Seifam vajadzīgs kramplauzis

KRISTOFORS DEILIJS

Paklausot Mūna norādījumam, pierakstu tālāko noti­kumu hroniku.

Savu lūgum'u viņš pamatoja sekojošiem vārdiem: «Te tik daudz mīklu, pārsteigumu un jucekļa, ka galva griežas riņķī. Ja jūs visu to spēsiet fiksēt uz papīra hronoloģiskā - secībā, varbūt vismaz noskaidrosies, kas īsti noticis.»

Tātad ķēros pie šī sarežģītā uzdevuma, uzskaitīdams prelūdijas tālākos atsevišķos posmus. Laiku atzīmēju ap­tuveni.

23.40. Kāds izmisīgi iekliedzas:

— Nodzēsiet gaismu! Ātrāk! Viņi uzbrūk mūsu vago­nam!

23.40—23.41. Šķiltavas acumirklī nodziest.

23.42. Jauni izbīļa saucieni! Vagona logā, ko no ārpuses apspīd automobiļa starmeši, skaidri redzami uzbrucēju plakanie briesmīgie ģīmji.

23.43—23.45. Kliedziens:

— Paslēpieties, viņi mūs tūdaļ nogalinās!

Šim kliedzienam par iemeslu ir spilgts gaismas kūlis logā.

23.46. Profesors Latons, kurš jau mazliet atguvies, prie­cīgi iesaucas:

— Tā taču Elvīra Zamora!

Patiešām, biedīgi plakanā fizionomija viņpus loga pie­derēja Elvīrai. Kā te gadījusies Elvīra? Vai taisnība in­spektoram Koulam, kurš uzskata viņu par gangsteru līdz­dalībnieci?

Izrādās, nekā tamlīdzīga. Profesors Latons aizkustinātā balsī, kādā mēdz pavēstīt par glābējeņģeļa parādīšanos, sniedz nepieciešamos paskaidrojumus.

Elvīra ar četriem labākajiem operatoriem (tieši viņi uz­ņēmuši gandrīz visas epizodes ar Džeka Kreiļa piedalīša­nos) nokavējusi vilcienu kādas sensacionālas reportāžas dēļ. Tā bijusi veltīta invalīdam, kurš, pateicoties firmas «Duplers» biostrāvas kāju protēzēm, uzvarējis vairākdienu deju maratonā. Bijis norunāts, ka Elvīra pievienosies pā­rējiem pasažieriem Delfosā.

Pēcāk izdevās noskaidrot vēl sekojošo. Pilnīgi nejauši Elvīra braukusi pa šoseju paralēli dzelzceļa stigai, jo cits, ērtāks ceļš bijis slēgts remontam. Gandrīz jau pabraukuši garām, viņa pēdējā mirklī pamanījusi tumsā iegrimušo vilcienu.

23.47. Vispārējas gaviles. Mēs esam glābti! Elvīras pa­rādīšanās pie mūsu vagona nozīmē, ka gangsteri jau pro­jām. Tātad senatora Validona dzīvību neapdraud politiski pretinieki, kas maskējušies par kriminālnoziedzniekiem. Bet pats galvenais — viņa izsauks palīgspēkus. Nepaies ne stunda, un mūs atbrīvos no metāla cietuma.

23.47—0.20. Pēc ilgā sasprindzinājuma sākas histēriska jautrība.

Pasažieri galvenokārt nodarbināti, meklējot alkoholu. Bārmenis apgalvo, ka lielajā ledusskapī, kas panikas laikā, paldies dievam, nav cietis, pudelēm jābūt veselām.

Deizija Mārča, apķērīga kā allaž, lielajā vara pelnu traukā ielej konjaku un to aizdedzina.

0.22. Profesors Latons, kurš no pārdzīvojumiem liekas mazliet tāds kā jocīgs, pēkšņi aizved mani un Mūnu sānis. Nez kādēļ viņš nolēmis atklāt mums kādu profesionālu noslēpumu. Droši vien viņu mudina vēlēšanās šajā grūtajā brīdī pierādīt sev un citiem, ka, pateicoties viņa asprātīga­jai izdomai, pat nesen piedzīvotās traģikomiskās ainas var noderēt par teicamu vielu reklāmai.

Izrādās, visos vagonos, atskaitot guļamvagonus, sienās paslēptas automātiskas filmu kameras ar autonomu ener­ģijas avotu. Tumsā tās pārslēdzas uz infrasarkano filmē­šanu. Profesors apgalvo, ka viss šeit notikušais iemūži­nāts lentā un varēs kuplināt «Universālās panorāmas» pārraides.

Deizija Mārča noklausās šo paziņojumu un pēc tam pa­aicina sānis profesoru Latonu. Viņu saruna tā arī paliktu man nezināma, ja šajā mirklī nenodzistu improvizētais gaismeklis. Izmantojot tumsu, es, ne mazāk ziņkārīgs par viņu, gūstu necerētu izdevību apmierināt savu ziņkāri. Citēju sarunu no atmiņas.

Deizija: «Tātad viss, kas noticis vagonā, ir fiksēts filmā? Visas šīs neatkārtojamās ainas, kas prasīt prasās pēc reportieru iecienītā virsraksta «Kā izklaidējas miljo­nāri»? Un jūs esat nodomājis to parādīt skatītājiem?

Profesors: «Bet, Deizij, jūs taču pati saprotat, tas ir vienreizējs materiāls. «Zelta ekspreša» aplaupīšanu, lai cik tā bēdīga būtu, var padarīt par reklāmas šedevru. Tieši intīmās detaļas, kā, piemēram, jūsu izpostītā frizūra vai cīniņš ar Antiniku. Bet reklāmas vārdā es netaisos saudzēt arī sevi pašu.»

Deizija: «Lūdzu, pret jūsu pašuzupurēšanos man nav nekādu iebildumu. Bet šo filmu jūs nerādīsiet!»

Profesors: «Deizij, jūs mani pārpratāt. Es, protams, Šo to izgriezīšu, un trakākās vietas skatītāji nedabūs redzēt.»

Deizija: «Runa nav par mani! Gribēju jums piedāvāt gluži pretējo. Rādiet mani publikai, cik vien tīk, bet visu pārējo lentu jūs atdosiet man! Neesmu nekāda muļķe, lai to darītu pieejamu vispārējai zināšanai. Viēna otra sīka epizode, ko tajā juceklī, iespējams, nav ievērojuši paši dalībnieki, lieti noderēs manai amizanto atgadījumu kolek­cijai. Tātad, profesor, —.jā vai nē?»

Profesors neziņā sastomījās. Un tad Deizija Mārča viņu pieveica ar pēdējo izveicīgi notēmēto indes strūkliņu.

«Labi, lai šī lente paliek pie jums! Tikai nebrīnieties, ja tuvākajā laikā atradīsiet manā rakstā delikātu mājienu attiecībā uz dažām baumām, kas skar visiem pazīstamu televīzijas reklāmas darboni un kādu viņa protežētu ak­tieri.»

Profesors Latons ķapitulē.

0.24. Jauni labsajūtas uzplūdi — atkal deg gaismeklis. Van Lembrahta sieva atceras, ka derētu ieturēties. Bārme­nis izkrauj no ledusskapja sviestmaizes ar krievu kaviāru, Kanādas lasi un rubeņu olām no nezināmas pasaules malas.

Dzirdams, kā cītīgi kustas žokļi (mākslīgie zelta zobi sacērtas asāk). Šķidruma gulgošanu pavada jautri tosti, piemēram: «Uz laupītāju veselību!»

0.45. Deizija Mārča, apmierinājusi izsalkumu ar sviest­maizīšu kalnu, nožāvājas.

— Man ir garlaicīgi, — viņa žēlojas. — Ja ja-u starp mums ir tik slavens dziedātājs kā Roberto Mauritāno, kāpēc viņš nevarētu mums pakavēt laiku ar savu brīniš­ķīgo balsi?

Priekšlikums tiek pieņemts ar entuziasmu.

0.56—0.59. Profesors Latons pirmais pamana, ka jau sen nav redzējis savu spāņu draugu. Atskan saucieni: «Roberto! Kur jūs esat? Atsaucieties, ja vēl esat dzīvs!»

Nekādas atbildes. Kortēns, jaunākais, izsaka varbūtību, ka Roberto Mauritāno guļ piedzēries zem bāra letes.

— Nezinu, kā jūs, bet es tūdaļ ievēroju, ka viņš ir alko­holiķis, — tas saka, apmierināti zelēdams cigāru. — Kon­jaku tempj spaiņiem! Es pats dzirdēju, kā viņš bārmenim pasūtīja veselu glāzi uzreiz.

0.59—1.08. Jautri meklējumi. Tie beidzas ar gluži nepa­redzētu finālu. Mauritāno vagonā nav atrodams. Viņš ir pazudis, izgaisis kā rēgs. Atskan Van Lembrahta kundzes histērisks izsauciens:

— Tas taču vispār nebija Roberto Mauritāno, bet Džeks Kreilis!

Pasažieri saskatās. Viņu nupat vēl smaidīgās sejas pēk­šņi kļūst pelēkas.

— Kas par muļķībām! Profesor, jūs taču pats sagaidījāt Roberto Mauritāno ostā? — Van Lembrahts griežas pie profesora Latona.

— Kādā ostā? — jautā profesors Latons. Viņa tonis liekas gandrīz vai mundrs.

— Vai jūs visi esat prātā jukuši?! — Van Lembrahts ir sašutis. — Jūs taču atvedāt viņu tieši -no kuģa, vai ne, profesor?

— No kāda kuģa?

— Beidziet muļķoties! No «Karalienes Elizabetes Otrās».

— Nē jel, man neizdevās viņu sagaidīt. Sākumā man tiešām bija tāds nodoms, bet tad mans sekretārs piezva­nīja uz ostu, un tur viņam paskaidroja, ka sakarā ar cik­lonu kuģis nosebos.

— Bet kur tad jūs viņu satikāt? — drebēdama ļaunās priekšnojautās, čukst Van Lembrahta kundze.

— Stacijā. Viņš tieši tobrīd piebrauca.

— Ar ko?

— Ar taksometru.

Iestājas kapa klusums. Tad senators Validons, atrāvis vaļā sava krekla apkaklīti, nosēcas:

— Bet… bet… Roberto Mauritāno taču necieš auto­mobiļus! Tas visiem zināms… Tātad tas nemaz nebija viņš…

Sasprindzinājums ir tik briesmīgs, ka Van Lembrahta kundzes histēriskās klaigas izraisa pat zināmu atvieglo­jumu.

— Vai es neteicu, vai es neteicu?! — viņa šņukst. — Tas bija Džeks Kreilis!

2.02—2.08. Deizija Mārča iekliedzas, spilgtas gaismas apžilbināta. Vagonā ir tik gaišs, ka es pat saredzu vienu no rubīniem, kas izkritis no Van Lembrahta kaklasaites spraudes.

Urā! Ieradušies mūsu glābēji! Pienācis gals visām briesmām, pienācis gals mūsu ieslodzījumam!

Redzams vesels bars ugunsdzēsēju, stāv policijas mašī­nas, avārijas ceļamkrāni, Centrālā dzelzceļa milzīgs fur­gons ar neizprotamiem mehānismiem uz jumta, ātrās palī­dzības mašīnas, no kurām izlec sanitāri ar nestuvēm. Starp dažādu krāsu formas tērpiem šaudās daži subjekti privātdrēbēs — acīmredzot vietējās varas pārstāvji.

«Zelta ekspresi» ielenkusi gigantiska tehnikas lavīna, tai piekomandēto cilvēciņu burzma rada šķietamas kustī­bas iespaidu, kaut gan īstenībā visi tikai bezjēdzīgi mīņā­jas uz vietas.

Vienīgie,-kas darbojas pa īstam, ir televīzijas operatori. Tos komandē Elvīra, stāvēdama uz augsti uzslietas filmē­šanas platformas. Rodas iespaids, ka viņa mobilizējusi absolūti visus «Universālās panorāmas» rīcībā esošos spē­kus. Ja šajā brīdī tiktu nogalināts prezidents ar pistoli, ko ražojusi firma «Sauj nekļūdīgi», pat tad, ja firmas īpašnieks būtu profesora Latona izdevīgākais klients, šis reklāmai tik izdevīgais notikums paietu secen skatītājiem. Ikviens, kas daudzmaz prot rīkoties ar kameru, šobrīd atrodas pie «Zelta ekspreša».

No malas skatoties, šķiet, ka simtiem vienai gribai pa­klausīgu objektīvu uzņem dažādos rakursos kāda super- grāvēja masu ainu, kurā mūsu glābēji izpilda statistu lomu. Sīs lielfilmas režisore ar vējā plandošu, īsu sintētis­kās ādas mētelīti, no apakšas spēcīgu prožektoru izgais­mota,- megafonu vienā rokā un portatīvu monitorekrānu — otrā izskatās pēc spārnotas uzvaras dievietes, kādu to at­tēlojuši antīkie skulptori. Piedodiet, pārteicos… izskatās pēc reklāmas spārnotās dievietes, kādu, protams, nevarēja

izveidot senie grieķi, kuriem par televīzijas monitoriem nebija ne jausmas.

3.08—3.29. Sakarsētā atmosfēra pamazām atslābst. Teh­nika apstājas, tai piekomandētie piedēkļi salasās barā, kaut ko pārspriež vai tāpat vien stāv neziņā. Operatori smēķē.

3.29—5.20. Pīppauze ieilgst uz veselām divām stundām. . Kā vēlāk izrādījās, mūsu glābēji tikai ar stipru novēloša­nos atskārtuši, ka paši saviem spēkiem mēs.nevaram iz­kļūt ārā no aizslēgtajiem vagoniem.

Vienīgi Elvīra atcerējās, ka «Zelta ekspreša» vagoni pēc trauksmes signāla pārvēršas pilnīgi neieņemamā cietoksnī. Taču cietokšņa pārāk ātra ieņemšana 'runātu pretī profe­sora Latona formulētajam dramatisma kāpināšanas prin­cipam: «Jo vairāk skatītājam aizrausies elpa, jo neuzkrī- tošāk, jo labāk viņš norīs ēsmu.»

5.21. Beidzot ierodas mūsu īstie glābēji ar spēcīgiem konservu griežamiem… Piedodiet, gribēju teikt — ar vareniem, uz bruņumašīnām uzmontētiem lāzera grie­zējiem.

Vēlāk uzzinājām — tos izdevās dabūt tikai ar milzīgām pūlēm, pašam prezidentam iejaucoties. Iemesls — infor­mācija par šiem ieročiem, īstenībā jauna tipa prettanku lielgabaliem, skaitījās pilnīgi slepena. Nemaz nerunājot par pašiem prettanku lāzeriem. Pat Validons, darboda­mies senāta bruņošanās izdevumu komisijā, par tiem nekā nezināja (atskaitot baumas, ka valdība samaksājusi stipri pārspīlētu cenu).

5.59. Elisona izdaudzinātās hermētiskās durvis sekmīgi iztur pārbaudi, pierādīdamas, ka tās var konkurēt ar tanku bruņām. Pēdīgi parādās šaura sprauga.

6.30. Mūs izvelk citu pēc cita gluži kā sardīnes no kon­servu kārbas.

6.40. Sākas vispārēja bēgšana. Kā pirmais, izmantojis «Universālās panorāmas» filmēšanas autobusu, aizlaižas profesors Latons.

Aplūkojot tālākos notikumus, esmu spiests neprecizēt laiku — tas šoreiz nav tik svarīgi. Toties sanumurēšu visus pārsteigumus hronoloģiskā secībā.

1. Pirmais pārsteigums — ar vilcienu visumā nekas ļauns nav noticis. Katrā ziņā pasažieru vagoni stāv, kur stāvējuši, tie ir pilnīgi neskarti, ja neskaita šķirbas, pa knrām spraucas laukā pasažieri.

2. Toties trūkst lokomotīves, tāpat abu pasta vagonu. Tas nu būtu otrais pārsteigums.

3. Trešais pārsteigums — pretī braucošais vilciens pa­zudis bez vēsts. Nevienai stacijai tas nav braucis garām. Neviens to nav redzējis.

4. Sākas jauna panika. Šoreiz grandioza. Viss bars meklē glābiņu, jo …

5. Mežonīgi kaukdams, «Zelta ekspresim» brauc virsū kāds cits vilciens. Pagaidām dzirdams tikai brīdinājuma signāls, pašu vilcienu aizslēpj biezie koki. No kurienes tas pēkšņi gadījies? Ir taču zināms, ka no Līvlendas līdz Del- fosai sakarā ar uzbrukumu «Zelta ekspresim» pārtraukta jebkura satiksme. Turklāt šo viensliežu dzelzceļa posmu apsargā nacionālās gvardes motorizētās vienības.

6. Paiet gandrīz minūte, kamēr apstulbušie ļaudis ap­jauš, ka kaucošais vilciens ir spoks. Visi viņu dzirdējuši, bet neviens nav redzējis.

7. Vilciens pēkšņi atkal uzrodas, šoreiz pašā drūzmas _ vidū. Kā granātas šķembas cilvēki pašķīst uz visām pusēm.

Sprādziena epicentrā stāv Mūns, ap kuru izveidojies tukšums. Rokā viņš tur magnetofonu.

Lūk, šī mistiskā notikuma izskaidrojums. Mūnu kāda intīma vajadzība likusi ieiet dziļāk mežā, kur viņš pilnīgi nejauši uzdūries zarā uzkarinātam magnetofonam. īpašas konstrukcijas, tas, par spīti samērā nelielajam izmēram, ir fenomenāli skaļš. Tūdaļ sapratis, ka atradis «pretim braucošo vilcienu» (kura dēļ «Zelta ekspreša» lokomotīves vadītājs nobremzēja), Mūns, pilnīgi atbilstoši savam žul­tainajam raksturam, atļāvies mazu joku.

8. Sāk aust gaisma. «Universālās panorāmas» helikop­tera apkalpe no augšas caur biezo lapotni pamanījusi kaut ko aizdomīgu. Pulkvedis Gorvinters nekavējoties nosūta uz turieni savu prettanku divizionu.

9. Ceturtais pārsteigums — paslēpusies meža biezoknī, šaurā, bez šaubām, speciāli šim nolūkam jau iepriekš sa­gatavotā izcirtumā stāv mūsu lokomotīve kopā ar abiem pasta vagoniem.

10. Piektais pārsteigums, turklāt pozitīvs, ja pārāk ne­iedziļinās būtībā — Elisona daudzkārtējie apgalvojumi, ka pasta vagonu sienās iemontētie seifi (gan lielie — «Ga- rants-Supers-83», gan mazie, individuālie — «Gārants- Supers-83») ir pilnīgi droši, gūst simtprocentīgu apstipri­nājumu. Nevienam nav izdevies tos uzlauzt no vagonu iekšpuses, jo vairāk tāpēc, ka gangsteri atraduši daudz asprātīgāku atrisinājumu. Abu pasta vagonu ārējās sienas akurāti izgrieztas ar lāzeru. Policisti apjukumā noraugās iztukšotajos seifos. Bez ārsienas tie izskatās pēc bišu kā­rēm, no kurām izņemts medus. Pazuduši zelta stieņi, banknotes, pasažieru dārglietas turpat triju miljonu kop­vērtībā.

11. Mašīnists un tā palīgs atrasti lokomotīvē guļam uz grīdas. Tas nu būtu sestais pārsteigums.

Uzbrukumā vilcienam abi dzelzceļnieki nemaz nav cie­tuši, tikai zaudējuši samaņu. Centrālās policijas pārvaldes ballistiski ķīmiskās laboratorijas nestandarto ieroču eks­perti noskaidro, ka abus apdullinājuši ar gāzes pistolēm, kas bijušas pielādētas ar īslaicīgas iedarbības kapsulām.

Iekļauju savā atskaitē fragmentus no mašīnista Henriha * Somerseita pratināšanas oficiālā protokola.

«… tāds šoks, ka es gluži aizmirsu Haida kompresoru un gaisa spilvenu.

Turpat divdesmit gadus esmu nostrādājis uz dzelzce­ļiem, pa šo laiku man izveidojies reflekss — ja pa vien­sliežu līniju nāk pretim cits vilciens, vienīgais glābiņš — pēc iespējas ātrāk nobremzēt cerībā, ka otrs mašīnists darīs to pašu.

Iekams satvēru bremzes sviru, ieraudzīju Centrālā dzelz­ceļa avārijas dienesta autofurgonu, kas lielā ātrumā iz­brauca no meža. No tā izlēca divi cilvēki Centrālā dzelz­ceļa formas tērpos ar avārijas dienesta emblēmām pie atlokiem.

Abi gandrīz reizē ielēca pie manis lokomotīvē. Es jau to nedrīkstēju pieļaut. Bet iedomājieties manu stāvokli. Kurš tādos apstākļos nezaudētu galvu?

Viens no viņiem, aizsteidzies man priekšā, pašāva roku pie sviras, kas iedarbina Haida kompresoru. Tā man to­brīd vismaz likās. Iespējams, viņam rokā bija ierocis, bet es to neaptvēru.

Vairāk nekā neatminos …» ■ Mašīnista palīga Artura Zemriga stāstījums pilnīgi sa­krīt ar šo liecību.

Abi uz ātru roku nopratinātie tiek nekavējoties nogādāti slimnīcā.

Ierodas aizvien augstāki priekšnieki un nolemj beidzot noskaidrot, kas tad īsti noticis.

Tiek izvirzīta hipotēze, kuru vairums uzskata par ticamu: gangsteri ar magnetofona palīdzību inscenējuši vilcienu sadursmi. Kad «Zelta ekspreša» vadītājs nobremzēja, tie apdullinājuši viņu, kā arī tā palīgu ar gāzes pistolēm. Pēc tam izlaupījuši pasta vagonus, iepriekš tos aizvedot ar gaisa spilvena palīdzību uz mežu, pēc iespējas tālāk no šosejas.

Apspriede augstā līmenī jāpārtrauc, jo atbraucis pats tieslietu ministrs. Tā nu tagad turpināsies visaugstākajā līmenī.

Kāds uzliek man roku uz pleca. Tas ir inspektors Kouls, kura ierašanās palikusi nepamanīta ministra trokšņainās sagaidīšanas dēļ.

— Vai jūs, Deilij, nezināt, kā Elvīra Zamora gadījās «Zelta ekspreša» tuvumā? Tieši tad, kad tas aplaupīts? — viņš man jautā ar viltīgu smīnu.

Ministram kāds norāda uz inspektoru Koulu un pa­skaidro, ka ieradies tas pats policijas darbinieks, kurš, tā sakot, specializējies uz Džeku Kreili. Ministrs nekavējoties lūdz inspektoru Koulu iepazīstināt klātesošos ar labi argu­mentētu versiju, kas tam, bez šaubām, jau izveidojusies.

Inspektors Kouls kategoriski atsakās.

Kādam ienāk prātā, ka piemirsuši paveikt pašu svarī­gāko — noteikt pēc automobiļu riepu pēdām, kurā virzienā aizbēguši laupītāji.

Sākas drudžaini meklējumi. Darbā tiek laista vissarež­ģītākā aparatūra, ar kuras palīdzību varēlu fiksēt pat zir­nekļa kājiņas( atstāto nospiedumu.

Diemžēl noskaidrot īsto ainu traucē tas, ka notikuma vietu krustām šķērsām izbraukājušas daudzas mašīnas.

Tomēr bezcerīgā meklēšana turpinās tik ilgi, kamēr skaidrību ienes kāds sevišķi augsti kvalificēts speciālists no Centrālās policijas pārvaldes automobiļu pēdu meklē­šanas nodaļas. Viņš izsaka visai loģisku apsvērumu. Gangsteri, kuru rīcībā bijis tāds moderns ierocis kā lāzera stari, droši vien izmantojuši Larsena pārveidotāju. Šī ierīce, piestiprināta zem automobiļā pakaļējā bempera, darbojas līdzīgi grābeklim. Riepu pēdas tiek nolīdzinātas, pārveidotas dabiska izskata ceļa grambās.

Par cik nav ne pēdu, ne jaunu hipotēžu, kuras varētu izklāstīt preses konferencē, tieslietu ministrs aizbrauc. No­pakaļ ar savam rangam atbilstošu atstarpi aizbrauc pārē­jie augstie un ne visai augstie priekšnieki. Tiklīdz no acīm pazūd pēdējā priekšnieka mašīna, tā projām arī apakš­nieki.

Ierodas pastnieks uz motocikla. Viņš piegādājis profeso­ram Latonam adresētu zibenstelegrammu.

Nocitēšu tekstu pilnībā, jo tas zināmā mērā raksturo nosūtītāja stilu:

Adrese: «Zelta ekspresis», kaut kur starp Līvlendu un Delfosu.

Kam: Renē Latonam, psiholoģijas profesoram, «Univer­sālās panorāmas» vadītājam.

Teksts: Policija droši vien interesējas, kādā noslēpu­mainā vīzē izkūpējis jūsu spāņu draugs. Tā kā viņa pazu­šana, pateicoties «Universālās panorāmas» pārraidēm, kļu­vusi par visiem pieejamu informāciju, bet man ir bezvēr­tīga, varu jums atklāt, kādā veidā tas noticis. Jūsu spāņu viesis vienkārši izlēca pa logu tajā mirklī, kad vilciens apstājās. Pirms dažām minūtēm intervēju īsto Roberto Mauritāno, kas atbraucis ar kuģi «Karaliene Elizabete Otrā» četras stundas nokavējis. Viņš man sacīja: «Ļoti priecājos, ka profesors Latons uzņēmies manas koncerttur­nejas popularizēšanu.» Es savukārt gribētu zināt, vai jūs reklamējāt Džeku Kreili ar Roberto Mauritāno palīdzību vai otrādi? Gaidu ar nepacietību jūsu apsolīto materiālu. Pasteidzieties! Citādi nākšu pie slēdziena, ka jūs esat vēl lielāks viltnieks, nekā domāju līdz šim.

Paraksts: Jūsu emocionāli standartā, toties masu reflek­siem nepakļāvīgā Deizija Mārča.

Ap dienas vidu, noguris līdz nāvei, aizkļūstu līdz mā­jām, kur mani sagaida pats beidzamais pārsteigums.

Manas Minervas nekur nav! Viņa aizbraukusi!

Es to pamanīju uzreiz, kolīdz sāku vākt kopā pa visām istabām izmētātās mantas. Uz galda atradu man adresētu zīmīti, gan pilnīgi nejauši. Tā slēpās zem pusgludinātas kleitas, uz kuras savukārt stāvēja gludeklis.

«Dārgo Krist! Steigā atcerējos, ka atkal kopā ar veļu esmu aiznesusi uz mazgātavu tavu iemīļoto kaklasaiti — dzelteno, ar Belkondas Munto autogrāfu. Atstāju Tev kvīti, lai Tu varētu to izņemt no mazgātavas. Ņemot vērā, cik pavirši pie mums mazgā, droši vien viņi būs nodzēsuši autogrāfu. Taču neskumsti, gan Tu dabūsi citu. Cik no­pratu no Deizijas Mārčas pēdējā raksta, viņa ir viena no tām kinozvaigznēm, kura gatava parakstīties uz jebkura vīriešu drēbju gabala.

Briesmīgi uztraucos, vērodama pa televizoru, kā jūs ap­laupa. Patiesību sakot, pašu aplaupīšanas momentu nez kādēļ neparādīja, bet es tomēr šausmīgi pārdzīvoju. Se­višķi satriekta biju, kad Tu sveiks un vesels izrausies no smēķējamā vagona. Tu izskatījies diezgan slikti, kas pil­nīgi saprotams. Droši vien atkal dzēri pāri mēram, kā allaž, kad Tev pagadās pietempties par brīvu. Ne jau velti diktors stāstīja, ka tur esot lielisks bārs.

Mīļumiņ, Tev droši vien būs ļoti skumji bez manis, bet nekā nevar darīt. Aizbraucu uz magu asociācijas Nākamī­bas pareģošanas sekcijas darba simpoziju, ko atklās mūsu viceprezidents Den-Grab-Hisibs.

Adresi uzrakstīšu vēlāk.»

Zīmīte ar adresi atradās pēc ilga laika — tai dienā, kad nolēmu beidzot izmest savus vecos, pagalam nenēsātos rītasvārkus. Minerva katram gadījumam pārmeklēja kaba­tas. Izgriezdama tās otrādi, viņa iegavilējās, uzgājusi sa­vas kādreiz rakstītās rindiņas.

Tās sākās liriskā tonī:

«Mīļumiņ! Zinu, cik patīkami Tev būs, kad, no rīta uz­ģērbis savus mīļotos rītasvārkus, atradīsi tajos manu adresi. Brauc ātrāk, ļoti gaidu!»

Šim ievadam sekoja visai mīklaini apzīmēta adrese:

«Mūsu simpozijs notiks pie Džeka Kreiļa, divu stundu braucienā no šejienes. Delegātiem ierādītās viesnīcas no­saukumu aizmirsu, bet tā atrodas pašā centrā, tāpēc sa­meklēsi mani bez pūlēm.»