Ahilleja vairogs

Sešpadsmita nodaļa

Paleo Faliro, Atēnas

Ceļinieki bija atgriezušies viesnīca un mielojas ar edienu, kas aizdomīgi līdzinājās iepriekšeja vakara pārpalikumiem. Šoreiz zale bija vairak viesu, kaut gan pietiekami maz, lai viņu galdiņš vel joprojām atrastos talu prom no citiem kā vientuļš arhipelags edamzales plašaja jurā.

- Balta sala bija sava veida grieķu Valhalla, vieta, uz kuru do­das mirušie varoņi, lai baudītu pēcnāvēs dzīvi, - Rīds skaidroja.

- Man šķita, ka tie ir Elizejas lauki, - Grants ieminējās. Viņš priecājās, ka var sniegt zinašanas par klasisko periodu, kaut gan pats bija tas guvis no meitenes nupat atbrivotaja Parīze. Viņš gai­dīja Rīda atzinību.

Profesors tikai drūmi sarauca pieri.

- Ja, ta gan. - Viņš nikni iesprauda dakšu gaļas gabala, un tas zari notinkšķēja pret šķīvi. - Ja runājām atklati, grieķu uzskati par dzīvi pec nāves nebija īsti skaidri. Popularais variants, kas sa­sniedzis musu ausis - I ladesa nolādēto mocībām, Elizejas lauki mūžīgai svētlaimei - ir salīdzinoši nesens sistēmas pieshpejums. Tas droši vien atspoguļo musu pašu priekšstatus par elli un pa­radīzi. I lomera darbos, it īpaši "lliada", nav nekādu priekšstatu par dzīves turpinājumu pec nāves. Nemirstību sniedz dzīves lai­ka paveiktais un iegūta slava. Pec nāves paliek tikai ena, peleka reiz dzīvojuša cilvēka kontūra.

- Un kur šaja aizraujošaja aina iederas Baltā sala? - jautaja Mjuirs.

Rids noraustīja uzacis.

- Runājot no kosmoloģijas viedokļa, ta ir neliela anomalija. Ek­sistē dažas analogas idejas: Svētlaimīgo salas, ko apraksta Pin- dars - kaut kas līdzīgs Elizejas laukiem uz salas. Ari Hesperīdu dārzu, kur auga zelta āboli, uzskatīja par salu pasaules mala, kaut gan tas nav gluži tas pats. bet ģeogrāfiskā ziņa vienmer domāts, ka balta sala atrodas kaut kur Melna ja jura.

-Kapec?

- Grieķi pasauli uztvēra ka plakanu disku, kam visapkārt mu­tuļo milzīga kosmosa upe jeb Okeāns. Vidusjura kalpoja par asi. Izbraucot cauri Gibraltāra juras šaurumam, var nokļūt Okeāna rie­tumos; Bosfors un Melna jura ved uz austrumu pusi. - Rids pa­liecas uz priekšu. - Melna jura neietilpa grieķu pasaule. Ta bija pasaules mala, nevienam nepiederoša zeme, kur saplūst cilvēka un dievu valstība. Protams, grieķu iztēlē viss, ko nevareja atrast pašu pasaule, tapa meklets šaja rēgainaja nostūri. It īpaši kaut kas ar mītiskam vai reliģiskam saknēm. - Viņa biezās uzacis sa- raucās, profesoram ieraugot Marinas seju. - Jus man nepiekrītat?

- Melna jura. - Viņa pameta skatienu apkart, it ka brīnīdamas, kāpēc neviens viņu nesaprot. - Vai tad jus neredzat saistību? Var­būt grieķi nevadijas tikai pec ģeogrāfiskā izdevīguma, novietojot balto salu tur. Liela daļa Odiseja klejojumu notiek Melnaja jura, bet viņam nav nekada iemesla tur uzturēties. Tā nav pa ceļam uz majam.

- Tas droši vien ir velaks stāsts, kas iekļauts mita.

- Un tomēr - ja nu ta nav? Ja nu balta sala bija īsta vieta, aiz­mirsta svētvieta vai templis minišajiem varoņiem? Odisejam no­teikti bija kads iemesls, lai kuģotu uz austrumiem, ja majas, pēc kuram viņš tik izmisīgi alka, atradas rietumos. Varbūt viņš devās novietot Ahilleja bmņas šaja baltas salas templi.

Džeksons nolika alus kausu un piekala skatienu Marinai.

- Atvainojiet, vai jus cenšaties apgalvot, ka Odisejs bija īsts?

- Ne, protams, - Mjuirs noskaldīja. - Mes nekur talu netiksim, ja dzīsim pēdas mītiem un leģendām. - Viņš pievērsās Rīdām. - Ka jums veicas ar plāksnes tulkošanu, pirms mūsu grieķu sirē­na aizvilinaja jūs pie bleņam un tukšiem sapņiem?

- Esmu guvis aptuvenu nojausmu par rakstu zīmēm. - Rids atlocīja papīra lapu. Gandrīz to visu klaja milzīga tabula ar no­slēpumainiem simboliem, kopuma apmēram simtu. Daži bija sa­vienoti ar bultām, citiem blakus uzšvikati vardi vai jautājuma zī­mes. - Vairaki no tiem ir nedaudz šaubīgi, bet tie jebkurā gadījuma paradas visretāk. - Profesors palūkojas uz Grantu. - Vai jums vel ir Pembertona fotogrāfija?

Grānts izvilka to no kabatas un padeva Rīdām.

- Te nevar saskatīt simbolus. Attēls ir pārāk miglains.

- Mmm, - Rids novilka, nemaz neklausīdamies.

Mjuirs aizdedza cigareti.

- Tatad esat atradis alfabētu. Kas talak?

- Hmm? - Rids pat nepacēla skatienu. - To nevar pilnīgi dro­ši nodēvēt par alfabētu. Eksistē trīs paņemieni valodas atainoša­nai uz papīra. Visprecīzākais, protams, ir alfabēts. Katrs burts at­tēlo vienu valodas skaņu. Tas ļauj uzrakstīt praktiski jebko, kas ienāk prāta. Apbrīnojami ietekmīgs un elastīgs variants - bet no vēsturiska skatupunkta salīdzinoši nesens izgudrojums.

- Cik nesens?

- Sava beidzamaja forma tas paradijas nedaudz vairak ka pirms divarpus tūkstošiem gadu. Šeit, Grieķija. Senais grieķu al­fabēts bija pirmais absolūti fonētiskais alfabēts pasaulē. Var ap­galvot, ka tas kalpoja par atslēgu apbrīnojamam civilizācijās uz­plaukumam, kas tika piedzīvots lurpmakajos četros gadsimtos, lepriekšejas rakstības formas bija rupjas, neertas sistēmas. Vardi bija tikai pasīvi konteineri, kas derēja sarakstu veidošanai, bet ne­kam citam. Grieķu alfabēts pirmais parsnied/a šis funkcijas, padarot rakstīto vardu par domas ekvivalentu. Rakstība, kas pirms tam bija atpakaļversta un statiska, piepeši kļuva par brī­nišķīgu instrumentu prata robežu paplašinašanai.

- Bet tas viss notika velak. Pirms tam bija divu veidu simbolo- ģija: ideogrāfiska un sillabiska. Ideogrammas līdzinās eģiptiešu hieroglifiem vai musdienu ķiniešu valodas rakstiem, kuros katrs simbols ataino kadu vardu vai jedzienu. Tas ir tikai grafisks, nav nekādas fonētiskas saiknes starp uzrakstīto un izrunāto vardu. Sillabisks simbolu komplekts savukārt sadala valodu visās iespē­jamas līdzskaņa un patskaņa kombinācijās un katru no tam ap­zīmē ar simbolu. Tātad angļu valoda butu viens simbols zilbei "ba", otrs "be", trešais "bi", vel pa vienam "bo" un "bu", pēc tam "ca", "ce", "ci" un tā tālāk līdz "zu". Mūslaiku japaņu hiragana alfabēts izmanto tieši šādu sistēmu. - Rids nepaskaidroja, ka gu­vis tadas zinašanas par japaņu valodu - pasaule bija tikai daži cilvēki, kuriem ļauts iepazīties ar šo vēstures faktu, un viens no tiem sēdēja pie galda.

Grānts prata veica ašus aprēķinus, reizinadams piecus patska­ņus ar divdesmit vienu līdzskani.

- Tas ir simt piecas rakstu zīmes.

Rids atzinīgi pasmaidīja.

- Angļu valoda - ja. Un veiksmīgas sagadīšanas deļ šis skait­lis ir līdzīgs simboliem, kurus esmu atradis linearaja B raksta. Pre­cīzāk, tas ir deviņdesmit trīs zīmes. I'arak maz, lai tas butu ideo­grammas, kaut gan man ir aizdomas, ka esmu atradis dažas no tam, kas apzīmē visbiežāk lietotos vārdus. Parak daudz, lai sistē­ma butu tikai alfabētiska.

- Vareni, - Mjuirs smagnēji novilka. - Ja turpināsim tada ga­rā, varbūt kaut ko atklasim vel pec trim gadiem.

- Un mums tas neko nedos tik un ta, ja nedabūsim parejo da­ļu no tas velna plāksnes. - Džeksons sev neierasta niknuma ar nazi dalīja vistas gaļu. - Ja tas grieķu blēdis to nozadzis, ka lai uzzinām, kas notika ar otru gabalu?

- Vispār es varu izteikt minējumu, - Rids paziņoja.

Viņš pameta skatienu apkart, priecādamies par neticīgajam biedru sejām.

- Jus esat Šerloks 1 lolmss, vai? - Džeksons jautaja.

- Vienmēr esmu devis priekšroku Maikroflam. - Rids pacēla somu, kas bija nomesta pie krēsla kajas, un izvilka no tas plāk­snes fragmentu. Tas vel joprojām bija ievīstīts salvetē. - Sāksim ar to, ko jau zinām. Jusu cūkgans pavēstīja, ka Belzigs atradis plāk­sni veselu. Viens no strādniekiem to nozaga, un plāksne nokļuva pie tirgotājā Atēnās. Kad to atrada Pembertons, viena plāksne bi­ja parvertusies par diviem fragmentiem. Kada šī ceļa posma plāk­sne parluza uz. pusēm. Ticamaks šķiet pieņemums, ka kadam ienā­ca prata iegul vairak naudas no diviem gabaliem, nevis viena.

- Un kas notika ar otru pusi?

Rids nolika fotogrāfiju uz galda blakus plāksnei.

- Vai pamanijat kaut ko dīvainu?

Grants, Džeksons, Marina un Mjuirs pastiepas uz. priekšu, lai uzmanīgi aplukotu abus priekšmetus. Fotogrāfija bija tik miglai­na, ka neko nebija iespejams skaidri saskatīt.

- Ta nav viena un ta pati plāksne. - Rids bridi ļava visiem aptvert šī paziņojuma nozīmi. - Fragments attēla nav tas pats, ko atradam Kretas svētvietā.

- Kā… ?

- Acīmredzot veikala bijušas abas puses. Tas gan ir tikai pie­ņemums, bet man šķiet, ka Pembertonam pietika naudas tikai vie­nai. Otru viņš nofotografēja.

- Kāpēc neviens to nepamanīja? - Džeksons nikni noprasīja.

Rids paraustīja plecus.

- Fotogrāfija ir ļoti slikta. Fs to atklaju tikai tapec, ka ļoti daudz, laika pavadīju, pētīdams simbolus.

- Bravo. - Džeksons un Marina veras uz profesoru ka uz burv­ju mākslinieku, kurš nupat veicis brīnišķīgu triku; Mjuirs izskati- jas garlaikots. -Tatad abi plāksnes gabali bija veikala, vienkārši lieliski. Bet tas mums neko nedod, piķis un zevele, jo tirgotājs sa­ņēma vienvirziena biļeti uz Aušvici. Kurš…

Mjuirs apravas, jo caur galdiņu juru viņiem klat peldeja vies­mīlis balta žakete. Viņš noliecās Grantam pie auss un kaut ko no­čukstēja.

Grānts atgrūda krēslu.

- Kads sauc mani pie telefona. - Viņš sekoja viesmīlim. Viņu pavadīja četri skatieni - aizdomu mākts, ieinteresēts, izbrīna pilns un naidīgs.

I'ie reģistratūras galda dežurējoša meitene veikli iesprauda kontaktu sadales dēli un pasniedza viņam klausuli.

- Granta kungs? - Balss bija klusa, bet skaidra, ta pastiepa garuma nepazīstamas zilbes.

-Jā.

- Uzklausiet mani. Pie viesnīcas jus gaida mašīna. Sēdieties taja. Jums ir divas minūtes laika.

- Kas runa? - Cirants noprasīja.

- Kads, ko jus labprat satiktu. Ks vēlos spert soli jums pretī, tapec drīkstat izvēlēties vienu pavadoni. Varat paņemt līdzi ari ieroci, ja tas liks jums justies drošāk, kaut gan jums to nevajadzēs. Divas minūtes, - balss atkartoja. Atskanēja klikšķis, un telefons apklusa.

Cirants paaicinaja izsūtāmo un pasniedza tam drahmas bank­noti.

- Ēdamzāle pie galdiņa sež trīs vīrieši un sieviete. Sakiet sie­vietei, lai viņa nekavējoties nak šurp. - Viņam nebija laika ne kaut ko skaidrot, ne strīdēties ar Mjuiru un Džeksonu.

Pēc minūtes no edamzales iznaca Marina. Cirants parlaida vi­ņai vērtējošu skatienu. Viņa bija uzposusies pirms vakariņam - augstpapēžu kurpes, zeķes, lupukrasa, viss nepieciešamais. Grants nosprieda, ka Marinai tas gluži nepiestāv. Dažas sievie­tes prata izskatīties nepieejamas, bet Marinu šis rotas padara vieg­li ievainojumu, liekot viņai izskatīties pec kārtīgās meitenes, kura cenšas izpatikt. Kaut gan viņa bija pietiekami skaista, lai piesais­tītu ilgus, karus skatienus no uzvalkos un uniformas tērpto vīrie­šu puses.

- Kas noticis?

Grants pasniedza viņai cigareti, aizdedzinaja to un iebīdīja sievietes plaukstu sava elkoņa izliekuma.

- Paskaidrošu mašīna.

- Kada mašīna?

Grants aizveda Marinu līdz durvīm, juzdams mugura dura- mies skatienus. Šveicars ar plašu žestu tas atvēra, un nakamajā mirkli abi jau staveja uz viesnīcas kapnem. Zem lielas palmas pie- braucamaja ceļa gozējās garš limuzīns, spīdinadams melnus sā­nus izkārtnes gaisma. Tā dzinējs alkaini ruca.

- Kāpsim iekšā.

Mašīna bija mersedess. Iekša sedeja tikai šoferis, kurš klusē­dams iesedinaja abus greznaja salona un aizcirta durvis. Atlai­dies sēdekli, Grants juta kaut ko iespiežamies plecos. Viņš pagrie­žas. Adas parvalka vidēja neliels caurums apmēram trīsdesmit astota kalibra lodes izmērā, kas bija neprasmīgi aizšuts ciet. Grants piebikstīja tam ar pirkstu.

- Izskatas, ka šeit kadam nav paticis brauciens.

Mašina veda viņus uz. priekšu pa tukšo ceļu, kas stiepās gar krastu. Grānts bija domājis, ka viņi brauks uz Atenam, bet šoferis ignorēja visus pagriezienus un turpinaja ceļu taisni. Velak tum­sa, kas valdīja aiz priekšeja stikla, kaut kur augstu gaisa iedegās gaismas. Sakuma Grants nosprieda, ka tie ir ciemati kalna nogā­ze, bet pec tam klusībā sevi nolamaja par muļķi, aptvēris, ka nakts viņu piemānījusi. Viņi bija nonākuši l'ireja jeb Atēnu osta, un gaismiņas, kas veidoja pērļu virteni debesis, iezīmēja ceļamkrā­nu un milzīgu kuģu aprises. Cirants lūkojas aiz loga un vēroja aizslēgtos vārtus un dzeloņstiepļu žogus, kam viņi traucās ga­rām. Viņš jutas ta, it kā tiktu rauts cauri muzejam, kura katrs au­tomašīnas lukturu apgaismotais kuģis bija eksponāts. Daži bija klusi un regaini; uz citiem kusaja dzīvība, jo ostas krāvēji skrai­dīja ka skudras, atbrīvodami tos no smagas nastas. Viena kravas kuģa sānus rotāja ar roku zīmēts karogs grieķu un angļu burtiem: ASV baro grieķu patriotus.

Mašma nogriezās no galvena ceļa un saka lodāt caur neskai­tāmām šķērsielām, katru šauraku par iepriekšējo, līdz apstajās. Grants nodomaja, ka mersedess kaut kur nepareizi pagriezies un netiek atpakaļ, bet jau nakamaja bridi šoferis izlēca no savas vie­tas un atvēra durvis. Grantam pietika laika tikai ieraudzīt ar de- ļiem aiznaglotus logus un politiskiem saukļiem apzīmētas sienas; šoferis viņu steigšus veda lejup pa mitruma piesātinātām kapnem. Durvis slepas aiz metala režģa, kas acīmredzot bija nepieciešams, spriežot pec iespiedumiem un skrambam koka virsma. Virs tas bi­ja novietota aplupusi izkārtne ar melna tērptu cilvēka augumu, kas stavēja kanoe laivā.

- I larons, - Marina tulkoja, kaut gan Cirants pats to jau bija sapratis. - Laivinieks, kurš ved mirušo dvēseles uz viņpasauli.

Durvīm atveroties, Grantam pretī triecas dumi un muziķa. Du- mi bija pietiekami biezi, lai cilvēku nosmacētu; tie veidoja blīvu mākoni, kas lika savilkties plaušām, it ka viņš butu saņēmis si­tienu pa vederu. Tie nevirmoja un neveidoja vērpetes, tikai stingi krajas gaismas staros, ko meta zemu karājošas lampas, bez kodī­gas tabakas smakas gaisā bija jūtams arī saldais hašiša aromats, un, lūkodamies apkart, Cirānts ieraudzīja lielvederainas udens- pipes uz gandrīz visiem galdiņiem telpa. Viesi, kas spiedās viņiem visapkart, šķila atainojam ikvienu iedomajamo grieķu sabiedrības apakšslani: damas udeļadas un pērlēs vai ar nokrašļotiem vai­giem un neīstiem briljantiem; vīrieši smokingos, kombinezonos, nesaskaņotos formastērpos, kreklos un nodilušas vestēs - visi drūzmējas apkart ūdenspipem, sniegdami saritinato cauruli no mutes mute. Neviens pat nepālu kojas uz Grantu un Marinu.

Uz zemas skatuves telpas talakaja mala sakumpuši sedeja spē­lētāji: vijolnieks, lautas strinkšķinatajs, virs ar paduse iebāztām bungām un otrs ar plakanu, cimbolei līdzīgu instrumentu, kas bal- stijas uz viņa ceļgaliem ka pelnutrauks. Vienīgais, kurš šķita kaut nedaudz apzinamies publikas klātbūtni, bija dziedātājs, smalks vīriņš melna krekla ar vaļēju apkakli; viņš veras uz pārējiem ar tumšam, iekritušam acīm. Grants nesaprata vārdus, bet dziesma bija strauja un smeldzīgi skumja.

Grantam pie elkoņa paradijas viesmīlis un aizveda viņu uz dibentelpu, kur gar sienu bija izveidotas apaļas galdiņu nišas. Vai­rums no tam bija piebāztās pilnas ar cilvekiem, cik vien to satilpa uz ādas dīvāniem, bet viena paša gala bija gandrīz tukša. Taja sēdēja divi vīrieši: viens ļoti drukns, un viņa drēbes izspiedās vis- nelādzīgākajās vietās; otrs bija mazs un kalsns, sirmie mati bija asi atglausti atpakaļ un ūsas rūpīgi apcirptas. Viņš gan blakus savam pavadonim izskatijas sīciņš ka punduris, bet no sejas un žestiem bija noprotams, kurš šaja pari ir galvenais. Viņš noradīja Grantam un Marinai uz sēdvietu sev pretī.

- Granta kungs. - Viņš pastiepa labo roku pari galdam, bet kreiso turēja paslēptu uz ceļgala zem galda. Ada bija sausa un bāla. - Mans vārds ir Kliass Molho.