Ahilleja vairogs

Divdesmit sestā nodaļa

Melna jura netālu no Čūsku salas

Pēc divdesmit četrām stundām

Viņi ielidoja nakts aizsega. Vienīgo gaismu lidmašīnā deva blā­vi spīdošie instrumenti, bet šad tad paradijās kāda kuģa naviga- cijas uguņi, kas trīsuļoja uz ūdens virsmas kā sīks zvaigznajs. Ne­viens nerunaja. Neviens neloloja ilūzijas par briesmām, kas viņus ieskava no visam pusēm.

Džeksons, kurš sēdēja pilota vieta, caur kreisas puses logu uz- lukoja gaismas svēdru aiz apvaršņa.

- Tā ir robeža. Nupat esam ielidojuši Padomju Savienības gai­sa telpa.

- Ja kadam ir padoma parbegšana, šis ir īstais bridis, - Mjuirs noteica un uzmeta ļaunu skatienu Marinai. Crānts juta, ka viņa sastingst.

- Kas tas? - Otrā pilota sēdeklī iespiestais Rids piespieda plaukstu pie stikla un uz kaut ko noradīja. Zem viņiem un priek­ša tumsu šķēla balta, pulsējoša gaisma.

- Spriežot pec "Melnas juras ceļveža pilotiem", uz salas aug- staka punkta ir baka, - Marina sacīja.

- Tatad esam klat. Citu salu te tuvuma nav. - Džeksons paga- za lidmašīnu uz kreisa sparna, parava dzinēja sviru un saka lē­nu nolaišanos. Laiks bija aprēķināts pareizi; labas puses loga bi­ja redzams, ka virs austrumu apvaršņa tumsa jau gaist, pieņemot violeti zilu nokrāsu.

- Cerosim, ka mus lur negaida neviens asinskars dievs ar no­domu noraut mums visus locekļus.

Saulei ceļoties debesis, viņi skāra ūdeni un palekdamies iesli- deja sekla līci. Visi aizgrabli lūkojas apkart, nespedami noticēt, ka tiešam ir klat. Pats to neapjauzdams, Grants bija domājis ierau­dzīt kaut ko mirdzošu un majestātisku: ceļus alabastra krasas kal­nus, kas atstarotu saules gaismu ka sniegs, vai marmora sienu ceļamies augšup no juras. Pat kaut kas līdzīgs Duvras baltajām klintīm spētu apmierinat viņa iztēli. Bet šis klintis bija rūsgani bruņas. Vienīga balta krasa bija redzama putnu atstatajos izkār­nījumu pleķos, un to šeit bija pietiekami.

- Vai esi pārliecināts, ka šī ir īsta vieta? - Mjuirs painteresejās. - Man ta nešķiet īpaši balta.

- Nosaukums acīmredzot ir metafora. - Rīda balsi gan skanē­ja šaubas; viņš izskatijas tikpat vilies ka pārējie.

Mjuirs izsmējīgi nodungoja dažas notis no Veras Linnas re­pertuārā. Salas ziemeļrietumu puse bija izveidotas betona kāpnes, kas veda lejup pa sarkanajam klintīm uz. piestātni. Džeksons iz­slēdza dzinējus un ļava viļņiem aizšūpot lidmašīnu dažus pēdē­jos jardus līdz krastam. Ta viegli nodrebeja, pontonam atsitoties pret piestātni; nakamaja mirkli Grants jau nolēca leja un apsēja virvi ap rūsējošu pali. Viņš palūkojas uz otru mola malu, kur pie dzelzs riņķa bija piesieta apdauzīta, noskrambata airu laiva.

- Ar kadu pretestību mums jārēķinās?

- Baka ir uzraugs. Londona uzskata, ka droši vien te mitinās ari kada sauja krievu inženieru, kuri ierīko kaut kadu radio mastu.

- Tad jau labi, ka ieradamies gatavi visam.

Džeksons izdalīja saviem biedriem četras M3 Grease un maisi­ņus ar rezerves aptverem un granatam. Rīdām netika pasniegta

mašīnpistole; viņš sev par lielam šausmam saņēma nelielu

Stnith&tWea$on.

- Hs to nevaru pieņemt, - viņš protesteja. - Nekad mūžā nees­mu šāvis.

- Tas paredzēts drošībai, - Džeksons paskaidroja. - Ja velies mieru, gatavojies karam. Si vi pacem, jura bellum. Aristotelis. - Viņš skaļi iesmejas, redzot pārsteigumu Rīda seja. - Jus nedomājāt, ka es to zinu, vai ne?

- Nemūžam nebutu tam ticējis, - Rids sāji noteica.

Džeksons iespieda pistoli profesoram rokā.

- I,uk, drošības aizslēgs, šis ir gailis, un ar šo galu jateme uz ļaundariem. Neizmantojiet to, ja neesat pietiekami tuvu, lai ne- aizšautu garam. - Amerikānis ierāpās lidmašīnas aizmugure un uzsauca Grantam: - Ei, palīdzi man!

Abi izvilka lauka nelielu koka konteineru apmēram alus kas­tes lielumā. Tas bija pārsteidzoši smags. Grānts jau iepriekšējā va­karā bija redzējis, ka Džeksons to iekrauj lidmašīnā, un viņu mā­ca ziņkāre. Vienīgais mājiens par saturu bija melniem cipariem iespiests sērijas numurs uz vāka.

Džeksons ielūkojas pulksteni.

- Cik rada tev, Grant?

- Piecpadsmit minūtes pari pieciem.

- Lieliski. Cerēsim, ka visi vel guļ.

Viņi sāka kāpienu ļoti piesardzīgi, cenzdamies nepaslīdēt uz putnu meslu segas, kas klaja pakapienus ka izlijusi krasa. Grants un Džeksons stiepa koka kasti sev pa vidu, un Marina gaja pir­mā. Svārkus un blūzi viņa bija nomainījusi pret zaļam, vaļīgam kaujas biksēm un haki krasas kreklu, bet pat šis neglītas drebes nespeja pilnīgi noslēpt viņas skaisto augumu. Grants juta kaut ko sažņaudzamies krūtis, atceredamies iepriekšējo nakti. Viņam acu priekšā nozibēja atmiņu aina: virmojošs zīds, āda, smaržas.

Jau nakamaja bridi viņa zābaks trapija pa pakapiena malu un aiz­slīdēja prom. Grānts grūda roku uz priekšu, gribēdams atbalstī­ties pret klinti, bet plauksta iegrima biezā putnu mēslu pikuci. Ūbeļu bars klaigadams uzspurdza gaisā no plaisas.

Džeksons veltīja viņam ašu, niknu skatienu.

- Pacentīsimies neatvieglot sarkanajiem dzīvi.

Viņi sasniedza kāpņu augšgalu un piesardzīgi palūkojās pāri malai. Divsimt piecdesmit jardu attaluma slejas bāka. Ta bija uz­celta uz zemas kalna virsotnes - drukns, astoņstūrains tornis ap­mēram piecdesmit pēdu augstuma, un tam blakus atradas vien- stava maja. Uz to veda akmeņaina taka, izskrāpētā salas planajā augsne.

Džeksons nolika kasti zeme un izvilka no somas zilu cepuri ar sarkanu lenti. Viņš uzmauca to galvā.

Grants uzmeta viņam iesāņus skatienu.

-Ja tevi notvers, dabūsi lodi galva par spiegošanu.

-Ja viņi uzzinās, kas esam, tad mus visus nošaus tik un ta.

Atstājuši Rīdu un kasti kāpņu augšgala, viņi sekoja Džekso- nam ceļā pa taku. Grants laida skatienu pāri apkartnei, cenzda­mies izskatīties nekaitīgs, bet vienlaikus paturēt baku redzeslo­kā. Uz salas nebija iespējas paslepties, nebija koku un krumu, pat puķu ne. Šī bija mirusi vieta, nekas vairak par klinti juras vidu, kur piemesties putniem. To ligzdas bija it visur; Grantam nebija ne jausmas, kur spārnotie negantnieki atrod zarus, no kuriem tās buvet.

Ceļa mala nozibēja tumša ena, kas aizlocījās pari ceļam. Džek­sons salēcās, norava no pleca mašīnpistoli un jau grasījās izšaut, pirms ieraudzīja, ka tā ir melna, tieva čūska, žokļus plaši atpletu- si apkart plankumainai olai, ko turēja mute. Tā nozuda cauruma takas otra puse.

- Tikai mieru, - Grants bridinaja, noradīdams uz baku. - Mes negribam radīt iespaidu, ka nervozejam.

- Ja, pareizi.

Viņi nokļuva kores augšā. Baka slejās augstu viņiem pari, bet visapkart pletās sala. Ta nebija liela, pat ne jūdzi gara un varbūt ceturtdaļjudzi plata. Koku nebija, tāpēc sala šķita vēl mazaka. Grants nekur neredzeja templi, kaut gan rietumu pusē bija dažas nedabiski taisnas kores, kas veidoja asas ieloces varpatu aizsega. Vienīgas ēkas bija baka un tās uzrauga mājiņa.

- Izskatas, ka smalkais apģērbs tomēr nebija nepieciešams. - bākā nebija manāma nekada kustība. Ceļinieki jau bija nokļuvu­ši pietiekami tuvu, lai dzirdētu motora rukoņu, tam darbinot lam­pu ka uzgriežamu rotaļlietu, kas palēnam norimst. Augstu debe­sis riņķoja kaijas.

Džeksons ar ieroci pamaja uz namiņa pusi. Koka sleģi, saļa vēja izbalinati, vēl joprojām bija ciet.

- Inženieri laikam sež iekšā.

Grants un Marina pieskrēja pie durvīm un piesleja plecu pie sienas katrs sava pusē. Džeksons un Mjuirs ieņema piesegšanas pozīcijas viņiem pretī.

Grants uzmeta skatienu Marinai un pacēla īkšķi.

- Gatava?

Viņa pamaja. Vējš kustinaja lentu, ar ko bija sasieti sievietes mati, un viņas acis spoži mirdzēja piedzīvojuma gaidas. Grānts pacēla trīs pirkstus. Divi… viens…

Durvis atspraga uz iekšu - tikai sekundes simtdaļu, pirms tam butu trāpījis Granta zabaka papēdis. Tajās paradījas dīvains stāvs garas biksēs un ar vilnas cepuri galvā, miegaini berzedams acis.

- Kto zdesj?

Viņš nekad neuzzināja, kas noticis. Granta zābaks ietriecās vīrieša staklē ar visu durvīm paredzēto speķu. Nežēlīgas sāpēs iekaucies, viņš saliecas un atstreipuļoja atmuguriski. Grants, zau­dējis līdzsvaru, viņam sekoja, atduras pret krievu un nokrita, sapi­nies roku un kaju mudžekli. Grants nekavējoties iztaisnojas - un gandrīz nogaza no kājām Marinu, kura viņam jau sekoja.

- Jēzus!

Grānts pameta skatienu apkart. Viņi atradās neliela telpā ar galdu viena gala, dzelzs plīti vidu un trim divstāvu gultam, kas bija piestumtas pie sienam. Četras gultas gulēja jauniesaukti pui­ši, uzlukodami iebrucējus ar dažada līmeņa šausmam un neiz­pratni sejās, kas iznira no segu apakšas. Grants pievērsa tiem ma­šīnpistoli.

- Nekustēties!

Viņam pie kajam gulošais krievs ievaidējās un metās uz tuvā­kās tukšas gultas pusi, locīdamies pa betona grīdu. Grants izdzir­da kustību aiz. sevis un steigšus palūkojas par plecu. Džeksons un Mjuirs bija pienākuši pie durvīm un skatijas iekša.

-Visus atradi?

- Ta izskatas. Ks…

No telpas talakā gala atskanēja klikšķis. Grānts pacēla acis un

tikai tagad pamanīja, ka siena ir vēl vienas durvis. Klusībā sevi nolamājis, viņš skriešus metās pie tām, izlaida caur plāno koku trīs lodes un izspēra durvis. Aiz tam slēpās vannasistaba ar tē­rauda izlietni viena stūri, tualetes podu bez. vaka otra un vesu vēja pusmu atvērta ja loga starp tiem abiem. Grants palūkojas arā un paspēja ieraudzīt puskailu stāvu, kas skrēja uz. bakas pusi. Viņš pacēla ieroci pie loga un izšava, bet bēglis vairs nebija re­dzams. Lodes spēja tikai ieskrambāt apmetumu torņa pamatne.

- Velns.

Grānts metās skriet atpakaļ caur guļamistabu, garam Mjuiram un Džeksonam, un atgriežas nespodraja dienas gaisma. Viņš pa­guva ieraudzīt, ka bakas durvis aizcērtas, un dzirdēt bultas aiz- šaušanu. Viņš pacēla ieroci, bet uzreiz to nolaida. Durvis bija kla­sisks Padomju Savienības darba paraugs, pamatīga tērauda plāksne, kam paredzets izturēt pilnīgi visu, ko tai pretī spēj raidīt Melnas juras vētras.

Mjuirs izskrēja no namiņa Grantam pakaļ.

- Velns un elle, kas te notiek?

- Viens no viņiem nupat iesledzas tornī.

Mjuirs izgrūda rupju lamu vardu un paraustīja plecus.

- Gan jau bus labi. Tur viņš neko nevar izdarīt.

- Var gan. - Džeksons, nostājies durvis, noradīja uz vadu mur- skuli, kas bija izstiepts gar bakas virsotni. - Ta ir sasodīta radio- antena.

Grants apskrēja apkart astoņstūrainajam tornim. Tas bija celts navigacijas merķiem, nevis ka cietoksnis: otra puse siena bija iestrādāti dzelzs aķi, kas veidoja kāpnes augšup uz galeriju ap­kart lampai. Uzmetis mašīnpistoli plecā, Grants saka kapt. Baka bija diezgan nolaista: skatienam alklajas kaili betona gabali vie­tās, kur ta nesen labota, un logus vēl joprojām klaja mazi limlen- tes krustiņi, kas lēnam lobījās nost.

Viņam rāpjoties augstak, vējš pieņemas spēkā. Grants redzēja leja plešamies visu salu - un talak an juru. Ne mirkli neapstada- mies, viņš palūkojas uz apvārsni: daži kravas kuģi un naftas par- vadataji, bet neka bīstama. Pagaidam.

Grants sasniedza kāpņu augšgalu un izlauzas zem margam. Krievs nebija skrējis šurp; stikla kupols bija tukšs, tikai spoguļla- terna vel griezās uz sava diska. Grants ieraudzīja durvis, paraus­tīja rokturi - un tas padevas. Sarūsējušajam eņģem klusi nočīk­stot, durvis paveras un, vēja brāzmās pūstas, aizcirtas viņam aiz muguras.

Pec ārpusē valdošajiem trokšņiem baka šķita regaini klusa. I a- terna grabēja, griežoties ap savu asi, un caur atvērto luku grīda bija dzirdami steidzīgi soļi. Grants nolaida trepes, kas sniedzas līdz šaurai platformai kāpņu augšgala. Viņš noskrēja pa izliekta­jam kapnem leja uz zemāko stāvu. Tur viņš pamanīja atvērtas dur­vis, aiz kuram paveras vienkāršā, balsinata istaba. Vīrietis ar smil­šu krasas matiem, ģerbies tikai biksēs, tupēja pie radiouztvērēja un drudžaini grozīja ripu.

Grants noņēma ieroci no pleca un notēmēja to krievam pret krūtīm. Panika iebrēcies, vīrietis pacēla rokas un atkapās no ra- dioaparaia. Grants apdomaja, vai nešaut tik un ta, bet i/lēma to nedarīt. Lai kadu ļaunumu krievam bija izdevies nodarīt, to pa­darīt par nebijušu vairs nevareja.

Grānts un Marina ieslodzīja gūstekņus bakas pamatne izbū­vēta noliktava; tie bija seši inženieri un pavecais bakas uzraugs, kuru Grānts atrada slepjamies zem gultas otraja stava. Džeksons atveda Rīdu un noslēpumaino koka kasti. Visi sapulcējas pie ba­kas, piesardzīgi vērodami debesis un juru.

- Ka tev šķiet, cik daudz laika mums vēl ir?

Grants instinktīvi palūkojas pulksteni, it ka tas varētu sniegt atbildi.

- Nedomāju, ka viņš paguva aizsūtīt kadu ziņu. Pat ja viņam tas izdevās, paies vismaz vairakas stundas, līdz šurp atkjus laiva.

- Lieliski, - Džeksons noteica. - Laika ir pietiekami.

Marina neticīgi skatijas uz amerikaņi.

- Vai tev ir nojausma par arheoloģijas pamatprincipiem? - viņa indīgi painteresejas. - Tādas celtnes, kadu meklejam mes, nevar gluži vienkārši izcelt no zemes. I ,ai pārlūkotu visu salu, bus ne­pieciešamas vairakas nedēļas.

Džeksons nometas ceļos blakus koka kastei un ar naža asme­ni atspieda vaļa tas vaku. Visi iemeta skatienu noslepumainaja konteinera. Tur uz mīkstas salmu kartas bija nolikta melna kaste apmēram celtniecības bluķa lieluma. Tās augšpuse bija iestipri­nāts hroma rokturis, viena gala rēgojās kaut kas līdzīgs merska- lai, bet gar sāniem stiepās pogu un slēdžu rinda.

- Kas tas ir? - Rids jautaja.

- bismatrons. Tas, hmm, sajūt Sešdesmit pirmo elementu.

- Ja tavējie par ta eksistenci uzzināja tikai pirms trim mene- šiem, jāatzīst, ka viņi darbojušies ļoti atri, -G.rants piezīmeja.

Džeksons piespiesti uzsmaidīja.

- Man varat neko nevaicat. Tādus jautājumus es atstaju lielo smadzeņu ziņa. Lai nu ka, ja vairogs ir kaut kur uz salas, šis ma­zulītis to atradis.

Viņš nospieda slēdzi. Skalas adata aizskrēja līdz lodziņa ot­ram galam, bet atgriežas sava vieta, ik pa brīdim noraustoties. No aparata atskanēja zema dūkoņa, ko ik pa brīdim papildinaja čerk- stoņa un klikšķi.

- Runātīgs radījums, - Rids noteica.

Džeksons saka kapi lejup pa nogāzi, virzīdamies uz. rietumiem. Mjuirs viņam sekoja, bet Grants, Rids un Marina vēroja abus aiz­ejam.

- Sursels apgalvoja, ka uz šīs salas ir templis, - Grants iemi­nējas, laizdams skatienu pari tukšajai zemei. - Ja vairogs vispār kaut kur ir, tam jabut šeit.

Marina iebaza roku soma un izvilka no tās plānu, bruņa au­dekla iesietu gramatiņu.

- Sursela monogrāfija. Taja ir karies kopija, ko uzzīmēja Krit­skijs, ieradies šeit tūkstoš astoņsimt divdesmit trešaja gada. - Vi­ņa saka šķirstīt lapas. Granta nepieradušajai acij šķita, ka kads paņēmis tekstus vismaz sešas valodas un sametis tos visus kopa. Gandrīz katra lappuse bija ka audums, kura cieši savīta kopa franču, grieķu, latiņu, vācu, krievu un dažviet pat angļu valoda.

Marina atrada karti un izplaja gramatu uz ceļgala. Karte bija pavisam vienkāršā. Viļņotas līnijas ieskicēja salas kontūras; pun­ktotas līnijas apzīmēja balsta sienas, ko Grants bija redzējis, sta- vedams bakas tornī, l'aša salas vidu, tas augstakaja punkta, kvad- rata ievilkts kvadrats kalpoja par tempļa simbolu. G.rānts pameta skatienu apkārt. No savas vietas viņi redzēja visu salu, kas bija ka gandrīz parak nevainojama karies kopija.

- Tas ir šeit, - Rids ieterpa vārdos secinājumu, pie ka visi bija nonākuši vienlaikus. - Mes stavam tam virsu.

- Bet te nav vairak par pusmetru augsnes virskārtās. - Marina noradīja uz taku, ko viņi bija mērojuši ceļa no piestātnes. Tās vir­smu veidoja kails akmens tada pašā krasa ka apkartejas klintis. Zemes vaļņi takas abas pusēs nebija augstaki par pedu.

- Tad jau mums nevajadzēs ilgi rakt.

Viņi sameklēja darbarīkus, ko bija atveduši līdzi lidmašīna. Marina ieskrapeja zeme līniju, kas vairak vai mazak dalīja kori pa diagonali, un ceļinieki saka rakt. Tas tiešam nebija ilgi. Jau pec treša cirtiena Granta lāpsta trapija pa akmeni. Nepagaja ne piec­padsmit minūtes, līdz viņi jau bija attīrījuši apmēram pedu platu un desmit pēdas garu grāvi, kas veidoja raupju akmens retu zā­les paklaja.

- Varbūt šeit kaut kur ir tempļa pamati, bet nav vietas aprak­tiem dārgumiem, - Grants sacīja, slaucīdams pieri. Debesis sedza svina peleki mākoņi, un vējš, kas pirms tam puta no jūras puses, bija aprimis pavisam.

- Klinti jabut kadai alai vai tunelim. Tapat ka I.emna. - Mari­na sakrustotam kajam apsēdas gravja mala un laida izrakņato ze­mi caur pirkstiem.

- Džeksona burvju kastītei ir cits viedoklis. - Džeksons un Mjuirs bija sasnieguši nogāzes apakšējo malu un tagad staveja uz parkares, izskatīdamies pec sīkiem siluetiem uz bangojošas jū­ras fona.

♦ ■

- Vai jums šķiet, ka ta tiešam spes atrast šo noslēpumaino ele­mentu? - Rids painteresejās.

Grants iesmejas.

- Kaut ko tā atradis. Es redzeju kaut ko līdzīgu Kongo. To iz­mantoja derīgo izrakteņu mekletaji.

Rīda acīs atplaiksnija interese.

- Vai ar to iespejams atrast ari zeltu?

- Vīri, kuri to izmantoja, nemekleja zeltu. - Grants pieceļas un iecirta lāpstu zemē. - Vai zināt, kas ir Geigera-Millera skaititajs?

Rids papurinaja galvu.

- Tas jūt radiaciju. Viri, kuru rokas es redzeju šadu ierīci, mek- leja…

- Skatieties!

Marina bija spēji izslejusies sēdus. Viņas rokas bija netīras, no­traipītas ar zemi līdz pat elkoņiem, bet plauksta viņa kaut ko tu­rēja. Pec Granta domam, tas bija plakans olis. Marina tam uzspļa- va, paberzeja akmeni pret bikšu ceļgalu un klusēdama pasniedza to Rīdām.

Profesors to uzmanīgi nopētīja, ar nagu nokasīdams zemes graudus, un viņa acis iepletās.

- Apbrīnojami.

Grānts izķēra atradumu viņam no rokas. Tas nebija olis; tas bija ar melnu glazūru noklāts mala gabals, izvirpots plakana dis­kā, apmēram tikpat liela ka apakštase. Gar malu vijas sarkana čūs­ka, un paša vidu glazūra bija ieskrapeti burti "AX".

Grants apjucis sarauca pieri.

- Kas ir Akss?

- Akhss, - Rids izlaboja, izmantodams skotu akcentam rak­sturīgu "kh" skaņu. - Saīsinajums no "Ahilleja".

Marina izņēma disku Grantam no rokas.

- Ta ir lugšanu plāksne. Senie grieķi atstaja to templi, noskai­tījuši lugšanu. Tapat ka mes noliekam sveci baznīca. Tas nozīmē, ka templis bija…

Viņa apklusa, pamanījusi, ka Grants un Rids nemaz neklau- sas. Abi lūkojas viņai pār plecu un ieklausijas zemaja, mehanis- kaja dūkoņa, ko šurp nesa vējš.

Grants paķēra mugursomu un izvilka no tas binokli, ar ta pa­līdzību nopētīdams pelekas debesis.

- Divi "Jakovļevi" lido no rietumiem. - Viņš ar kaju ietrausa izrakņato zemi atpakaļ grāvi, meģinadams slēpt atklato akmens rētu. - Mums jāskrien uz maju.

- Kas notiks ar pārējiem?

Grants palūkojās lejup uz klintīm un pieversa skatienu rietu­miem. Lidmašīnas jau bija redzamas ari ar neapbruņotu aci, li­dojot zemu zem mākoņiem.

- Nav laika.

Viņi ieskrēja atpakaļ kotedžā, kas bija pilna ar pamestam se­gām un drēbēm. Tiklīdz ceļinieki bija nokļuvuši zem jumta, visa būve nodrebeja; logi džinkstēja, tējas burka nokrita no plīts. Abas lidmašīnas rēkdams parlidoja majiņai pari. Tas bija tik tuvu, ka gandrīz ietriecas baka.

- Jus taču teicat, ka inženierim nebija laika nosūtīt SGS signā­lu, - Rids ierunājās.

- Kads to ir izdarījis. - Grants palūkojas ara pa logu. - Tie ir iznīcinātāji. Varbūt ieradušies tikai uzmest salai aci.

- Viņi redzes musu lidmašīnu, - Marina atgadinaja. - Un sāks domāt.

- Varbūt mums izdosies viņus nomierināt. - Cirants paķēra za­ļu inženiera formastērpu, kas karajas uz gultas galvgaļa. Novil­cis zābakus un bikses, viņš iestīvejas jaunajas drēbes, bikšu sta­ras tik tikko sniedzas līdz potītēm, un tunika, ko viņš uzvilka pari kreklam, spītīgi neļāvās likt aizpogata.

- Vai tas ir jusu plāns? - Rids neticīgi painteresējās.

- Tas ir labaks par neko. Ja viņi nevienu neredzēs, uzreiz bus skaidrs, ka te kaut kas noticis. - Grānts samekleja cepuri laiviņu, ar to papildinadams savu maskēšanas tērpu, un aizsaiteja zāba­kus. - Varam vismaz mēģināt.

Viņš izgaja lauka un teciņiem metas uz baku. Labaja puse lid­mašīnas krasi nosveras virs juras, gatavodamas atgriezties. Grants skrēja augšup pa diviem pakapieniem reize, ignorēdams apslā­pētos kliedzienus noliktava; viņš paskrēja garam radiotelpai, par- domaja, atgriezās un paķēra austiņas, kas metajas blakus radio­uztvērējam. Viņš aplika tas ap kaklu, cerodams, ka lidmašīnu pi­loti tas redzēs.

Grants izskrēja uz balkona, svaiga gaisa apreibinats. Lidma­šīnas laidas viņam pretī, pirms viņš paguva atgūties. Dzinēju rai­dīta gaisa plūsma līdzinājās viesulim, dzelzs balkons Grantam zem kajam drebēja, cepure aizlidoja un viņam bija jāpieķeras mar­gām, lai vējš nenopustu viņu zemē. Lidmašīnas atkal sasveras uz sāniem un rēkdamas lidoja atpakaļ, turēdamas tik zemu, ka viņš redzeja pilotu sejas zem pārsegiem, piepūstos gaisa vadus un strupos stobrus aiz propelleriem, šķita, ka tie pavērsti tieši pret Grantu. Viņš pavicinaja rokas, ar pirkstu pabungoja pa ausi, at­tēlodams salauztu runas ierīci, un parādīja līksmi augšup pavēr­stus īkšķus. Interesanti, vai krievi ari ikdiena izmanto šo žestu?

Abas lidmašīnas šķiras pēdējā mirkli. Tas pašāvās garam tor­nim abas puses, plosoši rēkdamas. Grants uzrāva galva austiņas, bet tas nepalīdzēja. Viņš ar skatienu pavadīja lidmašīnas, kas traucas prom. Vai plāns bija izdevies?

Kad G.rants tika lejup no torņa, Džeksons un Mjuirs jau bija atgriezušies. Visi sapulcējas uzrauga nama, ik pa brīdim mezda­mi skatienu lauka pa logu un vērodami lidmašīnas, kas vel jo­projām riņķoja debesīs ka maitu lijas.

- Vai viņi nav redzējuši pietiekami? - Džeksons aizkaitinats jautaja. - Pie visiem velniem, kāpēc viņi nevacas prom?

Grants uzvilka bikses un piespradzeja pie jostas pistoli.

- Viņi veica izlūkošanu, un ieraudzītais viņiem nepatika. Ma- nuprat, viņi saņēmuši pavēli mus pieskatīt, līdz krievi atsūtīs laivu.

- Nolādēts! - Džeksons aizspēra tukšo tējkannu pari grīdai. - Vai nevaram no viņiem atkratīties, radīt iespaidu, ka sabojajies radiouztvērējs un nekas slikts nav noticis?

- Es jau mēģināju. Lai nu kā, tadam attaisnojumam nav ilgs mūžs. Šeit galu gala jabut radioinženieru grupai.

- Varam pagaidīt, līdz satumsis. Mjuirs uzmeta skatienu pulkstenim.

- Līdz tumsai vel ir vairakas stundas. Tad šeit jau lupes puse Sarkanas armijas. Un mes nevaram aizlaisties, kamēr viņi ir šeit. Mus nošaus, pirms tiksim prom no salas.

- Un neesam ari atraduši meklēto, - Džeksons atgādinaja.

- bismatrons ne velna neuzrada. Šī viela ir beigtaka par mana vectēva daiktu.

- Vai esi pārliecināts, ka tas aparats strada? - Mjuirs jautaja.

- To grūti pateikt, ja nav neka, ko atrast.

Grants atspradzeja pulksteni un, turēdams to aiz siksnas, pie­tuvināja laikradi melnajai mašīnai. Adata noraustijas, un no skaļ­ruņa izplūda paukšķu virkne, it ka caur salmiņu tiktu pūsts gaiss.

-Tas darbojas. - Viņš aplika pulksteni ap rokas locītavu. - Rā­dijā ciparnīca. Tumsa spīd.

Mjuira lupas savilkas aizdomu pilna grimase.

- Interesanti. Un vai tev piedurkne paslēpts ari kāds triks, ar kura palīdzību mes tiksim prom no šis sasodītas salas?

- bez. vairoga mēs nekur nebegsim, - Džeksons uzsvēra.

- Mums… - Viņš apklusa, jo dzinēju rēkoņa pieņemas speķa.

- Mums tas jāatrod.

Rids, stavedams pie durvīm, pieklājīgi nokremšļojas.

- Atvainojiet, bet es laikam zinu, kur ir templis.