ceļotāji un onkiloni, turēdamies no svešzemniekiem godbijīgā attālumā.

— Atvediet upurējamo briedi! — Amnundaks pavēlēja. — Lai baltie cilvēki to nogalina un nes kā dāvanu dieviem!

Daži onkiloni aizskrēja uz mežu un atveda no turienes lielu, gandrīz pavisam baltu ziemeļbriedi; dzīvnieks, it kā nojauzdams savu likteni, mauroja, kārpījās un rāvās atpakaļ. Pēc Gorohova norādījuma briedi piesēja pie mieta divsimt soļu no zemnīcas. Ceļotāji, aizstājuši šautenēs sprāgstošās lodes ar parastajām, izšāva visi reizē — un ziemeļbriedis saļima kā nopļauts. Šāvieniem nodārdot, onkiloni nokrita uz ceļiem un nolieca galvas vareno svešzemnieku priekšā.

Amnundaks piecēlies skaļā balsī, lai visi varētu dzirdēt viņa vārdus, sacīja:

— Tagad mēs zinām, ka jūs esat debesu sūtņi, par kuriem stāstījis lielais šamanis. Esiet mūsu viesi! Viss, kas mums pieder, — mājokļi, pārtika, apģērbs, brieži — ir jūsu, rīkojieties ar to pēc savas patikšanas! Šovakar šamanis uzrunās dievus un lūgs viņus žēlot onkilonus, jo mūsu cilts uzņēmusi debesu sūtņus kā dārgus viesus.

Beidzis runu, Amnundaks pielika roku pie pieres, pie sirds un zemu paklanījās viesiem, un visi onkiloni atkārtoja šo žestu. Šajā brīdī atvilka nogalināto briedi un nolika to virsaitim pie kājām, un viņš, rādīdams uz četrām brūcēm dzīvnieka sānos, sacīja:

— Visi četri zibeņi ir ķēruši upuri. Sievietes, sagatavojiet gaļu vakara lūgšanai!.. Karavīri, ataiciniet šamani uz mūsu mītni!

Pēc atgriešanās zemnīcā no jauna atsākās cienāšana ar pienu un žāvētu brieža gaļu, ko pasniedza kopā ar ezerriekstu miltu plāceņiem un ceptiem saranas sīpoliem. Ne maizi, ne tēju, ne tabaku onkiloni nepazina, un daži sausiņi un cukura gabaliņi, ko ceļotāji izvilka no maišeļiem, gāja no rokas rokā, tos aplūkoja, apošņāja un nogaršoja ar lielu interesi. Vēl lielāku uzmanību izraisīja pīpes, kuras Gorohovs un Ordins aizsmēķēja pēc ēšanas. Onkiloni gandrīz šausminādamies noraudzījās, ka baltie vīri rij dūmus, kas blakus sēdošajiem iezemiešiem lika klepot un šķaudīties. Lielu sajūsmu radīja virs uguns pakārtā vara tējkanna; onkiloniem bija tikai koka un māla trauki, un viņi vārīja tajos gaļu, karsējot ūdeni ar akmeņiem, ko iepriekš nokaitēja ugunī un tad meta ūdenī. Tomēr tēja bez cukura nevienam negaršoja, jo ceļotājiem bija pārāk maz šā saldā cienasta, lai pamielotu visus. Amnundaks ar pūlēm izdzēra piedāvāto krūzīti un pateica, ka onkilonu dzēriens — viņš norādīja uz ādas maisu ar ziemeļbriežu pienu — esot garšīgāks.

Cirvji un mednieku naži arī izraisīja milzīgu interesi; tos aplūkoja, aptaustīja, izmēģināja un jūsmoja par to spožumu, izturīgumu un asumu salīdzinājumā ar onkilonu akmens cirvjiem un kaula nažiem.

Pēc Amnundaka zīmes sieviete ar ietetovētajām čūskām izņēma no šķirstiņa rupji apdarinātu, rūsas saēstu dzelzs nazi, ko šejienieši glabāja kā relikviju.

Rādīdams to viesiem, virsaitis sacīja:

— Mūsu senčiem bija tādi naži, cirvji, šķēpu un bultu uzgaļi, ko viņi iemainīja no jakutiem, bet paši iztaisīt neprata. Kad onkiloni atnāca uz šejieni, šīs mantas pamazīliņām sadila, salūza un pazuda, un onkiloni atkal sāka taisīt akmens un kaula rīkus un ieročus.

Kurmis un Baltiņš, saritinājušies pie ceļotāju kājām, sākumā onkiloniem iedvesa bailes, jo viņiem suņu nebija. Kad Gorohovs apvaicājās, kāpēc onkiloni neturot suņus, Amnundaks pastāstīja:

— Šo nikno zvēru dēļ sākās mūsu senču karš ar čukčiem. Onkiloni bija briežkopji un suņus neturēja, tāpēc ka tie uzbrūk briežiem. Mūsu senči dzīvoja jūras krastā, audzēja briežus, zvejoja zivis un medīja roņus un valzirgus, mītnes viņi cēla no jūras krastā izskalotajiem koku stumbriem. Bet tad atnāca čukči; viņiem bija daudz suņu, bet nebija briežu. Čukči sāka atspiest mūs no zvejas un medību apgabaliem; kad viņiem nepietika zivju suņu barošanai, viņi atņēma mums briežus. Tālab arī sākās karš. Čukču bija daudz, mūs — maz. Tāpēc vajadzēja iet projām, lai paglābtos no viņiem.

— Cik onkilonu šeit dzīvo? — Gorohovs jautāja. — Vai tā ir visa jūsu tauta? — Viņš pamāja uz zemnīcas iemītnieku pusi.

Amnundaks pasmējās:

— Tādu mītņu mums ir divdesmit. Katrā dzīvo viena ģints, cilvēku divdesmit līdz trīsdesmit.

— Un kur atrodas citas mītnes?

— Dažādās vietās. Briežiem vajadzīgi ķērpji. Visi nevar dzīvot vienā vietā — būs par šauru gan cilvēkiem, gan briežiem.

— Un katrā mītnē ir tāds virsaitis kā tu?

— Nē, es esmu visu onkilonu galvenais virsaitis! — Amnundaks lepni atbildēja. — Mana ģints ir pati lielākā. Bet katrā mītnē ir savs vecākais, ģints galva.

Patiešām, zemnīcas iemītnieku skaits kopā ar sievietēm un bērniem sasniedza ap sešdesmit. Gorjunovs parēķināja: ja pārējās zemnīcās mitinātos vidēji divdesmit pieci cilvēki katrā, tad Saņņikova Zemē būtu apmēram piecsimt trīsdesmit onkilonu.

Sarunājoties un mielojoties pienāca vakars. Ap saules rietu klajumā pie zemnīcas atdzina briežu baru, un ceļotāji varēja vērot briežu māšu slaukšanu, kurā piedalījās visas sievietes un meitenes, ar koka slaucenēm rokās žigli iedamas no viena dzīvnieka pie otra. Ganāmpulkā bija vairāk nekā divsimt briežu. Pa nakti briežu bars palika klajumā, un to pret plēsoņu uzbrukumu apsargāja karavīri, nomainīdami cits citu.

Kad satumsa un visi ļaudis atgriezās zemnīcā, ieradās šamanis, kurš dzīvoja atsevišķi vairāku kilometru attālumā. Tas bija garš, kalsns sirmgalvis, iekritušiem vaigiem, vērīgām, skadrām, zem kuplajām uzacīm dziļi iedubušām acīm. Par spīti samērā siltajam laikam šamanis bija uzvilcis garu kažoku ar spalvu uz āru; no kažoka apkakles un jostas siksniņās nokarājās vara un dzelzs kalumi un dīvainas, stipri noberztas nūjiņas, acīm redzot, atceļojušas no kontinenta un pārgājušas no šamaņa uz šamani. Rokās viņš turēja nelielu tamburīnu, ko rotāja sarkanas un melnas ādas lentas un dzelzs zvārguļi. Šamaņa matus slēpa benītei līdzīga kažokādas cepurīte ar smailu galu; spalva cepurītei bija gandrīz pilnīgi nogājusi. Cienīgi paklanījies virsaitim un uzmanīgi aplūkojis svešzemniekus un viņu suņus, kuri, ieraugot dīvaini tērpto cilvēku, dobji ierūcās, šamanis nosēdās atsevišķi pie spoži liesmojošā ugunskura un, nolicis tamburīnu, pastiepa pret uguni kaulainās rokas, kaut ko murminādams. Pēc virsaiša mājiena sievietes pasniedza šamanim kausu ar pienu, ko viņš izdzēra, iepriekš ieslacljis dažas lāses ugunī.

Virs ugunskura garos iesmos cepās nelielos gabalos sagriezta brieža gaļa. Līdzās apaļā koka kubuliņā vārījās brieža gaļas un saranas sīpolu vira vai, pareizāk sakot, mērce. Mērci karsēja ar ugunskurā nokaitētiem nelieliem akmeņiem. Kāda sieviete, satvērusi divas nūjiņas ar akmens plāksnīšu uzgaļiem, vienā laidā vilka no uguns nokaitušo akmeni un meta to traukā ar viru, bet otru — jau atdzisušo — zvejoja ārā no trauka un lika atkal ugunskurā karsēties.

Kad sīkos gabaliņos sagrieztā gaļa bija izvārījusies mīksta, virsaitim, šamanim un viesiem pasniedza pa trauciņam ar sagatavoto cienastu, ko pārlēja ar mērci, un diezgan smalki izgrieztas koka dakšiņas. Nogaršojuši viru, ceļotāji pārliecinājās, ka ēdienam nav pielikta ne drusciņa sāls. Onkiloni, tāpat kā čukči, sāli uzturā nelietoja. Vajadzēja salūkot savējo, lai piemestu virai. Sāls atkal gāja no rokas rokā; to sāka garšot, domādami, ka tā arī būs salda, tāda pati kā cukurs, bet pēc tam ilgi spļaudījās un nesaprašanā brīnījās, kāpēc baltie cilvēki ar tādu draņķi sagāna garšīgo viru un gaļu.

Pec viras pasniedza cepto gaļu un ezerriekstu plāceņus; vakariņas beidzās ar kausu piena. Kad sievietes aiznesa traukus, izdegušā ugunskura ogles un nodeguļus aizbīdīja pavisam sānis, lai atbrīvotu visu centrālo kvadrātu lūgšanai. Zemnīca iegrima pustumsā, un vienīgi dziestošās ogles gailēdamas meta sarkanu atblāzmu.

Vakariņu laikā Amnundaks pastāstīja šamanim, kā baltie cilvēki parādījušies onkilonu zemē, kas viņi tādi esot, ko darījuši, kā nogalinājuši briedi. Šamanis klausījās klusēdams, māja ar galvu un tikai retumis uzdeva pa jautājumam. Pēc vakariņām, pirms lūgšanas, viņš pieprasīja, lai izved suņus ārā no zemnīcas. Kad tas bija izdarīts, šamanis apsēdās atbrīvotā laukumiņa vidū skatītāju lokā, izvilka no jostai piekārtā ādas maisiņa šķipsniņu bālgana pulvera, uzbēra to uz plaukstas un nolaizīja ar mēli. Gorohovs pačukstēja ceļotājiem, ka tā esot pulverī saberzta kaltēta mušmire, ko kamčadali, korjaki un dažas citas tautiņas lietojot kā narkotisku vielu un kas izraisot īpatnēju noreibumu.

Pasēdējis kādu brīdi klusēdams, sasprindzināti vērdamies gailējošajās ugunskura oglēs, šamanis paņēma tamburīnu, pārvilka tam pāri ar plaukstu — un tūliņ tikko dzirdami zem pirkstiem iedunējās stingri nostieptā āda. Tamburīna pavadījumā, kas pamazām kļuva spēcīgāks, viņš sāka dziedāt — sākumā lēnām, pusbalsī, dobjās rīkles skaņās, pēc tam aizvien ātrāk, kamēr dziedāšana un tamburīna rīboņa saplūda nemitīgā dobjā dunoņā, no kuras izlauzās atsevišķi spalgiem brēcieniem līdzīgi vārdi. Šamanis sākumā šūpojās šurpu turpu, nenolaizdams skatienu no uguns, bet pēc tam, nonācis afektā, pielēca kājās un sāka griezties uz vietas aizvien ātrāk un ātrāk, joprojām sizdams tamburīnu un gaudodams. Garais kažoks un siksniņas ar kalumiem un nūjiņām, šamanim griežoties, pamazām atvirzījās no viņa ķermeņa, un beidzot likās, ka virpuļo trīs cits uz cita salikti konusi, ko vainago smailā koniskā cepure. Rokas turēja tamburīnu paceltu virs cepures un kustējās bez mitas; tamburīns griezās, šūpojās, dejoja un skaļi dunēja.

Tad dziesma ar mežonīgu kliedzienu pēkšņi aprāvās, šamanis noslīga pie zemes un, izpletis rokas un izmetis tamburīnu uz klona, it kā iegrima nemaņā, ko neviens neuzdrošinājās traucēt. No mutes kaktiņa pār iekritušo vaigu viņam tecēja smalka putu strūkliņa. Ļaudis joprojām cieta klusu, un zemnīcā, kur tikko bija trakojis skaņu haoss, valdīja baiss klusums. Bija pierimuši pat ārā piesietie suņi, kuru riešana laikiem piebalsoja šamaņa dziesmai.

Pēc kādām piecām minūtēm šamanis mazliet paslējās uz augšu, izdzēra pasniegto piena kausu un tad klusā balsī pateica dažus vārdus, ko ļaudis uzklausīja, satraukumā sačukstēdamies. Virsaitis skaļi atkārtoja teikto, un Gorohovs tulkoja:

— Debesu gari pavēstījuši šamanim, ka onkilonu tautai gaidāms liels posts un nelaimes.

Amnundaks pacēla rokas pret debesīm, bet šamanis ar žestu atturēja viņu un sacīja vēl dažus vārdus. Priecīgi čuksti pārskrēja ļaužu rindām, un virsaitis, nolaidis rokas, pavēstīja:

— Šamanis pasludina, ka nelaimes varbūt nesākšoties, kamēr svešzemnieki dzīvošot onkilonu zemē. Tā likuši sacīt debesu gari.

Šamanis gausi piecēlās, paklanījās virsaitim un ceļotājiem un divu apbruņotu karavīru pavadībā devās projām. Pēc viņa aiziešanas zemnīcā sākās rosīgas valodas. Arī ceļotāji sačukstējās. Pareģošanas rezultāti viņiem likās mazliet negaidīti. Tie garantēja baltajiem cilvēkiem drošu dzīvi pie onkiloniem un visāda veida palīdzību, toties saistīja viņus ar šo tautu uz ilgu laiku, kā savdabīgu nodrošinājumu pret nelaimēm. Viņi bija domājuši pārziemot Saņņikova Zemē, tomēr nevēlējās palikt šeit ilgāk par nākamo pavasari. Vai onkiloni tad atlaidīs viņus uz mājām?

— Nav grūti noģist, — Gorjunovs sacīja, — kāpēc viltīgais šamanis iedomājies izlabot savu pareģojumu, kas ir mums jau pazīstamās onkilonu teiksmas variants. Vecais aptvēris, ka cilvēki, kuri valda pār pērkoniem un zibeņiem, būs ļoti noderīgi onkiloniem kā draugi, bet varētu būt briesmīgi kā ienaidnieki.

— Un, ja baltos cilvēkus atlaidīs, — Ordins piebilda, — viņi, zinādami ceļu uz šo brīnišķīgo zemi, atgriezīsies lielā skaitā un aizdzīs onkilonus no šejienes, tāpat kā savā laikā čukči viņus padzina no kontinenta.

— Pilnīgi pareizi! — piekrita Kostjakovs. — Siem ļaudīm, kuri gadsimtiem ilgi dzīvojuši šķirti no visas pasaules, taču nav nekādas jausmas par to, kas notiek mūsu dienās, un viņi dzīvo atmiņās par tālo senatni.

— Katrā ziņā mums pagaidām nav viņiem jāizpauž, ka taisāmies doties projām tuvākajā nākotnē, — Gorjunovs noteica.

— Jā, viņi var mūs vienkārši saņemt gūstā un turēt ieslodzītus, — piebilda Ordins.

— Vai, labākajā gadījumā, pastāvīgi mūs pavadīt un ierobežot musu pārvietošanās brīvību, — Kostjakovs piebalsoja.

— Padzīvosim kopā ar onkiloniem, iepazīsimies tuvāk ar šiem ļaudīm un pamazītiņām pārliecināsim viņus, ka visi šie pareģojumi ir tīrās blēņas un ka šai ciltij nākotnē nekas nedraud.

Virsaitis visu laiku klausījās svešzemnieku sarunā, beidzot piecēlās un sacīja skaļā balsī, lai viņa vārdus dzirdētu visi zemnīcas iemītnieki, kuru valodas apklusa vienā mirklī:

— Onkiloni, karavīri un sievietes! Jūs visi dzirdējāt, ko sacīja šamanis, ko viņam pavēstījuši debesu gari. Kamēr baltie svešinieki mitināsies pie mums, nekādu nelaimju nebūs. Tad lūgsim, lai viņi paliek pie mums!

— Jā, jā, lūgsim! — no visām pusēm atskanēja balsis.

Virsaitis pagriezās pret viesiem un paklanījies teica:

— Baltie cilvēki, dievu sūtņi, onkilonu tauta lūdz, lai jūs paliekat uz dzīvi pie viņiem! Jūs izglābsiet onkilonus no posta un nelaimēm. Mēs dosim jums visu, ko vien jūs gribēsiet, — labākos mājokļus, papilnam pārtikas, siltu apģērbu, kad atnāks ziema, visskaistākās sievietes, — lai jums netrūktu ne nieka. Jūs dzīvosiet kā mūsu virsaiši.

— Mēs dosim jums visu, visu, tikai palieciet pie mums! — korī atkārtoja vīriešu un sieviešu balsis, un no visām pusēm lūdzoša žestā pretim viesiem sniedzās rokas.

Gorjunovs piecēlās un atbildēja:

— Labi, mēs esam ar mieru palikt pie jums kā jūsu viesi, kamēr jūs paši mūs neatlaidīsiet. Bet mēs vēlamies apskatīt visu jūsu zemi, un jums tā jāparāda.

Gorohovs pārtulkoja šos vārdus, un zemnīcā atskanēja līksmi saucieni. Virsaitis vēlreiz palocījās viesiem un paspieda ikvienam svešzemniekam roku, iepriekš pielicis plaukstu sev pie pieres un sirds. Šis žests, kā ceļotāji uzzināja vēlāk, nozīmēja — «no tīras sirds, bez ļaunām domām». Pēc tam viņš sacīja:

— Drīz mēs svinēsim pavasara svētkus, kuros sapulcēsies visas onkilonu cilts jaunās sievietes un meitenes, un jūs, ja vien vēlēsieties, varēsiet izraudzīties sev sievas. Jūs esat atstājuši savas sievas tur, tālu, — viņš pamāja ar roku uz dienvidiem, — bet cilvēkam dzīve bez sievietes ir skumja un garlaicīga.

— Skat, esam tikuši pat līgavaiņu godā! — Gorohovs pasmējās.

— Bet līdz ar to mūsu brīvība tiks visai ierobežota, — Gorjunovs sūrojās.

— Nekas, gan jau redzēsim! — Ordins filozofiski rezumēja.