Seifam vajadzīgs kramplauzis

PROFESORS LATONS DZER PIENU

Elvīra Zamora bija spiesta atstāt mašīnu pie vārtiem, aiz kuriem sākās profesora Raula Latona klīnikas plašais dārzs.

Šī medicīnas iestāde neprasījās pēc īpaša tanī ārstējamo kaišu apzīmējuma, par cik Raula brālis profesors Renē Latons bija ieguldījis tās dibināšanā personiskos līdzek­ļus. Viņa mērķi bija visai cēli — atdot garīgu līdzsvaru «Universālās panorāmas» darbiniekiem, kuru psihi bija iedragājušas pārāk sensacionālas pārraides.

Jāsaka, klīnikas vadītājs reizēm sasniedza gluži neti­camus rezultātus, pie tam balstoties uz neticami vienkār­šām metodēm.

Klīnikas pirmā devīze vēstīja: «Atpakaļ pie dabas!» Pa­cientiem pēc iespējas vairāk ieteica pastaigāties pa parku neatkarīgi no gadalaika un gaisa temperatūras. Tas bija viegli izdarāms. Ar pazemes apkuri apsildītos lauciņos, kurus no vēja, lietus un sniega sargāja caurspīdīgs poli­etilēna jumts, pat visbargākajā ziemā ziedēja visu klima­tisko joslu koki, dzirdi tīksmināja putni, reibināja ar sa­vām smaržām visdažādākās puķes.

Otrā devīze skanēja: «Nekādu pilsētas trokšņu!» Visām mašīnām, arī tām, kas atveda smagi slimos, bija stingri aizliegts iebraukt parkā.

Bet ārstēšana galvenokārt balstījās uz Raula Latona trešo likumu: «Nekāda televizora!» Tas tika ievērots tik nepielūdzami, ka pat medicīnas personālam slepus no pro­fesora nācās ieslēgties rentgena kabinetā, lai noskatītos kādu sevišķi satraucošu raidījumu.

Parkā Elvīra jau pirmajā brīdī uzdūrās kādam labam paziņam: Virns Koksuns sēdēja uz rupji aptēsta baļķa, kas aizvietoja solu (tuvums dabai!). Tas bija viens no ope­ratoriem, kuram palaimējās uzņemt Džeka Kreiļa bēgšanu no cietuma, tieši no tā laika viņš arī atradās klīnikā. El­vīra ar labpatiku konstatēja, ka ārstēšanās nākusi viņam par labu.

Ar veclaicīgu ādas sējumu rokās, viņš, likās, saldi el­poja «Admirāļa Nelsona» rožu smaržu. Tās auga dobē pamīšus ar krāsā labi kontrastējošo «Lēdijas Hamiltones» šķirni.

— Elvīra, tu gan rādi augstu klasi! — viņš jūsmīgi uz­sauca, bungodams ar pirkstiem pa apdilušo ādas vāku, zem kura, spriežot pēc zelta burtiem, slēpās Miltona «Zau- dītā paradīze». — Atceries, mēs abi sākām ar vienādām izredzēm, bet kas tagad ir? Es esmu ierindas pacients, bet tu — reklāmas televīzijas spožākā zvaigzne! «Zelta eks­preša» aplaupīšanu tu gan esi kolosāli noorganizējusi! Visu nakti neatrāvu skatienu no ekrāna!

Elvīra piesardzīgi pablenza viņā.

— Vai tu tiešām neapjēdz, ka vilcienam pa īstam uz­bruka?

— Tu nemuldi? — Virns jutās gaužām vīlies. — Bet es domāju, tā ir viena no profesora dižidejām.

Elvīrai kļuva tā kā žēl Virna Koksuna. Redzams, vēl ilgi viņam te jāpaliek, ja vairs nevar atšķirt dabisku reklāmu no mākslīgas. Taču viņa apmierinājās ar jautā­jumu:

— Un kā tu vispār varēji noskatīties manas pārraides? Cik zinu, televizori jums te stingri aizliegti.

— Kā tad! — jūsmīgi piekrita Virns. Pēc tam, pamirk­šķinājis viņai, uzmanīgi paskatījās apkārt. Pārliecinājies, ka tuvumā nav neviens no medicīniskā personāla, Virns Koksuns manīgi atvēra ādas sējumu.

Tikai tagad Elvīra ievēroja tik tikko saskatāmu vadiņu, kas stiepās no grāmatas uz pacienta ausi. Zem Miltona «Zaudētās paradīzes» vāka slēpās tranzistoru televizors «Pārsteigums-83»…

Klīnika aizņēma trīs stāvus.

Trešajā stāvā nomitināja zemākās kategorijas darbinie­kus, otrajā — vidējās kategorijas. Viszemākajā — augsti kvalificētus, jo te, kur logi vērās tieši uz puķu dobēm, pa­cienti atradās vistuvāk dabai un tādēļ saņēma visiedarbī­gāko terapiju.

«Universālās panorāmas» vadītājs profesors Renē La­tons gulēja atsevišķā istabā, no kuras bija iznests itin viss liekais. Bija palikusi vienīgi slimnieka gulta ar galv­galim piestiprinātiem temperatūras, pulsa, asinsspiediena, dažādu analīžu rādītājiem un tamlīdzīgu medicīnisku pār­gudrību. Blakus stāvēja naktsgaldiņš ar diktofonu un piena glāzi.

Uz slimnieka gultas sēdēja viņa brālis, klīnikas vadītājs profesors Rauls Latons.

— Nekādi nevaru viņu pierunāt, lai iedzer zāles! — ar šiem vārdiem viņš apsveica Elvīru, norādīdams uz labora­torijas mērstikliņu, kurā laistījās zeltains šķidrums. — Lai atlabtu, viņam tagad ārkārtīgi nepieciešams pirms brokas­tīm, pusdienām un vakariņām iedzert simt gramu konjaka^, bet viņš kā prātā jucis pieprasa tikai pienu, pienu! Tā viņš nemūžam neatspirgs!

— Es jau tev paskaidroju, — drūmi norūca profesors Renē Latons. — Pēc visām tām sasistajām un nesasista­jām pudelēm, ko nācās iztukšot smēķējamā vagonā, lai­kam līdz kapa malai neņemšu mutē ne piliena alkohola … Un jūs, Elvīra, nemaz neklausieties viņa muldēšanā! Es jau jūtos pavisam ciešami. Pat uzrakstīju jaunu nodaļu savam kapitālajam darbam «Emocionālie standarti mūs­laiku patērētāju sabiedrībā», — viņš pamāja uz diktofona pusi. — Tajā esmu apkopojis dažus novērojumus, kā ska­tītāji reaģē uz Džekam Kreilim veltītajām pārraidēm. No­daļa saucas «Hronisku masveida nosacītu refleksu efekts individuālās apziņas un sabiedriskās domas izveido­šanā» … Bez tam …

— Piens tev kaitīgs! — profesors Rauls Latons, kurš jau labu brīdi bija itin mīlīgi uzlūkojis menzūru, sniedza to brālim. — Es tevi ļoti lūdzu, iedzerj

— Tūlīt! — tas atsaucās. — Tikai vispirms izdari man pakalpojumu.

— Labprāt. Kādu?

— Iedzer pats savu konjaka mikstūru!… Iedzēri?… Nu tad vari lasīties!

Palicis divatā ar Elvīru, profesors Latons norūpējies apvaicājās:

— Nu, ko jūs teiksiet par šo pārsteigumu?

— Tas bija tik negaidīti, tik briesmīgi! — Elvīra kā sal­dama nodrebinājās. — Sevišķi jums, profesor, tas ir bries­mīgs trieciens, — viņa turpināja līdzjūtīgā tonī. — Tāpēc nemaz nebrīnījos, uzzinājusi, ka jūs esat slimnīcā. Un tomēr …

— Kas «un tomēr»? — sabozies vaicāja profesors, iedzerdams malku piena.

— Tomēr ta ir tāda reklāma, ko vienīgi augstākā provi­dence spējīga dāvāt mirstīgam cilvēkam… Pie viena, nule liku nodrukāt «Universālās panorāmas» propagandas brošūras jaunu tekstu, kurā atļāvos ietilpināt citātu no jūsu grāmatas.

— Kādu konkrēti? — profesors mazliet atdzīvojās.

— Jūsu vistrāpīgāko aforismu: «Pats pirmais feklāmas speciālists bija pats dievs. Publiski augšāmceldams Kristu, viņš līdz ar to reklamēja savas neierobežotās iespējas.»

— Izvēle nav slikta, — profesors pasmīnēja. — Kas dzirdams par Džeku Kreili? Es taču te esmu pilnīgi no­griezts no pasaules. Brālis mani izolējis no visa, atstā­dams vienīgi tuvību dabai un konjakam.

— Jaunumi ir taisni atomsprādzienīgi! — jūsmīgi iesaucās Elvīra, aizmirsusi pirmītējo uzmundrinoši sērīgo intonāciju, kādā parasti sarunājas ar slimniekiem. — Visi mūsu konkurenti — prese, radio, televīzija — pārslēgušies tikai uz viņu. Laikraksts «Telegrāfs» pat prezidenta runu brīvas vietas trūkuma dēļ devis stipri saīsinātu. Džeku Kreili salīdzina ar lielākajiem, slavenākajiem noziedznie­kiem cilvēces vēsturē, pat ar izdaudzināto sadistisko slep­kavu Džeku Uzšķērdētāju, kaut gan viņiem kopīgs tikai vārds.

— Kas par idiotismu! — profesors gandrīz vai sašuta, bet pēc īsas pauzes domīgi piebilda: — Kāpēc ne? Pat no tāda cilvēkmuļķības graudiņa var izlobīt kaut ko asprā­tīgu. Piemēram: «Džeks Kreilis — seifu un vilcienu uz-

šķērdētājs!»

— Lieliski, profesor! Trāpīgi! Spilgti! Tieši naglai uz galvas! Es to noteikti ielikšu mūsu nākamajā pārraidē par Džeku.

— Nākamās pārraides vairs nebūs! — profesors uzslē­jās sēdus.

— Nebūs? — Elvīra iepleta acis. — Tādā gadījumā jūs, profesor, esat ļaundabīgs noziedznieks! Tie, kas uz­bruka «Zelta ekspresim», izlaupīja tikai svešus seifus, bet jūs aplaupāt pats sevi.

— Apsēdieties, Elvīra! Pamēģiniet nomierināties! Es jums tūdaļ visu izskaidrošu. No tīri komerciālā viedokļa es varbūt tiešām apzogu sevi, bet toties iegūstu citā, aug­stākā dimensijā. Godjgi atzīšos: tas, kas noticis ar «Zelta ekspresi», man ir briesmīgs satricinājums, no kura, iespē-, jams, neatgūšos vēl ilgi. Taču tieši šoka stāvoklī cilvēks reizēm kļūst redzīgs.

Bez šaubām, tāpat kā jūs, esmu sapņojis — mūsu Džeks Kreilis būs romāns ar neskaitāmiem turpinājumiem. Viņš veiks neticami drosmīgus stiķus, dažkārt veiksmīgus, daž­kārt arī neveiksmīgus, un mēs ar jums būsim viņa uzti­camie apdziedātāji. Un tomēr — agri vai vēlu nāktos pielikt punktu. Jebkura reklāma pamazām nodeldējas. Piemēra pēc ņemsim kaut vai to pašu Kristu. Ja dievs katru gadu ļautu viņu piesist krustā, lai pēc tam augšām­celtu, jau Nerona laikos neviens par šo atkārtoto brīnumu neliktos ne zinis.

— Var jau būt, ka jums taisnība, profesor, bet novedī- sim vismaz epopeju līdz dabiskam nobeigumam. Proti, līdz brīdim, kad Džeku apcietinās. Tas ir neizbēgami.

— Nē, Elvīra, — profesors rāmi pašūpoja galvu. — Tieši tas neiederas manā koncepcijā. Džekam Kreilim tā arī jāpaliek nenotveramam mūžmūžos, viņam jākļūst par kibernētikas un kosmosa iekarošanas gadsimta leģen­dāro Robiņu Hudu. Mēs izmantojam viņu kā reklāmas tipāžu, bet pilnīgi neatkarīgi no mūsu gribas viņš jau kļu­vis par leģendu, par nacionālo varoni. Cilvēks nepārtiek no dienišķās maizes vien …

Tiesa, kā «Universālās panorāmas» īpašnieks es, atteik­damies no Džeka, ciešu zaudējumus. Toties daudz laimēju kā radoša personība. Gulēdams te, šajā klusajā slimnieku istabā apsvērdams notikušo, es jau iztēlojos savu nākamo grāmatu. To publicēs pēc manas nāves, un tā būs mans nemirstīgais piemineklis… Uzminiet — kā tā sauksies? «Džeks Kreilis — mīts un īstenība» … Bet varbūt cits no­saukums labāk izteiktu problēmas būtību? Kaut vai «Es un manis radītais nacionālais varonis».

Ienāca medmāsa. Viņa iedeva profesoram menzūru ar zeltaini baltu šķidrumu.

— Jūsu brālis prasa, lai jūs iedzertu šo piena mik­stūru, — viņa pavēloši teica.

— Piens pēc receptes? — profesors saviebās. — Vai tiešām nepietiek ar to, kas nāk no veikala?

— Nekādā ziņā. Šis te nav vienkāršs piens, tajā ir or­ganismu spēcinoši pilieni.

— Nu, tādā gadījumā padodos.

Norijis vienā rāvienā balto šķidrumu, profesors kādu brīdi gulēja izvalbītām acīm, nespēdams izteikt ne vārda, tad, atbalstījies uz elkoņiem, iebļāvās:

— Arā! Un pasakiet manam brālim, ka viņš var slēgt savu klīniku! Nevēlos, lai mani līdzstrādnieki kļūtu par alkoholiķiem! — Un, aizlingojis māsiņai nopakaļ men­zūru, profesors mocekļa intonācijā griezās pie Elvīras:

— Padomājiet tikai, kāds blēdis! Tik tiešām piespieda mani izdzert konjaku.

Mazliet aprimis, viņš pārgāja pie kārtējiem uzdevu­miem.

— Vispirms parakstīju pavēli, ko paņemsiet līdz. Iecēlu jūs savas slimības laikā par manu vietas izpildītāju.

— Ļoti pateicos, profesor!

— Nav par ko. Jūs esat vienīgais cilvēks, kas spējīgs pārņemt ne tikai manus ārējos paņēmienus, bet arī pašu garu. Bet tagad padomāsim, kā propagandēt Roberto Mauritāno. Kā jūs īstenosiet manu ideju ar neplīstošo skaņuplati un rūķīti? Nebūtu par ļaunu, ja Roberto izpil­dītu kādu jaunu, šim gadījumam sacerētu dziesmu.

— Viss kārtībā! — Elvīra pasmaidīj-a. — Kopš vakar­dienas Roberto jau mēģina ar orķestri. Gan komponists, gan teksta autors ir ne mazāk slaveni par dziedoni.

— Kas par komponistu? — profesors painteresējās.

— Bēthovens! — Elvīras balss pauda ekstāzes kaln­galus. — Rolanda Gogo mūsdienu superbigbīta aranžē­jumā.

— Rolands Gogo? — profesors paraustīja plecus.

— Nu jā, tas pats, kas četrās dienās sarakstīja mūziku «Aizmigušajai skaistulei».

— Kas tā par aizmigušo skaistuli? — profesors sarauca uzacis.

— Filmas nosaukums. To ražo studija «Paraeverests». Galvenajā lomā Dīna Melbrenka … Iedomājieties tikai, kāda viņai veiksme! Pirmā loma, un viņa jau nogrābs veselu miljonu!

— Dīna Melbrenka? — profesors lūkoja atcerēties. — Liekas, šo vārdu esmu jau kaut kur dzirdējis.

— Tā taču mūsu meitene, kas reklamēja «Meksikāņu serenādi». Vai tiešām jūs nekā nezināt?… Nu jā, dzīvo­dams tādā izolācijā, kur pat televizors aizliegts…

— Tātad viņa aiziet no «Universālās panorāmas»? — beidzot saprata profesors. — Tā ir cūcība!

— Jau aizgāja! Bet, profesor, esiet taču objektīvs — gan pret sevi", gan pret viņu. Jūs izveidojāt no šī skuķa kaut ko nacionālam elkam līdzīgu. Un tagad gribat liegt viņai baudīt savas ģeniālās ieceres augļus. Neuztraucie­ties, esmu atradusi viņas vietā jau citu, vēl labāku.

— Labāku? — neuzticīgi jautāja profesors. — Ar ko tad?

— Ar augumu! Ta ir gandrīz pedu garaka.

— Kas par bleķi?!

— Profesor, vai tiešām esat piemirsis, ka «Aizmigušās skaistules» sapņi, kuros figurē Džeks Kreilis, attīstās sin­hroni ar lēnītēm zemē slīdošo segu? Jā, neesmu tak vēl pateikusi, kas sarakstījis Roberto Mauritāno dziesmu tek­stu … Šķiet, skan tīri jauki un aktuāli. — Un Elvīra savā ne visai muzikālajā balsī notrallināja:

Skūpsti mani austrumos,

Skūpsti mani rietumos,

Skūpsti tā, kā mākoņos

Džekija skūpstīja Džeku,

Kad tas aizbēga prom no cietuma

Un ar helikopteru laidās teķus.

— Džekija? — pārvaicāja profesors. — No kurienes tāda uzradusies?

— Nezinu, laikam autoram tā likās romantiskāk. So tekstu taču sacerējis īpašs grāvēju kompjūters «Tekstuāls- Universāls»… Vārdu sakot, viss ir lieliski! Tikai ar rū­ķīti negaidot misējies. Nekas, gan izdomāšu kaut ko līdz­vērtīgu. Man ir padomā tīri atjautīga idejiņa.

— Bet Džekam Kreilim lieciet mieru! Varat uzskatīt, ka no mūsu pārraidēm viņš tiešā ceļā pārgājis manā nāka­majā grāmatā.

— Labi vien būs! — Elvīra tīri mehāniski teica. — Gal­venais, atgūstiet veselību un ne par ko neuztraucieties! — viņa nobeidza ar stereotipo novēlējumu, ko slimniekiem izsaka apmeklētāji visās klīnikās.

Bet, spriežot pēc enerģiskās kustības, ar kādu viņa iedama ārā pārmeta pār plecu balto uzsvārci, varēja no­prast, ka Elvīra ar profesoru Latonu nav gluži vienis pratis.