Seifam vajadzīgs kramplauzis

NIKAS» SAVRUPMĀJA

Simt trīsdesmit septītajā dzelzceļa posmā apgaitnieks Džims Šrūss pavadīja ar acīm putekļu mākoni, kas izgaisa pie apvāršņa. Tas bija pasažieru ekspresis numurs 11. Raudams sev līdzi veselu smilšu stabu, vilciens gluži kā mirāža aiztraucās pa tuksnesi.

Strādāt tādā vietā nav nekāda izprieca. Neliels dārziņš, kas iekļāva apgaitnieka māju, bija vienīgais zaļais plan­kums dzeltenajā smiltājā. Pat ūdeni vajadzēja vest šurp cisternās.

Iegājis istabā, Džims vēlreiz pārlūkoja pie sienas pie­sprausto grafiku. Līdz nākamajam vilcienam numurs 107-B vēl atlika krietna stunda. Varēja lieti izmantot šo laiku dārza aplaistīšanai.

Pieslējis pie mājas automātisko šauteni (sakarā ar bie­žajiem uzbrukumiem dzelzceļa līnijām administrācija bija apbruņojusi visus darbiniekus), Džims iedarbināja paš­gājēju laistītāju.

Dažas minūtes vēlāk viņš sadzirdēja automobiļa sig­nālu, tūlīt pēc tam dārzā ienāca viens no braucējiem.

— Piedodiet, mēs esam apmaldījušies, — viņš sacīja, rādīdams ceļa karti. — Kā tikt uz Emeriju?

Džims paskaidroja.

Nepazīstamais tikpat pieklājīgi palūdza nodzerties. Džims devās uz māju, lai iznestu krūku ar ūdeni, un tai pašā mirklī sajuta uz sejas mitru drānu. Viņu apņēma salkana migla.

— Gatavs! — nepazīstamais norūca, noglabādams ar hloroformu piesūcināto lupatu savā somā.

Tikmēr viņa līdzbraucējs izjauca sliedes. Divatā viņi piecās minūtēs pabeidza darbu, izvilka nesamaņā esošo apgaitnieku no dārza un nometa smiltīs līdzās ceļa gul­šņiem.

Dažas stundas vēlāk, izmantojuši vistaisnāko un vis­ērtāko ceļu, izspieduši no motora maksimālo ātrumu, viņi apstājās desmit kilometru no Pitvilas. Te atradās kādas citas dzelzceļa sabiedrības līnijas atzarojums. Atkārtojuši to pašu operāciju, viņi brauca tālāk. Bet nakts vidū tuvo­jās vietai, ko apkārtējie zemnieki bija iesaukuši par «Ni- kas» savrupmāju.

Pirms dažiem gadiem to vēl apņēma dzeloņdrāšu žogs, sargtorņi un milzu plakāti «Ieeja stingri aizliegta». Te at­radās viena no daudzajām šahtām, kurā glabājās balis- tiskās raķetes «Nika» ar atomu lādiņu.

Kādu dienu tālredzīgi stratēģi pēkšņi izsludināja tāda veida raķešu šahtas par galīgi novecojušām.

Tās ar visām pazemes dzīvojamām telpām apkalpei, elektroenerģijas ģeneratoru, ūdensrezervuāru, produktu (galvenokārt konservu) noliktavu pārdeva vairāksolīšanā.

Lai gan cena bija smieklīgi zema, atrast pircēju starp apkārtnes iedzīvotājiem neizdevās. Zemnieki tenkoja, it kā pazemē saglabājusies radiācija. Daudzus mēnešus «Nikas» savrupmāja palika bez īpašnieka.

Galu galā apkaimes zemnieki ar izbrīnu uzzināja, ka pircējs atradies. Kāds pusjucis ārzemnieks, par kuru ru­nāja, it kā viņš esot pārcietis šausmīgu ģimenes traģēdiju. Viņa vēlēšanās norobežoties no cilvēku sabiedrības gandrīz vai kļuvusi par māniju.

Nežēlodams naudu, ārzemnieks iestādīja savā īpašumā no Meksikas speciāli ievestus milzu kaktusus, kuru dzelk­šņi veidoja blīvu, necaurejamu sienu.

Zemnieki, braucot garām pa ceļu, redzēja tikai šo zaļo aizsargvalni. Radās iespaids, ka caur to pat cilvēkam grūti izlauzties, kur nu vēl mašīnai.

«Nikas» savrupmājas īpašnieks nekad neuzaicināja un nepieņēma ciemiņus. Zemnieki bija pārliecināti, ka aiz nepatikas pret cilvēku tuvumu viņš pat atteicies no svai­giem produktiem un pārtiek vienīgi no pazemes noliktavā atstātajiem konserviem.

Tāda, lūk, bija šī noslēpumainā vieta, pie kuras nakts tumsā piebrauca vientuļā mašīna.

— Esam klāt! — teica vīrs pie stūres un, izslēdzis pro­žektorus, atgāzās sēdeklī. Brīdi viņš pūlējās ko saskatīt necaurredzamajā tumsā. Ceļojuma galamērķis atradās pa­visam tuvu.

— Izsauc šefu! — viņš pavēlēja savam biedram, bet pats aizpīpēja cigareti.

Tas paklausīdams ieslēdza raidītāju. Raidītājs strādāja ierobežotā rādiusā, tāpēc sarunu noklausīties nevarēja ne policija, nedz nejaušs radioamatieris.

— Divdesmit astotais! Izsauc divdesmit astotais! — pā­rinieks vienmuļi atkārtoja, tad apklusa.

Kādu minūti viņi velti gaidīja atbildi.

— Bet ja nu viņi uzgājuši šefa paslēptuvi? — pārinieks nervozi knikšķināja šķiltavas.

— Zābaks! — vīrs pie stūres norūca caur zobiem. — Vienmēr esmu teicis, ka tās atstāj uz tevi kaitīgu iespaidu.

— Kas atstāj kaitīgu iespaidu?

— Kriminālfilmas. Tajās policisti gandrīz vienmēr tiek uz pēdām mūsējiem, vārdu sakot, fantāzijai ļauta pilna vaļa, kā jau mākslas darbā… Bet mūsu šefs, iegaumē, ir reālists.

— Nezinu, — pārinieks jau trešo reizi mēģināja iede­dzināt šķiltavas. — Grūti spriest par cilvēku, kuru nekad neesi redzējis… Nedeg, dod uguni!… — žēlabaini viņš palūdza.

— Parole? — tumšajā mašīnā atskanēja kāda balss. At­skanēja tik negaidīti, ka abi satrūkās.

— Kaktussl — stomīdamies atsaucās tas, kurš sēdēja pie stūres.

— Jūs esat nokavējuši! — balss tagad skanēja ērcīgi. — Ieslēdzu bāku! Brauciet tieši pa staru! Mašīnu noslē­piet kaktusos! Viss!

— Redzi! Ko es tev sacīju! — šoferis pielika pie acīm tālskati un mierīgi gaidīja. — Ir! — viņš pēc brīža prie­cīgi izsaucās.

Mašīna lēnām virzījās caur tumsu, kas nejaušam garām­gājējam, ja tas gadītos tuvumā, liktos tikpat necaurre­dzama kā pirmīt. Bet binokļa īpašās lēcas ļāva vadītājam saskatīt infrasarkanās gaismas staru, kas, līdzīgi smal­kam pavedienam, iestiepās naktī.

Pēc dažām minūtēm viņi bija klāt. Nācās atkal gaidīt. Tad milzu kaktusi it kā grozāmā skatuvē uzstādīta buta­forija aizslīdēja sānis un, ielaiduši mašīnu, atkal saslē­dzās blīvā sienā.

Klusuciešot viņi paspēra dažus soļus, klusuciešot ienira piebūvē, kurā atradās lifta kabīne. Te bija tikpat tumšs kā ārpusē. Taču speciālists būtu nopratis pēc pasiltā gaisa, ka telpu caurstrāvo infrasarkans izstarojums.

— Vai ilgi nāksies gaidīt? — apprasījās pārinieks. Viņš joprojām manāmi nervozēja.

— Pārbauda! — neviļus pārgāja uz čukstiem otrais. Arī viņš juta tādu kā nedrošību, iztēlodamies, kā tur, pazemē, šefs rūpīgi nopēta televīzijas ekrānu, uz kura skaidri sa­redzami viņi abi.

Beidzot pārbaude bija galā.

Izkāpuši no lifta, viņi ieraudzīja vāji apgaismotu garu gaiteni, kas aizveda nācējus uz plašu telpu. Pie sienas piestiprinātas metāla guļamlāvas liecināja, ka te agrāk at­pūtušies no maiņas brīvie raķešu dienesta kareivji.

Zālē sēdēja ap trīsdesmit cilvēku, izmantodami par sē­dekļiem vieglus saliekamus alumīnija krēslus, kas neap­šaubāmi tāpat ietilpa telpas agrākajā iekārtā. Šefa starp klātesošajiem nebija. Mašīnas šoferis, ne vienu reizi vien piedalījies līdzīgās apspriedēs, zināja, ka šefs atrodas bla­kus istabā, no kurienes viņš, pats palikdams neredzams, varēja uz ekrāna vērot savus apakšniekus.

— Divdesmit astotais! Ziņojiet! — no skaļruņa atska­nēja šefa balss.

Noklausījies raportu, šefs pateica:

— Labi! Esmu apmierināts ar jums. Bet… — balsī ne­gaidot ieskanējās draudīgs apakštonis, — bet par nosebo- šanos jums tiek uzlikts parastais naudas sods. — Neno­gaidījis atbildi vai iebildumus (tādi te acīmredzot netika atļauti), šefs pievērsās nākamajam: — Devītais! Jūsu kārta ziņot!

No saliekamā krēsla, ar kustību, kurai piemita vienlīdz cieņa pret šefu un graciozitāte, piecēlās patrausla, slaida jauna sieviete elegantā ceļojuma kostīmā. Seju daļēji ap­slēpa lielas melnas brilles.

— No trim šodienai paredzētajām operācijām izdevās realizēt tikai pašu pirmo, — viņa iesāka.

— Kāpēc? — stingri noprasīja balss.

— Otrās operācijas laikā mūs pamanīja.

— Kurš pamanīja? Policija? — apvaicājās viens no ap­spriedes dalībniekiem.

— Domāju, ka ne. Viņiem gan bija šautenes, bet tēr­pušies privātās drēbēs… Mums tik tikko izdevās atkra­tīties.

— Vai notika apšaudīšanās? — pēc šefa balss varēja noģist, ka viņš pārskaities.

— Laimīgā kārtā — nē.

— Tik tiešām — jums par laimi! Cilvēku upuru nedrīkst būt! Jums taču labi zināms, kas notika ar trīsdesmit otro, kad viņa vainas dēļ dzelzceļa avārijā gāja bojā viens no mašīnistiem?!… Bet tagad pāriesim pie nākamajiem uz­devumiem. Ziemeļu Transkontinentālo atstāsim mierā. Nu­pat tikai uzzināju, ka viņi savas līnijas apsardzei noalgo­juši privātdetektīvus. Tieši ar viņiem devītajam arī iznāca sadurties. Būtu es uzzinājis mazliet agrāk, varēja izvairī­ties no šī nevēlamā incidenta… Kaut gan… tagad tam nekādas lielas nozīmes vairs nav. Vēl nedēļa sparīga darba, un mēs ar tīru sirdsapziņu pieliksim punktu… Jā, starp citu, uzmanību! Tie, kuri līdz šim piedalījās operā­cijās Dienvidu Nacionālā dzelzceļa teritorijā, saņems uz­devumiem jaunus rajonus.

— Kāpēc tā? — vaicāja divdesmit astotais un vēl daži apspriedes dalībnieki.

— Dienvidu Nacionālā vakar noslēgusi kontraktu ar firmu «Haids-Tranzīts-Garants» un līdz ar to izslīdējusi no mūsu darbības sfēras. Lai novērstu pārpratumus, at­gādinu vēlreiz — dzelzceļa sabiedrība, kuras lokomotīves būs apgādātas ar Haida gaisa kompresoru, pārstāj mūs interesēt. Tādai sabiedrībai mūsu rīcība vairs nav bīs­tama.

Apspriede beidzās pēc pusstundas. Vēl divas stundas pagāja, kamēr dalībnieki ar piecu minūšu atstarpi atstāja «Nikas» savrupmāju.

Ar televīzijas ierīces starpniecību pārliecinājies, ka pē­dējā mašīna izbraukusi no pļavas uz lauku ceļa, šefs iz­slēdza infrasarkano bāku. Pēc tam izņēma no paslēptuves gluži parastu rakstāmmašīnu, ielika tajā tīru lapu un, mazliet padomājis, ņēmās rakstīt.

«Istaba ir patumša, tāpēc dāmiņa neredz pistoli, ko iebrucējs kautrīgi tur trīcošā rokā ar stobru uz leju. Toties viņa skaidri redz melno masku, kas apslēpj seju. Savā profesijā viņa ir daudz ko pieredzējusi, tādēļ nodomā: «Lūk, atkal viens no tiem kautrīgajiem klientiem, kas ne­vēlas, lai viņu pazīst pēc sejas!»

Viņš patiesi ir kautrīgs, bet citu iemeslu dēļ — tā ir pirmā ielaušanās viņa mūžā.

— Naudu vai… — drebošā balsī viņš saka. Viņš gri­bēja draudoši sacīt «Naudu vai dzīvību!», bet teikuma bei­gas iestrēdza viņam kaklā.

Viņa, pārpratuši uzaicinājumu, iesmējās par apmeklē­tāja naivitāti:

— Protams, naudu! Izģērbieties, bet veicīgāk! Un, ja jūs tiešām esat tik kautrs, tad paturiet vien masku!»

Savu brīvo laiku šefs veltīja grāmatu sacerēšanai. Ti­kai pēc tam, kad dienas norma bija izpildīta (diendienā tieši desmit lappušu, ne mazāk, ne vairāk), viņš sēdās pie galda, lai iebaudītu visai mērenas vakariņas. Pēc tam pār­lasīja dienā uzrakstīto nodaļu. Bez šaubām, šī grāmata kādreiz padarīs viņa vārdu nemirstīgu!