Seifam vajadzīgs kramplauzis

EPILOGS

Mēs ar Mūnu zīmīgi saskatījāmies. Abi sapratām, ka patiesība par Džeku Kreili uz visiem laikiem paliks apgla­bāta šajā telpā. Bez tiešiem pierādījumiem profesora La­tona grēksūdze būs tikai tukšas tenkas, gaisīgas putas, zem kurām neskarts pletīsies pats okeāns — mīts par na­cionālo varoni Džeku.

Pēkšņi atskanēja spalgs trauksmes zvans.

— Kas tur ir? — tramīgi noprasīja profesors, noliek­damies pār sava krēsla roku balstu, kurā, kā izrādījās, bija iemontēts tālrunis.

— Es! Ātrāk! — no atzveltnes atskanēja aizsmakusi balss.

Profesors nospieda krēslā iebūvētu slepenu atsperi. Me­tāla durvis paslīdēja sānis. Ieskrēja aizelsusies, līdz nepa­zīšanai pārvērtusies Elvīra Zamora.

Elvīra izskatījās drausmīgi. Minibrunči kreisajā pusē bija noslīdējuši gandrīz līdz ceļiem, labajā — uzrāvušies turpat līdz viduklim. Nošļukušais šinjons krita pāri sejai, aizsegdams vienu aci.

Allaž tik moderni eleganta, viņa šobrīd atgādināja nevē­rīgi pamestu, vairs nevajadzīgu manekenu.

— Kas jums noticis? — iekliedzās profesors. — Vai cie- tāt autokatastrofā?

— Mēs! Mēs cietām katastrofā! Ieslēdziet trīsdesmit sesto kanālu, tad jūs redzēsiet, ko ar mums izdarījuši kon­kurenti!

— Ko tad? — dobji jautāja profesors, jau nojauzdams pašu ļaunāko.

— Viņi nolaupījuši mums visu! Pat Džeku Kreili!

— Džeku Kreili? — profesors nikni pablisināja acis. — Elvīra, atjēdzieties! Džeku Kreili, paldies dievam, ne­var nolaupīt. Tā ir pasaka, kas dzimusi manās smadzenēs un turpat arī nomirs.

• — Nu tad pārliecinieties par viņa augšāmcelšanos! — Un Elvīra gluži kā bez prāta ņēmās ar dūri apstrādāt pēc kārtas visas četrdesmit pogas, kas ieslēdza attiecīgos tele­vīzijas kanālus.

Četrdesmit ekrāni, līdz šim mēmi un akli, pēkšņi izvirda skaņu un krāsu kakofoniju. Katrs no tiem reprezentēja tikai sīku pilienu informācijas bangainajā okeānā, taču sniedza apkārtējās pasaules, lai arī juceklīgu, tomēr rak­sturīgu ainu.

Naftas karaļa meitas laulības ar kādu afrikāņu cilts virsaiti.

Politiska slepkavība.

Slepkavība greizsirdības dēļ.

Seksuāla slepkavība.

Viceprezidenta mazdēli noliek vainagu uz nelaiķa prezi­denta kapa, kura nāvē kādreiz vainoja šo viceprezidentu.

Kāds cienīga izskata kungs uzliek lauru vainagu piec­padsmitgadīgai meitenei, kura ieguvusi četras zelta meda­ļas vieglatlētu sacīkstēs. (Vēlāk izrādījās, ka šīs uzvaras gūtas, pateicoties profesora Vinterna jaunizgudrotajam dopingam.)

Viduslaiku pilī, ko miljonārs Vondreiks akmeni pa ak­menim pārvedis no Itālijas, parādījies spoks. Sakarā ar to notiek spiritistu diskusija, kādā veidā tas ticis pāri okeānam.

Kāda balss lasa zinātnisku referātu. No diktora paskaid­rojumiem izriet, ka tas ir mehānisks lektors, ko demonstrē Nacionālā universitāšu centra kibernētiku sanāksmē.

Komiķis vēderrunātājs Albions imitē kāda ievērojama politiska darbinieka runu.

Un pa starpām ar lielāku vai mazāku veiklību iespraus­tas reklāmas, reklāmas, reklāmas.

Elvīra, beigusi trakot, beidzot ieslēdza automātisko vien- kanāla regulētāju.

Trīsdesmit deviņi ekrāni acumirklī nodzisa. Toties četr­desmitais kā no pudeles izlaists džins pieņēmās apjomā un aizpildīja visas sienas, izveidojot sfērisku ieloku.

Uz sfēriskā ekrāna parādījās Elvīrai stipri līdzīga dai­ļava, kura ar kairinošu smaidu paziņoja:

— Bet tagad mēs jums vēlreiz parādīsim šī gadsimta sensacionālāko apcietināšanu!

Diktores seju nomainīja iela, pa kuru indiešu tērpā ģēr­bies kalpotājs veda ziloni ar milzu reklāmas plakātu: «Pietiek ar vienu vienīgu firmas «Mediss un dēli» miega zāļu tableti, lai iemidzinātu pat ziloni.»

Aiz ziloņa muguras, pamazām ienākdams fokusā, parā­dās kāds cilvēks. Padusē viņam pasista avīze, brīvajā rokā viņš tur iepirkumu tīkliņu ar produktiem.

Šis cilvēks ir aktieris Džeks Lekner-Smits. Viņa izskats, pateicoties profesoram Latonam, pazīstams miljoniem: Bet garāmgājējiem nenāk ne prātā, ka šis miermīlīgais, omulī­gais cilvēks ir tas pats noziedznieks, kura šausminošo tēlu viņi redzējuši uz ekrāna.

Un pēkšņi atomsprādzienam līdzīgs negaidīts pagrie­ziens.

Garām paiet (kā vēlāk izrādījās, pilnīgi nejauši) ser­žants Higinss.

Atskan mazliet apjucis un reizē triumfāls seržanta sau­ciens:

— Vai jūs neredzat? Tas ir Džeks Kreilis! Turiet viņu!

Aktieris, nometis iepirkumu tīkliņu un avīzi, ar vienu

lēcienu pazūd aiz smagās mašīnas. Satramdītais zilonis izrauj ķēdi no kalpotāja rokām, metas šķērsām pāri ielai un iejūk mašīnu plūsmā.

Panika.

Seržanta Higinsa kliedziens, kura jēga beidzot nonāk līdz ļaužu apziņai, mobilizē pūli. Visi kā viens drāžas pa­kaļ bēglim.

Grandioza masveida tvarstīšana. Pūlis panāk bēgli, gandrīz vai saspiež savās spīlēs. Pieskrien seržants Higinss ar roku dzelžiem. Ap apcietināto un policistu iz­veidojas bangojoša ļaužu jūra. Saucieni: «Džeks! Tas ir Džeks!» Var redzēt, ka aktierim šī uzspiestā loma it ne­maz nav pa prātam, jo viņa labā roka jau saslēgta ar ser­žanta Higinsa kreiso roku.

Pūlis mazliet nomierinājies.

Seržants Higinss svinīgi uzrunā apcietināto:

— Džek Ever-Smit, alias Džek Kreili, alias Merlin Hausmani, alias Džek Lekner-Smit, apcietinu jūs par izda­rītajiem noziegumiem… — seko garš uzskaitījums.

Aktieris, dzirdot katru jaunu noziegumu, sērīgi pašūpo galvu. Beidzot seržants Higinss apklust.

Aktieris gurdā balsī protestē:

— Ņemiet vērā — līgumā tas nebija paredzēts. Man ir pilnīgas tiesības pieprasīt papildu honorāru!

Sfēriskais ekrāns pēkšņi nodzisa.

— Viss pagalam! — profesors Latons noteica itin mie­rīgā balsī, tad pievērsās raudošajai Elvīrai:

— Muļķīte! Ar to vajadzēja rēķināties. Cik bieži esmu jūs pamācījis: konkurents ir daudz ļaunāks par laupītāju. Laupītājs vismaz dvēseli atstās, bet šie… Vai tad šiem ir kaut kas svēts? Manu ģeniālāko izdomu, manu spīdošo Džeku Kreili pārvērtuši pliekanā reklāmā!

— Mēs paši esam vainīgi! — Elvīra šņukstēja. — «Me- diss un dēli» bija mūsu klienti. Bet mēs… mēs vieglprā­tīgi atdevām viņus konkurentiem.

— Tur jums taisnība, Elvīra!… Klientu nekādā ziņā nedrīkst atdot konkurentam. Tā ir pašnāvība!

Profesors piecēlās. Smagiem soļiem viņš mēroja istabu, murminādams kaut ko nesakarīgu. Pēkšņi viņš apstājās un iesaucās:

— Bet es nepadošos! Domāsim! Domāsim!

Visa viņa poza liecināja, ka profesora smadzenes jau strādā ar pilniem apgriezieniem, gudrodamas kādu pilnīgi jaunu paņēmienu, kas piespiedīs konkurentus pie sienas.

Mēs ar Mūnu uz pirkstgaliem zagāmies prom.

Vienkāršiem mirstīgiem nepiedien traucēt, kad ģēniji domā.