Ahilleja vairogs

Septiņpadsmitā nodaļa

- Kliass Molho. Reto senlietu tirgotājs. - Cirants juta dumu gar­šu uz meles, to sakot. - Man šķita, ka esat miris.

Sirmais virs pasmaidīja un iepleta rokas.

- Ks esmu… kadu mani redzat.

- Dzirdēju, ka jus nokļuvāt nacistu rokas.

Molho lupas nepatikā noraustijas.

- Iespējams. Vai ari man bija izdevīgi, lai cilvēki ta domātu. Tik daudzi pazuda; pat vācieši nespēja visus izsekot un pierak­stīt. Ks nolēmu pazust pats pec savas gribas. - Viņš iebaza roku bikšu kabata un izvilka no tas papīra lapiņu. Grants to pazina no drebnieka veikaliņa; tas bija papīrs, uz kura viņš uzrakstīja viesnīcas adresi. - bet paradijaties jūs un sakāt uzdot jautajumus, Granta kungs.

l'irms Grānts paguva ierunāties, paradijas viesmīlis. Viņš no­lika uz galda pretī Grantam un Marinai divas viskija glazēs un devas prom, nepasniedzis rēķinu.

- No Amerikas, - Molho paskaidroja. - Pirmie augļi no Tru- mena palīdzības programmas.

Cirants iedzēra malku viskija. Viņš bija nobaudījis pietiekami daudz lētu dziru nelegālos bāros teritorijā no Keiptaunas līdz Maskavai, tapec pazina īsto mantu, to nogaršodams.

- Vai ar to jus tagad nodarbojaties? Melno tirgu?

- Vai G.rieķija ir cits tirgus? Tie visi tagad ir melni. - Molho seja nezaudēja laipno, pieklājīgo izteiksmi, bet viņa acis bija skar­bas. Viņš pamāja uz skatuves pusi, kur mikrofonu sava ziņa bija pārņēmusi sudraba krasas kleitā ievistijusies, kuplkrutaina sie­viete. - Vai esat pazīstams ar musu Rembetika mūziku, Granta kungs? Pirms kara ta bija novirze no normas, muziķa atkarīga­jiem un zagļiem. Rembetes bija melanholijas kults, kas uzskatīja, ka tikai ta biedri izprot nelaimiguma patieso butibu. Tagad ta ir musu valsts mūzika.

Viņš saskalinaja šķidrumu glazē. Lielais vīrietis Molho blakus neko neteica, tikai vēroja dziedātāju un bungoja ar pirkstiem pa galdu mūzikas ritma.

- bs mekleju senlietu. Mīnojiešu plāksni. - Grants steigšus iz­grūda vārdus par lupām, gandrīz stomīdamies. Viss notikušais kopš brīža, kad viņš izdzirda klausulē Molho balsi, šķita kā sap­nis, un viņš baidījas pamosties, pirms tas beidzies. - Tieši pirms kara jusu veikala paradijas anglis arheologs. Viņš nopirka mala plāksni, tas ir, daļu no tas ar rakstiem viena pusē un zīmējumu otra. Vai atceraties?

Molho ievilka dumu no cigaretes, ko turēja iespraustu īpašā sudraba iemuti.

- Ls pārdevu daudz senlietu, pirms vācieši slēdza manu vei­kalu.

- Tā nebija viena no daudzam. Šī plāksne ir unikāla… vismaz bija, līdz sadalijat to divas daļas. - Cirants ielūkojās Molho acis.

Grieķis pamaja.

-Granta kungs, es esmu darījumu cilvēks. Lai ko es tirgotu - amerikāņu viskiju, krievu cigaretes, mala plāksnes - man jasaņem augstāka cena. Cilvēki maksa par to, ko visvairak veļas. Ja mani klienti grib pirkt desmit cigaretes, nevis divdesmit, vai puslitru viskija, vai divus akmens gabalus, nevis vienu, es to pārdodu. Protams, ir ari risks. Dažreiz es divkāršās peļņas vielā iegūstu div­tik lielas nepatikšanas. - Molho atlaidas atpakaļ dlvana. - Gran­ta kungs, esmu spiests atzīties, ka jus neesat pirmais, kurš tauja par mala plāksni. Drīz pec okupacijas manā veikala paradijas kāds vācietis. Doktors Klauss Belzigs. - Viņš samiedza acis. - Re­dzu, ka jums šis vārds ir zināms.

- Mes neesam tikušies. Bet jus viņam atklajat, ka Pembertons nopirka plāksni.

- Doktoram Belzigam bija radies maldīgs priekšstats, ka plāk­sne ir vesela. Ps to nelaboju; kapec gan man to darīt? Viņš jautaja, kas noticis ar plāksni; es atbildēju, ka pārdevu to britu arheolo­gam no Krētas. Pat paradīju kvīts kopiju.

- Tatad Belzigs devas uz Kretu. liet Pembertons jau bija miris.

- Doktoram Belzigam nepaveicas. Un Pembertona kungam ta droši vien bija liela veiksme. Doktora Belziga paņēmieni bija… bē­dīgi slaveni. - Molho pacēla kreiso roku, ko līdz. šim slēpa zem galda, un Marina šausmās iesaucās. Balto, iestērķelēto krekla ap­roci rotāja zelta poga - bet plaukstas nebija. Molho nedaudz pa­vilka piedurkni uz augšu, lai paradītu neglīto, noapaļoto stum­beni, ko ieskava rētu aplis.

Pat Grants nedaudz nobaleja.

- To izdarīja belzigs?

- Ps biju nevienam nevajadzīgs ebrejs. - Molho drūmi iesme­jas. - Viņš teica, ka man paveicies vairak neka tam vīram, kurš viņam nozaga plāksni. Viņš atņēma man plaukstu, un es apmai­ņa devu vienu vardu. Ks zināju, ka Pembertons ir anglis. Nezinā­ju, ka viņš ir miris, bet domāju, ka viņš pametis Grieķiju un ir dro­šība. Belzigs nemūžam neuzzinātu, ka esmu pārdevis Pembertonam tikai pusi plāksnes, jo nekad to neatrastu.

- Jēzus.

Molho pavilka piedurkni lejup.

- Varbūt Belzigs izdanja man pakalpojumu. Pirms tam ebreju vidu klīda baumas. Kadam bija tēvocis Vacija, citam brālēns, ku­ram saderinata dzīvo Varšavā. Bet neviens īsti neticēja, jo ka gan iespējams kam tadam noticēt? Pēc Belziga apciemojuma es sapra­tu, uz ko spejigi nacisti. Tāpēc pazudu.

1 Xi maka i no telpu pieskandinaja aplausi, jo sieviete pabeidza dziesmu. Viņa atstaja skatuvi un apsēdās kada no nišām, alkaini sūkdama pasniegto udenspipes iemuti. Viņas vietu ieņēma slaids, elegants vīrietis. Melnie mati bija pieglausti cieši pie galvas, un šauras usiņas lika viņam izskatīties pec nacista. Cirants iedomā­jas, ka ta droši vien ir apzinata ironija.

Dziedātājs nekustīgi staveja priekša muzikantiem. Bouzouki spēlētājs saka strauju melodiju, pirkstiem lidojot par grifu. Grants paliecās uz priekšu.

- Kas notika ar otro plāksnes pusi?

Molho lūkojas viņam tieši seja.

- Cik vērta jums ir ši informācija? Vai atņemsiet man otru ro­ku?

Gaisu telpa paršķela spraigs kauciens, apklusinot visu mur­doņu un pļāpas. Dziedātājs uz skatuves bija apķēris mikrofonu ka slīcējs. Viņa ķermenis aptinas tam apkart; bija grūti noticēt, ka tik smalks vīriņš ir spējīgs izdot tadu skaņu. Kauciens bridi trīsē­ja un pieņemas skaļuma.

Granta sejas izteiksme nemainijas.

- Ks tikai uzdevu jautajumu. Bet ir citi cilvēki, kuri to veļas. I.īdzīgi Belzigam. Ja viņi jus atradis…

Molho iztukšoja glāzi.

- Vai jūs cenšaties mani iebiedet, Granta kungs?

- Es jūs tikai brīdinu.

-Ticu. Bet saprotiet, ka es esmu darījumu cilvēks. Ja kads ienāk mana veikala un ir gatavs kaut ko nopirkt, piemeram, mala plāk­sni, par simt drahmam, es saku prātot, vai viņš nemaksatu divus simtus. Vai ari ir kads cits, kurš maksatu trīs. Un jus? Es nejauta- ju, kapec jums ta vajadzīga, jo esmu parak labi audzinats. Bet ne­domāju, ka esat arheologs tapat ka Pembertona kungs vai kolek­cionārs. Vai jiis esat dārgumu meklētājs? Mani avoti vesta, ka jus pavada divi angļi un amerikanis - un ši skaista dama. Interesan­ti, ka laba jus strādājāt?

Grants sakniebtam lupām pasmaidīja.

- Dažreiz es pats sev uzdodu šo jautajumu.

- Es saprotu, ka jus nedrīkstat runāt atklati. Tāpēc nedrikstu runai ar jums. Jus saprotat. - Molho pasmaidīja un pieceļas. Smag- svars viņam blakus darīja to pašu gadījumam, ja Grantam ienāk­tu prata kaut kas muļķīgs. - Es apdomašu jusu lugumu, Granta kungs. Varbūt nosaukšu informācijās cenu, kad bušu pieņemis par to lēmumu. Ja tas notiks, es sazinašos ar jums viesnīca.

Grants pārliecās pari galdam, bet viņu nekavējoties apturēja miesassarga milzīga plauksta pie krūtīm.

- Tikai nekavejieties. Ir pārak daudz to, kuri mekle plāksni, bīs­tami cilvēki.

Molho pacēla kreiso roku un pamaja Grantam un Marinai. Tās bija sirdi stindzinošas atvadas.

- Es zinu.

Mersedess aizveda viņus atpakaļ, traukdamies pa tukšajam ielām. Grants un Marina klusēja aizmugurējā sēdekli. Nonākuši pie gaiteņa ārpus savam istabam, viņi pakavējas pie durvīm. Ne­jaušs garamgājējs redzētu tikai divus mīlniekus, kuri atgriezušies no naksnīgam dejām. Grants bija pārmetis žaketi par plecu un uzrotījis krekla piedurknes hdz elkoņiem; Marina turēja roka kur­pes, jo viņas kajas bija vairak pieradušas pie darba zabakiem, ne­vis augstiem papēžiem. Viņas seja laistijas sviedros un acs kakti­ņa bija izsmērējusies zīmuļa līnija. Kleitas lence bija noslīdējusi no pleca.

- Arlabunakti, - Grants novēlēja. Klusaja gaiteni, kura skaņas apslapēja viesnīcas paklajs, tas izklausijas strupak, neka iecerēts. - Varbūt… - Viņš pievirzījās soli tuvāk. Marinas mati bija piesu- kusi es ar nakts un mūzikas aromātiem: dūmiem un sviedriem, al­koholu un smaržam. Varbūt klubā ieelpotais hašišs lika Grantam skurbt. Viņš pacēla roku un noglāstīja Marinas vaigu, atbīdīdams matu cirtu, kas krita sievietei par aci. Viņa neatravas nost. Grants lava plaukstai slīdēt lejup par kaklu līdz plecam un saudzīgi pa­cēla kleitas lenci.

- Man istaba ir pudele brendija. - Viņš zinaja, cik neīsti tas izklausas, bet juta nepieciešamību pec meliem, bija pagajis parak ilgs laiks, lai viņš butu drošs par Marinas atbildi.

- Tikai vienu glāzi, - Marina atsaucas. Viņas balss bija gan­drīz apreibusi, gandrīz mehāniskā. Viņa javas Grantam, kad tas satvēra viņas roku un pieveda sievieti pie savam durvīm, un ieķe­ras viņam elkoni, kamēr viņš neveikli mekleja atslēgu. Grants ie­lika to sledzene - un sastinga. Molho viskijs sildīja viņa asinis, Marinas smaržas gandrīz noslapeja visu pārējo, bet dažus instink­tus nav iespejams izslēgt.

Marina juta Grantu saspringstam un piešķieba galvu.

- Kas noticis?

- Kuš. - Grants pētīja durvis. No spraugas starp aizslēgtajam durvīm un stenderi rēgojas sīks dzeltena papīra stuntis, gandrīz neredzams, ja vien to īpaši nemekleja. Grants vienmer to tur ievie­toja, atstadams istabu. Bet šobrīd tas vairs neatradas sava vietā. Iebrucēji nebija gluži vienkārši iegājuši iekšā; viņi - lai kas šie vi­ņi butu - pamanīja lamatas un centas tas novietot ka iepriekš. 1as nozīmēja, ka viņi zina, ko dara. Un revolveri Grants bija atstajis istaba.

Viņš izvilka atslēgu no slēdzenes, bet atstaja plaukstu uz dur­vju roktura. Marina atkapas, mulsi vērodama Grantu.

- Vai tev ir pistole? - viņš ar lupām vien izveidoja vārdus.

Rokturis piepeši pagriežas un durvis atspraga uz iekšu.

Grants, vel joprojām nelaizdams rokturi vaļa, tika ievilkts istaba. Viņš paklupa, aiz kaut ka aizķērās un nokrita uz grīdas. Kads viņam tuvojās, bet Grants bija parak veikls. Viņš apveļas apkart un pieleca kājās, paspēra soli atpakaļ un iegrūda pirkstus preti­niekam saules pinuma. Atskanēja vaids un apslapēts "Jēziņ!".

Grānts apturēja duri sitiena vidu un atkāpas. Vīrietis viņam pretī bija sāpes saliecies, bet atpazīstams pec isi apcirptajiem ma­tiem, platajiem pleciem un tumši zilās vejjakas. Gultas kajgali sē­dēja Mjuirs ar cigareti rokā.

- Pie visiem velniem, kur jus abi blandijaties?