Seifam vajadzīgs kramplauzis

KRISTOFORS DEILIJS

Kopš Džeka Kreiļa pazušanas pagājušas četras dienas. Atskaitot viņu pašu, visi šī notikuma galvenie līdzdalīb­nieki joprojām uzturējās Portvelkomā. Pamatīgi izgulējies un laimīgi ticis vaļā no sievas uzspiestā gultas režīma, beidzot ieradās arī Mūns.

Diemžēl viņš nokavēja grandiozo Portvelkomas uzjaut- rināšanos, kas beidzās pirms termiņa. Par iemeslu tam bija nevis līdz galam neizsmeltais petardu, butaforisko Džeku un plastmasas zārku krājums, bet gan prezidenta priekšlikums uzskatīt, ka nacionālā humora nedēļas pro­gramma sekmīgi izpildīta pirmajās trijās dienās.

Mūnam pat neizdevās apskatīt 43. istabu.

Viesnīcu «Pie Džeka Kreiļa» ielenca sensāciju kāri mūs­dienu piligrimi tādā skaitā, ka cenas pieauga sākumā div­kārši, pēc tam trīskārši. Beidzot sakāpa līdz tādai summai, ko ļaudis bija gatavi samaksāt par tiesībām pavadīt vienu (diennakti Džeka Kreiļa bijušajā istabā, ka par to varētu nopirkt savrupmāju.

Pieplūdums bija tik liels, ka pasūtīt istabas viesnīcā sev un saviem stipri sarukušajiem štatiem vecākajam inspek­toram Koulam izdevās vienīgi pēc Tieslietu ministra iejaukšanās.

Kas attiecas uz Džeka numuru, tad to tagad apdzīvoja miljonārs Vondreiks, pazīstams ar savu dāsno reliģisku organizāciju finansēšanu. Cik viņš īsti maksāja, netika izpausts. Taču, spriežot pēc tā, ka pats viesnīcas saimnieks ik rītu nolika pie viņa durvīm līdz mirdzumam nospodri­nātas kurpes un aizgāja starojošs, pazīstamais filantrops arī šajā gadījumā demonstrēja savu devīgumu.

Minerva, pat nenogaidījusi simpozija beigas, aizbrauca mājās, lai, neviena netraucēta, sniegtu intervijas, pozētu fotogrāf iem un ^pacietīgi nestu tamlīdzīgus upurus savai jaundzimušajai slavai.

Es pats labprāt būtu atstājis Portvelkomu, ja tam ne­pretotos Mūns. Viņa uzvedība šķita man gluži neizpro­tama. Veselām dienām viņš sēdēja kabinetā, kur aizdomu mānijas mocītais vecākais inspektors Kouls atkal un atkal nopratināja desmitiem cirka izrādes dalībnieku.

Den-Grab-Hisibu (privātajā dzīvē Eliasu Pontimeriju) Kouls, burtiski, noveda līdz baltkvēlei ar uzdotajiem jau­tājumiem, kas diendienā nemitīgi atkārtojās un jau sāka līdzināties izsmalcināta; spīdzināšanai. Lielais mags ārēji panesa šīs mocības tīri pacietīgi, viņa nervozitāti varēja pamanīt tikai vakaros, kad viņš uzstājās cirkā.

Sievieti, kura tā arī neiekļuva maģiskajā seifā, vecākais inspektors, protams, arīdzan sameklēja. Bet viņa tik ilgi stāstīja Koulam par savām vīzijām, ka viņš galu galā vairs neizturēja un aiztrieca prom. Toties viņš centās at­spēlēties citiem. Pat mani nopratināja veselas divas reizes, titulēdams par «apsūdzības nākamo galveno liecinieku».

Kā jau teicu, Mūna izturēšanās radīja manī izbrīnu. Zinādams, ka viņš necieš protokolus un jebkuru ar papīra aprakstīšanu saistītu darbu, velti pūlējos noģist, kādu interesi viņā izraisa šī stundām ilgā bezjēdzīgā «aizdo­mīgo personu» nopratināšana.

Vakaros Mūns apmeklēja cirku. To vismaz varēja sa­prast. Pēc trim nepārtrauktas jautrības dienām Portvel­komas iedzīvotāji staigāja ar drūmiem, bieži vien plāk­steru aplipinātiem ģīmjiem.

Cirks, bez šaubām, rādījās visdzīvākā vieta pilsētā. Tieši tur taču norisinājās Džeka brīnumainā pazušana. Jau no paša rīta pie kasēm stāvēja garu garās rindas. Cenas gluži kā viesnīcā «Pie Džeka Kreiļa» auga fantastiskā āt­rumā.

Uz Mūnu tas neattiecās. Viņam kā goda viesim, kurš bija saistīts ar Džeka Kreiļa televīzijas epopeju, ik vakaru pilnīgi bez maksas rezervēja centrālo ložu.

Vienreiz arī es aizgāju viņam līdz. Jāatzīstas, vispārējā nomāktības jūrā cirks šķita kā vienīgā smieklu saliņa. Dresētie mērkaķīši pārspēja paši sevi un guva skaļus ap­lausus. Kas attiecas uz Albionu, tad viņš, būdams sensa­cionālā notikuma tiešs dalībnieks, pēc administrācijas lūguma aizpildīja programmas trešo daļu. Vienalga, ko viņš imitēja — prezidenta runu vai vistas klukstēšanu, — ikvienu viņa vēderrunātāja mākas demonstrējumu uzņēma ar ovācijām.

Garlaicības un bezdarbības mākts, kādu vakaru saņē­mos, lai izteiktu Mūnam savas domas par viņa vājprātu, kas liek mums bezmērķīgi tupēt Portvelkomā.

Viņš, tikko atgriezies no cirka, sēdēja uz gultas. Kurpes viņš bija noāvis, tās tagad stāvēja uz naktsskapīša blakus lētajai bībelei ar apvāku «Sodoma un Gomora».

— Vai tas vēl ilgi tā turpināsies? — es noprasīju. — Jūs vismaz pa dienu noklausāties pratināšanu, bet vakaros ap­brīnojat dresētos mērkaķus. Bet kam lai es veltīju savu laiku? Elvīrai, vai? Varbūt tas tiešām būtu prātīgi — iz­dibināt viņas sievišķīgos noslēpumus. Vismaz labāk, nekā ļaut, lai viņa mūs tirda par kaut kādiem neesošiem noslē­pumiem.

Patiešām, Elvīra Zamora pēdējā laikā bija kļuvusi ag­resīva. Tas fakts, ka Džeks pēdējo reizi pazudis viņas at- būtnē, aizvainojums, ka vecākais inspektors Kouls nav turējis par vajadzīgu viņu brīdināt, kopumā izvērtās mā­nijā turēt mūs aizdomās par nez kādu noslēpumu tīšu bēdzināšanu.

Viņa jutās aizskarta arī par to, ka vietu trūkuma dēļ bijusi spiesta apmesties nevis «Pie Džeka Kreiļa», bet citā hotelī, kas veco nosaukumu «Portvelkomas omnibuss» uz ātru roku bija apmainījis pret «Džeka seifu».

Mūns nepaguva atbildēt. Mūsu sarunu pārtrauca tele­fona zvans.

Paņēmis klausuli, sadzirdēju vecākā inspektora Koula balsi:

— Viņš man ir rokā! Nezināt, kurš? Atnāciet pie manis! Pie jums nevaru runāt! Tam ir svarīgi iemesli!

Gaitenī, kā jau parasti, mums uzglūnēja Elvīra.

— Vai ir kādi jaunumi? — viņa aizdomīgi vaicāja, vē­rodama Mūna sejas izteiksmi. Saprast viņas uzbāzību va­rēja — no televīzijas skatītāju viedokļa garlaicīgās prati­nāšanas nebija nekāda izklaidēšanās, un līdz ar to profe­soram Latonam vajadzēja meklēt citas iespējas preču reklamēšanai.

— Ir, — Mūns piemiedza aci. — Vecākajam inspekto­ram Koulam radusies jauna versija.

— Kāda? — Elvīra nepacietīgi mīņājās.

— Vecenīte atzinusies, ka īstenībā Džeks nemaz nav pa­slēpies seifā, bet, izmantojot maģiskus spēkus, kļuvis ne­redzams! — Mūns norūca, vairs nelikdamies zinis par Elvīru.

Vecākā inspektora Koula istabas logi atšķirībā no mū­sējiem izgāja uz pagalmu.

Tas bija pārblīvēts ar mašīnām, jo viesnīcas garāža ārkārtējā pieplūduma dēļ visus uzņemt nevarēja. Starp citiem automobiļiem izcēlās Den-Grab-Hisiba sniegbaltais, allaž spodri nomazgātais «Fords-Sāga-83».

Visu dienu mašīna bija redzama sētā. Lielais mags lie­toja to tikai vakaros, braukdams uz cirku un atpakaļ.

Kad ienācām, vecākais inspektors stāvēja pie loga, ne­novērsdams skatienu no baltās mašīnas. Bija tumšs, pa­galmu apgaismoja vienīgi logu atspulgi, tikai baltā krāsa ļāva atšķirt Den-Grab-Hisiba automobili no citiem.

Ar žestu uzaicinājis mūs apsēsties, vecākais inspektors piegāja pie durvīm un palūkojās gaitenī.

Kā noskaidrojās, šo piesardzības soli vecākais inspek­tors bija spēris gadījumam, ja Elvīra mēģinātu noklausī­ties mūsu sarunu. Bet tas vēl nebija viss. No sava port­feļa, kuram acīmredzot pats liktenis bija lēmis slēpt sevī dažādu aparatūru, vecākais inspektors izņēma sarežģītu ierīci, domātu noklausīšanās aparātu dezorientācijai.

— Vai ieroči ir? — sav& jaunmodīgajā lakoniskajā stilā jautāja vecākais inspektors. — Pielādēti? Turēt gatavībā! Drīz var sākties beigu cēliens! Šodien pat apcietināsim! Visus trīs galvenos noziedzniekus!

Ari tālāk vecākais inspektors runāja tikpat aprautā va­lodā, to piebārstīdams ar neskaitāmiem izsaucējiem un jautājumiem. Saprotamības labad centīšos izklāstīt saturu cilvēciski.

— Jūs laikam domājat, ka es tupu šajā kretīniskajā pil­sētā, lai pratinātu katru kretīnu, kas vien pagadās ceļā? Nebūt ne! Tas ir apzināts manevrs pretinieka maldinā­šanai!

Par Elvīras Zamoras sakariem ar Džeku Kreili es vairs nešaubos, kopš uzzināju, ka raķešu šahtu pirkusi viņ-J. Den-Grab-Hisiba sakari ar Džeku skaidri paši par sevi —- ne velti viņš jau divas reizes ar savu triku palīdzību ļāvis Džekam aizbēgt. Tagad atlicis tikai viens — pierādīt, ka Elvīra savukārt saistīta ar Den-Grab-Hisibu.

Sie pierādījumi man ir! Divas dienas pirms magu kon­gresa, kurā Džeks ar Den-Grab-Hisiba ziņu nogalināja savu līdzdalībnieci, Elvīra satikās ar magu asociācijas viceprezidentu. Man ir divi liecinieki, kuri redzējuši abus ieejam bārā iepretī «Universālās panorāmas» ēkai.

Lai noslēgtu loku, jāpanāk, lai viens no trijotnes kaut vai netīši atzītos. Džeks atkrīt, jo slēpjas nezin kur. Elvīra pratīs izlocīties, turklāt darbs televīzijā sniedz viņai lie­lisku legālu aizsegu noziedzīgajā darbībā.

Tātad atliek vienīgi Den-Grab-Hisibs. Kā jums šķiet, kālab pratināju šo nelieti katru dienu vairākas stundas no vietas? Lai viņam'sāktu streikot nervi! Bet galu galā sa­nervozējos pats. Šodien klaji pateicu, ka viņš un Elvīra ir Džeka vadītās gangsteru bandas locekļi. Kā jau varēja sagaidīt, viņš visu noliedza.

Jūs droši vien klusībā smejaties par mani. Pēc jūsu domām, esmu pieļāvis muļķīgu aplamību. Nekā tamlī­dzīga! Ar nokavēšanos sapratu, ka esmu izdarījis ģeniālu gājienu. Ja Den-Grab-Hisibs ir vainīgs, viņš laidīsies lapās, bet, ja laidīsies lapās, mēs, sekodami viņam pa pē­dām, apcietināsim visu noziedzīgo trijotni.

Smagi elsdams un slaucīdams nosvīdušo seju, vecākais inspektors mazliet atvilka elpu.

— Tātad Den-Grab-Hisibs visu noliedz? — Mūns vai­cāja. — Ko viņš jums īsti atbildēja?

Kouls izņēma no mapes pratināšanas protokolu, lai no- citētu attiecīgo vietu:

— «Kad Džeks Kreilis uzkāpa koncerthallē uz skatuves, man nebija ne jausmas, ka viņš ir tas pats televīzijā vai­

rākkārt rādītais noziedznieks. Tas, ko jūs apgalvojat, ir blēņas, kas varētu ienākt prātā tikai pilnīgam idi…» un tā tālāk, — vecākais inspektors nomurmināja, pārtrauk­dams citātu pusvārdā.

— Bet tās patiešām ir blēņas! — es atsaucos.

— To mēs vēl redzēsim! —• veltīdams man augstprātīgu skatienu, vecākais inspektors iesmējās. — Starp citu, vai esat manījis, ka, sarunādamies ar jums, ne mirkli neat- gāju no loga? Kādēļ to daru?

— Lai redzētu Elvīru, kad viņa rāpsies pa ugunsdzē­sēju kāpnēm, gribēdama noklausīties mūsu noslēpumus, — es minēju vājā cerībā, ka šis pliekanais joks nepārsniegs vecākai inspektora intelektuālo līmeni.

Viņš tiešām pasmīnēja, taču nevis par joku, bet par manu neapķērību.

— Nekā tamlīdzīga! Es nogaidu momentu, kad viņš sapratīs, ka spēlīte zaudēta. Tikko viņš apsēdīsies pie stū­res, lai aizmuktu, mēs viņam pakaļ! Esmu pieprasījis no Automobiļu izsekošanas nodaļas mašīnu ar kolosālu āt­rumu. Šoferis ir bijušais profesionālais sacīkšu braucējs, mūsu Mazās olimpiādes zelta medaļas divkāršs iegu­vējs …

Pēkšņi inspektors, pamirkšķinājis mums, norādīja uz savu sarežģīto aparatūru.

— Bet tagad uz piecām minūtēm izslēgsim pretnoklau- sītāju. Lai Elvīra domā, ka runājam par kaut ko gluži parastu … Aiziet!

Nospiedis slēdzi, vecākais inspektors vienā elpas vil­cienā izgāza pār mums veselu vārdu lavīnu:

— Jā! Nabaga seržants Higinss! Kas to būtu domājis? Viegls smadzeņu satricinājums! Dienesta pienākums! Na­cionālā humora nedēļas upuris! Joprojām slimnīcā! — vecākais inspektors jutās ļoti apmierināts ar šo savu mal­dināšanas manevru.

— Starp citu, esmu nonācis pie amizanta slēdziena, — ne no šā, ne no tā ieminējās Mūns, dziļdomīgi vērodams sarkano telefonu, kas kalpoja tiešiem sakariem ar policiju.

Ja es nezinātu, ka viņš atbraucis Portvelkomā pēc sim­pozija, varētu domāt, ka viņam, noklausoties daudzos hiromantu un astrologu referātus, piemeties transcenden- . tālisms bīstamā formā.

— Es pievēršu jūsu uzmanību, ka visus, kas piedalīju­šies Džeka Kreiļa reklāmas epopejā, piemeklēs likteņa sods, — tikpat miglaini turpināja Mūns. — Paskatieties, ko ar viņiem dara providence! Kur tagad ir ElisonS, ku­ram šī epopeja sākumā deva vislielākos labumus? Kur viņš tagad ir? Psihiatriskajā slimnīcā!

— Runā, ka viņu drīz izrakstīšot, — es iejaucos, taču Mūns neļāva man turpināt.

— Un kur atrodas profesors Latons, epopejas iedvesmo­tājs, galvenais virzošais spēks? Sava brāļa klīnikā, kas oficiāli gan netiek dēvēta par psihiatrisko slimnīcu, bet pēc būtības …

Es atkal uzdrošinājos pārtraukt viņu:

— Elvīra stāsta, ka viņš jūtoties tīri labi. Pat strādājot pie kāda jauna kapitāla darba. Tāpēc man liekas, ka pro­fesors gluži vienkārši negrib izrakstīties no slimnīcas. Viņam izdevīgi uzvelt visas rūpes Elvīras pleciem.

— Visbeidzot, šīs epopejas visspilgtākā figūra …

Mūns atgādināja robotu, kuru apstādināt var vienīgi ar

āmura palīdzību. — Seržants arī…

— Drīz izrakstīsies, — es neļāvu viņam nobeigt. — Ja tādus kā viņš ilgi turēs slimnīcā, vajadzēs atvērt īpašas dziednīcas medicīniskajam personālam. Seržanta kretī­nisms ir lipīgs. Pat jūs, dārgo inspektor, tas zināmā mērā ietekmējis.

— Nevis inspektors, bet vecākais inspektors! — viņš noskaldīja, ieslēdzis pretnoklausīšanās aparatūru. Sī pie­sardzība Koulam rādījās nepieciešama, jo viņa nākamie vārdi pauda dienesta noslēpumu: — Seržants Higinss vairs neskaitās manā mobilajā brigādē! Pašlaik, kad cīņa iet uz beigām, nevaru turēt tādu stulbeni!

Izgrūdis pēdējo frāzi, vecākais inspektors atlēca no loga un metās pie durvīm, kliegdams pilnā kaklā:

— Viss! Pilnīga uzvara! Trijstūris sakļāvies! Ātrāk! Man pakaļ!

Nākamās, kā man šķita, nebeidzamās stundas virknējās no tumšu un apgaismotu ēku, telegrāfstabu, reklāmu pla­kātu, lauku ainavu horizontāla kaleidoskopa. Atkal un atkal lauki, stabi, reklāmas, ēkas, kuras kāda neganta roka izrāva no vietas un mežonīgā virpulī aizmeta mums garām.

Vēl tagad šis brauciens man rādās kā ātruma mānijas trenkta šizofrēniķa halucinācija.

Piesprādzēti pie sēdekļiem, nepārtraukti svaidīti augšup un lejup, mēs ar Mūnu atgādinājām pie senlaicīgas galeras airiem piekaltus vergus, ar kuriem traks viesulis izda­rās pēc patikas. Tikai mēs traucāmies nevis pa viļņiem, nedz arī pa gaisu, lai gan mūsu automobilis mēģināja atdarināt raķeti. Dažkārt, kad to atļāva taisnais, līdzenais ceļš, tā vien šķita, ka, atrāvušies no betona seguma, zau­dējuši svaru, parabolā pārlēksiin pāri namiem, reklāmām, laukiem. Un ik reizi zemes pievilkšanas spēks, it kā cen­trēdams savu vareno spiedienu tieši uz mums, trieca mums ar kolosālu veseri, atkal pieplacinādams pie zemes.

Fiziski vecākais Mnspektors Kouls cieta ne mazāk par mums. Taču viņa gara možums bija tik liels, ka viņš pa­celtā balsī, gandrīz vai aurodams, pat jaudāja izklāstīt operācijas plāna detaļas.

Kad mēs ielēcām mašīnā, Den-Grab-Hisibs ar savu balto «Fords-Sāgu-83» bija paguvis atrauties no mums par kādu jūdzi. Taču vecākais inspektors par to daudz nebēdāja. Visus ceļus simt jūdžu rādiusā no Portvelkomas uzraudzīja policijas patruļas. Viņu ziņojumi ļāva izsekot Den-Grab-Hisiba maršrutu.

Neiešu aprakstīt vajāšanu visos sīkumos, jo nebiju spē­jīgs ne ko ievērot, ne domāt, tikai klusībā lūdzu dievu vai velnu, kaut šī spīdzināšana reiz beigtos!

Taču baltais automobilis — neredzams mērķis, uz ko bija notēmēta mūsu reaktīvā lode, — nedomāja apstāties vai palēnināt gaitu. Spriežot pēc dažādo patruļu ziņoju­miem, viņa ātrums pārsniedza pat mūsējo.

Pēdīgi mēs viņu tomēr ieraudzījām. Visas Automobiļu izsekošanas nodaļas mašīnas bija apgādātas ar speciālu lāzera prožektoru, kas parastā gaismas kūļa vietā meta šauru, toties jūdzi garu staru. Un, lūk, šīs smailās adatas galā pagaidām vēl krietnā atstatumā zibēja balts pun­ktiņš.

Mēs jau sen bijām izbraukuši no Portvelkomas. Mūsu priekšā stiepās ar dziļu grāvi uz pusēm pārdalīta absolūti taisna šoseja. Te, kur nedraudēja sadursme ar pretī joņo­jošām mašīnām, vēl vairāk kāpinājām ātrumu.

Rācija jau labu laiku klusēja. Vecākais inspektors Kouls bija pārāk paļāvies uz savas mašīnas priekšrocībām, it īpaši uz šofera nepārspējamo māku. Tāpēc simts jūdzes aiz Portvelkomas patruļas vairs nebija. Pašlaik nezaudējām bēgli, vienīgi pateicoties šaurajam staram, kas nemainīgā attālumā sekoja baltajam punkti­ņam.

Laimīgā kārtā pie apvāršņa iznira blāzma. Tā bija Riovelkoma. Vecākais inspektors nekavējoties sazinājās ar turienes policiju — visi ceļi jāaizšķērso.

Vēl pirms minūtes par pilsētas tuvošanos liecināja tikai uguņu atspulgs debesīs. Tagad mēs, gandrīz nepalēninā­dami tempu, jau traucāmies garām apgaismotām vitrīnām un tumšām dzīvojamām mājām. Gaišas strēles — tumši plankumi, skatlogi — mājas… Ņirboša, spokaina lenta.

Riovelkoma bija viena no tām provinces pilsētām, kas it kā sastāv no vienas garas jo garas centrālās ielas. Abās pusēs ar vienlaidus ēkām norobežota, tā laupīja Den-Grab-Hisibam iespēju nogriezties sānis.

Lai gan vairums iedzīvotāju jau gulēja dziļā nakts miegā, ieturēt tādu pašu ātrumu kā uz šosejas vairs neva­rēja. Tas palielināja mūsu izredzes panākt Den-Grab- Hisibu.

Patiešām, vēl mirklis — un baltais punktiņš jau bija uzdurts uz mūsu stara adatas.

— Mēs viņu iedzenaml — cauri motora rēkoņai un rāci­jas sprakstiem izlauzās vecākā inspektora aizsmakusi balss.

Taču Den-Grab-Hisibs bija pamanījis sekošanu. Baltais punkts ar spēju lēcienu atrāvās no stara un pēc brīža jau pazuda tālajā elektriskajā mirgoņā.

— Velns! Atkal izspruka! — nolamājās vecākais in­spektors, taču, atcerējies, ka vietējā policija aizsprostojusi Den-Grab-Hisibam ceļu, atguva optimismu:

— Nē! Neaizmuks!

Šīs cerības šķita apstiprināmies. Kaut kur tālu priekšā s.adzirdējām atstatuma pieklusinātu dārdoņu un stiklu šķindoņu.

— Vai redzat? Kam bija taisnība? Sadūries ar patruļas mašīnu! Viņš ir manos nagos!

Tomēr tā arī aizjoņojām līdz ielas pašam galam, nere- dzejuši balto mašīnu.

Pēkšņi mūs apžilbināja prožektori. Ja mūsu šoferis būtu nobremzējis mirkli vēlāk, mēs paši būtu ietriekušies patru­ļas mašīnā — vienā no daudzajām, kas aizšķērsoja ceļu.

Un te nu atkal sadūrāmies ar vienu no neskaitāmajiem brīnumiem, kādus mums allaž sagādāja Džeka .Kreiļa epopeja. Arī patruļas policisti bija dzirdējuši dārdus un šķindoņu.

Tātad Den-Grab-Hisibs cietis avāriju. Bet ne mēs, trauk­damies viņam pakaļ, ne policisti pie barjeras nebija viņu redzējuši.

Liekas, šai neveiksjnei vajadzēja pilnīgi satriekt vecāko inspektoru Koulu. Taču viņa spars nenoplaka, drīzāk otrādi. Apsēdies blakus šoferim, viņš sengrieķu dieva va­renajā balsī pavēlēja:

— Ieslēgt radiācijas lokatorul

Un tad mēs ar Mūnu uzzinājām vecākā inspektora Koula pašu svarīgāko noslēpumu, ko viņš tikai tagad mums atklāja. Gatavodamies operācijai, viņš bija izsaucis speciālistus no Automobiļu izsekošanas nodaļas un licis pārklāt Den-Grab-Hisiba mašīnas riepas ar īpašu lipīgu radioaktīvo vielu. Neuzkrītoša, tāda, kas atgādina ceļa putekļus, tā, mašīnai braucot, atstāja no sīkākām radio­aktīvām daļiņām veidotas pēdas.

Mūsu mašīna savukārt bija apgādāta ar īpašu radiāci­jas lokatoru. Pēdu izstarojums lika iegaismoties mazam ekrānam, kas, zaudējis pareizo virzienu, ikreiz aptum­šojās.

Pateicoties šim brīnumlokatoram, beidzot uzzinājām Den-Grab-Hisiba pazušanas noslēpumu.

Sekodami gaismojošā ekrāna norādījumam, sasniedzām kādu vietu, kurai pirmīt steigā bijām pabraukuši garām. Ietvi no vienas vietas klāja stikla šķembas. Mūsu priekšā mirdzēja pārtikas veikala. izsistais platais skatlogs, aiz kura vīdēja saspiestu konservu kārbu, desu līkumu, sa­dauzītu pudeļu fantastisks juceklis.

Aina šķita nepārprotama. Den-Grab-Hisibs, atpakaļgaitā iebraucis vitrīnā, bija mierīgi palaidis mūs garām, lai pēc tam aizdrāztos pretējā virzienā.

Vecākais inspektors Kouls tikai pavīpsnāja, zinādams, ka bēglis nekur nevar pazust. Mēs turpinājām sekošanu. Lokators, klusītēm sīkdams, neļāva mums zaudēt pareizo virzienu.

Un no jauna garām traucās nami, benzīntanki, reklā­mas plakāti, kaili lauki — strauji garām ziboša lenta bez sākuma un gala.

Katra cilvēka iespējām ir zināma robeža. Lai gan jutos trakoti izmocīts, drošības siksnas griezās miesā un elliš­ķīgā kratīšanās bija savandījusi manas iekšas, galu galā, par spīti visam, es aizmigu.

Kad pamodos, jau ausa diena.

Mūns gulēja, murgodams sapnī. Varēja atšķirt tikai atsevišķus vārdus:

— Spoguļi… Aurēlija… Den-Grab-Hisibs…

Kā tas allaž mēdz būt pēc smaga miega, sākumā īsti neaptvēru gluži neticamo skatu, kas pavērās manām acīm.

Tālu priekšā stāvēja balta mašīna. Nevis kustējās, bet tik tiešām stāvēja.

No neliela krūmu pudura izlīda kaut kāda pavisam maza figūriņa, un tajā pašā mirklī «Fords-Sāga-83», tik līdzīga rotaļlietai, pazuda no acīm.

Bet fakts paliek fakts — kādu brīdi automašīna bija stāvējusi. Tikai pēc tam aptvēru, ka nekā brīnumaina tur nav. Katrs cilvēks, pat policijas izsekots noziedznieks, kādreiz jūt gluži intīma rakstura nepieciešamību, kuras dēļ ir spiests apturēt mašīnu.

Nākamās desmit minūtes manā atmiņā palikušas tikai kā pusneapzināti fragmenti.

Mūns pamostas… Baltā mašīna, bēgot no mums, fan­tastiskā ātrumā tuvojas tiltam … Zem tā kā sudrabota lenta spīguļo upe… Tilts tuvojas arvien ātrāk un ātrāk…

Izrāvis no vecākā inspektora rokām binokli, es tajā ieraugu tilta priekšā lielu plakātu ar uzrakstu «Remonta dēļ slēgts!» … Baltā mašīna, notriekdama plakātu, drā­žas tieši uz tiltu …

— Viņam pakaļ! Ātrāk! — kliedz vecākais inspektors Kouls.

Mūns, nu jau pilnīgi atmodies, iebelž viņam pa pakausi. Vecākais inspektors Kouls nogāžas uz mašīnas šofera. Tas, negaidot izlaidis no rokām stūri, paspēj tikai no­spiest bremzes. Mūsu mašīna, kas gandrīz apmet kūleni, griezdamās riņķī un gāzelēdamās, noslīd no ceļa, līdz iesprūst asu krūmu biezoknī kā bumba tīklā.

Laimīgs par izglābšanos, pārlaižu acis garajam tiltam. Viņā galā — milzīgs bezdibenis …

Baltais «Fords-Sāga-83» pazūd tajā un, pāris reižu gaisā apmetis kūleni, ar skaļu, pat šeit sadzirdamu blīk­šķi iegāžas upē kopā ar Den-Grab-Hisibu …

Trijstūris patiešām sakļāvies, bet ne gluži tā, kā to bija paredzējis vecākais inspektors Kouls.

ZIŅOJUMS

Pēc tam kad policijas tehniskā dienesta speciāla ūdens­līdēju komanda bija izcēlusi no Riovelkomas upes dzelmes mašīnu «Fords-Sāga-83», pie manis griezās vecākais in­spektors Ķouls ar lūgumu noskaidrot mašīnas «Fords- Sāga-83» īpašnieka personību un tajā noslīkušā vīrieša personību.

Ielikuši kompjūterā «Ķrimināls-Universāls» vecākā in­spektora Koula piegādātās ziņas (543 informatīvas vienī­bas), kā ari savienojuši kompjūteru pa tiešo kanālu ar Centrālās policijas pārvaldes elektroniskās identifikācijas krātuvi (no kurienes papildus ienāca vēl 56000000 infor­matīvu vienību), ieguvām šādus rezultātus:

1. Oficiāli mašīnas īpašnieks skaitās Eliass Pontime­rijs, pazīstams ari ar mākslinieka pseidonīmu Den-Grab- Hisibs. To netieši apstiprina mašīnā atrastās vadītāja tiesības uz Eliasa Pontimerija vārda.

2. Mašīnā atrastais beigtais cilvēks nav tās īpašnieks (kā varētu spriest pēc vadītāja tiesībām), bet gan auto­mobiļu zaglis Ernijs Galorāns, ar iesauku Ernijs Viesulis, kurš jau sen figurē policijas meklēto personu sarakstā.

' Vecākais operators-šifrētājs, Policijas tehniskā dienesta kapteinis Legs Kondirskis