Ahilleja vairogs

Divdesmit septītā nodaļa

Džeksons paskatījās uz savam kājām, it ka ceredams ieraudzīt korintiešu kolonnu ceļamies augšup no betona grīdas.

- Un kapec jus ta domājāt, profesor?

- Nāciet un paskatieties paši. līkai atri.

Viņi sapulcējās pie durvīm, nervozi pētīdami debesis. Lidma­šīnu orbīta šobrīd bija aizsviedusi tas uz rietumiem, tapec lielie, mākslīgie putni pagaidām nebija redzami. Rids noradīja uz ba­ku, uz vietu tas sienā, no kuras bija nolobīts betona apšuvums. Cirants saprata, ka tas ir viņa roku darbs; lodes, ko viņš raidīja izbēguša krieva virziena, bija norāvušas apšuvumu un atklaju- šas skatienam īsto sienu - taisnstūrainus akmens gabalus, kas samūrēti kopa.

- Paskatieties uz to bluķi. Ko jus redzat?

Grants vēlreiz pacēla binokli. Acu priekšā paradijas izpludu- si migla, un viņš pagrieza fokusa kloķi. No miglas iznira neskaid­ri apveidi, kas saasinajas un izveidoja apli; šauras līnijas ta cen­trā savijas, veidojot rozeti ar smalkam stigām.

- Tas nav krievu darbs, - Rids paskaidroja. - Un palūkojieties

tur.

Grants sekoja profesora norādītajam virzienam bakas pakajē. Ieskatījies ciešāk, viņš redzeja, ka betona kārta nesniedzas līdz pašai zemei. Grants pameta uzrauga maju, pieskreja pie bakas un nometas ceļos blakus sienai. Atbrīvojis to no zāles, kas auga cieši klāt, viņš atklaja skatienam pamatni: raupji apstradāta kajķak- mens slāņus, lielus bluķus, kas salikti kopa, izmantojot ļoti maz cementa.

Rids nostājās viņam blakus.

-Lūk, jusu templis. Krievi acīmredzot atrakuši drupas un tās izmantojuši ka pamatu bākas celtniecībai.

Grants palūkojas atpakaļ. Parejie vēroja viņus no majas dur­vīm, bet debesīs atkal riņķoja lidmašīnas.

- Mums jātiek atpakaļ aizsegā.

Džeksonu šie jaunumi neiepriecināja.

- Kad paradijas baka?

- Kaut kad deviņpadsmitaja gadsimtā. Ta pieminēta admira- litates izdotaja "Pilota ceļvedi" tūkstoš astoņsimt deviņdesmit ce- turtaja gada.

- Cilvēki, kuri to uzbuveja… Vai viņi…

Rids papurināja galvu.

- Šaubos. To nevarētu paturēt noslēpuma, ne jau uz šis kailās klints. Tas butu laikmeta sensacionālākais atklajums.

-Tātad šeit tas nav meklejams. Velns. - Mjuirs bezspeciga nik­numa iespera pa gultu un aizdedzināja cigareti. Šķita, ka niko­tīns viņu nedaudz nomierina.

- Vairogs varētu but šeit, - Rids piesardzīgi ieminejās. - Var­būt zem tempļa ir tuneļu sazarojums, tapat ka Lemna. Varbūt ju­su aparats nevar to tik dziļi sajust.

- Tas mesls tika veidots ar mērķi sajust… savu mērķi… ļoti talu pazemē. Nedomāju, ka bars akmens laikmeta censoņu varēja ierakties pietiekami dziļi, lai tam butu kada nozīme.

- Bronzas laikmets, - Rids nomurminaja.

- Lai nu kā, - saruna iejaucas Marina, - krievi droši vien uz- raka visu apkarini, būvēdami baku. Ja šeit bija ala, viņi atrastu arī to.

- Vareni. Tatad vairoga šeil nav, bet mes esam. Ko darīsim?

- Musu vienīga iespeja ir izpētīt Sursela plāksni. Varbūt attē­los aizmugure ieslepta kada norāde. - Rids uzsita pa kabatu, ku­ra glabaja plāksni, droši ievīstītu cigāru kaste. - Kreta mums tas izdevās.

Džeksons neticīgi uzlūkoja Rīdu.

- Vai zināt, profesor, es biju domājis kaut ko īstermiņa. Piemē- ram, ka mums tikt nost no šis salas, ja virs galvas mums riņķo iznīcinātāji un visa Melnas juras flote droši vien kuģo šurp?

- Pagaidīsim, - Grants ierosināja. - Iznīcinātajiem agri vai vē­lu beigsies degviela. Kad viņi aizlidos, mes sekosim. - Viņš pie­šķieba galvu. - Izklausās, ka viņi jau dodas ceļā.

Grants pabaza galvu lauka pa durvīm. Pagāja tikai mirklis, līdz viņš ar skatienu atrada iznicinātājus pie pelēkajam debesim; tie bija augstak, neka domāts, un spēji kapa vēl augstak.

- Tev laikam taisnība, - Džeksons atzina. - Viņi lido augša.

- lespejams. - Grants apēnoja acis ar plaukstu. Lidmašīnu ma­nevrā bija kaut kas pazīstams; kaut kas Jaunu vēstošs.

- Skrieniet uz buku! - Grants piepeši ieaurojas. - Ātri!

Iznicinātāji apsviedas apkārt un atgriežas, pavērsuši priekš­galu lejup pret salu. Ceļinieki sekoja Grantam skrejiena uz baku, lai paslēptos aiz tās masīvajam sienam. Krievu piloti noteikti to pamanīja - bet viņus neinteresēja Grants. Ieroči atklaja uguni. Tra- sejošas lodes kapaja zemi divsimt jardu attaluma ka smags, lies­mojošs lietus. Vērodams notiekošo no bakas durvīm, Grants ne­redzēja, kur lodes ietriecas, bet zinaja, kas ir to mērķis. Viņš iztēlojās, ka čaulītes uzkuļ kārtīgās, baltas putu līnijas viļņos, tu­vojas betona piestātnei un…

Sprādziens satricināja gaisu. Ziemeļaustrumu pusē zem klin­tīm augša uzvijas liesmu un melnu dumu mākonis, bridi pakavē­jas un saka plesties uz visam pusēm kā baldahīns. Tam sekoja vairaki klusi sprādzieni, kas atgadinaja petaržu virkni. Piloti par- trauca stāvo kritienu lejup un asi pagāza lidmašīnas uz sāniem, vairīdamies dumu. Grants redzēja vienu no tiem pasitam spār­nus ironiskā sveiciena; pec tam abas lidmašīnas kapa augšup un nozuda aiz apvāršņa rietumos.

- Vai kadam ir jauns plāns? - Džeksons painteresejas.

Viņi staveja klints mala un lūkojās lejup uz piestātni, pulēda­mies kaut ko saskatīt caur dūmiem, kas vēl joprojām cēlās no hid­roplānā karkasa. Nebija neka īpaša, ko redzēt. Lodes bija trāpīju­šas pa degvielas tvertnem un lidmašīna sarauta gabalos. Viens no pontoniem peldeja ūdeni kā svētlaimīga haizivs; apsviluši me­tālā gabali šūpojās tam apkart vai slēpās akmeņos klints pamat­nē, kur daļa jau bija izskalota.

- Vismaz airu laiva vel ir šeit, - Rids ieminejas, cenzdamies atrast kaut ko iepriecinošu. Viņš runaja patiesību: betona piestāt­ne bija pasargajusi bakas uzrauga mazo laiviņu no sprādziena un krievu lodēm, kaut gan ta šķita iegrimusi dziļāk ūdeni nekā iepriekš.

- Mes tajā nevaram aizbēgt. Tuvāka droša osta ir divsimt piec­desmit judžu attaluma, ja mums vispār izdotos neapmaldotics at­rast ceļu. Es taja tupele nesēstos pat tad, ja vajadzētu tikai šķērsot Temzu. - Mjuirs ieklepojas, saņēmis kodīgu dumu mākoni seja.

- Krievi drīz atgriezīsies, - Grants sacīja, lūkodamies uz pla­šo ūdens klaju. - Viņi vēl joprojām nezina, kas mes esam un kas šeit notika. Viņi tikai cenšas iegūt laiku. Kads dodas šurp, lai vi­su noskaidrotu sikak.

- Un ko mēs darīsim, kad ieradīsies viesi?

Viņiem bija pietiekami daudz laika par to domāt. Rīts kļuva par pecpusdienu, bet iznīcinātāji nerādījās. Grants ieņema posteni ba­kas augšgala un stundām ilgi vēroja apvarsni, bet neko nemanīja.

- Krievi no mums baidas, - viņš beigu beigas paziņoja, nonā­cis leja, lai iedzertu tasi tējas; Mjuiram bija izdevies saglabt tēj­kannu. - Vienīgais ceļš uz šo salu ir caur piestātni. Divi viri ar mašīnpistolēm var viņus aizkavēt dienam ilgi.

- Gluži ka Termopilos, - Rids noteica. Šķita, ka ši doma viņu uzmundrina. - Trīs simti spartiešu stajas pretī visai persiešu ar­mijai.

Marina viegli sarauca uzacis.

- Un nomira visi ka viens.

Pecpusdiena vilkās uz priekšu lēni ka gliemezis. Ta kā nebija neka labaka, ko darīt, Mjuirs un Džeksons turpinaja parmeklet salu ar Bismatronu, lolodami arvien straujāk gaistošu cerību, ka izdosies uztvert signālu. Grants staveja savā izlukposteni, kura viņu laiku pa laikam nomainīja Marina.

Pikai Rids šķietami nemaz, neraizējās par neapskaužamo situ­āciju, kada bija nokļuvuši viņa biedri. Viņš sedeja uzrauga nami­ņa, apkravies ar piezīmju gramatu un papīru žūksni, un cītīgi stradaja. Neviens viņu netrauceja, tikai Mjuirs vienu reizi nolē­ma izlūkot situāciju. Viņš palūkojas uz lielo papīra lapu, kas no visam pusēm bija aplīmēta ar citam papīra skrandām, liecinot par Rīda pūliņiem, un nokremšļojas.

- Kā veicas?

- 1 lmm? - Rids patlaban pētīja lapas žurnālā, kuras nebija ne­ka cita, tikai gari lineārā B teksta stabiņi. - Šobrīd es darbojos ar vietu nosaukumiem.

Mjuiram no mutes gandrīz izkrita cigarete, kas droši vien trā­pītu papīram - un tas nebutu prātīgi.

- Vai kaut ko esmu palaidis garam? Man šķila, ka viss vel jo­projām ir nesalasams. Ka jus zināt, ka tie ir vietu nosaukumi?

- Tas ir tikai minējums. Tomēr diezgan ticams. Ja uzmanīgi ap­lūkosiet plāksnes, ko Evanss atrada Knosā, redzesiet, ka šur tur paradas daži konkrēti vardi, kuri gan ir izmētāti pa tekstu, bet vienmer dzelžaina secība.

- Nesaprotu.

- Knosās plāksnēs tiek ievēroti zināmi noteikumi. - Rids mek- leja atbilstošu līdzību. - Iedomājieties, ka mēģināt kaut ko uzzi­nāt par angļu valodu, klausoties laika ziņas. Tas mainas katru dienu, bet staciju secība vienmēr ir viena un ta pati. Ja lasīsiet šo ziņu atšifrējumu, vardi visur paradisies tādā pašā secībā, bet ar dažadam atstarpēm. Landi, Fastneta, Iru jura…

- Skaidrs. - Mjuirs sarauca pieri. - Tatad… ko tas nozīme? Mēs lasām trīs tukstošus gadu senas laika ziņas?

Rids nopūtās.

- Knosās plākšņu konteksta man jasaka, ka lasam Kretas pa­doto pilsētu nodokļu vai ziedojumu sarakstus. Varam pieņemt, ka to reģistrācijā vienmer nolika konkrēta secība.

- Un vai kada no tam pilsētām paradas uz musu plāksnes?

- Tas nav galvenais. Vietvārdi valodās bieži vien saglabajas pat tad, kad viss parejais ir aizmirsts. Piemēram, Londona. Tas vārds ir senāks par romiešiem, varbūt pat ķeltiem, un tas pārcie­tis latiņu, anglosakšu, franču, vecangļu valodas iejaukšanos. Un droši vien bus zināms vel pec tūkstoš gadiem. Tatad, ja atradīsim izdzīvojušus vietvārdus, piemeram, Knosu, droši vien varēsim pievienot fonētisko atbilstību simboliem, kas tos apzīmē.

Rids pagrūda brilles augstak uz deguna.

- Tomēr varu jums atklāt, ka uz musu plāksnes paradas viens vārds, kas redzams arī Knosās sarakstos. - Viņš parakņajas pa­pīros, mekledams īsto. - I ,ūk.

Mjuirs aplūkoja trīs simbolus - anku, apli ievilku krustiņu un vienkāršu krustu.

- Kas tas ir?

Rids kautri pasmaidīja, acīmredzami pulēdamies slēpt prieku par savu atklājumu.

- Ja atceramies, ka vārds paradas uz Knosās plāksnēm, varam pieņemt, ka tas droši vien apzīmē kadu vietu Kreta, un ir ticams, ka taja jau esam bijuši. Mirušo ielejas sakuma ir mūsdienu ap­dzīvota vieta, ko sauc par Kato Zakro jeb Veco Zakro. Britu skola veica tur izrakumus tūkstoš deviņsimt pirmaja gada un atrada liecības, ka tur apdzīvota vieta bijusi jau mīnojiešu laikos - droši vien osta uz galvena Egejas-levantiešu tirdzniecības ceļa. Tatad, ja uzskatam, ka vārds saglabajies gandrīz tāds pats, iegūstam šiem trim simboliem atbilstošas skaņas: Za-ka-ro.

- Kapec ka? - Mjuirs noradīja uz vidējo simbolu. - Kapec ne gluži vienkārši k?

- Vairums simbolu ir sillabiski, tas ir, tos veido līdzskanis un patskanis. Ja varda blakus ir divi līdzskaņi vai ari tikai viens līdz­skanis bez patskaņa, parasti jāievieto patskanis, lai varētu to iz­runāt. - Profesora skatiens pakavējas Mjuiram aiz muguras, bet jau nakamaja mirkli atgriezās pie sarunas biedra. - Tatad, ja jus velaties sillabiska alfabēta izrunāt vardu "biksvīts", jums jarak- sta "bi-ku-sa-vīts".

- Apbrīnojami, - Mjuirs noteica, izbrīna šūpodams galvu. - Tā turpiniet. - Viņš uzsvieda uz lielas papīra lapas sērkociņu kastīti. -1 abāk paņemiet šo.

- Es nesmeķeju, - Rids pieklājīgi iebilda.

- Toties varesiet to visu sadedzinat, ja mus notvers.

Veļu pecpusdiena Grants aiz apvāršņa pamanīja traipu. Viņš to vēroja caur binokli, un traips virzījās tuvāk; ta bija krievu pat­ruļas laiva. Kapdams leja, lai brīdinātu pārējos, Cirants atslēdza noliktavu un izvilka lauka bakas uzraugu - stiegrainu vīru ar iz- spuru šiem, sirmiem matiem, šķidru bardu un skābu grimasi sejā. Izmantodams žestus, Grants noradīja, lai uzraugs iededz laternu.

- Kapec, pie visiem velniem, tu to izdarīji? - Mjuirs jautaja, kad Grānts beidzot paradijas. Apmākušās debesis paragri krēsloja, un, atgāzis galvu, viņš jau redzēja gaismas staru laižamies par mā­koņiem.

- Mes negribam, lai krievi tumsa apmaldas.

- Vai tiešam?

- Bez viņiem mes nemūžam neatradīsim ceļu prom no šejie­nes. - Grants piesprādzējā pie apakšstilba nazi un novilka bikšu staru leja, to apslēpdams. - Pagaidām mums japaliek aiz durvīm. Mus neredzedami, viņi sāks šaubīties, vai šeit vispār esam.

Saule noslīga aiz apvaršņa rietumos; Grantam, kurš vēroja lielo spīdekli no bakas radiotelpas, tas šķita mokoši leni. Viņš vairs nezinaja, cik bieži lūkojies ara pa logu un redzejis, ka saule tik tik­ko pakustējusies. Vismaz patruļas laiva arī īpaši nesteidzas.

Beidzot, kad bija pietiekami tumšs, viņi devas ceļā. Grants aiz­gāja pēdējais: no iekšpuses aizbultējis tērauda durvis, viņš uzkā­pa torni un norāpās lejā pa āķiem. Pec tam viņš pievienojas gru­pai aiz uzrauga majas. Pametis skatienu ap stūri, viņš redzēja patruļas laivas zaļās un sarkanas navigacijas lampas lēkājam ju­ra. Jau nakamaja mirkli tas pēkšņi pazuda.

- Viņi tuvojas. Iesim.

Ceļinieki metas četrrāpus, cenzdamies virzīties ta, lai viņus no krievu laivas slēptu kalna stāvums. Rids, kuram nekad nebi­ja īpaši patikusi tumsa, jutas kā izciezdams iniciācijas rituālu kada neželigā tumsas kulta. Viņš neredzēja, kur dodas; viņa pa­saule kļuva par melnu, ļaunu vietu, pilnu asiem akmeņiem un lipīgiem putnu mesliem. Visapkart plakšķeja, kraca, slīdēja un šņaca neredzamas radības. Reiz viņš ielika plaukstu ligzda un dzirdēja olas saplaisajam; viņa roka kļuva slapja, un Rids izbi­jies iekunkstējās.

- Kuš, - atskanēja Granta bargais šņāciens. - Ksam jau gan­drīz klāt.

- Viņi ari, - atbildēja cita balss, kas droši vien piederēja Mjui­ram. Kreisajā pusē bija pakalns, un aiz ta skanēja laivas motori, tuvojoties piestātnei.

- Mjuir, aizved pārējos uz pussalas galu. - Pēcpusdiena Grants bija veltījis nedaudz laika tās izpētei. Paša ziemeļaustrumu stūra galā bija izveidojusies zemes strele, kas stiepa apsudzošu pirk­stu pretī jūrai. - Gaidiet mani tur.

Tumsa nekavējoties aprija aizgajušos. Palikuši vieni, Grants un Marina pagriezās pa kreisi un, balstoties uz elkoņiem, rāpās aug­šup pa nogāzi. Grānts uzmanīgi taustīja ceļu, pulēdamies rāpot apkart ligzdām, kas viņus ieskava ka mīnas. Ne reizi vien viņš saņēma sparna sitienu pa seju, kad kaijas ceļas augša, uzmodi­nātās no miega. Viņš izmisīgi cereja, ka laivas motors šo troksni apslapēs.

Viņi nonaca pie klints malas un lūkojas lejup uz nelielo ostu. Laiva atradas jau pavisam netālu no krasta, slēpdamas pelekajos tumsas toņos. Baltas putas ieskava priekšgalu, kam motori palī­dzēja tureties pretī straumei, bet šurpu turpu kustējās ložmetejs. Uz betona piestātnes šaušanas poza tupēja bariņš viru, pievērsu­ši šautenes klints malai.

- Velns. - Grants spēji atravas. Viņš bija nokavējis; tagad sakot šaut, viņš kļulu par pavisam vieglu mērķi. Viņš prātoja, vai nova­rētu izmantot granatu, bet tada gadījuma laiva sēdošie nobītos un dotos prom. Un tieši to Grants nevelejas pieļaut.

lu i ka ir daudz, viņš centās sev iestāstīt. Viņš pagaidīja, līdz sirds nedaudz nomierinās - sen un bieži parbaudits paņemiens - un aizrāpās atpakaļ pie Marinas.

- Mums jāļauj viņiem nakt augša. Ja nemaldos, vispirms viņi dosies uz baku.

- Vai novāksim viņus uz takas?

Grants papurinaja galvu.

- No, lai viņi iet. Pagaidīsim, līdz visi bus prom, pec tam mē­ģināsim tikt lejā.

Viņi aizlavījās prom - un darīja to tieši laika. Smagi zabaki skrēja augša pa kāpnēm, un pec brīža klints malā paradijas slāvs. Siluets šķietami pazuda un iznira no tumsas, bakas staram slī­dot pa debesim. Viņam pievienojās otrs stāvs, pēc tam ari trešais. Pārējie viņiem sekoja. Nervozas, saspringtas kustības java manīt, cik nemierīgi viesi patiesība ir; viņi izklīda un izveidoja retu apli, kas iekļāva ostu. Pec tam visi sastinga.

- Kas notiek?

Naksnīgo klusumu saplosīja šāviens, kam sekoja saraustīta zalve no krievu līnijas puses. Marina pacēla ieroci; Grants neka­vējoties uzlika plaukstu viņai uz rokas un nospieda to lejā.

- Viņi apšauda kaijas. Vai ari grib mus nobiedet, lai sakam šaut preti.

Šāvieni apsīka, un tiem sekoja satraukti saucieni. Grants ne­speja izšķirt vārdus un droši vien tik un ta tos nesaprastu, bet šķita, ka galvenas emocijas ir atvieglojums. Un tas bija labi.

Negaidītie zibšņi no šauteņu stobriem uz laiku bija sabojajuši Granta spēju redzet tumsā. Gaidīdams tās atgriešanos, viņš vel ciešāk piespiedās pie zemes un ieklausījās. Krievu kareivji nokus­tējās, it ka kaut ko gaidīdami. Un Grants to izdzirdēja. Klusu du- koņu rietumos, kas pakapeniski pioņemās skaļuma.

Grants nedaudz pacēla galvu. Bakas gaisma apstaroja debe­sis kā vienmerigs pulss zem mākoņiem, līdzinādamas tālam zi­benim vai artilērijas ugunim. Grānts gaidīja un skatijas. Dūkoņa kļuva skaļaka. Un tad viņš to pēkšņi ieraudzīja, pamanīja iznir­stam no debesim. Tā bija lidlaiva ar gludu, sudrabotu apdari un savadu, izliektu, bananam līdzīgu formu. Ta palidoja zem gais­mas stara un nozuda. Vel pēc sekundes Grānts dzirdēja lidlaivu nošļakstam ūdenī.

Viņš plati pasmaidīja un piesardzīgi aizrapas līdz klints malai.

- Ta būs mūsu biļete prom no šis salas.

Padomju Savienības juras kājnieku leitnants Maksims Serge- jevičs Solovjovs skatījās, ka laiviņa virzas uz piestātnes pusi. Ai­ri šķēla ūdeni; laivas pakaļgala, stīvi izslejies, staveja gara augu­ma virs, kuram blakus sakņupis dirneja īsāks un druknāks stāvs. 1 .eitnants nemierīgi pameta skatienu augšup uz klintīm, parlieci- nadamies, ka viņa viri visu uzmana. No Odesas saņemtas in­strukcijas bija neskaidras, bet draudi neveiksmes gadījuma - ne­pārprotami.

Laiva atsitas pret piestātni blakus peldošajam vrakam, kas pa­licis pari no amerikaņu hidroplānā. Garais pasažieris izkapa. So­lovjovs sasita papēžus kopa un asi salutēja.

- biedri pulkvedi!

Virs atbildēja ar salutu, asu ka bardas nazis. Solovjovs meģi- naja tumsā saskatīt viņa seju. Ta bija iekritusi un pilna vardarbī­bas pedu: balta reta kropļoja vaigu no auss līdz žoklim, labo aci sedza trīsstūrveida pārsējs. Solovjovs nodomaja, ka tam nav īpa­šas nozīmes; otra acs bija iegrimusi tik dziļi dobuma, ka šķita tik­pat melna un akla ka pirmā.

Solovjovs dziļi ievilka elpu.

- biedri pulkvedi, ar prieku ziņoju, ka pārņēmām ostu bez ne­patīkamiem starpgadījumiem. Mani viri uzrauga klintis un ir ga­tavi uzbrukt bakai. Ja musu ienaidnieki vēl ir tur, viņi visticamak ieslegsies baka.

Pulkvedis kaut ko norūca. No laivas bija izlīdis viņa pavado­nis; skatīdamies pulkvedim par plecu, Solovjovs pamanīja smag­nēju seju ar buldoga vaigiem un īsiem, gaišiem matiem. Šim vī­ram mugurā nebija formastērpa - bet Solovjovs jau bija guvis mā­cību, ka Staļina Krievija visvairak jabaidas no civila apģērba.

- Nenovērtējiet viņus par zemu. - Pat šajā siltaja nakti pulk­veža balsi skanēja kaut kas šerminošs un ass. - Daudzi no musu vīriem jau dārgi samaksajuši par šo kļūdu.

- Un viņu rokās ir kaut kas mums ļoti nozīmīgs. - Pirmo reizi bija ierunājies otrs virs. Krieviski viņš runaja vaji, ar smagnēju ak­centu. Solovjovs pratoja, no kurienes viņš nācis. Varbūt Polijas? - Ir ļoti svarīgi saņemt viņus dzīvus.

Solovjovs juta sirdi krūtīs sažņaudzamies. Viņš palūkojas uz pulkvedi, meklēdams atbalstu, bet saņēma tikai skarbu grimasi un aprauti izmestus vārdus:

- Uzmanīgi. Biedrs Staļins bus vīlies, ja jums neizdodies.

It kā atbalsojot leitnanta bailes, no klints viņam labajā puse atskanēja mašīnpistoles zalve. Pusceļa uz bakas torni iedegās vel viena gaisma. Solovjovs metās garšļaukus uz piestātnes, kaut gan šāvieni nebija labi notēmēti un lodes nemaz nelidoja viņam tuvu­ma. Viņam par lielu kaunu pulkvedis pat nesaravās, tikai pagrie­za redzīgo pusi, lai noskaidrotu, no kurienes nāk šāvieni. Solov­jovs nokaunejies pieceļas un piedzīvoja jaunu pazemojumu, redzot, ka notraipījis formastērpu ar putnu izkārnījumiem. Aug­ša atskanēja jauni šāvieni, viņa vīriem raidot atbildes zalvi. Var­būt viņiem izdevās trāpīt šāvējam, jo no torņa puses nekas vairs nebija dzirdams.

Pulkvedis pieversas Solovjovam. Viņa sejas skarbajas līnijas šķita ierakstīta nojausma par Sibīrijas ziemām, kuras nabaga leit­nantam vajadzēs pavadīt visu turpmāko mužu.

- Sūtiet patruļļaivu uz rietumiem, lai piesegtu savu uzbruku­mu. Pēc tam savaciet savus vīrus un ieņemiet to sasodīto torni.

Tupēdams starp akmeņiem klints piekaje divdesmit jardu at- taluma no pulkveža, Grants skatijas, ka nelaimīgais virsnieks uz­skrien augša pa kāpnēm. Patruļlaiva iedarbināja dzinējus un at- talinajas no piestātnes. Auksts ūdens apskaloja Granta potītes, bet viņš nepieversa tam uzmanību. Pulkvedis uzmeta vēl vienu skatienu bākai, it ka par kaut ko izbrīnīts, un sekoja leitnantam, vezdams līdzi pavadoni. Grants centas izteloties tā sejas izteik­smi bridi, kad viņš ieies bākā.

Tomēr Grants vēlējās atrasties talu prom no šis salas, pirms tas notika. Osta bija tukša, tikai viens vīrs apsargaja piestātni. Ne­daudz tālāk ūdenī šūpojas krievu lidlaiva. Tās forma bija parak neparasta, lai mēģinātu pievest to pie mola, tapec krievi bija no­enkurojuši to hci.

Grants izvilka pie kajas piespradzeto nazi un sakoda to starp zobiem. Kustedamies gludi kā zutis, viņš ieslīdēja ūdenī un saka peldet uz piestātnes pusi.

Solovjovs pameta skatienu gar uzrauga majas sienu un uzlu­koja baku. Viņa kareivji bija pārmeklējuši namu un nevienu neat­rada; tātad bāka bija vienīga iespeja. No tas vairs neskanēja šā­vieni - varbūt viņa viri bija nogalinājuši snaiperi par spīti pulkveža pavēlēm; par to iedomājoties, leitnants juta šermuļus no­skrienam par muguru. Tomēr jabut citiem; radioparraide atska­nēja ziņa, ka uz. salas ir četri ienaidnieki. Varbūt pulkvedis neie­bildīs, ja viens no tiem būs miris.

Leitnants pieaicināja klat seržantu.

- Vai jums ir sprāgstvielās? - Vīrs palocīja galvu. - Atveriet durvis.

Grānts bez mazaka troksnīša slīdēja pa ūdeni, vairīdamies no asajiem Džeksona lidmašīnas gabaliem, kas bija izmētāti pa viļ­ņiem. Viņš vel dzirdēja šāvienu skaņas, kas atbalsojas no līdze­numa, redzeja uzliesmojumus baka. Krievi vēl joprojām apšaudī­ja ēnas, bet tas viss bija labi. Apšaude novērsa piestātnes sarga uzmanību; viņš bija pagriezies, vērodams baku, tāpēc neieraudzīja Grantu iznirstam no ūdens kareivim aiz muguras. Grants satvē­ra dzelzs riņķi, paņēma zobos sakosto nazi un sparīgi ietrieca to sargam papēdi. Krievs iekliedzās un saliecās, vienlaikus griezda­mies apkart, lai ieraudzītu uzbrucēju. Tas lika viņam zaudēt līdz­svaru. Grants pasniedzas augšup, satvēra sarga jostu un ievilka viņu ūdeni. Kareivis vēl bridi pretojas, kuldams ūdeni un klieg­dams, līdz viņa dzīvību apdzēsa Grānta naža vilciens par kaklu.

Pabeidzis netīro darbu, Grants palūkojas uz klintīm. Šāvieni bija apklusuši, bet nekas neliecinaja, ka viņu kads sadzirdējis. Viņš pavicinaja roku, ceredams, ka Marina viņu redz, un lika sie­vietei rāpties lejā. Pec tam viņš pagriežas un piepeldēja pie lidlai- vas. Tas bija neparasts aparats, kas nelīdzinājās nekam iepriekš redzetam: garš, augšup versts priekšgals stiepās no kabīnes, bet vienīgais motors bija piestiprināts tieši virs pilota sēdvietas, apē­nodams priekšējo stiklu ka baismīgs kakadu cekuls.

- Galvenais, lai lido, - viņš nomurminaja.

Grants izmantoja priekšgalu ka balsta punktu, izrāvās no ūdens un aizvirzijas līdz ieejas lūkai.

No salocīta metala kaudzes, kas reiz bija bakas durvis, ceļas dumu mākonis. Solovjovam ausis vel zvanīja sprādzienā skaņa, kareivjiem skrienot iekša baka. Viņš gaidīja, ar visu savu būtību juzdams, ka tepat blakus stāv ari pulkvedis kopa ar savu pava­doni un visu vēro. No bakas atskanēja reti saucieni, biezo sienu apslapēti, un leitnants no sirds cerēja, ka viņa dumjais seržants neaizmirsīs pavēlēs. Vai ienaidnieki padevušies?

Durvis nostājās seržants. Viņa seja bija sodrejiem notraipīta un drūma.

- biedri leitnant, nāciet, paskatieties.

Solovjovs sekoja viņam caur izlocītajam durvīm. Viņš noņē­ma cepuri un apvedinaja seju, cenzdamies atvairīt dumus, kas

3(X)

pildīja baku. Viņš u/kapa augša pa vitņveida kapnem uz otro stāvu. Aiz atvērtajam durvīm paveras skats uz sešiem vīriem, kuri spiedās neliela telpa. Vairumam no tiem mugura bija tikai apakšveļa.

- Vai šie ir angļi?

Seržants papurina ja galvu.

- Musejie. Atrādām viņus ieslēgtus noliktava. I .abi, ka neiz­mantojam granatas.

- Kur tad ir angļi? Kas mus apšaudīja no torņa?

Seržants neatbildeja, tikai norādīja ar īkšķi uz nakamo kāpņu posmu. Kapdams augšup, Solovjovs dzirdēja kāpņu telpa atbal­sojamies dīvainu, tarkšķošu troksni, it ka kads spārdītu pa ielu skarda bundžu.

Viņš sasniedza nakamo stāvu - un šausmas pavēra muti.

Cirants aizvadīja lidlaivu garam izvirzītajam zemesragam, cī­nīdamies ar straumi, kas mutuļoja tam apkart. Pat ar tik mazu ātrumu kustoties, visa kabīne šķietami drebeja līdz ar motora vib- rācijam.

Marina staveja pie atvērtās lūkas fizelāžā un nopētīja tumsa grimstošo krastu.

-Pūk!

Ari Grants redzēja savus biedrus, kuri sakņupuši sedeja uz šauras zemes strēles, kas iestiepās jura. Viņš pagaidam manīja ti­kai divus, bet nebija laika ieskatīties ciešāk. Vilnis atsitās pret liel­laivas sanu un iešļacas kabīne; viņam visa uzmanība bija javelta pūliņiem noturēt aparatu taisni.

- Tuvāk es netieku. - Grants bija spiests aurot, lai pārkliegtu motora dardiņu. - Viņiem jametas peldus.

Viņš tumsā redzēja, ka abi vīrieši stāv uz akmeņaina krasta. Viens no tiem vilcinājās; otrs pirmo pagrūda, un viņš iekrita ūde­ni, rokas vicinadams. Otrs sekoja viņam ar daudz elegantaku kustību. Pirmais noteikti bija Rids, otrais izskatījas pec Džekso- na. bet kur palicis Mjuirs?

Lidmašīna sašūpojas, kad abi viri to sasniedza un pieķeras klat. Marina ierava viņus iekšā, pilošus un klepojošus.

Grānts pameta skatienu atpakaļ.

- Kur Mjuirs?

Džeksons ar mokām piecēlās kajas. No viņa tecēja ūdens.

- Vai tad viņš jus nepanaca?

- Es atstaju viņu pie jums.

- Mjuiram šķita, ka viņš ieraudzījis vel vienu patruļas laivu tuvojamies no otras puses. Viņš solīja meklet jus un pabndināt.

- Neesmu viņu redzējis. - Grants palūkojas arā pa kabīnes lo­gu. Uz kores pakalna virsotnē tumsu šķēla gaismas punkti. - Vai man viņu meklēt?

- Nav laika. - Gaisma kalnā šķita tuvojamies. - Viņš rīkotos tapat, ja tur butu mēs.

Vairs neiebilzdams, Grants pagrieza lidmašīnu prom no sa­las.

Istabu pildīja metālisks, vienmengs pulss, kas skaitīja pēdējas Solovjova karjeras sekundes. Viņš staveja tieši zem laternas; tas mestais stars atspīdēja uz stikla, kas ietvera vaļā atstatas durvis. Istabas vidu caur griestiem stiepās ass, kas lēnam rotēja un no­zuda grīda, droši vien sasniegdama motortelpu. Tai apkart bija aptīta gara virve. Griežoties ass vilka pie virves piesieto mašīn­pistoli lēnos apļos pa grīdu. Gailis bija nospiests un ierocis tik­šķēja ka pulkstenis, belzenim sitoties pret tukšo aptveres telpu.

Seržants izvilka nazi un pargrieza virvi. Solovjovs atvieglots nopūtas, kad tikšķis apklusa.

- Slīdošais mezgls. Droši vien iespiests logā. Kad ass savilka virvi ciešāk, tā nospieda gaili un saka uz mums šaut.

Solovjovs piestreipuļoja pie atvērtā loga un lieliem malkiem kampa vēso gaisu. Viņš redze ja, ka pulkvedis un ta biedrs stāv pie uzrauga mājas un lūkojas augšup. To sejas slepas tumsā, bet So- lovjovam pat nebija nepieciešama īpaši bagatiga iztēle, lai iedomā­tos to izteiksmes bridi, kad viņš pavēstīs drausmīgās ziņas. Bet var­būt izdosies situāciju labot. Angļiem jabut kaut kur uz šis salas.

Bāka turpinaja darboties, atklajot un paslēpjot pasauli skatie­nam vienmenga pulsa. Solovjovs skatījās uz juru, mekledams mie­rinājumu ramajos viļņos. Ta vieta viņš ieslīga dziļa, apjukuma pil­na izmisumā, redzot pulkveža lidlaivu slīdam pari ūdenim - nevis ostā, kur tai jabut, bet gan pie salas ziemeļaustrumu raga. Solovjova kajas saļodzījās; viņš atspiedās pret palodzi. Laterna atkal meta savu gaismas staru, un lidlaiva cēlās gaisa, ūdenim šļācoties no pontoniem. Trešais laternas apgrieziens atklāja, ka tā griežas uz rietumiem. Ceturtaja reizē tā bija nozudusi.

Krievu lidmašīna paceļas virs mākoņiem. Grants palaida ne­pazīstamas sviras nedaudz vaļīgāk un atkrita sedeklī. Džeksons aizrapas līdz viņam un piesita Grantam pie pleca. Dzinējs dar­bojas tikai divas pēdas viņiem virs galvas, un kabīne valdošais troksnis bija gandrīz neizturams.

- Kur mes lidojam? - Džeksons iekliedza viņam ausi.

Grants paraustīja plecus un noradīja uz degvielas līmeņrādi.

- Mums nepietiek degvielas, lai tiktu līdz Atenam.

- Tada gadījumā jālido uz Stambulu. Tā ir tuvaka droša osta.

- Un pēc tam? - Grants uzmeta skatienu kompasam un pa- kustinaja sviru, lai pielāgotu kursu.

- Pēc tam noskaidrosim, kas notika ar vairogu. Un ceresim, ka sarkanie nenograba Mjuiru.