Ahilleja vairogs

Astoņpadsmitā nodaļa

Bibliotēku savā varā bija pārņēmis smacējošs klusums. Daļēji vainojams bija laiks, kas pcc aprīļa vēja pusmam pilnas nedēļas bija kļuvis svelmīgs; savu iespaidu atstaja ari pārējie lasitaji tel­pa. Lieldienu brīvdienas bija beigušas, un saka atgriezties raibais pūlis, ko veidoja studenti, mākslinieki un akadēmiķi - parastie Britu skolas apmekletaji. Viņi sēdēja uz soliņiem, izvietotiem pa visu telpu, un cītīgi lasīja gramatas, kas izskatijas tikpat senas ka civilizācijas, par kuram tas vēstīja. Grānts sedeja pie loga, turē­dams roka avīzi, un jutas tik neiederīgs kā vel nekad visu šo di­ženo pētījumu ielenkuma. Un viņš vēl joprojām domaja par Mjui­ra reakciju iepriekšejā vakara.

- Tas bija viss? Viņš tevi aizsūtīja prom un tu ari gāji? Ka pa­klausīgs kucēns?

Grants pat īpaši nepulejas aizstaveties.

-Ta bija viņa teritorija. Un blakus viņam bija gorilla gadīju­mam, ja es kaut ko uzsāktu.

-Ja tu butu pateicis mums, uz kurieni dodies, nevis aizlavī- jies kopa ar skuķi ka kaut kads Iets tirgonis, mes tev sekotu un šobrīd zinātu daudz vairak.

- Nebija laika. Molho to izkartoja ar nodomu. Ja tu mēģinātu mums sekot, viņš droši vien izsviestu mūs lauka no mašīnas. - Grants atcerejas caurumu mašīnas sēdekli. - Vai izdarītu ko slik­tāku.

Mjuirs savicinaja cigareti bīstami tuvu Granta sejai.

- Šobrīd tas sīkais žīds ir musu vienīga saikne ar otru plāk­snes daļu. Nākamreiz, kad viņš piezvanīs, neuzdrošinies saukt savu draņķa draudzenīti. Tu sauksi mani. Pretējā gadījuma tu mērkaķa ātrumā atgriezīsies kada pretīga elles cauruma pašā ta­lakaja impērijas nostūri. Saprati?

Grants nolika avīzi malā un devas pie Marinas. Viņas grama­tu kaudze bija kļuvusi vel augstaka, kaut gan vel joprojām neva­rēja mēroties ar Rīda kalnu. Grants pameta skatienu Marinai par plecu.

- Ko tu dari?

Viņa atliecas atpakaļ, lai Grants redzētu īpatnējo gramatu ar lapas salīmētajiem grieķiskajiem fragmentiem. Pašā apakša kads izbalējuša slipraksta bija uzrakstījis šķietami bezjēdzīgu rindu: Paus. 111:19.11; Strub.V 11:3:19; Lik. Alekx:188; Arr. Per. 21.

- Kas tas ir? Krustvārdu mīklas uzdevumi?

Marina nopūtas.

- Tas ir atsauces - vietas senajos tekstos, kur pieminēta balta sala. Pausanijs uzrakstīja ceļvedi pa Grieķiju. Strabo bija ģeogrāfs, kurš dzīvoja pirmaja gadsimta. I .ikofrons uzrakstīja gandrīz ne- salasamu poēmu par Trojas karu, un Arians bija Romas ierēdnis, kurš radīja Melnas juras aprakstu, lai izklaidētu imperatoru Ad­rianu.

- Vai tur ir ari kaut kas noderīgs?

- Visi tikai stāsta, ka sala atrodas kaut kur Melnaja jura. - Ma­rina nolika pildspalvu uz galda. - Par visu parejo viņiem ir at­šķirīgi viedokļi. Pausanijs un Likofrons apgalvo, ka sala ir pie Do- navas iztekas, Arians tikai piemin, ka ta ir kaut kur atklata jūrā, un Strabo redz salu apmēram piecsimt stadiju attaluma no I )ņes- tras iztekas.

- Cik tas ir normālās mērvienības?

- Simt kilometri. Bet viņš nenorada, kura virziena. - Marina saka rakņāties papīros. - Ks atradu atsauci ari ITinija darba. Viņš apgalvo, ka Balta sala patiesība atrodas tieši pie Dņepras i/tekas. Seno ģeogrāfu nosauktajam mervienibam īsti ticēt nevar, bet gan Donavas, gan Dņepras gnvas patiešam ir apmēram simt kilomet­ru attaluma no Dņestras.

Grants pakasīja pakausi.

- Tatad sala ir vai nu pie Donavas, vai pie Dņepras, vai ari ne tuvu pie abam. - Viņš palūkojas uz Rīdu, kurš sēdēja galda otra puse, iegrimis simbolu virpuli. - Profesors taču teica, ka sala ir tikai leģenda, kaut kada mītiska paradīze varoņiem.

- Manuprāt, viņš maldijas. Visas manis atrastajas atsauces vie­nīgais minētais varonis ir Ahillejs un dažreiz Patrokls, viņa biedrs. Balta sala nebija vispārīgā paradīze. Šķiet, ka ta tiek saistīta tikai ar Ahilleju.

- Tu doma, ka tas padara mitu ticamaku?

- No kaut kurienes šim uzskatam bija jarodas. Nevienam citam varonim nav šadas leģendas, ko varētu salidzinat. Jabut iemeslam, kapec šis stāsts ietver tieši Ahilleju.

Marina pievilka tuvāk kadu gramatu.

- Arians apgalvo, ka uz salas ir Ahillejam veltīts templis. Plī- nijs sper soli talak un min, ka tur atrodas varoņa kaps. - Sievie­tes acis mirdzēja ka zvaigznes bibliotēkas krēsla. - Ja nu ta bija… ir… īsta vieta? Zudušais Ahilleja kaps, kura paslēpts viņa vairogs. Neviens to nav atradis.

- Jo neviens nevar saprast, kur tas ir. Turklāt, pat ja ta visa bu­lu patiesība, ka lai zinām, ka tur ir ari vairogs?

- Manuprat, Odisejs aizveda vairogu uz balto salu ka ziedo­jumu mirušajam varonim pa ceļam uz ltaku. Tik liela daļa viņa stasta norisinās Melnaja jura, ka tam nav jēgas, ja vien viņš tur nedevas ar īpašu mērķi.

- Varbūt viņu turp aizpūta nejaušs vējš.

- Neviens vējš nespej aizdzīt kuģi no Trojas līdz pat Melnajai jūrai. Bija ārkārtīgi grūti tikt kaut vai līdz Dardaneļu šaurumam. Un, nokļuvis Melnaja jura, Odisejs turpina kuģot uz austrumiem. Skaties. - Marina paķēra citu papīra lapu, uz kuras bija sarakstī­ti dažadi vardi, savienoti bultām. - Šis ir epizodes, kuru teli vai asociācijas liecina, ka tas notikušas Melnaja jurā. Gandrīz visas norisinās noteikta secība, tatad tam ir ģeogrāfisks pamatojums. Un pats galvenais notikums, kas kalpo par jēgu viņa ceļojumam, ir došanas uz viņpasauli.

- Odisejs veic baisu uzdevumu. Aiza, kur sastopas divas upes, viņš noliek upuri un atver Hadesas durvis. - Marina pacēla gra­matu ta, lai to redzētu ari Cirants. Blakus lapa bija ksilogrāfija, kas attēloja notikumu ar tumšam, smagnējam līnijām. Kuģis bija uzvilkts papelem apauguša krasta; koki bija tik taisni un augsti, ka vairak līdzinājās būra restem. Lapas vidu gar tumša kalna no­gāzi lejup gāzās divas baltas straumes, un vieta, kur tas satikas, staveja sīks cilvēciņš, punduris milzīgo klinšu priekša. Tam krei­sajā puse gaidīja balts auns ar virvi ap kaklu, labaja pusē bija melna avs, un klints vīrietim pretī atieza milzu žokļus.

Kaut gan bibliotēka bija silts, Grants nodrebeja.

- Tu gribi teikt, ka Odisejs nolaidas elle?

- Viņš izsauca mirušo garus. Senajiem grieķiem Hadesa nebi­ja vieta, uz. kurn dodas miesa. Ceļojums uz. to bija garīgs process, dveseles ceļojums. Viņi uzskatīja, ka ir dažas svētas vietas, kuras sienas starp pasaulēm ir plānākās. Veicot pareizos rituālus, tajās iespējams sarunaties ar mirušajiem. Poēma Odisejs nokļūst Oke­āna tālakaja mala un izrok seklu iedobumu. Viņš izlej tam apkart vīnu, pienu un medu, pec tam piepilda to ar nupat upurēto aitu asinīm. Un paradas rēgi. Pravietis Teiresijs, savas sievas Klitaim- nestras nogaletais Agamemnoas, Ariadne un karalis Minojs. - Marina bridi zīmīgi klusēja. - Un Ahillejs.

Grants ļāva apbrīnai, ko viņš šobrīd juta, atspoguļoties seja.

- Tatad tev šķiet, ka Ahilleja templis vai kaps ir ta vieta, kura Odisejs sazinajas ar viņpasauli?

- Vai ari viņš devas uz kapu Haltaja sala, lai ziedotu vairogu mirušajam Ahillejam, un velak šis stāsts kolektīvajā atmiņa sa- glabajas nepareizi - ka ceļojums uz viņpasauli.

- Tātad mums tas tikai jaatrod. - Cirants palūkojas uz abiem jeriem attēla, kas skatijas uz milzīgo klinti un gaidīja savu likte­ni. - Vai mums vajadzēs upurēt aitas?

- Ceresim, ka upuri vairs nebūs nepieciešami.

Grants atstaja Marinu un profesoru gramatu ielenkumā un iz- gaja lauka, gribēdams uzsmēķēt. Viņa gara acu priekša parādījās biedējošas ainas: augstas klintis, asiņu peļķes, rēgaini, plando­šam skrandam līdzīgi stāvi un maitu lijas, kas ķērc augstu debe­sis. Teli bija tik spēcīgi, ka Grants aizmirsa skatīties, kur liek kā­ju. Viņš izgaja cauri bibliotēkas durvīm un saduras ar vīrieti, kurš naca preteja virziena, gandrīz notriekdams to zeme. Gaisa uzli­doja papīru kaudze, kas sabira gaiteni kā sniegs.

- Atvainojiet. - Grants pastiepa roku, lai palīdzētu svešinie­kam piecelties. Vīrietis laipno žestu ignorēja. Izgrūdis aizkaitina- juma pilnu ņurdienu, viņš piecēlās un nopurinaja putekļus no drebem. Pakritušais bija drukns, neglīts virs ar sturainu galvu un plāniem, gaišiem, ļoti īsi apcirptiem matiem. Viņa āda bija sarka­na un graudaina, it ka visu seju butu pārklājuši izsitumi, un acis, izvietotas ļoti tuvu viena otrai, dusmas gailēja.

- Pass auf! - Viņš soli atkapas. Cūkas ačteles iepletās, cik nu tas bija iespējams, un steigšus samiedzās. - Nākamreiz esiet uz­manīgāks.

Vīrieša angļu valoda skanēja ļoti smagnējs akcents, bet Grants tik un ta saklausīja taja kaut ko izvairīgu. Viņš nopētīja svešinie­ku. Vai abi bija pazīstami? Grānts gan neko tadu neatcerējās, to- mer nespcja atbrīvoties no sajūtas, ka šaja niknuma uzliesmoju­ma slepies kaut kas vairak.

Virs savāca savus papīrus un aizspraucas Grantam garam bibliotēka. Pametis skatienu caur durvju stikla plāksni, Grants ieraudzīja, ka viņš apsēžas pie centrālā galda divu krēslu allalu- ma no Rīda.

- Droši vien nekas īpašs, - Grants nomurminaja, cenzdamies pārliecināt pats sevi. Viņš jau pusstundu solīja sev cigareti. Un Marina galu gala pratis parūpēties par sevi un profesoru.

Iedams ara, Grants uzsmaidīja meitenei pie viesu pieņemejas galda. Gaiss ārpuse šķita gandrīz tikpat karsts ka dumi viņa plau­šas, tomēr bija patīkami izrauties no smacīgas bibliotēkas. Viņš patiesi nesaprata, ka Rids un tam līdzīgie spej pavadīt visu dzīvi tadas vietas. Grāntam tas parak atgadinaja mauzolejus, nedzīvu lappušu un mirušu valodu kapsētas.

Rita ramo klusumu paršķela dīka stāvoša dzinēja rūkoņa. Aiz vārtiem ceļa otra puse bija apstajies zaļš Citroen. Viens no ta pa­sažieriem sēdēja priekša un lasīja avīzi, otrs, atspiedies pret aiz­mugurējam durvīm, ar kociņu bakstīja zobu starpas.

- Uguni iedosi?

Grants apsviedas apkart. Marina staveja platanas ena un šķi­ta nedaudz pārsteigtā par Granta straujo kustību. Viņa gaidīda­ma turēja pastieptu cigareti.

- Kurš pieskata Rīdu?

- Viņš ir bibliotēka. - Marina nedroši pasmaidīja. - Es gribēju ar tevi aprunaties. Vakar…

- Vēlāk. - Grānts steiga gandrīz iegrūda sievieti puķu dobe. Viņš izskrēja caur parades durvīm, pajoza garam viesu pieņēmē­jai un joņoja pa gaileni. Vairakas apjukušas, briļļainas sejas iz­brīna paceļas no galdiem, kad viņš ar kaju atspēra vaļa bibliotē­kas durvis.

Rids sedeja tieši turpat, kur bija atstats, un lūkojās uz Grantu, paslēpies aiz gramatu kaudzes. Viņš vismaz šķita vairak pār­steigts, neka dusmīgs.

- Granta kungs. - Viesu pieņēmeja acīmredzot bija skrējusi vi­ņam pakaļ. Meitene smagi elpoja, un viņas mati bija atrisuši no mezgla uz pakauša. Viņa uzlūkoja Grantu ar izbrīna un niknu­ma pilnam acīm, līdz pamanīja cigareti, kas vel joprojām gailēja viņam mute. - Bibliotēkā nedrīkst smeķet.

Grānts izspļava cigareti un uzmina tai ar papēdi. Sobnd pat viņam bija japulas, lai slēptu piesarkumu. Viņš ļāva durvīm aiz- cirsties un kaunīgi piegaja pie Rīda. Studenti un zinātnieki cits pec cita pieversās darbam.

- Vai šim dramatiskajam uznācienam bija kads mērķis? - Rids painteresējās, kad Grants atslīga uz krēsla viņam blakus. Profe­sors vainīgi pameta skatienu apkart, it ka negribedams, lai viņu redz blakus rupjajam barbaram, kurš ielauzies bibliotēkas sveta- ja mierā.

- Man šķita… - Krēsls, uz kura sēdēja vācietis, bija tukšs. Bet tas neko nenozimeja. Vairs nebija karš, kura laika katrs ārzemju akcents nekavejoties raisīja aizdomas un katrs vācietis bija ienaid­nieks. - Man šķita, ka jums draud briesmas, - Grants nomurmi­nāja.

- Šobrīd mani apdraud tikai nikni skatieni.

- Kas ar tevi noticis? - Marina bija atgriezusies un pārmetoši uzlukoja Grantu, Rīdām neredzot.

- Te bija kads cilvēks. - Grants pieklusināja balsi, jo apkartejie saka drūmi glunet. - Viņš izskatijas aizdomīgs. - Granta balsi skanēja nedaudz uzbrukoša nots. Viņš pats zinaja, cik muļķīgi izklausas, bet instinkti tik bieži bija glābuši viņam dzīvību, ka viņš pat negrasijas atvainoties.

- Iespējams, bet viņš necentās pārgriezt man rīkli. - Rids acīm­redzami zaudēja pacietību, alkdams ķerties klat skribelejumiem un simboliem. - Un viņš nenozaga… - Profesors pameta skatienu ka cilvēks, kurš ieraduma pec lūkojas pulksteni, - manu somu…

Grānts sekoja Rīda skatienam. Četras koka krēsla kajas, divas bikšu staras, nobružātās kurpes - bet nevienas somas.

- Manu somu, - Rids atkārtoja. Viņa balsi skanēja apjukums. - Ta ir pazudusi.

- Vai iekšā bija kas svarīgs?

- Svarīgs? Tur bija plāksne.

Grants atkal izskrēja lauka pa durvīm, it ka viņam pa pēdām dzītos pats velns, un steidzās prom pa gaiteni. Nonācis pie viesu pieņēmējas galda, viņš spēji apstajas.

- Vācietis… gaiši mati, brūns uzvalks… bija šeit?

Izmisīga steiga, kas skanēja Grānta balsi, paša sakne iznici­nāja jebkādu iespeju, ka meitene varētu izteikt aizrādījumu. Viņa tikai pamaja un noradīja uz durvju pusi. Viņas roka vēl bija pa­celta, kad Grants jau izskrēja tam cauri, parvareja pakapienus un aiztraucas garam kokiem ceļa uz vārtiem. Zaļais Citroen vēl bija turpat, aizmugurējas durvis aizcertoties nozibēja, un mašīna me­tas uz priekšu.

Grants izskrēja uz ielas tieši istaja bridi, lai ievilktu plaušas izpūtēja dumus un putekļus. Viņš izvilka revolveri un iztukšoja to pa pedam bēgošajam Cilroēn. Aizmugurējais stikls sašķīda; za- ļaja krāsojumā paradijas uzburbumi. Mašīna saka slīdēt; šoferis centās to savaldīt, bet bez panakumiem. Automobilis uzbrauca uz apmales un ar priekšgalu ietriecas maja. Virs kūpoša motora pār­segā nolija krasas un apmetuma šķembas. Virs pasažiera sedekli izmisīgi raustīja durvis, bet tās no trieciena bija saliekušas un ne­veras vaļā.

Dumi un tvaiks, kas ceļas no sabojata motora, saka aizmig­lot ainu; Grants redzeja tikai, ka aizmugurējas durvis atveras un no tam izrapjas zaglis. Viņam par plecu bija pārmestā Rīda adas soma. Vācietis kaut ko uzkliedza šoferim un metas skriet pa ielu.

Kad Cirants nonaca pie mašīnas, vīrs pasažiera sedeklī vel jo­projām pūlējas atvērt durvis. Viņš bija izvilcis pistoli un sita ar spalu pa sanu logu. Tas sašķīda, atstajot tikai asas lauskas gar rami. Izmisīgie centieni nejāva vīram pamanīt Granta tuvošanos, un Grants nedeva viņam iespeju labot šo kļūdu. Pirms viņš pa­guva izšaut, Grants jau bija iesniedzies salona, satvēris vīrieša roku un izvilcis to ara. Svešinieks vel joprojām turēja ieroča spa­lu; viņš mēģina ja to apgriezt otrādi, bet Cirants trieca roku pret loga malu, uzdurdams to uz stikla šķembām. Virs iekliedzas un nometa pistoli. Turēdams pretinieka roku nekustīgu, Grānts pie­liecas, pacēla ieroci un divas reizes iešava viņam krūtīs. Asiņai­na roka kļuva ļengana.

Grants palaida to vaļa un apskrēja mašīnai apkart, kur ierau­dzīja, ka šoferis klupdams krizdams manas prom. Viņš vel izska- tijas apdullis pec trieciena. Viena roka bija pacelta gaisā, bet Grants nevareja saprast, vai tas ir padošanas vai aizstavēšanas žests; otra roka kaut ko mekleja žaketes iekškabata.

Cirants nezināja, cik lodes drīkst izšķiest, bet zinaja, ka nav lai­ka kavēties. Viņš izšava uz šoferi - tik neliela attaluma nebija jē­gas rūpīgi notēmēt - un, kad tas sagrīļojas, pasita vīram kaju priekša. Šoferis vel nebija nokritis zeme, kad C irānis jau skrēja pa­kaļ zaglim.

Vācietis jau bija pieveicis krietnu attālumu, bet viņš bija īsāks un smagāks par Grantu, turklāt stiepa Rīda somu. Brūnais lina uzvalks plandijas vēja; adas kurpes plakšķeja, sitoties pret ietvi; garamgajeji noskatijas uz skrienošo, bet neviens necentās viņu ap­turēt. Skatitaju bija tik daudz, ka Grants neriskēja izšaut, bet viņš pamazam tuvojas.

Zaglis nonaca pie stūra un pameta skatienu apkart. Viņš no­teikti pamanīja Grantu, kurš skrēja viņam pretī, vicinadams iero­ci ka pralu zaudējis. Vācietis ar pleca kustību nometa Rīda somu un java tai iekrist notekā, bet pats parskreja pari ielai. Grants to redzeja un saka skriet vēl ātrāk. Bulvāris bija plats un tukšs - ja vien Grantam izdotos zagli panakt tur, viņš varētu droši izšaut.

Kreisaja puse saka skanēt zvans, bet Grants nepievērsa tam uzmanību. Viņš sasniedza ielas stūri, nometas uz viena ceļgala un pacēla pistoli. Ielas vidu bija salikta betona puķupodu rinda, bet zagļa galva un pleci vel bija skaidri redzami virs tiem ka silu­ets šaušanas apmacibu laukuma. Tadu šāvienu Grānts bija vei­cis jau neskaitamas reizes.

Un nakamaja mirkli vācietis nozuda. Viņu aizsedza bruņa sie­na smagnējas graboņas un zvana skaņu pavadība. Pa ielu brau­ca tramvajs, kam bija vienaldzīgs Grānts, steiga, zagļi, kam svarī­ga bija tikai paša lēnīga kustība. Paris pasažieru vagona droši vien pamanīja izspūrušo angli ielas mala, kurš vicinaja ieroci; viņi ra­dīja ar pirkstiem un spiedās pie loga, pagriezdami galvu, kamēr tramvajs nepielūdzami rībinaja talak.

Grants metas uz priekšu, apcirtas apkart tramvaja galam un uzlēca uz puķupoda malas. Viņš parmekleja apkartējās ielas, ar skatienu urbdamies peleko uzvalku un melno kleitu pūlī. Vācie­tis bija izkūpējis gaisa.

Uz. platās avēnijas paradijas policijas mašīna, kas spalgi no­bremzēja. Cirants nolika pistoli starp puķēm un nokapa leja. Uz ietves kada pazīstama seja lauzas garam izbrīnītajiem cilvekiem. Marina beidzot bija Grāntu panakusi. Viņai rokā šūpojas pames­ta Rīda soma, bet viņas seja bija drūma.

Grants padodamies pacēla rokas, kad viņu ielenca policisti.

- Vai plāksni viņš atstaja? - Grants uzsauca.

Marina papurinaja galvu.

- Tā ir pazudusi.