Seifam vajadzīgs kramplauzis

«PIE DŽEKA KREIĻA»

Viesnīca agrāk saucās «Portvelkomas diližanss». Tikai pavisam nesen, precīzāk — tūlīt pēc «Zelta ekspreša» ap­laupīšanas, īpašnieks, ņemdams vērā nenotveramā no­ziedznieka milzīgo popularitāti, bija izšķīries par jauno nosaukumu «Pie Džeka Kreiļa».

Ar nokavēšanos vecākais inspektors Kouls bija nācis pie atziņas, ka viņu iebraukšana Portvelkomā izvērtusies pārāk trokšņaina. Toties tagad viņš rīkojās ar sevišķu piesardzību — ieejot viesnīcā, atstāja ārpusē mobilās bri­gādes locekļus, paņēmis līdz vienīgi četrus policistus un Deiliju.

Viesnīcas nelielā halle šajā stundā likās kā izmirusi. Uz smieklu nedēļas sākumu norādīja tikai dažas ne visai iespaidīgas izmaiņas. Blakus virziena bultai un attiecīgam uzrakstam, kas norādīja simpozija dalībniekiem ceļu uz konferenču zāli, stāvēja piecpēdu Džeks Kreilis, 'pie tam no kartona. Divas plāksnes diezgan pieticīgi demonstrēja administrācijas līdzdalību nacionālajā pasākumā: virs slēgtā avīžu stenda varēja lasīt «Aizgāju uz Džeka bē­rēm», virs tualetes durvīm — «Inventarizācija».

Ap galdiņu ar «Kosmo-Kolo» reklāmas pelnu traukiem stāvēja ducis atzveltnes krēslu, no kuriem tikai viens bija aizņemts. Tajā sēdēja kāds vīrietis, aizslēpis seju aiz «Portvelkomas Kurjera» numura.

— Tūlīt uzzināsim pēdējos jaunumus par Džeku, — ve­cākais inspektors Kouls čukstēja. Paņēmis Deiliju aiz elkoņa, viņš pieveda to pie cītīgā laikraksta lasītāja.

— Piedodiet, jūs, kā redzu, lasāt «Portvelkomas Kur­jeru»? — viņš griezās pie tā.

— Uzminējāt, — lakoniski atbildēja tas, tā arī neat­segdams seju.

— Vai tur minēti kādi interesanti jaunumi? — turpi­nāja izvaicāt vecākais inspektors, apsēzdamies blakus sa­runas biedram.

— Viena vienīga jautrība! — skaļi atteica tas.

Šī piezīme acīmredzot tika izteikta, lai maldinātu viesnīcas portjē, kurš ziņkāri pētīja jaunpienācējus. Par laimi, tas bija spiests pievērsties kādai dāmai, kura vēlē­jās noklausīties nākamības pareģoņu debates.

Vecākais inspektors Kouls, apslāpēdams savu rēcošo

basu līdz čukstam, izmantoja izdevību, lai iepazīstinātu Deiliju ar laikraksta lasītāju:

— Vietējās policijas priekšnieks Brensigs!… Kas attie­cas uz Kristoforu Deiliju, tad tur pietiek ar vārdu … Bren- siga kungs pēdējā laikā droši vien redzējis jūs biežāk nekā savu paša sievu. Protams, ja viņam ir televizors.

Par cik tas neapšaubāmi skanēja kā joks, Brensigs pa­steidzās ar tikko dzirdamiem (konspirācijas dēļ) smiek­liem atsaukties uz galvaspilsētas kolēģa asprātību. Pēc tam pačukstēja:

— Jaunumu nekādu.

— Jūs redzējāt viņu? — vecākais inspektors Kouls jautāja.

— Vēl ne. Bet tūlīt pēc jūsu telefona zvana mobilizēju gandrīz pusi savu ļaužu.

— Un otru pusi? — pārmetoši vaicāja vecākais inspek­tors. — Vai tad jūs neapjēdzat, ka tā ir valsts mēroga operācija?

— Saprotu tīri labi! — laikraksts sakustējās, laikam policijas priekšnieks paraustīja plecus. — Bet smieklu ne­dēļa arī noris valsts mērogā. Ar šiem jokdariem ir tik daudz rūpju, ka nezinu, ko darīt — izsniegt prēmijas vai ' sēdināt cietumā … Nekādi netieku gudrs, kur beidzas hu­mors un kur sākas likuma pārkāpšana. Minēšu kaut vienu piemēru… Kāds joku dzinējs, vicinādams čeku grāma­tiņu, ienāk autoveikalā, lai nopirktu «Fords-Sāgu-83», iesēstas mašīnā un, nesamaksājis ne grasi, caur skatlogu izbrauc uz ielas.

— Jūs uzjautrinājāties, — caur zobiem izgrūda vecā­kais inspektors Kouls, — bet Džeku tikmēr izlaižat no rokām!

— Nemaz ne! — aizvainoti nočukstēja priekšnieks. — Bet, ja atļausiet, gribētu jums izstāstīt līdz galam šo humoristisko notikumu… Kādus piecus sešus kvartālus tālāk atrodas cits automobiļu veikals. Tā īpašnieks paš­reiz grasās izjokot kādu pircēju, piedāvādams tam īpaši sagatavotu mašīnu, kuras sēdekļi ielūst zeņi sēdētāja svara. Pēkšņi — troksnis, plīst stikli. No liela skatloga nekas nav palicis pāri. Mazliet atģidies, īpašnieks ierauga blakus savai mašīnai pilnīgi svešu, gluži jaunu «Fords- Sāgu-83»!

— Lūdzu, tuvāk pie lietas! — aizmirsis konspirāciju, uzbļāva vecākais inspektors Kouls.

— Atvainojiet, es darīju visu, ko varēju, cieši pieturē­damies pie jūsu instrukcijas. Viesnīcas personāls nekā nezina. Neviens no maniem ļaudīm nav bijis pie Džeka. Lai neaizbaidītu viņu, aizliedzu policistiem formas tērpā vispār rādīties viesnīcā.

— Tātad jūs vēl neesat pārliecināts, ka tas tiešām ir Džeks?

— Esmu pārliecināts! Tiklīdz ielenca kvartālu, tūdaļ aizsūtīju uz viesnīcu kādu darbinieku civilā. Protams, tikai lai ievāktu tuvākas ziņas. Šis darbinieks, uzdodamies par Džeka paziņu, aprakstīja portjē viņa ārieni, pēc tam jau­tāja, kurā numurā šis dzīvojot. Paziņa it kā esot viņu uz­aicinājis ciemos, bet aizmirsis pateikt istabas numuru… Viss sakrīt! Džeks dzīvojot 43. numurā, viesu grāmatā viņš pierakstījies kā Džeks Lekner-Smits, komersants.

— īsāk! Vai viņš pašlaik ir mājās?

— Nē, izgājis.

— Kad?

— īsi pirms tam, kad manis atsūtītais cilvēks bija iera­dies ievākt ziņas. Portjē vēl piebildis: «Būtu jūs atnācis minūti ātrāk, droši vien saskrietos durvīs.» No tā laika Džeks nav rādījies. Es spriežu pēc tā, ka slēdzene visu laiku karājas pie dēļa.

— Slēdzene! Pie dēļa! — izgrūda sakaitinātais vecā­kais inspektors Kouls. — Jūs viņu nogulējāt! Vispirms bija jāpārliecinās, vai viņš ir mājās! Un tikai pēc tam drīkstēja ielenkt kvartālu!

Šie galvaspilsētas kolēģa apvainojumi tā satrauca vietē­jās policijas priekšnieku, ka viņš īsu mirkli pat aizmirsa aizbarikadēties ar laikrakstu. Deilijam nācās atzīt, ka priekšnieks teicami nokonspirējies, slēpdams savu īsto seju ne tikai aiz «Portvelkomas Kurjera», bet arī aiz karne­vāla maskas, kas atveidoja Džeka kariķētos vaibstus.

— Ja vēlaties dzirdēt patiesību, tieši tā arī izdarīju! — viņš nervozi attrauca, no jauna aizsegdamies ar avīzi.

— īsāk, skaidrāk! — vecākais inspektors Kouls pavē­lēja.

— Pirmo reizi portjē pateica manam darbiniekam, ka viņa paziņa, tas ir, Džeks, esot mājās.

— Vēl trakāk! Viņš bija savā istabā, un jūs viņu tomēr palaidāt!

— Nē taču, Džeka nebija istabā. Noskaidroju, ka portjē, paklausīdams viesnīcas īpašnieka rīkojumam, tādā vīzē izmuļķoja visus, kas nāca pie kāda ciemos. Par tiem, kas atradās uz vietas, sacīja, ka tie esot aizbraukuši, un ot­rādi. Vienu sievieti pat nācās aizvest ar ātro palīdzību — portjē, nedomādams, ka viņa uzņems joku tik traģiski, bija pateicis, ka viņas vīrs vakar miris …

— Jautri jūs te dzīvojat! — draudoši teica vecākais inspektors Kouls. — Varbūt jūsu darbinieku izāzēja arī otrreiz. Teica, it kā neesot mājās, bet Džeks tikmēr mierīgi sēdēja savā istabā.

— Nekādā ziņāl Slēdzene, kā jau stāstīju, karājas pie dēļa.

— Slēdzene karājas pie dēļa! — vecākais inspektors Kouls klusi nošņāca, pēc tam sekoja murmināšana, ko varēja iztulkot kā novēlējumu: «Jūs pašu pakārt pie dēļa!»

Apvaldījis savu niknumu, vecākais inspektors beidzot izdvesa:

— Ejiet, ņemieties vien ar saviem jokdariem! Cerams, vismaz ar tiem jūs pratīsiet tikt galā! Bet. te iztikšu bez jums.

Pielicis roku pie vietas, kur vajadzētu atrasties formas cepures nagam, vietējās policijas priekšnieks sakārtoja savu nošļukušo masku un laikraksta aizsegā izgāja no viesnīcas.

— Visur sēž stulbeņi! — vecākais inspektors rūgti pie­zīmēja. — Ar šo vietējā rakstura konspirāciju nekur tālu netiksim. Viss jāsāk no gala. Tūlīt parādīšu portjē savu dienesta apliecību un visu noskaidrošu.

— Tikai dieva dēļ nesakiet viņam, ka tvarstāt Džeku Kreili, — laikus brīdināja Deilijs. — Citādi viņš nodomās, ka jūs savukārt āzējat viņu.

— Pareizi! — bez ierunām piekrita vecākais inspektors. — Starp citu, šodien lieku reizi varam pārliecināties, ka Džekam palīdz pats nelabais. Viņš mums bija tikpat kā rokā, un te pēkšņi — kā jums patīk? — šī idiotiskā nacio­nālās muļķošanās nedēļa, kas sajauc visas kārtis.

Apņēmīgi piegājis pie letes, aiz kuras sēdēja portjē, vecākais inspektors strupi pateica:

— Mēs esam no policijas! Meklējam cilvēku, vārdā Lekner-Smits, kurš dzīvo 43. numurā.

— Ko viņš nogrēkojies? — pārsteigts vaicāja portjē, nemanot nospiezdams pogu, lai izsauktu viesnīcas īpaš­nieku.

— Nav jūsu darīšana! Vai tas ir viņš? — un vecākais inspektors izvilka no svārku slepenās iekškabatas Džeka fotogrāfiju, no kuras nekad nešķirās.

— Viņš! — portjē apstiprināja. — Pag, pag, šī seja rādās tāda kā pazīstama … Tā vien šķiet, ka esmu to redzējis krietni agrāk, iekam šis cilvēks apmetās mūsu viesnīcā.

Deilijs pasmīnēja. Te nu ir šis mīklas atrisinājums. Tagad bija skaidrs, kāpēc neviens no viesnīcas personāla nav sazīmējis Džeku. Ārpus televīzijas, ārpus ekrāna Džeks pārvēršas it kā par sava paša ēnu — vidēja auguma pusmūža cilvēks, kurš ne ar ko neizceļas starp citiem. Un tikai tad, kad par šo cilvēku sāk interesēties policija, uzpeld nenotveramā, leģendārā noziedznieka tēls, palīdzē­dams identificēt 43. istabas iemītnieku.

Kas attiecās uz Minervas gaišredzīgo vīziju, tad arī šinī ziņā Deilijs vairs nemocījās ar minējumiem. Atbrau­kusi uz simpoziju un apmetusies viesnīcā, viņa vienkārši bija sastapusi Džeku. Un arī tūlīt pazinusi. Ne velti kopš pašas pirmās pārraides Minerva bija kāri sekojusi Džeka Kreiļa epopejai, droši vien jau toreiz prātodama, kāds profesionāls labums no tās atkritīs tieši viņai. Senā vēlē­šanās izmantot Džeka popularitāti savu parapsihisko spēju apliecināšanai beidzot piepildījās — gluži ikdienišķa sa­stapšanās izvērtās mistiskā vīzijā.

Portjē izsauktais viesnīcas īpašnieks žigli izsteidzās no sava kabineta.

— Šie kungi ir no policijas, — portjē paskaidroja.

īpašnieks — apaļīgs, ļumīgs, ar jūras laupītāja vaigu-

bārdu — pietvīka gluži sarkans.

— Ak tā, jūs esat no policijas? Un droši vien meklējat pie manis Džeku Kreili? Labprāt aizvedīšu jūs pie viņa! — viņš iesāka liekulīgi laipnā balsī, kas pēkšņi pārvērtās niknā spiedzienā:

— Galu galā, kas par daudz, tas par daudz! Es cienu prezidenta aicinājumu! Pats atsaucos, cik manos spē­kos! — viņš ar žestu norādīja uz piecpēdu kartona Džeku un abiem humoristiskajiem uzrakstiem virs avīžu stenda un pie tualetes durvīm. — Bet te taču ir viesnīca, nevis operetes teātris! Jau no paša rīta man pūš pīlītes tādi joku dzinēji kā jūs. Pārģērbjas nez kādos maskarādes tērpos un uzdodas vai nu par inspektoru Koulu, par Seržantu Higinsu, vai par pašu tieslietu ministru! Ja atnāks īstie

varas pārstāvji, kā es varēšu viņus atšķirt no tādiem dīk­dieņiem kā jūs?

— Bet šie kungi taču ir īstie! — portjē pačukstēja.

— Jūs esat lētticīgs! — saimnieks atcirta.

— Neesmu vis. Tikko jūs aizgājāt, atnāca policijas priekšnieks, nosēdēja veselas divas stundas un nupat sa­runājās ar šo te kungu …

— Mūžīgi viņš te slaistās! Gaida, lai es viņam iegrūstu kukuli. Man nav nekādas vajadzības viņu uzpirkt! Vies­nīcā «Pie Džeka Kreiļa» dzīvo tikai godīgi pilsoņi.

— Bet policijas priešnieks šoreiz valkāja karnevāla masku, pie tam slēpa seju aiz avīzes, — sazvērnieciski čukstēja portjē. — Tikai pēc ūsām pazinu.

— Ak tā? — viesnīcas īpašnieks uzreiz pakalpīgi pa­griezās pret vecāko inspektoru Koulu. — Jūs tiešām mek­lējat kādu personu?

— Jā, meklējam! Džeku Lekner-Smitu no četrdesmit trešās istabas! — nikni izgrūda vecākais inspektors Kouls.

— Cerams, ne jau sakarā ar nopietnu noziegumu? — īpašnieka nobažījies skatiens vaicājoši pārslīdēja apmek­lētāju sejām. — Tieši tagad skandāls manā hotelī būtu ārkārtīgi nevēlams! Būšu ar jums pilnīgi vaļsirdīgs: Port- velkomā reti kāds iegriežas, hotelis visu laiku stāvēja tukšs. Bet nupat kā bāztin piebāzts — gan simpozija da­lībnieki, gan tūristi. Kā redzat, starp iemītniekiem pa­trāpījies pat viens īsts noziedznieks, bet tā allaž ir droša zīme, ka uzņēmums plaukst. Un viss tāpēc, ka mainīju , nosaukumu. Kuram tad negribas padzīvot «Pie Džeka Kreiļa»?… Un tagad atnākat jūs, lai visu sabojātu!

Paminstinājies īpašnieks saķēra vecāko inspektoru aiz piedurknes un ierāva kādā patumšā kaktā.

— Palūgšu uz vienu vārdiņu!

Deilijs pamanīja asignāciju, kas it kā nejauši pati no sevis izlīda no viesnīcas īpašnieka kabatas. To pavadīja klusināti čuksti:

— Ļoti palūgšu… tā delikātāk… lai neviens neko neuzzina!

Čukstiem atbildēja vecākā inspektora rēkoņa:

— Uzpirkt? Mani? īpašās mobilās brigādes priekš­nieku?! Pataupiet savu kukuli vietējai policijai!

— Nē jel, nē! — asignācija mudīgi ieslīdēja atpakaļ viesnīcas īpašnieka kabatā. — Tas taču bija tikai joks!

Tā. sakot, maza atsaukšanās uz prezidenta aicinājumu! Es jūs pazinu no pirmā acu uzmetiena, dārgo inspektori

— Jūs melojat! Un nevis inspektors, bet vecākais in­spektors!

— Jā, jā! Es tikai pārteicos… Goda vārds, tūlīt jūs. pazinu. Varu to apzvērēt pie Portvelkomas labās slavas! Kā lai nepāzīst, ja vēl šorīt jūs rādīja pa televizoru.

— Mani? Šorīt? Pa televizoru?

— Kā tad! Jūs tur esat tik šausmīgi līdzīgs. Kā ienācāt, tā tūdaļ nodomāju — tas tik ir īsts joku dzinējs. Citi tikai uzdodas par inspektoru, piedodiet, vecāko inspektoru Koulu, bet šis te pat attiecīgu plastisku masku uzlicis! Tajā leļļu filmā, kurā jūs rādīja šorīt, jums gan mugurā bija mundieris, bet…

— Leļļu filmā!… — nostenēja vecākais inspektors. Ar lielām pūlēm norijis kaklā iesprūdušu sulīgu lamu vārdu, viņš beidzot nolēma pilnīgi ignorēt viesnīcas īpaš­nieku.

Pagriezies pret saviem padotajiem, viņš nikni pavēlēja:

— Nevienu neielaist!

— Un ko darīt ar simpozija dalībniekiem? — vaicāja kāds mazliet inteliģentāks policists. — Starp tiem taču atrodas tā pati Minerva Zingere, kura uzveda mūs uz Džeka pēdām.

— Es teicu — nevienu! Nevienu neielaist, nevienu ne­izlaist! Jūs atbildēsiet ar savu galvu!

— Skaidrs, vecākā inspektora kungs! Ja atnāks Džeks Kreilis, pateikšu, ka man dots rīkojums nelaist viņu iekšā, — policists plati pasmaidīja.

Vecākais inspektors Kouls, jau sagrābis «Kosmo-Kolo» reklāmas pelnu trauku, lai pārmācītu nekauņu, saval­dījies nolika to atpakaļ.

— Smieklu nedēļa, ha, ha, — viņš īgni izspieda. — Ser­žant Brodlij, aktīva līdzdalība šajā pasākumā neietilpst jūsu dienesta pienākumos! Mūsu uzdevums — noķert Džeku, nevis tēlot ākstus. Skaidrs?

— Jūs tiešām meklējat Džeku Kreili?! — tikai tagad šis pārsteidzošais fakts nonāca līdz viesnīcas īpašnieka apziņai. — Tas nav joks? Tā ir patiesība?

Gluži bāls sejā, viņš pa solītim, it kā baidīdamies uz­durties rēgam, piesardzīgi tuvojās inspektoram. Uņ, pēkšņi palēcies, lai izlīdzinātu augumu starpību, ņēmās histēriski bučot vecāko inspektoru.

— Dārgo inspektor, tas ir, vecāko inspektor, nemaz ne­zinu, kā jums pateikties! Kāda nedzirdēta laime! Džeks Kreilis manā hotelī! Tagad esmu nodrošināts uz visu mūžu!…

Džeka Kreiļa numurā izdarītā kratīšana nedeva nekādus sevišķus rezultātus.

Pašu istabu Minerva Zingere bija ļoti precīzi aprakstī­jusi. Deilijā šis apstāklis neradīja nekādu izbrīnu. Viņa taču mitinājās šinī pašā viesnīcā, kur, kā jau gandrīz visās viesnīcās, numuri bija vienādi.

Kaut kas tomēr bija mainījies salīdzinājumā ar Miner­vas redzēto.

Uz rakstāmgalda gulēja «Portvelkomas Kurjers», taču tas jau bija cits, šodienas numurs.

Pāri pirmajai lappusei stiepās trekniem burtiem salik­tas rindas: «Humora nedēļas statistika liecina, ka mūsu pilsētas iedzīvotāji ieņem vienu no pirmajām vietām! Mas­veida atsaukšanās uz prezidenta aicinājumu!» Zem šī prie­cīgā apliecinājuma Deilijs pamanīja petitā saliktu aizrādī­jumu: «Policija lūdz atturēties no jokiem, kas pārkāpj kriminālkodeksu!»

Minerva bija redzējusi uz galda vienu vienīgu žurnālu «Skatuve». Tagad to bija vesela kaudze, lielākoties tādi izdevumi, kas apgaismoja teātra, cirka un varietē dzīvi.

Starp tiem atradās arī žurnāls «Noskatīts un Noklau­sīts», kas specializējās visādu zvaigžņu intīmo gaitu iz­klāstīšanā. Žurnāls bija atšķirts tajā vietā, kur atradās Dīnai Melbenkai veltīta fotoreportāža. Sakarā ar viņas pāriešanu no «Universālās panorāmas» uz «Paraeveresta» studiju autors apgalvoja, ka straujo karjeru viņai nodroši­nājis ne tikai augums un popularitāte televīzijas skatītāju vidū, bet arī intīmi sakari ar vienu no šīs kinostudijas prezidentiem.

Vecākā inspektora brigādē ietilpa arī daktiloskopists. Sis vīrs nekavējoties ķērās pie darba. Atrastie pirkstu no­spiedumi tika salīdzināti ar Džeka daktiloskopisko kartīti, kas allaž glabājās vecākā inspektora Koula slepenajā iekškabatā.

— Nu, vai es neteicu! — inspektors uzreiz šķita izau­dzis vismaz par vienu pēdu. — Tas ir Džeks! Beidzot iekritis slazdos, pateicoties jūsu sievai, Deilij! Un pateico­ties manai intuīcijai! Vai man nebija taisnība?

Istabas metodiskā pārmeklēšana turpinājās, It kā vēl mazKet apšaubīdams savu negaidīto veiksmi, vecākais inspektors pirmkārt interesējās par priekšmetiem, kuri figurēja Minervas aprakstā.

Ilgi un sākumā veltīgi meklēja šaha dēli. Beidzot to uz­gāja sienas skapī, pie tam visai dramatiskos apstākļos. Droši vien vecāko inspektoru vadīja kāda nojauta, jo, ķer­damies pie sienas skapja, viņš bija sevišķi piesardzīgs.

Licis policistiem katram gadījumam turēt ieročus gata­vībā, vecākais inspektors ar pistoli rokā strauji atrāva durvis, pats atlēkdams sānis. Pārliecinājies, ka iekšā ne­kas neslēpjas, atskaitot pakaramos ar uzvalkiem un plauk­tos kārtīgi salikto veļu, vecākais inspektors kļuva drošāks. Ieraudzījis tumši pelēko svītroto žaketi, kas Džekam bija mugurā, kad Elvīra pēdējo reizi viņu intervēja, vecākais inspektors aizmirsa jebkuru piesardzību.

— Vai es neteicu! Tas ir Džeks Kreilis! Pirkstu nospie­dumus var mākslīgi radīt ar speciāli pagatavota ādas cimda palīdzību. Bet žakete! Tas jau ir tiešs pierādījums! Nevienam neienāktu prātā nopirkt tādu pašu uzvalku, lai maldinātu mani. Tagad viņš ir rokā! — un ar šo priecīgo saucienu vecākais inspektors klupa skapī, lai norautu no pakaramā lietisko pierādījumu.

Rezultāts bija briesmīgs.^

Drosminieku tūdaļ ietina biezs pulvera dūmu mākulis, ko pavadīja vesela sērija niknu pistoles šāvienu. Izrādās, dūmu un šāvienu cēlonis bija gluži vienkāršs — vecākais inspektors nejauši bija uzkāpis virsū sprāgstošām petar­dēm. Pie viena viņam izdevās salauzt ar zābakiem šaha dēli.

To, kas notika pēc tam, diez vai varēja ietilpināt oficiālā kratīšanas protokolā. Krājums «1000 vissulīgāko izteicienu un kādos gadījumos tie lietojami» būtu papildinājies vis­maz ar trīsdesmit trekniem vārdiem, ja autors šajā brīdī atrastos blakus vecākajam inspektoram Koulam.

Mazliet nomierinājušies, dramatiskā notikuma dalībnieki sāka apspriesties, ko darīt tālāk.

— Ko darīt? — vecākais inspektors sparīgi teica. — Sē­dēt klusi kā pelītēm un gaidīt! Ja vajadzēs, gaidīsim kaut veselu nedēļu! No kā atkarīgas operācijas sekmes? No pilnīgas izolācijas! Nevienu neielaist! Nevienu neielaist! Neviena dzīva dvēsele nedrīkst nojaust, ka mēs te esam!

Slazdu princips! Vaļā paliek vienīgi šaura sprauga! Tikko Džeks ienāk, slazdi aizcērtas!

Atvilcis elpu, vecākais inspektors Kouls uzvaroši paska­tījās apkārt un pabeidza:

— Sī viesnīca jāpārvēš par cietoksni! No iekšpuses ap­lenktu cietoksni! Skaidrs?

— Es gan stāvokli formulētu mazliet savādāk, — pa­vīpsnāja Deilijs. — Mednieks slazdos, bet zvērs brīvībā.

— Ko tad jūs ierosināt? — vecākais inspektors drūmi vaicāja.

— Braukt.

— Braukt? — vecākā inspektora balss pauda jaunas cerības. — Uz kurieni?

— Uz turieni, no kurienes atbraucām! Ja vēlaties, ar tādiem pašiem sirēnu kaucieniem. Vai jūs domājat, ka Džeks ir kurls? Un šie policisti, nostādīti noteiktās atstar­pēs, gluži kā telefona stabi? Vai, pēc jūsu domām, Džekam nav acu, lai viņus redzētu? Džeks izslīdēja no viesnīcas, kad kvartālu sāka ielenkt policistu ķēde. Tieši tas izriet no vietējās policijas priekšnieka vārdiem.

Vecākais inspektors Kouls sadrūma.

— Laikam jums taisnība, — viņš nomurmināja, taču tūdaļ ļāva vaļu nešpetnām dusmām. — Atkal šis spoks izslīdējis mums caur pirkstiem. Vai tas nekad nebeigsies? Un pie visa vainīgi šie Portvelkomas kretīni ar viņu petar­dēm un karnevāliem!

Nogrimis dziļās pārdomās, viņš atslīga atzveltnes krēslā, bet tad pēkšņi mundri pielēca kājās.

— Nē! Neticu! Jūs, Deilij, gudrs cilvēks būdams, tomēr atstājāt neievērotu būtisku, mums labvēlīgu apstākli. Šo­dien taču nacionālā humora nedēļas pirmā diena. Ja arī Džeks kaut ko manījis, tad droši vien uzskatījis par Port­velkomas kretīnu kārtējo uzjautrināšanos … Izejot no tā, mēs rīkosimies pilnīgi otrādi. Visus ielaist un visus iz­laist! Un pēc iespējas vairāk joku! Lai ļaudis domā, ka esam par policistiem pārģērbušies jokdari.

— Vai arī Džeku izlaist, ja viņš gadījumā parādās? — nosmīnēja seržants Brodlijs.

— Laidiet ārā visus, visus!… Ko jūs teicāt — Džeku? — Kouls pēkšņi apķērās. — Vai jums šī humora nedēļa patiešām laupījusi skaidro saprātu, seržant? Es runāju par jokiem, kas domāti publikai! Bet ar ko jūs jokojat? Ar mani — savu priekšnieku!… Izsaukt portjē! Es tūdaļ viņam došu jaunus norādījumus. Nē, labāk es pats nokāpšu lejā. Deilij, jūs nāksiet man līdz! Katram gadījumam, ja viesnīcas īpašnieks atkal iedomātos noturēt mani par lelli no tās muļķīgās televīzijas filmas … Vārdu sakot, jāiestāsta viesnīcas personālam, ka mēs gribam visu šo pasākumu pasniegt humoristiskā ietērpā, protams, tā, lai nerastos iespaids, ka mēs patiešām jokojam.

Hoteļa «Pie Džeka Kreiļa» hallē notika kaut kas neie­domājams.

Hiromanti, astrologi, gaišreģi, mediji, zīlētājas kafijas biezumos, jebkura profila nākotnes pareģi, kā arī parastie viesnīcas iemītnieki, sadrūzmējušies pie izejas durvīm, uz­stāja, lai tos nekavējoties laiž ārā.

Visskaļāk ārdījās kāds profesors Bulveiss, kā vēlāk iz­rādījās, populārzinātniskā žurnāla «Horoskops» redaktors. Viņa lamāšanās gan bija gluži nezinātniska rakstura.

Koula darbinieki, aizstāvot tiem uzticētos posteņus ar pistolēm rokās, atvairīja šos uzbrukumus ar stereotipa frāzi:

— Vecākā inspektora Koula rīkojums! Tiklīdz būsim arestējuši Džeku Kreili, jūs tiksiet laukā!

Šo divu pretējo spēku sadursmei (vieni lauzās uz ielu, otri grūda atpakaļ) piemita traģikomisks groteskas ele­ments. Proti, itin visi — gan nākotnes pareģošanas sek­cijas biedri, gan nebiedri bija pārliecināti, ka viņus iz­muļķo viltus policisti.

— Tā jau vairs nav āzēšana, tā ir cūcība! — dārdināja profesors Bulveiss. — Puis, vācies no ceļa, citādi es tev tā kraušu, ka tu vairs nezināsi, zem kādas zvaigžņu kon- stelācijas esi piedzimis!

— Dēliņ! — žēlabaini čiepstēja kāda paveca hiromante. — Ja nelaidīsi ārā, tu piedzīvosi lielas nepatikšanas! Es to redzu pēc līnijām tavā rokā, kurā tu turi pistoli!

— Nekā nevaru darīt! Tas ir vecākā inspektora Koula rīkojums! — truli murmināja policists.

— Kāds rīkojums?! Kas par vecāko inspektoru Koulu?! Neticiet! Viņš joko! — no kāpnēm atskanēja pazīstama balss. — Ei, stulbeņi, laidiet visus! Vai tad jūs neapjēdzat, ka tas bija tikai humors?

Vecākā inspektora Koula negaidītais rīkojums lika poli­cistiem žigli atlēkt sānis. Tiem garām kā mežonīga, puto­joša straume aizdrāzās pūlis.