Ahilleja vairogs

Trīsdesmit pirmā nodaļa

Granta kajas iegrima zeme cauruma dibena un lurpinaja slīgt lejup. Viņš pameta rokas augšup, apsegdams galvu, un ieslīdēja zem šahtas malas. Kritiens neapstājās, tieši otrādi - Grānts gri­ma arvien atrak. Veldamies un kūleņodams tumsa, viņš juta, ka bezpalīdzīgi krīt slīpi lejup. Visapkart bira zemes kukuržņi un sī­ki oliši, kas iekļuva aiz apkakles, ausis un mutē. Uzzibsnīja mir­klīgas šausmas, domājot, ka kritiens turpināsies mūžīgi. Jau na- kamaja brīdī viņš smagi atsitās pret kaut ko cietu un palika guļam. Viņam virsu bira zeme; ta sakrajas kaudzes ap pleciem, it ka gribēdama Grantu aprakt.

Viņš izspļava smiltis no mutes un bridi sēdēja, braucīdams no­brāztās rokas un plecus. No šahtas augšpuse plūda varga, izklie­dēta gaisma; acīm pierodot pie tumsas, viņš ieraudzīja raupjas klints sienas visas puses un akmens kāpnes, kas veda vēl talak lejup. Grants lēnam pieceļas.

Gaisma nozuda. Grānts izdzirda kliedzienu, būkšķi un pani­ka vicinātu roku švīkstoņu. Viņš nepaguva paiet mala; kaut kas smags noslīdēja lejup pa zemes kaudzi un ietriecas viņa. Kajas saļodzījās, Grants krita uz priekšu un noveļas leja pa kāpnēm.

- Grānt? Vai tas esat jus?

- Rīd? - Grants apstajas un riskēja atvērt acis. Šķita, ka vis­maz viena riba ir ielauzta, un potīti plosīja sāpes, par kuram ne­bija laika domāt. - Jēzus, nakamreiz pakliedziet, pirms lecat tum­ša bedre.

Rids apdullis pieceļas un nedrošam kajam aizstebereja Gran­tam pretī. Tiklīdz viņš bija pagajis nedaudz nostāk, caur šahtu izkrita vel viena ena un noveļas zeme.

- Jēzus, Marija un Jāzep, - tumsa atskanēja Džeksona balss. - Tas viss patiešam ir Īsts.

Grants nospieda luktura slēdzi. Nekas nenotika; viņš acīmre­dzot kritienā bija to salauzis. Viņš nosvieda lukturi un izvilka no kabatas šķiltavas. Norasojušās sienas mirdzēja atklātas liesmas mestajā gaisma; ēnas viļņoja, G.rantam nesteidzīgi sperot soļus uz priekšu. Viņš uzmanīgi virzījās lejup pa seklajam kapnem. Tās gan bija neiedomājami senas, bet nebija ne apaļo malu, ne stiklai­nās virsmas, kas parasti paradijas uz veciem pakapieniem.

- Izskatas, ka viesu nav bijis īpaši daudz, - aiz muguras at­skanēja Džeksona balss.

Tunelis beidzas pie biezas, ieslīpas arkas. Starp tās pīlāriem atveras melna rīkle, bet, tiklīdz Grants pietuvinaja šķiltavas ēnai pa vidu pīlāriem, no tumsas iznira neskaidri apveidi. Viņš atka- pās, pacēlis šķiltavas, lai to mesta gaisma apstarotu arkas rami. Ceļu aizšķērsoja smagas bronzas durvis. Metāls bija kļuvis zaļ­gani brūns, gadu rituma notraipīts, bet laja iestrādātie raksti vēl joprojām bija redzami. Augšup vijas divas milzu čūskas, bet stū­ros tupēja četri putni un lūkojas uz malām. Roktura nebija.

Grānts atbalstīja plecu pret plaisu starp abam durvju pusēm un grūda. Metals nokrakšķēja un saka lobīties; durvis ieliecas, bet neatvērās.

- Uzmanīgi, - Rīds bridinaja. - Ja šis durvis ir tik senas, kā mums šķiet, to vērtība nav vārdos izsakama.

Grants soli atkapās un vērtējoši nopētīja durvis. Pirms Rids pa­guva iejaukties, viņš apsviedas apkārt un trieca papēdi pret tam. Me­tals plīsa, Rīds šausmas iekliedzās, un durvis atdalījās no senajam eņģem, krizdamas uz iekšu. Gaisa uzvijas putekļu mākonis, un gai­teni piepildīja šķindoša skaņa, bronzai atsitoties pret akmeni.

- Jeziņ. Tu gan proti ierasties ar verienu. - Džeksons palauzās garām Rīdām un iespīdināja gaismas staru telpā aiz durvīm. - Ksam klāt. - Viņš pagriezās un uzmeta skatienu Rīdām. - Ap­sveicu, profesor. Jums izdevās.

Grānts spēra soli caur atvērtajām durvīm un apbrīnā lūkojās apkart. Nedēļām ilgi ši vieta bija redzēta tikai sapņos, noslēpu­mains kambaris, ēnās tīts. Lai ko viņš būtu iztēlojies, viņam ne prāta nenaca, ka tā šķitīs pazīstama. Un tomēr, sekojot Džeksona luktura staram, kas apstaigāja istabu, Grants nespēja atvairīt dī­vainu sajutu, ka jau šeit ir bijis. Templis bija gandrīz precīza Lem- nas svētvietas kopija - viena vienīga apaļa telpa, kuras mūrētās sienas cēlās augšup, veidojot bišu stropam līdzīgu kupolu aug­stu cilvekiem virs galvas. Grants prātoja, vai senajiem buvniekiem tiešam izdevies izgrebt visu svētnīcu klintī vai ari viņi pielāgoju­ši savam mērķim jau eksistējošu alu. Lai nu kā, tas bija apbrīno­jams meistarības paraugs, ko paveikuši no viņu civilizācijās tik tāli ļaudis.

- Protams, - Rids sacīja. - Man vajadzēja nojaust, ka varoņa kaps būs tieši šads. Klasiskais Mikenu tholos kaps. Kāpnes, pa kuram mēs nonācām, ir Jromos - svētais tuvošanas ceļš.

Luktura stars rotaļājās uz sienām. Akmeni nebija iecirsti gra­vējumi; zemākie līmeņi bija apmesti un nokrāsoti. Dažviet apme­tums bija nolobījies; vietām freskas kropļoja melns pelejums, bet pārējais vel joprojām bija redzams, kaut izbalojis un neskaidrs. G.rants ka apreibis piegāja pie sienas un pacēla šķiltavas. Pat tu­vumā attēli bija tik bāli, ka šķita neizmērojami tāli, it ka viņš uz tiem lūkotos caur zirnekļu tīkliem. Vairakas ainas bija identiskas Lemnā redzetajam: viri novaca ražu, uz pakalniem ganījās aitas, pie papeļu audzes bija piesiets vērsis. Grants redzeja ari kara ai­nas: garus kaujas ratus, kas steidzas pretī cīņai; pilsētas mūrus; kuģu rindu jūras krasta; vīrus ar vairogiem, tikpat augstiem kā viņi paši, un tie uzdūra ienaidniekus uz šķepiem.

Grants spēra soli tuvāk, gribēdams aplūkot zīmējumus, un vi­ņa ka ja kaut ko paspēra. Viņš notupas un pielika šķiltavas lies­mu pie sienas. Tās pamatne bija samesta liela drazu kaudze. Var­būt bija kritis apmetums vai akmeņi - bet, pat tikai iedomādamies par to, Grānts saprata, ka tas nav iespējams. Viņš pastiepa roku un pacēla vienu no šiem priekšmetiem. Caur netīrumu un putek­ļu garozu bija jūtams auksts, ciets metāls.

Viņš aizvēra šķiltavu vāciņu un iespieda gaismekli starp zo­biem. Gaismas loks nozuda. Viņš sataustīja krekla malu, kas vēl bija mitra pec izpeldēšanās ezera, satvēra to un saka cītīgi berzt priekšmetu, ko turēja roka. Par ko tu sevi uzskati? Grānts domas sev jautaja. AlaJinu? Viņš izņēma šķiltavas no mutes un uzšķīla dzirksti. Džins neparadijas, bet no melnā akmens viņam pretī ne­mirkšķinādama veras zelta acs.

Grānts izbrīna to gandrīz nometa.

- Šurp! - viņš uzsauca un turpināja spodrināt savado priekš­metu, kamēr parejie skrēja klat; viņš paplašinaja skatienam atklā­to zelta laukumu, līdz tas izpletās pa visu virsmu. Grants atklāja, ka tas ir kauss, biķeris ar augstu, apaļu osu gluži kā tējas tasei, un metala bija iestrādāti briežu un lauvu apveidi. Viņš pasnie­dza atradumu Rīdām. - Cik tas ir vērts?

Rids trīcošām rokam satvēra kausu kā tēvs, kurš pirmo reizi tur savu bērnu.

- Cena nav pat iedomajama.

Grānts paņēma Rīda lukturi un virzīja staru gar sienu. Kau­dzē sakrauto dārgumu kalns pletās apkart visam kambarim. Ta­gad, zinādams, ko redz, viņš saskatīja atsevišķus apveidus: šķīv­jus un bļodas, kausus, kroņus, statuetes un zobenus. Viņš centās iztēloties, ka tas viss izskatītos nospodrināts - pagānu zelta krā­tuve.

- Te ir vismaz pustonna mantu.

- Aizmirsti. - Džeksons atņēma Grantam lukturi un notēmēja to uz sienu, laizdams to pār virsmu saraustītam, nervozām kustī­bām. - Nav laika. Kur ir tas sasodītais vairogs?

Viņi nopētija telpu. Atšķirībā no svētvietas Lemnā šeit nebija altara, nebija gāzes liesmu riņķa, nebija cauruma grīda, caur ku­ru izrāpties kultā iesvaidītajam. Riņķveida siena stiepās uz priek­šu gluda un viendabīga. Izņemot…

- I,uk. - Telpas tālakaja gala sienas izliekumu lauza iegrimu­šas durvis. Ceļinieki piesteidzas tam klat. Sarūsējušas metala kniedes līda ara no ramja, bet durvis, ko tas reiz turēja kopa, jau sen bija sabrukušas. Džeksons iespīdinaja gaismas staru nišā. Grants saskatīja nelielu kambari ar bagātīgiem griezumiem rotā­tām sienam; pēc tam skatu aizsedza Džeksona mugura. Ameri­kānis iegaja nupat atklātajā telpa.

- Uzmanīgi! - Rīds sagraba Džeksona piedurkni un parava ne­pacietīgo amerikani atpakaļ. Viņš noradīja uz zemi. Tūlīt aiz dur­vīm tieši Džeksonam pie kājām grīda bija izrakta apmēram trīs pēdas dziļa bedre. Džeksons pievērsa tai lukturi - un atspraga, skaļi ievilcis elpu. Bedres dibenā no zemes un putekļu kārtas lau­ka spraucas balli kauli.

- Tie taču nav… cilvēki? - Pat Džeksona vienmer drošā paš­pārliecībā šķita zudusi.

Rids paņēma lukturi un apgaismoja bedri.

- Ja nemaldos, tas ir vērsis. - Stars uztvēra netīri bruņu ragu, kas bija paslejies uz augšu viena stūri. - Acīmredzot upurēts bri­di, kad templis tika veltīts tā īpašniekam. Grieķu varoņu kulta bedre parasti pildīja altara funkciju.

- Ka viņi nodabūja vērsi leja pa šahtu? - Grants prātoja.

Trijotne apgaja bedrei apkart un beidzot spēra kaju kambarī.

Ta bija neliela telpa, bet gandrīz katru sienas collu klaja griezu­mi: medības, upuri, ciņas - pat pec trim tūkstošiem gadu akmeni iecirsta dzīve nebija zaudējusi mežonīgo spriegumu. Talakaja sie­na bija iecirstas divas nišas, starp kuram slējās milzīgs, apaļš me­daljons, spiezdamies laukā no akmens. Nišās bija ievietotas…

- Bruņas! - Prieka iesaucies, Rīds pieskreja pie nišas un izcē­la tās saturu. Viņš pacēla atradumu virs galvas, it ka gatavoda­mies sevi kronēt. Šadā poza nebija grūti saskatīt, ka ta reiz bijusi ķivere. To vainagoja savads, atslēgas forma izveidots piķis, bet apaļi vaigu aizsargi stiepās lejup kā zaķa ausis. Grants, nebū­dams vēsturnieks, nodomāja, ka ta vairak izskatās pec ķeizara Vil­jama prūšu kavalērijas ķiveres, nevis stūrainajam galvassegām, kadas viņa iztēle piedevēja grieķu karavīriem.

- Un lielu aizsargi. - Rids piegāja pie otras nišas un izvilka no tās divus metala gabalus, kas izskatījās pec izdobtiem, uz pu­sēm pāršķeltiem baļķiem. - Tie sedza viņa kajas. Ahilleja kājas, - viņš piebilda, satraukuma tik tikko elpodams.

- Varbūt viņam vajadzēja valkat tos otrādi; tad vismaz papē­dis butu pasargats.

- Bet kur ir tas noladetais vairogs? - Granta šķiltavas un Džek­sona lukturis deva pietiekami daudz gaismas, lai varētu aplūkot visu nelielo telpu. Ja neņēma vera abus bruņojuma piederumus un kaulus bedrē, tā bija tukša.

- Varbūt tur leja?

Džeksons ielēca bedrē un ar vērša kaulu saka skrāpēt nost ne­tīrumu kārtu, kas sedza grīdu. Grants nopētīja sienas, meklēdams plaisu vai iedobumu, kas norādītu uz slēptam durvīm vai vel ka­du kambari. Neka. Viņa skatiens nemitīgi atgriezās pie liela, apa­ļa grebuma starp abam nišām. Tas bija apstrādāts daudz smal­kāk neka pāreja telpa. Teli bija mazāki un raksti rupigak izgrebti - kaut gan zem melnajiem gadsimtu nosedumiem bija grūti kaut ko saskatīt. Jo ciešāk Grants ieskatījās, jo dzelžainaka kļuva viņa pārliecībā, ka šis veikums nav sienas sastāvdaļa.

- Tas nav grebums.

Grants nostājās tam pretī. Būdams tik tuvu, viņš red/cja katru atsevišķo apveidu: vīriešus un sievietes, ganus un arajus, likuma vīrus un tirgotājus, kareivjus un dievus - pasaules satilpinajumu neliela mērogā. Viņš paberza to ar roku un juta aukstu metālu caur krekla piedurkni. Audums kļuva melns - bet uz. virsmas vi­ņam pretī caur netīrumiem mirdzēja zelta svedra.

Kambari parņēma nāves klusums. Džeksons izrāpās no bed­res, sameklēja kabatas nazi un ievietoja asmeni tik tikko mana- maja sprauga starp vairogu un akmens sienu. Vairogs nevainoja­mi piegulēja izgrebtajai ligzdai, bet pamazam un ļoti uzmanīgi Džeksonam un Grāntam izdevās to atbrīvot. Viņi nolaida vairo­gu zeme un atbalstīja pret sienu - pat diviem pieaugušiem vīrie­šiem tas šķita neizturami smags. Pec tam viņi atkapās gluži ka tā varenības atgrūsti un uzlukoja Ahilleja vairogu.