Ahilleja vairogs

Septītā nodaļa "SS Kalisti", Egejas juras ziemeļi Pēc četrām dienām

- Vai jums nebūtu iebildumu paskaidrot man visu velreiz?

Viņi sedeja uz klaja, kamēr prāmis, dumus pūzdams, šķērsoja

Egejas juru. Šis ūdens ceļš vienmēr bija rosīgs; sava laika tas bija nesis varoņus, dievus un tūkstoti atriebes karu kuģu, kas devās iz­postīt pilsētu. Daži no tiem vel joprojām vēroja ceļu no augšas: 1 Vi­ņu zvaigznājs jeb Kastors un Polluks, kuri reiz stāvēja uz "Argo" klaja kiipa ar Jāsonu; Pegazs, kurš bija nesis Pērseju un Andromē- du pari jūrai uz Grieķiju; 1 (erkuless, kurš bija izmantojis šo ceļu, lai paveiktu savus varoņdarbus. Šie tēli mirgoja naksnigajas debe­sis, bet mēness savukart izklaja sudrabotu taku virs ūdens.

- Manuprat, Pembertons to uzminēja. Tas rindas no "Iliadas", ko viņš pierakstīja… Viņš nedomaja tikai par vāciešiem. Pember­tons droši vien tas lasīja, jo bija uztvēris sakarību. - Rīds sagrozī­jās uz cieta koka sola un savilka šalli ciešāk ap kaklu. Mjuirs, Grants un Marina nepacietīgi gaidīja turpinājumu gluži ka stu­denti konsultācijā. Uz. galda viņiem pretī bija noliktas divas kera­mikas lauskas, mala plāksnīte un Pembertona dienasgramata.

- Lai izprastu šo stāstu, jasak ar mīnojiešiem. Patiesak, ar vi­ņu beigām. Ap tūkstoš piecsimto gadu pirms mūsu ēras viņu va­ra sasniedza augstako punktu. Viņu sasniegumi arhitektūra, glez­niecība, telnieciba un rakstība Eiropas civilizāciju vidu nelika pārspēti vel tūkstoš gadu. Pēc tam…

- bladac.

Rīds uzmeta Grantam bargu skatienu par brillēm.

- Vai esat dzirdējis šo stāstu, G.ranta kungs?

- Tas bija tikai minējums. Pec manas pieredzes spriežot, ja viss notiek tik gludi, ir īstais bridis pieladet ieroci.

- Šaja gadījuma vārds "bladac" lieliski raksturo notikušo. Sa­kas vulkānā izvirdums Teras sala… jeb vieta, kas reiz. bija Tera. Tagad tas ir mazu saliņu loks ap ļoti lielu caurumu jūra. Izvir­dums bija ārkārtīgi spēcīgs un droši vien satricinaja zemi līdz pa­šam kodolam. Varat iedomāties, kas notika pēc tam: zemestrīces, Vidusjura viļņojas ka ūdens gigantiska vanna, salas bija pelnu apbērtas, gluži ka apsnigušas. Visas minojiešu pilsētas gaja boja. Civilizācijā sabruka.

- bet mīnojiešu laikmets ar to nebeidzas, - Marina iebilda. - Viņi cieta lielus zaudējumus, bet netika noslaucīti no zemes vir­sas.

- Taisnība. - Rīds apklusa, jo stjuarts atnesa četras kūpošas kafijas tases un nolika tas uz galda. - Kad putekļi bija nosēdu­šies, ja drīkstu ta izteikties, minojieši nedaudz atguvas un centas turpināt dzīvi. Bet paradijas jauni sarežģījumi. Mīnojiešu kultu- ras punkti saka augt pa visu Grieķijas kontinentu ka senes pec lietus.

- Varbūt tos atnesa lielie viļņi, - Grants ieminējās. Rīds izli­kās viņu nedzirdam.

- Grieķijas lielajos apdzīvotajos punktos - Mikenas, Tirēnā, Ar- gosa - arvien ietekmīgākā kļuva mīnojiešu maksla un keramika. Savukart Kretā ap šo laiku paradas eksotiski priekšmeti. Jauna paveida zobeni un šķēpi, kaujas rati - ieroči, kuri vecajiem, mier­mīlīgajiem minojiešiem nebija vajadzīgi.

Mjuirs iedzera malku kafijas.

- Izklausas, ka grieķi izmantoja vulkānā izvirdumu, lai pār­spētu mmojiešus.

- Vai ari notika tieši otrādi, - Marina iebilda. - Varbūt mino- jieši sāka veidot kolonijas Grieķija.

- Tam es nemūžam neticēšu, - Mjuirs pavīpsnajis noteica. -Tanki brauc viena virziena, ar laupījumu piekrautas mašīnas - otra. Tas nekad nemainas.

- Zinātnieki par to vel strīdas, - Rīds samiernieciski sacīja. - Pierādījumi nav viennozīmīgi. Manas personiskas domas diem­žēl sakrīt ar Mjuira kunga viedokli. Vulkāns izpostīja Kretu tieši taja laika, kad kontinentālā Grieķija pieņemās speķa. Veselais sa- prats liecina, ka izdzīvojušie mīnojieši krita par upuri mikeniešu ietekmei.

- Gluži ka mes un sasodītie jeņķi. Vienas valsts nelaime ir ot­ras…

Grānts nokremšļojas.

- Kas ir mikenieši?

-Grieķi, - Marina paskaidroja. - No diženo varoņu laikmeta.

- Pirmsgrieķi, - Rīds izlaboja. - Tas ir vēstures posms, ko pie­min grieķu miti un apraksta 1 lomers. Agamemnona, Odiseja, Me- nelaja un Ahilleja civilizācijā. Ja ticat leģendām. No vēsturiska skatupunkta ta droši vien bija kārotāju un pirātu kultura, daļēji patstavigu pilsetvalstu kopa, kam nebija ciešu saikņu, bet tās maksaja meslus augstakajam karalim, kura galvaspilsēta bija Mi- kenas. Ši kultura uzplauka otra gadu tūkstoša vēlākaja posma. Bet ap tūkstoš divsimto gadu pirms musu ēras piepeši…. - Rīds uzmeta ciešu skatienu Grantam. - Bladac. Viss tika zaudēts un Grieķija iegrima tumša laikmeta, kas ilga piecsimt gadus. Paradi- jas iebruceji, kas droši vien bija īstie mūsdienu grieķu senči. Tie redzeja mikeniešu atstatas pēdas - milzīgas sienas, smalki izstrā­dātos dārgumus, labos ieročus un bruņas… Pašu tumsība neļāva viņiem iedomāties, ka tadu skaistumu radījuši cilvēki, tapec viņi izdomāja mitus, lai to izskaidrotu. Masīvos akmens pamatus va­rēja salikt tikai ciklopi un milži; dārglietās tapušas pardabisku meistaru rokās; tikai varoņi, kas cēlušies no dieviem, spētu pacelt šos zobenus. Rīkodamies tapat kā visi barbari, šie grieķi nevis iz­mantoja iepriekšejas civilizācijās mantojumu un paceļas tas aug­stumos, bet gan visus tas sasniegumus pārvērtā par mītiem, lai attaisnotu savus trakumus.

- Velak gan šie ļaudis lika pamatus visai jusu Rietumu civili­zācijai, -Marina skarbi noteica. Šķita, ka viņa uztvērusi Rīda spre­diķi ka personisku apvainojumu. - Filozofijai, demokrātijai, ma- tematikai, literatūrai. Un, runājot par mītiem, ir vēl kada teorija.

Mjuirs ievaidējās.

- Jums, zinātniekiem, vienmer ir ķeša kāda cita teorija.

- bridi, kad beidzam izvirzīt teorijas, sākas barbarisma uzva­ras gājiens, - Rīds noskaldīja.

Šie vardi izpelnījās atzinīgu skatienu no Marinas puses.

- Ja nu mītus neizgudroja iebruceji? - viņa jautaja. - Ja nu tie bija pašu mikeniešu pierakstīti stāsti, kas nodoti no paaudzes pa­audzē?

- Tam ir grūti noticēt, - Rīds sacīja. - Miti ir tik samezgloti un pretranigi, ka pat grieķiem, cenšoties pierakstīt leģendas, bija grūti tās saprast.

- Un Homērs?

- Homērs bija dzejnieks. - Rīda balss, parasti tik klusa un pie­klājīgā, piepeši ieskanejas spēcīgāk. - Mīts bija pavediens, ko viņš izmantoja sava stāsta aušanai, bet radītais ir tīra… dzeja.

Mjuirs nožāvājās.

- Vai tas ir svarīgi?

Rīds nomurminaja kaut ko par barbariem, bet Marina iemal­koja kafiju un saviebas.

- Ja velaties uz to lūkoties no prasti teoloģiska skatupunkta, jums jazina tikai, ka mikenieši, visticamak, ieradas Kreta otra ga­du tūkstoša velakaja posma. Ja viņi rīkojas tāpat ka visas pārejās iebrucēju armijas, varam droši pieņemt, ka viņi aizveda prom ļoti daudz, dārgumu. Iespējams, šaja kolekcija ietilpa ari svētais ak­mens jeb meteorīts. Varu droši apgalvot, ka daļa no keramikas lauskam, ko atradam templi, pieder pie mikeniešu kulturas.

- Tas izskaidro attēlu uz plāksnes, - Grants ieminējās, priecā­damies, ka var pievienot kaut ko vērtīgu šai akadēmiskajai dis­kusijai. - Viļņi, - viņš paskaidroja, redzedams izbrīna pilnas se­jas. - Tie ir priekšplānā. Attēls uzzīmēts, skatoties no kuģa klaja. Patiesība… - Grants paņēma plāksnīti un to vengi aplūkoja. Iele­jas attēls aizņēma lielāko daļu virsmas, bet apakšēja labajā stūrī tieši pie robainas luzuma vietas bija saskatams tumši brūns plan­kums. To varēja noturēt par traipu vai zemes atstatu nospiedu­mu, bet malas bija parak skaidri izzīmētas. Viņš parādīja to pare- jiem. - Šis varētu but kuģa priekšgals.

- Vai ari vel viena svēto ragu para gals, - Marina šaubu pilna balsi noradīja. - Vai ari… jebkas. Es jau teicu, nedrīkst uzskatīt, ka senie mākslinieki uztvēra pasauli tapat ka mes.

- Pagaidam mums tas izdevies diezgan veiksmīgi.

- Cerēsim, ka tava veiksme neizsīks. - Mjuirs parmeta cigare­tes galu par bortu. - Tatad mikēnieši ieradās Kreta un rīkojas ta­pat ka visas iebrūkošās armijas: sagrava pilis, papriecajās ar sie- vietem un pievaca dārgumus. Pēc tam viņi aizveda musu svēto meteorītu… kur? Kāpēc ne uz Mikenam?

- Tas ir 'iespējams, bet man ta nešķiet. - Rīds pameta skatie­nu apkart. bija jau vels, un vairums pasažieru uzturējās iekš­telpas, bet līdz Lieldienām bija palikušas tikai trīs stundas un kuģis veda uz majam veselu puli salinieku. Uz klaja vidēja tum­ši uzkalni vietas, kur vīrieši un sievietes saritinājušies gulēja, bet nedaudz talak bariņš jauniesaukto tupēja uz ceļiem apkart tauvas pālim un spēlēja kārtis, par likmēm izmantojot cigare­tes. Zem neapsegtas spuldzes uz soliņa sēdēja grieķu baznī­cas priesteris ar sirmu bardu un viļaja rokā sudraba krellītes. Plīkšķ - pret pirkstu kauliņiem; plīkšķ - pret plaukstu. Ta bija bezgalīga skaņa, tikpat dabiska ka kuģa čīkstoņa un viļņu šļa­katas.

Rīds paliecas uz priekšu.

- Mikēniešiem nebija nekādu naidīgu jutu pret mīnojiešu reli­ģiju. Pats reliģiska kara jedziens, ciņa pret kadu tikai tapec, ka tas pielūdz citu dievu, un zaudējuma gadījuma piedāvātā izvele starp ticības maiņu un navi ir daudz nesenāks izgudrojums. Kar- tejais jauninajums, par kuru esam pateicību parada kristietībai. Antīkas pasaules cilvēki savas attiecības ar dieviem bija daudz, brīvāki un pieļāvīgāki. Ja viņi uzveica ienaidnieku, loģiska rīcība bija paņemt ta svētas relikvijas un izmantot sava laba. Nebija jē­gas atstat dievišķo varu neizmantotu.

Viņa vārdus pavadīja trīs ilgi kuģa taures pūtieni, it ka paši dievi izrēktu savu piekrišanu. Grants pameta skatienu par reli- ņiem. Taluma mirgoja sarkana bākuguns; tumsu izraibinaja gais­mas kūlis. Plakanais klajš sāka atdzīvoties; viri berzēja acis, sie­vietes ietinas šalles un mierinoši glastija bērnus. Kareivji sabaza cigaretes un kārtis kabatas. Tikai priesteris sēdēja nekustīgi un virpinaja krelles.

- Rsam klat. - Mjuirs izdzēra pedejo kafijas malku. - I .emna.

- Homērs vesta, ka Zevs, noguris no sievas jaukšanas viņa da­rīšanas, pakara Heru starp debesim un zemi, pielicis tai pie kā­jām divas laktas. Viņas dels Ilefaists, dievs ar kalēja prasmēm, mātei palīdzēja, tapec Zevs nosvieda viņu no debesim. Viņš krita visu dienu un piezemejas šeit, kemnā.

Rīds ar plašu žestu noradīja uz salu. Viņi sēdēja kada kuphe- nion netālu no krasta; tas bija sekls līcis, kam gar maļam stiepās salas galvaspilsētas Mirinas majas. Reiz ši vieta droši vien bijusi koša un gleznaina, bet, tapat ka visa pareja pasaule, zaudējusi savas krasas kara. Izbalējusi krasa lobījās nost no plaisajoša ap­metuma; izdauzītus logus sedza vēja plīvojošas avīzes, un starp sadragatajiem jumtu dakstiņiem gozējas kaijas. Pat sala pati šķi­ta uzbrukam saviem iedzīvotajiem: starp majam bija redzamas milzīgas, kailas klintis, it ka no juras butu pasniegusies milža ro­ka un sažņaugusi pilsētu starp pirkstiem.

Grants malkoja kafiju - paldies Dievam, šeit bija dabūjama Ne- scafe, tapec nevajadzēja dzert grieķu dubļus - un klusēja. Tapat ka vairakas studentu paaudzes pirms tam, viņš jau atri bija uzzi­nājis, ka profesors lekcijas vada pec sava prāta.

- Hefaists pec rūpīgas kopšanas atveseļojas un ierīkoja šeit sa­vu smēdi kopa ar diviem dēliem. I uk, tie bija interesanti…

Mjuirs apslapēja žāvas.

- Viņus abus dēvēja par Kabiri. Tie bija pusdievi jeb daemons, ka viņus sauca grieķi, savadi radījumi, kuri mājo taja miglainaja josla, kur saplūst nostāsti, miti, reliģija un maģija. Daža ziņa viņi nemaz, tik daudz neatšķiras no angļu priekšstatiem par fejām - maģiskam butnem ar spējam, kas tomēr nesasniedz patiesas die­višķības augstumus.

Mjuirs apklaja acis ar plaukstu.

- Ludzu, sakiet man, ka mes nevajasim kaut kadas izdrāztas laumiņas.

Grants lielāko daļu mūža bija pavadījis daudzkrasainaja jūk­li, ko veidoja dimantu meklētāji, īpašo uzdevumu aģenti un ban­dīti, tapec parasti lamu vārdus laida gar ausim gluži ka piezīmes par laiku. Tomēr Rīda klātbūtne tie viņu nezin kāpēc samulsina- ja, it ka viņš butu mazs zens, kuru spēļu laukuma apčubina ma­tē. Šķita, ka Rīdu tas itin nemaz nesatrauca; profesors tikai pacē­la acis pret debesim, it ka runadams ar īpaši neattapīgu studentu.

- Šoreiz jusu vulgārā valoda ir lietota pareizi. Ap Kabiriem iz­veidojas mistēriju kults, kas eksisteja vairakus gadsimtus.

- Kas ta bija par mistēriju?

Rīds gurdeni nopūtās.

- Nezināma. Tikai kullam piederīgie zinaja ta noslēpumus un pirms tam piedalijas neskaitamos iniciacijas rituālos. Visticamak, kults iesākumā bija sava veida ģilde, iespeja nodot mācekļiem ka­lēja amata noslēpumus. Līdzīga vēsturē ir brivmurnieku kustībai. Laika gaitā šis kults paplašinājās un pieņēma visus parastos mis­tēriju objektus: navi un viņpasauli, dzīvību un auglību, un tas dro­ši vien kalpoja par pamatu dažiem seksualizētiem rituāliem. Māk­slās darbos Kabirus parasti attēlo ar pardabiski palielinātām ģenitalijam. Luk, saistība ar jusu, ehm, dzimumsakaros iesaistī­tajam laumiņam.

- Man tas izklausas pec liela Ieciena, - Grants ieminejas. - No kalēju arodbiedrības līdz vietējai priekamajai.

- Nepavisam. - Rīds paliecās uz priekšu, piemirsis kafiju. - Kalēja darbs antīkajā pasaulē bija ļoti ezotēriska prasme, kura ma­ģijas bija vairak neka zinātnes. Kurtuve nebija tikai krāsns, kura tiek kontrolēta ķīmiska reakcija. Tas bija portāls, sakrala procesa norises vieta, kura vienkāršā ruda liek pārveidotā par dzīvei ne­pieciešamiem instrumentiem. To izmantot bez attiecīgas gatavo­šanas nozīmētu ieiet baznīca un sakt stumt mute dievmaizes un vīnu, pirms tas ir svētīts, bija rituāli amata riku sagatavošanai, kalēja šķīstīšanai, alķīmisko spēju aizgūšanai no dieviem. Un vi­ņu acīs viena no tuvakajam līdzībām bija dzīvības radīšana.

- Traka ņemšanas pa gultu?

- Svēta dzīvības elementu savienošanas sievietes klēpja noslē- pumainaja vidē atspoguļoja vara un alvas sakušanu tīģeli. Tas bija bronzas laikmets, kad dzelzs apstrade vel nebija atklata. Kar­stums, sviedri, asinis - un, protams, nezūdošas nāves briesmas. Leģenda vēsta, ka Hefaists apņēma par sievu Afroditi, mīlas die­vieti, tādejādi simbolizējot savienību. Pat mūsdienas daudzas pri­mitīvas kulturas izmanto apstradatu metālu ka auglības talisma­nu.

Šoreiz Grants juta sevi mostamies patiesu interesi.

-Āfrika ir tadas pašas idejas. Rodēzija mēs alradam krāsnis, uz kuram attēlotas dzemdējošas sievietes.

- Dzīvības radīšana, - Rīds piekrītoši atsaucas. - Metala in­strumenti bija visas lauksaimniecības un civilizācijas pamats. Cilvēks, kurš zinaja metala apstrades noslēpumus, nebija tikai tehniķis vai amatnieks; viņš bija priesteris, šamanis, kurš prot sa­zināties ar dieviem. Protams, viņš apvija sev apkart rituālu un mistēriju plīvurus. - Rīds bija plati iepletis acis, un balto matu kodeļu plosīja ostas vējš; biklais zinātnieks bija pazudis, un viņa vieta sēdēja šamanis, zilam acīm ielūkodamies sena, maģiska pa- gatne, lai sarunātos ar tas dieviem.

- Aizraujoši, - Mjuirs sausi paziņoja un aizdedza cigareti. - Bet kads tam visam sakars ar sasodīto meteorītu?

Bridi šķila, ka profesors viņu nedzird, bet jau nakamaja mirkli Rīds atguvās, izbrīnīts pameta skatienu apkart un pieglauda ma­tus.

- Nu, ir skaidrs, ka to atveda šurp.

- Protams.

- Meteorīts ir veidots no gandrīz tīra metāla. Kur gan citur to vest, ja ne uz Kabiru svētnīcu?

Mjuirs samiedza acis.

- I.udzu, sakiet, ka jusu apsvērumi balstas uz kaut ko tica- maku.

Rīds izvilka no kabatas mutautu un attina to vaļa, atkladams skatienam tnssturveida keramikas lausku. Dzeltena glazūra bija ieplaisājusi un nolobījusies, bet rakstu vel varēja skaidri saredzēt. Uz zvaigžņu fona dega garas sveces, un starp tam spilgti izceļas divi sarkani tēli. Viens bija garš un ar bārdu, otrs īss un gludi skūts, bet abiem vienā roka bija āmurs un otra kauss. Ka jau Rīds bija brīdinājis, abiem starp kajam karajas milzīgi locekļi.

- Luk, brāļi Kabiri, - Rīds paziņoja. - Patīkami puiši.

- Kāpēc viņiem rokas ir kausi? -(Irants jautaja.

- Viņi droši vien lej ziedojumus… kaut gan grieķu literatūra Kabiri minēti ka aizrautīgi dzērāji. - Rīds pasniedza lausku Ma­rinai. - Es to atradu Mirušo ielejas templi, bet šis nav mīnojiešu darbs. Tas pieder mikeniešiem, un esmu ar mieru derēt uz pietie­kamu vina daudzumu, lai remdetu pat brāļu Kabiru slapēs, ka to ala atstāja tie paši cilvēki, kuri aizveda prom svēto akmeni.

- Bet Kabiru kults izplātījās pa visu Egejas juras piekrasti, - Marina iebilda; līdz šim viņa nepiedalijas saruna, klusi ēzdama brokastis. - Pat vel talak, līdz Bosforam un Melnajai jūrai. Lemnā kults dzima, bet tas nebija vienīgais centrs. Kapec ne Samotrāke, Saloniki vai Tēbas?

Rīds nevērīgi pamaja ar roku.

- Kults izplatījās daudz vēlāk. Mus interese aizvēsture, apmē­ram tūkstoš divsimtais gads pirms musu eras. Lemna bija viena no pirmajam apdzīvotajam salam Egejas apvidu. Pat grieķi ne- speja izsekot tas pagatnei; viņi uzskatīja, ka I.emna apmetušies pelasgi, pusmitiska cilvēku cilts, kas šeit ieradušies vēl pirms grie­ķiem. Droši vien mikenieši. Turklāt Pembertons domaja līdzīgi. - Rīds atvēra dienasgramatas pedejo lapu un norādīja uz I lomera citātu, ko bija uzrakstījis Pembertons. - Tas nav kadas Trojas kau­jas apraksts. Šis ir izvilkums no astoņpadsmitas nodaļas, kad I lē- faists izkaļ Ahillejam jaunas bruņas savā Eemnas darbnīca. - Pro­fesors palūkojās apkart, uzvaroši smaidīdams. - Un šo darbnīcu mes varam droši uzskatīt par Kabiru svētnīcu.

Mjuirs nodzēsa cigareti savas kafijas paliekas un ar mājienu lika viesmīlim atnest rēķinu.

- Vai tur ir kads uzraksts?

- Sameklet to nebūs gmti. Saloniku Eustaķijs, 1 lomera komentē­tājs, vestija, ka šo Kabiru svētnīca atrodas tieši blakus vulkanam. - Rīds pamanīja Marinas izbrīna ieplestas acis. - Ja, ludzu?

- Man ļoti žēl, profesor. - Grantam šķila, ka Marinas lupas at­plaukst tik tikko jaušams smīns. - I.emna nav neviena vulkānā.

Rīds strauji pamirkšķinaja acis, un Mjuira sērkociņš sastinga gaisā blakus kastītei. Grants bija vienīgais, kurš uzdeva likumsa­karīgo jautajumu.

- Kas ir visi šie? - Viņš ar galvas mājienu noradīja uz klintīm, kas ceļas visapkart pilsētai, un milzīgo atsegumu līča dzijakaja mala, kam paša virsotnē slejās pils. - Tie izskatas pec vulkāniem.

-Ja, Lemna ir vulkāniskās izcelsmes sala, - Marina negribīgi piekrita.

- Protams, - profesors indīgi nošņaca. - Hustaķijs, Hēraklīts, visi senie komentetaji ir vienisprātis, ka brāļu Kabim templis at­rodas blakus vulkanam.

- Varbūt viņiem vajadzēja paviesoties Lemna, pirms viņi par to rakstīja. Šeit jau miljoniem gadu nav bijis neviens vulkāns. Tas ir, vel pirms mīnojiešiem, - viņa piebilda, lai teikto saprastu ari Grants.

- Jēzus. Vai nekas nav palicis? Piemēram, kads krāteris? - Mjuirs nosvieda uz galda dažas monētas.

- Man ir padoma kas labaks. Itāļu arheologi pirms desmit ga­diem atklaja un izraka Kabiru svētnīcu jeb Kuh/rion. - Marina uz­smaidīja Rīdām. - Nekada vulkānā tai tuvuma nebija.

- Lieliski. Un tagad, velns un elle, ka mums līdz tai svētnī­cai tikt?

Mjuirs bija rupjš un ass cilvēks, toties brīnišķīgi prata ķerties pie problēmas un to nežehgi žņaugt, līdz problēma padevas. Kaut gan bija Lielā Piektdiena, kuru vairums ciema iedzīvotāju pavadīja majas, gatavojoties svinībām, Mjuirs neatkapas, dau- zījās pie durvīm un kliedza iekšā logos. Beigu beigas viņi atra­da mekleto parkritušu par galda speles deli kada taverna, kuru jau uzskatīja par slēgtu. Sakuma zvejnieks šķita nobijies no sa- vadas ārzemnieku četrotnes, kas uzdeva jautajumus par viņa lai­vu, pec tam viņa seja paradijas dziļas aizdomas, bet banknošu žūksnis, ko Mjuirs iespieda vīram roka, ļoti strauji izkliedēja bai­les. Zvejnieks atplauka plata smaida un aizveda svešos uz pie­stātni, pie kuras bija piesieta laiva. Koka korpuss bija noskram­bāts un apbružats, un laiva bija gandrīz tikpat daudz ūdens ka ārpus tas.

Rīds tramīgi pameta skatienu apkārt, puledamies atrast sed- vietu, kas nebutu notraipīta ar eļļu vai zivs asinīm.

- Vai citas alternatīvas tiešam nav?

- Kara laika vācieši zvejniekiem neuzticējās. Domāja, ka viņi izmantos savas laivas informācijās un spiegu parvadašanai. - Grants kaunīgi pasmaidīja. - Vāciešiem bija taisnība, bet tas iz­nicināja salas, bez zivīm neviens nevareja strādāt un est. Daudzi zvejnieki bija spiesti pārdot laivas, vai ari friči tas sadauzīja.

- Kas tas? - Mjuirs garlaikots lūkojas uz bomi, kas cēlas gan­drīz vertikāli no kuģa priekšgala ka zobens, gatavs šķelt jebkuru vēju. Tam katra puse bija uzzīmēta liela, zila acs, un zem tam pie­naglots karajas mazs vara amulets tukla, pertiķim lidziga cilvēka veidola.

Marina iesmejas. Viņa bija atraisījusi matus, ļaujot tiem brīvi plīvot vējā ap pleciem, un, laivai traucoties uz priekšu arvien āt­rāk, vējš lika blūzei pieplakt cieši pie sievietes adas.

- Vai ticat zīmēm, Mjuira kungs? Tas ir viens no Kabiriem. Vi­ņus bieži saistīja ar jūrniekiem; brāļi paradijas vētras laikā un aiz­veda kuģus drošība. Salinieki vel joprojām izmanto viņus ka ta­lismanus.

Grants pacēla acis uz debesim, pratodams, vai kuģi, kurš pirms trim tūkstošiem gadu atgriežas šeit no Kretas, sargaja līdzīgs amu­lets - un vai tas iedarbojas. Šaja Lielajā Piektdiena debesis nebija manams neviens mākonītis; ainava bija tik skaidra, ka viņi redzē­ja svēta kalna Atosa balto virsotni ceļamies gaisa pie apvāršņa. Laiva apmeta loku garam pilij, un zvejnieks iedarbinaja motoru ar pilnu jaudu, atstadams aiz muguras melnu dumu strēli. Iz­mantodams mirkli, kad pārējie neskatijas, Grants piezagās pie lai­vas priekšgala un pieskaras amuletam. Tupat vien, veiksmei, viņš vainīgi nodomaja.