Evaņģēlistu stāsti

ko zinaja romieši par Jēzu no Nacaretes?

Kas bija Jēzus no Nacaretes? Kādi ir pierādījumi, ka viņš bijis vēsturiska persona? Līdz 18. gadsimta bei­gām un pat vēl 19. gadsimta pirmajos gadu desmitos šādu jautājumu izvirzei nereti bija nepatīkamas sekas. Pār­lieku urdīga zinātkāre, kas sniedzās pāri Jaunās derības un baznīcas tradīcijas nospraustajām robežām, tā laika kristiešiem, jo sevišķi teologiem, šķita nepieļaujama un gandrīz vai ķecerīga. Tā rīkojoties, viņi aizmirsa vienu no savas ticības pamatpostulātiem, un proti, ka Jēzus ir ne tikai dieva dēls, bet arī cilvēks ar miesu un asinīm, kuram, tāpat kā visiem pārējiem ļaudīm, bijušas savas cilvēciskas vājības un savs laicīgās dzīves tecējums.

Sīs nostājas sekas izbaudīja pētnieki, kuri bija jau­nās zinātnes nozares — biblistikas — aizsācēji. Vācietis Samuēls Reimaruss savu pētījumu rezultātus neiedroši­nājās publicēt, un tie tika izdoti tikai desmit gadu pēc viņa nāves. Bet izcilais vācu teologs Dāvids Fridrihs Strauss un franču orientālists Ernests Renāns, kuri ar sa­viem darbiem iemantoja pasaules slavu un būtiski ietek­mēja mūsdienu mentalitātes veidošanos, par savu drosmi samaksāja ar to, ka zaudēja universitāšu katedras.

Šodien līdzīgi, pret zinātniskās pētniecības brīvību vērsti pasākumi visumā jau pieder pagātnei, vismaz tie nav sastopami tik klajā un nemaskotā veidā. Sākušies intensīvi, nekādu šķēršļu nekavēti meklējumi. Zinātnes

darbinieku — vēsturnieku, reliģiju pētnieku, filologu, arheologu un daudzu citu nozaru speciālistu kopējo inte­lektuālo pūļu auglis ir plaša literatūra, kura ar saviem pirmreizējiem atklājumiem šos jautājumus aplūko pil­nīgi jaunā gaismā.

Lai pierādītu, ka Jēzus ir vēsturiska persona, kris­tiešu tradīcija izmanto līdz musu dienam saglabājušos nekristiešu tekstus, kuru objektivitāti, kā likās, nebija nekāda pamata apšaubīt. Runa šeit ir par norādēm triju romiešu autoru — Tacita, Plīnija Jaunākā un Svetonija rakstos.

No pirmajiem Kristus piekritējiem minētos autorus" atdalīja burtiski viss — izglītība, sabiedriskā cilme, man­tas stāvoklis, kultūra un reliģiskie priekšstati. Kristieši, kurus tolaik parasti neatšķīra no jūdiem, piederēja pie pilsētu proletariāta un mitinājās pārblīvētos visnabadzī­gākajos Romas kvartālos. Bet minētie trīs rakstnieki bija patricieši, konsuli un senatori, ar vārdu sakot, piederēja pie impērijas galma visaugstākajām aprindām. Šos cie­nīgos, tdgās tērptos vīrus nevarēja turēt aizdomās, ka viņi būtu labvēlīgi noskaņoti pret mazajiem ļaudīm, kuru paražas un reliģija viņiem likās ne tikai nesaprotama un dīvaina, bet pat pretīga. Un, ja šādi vīri — tā tika spriests — savos darbos tomēr bija spiesti pieminēt vi­ņiem tik svešās reliģijas dibinātāju, tad acīmredzot, grūti atrast vēl ticamāku liecību faktam, ka Jēzus Kristus pa­tiesi dzīvojis.

Šāds secinājums tomēr būtu pareizs tikai tādā gadī-< jumā, ja neapgāžami izdotos pierādīt, ka šīs norādes ir autentiskas, t. i., tās patiesi pieder šo autoru spalvai. Tāpēc zinātniekiem, dodoties savā sūrajā Jēzus dzīves izpētes ceļā, vispirms vajadzēja pārbaudīt šīs kristietības tradīcijas un pakļaut minēto triju romiešu autoru no­rādes precīzai zinātniskai ekspertīzei.

Pētnieku spriedums parādījās atklātībā tikai pēc ilgiem rūpīgas pētniecības gadiem, un ne visās detaļās tas guva vienprātīgu atbalstu. Ir jautājumi, kuri šādu vai citādu iemeslu pēc nav līdz galam noskaidroti un vēl aizvien izraisa asus strīdus. Skaidrības dēļ atzīmējuši šo faktu, pamēģināsim īsi pārstāstīt, kādus rezultātus de­vuši šie pētījumi, kuri palaikam atgādina sīvu divkauju, ko izcīna mūsdienu kritiski saasinātais saprāts ar sen­laiku mīklainajiem aizspriedumiem.

Sāksim ar romiešu lielo vēsturnieku un prozaiķi, patri­cieti un konsulu Tacitu (ap 56.—120. m. ē. g.)-. Aptuveni 116. gadā parādījās viņa galvenais darbs «Annāles». Tā 15. nodaļā aprakstīts pazīstamais ugunsgrēks, kurš iz­cēlās 64. gadā un nopostīja gandrīz vai visu Romas pil­sētu. Kā vispār zināms, laikabiedri apvainoja Neronu, ka viņš pats licis aizdedzināt pilsētu, lai atbrīvotos vieta, kur varētu uzcelt jaunu Romu atbilstoši paša iztēlei. Lai novērstu no sevis aizdomas, tronī sēdošais bezprātis nosprieda vainu uzvelt kristiešiem. Tacita darba 44. no­daļā lasām:

«[Baumu] novēršanai Nerons sagudroja vainīgos un ar bargu sodību vērsās pret tiem, kuri viņu apkaunojo­šās uzvedības dēļ tika ienīsti un kurus vienkāršā tauta dēvēja par kristiešiem. Šis nosaukums cēlies no Kristus vārda. Tibērija valdīšanas laikā prokurators Poncijs Pi­lāts notiesāja Kristu uz nāvi, bet postīgp., uz brīdi no­māktā māņticība no jauna uzliesmoja ne tikai Jūdejā, kur šis ļaunums bija izperinājies, bet arīdzan pašā gal­vaspilsētā, kur viss nekrietnais un apkaunojošais saplūst no visām pusēm un allaž atrod lielu skaitu piekritēju. Tālab vispirms sagrāba tos, kuri sevi atklāti uzskatīja par šīs ticības piekritējiem, bet vēlāk, vadoties no viņu liecībām, arīdzan milzumu citu, un viņus atzina par vai­nīgiem ne tik daudz dedzināšanas noziedzībā, cik naidā pret cilvēku dzimumu. Bet viņu nāve tika nozaimota tā­dējādi, ka viņus, ieģērbtus plēsīgu zvēru ādās, meta sa- plosīšanai suņiem vai piesita krustā [kā arīdzan atdeva par upuri sārta liesmām] un, kad apsīka dienas gaisma, tad vakaros tos aizdedzināja lāpu vietā. Šīm izrādēm Ne­rons atvēlēja savu parku un tāpat sarīkoja spēles cirkā, kur viņš pats, pārģērbies par pajūga vadītāju, iejaucās drūzmā vai stāvēja uz ratiem. Tālab, kauču šie ļaudis arīdzan bija vainīgi un pelnīja vissmagākos sodus, prot viņiem radās žēlums, jo viņus nogalēja nevis valsts inte­resēs, bet gan lai apmierinātu viena cilvēka asinskārās dziņas.»

Ko lai saka par šo fragmentu? Par tā autentiskumu it kā liecinātu autora klaji naidīgā attieksme pret Nerona upuriem un viņu reliģiskiem ticējumiem, kas nicīgi no­dēvēti par «postīgu māņticību». Tā kā grūti pieņemt, ka tā būtu kristietības laikmeta interpolācija, uzskatīsim par aksiomu, ka šī teksta autors ir pats Tacits.

Taču tūlīt rodas jautājums, kādā mērā un vai vispār var paļauties uz Tacitu, kad viņš raksta, ka Romā dzī­vojis daudz kristiešu, kuri savu nosaukumu atvedinā- juši no Kristus vārda. Pirmajā acu uzmetienā šāds jau­tājums var likties pārsteidzošs, taču tas- nav bez sava pamatojuma. No citiem avotiem zināms, ka m. ē. 1. gad­simtā Kristus piekritēji sevi vēl nesauca par «kristie­šiem», bet ugunsgrēks Romā notika m. ē. 64. gadā.

«Apustuļu darbos» (11:26) mēs lasām, ka nosaukumu jeb iesauku — kā nu to labāk dēvēt — «kristieši» vis­pirms sākuši lietot Antiohijas iedzīvotāji, kuri bija pa­gāni. Kā šis nosaukums radies? Izrādās, ka ar vārdu «hristos» grieķu valodā tulko ebreju «mesija», kas no­zīmē «ieziestais», «svaidītais». (Tā laika helēniskās pa­saules cilvēkiem šā vārda pielietojums kādas ticības pie­kritēju apzīmēšanai licies smieklīgs un nejēdzīgs. Viņi paši ieziedās jeb iesvaidījās tikai aiz higiēniskiem vai medicīniskiem apsvērumiem, un tā bija ikdienišķīga kos­mētiska procedūra, kaut kas līdzīgs, piemēram, zobu tīrī­šanai mūsdienās.)

Ar laiku kristieši pie šīs iesaukas pierada un sāka paši to lietot. Taču pirms tam viņi sevi dēvēja par «svē­tajiem», «brāļiem», «-izredzētiem», «gaismas dēliem», «mā­cekļiem», «trūcīgajiem», bet visbiežāk par «nacariešiem». Tā, Mateja evaņģēlijā mēs lasām: «Un, turp nonācis, viņš apmetās pilsētā ar vārdu Nacarete, lai piepildītos pra­vieša vārdi, kas sacījuši: «Viņu sauks par Nacarieti»» (2:23). «Apustuļu darbos» augstais priesteris Ananija par Pāvilu saka: «Jo mēs esam izzinājuši, ka šis vīrs ir bīs­tams cilvēks un nemieru cēlējs visu jūdu vidū visā pa­saulē, ka viņš ir nacariešu sektas vadonis» (24:5). Tāpat no vairākiem baznīcas tēviem mēs uzzinām, ka Kristus piekritēji ilgu laiku saukti tikai par nacariešiem.

Tātad m. ē. 64. gadā Romā nevarēja būt «kristiešu», kā to apgalvo Tacits. Nacarieši gan bija izveidojuši atse­višķu sektu, taču vēl neizdalīdamies no jūdaisma ietva­riem. Viņi uzskatīja sevi par ortodoksāliem jūdiem, kuri atšķiras no saviem ticības brāļiem vienīgi ar pārliecību, ka Bībeles praviešu pasludinātais mesija jau parādījies Jēzus Kristus personā. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka romieši kristiešus neatšķīra no jūdiem, kā to, starp citu, liecina arī vēsturnieka Svetonija piezīme, kurai mēs drī­zumā pievērsīsimies.

Tacitam vispār jāpārmet, ka viņš savos vēstures pār­stāstījumos pieļauj anahronismus. 2. gadsimta sākumā, kad Tacits rakstīja savu darbu, Romā patiešām bija. ne mazums Jēzus piekritēju, kurus tagad jau sauca par kristiešiem, un Tacits sava laika attieksmes vienkārši pārcēlis uz veselu pusgadsimtu agrāku vēstures posmu. Vēsturnieks ziņas laikam būs ieguvis no pašiem kristie­šiem. Tie viņam droši vien izklāstījuši ne tikai to, cik daudz nevainīgu kristiešu nomocīti sakarā ar Romas ugunsgrēku, lai gan šeit būtu piezīmējams, ka par va­jāšanu upuriem, bez šaubām, kļuvuši arī ortodoksālie ebreji, un tāpat pie reizes pastāstījuši par Kristus nāvi pēc Poncija Pilāta sprieduma Tibērija valdīšanas gados, kā arī piebilduši, ka Nerona laika vajāšanās mocekļu nāvē mirušie Kristus piekritēji romiešos izraisījuši līdz­jūtību.

Ņemot vērā visu teikto, varam secināt, ka iepriekš citēto fragmentu patiešām rakstījis pats Tacits, taču 2. gadsimta kristiešu stāstījumu ietekmē viņš nav pa­reizi attēlojis 64. gada, tātad 1. gadsimta vidus, situāciju. Skaidrības labad vēl jāpiezīmē, ka «Annāļu» teksts at­rasts tikai 1429. gadā. Zinot, cik brīvi senlaiku pārrakstī­tāji izrīkojās ar oriģināltekstiem, nav uzskatāms par iz­slēgtu arī tas, ka neskaitāmajās pārrakstītāju paaudzēs kāds uzskatījis par nepieciešamu oriģinālu papildināt ar dažām detaļām, kuras tādā gadījumā būtu vēlāks iesprau­dums. Varētu jau arī būt, ka kristietībā pārgājušo ro­miešu acīs pārrakstītājs ir gribējis reabilitēt vinu sen­čus un tālab iespraudis piebildi, ka tie jutuši līdzi pir­majiem kristietības mocekļiem un šādā kārtā norobežo­jušies no Nerona noziegumiem. Ja kāds uzskatītu šo tēzi par apšaubāmu, tas nerēķinātos ar pagājušo gadsimtu ļaužu mentalitāti un psiholoģiju, kuriem vēsture šā vārda mūsdienu izpratnē bija gluži sveša. Savos pārspriedumos mēs vēl nereti sastapsimies ar līdzīgiem oriģināltekstu papildinājumiem, lai nesacītu — ar vēsturi izskaistino­šiem viltojumiem, kuri izdarīti it kā augstāku mērķu vārdā.

Runājot par romiešu rakstniekiem, kuri pieminējuši pirmos Kristus piekritējus, otrā vietā mēs nosaucām Plīnija Jaunākā vārdu. Viņš dzimis 52. gadā[1], miris ap 114. gadu un, kas šeit sevišķi pasvītrojams, bijis tuvs Tacita draugs. Paliekamu vietu vēsturē viņš ieņem ar savu saraksti, kas saglabājusies līdz mūsu dienām devi­ņos sējumos, bet jo sevišķi ar saviem ziņojumiem ķei­zaram Trajānam, kurus viņš tam sūtījis no Bitīnijas, kur Plīnijs Jaunākais no 111. līdz 113. gadam bijis vietvaldis.

Vienā no šādām atskaites vēstulēm viņš par Kristus piekritējiem raksta: «5ī ticība izplatās visās malās, ne t.kai pilsētās un laukos, bet arīdzan visā zemē. Svētnīcas ir tukšas, un jau sen neviens tajās nenes upurus.» Bet tālāk vēl sacīts: «Viņiem ir paradums noteiktās dienās pirms saules lēkta sapulcēties un pielūgt Kristu tikpat kā dievu.»

Daži zinātnieki apšauba šī fragmenta autentiskumu. Pēc viņu domām, tas ir iespraudums, ko 16. gadsimtā izdarījis Džokondo di Verona, vadīdamies no Fēsta sacī­tajiem vārdiem ķēniņam Agripam, par kuriem ir runa «Apustuļu darbu» 25. un 26. nodaļā. Tuvāk ar šo tēzi mēs šeit nenodarbosimies, jo vairums pētnieku Plīnija Jaunākā pieminējumu tomēr uzskata par autentisku. Nav nekāda pamata spriest citādi, tāpēc ka šī lakoniskā infor­mācija nesatur nekā tāda, kas radītu aizdomas, bet -vie­nīgi jau no citiem avotiem zināmo, un proti, ka 2. gad­simta sākumā Romas austrumu provincēs kristietība izpla­tījās tik brāzmaini, ka pagānu svētnīcas palika tukšas un tauta mitējās nest upurus saviem agrākajiem lokālajiem dieviem. Vēl no vēstules mēs uzzinām, ka jaunās reliģi­jas piekritēji pirms saules lēkta pielūguši Kristu kā savu dievu. Plīnijs Jaunākais nevarēja nezināt, kas notiek vina pārvaldītajās provincēs, un būtu dīvaini, ja viņš savās atskaitēs ķeizaram noklusētu šos Romu satraucošos faktus. Kā redzam, ir pietiekami drošs pamats šo fragmentu uz­skatīt par autentisku.

Trešais mūsu pieminētais romiešu autors Svetonijs (ap 70.—160. g.) arī apgrozījās augstākajās galma ap­rindās, un viņu protežēja Plīnijs Jaunākais. Viņa slave­najā darbā «Cēzaru dzīves apraksti» (ap 121. g.) atrodam divas īsas, bet izteiksmīgas piezīmes. Nodaļā par Klaudiju lasām: «Viņš padzina ebrejus no Romas par to, ka tie, kāda Hrestosa uzkūdīti, nemitīgi radīja jukas», bet nodaļā par Neronu: «Ar mocībām tika sodīti kristieši, jaunas un noziedzīgas māņticības piekritēji». Abi šie pieminējumi izturēja stingru zinātnisku pārbaudi un atzīti par autentis­kiem, vienīgi ar to atšķirību, ka otrais neapšaubāmi ir aizguvums no Tacita un tālab nav uzskatāms par pirma- avotu.

Tas arī viss, kas, ir mūsu rīcībā, runājot par kristietī­bas atbalsīm romiešu rakstnieku tekstos. Ja ņem vērā, ka pētnieku galvenais nolūks bija atrast nekristiešu avotos liecības, kas pierādītu, ka Jēzus ir bijis vēsturiska per­sona, tad bez aplinkiem jāatzīstas, ka šo meklējumu iznākums ir visai trūcīgs. Un tā tas ir pat tajā gadījumā, ja pieņemtu, ka visi mūsu pārrunātie fragmenti ir noteikti autentiski. Jo ko tad galu galā mēs no tiem uzzinām? Visi trīs fragmenti radušies vairāk nekā astoņdesmit gadu pēc Jēzus nāves un patiesībā sniedz ziņas drīzāk par pirma­jiem kristiešiem un nevis par pašu Kristu. No šiem pār­lieku lakoniskajiem pieminējumiem varam secināt, ka 2. gadsimta- sākumā kristietībai Romā bija jau daudz pie­kritēju, bet romiešu vidū šai mācībai nebija diezkāda ļabā slava. Tiesa, Tacits un Plīnijs Jaunākais nosauc Kristus personu, bet viņiem pārāk maz par to kas zināms. Tikai pāris vārdos viņi piemin jaunās reliģijas dibinātāju, ku­ram tāpēc vien būtu vajadzējis izraisīt šo autoru interesi, ka desmiti un varbūt pat simti tūkstoši cilvēku jau tad viņu uzskatījuši par dievu. Turklāt ir skaidrs, ka savos rakstos teikto viņi dzirdējuši tikai no citu nostāstiem.

Cik juceklīgs priekšstats romiešiem vēl 121. gadā bijis par kristiešiem, redzam no Svetonija. Šajā gadā radies viņa darbs «Cēzaru dzīves apraksti». Trajāna valdīšanas laikā viņš bija augsts galma ierēdnis, bet Adriāns iecēla viņu par savu sekretāru. Ieņemtie amati deva Svetonijain iespēju viegli piekļūt pie valsts arhīva un tekošo pārval­des lietu materiāliem. Taču cik trūcīga ir viņa informā­cija!

Svetonijs gan arī piemin kristiešus, bet zinātnieki domā, ka viņš iepazinis šo vārdu no Tacita. Šo pieņē­mumu zināmā mērā apstiprina fakts, ka Svetonijs nodaļā par Klaudiju neatšķir jūdus no kristiešiem, bet pats Kristus viņa pārstāstā ir cilvēks, kurš tajā laikā dzīvojis Romā un nemitīgi kūdījis ebrejus uz nemieriem.

Svetoniju uzskata par godprātīgu vēsturnieku, un pētnieki negribēja ticēt, ka viņu tik lielā mērā būtu va­rējušas maldināt aplamas baumas. Tāpēc viņi centās no­skaidrot, vai šajā šķietami nepareizajā informācijā tomēr neslēpjas kāds patiesības grauds un vai tik te nav runa

par pavisam citu cilvēku, vārdā «Hrestoss». Grāmatas «Jēzus noslēpums» autors P. L. Kušū atgādina, ka šis vārds vergu un brīvlaisto vidū tolaik bijis plaši izplatīts, ko pierāda kaut vai fakts, ka uzrakstos senajā Romā tas sastopams vismaz astoņdesmit reizes. Citiem vārdiem izsa­koties, mēs nevaram pat būt droši, ka skopais un mīklai­nais pieminējums Svetonija rakstos patiešām attiecināms uz Jēzu Kristu.

Jāsaka atklāti: romiešu historiogrāfija nākamajām paaudzēm daudz ko palikusi parādā, jo nav noliedzams, ka mēs no tās par Jēzu un kristiešiem uzzinām pārāk maz. Šā fakta izskaidrošanai varētu gan minēt veselu virkni argumentu, starp citu kaut vai to, ka romieši un ebreji bija divas atšķirīgas pasaules, kas bija tik svešas viena otrai kā divas dažādas planētas. Bet kā tad īsti ir ar ebreju historiogrāfiju? Lai nu kam, bet vispirms taču tieši ebrejiem, kuri bija aculiecinieki izdaudzinātajiem ar Jē­zus Nacarieša personību saistītajiem notikumiem, katrā ziņā vajadzēja atstāt visplašākās liecības kaut vai par si- nedrija tiesas procesu vai arī par pašu krustā sišanu. Diemžēl viss guvums, ko mums spēj sniegt kristietības tradīcija, ir viena vienīgā piezīme ebreju vēsturnieka Jo- zefa Flāvija darbā «Jūdu senatne». Šeit tomēr jāpiebilst, ka šajā darbā atrodamas vēl divas kristietībai svarīgas ziņas: par Jāni Kristītāju un par Jēzus brāļa Jēkaba nāvi.

KO PAR JEZU KRISTU ZINĀJA EBREJI?

«Jūdu senatnes» autors Jozefs Flāvijs ir aizraujoša un reizē mīklaina personība, kas pieder pie visneparastāka­jām antīkajā pasaulē. Viņa psihe bija tik sarežģīta un paradoksālu pretešķību pilna, ka patiesībā tā vēl šodien nav līdz galam atšifrēta, un spriedumos, ko par viņu izsa­cījušas secīgas vēsturnieku paaudzes, ietverta gan visaug­stākā atzinība, gan arī nosodījums par viszemiskākajām nekrietnībām.

Šis daudzsejainais cilvēks pusi mūža pavadījis sava laikmeta vētraino notikumu centrā, bet atlikušo daļu no­dzīvojis Romā mierīgā pārticībā, baudīdams pēc kārtas trīs ķeizaru labvēlību. Ja ņem vērā, ka viņš bija viens no jūdu sacelšanās vadoņiem un ar savu drosmi sagādāja grūtus brīžus leģioniem, bet pēc tam nokļuva gūstā un patiesībā viņam, tāpat kā citiem ebreju nemierniekiem, bija lemta krusta nāve, tad grūti iedomāties vēl fantastiskāku dzīves ceļu. Apbrīnojamā kārtā lik­tenis viņam aizvien bijis labvēlīgs un pat no visdrama­tiskākajām nedienām palīdzējis izkļūt ar veselu ādu. Vieni apgalvo, ka šī neparastā veiksme izskaidrojama ar Jozefa Flāvija velnišķīgo viltību un cinismu, citi turpretim ir ta­jās domās, ka viņš atjautībā pārspējis savus laikabiedrus un bijis apveltīts ar vienreizēju prāta asumu, kas viņam devis iespēju ātri pielāgoties jebkurai dzīves situācijai. Protams, viņa intelekts bija apsviedīgs un ass kā naža asmens, taču nedrīkstam aizmirst vēl kādu citu, ne mazāk intriģējošu Jozefa Flāvija rakstura iezīmi: viņa uzvedībā bija kaut kas valdzinošs, kaut kas tāds, kas viņam Jāva pārsteidzoši viegli iegūt uzticamus draugus un aizbildņus. Aiz dīvainas likteņa ironijas Jozefa Flāvija tautieši apzī­mogoja viņu ar nodevēja un renegāta kauna zīmi, bet laika tecējumā izrādījās, ka reti kādam ir tik lieli nopelni ebreju labā kā tieši viņam — neaizstājamu vēstures sace­rējumu autoram, kurš cildinājis savas tautas varonīgo cīņu pret vareno Romas impēriju un polemiskās sadur­smēs ar naidīgiem pamfletistiem aizstāvējis ebreju kultūru un reliģiju.

Kā Jozefs Flāvijs pats stāsta autobiogrāfijā, viņš dzi­mis tajā pašā gadā, kad varu pārņēma Kaligula, jeb, pēc pašreizējā kalendāra, m.ē. 37. gadā. Ar lepnumu viņš at­zīmē, ka pieder pie izcilas priesteru dzimtas un viņa māte cēlusies no Makabeju ķēniņnama. Jau agrā bērnībā viņš uzskatīts par neparasti apdāvinātu. Trīspadsmit gadu ve­cumā viņa zināšanas tiesību lietās bjiušas tik spožas, ka šajos jautājumos pie viņa padomu meklējuši pat priesteri un augstākie Jeruzalemes administrācijas pārstāvji. Seš­padsmitajā mūža gadā viņš kvēli ieinteresējies par reliģi­jas problēmām. Jūdaismā tolaik pastāvējušas trīs galve­nās sektas: farizeji, saduceji, un esēni. Jaunais censonis nolēmis iedziļināties viņu mācībās tādā veidā, ka secīgi iestājies to rindās un piedalījies visās sakrālajās izda­rībās, kas piekoptas atbilstošajās sektās. Šī pieredze acīm­redzot tomēr nav atvēsinājusi jaunekļa reliģisko degsmi, jo galu galā viņš pievienojies tā laika slavenajam vien­tuļniekam Bannam un gandrīz trīs gadus pavadījis ar viņu tuksnesī visstingrākās askēzes apstākļos. Pēc tam

Jozefs atgriezies pie saviem vecākiem Jeruzalemē, kur pieslējies farizejiem, jo tie — kā viņš pats norāda — atgādinājuši viņam grieķu stoiķus.

66. gadā sākās romiešu un jūdu karš. Ebreju patriotu stihisko atbrīvošanās kustību priesteri bija nolēmuši ieva­dīt organizētas bruņotas cīņas gultnē. Sakarā ar šiem notikumiem Jozefu ieceļ par Galilejas pārvaldnieku un turienes nemiernieku karaspēka pavēlnieku. Tas bija dī­vains un diezgan riskants solis, jo visi zināja, ka Jozefs pret sacelšanos izturas noraidoši, turklāt viņam tajā laikā bija tikai 29 gadi un trūka jebkuras, pat visniecīgākās pieredzes militāros un administratīvos jautājumos Taču jauneklis savus pienākumus veica apbrīnojami veiksmīgi: pēc romiešu armijas parauga viņš izveidoja simttūkstoš vīru lielu karaspēku, nocietināja pilsētas, ciematus un kalnu pārejas, stratēģiski svarīgos punktos ierīkoja ieroču un pārtikas krājumus. Vienlaikus viņam vajadzēja cīnī­ties pret personisko ienaidnieku kūdīšanām, apspiest ne­mierus viņam pakļautajās pilsētās un kādā brīdī pat at­teikties no paklausības pašam augstajam priesterim, kad tas, Jeruzalemes intrigantu uzpirkts, gribēja Jozefu at­celt no amata.

Apspiest sacelšanos Palestīnā Nerons uzdeva piere­dzējušajam karavadonim Vespasiānam, kurš, ņemot pa­līgā savu dēlu Titu, nolēma vispirms vērsties pret Gali- leju. Jozefs varonīgi aizstāvējās kalnu cietoksnī Jota- patā un nodarīja Romas leģioniem smagus zaudējumus. Galu galā cietoksnis tomēr krita, un Jozefs nokļuva gūstā. Bet tieši tagad jo skaidri izpaudās viņa atjautība un prasme iekarot šīs pasaules vareno simpātijas. Viņš tik ļoti iepatikās Vespaziāna dēlam Titam, ka tas pieru­nāja tēvu nesūtīt Jozefu kopā ar citiem gūstekņiem uz Romu, bet atstāt pie sevis armijā. Šajā laikā tad nu arī Jozefs abiem esot pareģojis, ka viņi viens pēc otra kļūšot par Romas ķeizariem.

Līdz pat Romas un ebreju kara beigām Jozefs tagad darbojās kā savu aizbildņu uzticības persona, ar saviem padomiem tiem palīdzēdams pieveikt jūdu nemierniekus. Vairākkārt, jo sevišķi Jeruzalemes aplenkuma laikā, viņš uzstājās kā parlamentāris, uzaicinādams savus tautiešus atjēgties un nolikt ieročus. Ebreji šādu rīcību uzskatīja par nodevību un pat apcietināja viņa ģimeni, kura uz­turējās aplenktajā galvaspilsētā. Bet Jozefs vēlāk attais­nojās ar to, ka gribējis glābt savu tautu no iznīcības, jo zinājis, ka Jahve izvēlējies romiešus par pasaules vald­niekiem un tāpēc cīņa pret tiem esot veltīga.

Vespasiāns un Tits viņu bagātīgi atalgoja par Pales- tīnā izdarītiem pakalpojumiem, jo sevišķi par to, ka tik nemaldīgi bija piepildījies viņa paredzējums, ka tēvs un dēls viens pēc otra pacelsies visaugstākajās varas vir­sotnēs. Viņi pat piekrita tam, ka Jozefs pieņēma savu protektoru dzimtas uzvārdu un sāka saukties par Jozefu Flāviju. Romā, kur viņš apmetās uz pastāvīgu dzīvi, Jo- zefam Flāvijam ierādīja mitekli Vespaziāna privātajā re­zidencē, piešķīra Romas pilsoņa tiesības un mūža pen­siju, kā arī zemes īpašumus Itālijā un Jūdejā. Domiciāns, trešais ķeizars no Flāviju dzimtas, viņam bija tikpat lab­vēlīgs un Jozefa nekustamos īpašumus atbrīvoja no vi­siem nodokļiem un nodevām.

Jozefs Flāvijs nomira, domājams, 2. gadsimta sākumā, vismaz noteikti zināms, ka ķeizaru Nervas un Trajāna laikos viņš vēl bijis dzīvs. Pēc nāves viņam Romā uz­celts piemineklis. Vai iedomājams vēl fantastiskāks mūža epilogs cilvēkam, kurš kādreiz bijis Jeruzalemes sagrautā tempļa priesteris un viens no aktīvākajiem ebreju sa­celšanās vadītājiem, tātad nikns Romas ienaidnieks!

Jozefs Flāvijs, dzīvodams pārticībā, tomēr nepadevās dīkdienības kārdinājumam, bet, taisni otrādi, uzsāka ap­brīnojami rosīgu literāru darbību, lai cildinātu tavu tautu, taču varbūt arī pirmām kārtām nolūkā aizstāvēt sevi pret ciltsbrāļu apvainojumiem. Šīs iespaidīgās ros­mes rezultāts ir divi monumentāli darbi: «Jūdu karš» un «Jūdu senatne», kā arī divi publicistiska rakstura sace­rējumi: «Pret Apionu» un «Mana dzīve».

Tā kā Jozefam Flāvijam bija pieejami ķeizaru arhīvi, viņš savos darbos droši vien izmantojis arī tādus mate­riālus, kuri vēlāk vēstures vētrās gājuši bojā. Turklāt viņš bija ne tikai daudzu svarīgu notikumu aculiecinieks, bet arī tiešs to dalībnieks. Jūdu karu, bet jo sevišķi Je­ruzalemes aplenkšanu viņš droši vien aprakstījis pēc savām ikdienas piezīmēm, jo citādi grūti izskaidrojams pārsteidzošais fakts, ka viņa tēlojums ir tik personisks un tik aizraujošs savā reālismā un faktu bagātībā. '

Ar vārdu sakot, daudzām vēsturnieku paaudzēm Jo­zefa Flāvija darbi bijuši neizsmeļams informācijas avots ebreju tautas vēstures izpētei. Pilnām riekšām no tiem smēlušies kā nekristiešu autori, to skaitā romiešu vēs­turnieks Dions Kasijs un helēņu filozofs Porfirijs, tā arī kristieši Origēns, Cezarejas Eisebijs un Hieronims — Bī­beles tulkotājs latīņu valodā. Jozefa Flāvija divi galvenie vēsturiskie darbi, kas pārtulkoti gandrīz vai visās Eiro­pas valodās, baudījuši lielu popularitāti visās vēstur­nieku paaudzēs kopš to publicēšanas līdz mūsu dienām un pat vairāk — kļuvuši par neizsmeļamu iedvesmas avotu rakstniekiem, mūziķiem, gleznotājiem un tēlnie­kiem.

Seit pieminams vēl tas, ka vienīgā ebreju rakstnie­cībā saglabājusies informācija par Jēzu ir Jozefa Flā­vija darbā «Jūdu senatne» atrodamā piezīme, ko Bībeles zinātnieku aprindās pazīst ar nosaukumu «testimonium Flavicinum». Nocitēsim to visā pilnībā:

«Tajā laikā dzīvoja vieds cilvēks Jēzus, Ja viņš vis­pār dēvējams par cilvēku. Viņš darīja neparastas lie­tas un bija pamācītājs ļaudīm, kuri ar prieku uzklausīja viņa patiesību. Viņam sekoja daudz jūdu, kā arī pagānu. Tas bija Kristus. Bet, kad Pilāts pēc mūsu augstmaņu sūdzībām piesprieda viņam krusta nāvi, agrākie piekri­tēji neatstājās no viņa. Jo trešajā dienā viņš tiem atkal parādījās dzīvs, kā par viņu līdz ar daudziem citiem brīnumdarbiem dieva pravieši bija pavēstījuši. Un tādē­jādi no tiem laikiem līdz pat šaidienai pastāv kristiešu draudze, kas no viņa saņēmusi šo nosaukumu.»

Nav grūti saprast, kāpēc kristietības tradīcija šai lie­cībai piešķīrusi milzīgu nozīmi. To taču sniedza ebrejs, kurš, neraugoties uz savu politisko nodevību, nekad ne­bija atsacījies no sentēvu ticības, turklāt bijis labi in­formēts par visu, kas tolaik notika Palestīnā. Tāpēc šo liecību varēja uzskatīt par ticamu, jo tā taču nāca no neieinteresēta cilvēka, kurš ne formāli, ne emocionāli nebija saistīts ar kristietību.

Tiesa, jau 16. gadsimtā atskanēja savrupa balss, kas šādu vērtējumu apšaubīja, taču visumā līdz 19. gadsim­tam neviens šo liecību nopietni nav mēģinājis apstrīdēt. Šodien mums jau zināms, ka šī vienīgā no ebreju avo­tiem nākusī informācija par Jēzu ir interpolācija, vēlāks iespraudums, ko izdarījis kāds no kristiešu pārrakstītā­jiem. Kritiskie argumenti, kas atmasko šo viltojumu, ir tik neatspēkojami, ka pat nopietni katoļu Bībeles zināt­nieki izteikušies pret šās liecības autentiskumu.

Patiesi, būtu brīnums, ja kāds vēl šodien gribētu ietiepīgi turēties pie kādreizējiem uzskatiem par Jozefa Flāvija tekstā iestarpināto vietu. Jozefs Flāvijs taču bija farizejs un ortodoksāls jūdaisma piekritējs, priesteru dzimtas loceklis un no mātes puses Makabeju pēcnācējs, bet mums grib iegalvot, ka viņš rakstījis šīs rindas, kurās teikts, ka Jēzus ir bijis mesija un varbūt pat dievs, kas ticis sists krustā, bet trešajā dienā augšām­cēlies. Kristiešu pārrakstītājs, kurš iespraudumu tādā veidā iestarpinājis Jozefa Flāvija tekstā, ir bijis lētticīgs cilvēks, bet ne mazāk lētticīgi bijuši tie, kas viņam no­ticēja.

Šodien mēs zinām pat to, kad aptuveni radies šis vil­tojums. Baznīcas rakstnieki Klēments, Minucijs, Tertuliāns un Teofils no Antiohijas labi pazina «Jūdu senatni», taču neviens no viņiem nav ne ar vienu vārdu ieminē­jies par šo kristiešiem tik svarīgo informāciju. Nav pa­mata domāt, ka viņi tā būtu rīkojušies aiz kaut kādiem nezināmiem apsvērumiem, tālab atliek tikai viens secinā­jums, un proti, ka vecākajos «Jūdu senatnes» eksemplā­ros šās informācijas vēl nav bijis. Tikai hronoloģiski vē­lākais pirmās «Baznīcas vēstures» autors Eisebijs, kurš dzīvojis no 263. līdz 339. gadam, pirmo reizi citē šo «lie­cību» tagad mums labi zināmajā skanējumā. Tāpēc, lo­ģiski spriežot, jāsecina, ka šo viltojumu izdarījis kāds pārrakstītājs 3. un 4, gadsimta mijā.

Interesantu materiālu diskusijai par «testimonium Fla- vianum» sniedz Origēns. Šis izcilais baznīcas rakstnieks dzīvoja no 185. līdz 254. gadam, tātad pirms Eisebija un pirms pārrunājamā iestarpinājuma par Jēzu «Jūdu senat­nes» tekstā. No Origēna polemiskā traktāta «Pret Celšu», ar kuru mēs sīkāk iepazīsimies nākamajā nodaļā, izriet, ka viņa rīcībā esošajā «Jūdu senatnes» norakstā piemi­nēti Jānis Kristītājs un Jēkabs, toties, kas attiecas uz Jēzu, tad viņš acīmredzot zinājis kādu pavisam citu tek­stu, uz kuru dibinoties Origēns pārmet Jozefam Flāvijam, ka tas nav atzinis Jēzu par mesiju.

Tātad runa ir par kādu piezīmi, kurā Jēzus novēr­tēts no neticīga cilvēka viedokļa. Tā kā Flāvija tekstos šāda piezīme nav atrodama, tad rodas jautājums, uz ko Origēns būtu varējis balstīt savu pārmetumu. Daži Bī­beles zinātnieki ir pārliecināti, ka šis Origēnam zināmais sākotnējais teksts tad nu ari saturējis daudzināto «testimonium Flavianum», kuru vēlāk kāds kristiešu pārrakstī­tājs izrediģējis pēc sava prāta. Izdarīti pat mēģinājumi izdalīt šo šķietamo pirmtekstu, vienkārši svītrojot no «Flā­vija liecības» pieņēmumu, ka Jēzus bijis dievs un pra­viešu pasludinātais mesija, kurš pēc nāves uzcēlies no miroņiem. Tādā veidā radītais vieda sludinātāja un ap- kārtklaiņojoša skolotāja portrets — un šādu cilvēku tolaik Palestīnā bijis ne mazums — varēja piederēt arī orto­doksāla jūdaisma piekritēja un priesteru dzimtas pēcnā­cēja Jozefa Flāvija spalvai. Šāds apraksts būtu varējis arī izraisīt Origēna pārmetumu, ka tā autors nav ticējis Jēzus dievišķīgajai iedabai.

Taču šai, uz pirmā aca uzmetiena visai pārliecinošajai hipotēzei ir būtiski trūkumi. Vispirms jau šaubas rada pats šķietamā sākotnēja teksta izdalījums no «Flāvija liecības». Atsevišķiem Bībeles zinātniekiem, neraugoties uz Jozefa Flāvija stila un valodas rūpīgām studijām, nav izdevies rekonstruēt vienādi skanošu tekstu. Viņu versi­jas ir tik atšķirīgas, ka apšaubāma ne tikai pati metode, bet arī tās teorētiskie principi. Ja jau, ņemot vērā mūs­dienu filoloģijas sasniegumus, nav iespējams iegūt saska­nīgus rezultātus, mums ir tiesības secināt, ka šādu Jozefa Flāvija rakstīto pirmtekstu vispār nekad neizdosies atrast.

Tomēr šī koncepcija tika galīgi atspēkota, analizējot kontekstu, kurā atrodama «Flāvija liecība». Izrādījās, ka rindkopas, starp kurām tas iesprausts, neapšaubāmi veido vienu stāstījuma pavedienu, kurā runa ir par nemieriem ebreju vidū un citām viņu likstām. «Flāvija liecība» ne no šā, ne no tā, varētu sacīt, pavisam nekautrīgi pār­rauj stāstījuma pavedienu, un šis apstāklis liek. domāt, ka tā mākslīgi, nerēķinoties ar loģiku, iesprausta svešā tekstā. Skaidrs, ka to izdarījis kāds neveikls un ne se­višķi inteliģents atdarinātājs, un turēt aizdomās par šo rupjo interpolāciju «Jūdu senatnes» autoru nav ne ma­zākā pamata.

Šeit vietā dažus vārdus vēl veltīt daudz plašākam no­stāstam, kurš ietilpināts «Jūdu kara» senkrievu tulko­jumā no 11. vai 12. gadsimta un par kuru domā, ka tas izdarīts Kijevas kņaza Jaroslava uzdevumā. Četrās rind­kopās Jēzus dzīve un darbība šeit sniegta pavism citā versijā, kas daudzos sīkumos atšķiras 110 kanonisko evaņ- foliju nostāstiem. Par šiem fragmentiem risinājās ilga po­lemika, līdz beidzot zinātnieki vienojās, ka šos iesprau­dumus izdarījuši slāvu tulkotāji, kuri savukārt vadījušies no apokrifu evaņģēlijiem.

Tātad noskaidrots, ka vienīgā vieta, kur ebreju autors pieminējis Jēzu, ir viltojums. Sāda situācija ir dīvaina, neizprotama un augstākā mērā intriģējoša. Jozefs Flāvijs lāču bija darbojies kā Jeruzalemes tempļa priesteris un lik lielā mērā interesējies par reliģiskiem strāvojumiem, Ka pats secīgi piederējis gan pie farizejiem, gan saduce- iiem, gan esēniem, bet neviena vārda nebilst par Jēzu un tā dramatisko likteni. Par pieminētajām trim sektām viņš raksta daudz un lietpratīgi, bet par Nacaretes sko­lotāju, tā mācību, brīnumdarbiem un augšāmcelšanos klusē, it kā par to visu nebūtu neko dzirdējis.

Bet kā ir ar citiem tā laika izcilākajiem ebreju rakst­niekiem? Izrādās, ka arī tie cieš klusu. Ņemsim kaut vai Jozefa Flāvija nikno ienaidnieku Tiberiādas Justu, kurš sarakstījis «Jūdu karu» un «Jūdu ķēniņu hroniku». Tiesa, šie darbi gan gājuši zudumā!, taču Konstantinopoles patriarhs, kurš dzīvoja 9. gadsimtā un bija tos lasījis, apgalvo, ka Justs par Jēzu neko nav rakstījis. Jo dīvai­nāk tas ir tāpēc, ka šis autors arī bija cēlies no Galilejas un visos sīkumos pazina šo apvidu. Tā vismaz seci­nāms no polemiskās atbildes, ko Jozefs Flāvijs viņam sniedzis savā autobiogrāfijā.

Un beidzot, viens no vislielākajiem ebreju filozofiem un domātājiem — Aleksandrijas Filons, ar kuru mēs tu­vāk iepazīsimies vēlāk, jo viņam ir ievērojami nopelni dažu kristietības ideju tapšanā. Šis rabīns, kurš visu savu dzīvi veltījis jūdaisma samierināšanai ar grieķu filozo­fiju, atstājis spēcīgu ietekmi uz evaņģēlija autoru Jāni un Tarsas Pāvilu. Pietiek, ja pieminēsim, ka, pateicoties viņam, kristietības teoloģija pārņēmusi grieķu «logosa» ideju.

Filons piedzima gadu trīsdesmit pirms Jēzus un no­dzīvoja pēc tā nāves aptuveni gadu divdesmit. Būdams rabīns un slavens svēto rakstu skaidrotājs, viņš rosīgi piedalījās arī sava laikmeta vēstures notikumos, jo vai­rāk tāpēc, ka viņa brāļadēls Tibērijs Aleksandrs 46.— 48. gadā ieņēma Jūdejas prokuratora augsto amatu. Lai gan Filons dzīvoja Aleksandrijā, viņš bieži ceļoja uz

Jeruzalemi, kur viņam bija radinieki un daudz paziņu. Vienā no saviem daudzajiem traktātiem «Par apcerīgu dzīvi» viņš aprakstījis terapeitu sektu, kas daudzējādā ziņā atgādina esēnus un pirmos kristiešus. Un tomēr sa­vos skaitliski tik kuplajos literārajos darbos, kuri pievēr­šas galvenokārt reliģijas jautājumiem un notikumiem Pi­lāta valdīšanas laikā, viņš Jēzu nepiemin kaut vai īsā hronikāla rakstura piezīmē. Un tā tas ir arī visā pārējā ebreju reliģiskā rakstniecībā, izņemot talmudu, taču tas ir jau atsevišķs jautājums, kuru aplūkosim vēlāk.

Tā kā pat Jēzus novadnieki un tautieši šajā ziņā mums sagādājuši rūgtu vilšanos, tad nav pamata pārmest to romiešiem un grieķiem. Tacits, Plīnijs Jaunākais un Svetonijs mums gan atstājuši īsas piezīmes, taču tajās runa ir galvenokārt par faktu, ka tolaik jau pastāvēju­šas kristiešu draudzes, bet ne par Jēzu. Turklāt tās uz­rakstītas samērā vēlu, jo radušās vairāk nekā astoņ­desmit gadu pēc Jēzus krustā sišanas. Turpretī agrāk dzīvojušie autori, tādi kā Plīnijs Vecākais (23.—791, Marciāls (40.—103.), Plutarhs (46.—120.) un Juvenāls (apt. 60.—140.), kuri pieminējuši daudz mazāk svarīgus noti­kumus, pilnīgi noklusē Galilejas mesijas traģisko lik­teni.

Tos ļaudis, kuri tic visam, kas rakstīts evaņģēlijos, vajadzētu satraukt dīvainajam faktam, ka ebreju hroni­kās nav neviena vārda, kas apstiprinātu to, ka Jēzus nā­ves brīdī uz trim stundām aptumšojusies saule, mirušie piecēlušies no saviem kapiem, bet jo sevišķi to, ka Jeru­zalemes tempļa vissvētāko vietu nodalošais dārgais priekškars pārplīsis divās daļās. Grūti iedomāties, ka ne­atrastos neviens ebreju hronists, kurš šis katrā ziņā ne­parastās parādības nebūtu uzskatījis par atzīmēšanas vēr­tām. Kas attiecas uz saules aptumšošanos, tad arī Plīni- jam Vecākajam, kurš pazīstams kā godprātīgs zinātnieks un savā «Dabas vēsturē» saules aptumsumiem veltījis ve­selu nodaļu, par to nekas nav zināms.

Protams, Bībeles pētnieki pievērsuši uzmanību šiem savādajiem noklusējumiem. Katoļu autors Daniels Ropss, kurš uzrakstījis plaši pazīstamu monogrāfiju par Jēzu, šo faktu izskaidro šādi: «Parastu Romas pilsoni Tibēriia laikos Palestīnā notiekošais interesēja ne vairāk kā, pie­mēram, mūs kāda pravieša parādīšanās Madagaskarā vai Reunjonas salā.» Bet vēl daiļrunīgāk izsakās katoļu garīdznieks Žans Šteinmans, kurš uzrakstījis pazīstamo grā­matu «Tarsas Pāvils»: «Mūsu ēras 30. gadā kā vergs pie krusta mirst Jēzus, viens no miljoniem vergu Romas impērijā. Palestīnas ebrejiem ši%,fakts palika gandrīz ne­manāms. Un, kaut arī pašā Jeruzalemē tas būtu varējis izraisīt zināmu satraukumu, vai tad civilizētie ļaudis Itā­lijā, Grieķijā, Mazāzijā un Ēģiptē interesētos par ebre­jiem? … Ko gan šis līķis varēja nozīmēt valstī, kurā val­dīja Tibērijs, bet pēc tam pie varas nāks Kaligula, Klau­dijs un Nerons? Ko asinīm pārplūdinātā pasaulē nozīmē viena cilvēka nāve?»

Abi minētie autori neviļus pievērš uzmanību zināmam psiholoģiskam procesam, kurš deformē mūsu izvērtēs proporcijas attiecībā uz pagātnes notikumiem. Kristietī­bas uzticīgie adepti, tās žilbinošo panākumu suģestēti, uz­skatīja to par brīnumu un tāpēc vairs nespēja noticēt tās pieticīgajiem un dabiskajiem pirmsākumiem. Tas tad arī izraisa noslieci pārspīlēt un mitoloģizēt visus sīku­mus, kas saistīti ar jaunas reliģijas dibinātāja dzīvi, kāda vērojama ne tikai evaņģēlijos, bet arī visās citās pasau­les reliģiskajās sistēmās. Un, lūk, tā laika autoru klusē­šana, kuri bez ievērības atstājuši ne tikai tādus šķie­tami brīnišķīgus notikumus kā tempļa dārgā priekškara pārplīšanu un saules aptumsumu, bet arī pa'ša Jēzus per­sonu, mums tikai lieku reizi atgādina psiholoģisko feno­menu, kas izpaudies nesaskaņā starp vēsturisko īstenību un atšķirtībā mītošo, tikai savu ticējumu lokā paliekošo pirmo kristiešu draudžu iztēli, nesaskaņā starp grieķu un romiešu apkārtējās sabiedrības vienaldzību un saujiņu sava skolotāja mācības aizrautu cilvēku, kuri uzskatīja sevi par «brāļiem un māsām iekš Kristus», ļaudamies ira­cionāliem jūsmīgiem sapņojumiem un ilgām. Brīnumainā pasaule, kurā dievs miris krusta nāvē un pēc tam aug­šāmcēlies, viņiem šķita īstenāka par reālo pasauli, ar ko tiem diendienā nācās saskarties. Bet ebrejiem un pagā­niem krustā sistais Jēzus, kā izsakās Šteinmans, bija tikai «viens no miljoniem vergu Romas impērijā».

Daži Bībeles zinātnieki, nespēdami samierināties ar šādu izskaidrojumu, nododas cerībām, ka sākotnēji tomēr pastāvējuši rakstīti avoti, kuros pieminēts Jēzus, tikai karu un politisko pārmaiņu vētrās tie gājuši bojā. Romas lielajā ugunsgrēkā Nerona valdīšanas laikā, piemēram, sadedzis viss valsts arhīvs, kurā varētu būt bijuši doku­menti par Jēzu, kaut vai Poncija Pilāta atskaites. 70. gadā Tits ieņēma un nopostīja Jeruzalemi. Reizē ar templi un blakus celtnēm droši vien sadeguši arī sinedrija proto­koli, kuros_ vajadzēja būt materiāliem Galilieša lietā. Karš Palestīnā plosījās septiņus gadus, turklāt tas bija nikns, asiņains un postīgs. Simtiem tūkstošu ebreju tika aizvesti gūstā vai mira krusta nāvē. Romieši Palestīnā sistemātiski nopostīja visus dievnamus, bet tajos atrastos svētos rakstus un dokumentus sadedzināja sārtos.

Runājot par pirmajiem Jeruzalemes kristiešiem, Jē­zus misijas aculieciniekiem, jāatzīmē, ka šeit stāvoklis bija citāds. Kristieši negribēja piedalīties ebreju dumpī un 66. gadā izceļoja uz Pellas pilsētu Aizjordānā. Tā kā Kumranā atrastie tīstokļi liecina, ka viņiem tuvu stāvo­šajai sektai bijusi sava literatūra, tad jāuzskata par iespējamu, ka tāda bija arī izceļotājiem no Jeruzalemes. Šādā gadījumā viņi to būs paņēmuši sev līdzi. Viņi bija jūdeokristieši, kuri,ievēroja visus rituālos priekšrakstus, tai skaitā arī apgraizīšanu. Pellā viņi •— kā tas vispār mēdz būt trimdā — vēl stingrāk pieturējās pie Mozus ticības un uzskatīja Jēzu tikai par ebreju pravieti un mesiju. Apvienojušies ebionītu sektā, viņi tur pastāvēja vairākus desmitus gadu, arvien vairāk attālinādamies no kristietības galvenā virziena, kurš Pāvila un helēnisma ietekmē zaudēja saikni ar jūdaismu. Pakāpeniski viņi pa­zuda no vēstures lapām: daļa sektas locekļu atgriezās, tēvu reliģijas klēpī, bet daļa ieplūda apkārtējā helēnismā. Jādomā, ka reizē ar sektu neglābjami pazudusi arī litera­tūra, ko bija veidojuši šie visautentiskākie Nacarieša mācekļi. Varbūt tomēr kādreiz, pateicoties kādai laimīgai nejaušībai, kaut kas no šīs hipotētiskās literatūras atra­dīsies. Par šādu iespēju liecina kaut vai 1966. gadā arābu tulkojumā atrastais polemiskais traktāts, kurš neapšau­bāmi radies ebionītu vidē. Sīkāk par to parunāsim vēlāk, tagad tikai piebildīsim, ka tas asi uzbrūk Pāvilam par šķietamo neuzticību Jēzus mācībai, pasludinot, ka Jēzus pats bijis dievs un pestītājs.

Kristietībai izplatoties aizvien plašākās aprindās, pie­auga arī romiešu un grieķu intelektuālistu izrādītā pre­testība. Radās plaša literatūra, kas polemizēja ar jaunās reliģijas doktrīnām, cīnījās pret tās pieaugošo ietekmi, visvisādi to izsmēja un izzoboja. Tiklīdz katoļu baznīca bija kļuvusi par valsts reliģiju, tā nesaudzīgi iznīcināja visus šāda veida pamfletus, pēcnācējos radīdama i< spaidu, ka tā savā attīstībā nav sadūrusies ar lielāku tā laika izglītoto cilvēku pretestību, ka kristietības iz­platīšanās notikusi bez asākiem konfliktiem. Raksturīgs piemērs šai iznīcināšanas akcijai ir neoplatonisma pārstā­vis filozofs Porfirijs, kurš dzīvoja 3. gadsimtā. Viņš uz­rakstīja. veselus piecpadsmit sējumus .pret kristietību vērstu apcerējumu un polemisku traktātu. Pēc Bizantijas ķeizaru Valentiniāna III un Teodora II rīkojuma tie visi sadedzināti uz sārta, un, tā no šiem darbiem nav palicis nekādu pēdu.

No tiem autoriem, kurus nosodīja baznīca, sevišķi plašu slavu iemantoja grieķu un romiešu filozofs, stoi- cisma un platonisma piekritējs, filozofiski noskaņotā ķei­zara Marka Aurēlija uzticības vīrs, viens no bīstamāka­jiem kristietības idejiskajiem pretiniekiem Celss. Kal viņš publicēja polemisko dialogu «Patiesības vārds» (ap 177. g.), kura ārkārtīgi asi uzbrūk kristietībai, radies ap­jukums un daudzi kristieši viņa argumentācijas ietekmē atsacījušies no savas ticības. Šim traktātam bija tāds pats liktenis kā daudziem citiem līdzīgiem — tas bez pēdām pazudis. Taču dīvainā kārtā sagadījies tā, ka mums traktāta saturs jo sīki zināms, pateicoties Origē- nam (185.—254.) — vienam no visizcilākajiem kristiešu teologiem un domātājiem. Polemiskajā sacerējumā «Contra Celsum» («Pret Celšu») viņš veselām nodaļām citējis savu pretinieku, lai pēc tam vērstos pret to ar saviem argumentiem. Šādu citātu ir tik daudz, ka gan­drīz bez iztrūkumiem bija iespējams restaurēt «Patiesības vārda» tekstu.

Celss vispirms pārmet kristiešiem to, ka viņi par Jēzu radījuši tik daudz pretrunīgu nostāstu un tik bieži ma ­nījuši evaņģēliju tekstus, ka beidzot paši tajos sapinu­šies. Taču visvairāk vietas Celss veltī jautājumam par Jēzus izcelsmi. Balstīdamies uz tajā laikā izplatītajām baumām, Celss apgalvo, ka Jēzus māte bijusi palaidnī­gas uzvedības lauku sieviete. Viņas vīrs, namdaris pēc nodarbošanās, sievu padzinis no mājām, jo atklājis, ka tā viņam bijusi neuzticīga ar kādu grieķu tautības ro­miešu leģionu kareivi Panteru. Palikusi bez pajumtes, viņa klaiņojusi pa visu zemi, līdz kādā kūtī dzemdējusi ārlaulības dēlu Jēzu. Kad dēls paaudzies, tas, darbu meklēdams, aizklīdis līdz Ēģiptei, kur iemanījies visādos pesteļotāja paņēmienos. Pēc atgriešanās Galilejā viņš savu māža mākslu izmantojis, lai nopelnītu pārtiku. Sajā ziņā viņš guvis tādus panākumus, ka kļuvis iedomīgs un pasludinājis, ka esot dieva dēls. Celss izvirza vēl virkni citu kristiešus aizskarošu apvainojumu, kas tajā laikā bija plaši pazīstami un raksturoja sīvo cīņu starp kristiešiem un jūdaisma piekritējiem Romas impērijas da­žādās pilsētās. Šās cīņas atbalsis samanāmas ari Jaunajā derībā. Tāpat talmudā ietverti vairāki ar Jēzus personu saistīti nostāsti un baumas, bet kādā traktātā pat atro­dams viss nostāsts par laulības pārkāpumu, ko Marija izdarījusi ar kareivi Panteru. Šās leģendas izplatīšanos veicināja ebreju vēsturē nedzirdēts gadījums, kad jūdu priestera meita Miriama bat-Bilga atsacījusies no tēvu ticības, lai izietu par sievu pie Seleikidu armijas ka­reivja. Miriamas bat-Bilgas sajaukšana ar Jēzus māti Ma­riju tā laika nikno cīņu un apmelojumu gaisotnē bija gandrīz vai neizbēgama. Atgādināsim, ka t. s. Palestīnas talmuds savu galīgo redakciju ieguvis tikai ap 400. gadu, «Babilonijas talmuds» — vēl simts gadu vēlāk, bet Celss savu sacerējumu rakstījis ap 177. gadu. Tas liecina, cik sīksta noturība ir šāda veida baumām. Tās bijušas ap­grozībā pāris simtu gadu, bet pēc tam atkal guva de­dzīgus piekritējus Apgaismības laikmetā.

Tā, lūk, beidzas mēģinājumi atrast īstā Jēzus pēdas nekristiešu rakstniecībā, beidzas — to grūti noliegt — ar pilnīgu neveiksmi.