Saņņikova Zeme

SVĒTAIS AKMENS

Kad onkiloni, skaļi izpauduši prieku par svešinieku piekrišanu palikt viņu zemē, mazliet nomierinājās un sievietes no jauna uzkūra spožu ugunskuru, Amnundaks uzrunāja viesus:

— Jūs sacījāt, ka vēloties apskatīt visu mūsu zemi. Bet vai jūs zināt, ka tas ir bīstami? Mūsu mežos mitinās dažādi plēsīgi zvēri.

— Mēs no viņiem nebaidāmies — mūsu zibeņi nogalina ikvienu plēsoni, iekām viņš mums uzbrūk, — viesi atbildēja.

— Mežos mīt ne vien plēsīgi zvēri, bet arī ļauni cilvēki, daudz bīstamāki par zvēriem.

— Tas ir interesanti! — Ordins sacīja biedriem.

Bet Gorohovs jautāja:

— Kas tie ir par cilvēkiem — vai arī onkiloni? Kāpēc viņi ir bīstami?

— Nē, tie nav onkiloni. Tie ir mežonīgi cilvēki, un mēs pastāvīgi ar viņiem karojam. Viņi ir ļoti spēcīgi, un mēs nespējam cīnīties ar viņiem viens pret vienu. Mēs dēvējam viņus par «vampu», kas nozīmē «kailie cilvēki».

— Kur tad viņi dzīvo?

— Vampu mīt tālākos novados, mūsu zemes austrumos. Viņi slēpjas mežos, dažreiz uzbrūk mūsu mitekļiem, kad karavīri aizgājuši medībās, un nokauj sirmgalvjus un-bērnus, bet sievietes aizved sev līdzi. Mēs ļoti baidāmies no vampu. Arī jūs ar viņiem netiksiet galā, ja viņi jums uzbruks no slēpņa ar lielām rungām, šķēpiem un nažiem.

— Vai tad vampu ir tik daudz?

— Mēs nezinām, cik viņu ir. Kad mūsu senči atnāca uz šo zemi, te visur jau mitinājās šie mežonīgie cilvēki. Onkiloni ar viņiem ilgi karoja un atspieda viņus uz austrumiem.

— Vai vampu arī ir mājokļi?

— Nē, ziemā viņi mitinās alās, bet vasarā kokos, kā putni ligzdās …

— Tātad šo cilvēku pēdas mēs esam redzējuši iepriekšējā ekskursijā! — Gorjunovs ieminējās.

— Viņiem ir dzīvi dievi, milzīgi, ļoti ļauni dievi, — Amnundaks turpināja. — Vampu tiem upurē.

— Kādi tad izskatās šie dievi?

— Vai jūs esat redzējuši mūsu zemē lielu zvēru ar ragiem uz purna?

— A, degunradzi! Jā, esam to redzējuši.

— Vampu dievi ir vēl daudz lielāki. Un raga vietā tiem uz galvas ir piektā kāja vai roka, gara un lunkana. Ar šo kāju zvērs lauž kokus, sagrābj cilvēkus, nosviež tos gar zemi un samīda ar citām kājām.

— Ir gan dīvains zvērs! — Gorohovs brīnījās.

— Zvēram no rīkles rēgojas divi gari balti zobi kā lāča ilkņi, tikai daudz garāki un resnāki.

— Acīm redzot, tie ir ziloņi! — Gorjunovs prātoja.

— Vai tik nebūs mamuti? — ieminējās Ordins. — Ziloņiem ziemeļos nav nekāda dzīve. Vai šim zvēram ir kažoks? — viņš ar Gorohova palīdzību apjautājās virsaitim.

— Jā, zvērs ir spalvains, viņam ir sarkana spalva.

— Vai tad mamutiem spalva bijusi sarkana? — Kostjakovs brīnījās. — Spriežot pēc attēliem, es biju iedomājies, ka mamuti bijuši melni.

— Nav tiesa, — Ordins atbildēja. — Sibīrijā atrastajiem mamutu līķiem spalva bjlja sarkanbrūna vai rūsgana … Bet vai tiešām vampu izdevies pieradināt mamutus?

— Ar šiem zobiem, — virsaitis turpināja, — zvērs rok zemi un salūko sev saknes, ko apēd, bet ziemā atrauš sniegu, lai tiktu pie zāles. Mums šie zobi ir ļoti vajadzīgi, mēs no tiem taisām pašus labākos nažus, šķēpus un bultas. Tomēr mums reti izdodas nogalināt šo zvēru: mežonīgie cilvēki ļoti uzmanīgi apsargā savus dievus.

— Tāpēc vēl jo interesantāk iepazīties ar vampu un ar viņu pieradinātajiem mamutiem! — Gorjunovs iesaucās.

— Es jums pastāstīju visu, — Amnundaks sacīja.

— Tagad jūs zināt, ka vieni paši nedrīkstat iet pie mežonīgajiem cilvēkiem. Viņi jūs nokaus un apēdīs, bet tad onkiloniem uzbruks posts un nelaimes. Mēs jūs apsargāsim; visi karavīri ies jums līdzi pie vampu. Mēs sāksim lielu karu, lai viņus iznīdētu pavisam. Jūsu zibeņi palīdzēs mums nokaut vampu un viņu dievus.

— Tā būs soda ekspedīcija, — Ordins pasmējās, — un mēs būsim bendes! Ne visai glaimojoša situācija!

Onkiloni virsaiša vārdus uzklausīja lielā sajūsmā.

Viņiem, acīm redzot, bija svarīgi iemesli nīst vampu. Tādi nikni, mežonīgi kaimiņi, protams, nevarēja būt patīkami miermīlīgajai onkilonu ciltij, kura karu dēļ bija atstājusi kontinentu.

Pabeidzis stāstīt par vampu, Amnundaks pavēstīja, ka esot laiks sagatavot viesiem vietu nakšņošanai. Zemnīcas slīpajā pajumē pretim durvīm, kuru bija aizņēmis virsaitis ar ģimeni, sievietes atbrīvoja pusi telpas, izklāja uz klona briežu un lāču ādas un nolika pat ar brieža spalvu piebāztus ādas spilvenus. No virsaiša ģimenes telpas viesu mītni norobežoja, sarindojot šķirstus ar traukiem, un Amnundaks uzaicināja viesus atdusēties. Abās pārējās zemnīcas pajumēs onkiloni jau taisījās doties pie miera; vīrieši izģērbās gluži kaili, salocīja apģērbu un palika to pagalvī, bet ieročus nolika līdzās pa tvērienam. Viens karavīrs palika sardzē pie mītnes ieejas, bet trīs neizģērbušies apgūlās pie ugunskura un ejā, lai pēc kārtas nomainītu sargu. Sargkareivis uzmanīja ugunskuru, kas apsildīja zemnīcu, un laiku pa laikam izgāja ārā pēc malkas. Mainījās arī karavīri, kas, sasaukdamies cits ar citu, apsargāja briežu ganāmpulku klajumā.

Nakts pagāja mierīgi. Onkiloni pamodās līdz ar rītausmu. Vispirms piecēlās sievietes, piemeta ugunskurā malku un sāka cept gaļu un karsēt akmeņus viras vārīšanai; citas steidzās uz briežu māšu slaukšanu un tāpēc apģērbās, jo ārā bija vēsi. Onkilonu sievietes valkāja īpatnēju ādas apģērbu — bikses un jaku, šūtas vienā gabalā, ar lielu izgriezumu uz krūtīm. Sievietes vispirms uzvilka bikses, pēc tam ātri savilka tērpu uz augšu un iebāza rokas īsajās piedurknēs. Atgriezusies zemnīcā, onkiloniete ar vieglu plecu kustību nometa jaku, un viss apģērbs vienā mirkli noslīdēja pie viņas kājām.

Ceļotāji, gulēdami uz ādām, ar interesi vēroja, cik ātri un viegli apģērbjas un noģērbjas sievietes un kā puskailas rosās pie ugunskura, kas spoži apgaismoja viņu melnīgsnējos ķermeņus.

Ceļotāji ievēroja, ka meitenes, kuras viegli varēja sazīmēt pēc četrās bizēs sapītajiem matiem, un jaunās sievietes diezgan bieži paskatās uz viņu pusi, sačukstas un smejas. Viegli varēja noģist, ka skaistules nodarbina jautājums, kuras no viņām izraudzīsies visuvarenie svešzemnieki, kad pavasara svētkos lūkos sev sievas.

Gorohovs noklausījās, ka onkilonu sievietes visvairāk interesē viņa trīs biedru kuplās ūsas un bārda, kā arī gaišā ādas krāsa.

Onkiloniem sejas bija gandrīz kailas; tikai večukiem uzauga plānas ūsas un šķidra bārdele. Gorohovs, būdams jakuts, šajā ziņā atgādināja onkilonu, un arī āda viņam bija tāda pati melnīgsnēja, tā ka viņš onkilonietes sevišķi nevaldzināja.

Kamēr sievietes rosījās mājas solī, vīrieši nesteigdamies apģērbās un pārbaudīja ieročus. Te vienā, te otrā zemnīcas kaktā atskanēja bērnu balsis vai zīdaiņa raudāšana, un pa reizei kāda no mātēm steidzās pie sava mazuļa, lai to pazīdītu.

Pamazām visi bija piecēlušies. Sākās brokastis ar tiem pašiem vienveidīgajiem ēdieniem — ceptu un vārītu gaļu; vienīgi auksto pienu no ādas maisa aizstāja karsts, ar ūdeni atšķaidīts piens, kam bija pielikts maķenīt ezerriekstu miltu, — kaut kas līdzīgs virai, kurā peldēja mazi apcepta speķa gabaliņi. Vira bija diezgan garšīga.

Pie brokastīm ceļotāji apjautajās virsaitim, cik gadu onkiloni mītot Saņņikova Zemē. Ceļotāji bija jau uzzinājuši, ka šai tautai nav nekādas rakstības un visas ziņas par senču dzīvi viena paaudze nodod otrai, stāstīdama teiksmas un leģendas, kas varētu būt fantāzijas auglis. Taču tagad noskaidrojās, ka onkiloniem pastāv arī primitīva hronika.

— Vairāk nekā četrsimt gadu, — Amnundaks, mazliet padomājis, atbildēja. — Ja gribat zināt smalki, aiziesim tagadiņ pie šamaņa; līdzās viņa mājoklim guļ akmens, uz kura atzīmēts katrs šajā zemē nodzīvotais gads.

Pēc brokastīm ceļotāji virsaiša un desmit apbruņotu karavīru pavadībā pa platu taku cauri mežam devās uz rietumiem. Pa ceļam Amnundaks parādīja viesiem uz takas prasmīgi paslēptas lamatas — vairāk nekā divus metrus dziļu kvadrātveida bedri, pārsegtu ar tievām maikslīm, zariem un sakaltušām lapām. Tādās lamatās paretam iegāzās savvaļas vērši, zirgi un pat degunradži, ko onkiloni pēc tam nogalināja ar šķēpiem un bultām.

— Tādu slazdu uz zvēru takām mūsu zemē ir diezgan daudz, un arī jūs varat iegāzties šajās bedrēs, ja staigāsiet vieni paši, bez pavadoņa, — virsaitis brīdināja.

— Mums pa priekšu arvien skrien suns, — Gorjunovs iebilda, un tas ir gudrāks par degunradzi un vērsi; suns slazda priekšā apstāsies un tā mūs brīdinās.

— Onkiloniem suņi būtu visai noderīgi, — Ordins prātoja, — tie sargātu mājokļus un palīdzētu medībās un karagājienos pret mežonīgajiem cilvēkiem.

— Jūsu suņi šeit savairosies, un pēc dažiem gadiem mums pašiem būs sargi! — Amnundaks sacīja tik ciešā pārliecībā, ka sarunas dalībniekiem atlika vienīgi saskatīties un pasmīnēt.

Gājēji drīz vien nogriezās no lielās takas un iznāca nelielā norā pie šamaņa mītnes; tā bija būvēta tāpat kā virsaiša zemnīca, bet daudz mazāka, jo šamanis te mitinājās tikai ar vienu mācekli un vecu sievieti, kas viņiem abiem gatavoja ēst.

Šamanis, acīm redzot, jau brīdināts par apmeklējumu, sagaidīja viesus uz zemnīcas sliekšņa un aizveda viņus uz goda vietu iepretim mītnes durvīm. Mītne atgādināja īpatnēju anatomijas muzeju: pie visiem četriem stabiem, uz sijām un zem sānu pajumēm baloja upurēto briežu, vēršu un zirgu galvas, bet virs goda vietas rēgojās degunradža galvaskauss ar milzīgu ragu.

Tikko viesi bija apsēdušies, sirmgalve pasniedza viņiem cienastu — vārītas brieža smadzenes, mēli un lūpas. Tas bija upura briedis, ko iepriekšējās dienas vakarā svešzemnieki bija nogalinājuši ar saviem zibeņiem. Šamanis kā dievu kalps allaž saņēma garšīgākos gabalus no upurētajiem dzīvniekiem.

Uzzinājis no Amnundaka, ka viesi vēloties apskatīt akmeni, uz kura pierakstīti onkilonu dzīves gadi, šamanis pēc brokastīm veda viņus tālāk uz rietumiem. Taka drīz aizvijās ieplakas nomalē. Arī šeit pacēlās augsta, nepieejama melna bazalta siena, kuras virsotne slēpās zemu noslīgušajos mākoņos. Kraujas pakājē, tāpat kā citās vietās, gulēja ķērpjiem apaugušu akmeņu un klinšu bluķu sabiras. Starp akmeņiem rēgojās milzīgs, vairākus simtus tonnu smags bluķis. Laukums ap to plašā aplī bija attīrīts no akmeņiem un nolīdzināts. Pie šā klinšu bluķa onkiloni pielūdza dievus un tiem upurēja. Upurēto dzīvnieku kauli gulēja grēdā klints pakājē, ietverot melno akmeni baismīgā baltā joslā.

— Šis akmens, — Amnundaks paskaidroja, — nokrita no debesīm tajā gadā, kad mūsu senči atnāca uz šo zemi. Tāpēc mēs to godinām kā dievu sūtītu dāvanu. Katru reizi, kad pēc ziemas nakts saule parādās mums pirmo reizi, mēs šeit svinīgi pielūdzam dievus un tiem upurējam. Šamanis šos svētkus atzīmē ar svītru uz akmens. Tālab jūs varat saskaitīt, cik gadu mēs jau te dzīvojam.

Viņš aizveda viesus klinšu bluķa dienvidu pusē. Tā bija ļoti gluda, un uz tās varēja saskatīt ar cietu asmeni iecirstas nelielas vertikālas svītriņas; katra desmitā bija mazliet garāka, tā ka svītriņas varēja viegli saskaitīt. To skaits liecināja, ka onkiloni nodzīvojuši Saņņikova Zemē jau četri simti divdesmit četrus gadus.

— Kad Amnundaks sacīja, ka šis akmens esot nokritis no debesīm, — Ordins pusbalsī ieminējās, — es nodomāju, ka tas ir milzīgs meteorīts, tāpēc būtu ļoti interesanti to papētīt. Taču, kā izrādās, tas ir tikai bazalta bluķis un, protams, nogāzies no šīs pašas kraujas.

— Ko viņš saka? — šamanis jautāja.

Gorohovs pārtulkoja — baltais cilvēks domājot, ka akmens nokritis no kalnu kraujas, nevis no debesīm.

Šamanis pārmetoši pašūpoja galvu un sacīja:

— Lielais šamanis, kurš atveda mūsu senčus uz šejieni, pats redzējis šo akmeni krītam un pirmais sācis to pielūgt.

— No kalniem birst tikai mazi akmeņi, — Amnundaks piebilda, — bet šis i/ lielāks par mūsu mājokļiem. Zem akmens guļ pieci brieži, kurus tas nogalināja kā pirmo upuri dieviem no atnācējiem šajā zemē. Kopš tā laika šeit tiek upurēts. Tā bija debesu zīme.

Kamēr svētā akmens pakājē risinājās šī saruna, Kostjakovs, atgājis sānis, paguva nemanot nofotografēt klints bluķi kopā ar cilvēkiem.

Pēc tam Amnundaks aizveda viesus klinšu sienas pakājē un parādīja viņiem lielu alu, kurā agrāk mitinājušies vampu. Dienu pirms akmens nokrišanas šeit, klinšu sienas pakājē, notikusi liela kauja starp onkiloniem un vampu, kurā onkiloni izcīnījuši pirmo lielo uzvaru un piespieduši vampu atkāpties uz austrumiem. Šis notikums arī tika saistīts ar akmeni.

Alā vēl mētājās pussatrunējušas rungas, salauzti šķēpi ar krama uzgaļiem, satrūdējušu zvērādu paliekas, redzēja ugunskura pēdas un apdegušus vai saskaldītus kaulus.

Vispār šī ala ar kauliem, drūmā, melnā, mākoņos tītā krauja, milzīgais melnais akmens ar kaulu kaudzēm kailajos klinšu bluķu un atlūžņu krāvumos radīja baisu iespaidu, un ceļotāji ar prieku atgriezās zaļajā mežā, ko vajadzēja šķērsot pa ceļam mājup.

Klajumā blakām Amnundaka mītnei risinājās rosīgs darbs — onkiloni bija sākuši būvēt zemnīcu saviem viesiem — gūstekņiem. Karavīri un sievietes cītīgi strādāja — raka bedres četriem karkasa stabiem, cirta uz pusēm baļķus un tēsa sijas, nesa klāt koku stumbrus no meža, kur klaudzēja mežcirtēju cirvji, sievietes grieza velēnas jumtam. Tomēr par spīti būvētāju cītībai darbs šķīrās gausi, jo akmens cirvji, kaula naži un krama kasīkļi tikai ar pūlēm tika galā ar koku.

Brītiņu nolūkojies, cik lēnām onkiloniem sokas resna baļķa pārciršana, Gorjunovs uzaicināja biedrus:

— Bet nu parādīsim onkiloniem, kā strādā baltie cilvēki!

— Lai notiek, parādīsim! — Gorohovs piekrita.

Visi četri atnesa savus cirvjus un ķērās pie darba; skaidas šķīda uz visām pusēm, un ar katru vēzienu cirvji iecirtās aizvien dziļāk kokā; ar dzelzs cirvi stundas ceturksnī varēja padarīt to, ko onkilons ar akmens rīku spēja tikai pusdienā. Kad sāka klaudzēt balto cilvēku cirvji, onkiloni pameta darbu un sadrūzmējās apkārt viņiem, sajūsmā skatīdamies, šmakstinādami lūpas un dažādiem izsaucieniem parādīdami savu izbrīnu. Kamēr sievietes, ar nažiem rušinādamas zemi, par laimi, irdenu, un grābdamas to ar rokām, paspēja izrakt četras ne visai dzijas bedres, cejotāji jau bija nocirtuši un aptēsuši visus četrus stabus, kā arī sagatavojuši sijas.

— Ek, skāde, ka nav svārpsta, varētu izurbt caurumus un salaidumus nostiprināt ar krietnām tapām! — Gorohovs žēlojās.

— Derētu kalts, tad siju uzliktu uz stabu galu rēdzēm, — piebilda Gorjunovs.

— Jā, nekaitētu, jo pat vāja zemestrīce pavisam viegli nogāzīs slīpo pajumju pārseguma apaļkokus un tie nospiedīs mūs kā slazdā, — sacīja Ordins.

— Vai tad šeit iespējamas zemestrīces? — Kostjakovs jautāja.

— Pat ļoti iespējamas! Mēs taču atrodamies veca vulkāna krāterī, turklāt vulkāns, kā rāda karstie avoti ezeros, vēl pavisam nav aprimis.

— Ņikita, apvaicājieties, vai šeit kādreiz trīc zeme, — Gorjunovs ieminējās.

Atbilde bija apstiprinoša: onkiloni laiku pa laikam jūtot, ka zeme trīc, tomēr zemestrīces esot lielāko tiesu pavisam vājas un nenodarot nekādu postu. Sirmgalvji atcerējās, ka senos laikos atgadījusies diezgan spēcīga zemes trīcēšana, kas sagrāvusi gandrīz visus mājokļus; tajā reizē nosisti kādi divdesmit cilvēki, kuri neesot paguvuši izskriet ārā.

— Nekas, mēs katram gadījumam apakšā zem pārseguma paliksim vēl vienu šķērssiju, lai jumts nevarētu uzgāzties mums virsū! — Ordins ierosināja.

Līdz pusdienām paguva uzsliet visus četrus stabus un nostiprināt sijas. Pēcpusdienā ceļotāji kopā ar onkiloniem aizgāja uz mežu sacirst tievus kokus pārsegumam, jo iezemiešiem arī šis darbs šķīrās gausi; onkilonam bija jānopūlas veselu stundu, lai nocirstu desmit divpadsmit centimetrus resnu koku, bet ar dzelzs cirvi to varēja nogāzt dažos vēzienos. Vakara pusē koki bija sacirsti un iznesti klajumā.

Pa šo dienu vēsts par balto ļaužu ierašanos ar visām detaļām bija aplidojusi onkilonu apmetnes, un pret vakaru no tuvākajām mītnēm uz šejieni pulciņos sāka nākt karavīri, lai palūkotos uz svešiniekiem. Baltie vīri pēc darba atpūtās zemnīcā, kur drīz vien sadrūzmējās vesels bars ziņkārīgo. Tomēr atnācēji izturējās ar cieņu, iztaujāja zemnīcas iemītniekus, aplūkoja svešos vīrus un pārrunāja savus iespaidus. Pēc Amnundaka lūguma baltie cilvēki laida cirvjus un nažus no rokas rokā, jo visi bija stāstījuši atnācējiem, cik ātri strādā svešzemnieki, — jauno zemnīcu, ko onkiloni būtu cēluši veselu nedēļu, baltie vīri bija gandrīz pabeiguši vienā dienā.

Tikai pēc vakariņām atnācēji atstāja mītni un apmetās pārnakšņot norā pie ugunskuriem.

Amnundaks nolēma izmantot daudzos atnākušos karavīrus, lai nākamajā dienā sarīkotu degunradžu medības ar dzinējiem, cerēdams uz balto cilvēku zibeņiem. Degunradži ļoti reti iegāzās uz takām izraktajās bedrēs, un onkilonu šķēpi un bultas nespēja izurbties cauri dzīvnieka biezajai ādai. Karavīri degunradža ādu vērtēja ļoti augstu kā labāko materiālu vairogu gatavošanai — tie izturēja vampu kaujas vāļu zvēlienus.