Evaņģēlistu stāsti

KĀDS IZSKATĪJĀS JĒZUS?

Ja pārdomu brīdī mēs sev pajautātu, kāds tad Jēzus īsti izskatījies, mēs, sev par izbrīnu, apjēgtu, ka evaņģēlijos par to nemaz nav runa. Bet Galilietis taču tajos ir visur, viņš ir centrālā figūra visos evaņģēliju nostāstos, visās līdzībās. Un, lai gan šajos nostāstos viņš ar savu suverēno, no zemes būtnēm atšķirīgo personu paceļas visiem pāri, Jēzus tomēr vienlaikus ir tāds pats parasts cilvēks kā visi citi, ar saviem trūkumiem un vā­jībām. Klīzdams pa Galilejas un Jūdejas ceļiem, viņš labprāt ielaižas sarunās ar nejauši sastaptiem cilvēkiem, ciemojas draugu un paziņu mājās un, ja vien mēs ticam Jānim, nemaz nenoniecina aktīvu piedalīšanos līksmās kāzu dzīrēs. Kā visi mirstīgie, arī viņš pazina ciešanas, izmisumu, svārstības un šaubas, līdz savu dramatisko dzīvi beidza drausmīgā mocekļa nāvē pie krusta.

Ja mēs arī pieņemtu, ka evaņģēlistiem nav bijis no­doma rakstīt Jēzus biogrāfiju, tad tomēr liekas savādi, ka viņiem par Jēzus izskatu nav nekā, absolūti nekā ko sacīt. Viņi pat neieminas, vai Jēzus bijis liela vai maza auguma, skaists vai neglīts, kādā krāsā viņam bi­juši mati vai acis, kā viņš ģērbies. Jēzus viņu stāstījumos ir nemateriāls, apbrīnojami neuzskatāms, it kā būtu val­kājis burvju cepuri, kas viņu padarījusi neredzamu.

Vai apustuļi apzināti būtu izvairījušies no Jēzus ārējā izskata aprakstīšanas? Liekas, ka šādu aprakstu trūkums tikai vēlreiz apstiprina teoriju par evaņģēliju avotiem un to tapšanas apstākļiem. Evaņģēlisti, kā to konstatē daudzi biblistikas speciālisti, nebija aprakstāmo notikumu aculiecinieki, un viņiem nav bijis ziņu par to, kāds Jē­zus izskatījies. Tie nerakstīja viņa biogrāfiju, bet sako­poja ticējumus, kurus par Jēzu bija dzirdējuši kristiešu vidū plašajā grieķu un romiešu pasaulē, rakstīja atrau­tībā no Palestīnas īstenības, kur Jēzus pavadīja savu dzīvi un kur kādreiz mita cilvēki, kas viņu bija pazi­nuši. Jēzus tēls. veicis tālu ceļu laikā un telpā un līdz neskaitāmiem viņa cienītājiem helēniskajā pasaulē no­nāca jau sublimēts, zaudējis jebkādas miesiskas pazīmes, dievišķīgas gaismas apmirdzēts, ar vārdu sakot — de- humanizēts.

Par dažām Jēzus ārējā izskata iezīmēm mēs varam spriest netieši, dedukcijas ceļā tās atvedinot no atseviš­ķiem evaņģēliju pantiem, kuriem ar šo problēmu šķie­tami nav nekā kopīga. Kāpēc, piemēram, Jūdam Ģetze- manes dārzā vajadzēja Jēzu skūpstīt, lai uzrādītu viņu augstā priestera bendēm? Te neviļus prātā nāk doma: droši vien tāpēc, ka ārēji viņš ne ar ko īpaši neatšķīrās no citiem Jeruzalemes ebrejiem, bija tāds pats caurmēra semītu tipa cilvēks, kas izskata ziņā saplūda ar apkār­tējo pūli.

Kā mēs zinām, Jēzus nav bijis askēts un viņam pa­ticis būt cilvēku sabiedrībā. Droši vien arī apģērbā viņš nebūs bijis nolaidīgs, ja jau romiešu leģionāri, kas stā­vēja sardzē pie krusta, uzskatījuši viņa drēbes par pie­tiekami vērtīgām, lai mestu kauliņus, kurš tās laimēs.

Par trāpīgu novērojumu mums jāpateicas lielajam angļu rakstniekam Herbertam Velsam. Savā monumen­tālajā «Pasaules vēsturē» viņš pievērš uzmanību tam ap­stāklim, ka krustā sistais Jēzus izdvesis garu daudz agrāk nekā pārējie tādai pašai nāvei nolemtie. Tas noticis tik ātri, ka Pilāts, kad viņam paziņojuši par Jēzus nāvi, esot šaubījies, vai Jēzus tiešām jau miris. No tā Velss acīm­redzot dibināti secina, ka Jēzus droši vien bijis fiziski pavārgs un trausls.

Tomēr tas, ko par Jēzus ārējo izskatu starp rindām varam izlasīt Jaunās derības kanoniskajās grāmatās, ko­pumā sniedz tikai ļoti nepilnīgu un miglainu priekšstatu. Kristiešu kolektīvā iztēle tāda tukšuma nevarēja ciest, tāpēc, kārodama uzzināt ko vairāk par Jēzu, drīz šo robu sāka aizpildīt ar aizvien ikdienišķākiem sīkumiem. Šādā veidā par Jēzus izskatu radās nostāsti, kuri droši vien daļēji balstījās uz šādām vai tādām no Jeruzalemes uz helēniskajām pilsētām atklīdušām valodām.

Kā Jēzus izskatu iztēlojās viņa agrīno piekritēju ma­sas? Dīvaini ir tas, ka par tuvākām ziņām šajā jautā­jumā mums jāpateicas vienam no vissīvākajiem kristie­tības ienaidniekiem, jau minētajam ķeizara Marka Aurē­lija draugam Celsam. Pareizāk sakot, gan ne viņam pa­šam, jo Celsa pamflets līdz mūsu dienām nav saglabā­jies, bet gan baznīcas rakstniekam Origēnam, kurš savā polemiskajā traktātā «Pret Celšu» tik plaši citējis savu pretinieku, ka mums gandrīz burtiski zināmi visi galvenie Celsa slēdzieni.

'Lūk, ko Origēna izklāstā raksta Celss: «Ja viņā (Jēzū) patiesi būtu iemājojis dieva gars, tad viņam būtu va­jadzējis atšķirties no citiem ar sejas skaistumu un auguma diženumu, tāpat ar daiļrunību. Nav taču domā­jams, ka tāds, kura miesās ir kas dievišķīgs, ne ār ko neatšķirtos no pārējiem. Tomēr ļaudis runā, ka Jēzus bijis necila auguma cilvēks, bet viņa seja tik neglīta, ka likusies pat pretīga.»

Tas bija tipisks antīkās pasaules cilvēka uzskats: grieķu un romiešu mitoloģijas garā audzināts, viņš ne­spēja iedomāties, ka dievs iemājotu tādā cilvēkā, kurš neizceltos ar pilnīgu miesas daiļumu. Tas, ka Jēzus bijis neglīts, Celsam likās neapgāžams arguments pret viņa dievišķo dabu.

Bet vai tā laika kristieši patiesi Jēzu iztēlojās tādu, kādu viņu mums rāda Celss? Izrādās, ka jā, jo to visā pilnībā apstiprina baznīcas rakstnieks Tertuliāns. Savos polemiskajos dialogos ar Pāvila piekritēju un Vecās de­rības pretinieku Markionu viņš Jēzu apraksta šādi: «Viņa izskatam trūka jebkāda skaistuma un pievilcības. Patiesi, vai jel maz atrastos tāds drosminieks, kurš no­darītu kauču vismazāko kaiti ar ārkārtēju skaistumu apveltītam un debess spozmes apmirdzētam augumam? Kurš gan būtu apspļaudījis tādu seju, ja nebijis neglī­tuma, ko Jēzus Kristus bija pieņēmis un kas viņu pada­rīja nicināmu ļaužu acīs, tā ka šis vaigs šķita tikai ap­spļaudīšanu pelnījis?»

Tertuliāns — un tas mums ļoti svarīgi — pie reizes atklāj arī pirmavotu, kurš tajā laikā paskubinājis Jēzus ārējo veidolu iztēloties tik neizskatīgu. Izrādās, ka šeit mēs sastopamies ar vienu no daudziem savā ziņā vien­reizīga domāšanas veida piemēriem, par kuru šajā grā­matā jau minēts un kuram mēs vēlāk veltīsim lielāku vērību. Izrādās, ka toreizējie Jēzus piekritēji, dziļi ticē­dami, ka Vecajā derībā atrodamiem pravietojumiem par mesiju pilnīgi jāattiecas uz Jēzus dzīvi, šos pareģojumus izmantoja vislabākos nolūkos, lai tēlaini rekonstruētu tos Jēzus dzīves fragmentus, par kuriem viņiem nekas ne­bija zināms vai kuru vispār nemaz nav bijis.

Tā, piemēram, Tertuliāns, attēlodams Jēzus ārējo iz­skatu, atklāti atsaucas uz Jesajas pravietojuma slaveno fragmentu, kurā lasāms: «Viņš, tā kunga kalps, uzauga neticīgā pūļa priekšā kā atvase un kā saknes atzarojums izkaltušā zemē. Viņam nebija nekāda izskata, nedz arī kāda skaistuma, lai mēs to ar labpatiku uzlūkotu; tur nebija arī nekā ārēji redzama, lai mēs viņā būtu atra­duši ko patīkamu. Taisni otrādi, viņš bija nicināts, la­bākie ļaudis no viņa vairījās, vīrs, kam nebija svešas sā­pes un kas bija norūdīts ciešanās, tāds, kura priekšā aiz­klāja vaigu, tā nicināts, ka mēs viņu ne par ko neturē­jām. Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzska­tījām par sodītu, dieva satriektu un nomocītu» (Jesajas grāmata, 53:2—4).

Te jāpasvītro, ka visi autori, kurus mēs nule piemi­nējām, dzīvojuši 2. gadsimta otrajā pusē, tātad viņi atspoguļoja tās paaudzes uzskatus, ko no Jēzus nāves atdalīja vairāk nekā gadsimts.

Laikmetā, kad cilvēka vidējais mūža ilgums bija visai mazs, gadsimts uzskatāms par milzīgi garu laika posmu. Tātad ne tikai «helēnistu» dumpis, apustuļa Pāvila refor- mistiskā doktrīna un Jeruzalemes nopostīšana viņus šķīra no notikumiem Galilejā un Jūdejā, bet arī laika strau­jais tecējums, kurš bija izskalojis paaudžu vēsturisko atmiņu, atbrīvodams ceļu leģendai. Tieši šāda leģenda ir arī nupat sniegtais, uz Vecās derības pravietojumu plašu un patvaļīgu iztulkojumu dibinātais Jēzus ārējā izskata apraksts.

Origēns, polemizēdams ar Celšu, izvirza tēzi, ka tieši Jēzus neizskatīgumā rodams viņa dievišķīguma pierādī­jums. Pēc Origēna domām, šādā veidā Jēzus tēlā izpau­žas gara pārākums pār iznīcīgo miesu. Turklāt Jēzus šādā koncepcijā bija kļuvis tuvs un saprotams nabadzībā un apspiestībā dzīvojošām viņa piekritēju masām. Tas bija pēc viņu līdzības veidots Jēzus, dievinātais un mī­ļotais, kurš savā necilībā simbolizēja viņu pašu dzīves nožēlojamo likteni.

Taču pienāca laiks, kad kristiešu iztēlē sāka gūt pār­svaru priekšstati, kuru cilme meklējama grieķu un ro­miešu mitoloģijā. Jēzus bijis dievs, tādēļ tam vajadzējis būt daiļa un cēla izskata vīram. Kristietībā vienkārši no jauna uzdīga pagānisma ideja par miesas un gara ideālo harmoniju. Šo jauno tendenci aizsāka Jānis Zeltamute, pretmetā tradīcijai apgalvodams, ka Jēzus bijis brīnum­skaists.

Visspilgtāko izpausmi šis uzskats guva renesanses mākslā. Dedzīgais platonisma piekritējs Mikelandželo savā freskā «Pastarā tiesa» Siksta kapellā Jēzu attēloja kā skaistu jaunekli bez bārdas, izpelnīdamies pāvesta galma augstmaņu asu kritiku. Vēl pārsteidzošāka šajā ziņā ir Mikelandželo nepabeigtā skulptūra, kas uzstādīta pa kreisi no altāra Romas baznīcā «Santa Maria sopra Minerva». Jēzus tajā rādīts kā kails, labi noaudzis, grieķu dievam līdzīgs jauneklis ar krustu rokā. Svētuļu vidū šis tēls izraisīja veselu sašutuma vētru, tālab to ap­joza ar smieklīgu bronzas gurnu apsēju. Plašajās masās šis tēls kļuva par kulta objektu, tā ka vienu tā pēdu arī nācās noklāt ar bronzas kārtu, lai marmoru pasar­gātu no ticīgo neskaitāmajiem skūpstiem.

Raksturīga liecība šai tendencei ir t. s. Lentula vēs­tule. To uzdod par atskaiti, ko Romas senātam esot no­sūtījis Palestīnas prokonsuls. Tās autors savai priekšnie­cībai par Jēzu raksta šādi: «Viņš bija vienkāršs vidēja auguma cilvēks ar valdzinošu un cildenu seju. Norau­goties uz viņu, reizē gribējās viņu mīlēt un bīties. Mati viņam bija tumšbrūnā krāsā, gludi līdz ausīm, bet tālāk, kļūdami gaišāki un spožāki, cirtās novijās līdz pleciem, galvvidū pārdalīti ar šķirtni, kā tas nacariešiem parasts; piere viņam bija skaidra un mierīga, seja bez grumbām un lāsumiem un apliecināja mieru un spēku. Nevaino­jams bija deguna un mutes veidojums, bārda bieza, tādā pašā krāsā kā mati, acis zilganzaļas, spožas un dzīvas. Dusmās viņš bija bargs, pamācot — draudzīgs un smalk­jūtīgs, ar līksmu nopietnību. Reizēm viņš raudāja, taču nekad nesmējās. Stāja cildena un vienkārša, rokas un pleci tīkami, runā nopietns, kautrīgs un mazvārdīgs, tā ka, atbilstoši pravieša izteicienam, viņu var nosaukt par «vistīkamāko skaistumā starp cilvēku dēliem.»»

Šo cildinājumu esot rakstījis augsts Romas ierēdnis savai priekšniecībai senātā. Un dīvaini, ka gadsimtiem ilgi tas uzskatīts par autentisku pat dažās izglītotu cil­vēku aprindās. «Lentula vēstule» tika bieži iespiesta ar plašiem komentāriem, lai stiprinātu kristiešus viņu ticībā. Taču šodien zināms, ka šis apokrifs jeb, pareizāk sakot, rupjiem pavedieniem sadiegtais viltojums radies tikai 13. gadsimtā un pirmo reizi publicēts 1474. gadā.

Šajā sakarā ir vērts pieminēt 15. gadsimta humānistu un pāvesta Nikolaja V sekretāru Lorenco Vallu, kurš ir ļoti interesanta personība. Lorenco Valla bija viens no pirmajiem zinātniekiem, kurš Bībeles pētīšanā izmanto­jis tekstoloģiskās kritikas metodi, atklādams tajā dau­dzas pretrunas. Viņa racionālistisko Bībeles tekstu pēt­niecības metodi vēlāk pārņēma lielais humānists Roter- damas Erazms.

Valla prata novērtēt arī «Lentula vēstuli» un publiski to pasludināja par kāda viltvārža rosīgās iztēles radītu viltojumu. Tomēr šis drosmīgais un gaiši domājošais cil­vēks, kas tik tuvu stāvēja pāvestam, netika uzklausīts, jo ļaudīm bija daudz patīkamāk un izdevīgāk ticēt, ka Jēzus bijis tāds, kā to savā atskaitē iztēlojusi Romas im­pērijas amatpersona, tātad šķietami objektīvs liecinieks.

Taču arī vecākais Jēzus portretējuma stils pilnīgi ne­izzuda. Atkarībā no kristiešu paaudžu garīgajām vaja­dzībām tas atkal reizēm atdzima, jo sevišķi klaji izpauz- damies gotiskajā mākslā. Šodien tas vēl rod iemieso­jumu tautas koktēlniecībā.

Interesanti, ka jautājums par Jēzus ārējo veidolu jeb, izsakoties precīzāk, par viņa augumu no jauna atkal uzpeldējis pirms samērā neilga laika. Ieganstu šīm mūs­dienu pārrunām deva lielu cieņu iemantojušais t. s. «Turīnas līķauts» — palags, kurā Arimatijas Jāzeps esot ievīstījis no krusta noņemto Jēzu. Uz linu auduma pa­laga redzams neskaidrs cilvēka auguma atveids rūsganā krāsā. Kāds Turīnas fotogrāfs 1898. gadā šo līķautu no­fotografēja, un tad atklājās dīvainā parādība. Izrādījās, ka šis atveids ir negatīvs, līdzīgs tādam, kāds rodas uz tumsā ar attīstītāju apstrādātas fotofilmas. Fotoattēlā jau skaidri iezīmējas kaila, bārdaina, labi noauguša vīrieša apveidi no priekšas un muguras, ar naglu rētām uz rokām un kājām, kā arī ar 125 švīkām uz muguras. Redzama pat šķēpa dūriena brūce krūtīs un daudz sīku rētu galvā, kuras atvedina atmiņā ērkšķu kroni. Pa­skaidrojams vēl būtu tas, kā radušās divkāršās aprises — no priekšas un muguras. Mirušā augums uzlikts uz iz­klāta palaga, pēc kam ar vienu tā brīvo pusi līķis ap­segts no virsas. Tādā kārtā radies dubultattēls, kurā vī­rietis redzams no priekšas un muguras, pie kam abas puses galvas virsū saskaras.

Mediķi un ķīmiķi jau ilgus gadus pūlas noskaidrot, kā šāds attēls varēja rasties. Pārsvaru ņem domas, ka šajā gadījumā sākusies ķīmiska reakcija starp mirušā cil­vēka ķermeņa izgarotiem amonjaka savienojumiem, mir­rēm un aloji, ar kurām bijis piesātināts augums. Šeit jāpiemin arī šāds interesants fakts: daži nekritiski no­skaņoti autori uzskata par iespējamu, ka, Jēzum augšām­ceļoties, viņa augums izstrāvojis spēcīgu elektrisku lā­diņu, izraisot minēto ķīmisko reakciju. Vēl jāpiebilst, ka visi evaņģēlisti patiesi piemin līķautu, kurā Jēzus bijis ievīstīts. Taču tikai Jāņa evaņģēlijā lasām par mirrēm un aloji, no kurām izgatavotās smaržvielas atnesis no­slēpumainais Nikodēms.

Sabiedriskās domas spiests, Turīnas arhibīskaps 1969. gadā izveidoja speciālistu komisiju, kurai vajadzēja izlemt jautājumu, vai palags ir autentisks. Taču pirms runājam par tās darbību, aplūkosim vēl vienu, mūs šo­brīd interesējošu jautājumu, kas saistīts ar šiem mek­lējumiem. Pētnieki bija pārliecināti, ka pēc aprisēm,' kas saglabājušās uz pārklāja, būs iespējams noteikt Jēzus auguma izmērus. Taču jocīgā kārtā pat tik niecīgā jau­tājumā nevarēja sasniegt vienprātību. Itāļu profesors Ni- kolo Miani un prelāts Gilo Riči aplēsa, ka Jēzus bijis 162,56 cm garš, bet pēc tēlnieka un anatomijas speciā­lista profesora Lorenco Ferri kalkulācijām iznāca, ka viņa augums pārsniedzis 182 cm. Milzīgā starpība izskaidro­jama ar to, ka ķermeņa apveidi uz auduma nav iezīmē­jušies skaidri, bet ir izplūduši.

Tā mēs arī neuzzinājām, vai Jēzus bijis liela vai maza auguma. Un grūti atturēties no iespaida, ka visi šie prā­tojumi, strīdi un centimetru skaitīšana atgādina neno­pietnu, tukšu blēņošanos. Vispirms jau tāpēc, ka līķ­auta autentiskums, neraugoties uz tā piekritēju izmisī­gām pūlēm, pārliecinoši nav ticis pierādīts. To nespēja pat jau minētā ekspertu komisija, kurā taču bija iekļauti galvenokārt katoļi. Kad šīs komisijas loceklim, slavena­jam tiesu medicīnas speciālistam profesoram Kordiļjam jautaja, vai viņš tic līķauta autentiskumam, profesors ar smaidu atbildēja: «Kā ticīgais es uz šo jautājumu at­bildu: jā, bet kā ārsts: pagaidiet, lūdzu, kādu mirkli.» Tomēr šis mirklis pārvērties jau par gadiem, bet slavenā komisija vēl līdz šim nav izdarījusi nekādu sledzienu. Pat pāvests atturas ieņemt noteiktu viedokli, bet Turīnas arhibīskaps kardināls Pelegrino, kurš ir šā līķauta augstākais aizgādnis, izteicies, ka nav izdevies pierādīt, ka palags ir tas pats, kurš līdz 1204. gadam at­radies Konstantinopolē. Tomēr nav dota atļauja izdarīt vienīgo drošo auduma vecuma noteikšanu ar oglekļa izotopa C14 palīdzību, aizbildinoties ar to, ka šim no­lūkam būtu upurējams pārāk prāvs līķauta gabals.

Argumenti pret līķauta autentiskumu ir pārāk no­pietni un to ir pārāk daudz, lai tos vienkārši neievērotu. Nedrīkstam aizmirst, ka dažādās baznīcās ir veseli četr­desmit šķietami autentiski līķauti. Turīnas līķauts parā­dījās tikai 1204. gadā, pēc tam kad krustneši ieņēma Bi- zantiju. Tas bija laiks, kad jo plaši uzplauka tirdzniecība ar viltotām relikvijām. Vēl līdz mūsu dienām dažādās baznīcās Eiropā glabājās 32 naglas, ar kurām Jēzus bijis piesists krustā, piecpadsmit svēto šķēpu, seši sūkļi, ar kuriem Jēzus dzirdināts, un liels daudzums drānu, par kurām leģionāri metuši kauliņus, u. c.

Konstantinopolē, sadalot laupījumu, minētais līķauts kritis franču bruņiniekam Oto de la Rošam, bet viņš to uzdāvinājis savam tēvam. Tālākais relikvijas liktenis vi­sumā ir zināms.

Bet kas ar to noticis pirms 1204. gada? Gandrīz 1200 gadu pēc Jēzus nāves par to nekas nebija zināms, līdz līķauts pēkšņi parādījās tieši tajā laikā, kad sākās viltus relikviju masveida producēšana. Nekādu, kaut visniecī­gāko ziņu par šo līķautu nav arī citādi tik bagātajās un precīzajās Bizantijas hronikās. Te mēs saduramies ar al­ternatīvu: vai nu viss par līķautu ticis tīšām noklusēts, vai arī tā vispār nemaz nav bijis. Kamēr šis milzīgais robs relikvijas vēsturē nebūs aizpildīts, tikmēr neviens loģiski domājošs cilvēks nevar ticēt līķauta autentisku­mam.

Turklāt Bībeles pētnieki pret līķauta autentiskumu iz­virza vēl vienu iebildumu, kam ir daudz lielāks īpat­svars. Un proti, fakts, ka uz tā atrodams ķermeņa no­spiedums, ir pretrunā ar ebreju tā laika apbedīšanas pa­ražām. Stingri ievērotais rituāls prasīja, lai mirušā augums tiktu ieziests un savīstīts apsējos, bet galva ap­klāta ar lakatu, kā mēs to, piemēram, lasām stāstījumā par Lācara pamodināšanu no miroņiem: «Un mironis iznāca; kājas un rokas tam bija autiem sasietas, un seja aizsegta ar sviedrautu» (Jāņa ev., 11:44). Jēzus augums, kā raksta poJu Bībeles pētnieks katoļu priesteris profe­sors E. Dombrovskis, «nevarēja nākt saskarē ar līķautu» un secina: «Iepriekš aprakstītais apbedīšanas rituāls šķiet izslēdzam iespēju, ka Turīnas līķauts varētu būt auten­tisks.» [2]

Tātad — ko mums īsti izdevies uzzināt par Jēzus fizisko veidolu? Atbilde var būt tikai viena: absolūti neko. Viss, ko mēs par šo jautājumu esam lasījuši, ir vai nu iztēles, vai tukšu prātojumu auglis, vai arī diev­ticīgas vēlmes. Ar vārdu sakot, mums šeit ir darīšana ar vistīrāko mitoloģiju. Gleznotāji un tēlnieki Jēzus iz­skatu iedomājās tādu, kādu viņiem to diktēja pašu iz­tēle un laikmeta gars. Jēzus tātad no pašiem kristietības aizsākumiem ir bijis neziņā tīts, noslēpumains tēls.

KUR UN KAD DZIMIS JĒZUS?

Daudzi lasītāji laikam būs pārsteigti, uzzinājuši, ka tāpat droši nav nosakāms arī Jēzus vecums. Mēs nezi­nām, kad viņš ir dzimis un cik viņam bijis gadu, mirstot pie krusta. Dažs labs mums ar izbrīnu atbildēs: kā tad tā? Lūka taču raksta, ka Jēzus savu darbību atklātībā uzsācis, kad viņam bijis trīsdesmit gadu (Lūkas ev., 3:23).

Tā jau nu gan būtu, taču evaņģēlists .Jānis, liekas, to noliedz, rakstīdams: «Tad jūdi viņam sacīja: «Tev vēl nav piecdesmit gadu, un tu būtu Ābrahāmu redzējis?»» (Jāņa ev., 8:57). Bet Jēzus viņu alošanos neizlabo, tatad klusēdams it kā apstiprina to, ko viņi saka. Lūka un Jānis šeit viens otram nepārprotami runā pretim, un, kā tas šajos gadījumos parasti mēdz būt, Bībeles pētnieki meklē kaut kādu šīs pretrunas atrisinājumu. Piemēram, viņi saka, ka Jēzum gan bijis trīsdesmit gadu, tikai viņš izskatījies vecāks. Šim argumentam nav nekāda pama­tojuma, un tas pilnīgi no gaisa grābts. Grūti prasīt, lai kāds šādus minējumus ņemtu nopietni. Viens tomēr ir pilnīgi drošs: evaņģēlists Jānis šos piecdesmit gadus nav izdomājis, bet ebreju izteikumos atbalsojās uzskats, kāds tajā laikā bijis izplatīts noteiktās kristiešu aprindās. Tur­klāt pārsteidz vēl tas, ka Lūka tāpat Jēzus vecumu no­saka tikai aptuveni, tātad drošu ziņu viņam nav bijis.

Tādēļ rodas dibinātas aizdomas, ka ziņas par Jēzus vecumu nav nākušas no Palestīnas un nebalstās uz reālas informācijas. Tās varēja būt it kā Vecās derības un per­siešu reliģijas izraisīto reminiscenču sakausējums vēl kopš tiem laikiem, kad ebreji atradās Bābeles gūstā. Šo avotu ietekmē ļaužu prātos bija izstrādājies stereotips priekšstats, ka tautu vadoņiem, reliģiju reformatoriem un atbrīvotājiem, uzsākot savu vēsturisko misiju, vaja­dzēja būt gadu trīsdesmit veciem, tātad sasniegušiem vī­rišķīgu briedumu.

Tieši šādā vecumā ķēniņa tronī nāca Dāvids (2. Sa- muēla grām., 5:4), Jāzeps «stājās amatā Ēģiptes ķēniņa faraona priekšā» (1. Mozus grām., 41:46), bet Irānas reli­ģiskais reformators Zaratustra sāka sludināt savu mācību par Arimanu un Ormuzdu (6. gadsimtā p. m. ē.). Tādēļ nav nekāds brīnums, ka Jēzus piekritēji, kuriem nebija vajadzīgo datu par viņa šīs zemes dzīvi, pielietoja viņu apziņā dziļi iesakņojušos šablonu: Jēzum, tāpat kā Dā­vidam un Jāzepam, sākot savu darbību atklātībā, vaja­dzēja būt gadu trīsdesmit vecam.

Kā jau minējām, par Jēzus piedzimšanu raksta tikai Matejs un Lūka. Tomēr katrs no viņiem savu stāstījumu saista ar atšķirīgiem vēsturiskiem faktiem, kas zināmi no citiem avotiem un ļauj aptuveni nosacīt šī notikuma laiku. Mateja evaņģēlijā mēs lasām, ka ķēniņš Hērods licis apkaut bērnus, kā arī par Jēzus vecāku bēgšanu uz

Ēģipti, bet Lūka izskaidro svētās ģimenes atrašanos Bet- lēmē ar to, ka Marijai ar Jāzepu tur vajadzējis būt sa­karā ar tautas skaitīšanu, ko Jūdejā pavēlējis izdarīt Romas vietvaldis Kvirīnijs.

Diemžēl mums jāaizrāda, ka abas šīs versijas nav sa­skaņojamas un tāpēc nevaram tām ticēt. Pēc Mateja zi­ņām, Jēzus dzimis Hēroda valdīšanas laikā, taču zināms, ka Hērods miris 4. gadā p. m. ē. Pavēle par vīriešu kār­tas bērnu apkaušanu viņam būtu jādod vēl agrāk, un Jēzum tai laikā vajadzētu būt vismaz gadu vecam. Līdz ar to iznāk, ka Jēzus dzimis 5. vai 6. gadā p. m. ē.

Bet Lūkas pieminētā tautas skaitīšana, kas izdarīta pēc Romas vietvalža Kvirīnija pavēles, kā mums tas zi­nāms no drošiem vēstures avotiem, Jūdejā notikusi tikai m. ē. 6. vai 7. gadā. Citiem vārdiem sakot, ja mēs ticam Matejam, tad Jēzum tajā laikā vajadzēja būt jau paprā­vam, ap divpadsmit gadu vecam zēnam. Tātad viņš to­reiz nevarēja gulēt Betlēmē silītē, kā to pasakainā kārtā apraksta evaņģēlists Lūka.

Kristiešu Bībeles pētnieki, protams, pūlējās šās nesa­skaņas abu evaņģēlistu stāstījumos nolīdzināt, taču diem­žēl, izmantojot ne ar ko nemotivētus izdomājumus. Tā, viņi uzskata par iespējamu, ka tautas skaitīšana būtu va­rējusi notikt arī Hēroda valdīšanas laikā un tās izkār­tošanai no Romas kā pilnvarotais tad būtu atsūtīts Kvi­rīnijs. Tādā gadījumā tautas skaitīšana un bērnu apkau­šana būtu notikusi vienlaikus — aptuveni 7.—6. gadā p. m. ē.

Sai argumentācijai tomēr trūkst jebkāda pamata, un vēstures avotos neatrodam nekādu pēdu, ka šāda tautas skaitīšana tiešām notikusi. Turklāt, kā mēs tūlīt pārlieci­nāsimies, visi šie spekulatīvie pūliņi ir gluži bezsaturīgi, jo kā viens, tā otrs vēstījums jau pēc sava satura rada nopietnas šaubas.

Tāpat ļoti apšaubāms ir tas, ka Hērods būtu pavēlējis apkaut visus vīriešu kārtas bērnus. Hērods patiesi bija licis nogalināt savu sievu, sievas māti, trijus dēlus un daudz citu radinieku. Viņa valdīšanas pēdējie gadi bija drausmīgu vardarbību, galma intrigu un asiņainu no­rēķinu periods. Bez tam ebreju patrioti un ortodoksālie priesteri Hērodu uzskatīja par nodevēju, jo viņš bija Romai iztapīgs un paklausīgs sabiedrotais. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka visi Hērodu ienīda un par viņa pār­mērībām klīda visbaismīgākās valodas. Tādā šausmu gai­sotnē, protams, varēja rasties arī baumas par bērnu ap­kaušanu. Bet pārsteigumu rada tas, ka Jozefs Flāvijs, kas bija vērīgs vēsturnieks, sīvi ienīda Hērodu un neatstāja neievērotu nevienu tā izdarītu noziegumu, par bērnu ap­kaušanu pat neieminas. Vai patiešām niknais ebreju ķē­niņa ienaidnieks būtu palaidis garām tādu viņam visai izdevīgu faktu? Drīzāk gan liekas, ka nekādas bērnu ap­kaušanas vispār nekad nav bijis un tā ir tikai viena no daudzajām teiksmām, ar kurām saduramies, uzmanīgi laspt evaņģēlijus.

Mums iespējams pat norādīt uz šās teiksmas avotu. Šajā ziņā palīgā nāk pats Matejs, kurš aizvien rūpējas, lai viss viņa stāstītais biitu saskaņots ar Vecās derības pravietojumiem. Hēroda noslepkavoto bērnu vecāku sā­pes Matejs apraksta, izmantodams fragmentu no Jere­mijas grāmatas (31:15), kurā ebreju mātes vaimanā par savu bērnu likteni, kad Nabuhodonosors pēc Palestīnas ieņemšanas 586. gadā p. m. ē. liek tos aizvest uz Babi- lonu. Mateja evaņģēlija otrajā nodaļā (17—18) lasām: «Tad piepildījās pravieša Jeremijas runātie vārdi: «Brēk­šana bija dzirdama Romā, raudu un vaimanu daudz; Rā- hele apraud savus bērnus un nav iepriecināma, jo viņu vairs nav.»»

Bez tam šeit manāma skaidra analoģija ar Mozus dzimšanu. Teiksma stāsta, ka faraons sakarā ar to redzē­jis sapni, kuru gudrie iztulkojuši kā brīdinājumu, ka Ēģiptei draud iznīcība no nule dzimuša izraēliešu bērna. Tālab faraons licis apkaut visus vīriešu kārtas ebreju bērnus, bet Mozus, kā zināms, paglābās.

Ir skaidrs, ka šeit atkal sastopamies ar mums jau pa­zīstamo parādību, ka nezināmo Jēzus laicīgās dzīves gaitu rekonstruēšanai tiek meklēti norādījumi Vecajā derībā.

Tāpat kritiku neiztur Lūkas evaņģēlijā sniegtais stās­tījums par tautas skaitīšanu, jo tas ir pretrunā ar to, kas šajā jautājumā zināms no vēstures. Vispirms, Hē­roda valdīšanas laikā tādu skaitīšanu nevarēja izdarīt romieši. Hērods formāli bija suverēns valdnieks un Ro­mas draugs, bet gudrie romieši neiejaucās savu klientu un sabiedroto šāda veida iekšējās lietās. Stāvoklis mai­nījās pēc Hēroda nāves. Viņa dēls Arhelājs zaudēja troni, un m. ē. 6. vai 7. gadā Jūdeja jau bija Romas pro­vince, ko pārvaldīja prokurators. Ir pilnīgi saprotams, ka, iekļaujot savas impērijas sastāvā tikko ieņemtu te­ritoriju, okupanti tur sarīkojuši tautas skaitīšanu, lai uz­zinātu, par cik palielinājies viņu pavalstnieku skaits.

Taču šī skaitīšana nevarēja notikt tādā veidā, kā mums stāsta Lūka. Nav iedomājams, ka romieši prasītu, lai ļaudis dotos katrs uz savu dzimšanas vietu un tikai tur reģistrētos. Tā rīkojās vienīgi ebreji, kuriem div­padsmit cilšu tradīcija vēl aizvien bija dzīva. Viņiem bija svarīgi uzzināt ne tikai iedzīvotāju kopskaitu, bet arī to sadali pa ciltīm. Romiešiem šis jautājums bija ab­solūti vienaldzīgs, un kā praktiski administratori viņi šādu «tautu staigāšanas» sarīkošanu būtu uzskatījuši par absurdu. Tāpat kā tas tiek darīts mūsu dienās, viņi ļau­dis saskaitītu tur, kur tie pašreiz dzīvo, kur tiem pieder īpašums un kur tie maksā nodokļus.

Skaidri jāapzinās, ka Mateja un Lūkas stāstījumos par Jēzus dzimšanu ir visai maz sakritības punktu, tā ka tie uzskatāmi par divām dažādām, grūti saskaņoja­mām versijām. Marijai eņģelis parādījies tikai Lūkas evaņģēlijā, un tas viņai paziņojis par dieva dēla un Dā­vida troņa mantinieka piedzimšanu. Turpretim Matejam par to nekas nav zināms. Viņa evaņģēlijā eņģelis parā­dās sapņos tikai Jāzepam, lai paziņotu, ka Marija dzem­dēs dēlu, kurš atpestīs savu tautu no grēkiem. Tāpat vi­ņam eņģelis pavēl kopā ar māti un bērnu doties uz Ēģipti. Te jāpiezīmē, ka pārsteidzoša ir pasīvā loma, kāda šajā stāstījumā ierādīta Marijai. Viņa pati nemaz nesastopas ar eņģeli, bet tikai izpilda vīra pavēles. Seit droši vien atspoguļojas sievietes sociālā degradācija ebreju sabiedrībā, kurai evaņģēlijs galvenokārt bija do­māts.

Liekas, ka doktrināli tik svarīgā jautājumā kā nā­kamā pestītāja dzimšanas apstākļi, nedrīkstētu būt nekā apšaubāma. Tomēr abi evaņģēlisti, kuri — kā jau tika sacīts — vienīgie par to rakstījuši, savos stāstījumos ir pretrunīgi arī tad, kad runā par notikumiem, kuri risinās pēc Betlēmes.

Matejs liek Jēzus ģimenei bēgt uz Ēģipti, no kurie­nes tā atgriežas Nacaretē tikai tad, kad saņemta ziņa par Hēroda nāvi. Turpretim Lūka stāsta par tās atgrieša­nos Nacaretē pēc astoņas dienas vecā Jēzus apgraizī­šanas un par ierašanos Jeruzalemes templi, kur Jēzu kā pirmdzimto dēlu pēc Mozus likumiem vajadzēja veltīt dievam. iVeviena vārda šajā evaņģēlijā nav par bēgšanu uz Ēģipti. Ja ticam abiem evaņģēlistiem, iznāk, ka Jēzus ar saviem vecākiem vienlaicīgi bijis kā Nacaretē, tā 140 km tālajā Ēģiptē.

Bēgšana uz Ēģipti neapšaubāmi ir paša Mateja per­sonīgs sagudrojums, kuram vēsturē nav gluži nekāda at­taisnojuma. Ierosmi — kā Matejam tas jo bieži atga­dās — viņš guvis no Vecās derības pravietojumiem, un pats to arī nemaz neslēpj, savā stāstījumā (2:15) pie­bilzdams: «Un palika tur līdz Hēroda nāvei, lai piepil­dītos tā kunga vārds, runāts ar pravieša muti: «No Ēģip­tes es savu dēlu esmu aicinājis»» (Sal. ar pravieša Ho- zeja vārdiem: «… Es viņu, savu dēlu, atsaucu šurp no Ēģiptes» — 11:1).

Tuvāk ielūkojoties abās šajās versijās, redzams, ka, neraugoties uz lielajām atšķirībām, tās tiecas uz vienu un to pašu mērķi: iestāstīt, ka Jēzus dzimis Jūdejas pil­sētiņā Betlēmē, lai gan Jēzus ģimenes pastāvīgā dzīves vieta bija Nacarete.

Tā bija tīri apoloģētiska izrīcība, jo Jēzus dzimšana Nacaretē, kas viņu padarītu par galilieti, nebūtu saska­ņojama ar Vecās derības pravietojumiem. Dāvida pēcte­cim, nākamajam Izraēla ķēniņam, vajadzēja būt Jūdas cilts piederīgajam un piedzimt sava priekšteča dzimtajā pilsētā. Tā taču bija pasludinājis pravietis Miha, sacī­dams: «Bet tu, Betlēme Efrata, kas tu esi nolikta necilā vietā starp tūkstošām Jūdas pilsētu, no tevis nāks tas, kam jābūt par valdnieku Izraēlā un kā izcelsme meklē­jama sensenajos laikos, mūžības pirmlaikos» (Mihas grām., 5:1).

Seit jāņem vērā, ko Jūdejas ebreju acīs nozīmēja būt galilietim. Vispirms jāatzīmē, ka Galileja, sevišķi tās ziemeļu daļa, nav uzskatāma par tīri ebrejisku zemi, jo tās iedzīvotāji bija stipri sajaukušies ar pagānu tautī­bām, galvenokārt ar grieķiem. Grieķu valoda tur bija dzirdama tikpat bieži kā aramiešu valoda, tāpēc ir iespē­jams, ka Jēzus tekoši runājis arī grieķu valodā, protams, tautas sarunu izloksnē, t. s. «koinē». Tādēļ arī Galilejas ebreji, pateicoties helēniskām ietekmēm, bija samērā liberāli reliģijas jautājumos. Šajā ziņā viņi stipri atšķī­rās no saviem tautas brāļiem Jūdejā, piekopa paši savas reliģiskas ieražas un rituālus, jā, pat runāja savā īpat­nējā aramiešu dialektā, kuru Jūdejas ebrejiem bija pa­grūti saprast. Ļaudis šeit bija lepni, neatkarīgi, dum­pīgi un atradās nemitīgā opozīcijā ne tikai pret romiešu okupantiem, bet arī pret ortodoksāli noskaņotajiem Jeru­zalemes priesteriem. Antagonisms, kurš pastāvēja starp šiem diviem ebreju tautas atzarojumiem, bieži vien pār­vērtēs savstarpējā naidā un nicinājumā.

Kad Filips, sastapis Nātānaēlu, teica: «Mēs esam to atraduši, par ko Mozus bauslībā un pravieši rakstījuši, Jēzu no Nacaretes, Jāzepa dēlu», Nātānaēls atcērt: «Vai no Nacaretes var nākt kas labs?» (Jāņa ev., 1:45—46). Bet dramatiskajā ainā, kurā Pēteris noliedz Jēzu, pie Pētera pienākusī kalpone viņam saka: «Tu arīdzan biji kopā ar Jēzu Galilieti», bet, kad Pēteris izbīlī to no­liedz, arī citi apgalvo: «Patiesi, arī tu esi viens no tiem, jo tava izruna jau tevi nodod» (Mateja ev., 2,6:69, 73).

Teologiem, kuri pūlējās Jēzu pasludināt par ebreju mesiju, aizvien lielas grūtības sagādāja tas, ka viņu uz­skatīja par galilieti un nacarieti. Ar šiem Jēzus pie­vārdiem mēs visnotaļ sastopamies evaņģēlijos un «Apus­tuļu darbos». Pat Jēzus piekritējus jau pēc viņa nāves sauca par nacariešiem, bet ne par betlēmiešiem. Kad Ni­kodēms mēģina Jēzu aizstāvēt, tad Jāņa evaņģēlijā ebreji viņam atbild: «Vai arī tu esi galilietis? Izdibini un raugi, ka no Galilejas neceļas neviens pravietis» (7:52). Kādā citā šā paša evaņģēlija vietā lasām: «Daudzi no tautas, kas šos vārdus dzirdēja, sacīja: «Šis tiešām ir gaidāmais pravietis.» Cits sacīja: «Šis ir Kristus». Bet citi sacīja: «Vai gan no Galilejas jānāk Kristum? Vai nav sacīts rakstos, ka Kristus nāk no Dāvida dzimuma, no Betlēmes pilsētiņas, kur dzīvoja Dāvids?» Tā šķelšanās cēlās tautā viņu dēļ» (7:40—43).

Citētie ebreju izteikumi rāda, ka evaņģēlija autors, kā arī kristieši, kuru vidē viņš darbojies, bija dziļi pār­liecināti, ka Jēzus ir Nacaretē dzimis galilietis. Nevie­nam citēto sarunu dalībniekam un tāpat pašam evaņģē­lija autoram ne prātā nenāca atspēkot ebreju argumentā­ciju, it kā nebūtu nekādu šaubu, ka Jēzus pēc izcelsmes ir galilietis. Tāpēc taisnība ir vācu Bībeles pētniekam Dāvidam Strausam, kurš savā pazīstamajā monogrāfijā par Jēzus dzīvi raksta: «Ja Matejs un Lūka apgalvo, ka Jēzus tikai uzaudzis Nacaretē, bet dzimis Betlēmē,

tad viņi to dara drīzāk aiz dogmatiskiem, bet ne vēstu­riskiem apsvērumiem.»

Baznīca doktrināli saistīja sevi ar Mateja un Lūkas pārstāstītajām teiksmām, atzīdama, ka Jēzus dzimis vis­maz 5 gadus pirms mūsu ēras sākuma Hēroda valdīšanas laikā, bet Hērods nomira mūsu ēras 4. gadā. Kā tad va­rēja notikt, ka Jēzus dzimis 4 gadus pirms savas ofici­ālās dzimšanas, ar kuru sākas mūsu, kristietības ēra? Par to mums jāpateicas — tik ironiska palaikam mēdz būt vēsture — visvienkāršākajai kļūdai.

525. gadā pāvests Jānis I uzdeva skitu mūkam Dionī- sijam Mazajam (Exiguus) precīzi noteikt Jēzus dzimša­nas gadu, lai, sākot ar to, ieviestu jaunu, kristiešu laika skaitīšanu. Dionīsijs par atskaites punktu, protams, bija ņēmis romiešu kalendāru, kurš sākas ar Romas dibinā­šanu («ab urbe condita»), t. i.. 753. gada p. m. ē. 1. de­cembri. Savās aplēsēs Dionīsijs nonāca pie slēdziena, ka Jēzus dzimis 754. gadā pēc romiešu kalendāra jeb mūsu ēras pirmajā gadā. Taču no Jozefa Flāvija materiāliem ir zināms, ka Hērods miris tā paša kalendāra 750. gadā. Un tā nu iznāca, ka Jēzus dzimis 4 gadus pēc Hēroda nāves, bet nevis viņa valdīšanas laikā, kā to apgalvo Matejs un Lūka. Kad šo kļūdu pamanīja, nekāda korek­tūra vairs nebija iespējama, jo kalendāru vajadzētu pa­virzīt vismaz par četriem gadiem atpakaļ, bet tas tā laika pasaulē būtu izraisījis lielu jucekli.

25. decembris un citas teiksmas par Jēzus dzimšanas dienu

Ņemot vēro šo kļūdu un pretrunu mudžekli, rodas izbrīnās pilns jautājums, kāpēc tad kristiešu pasaulē svi­nīgi atzīmē Jēzus dzimšanu 25. decembrī? Uz ko īsti di­binās Jēzus dzimšanas dienas noteikšana tieši šajā da­tumā? Un šeit, izsekodami jautājuma vēsturisko pirm­avotu izcelsmi, mēs sadursimies ar agrīnai baznīcai ļoti raksturīgu parādību.

Visdīvainākais ir tas, ka līdz 3. gadsimta vidum kris­tieši vispār neinteresējās par Jēzus dzimšanas dienu. Tā­pēc pirmajos trīs gadsimtos uzrakstos un freskās nav atrastas nekādas ar Jēzus dzimšanas dienu saistītas pē­

das. Tikai 4. gadsimtā svētā Sebastjana katakombās Jē­zus pirmo reizi attēlots kā autiņos pēc ēģiptiešu para­žas savīstīts mazulis ar oreolu ap galvu, bet viņam līdzās stāv Jāzeps ar Mariju, vērsis un ēzelis. Šo kompozī­ciju acīmredzot inspirējuši gan Isīdas kults, gan Jaunās derības apokrifi.

Romas bīskaps Hipolits par Jēzus dzimšanas dienu noteica 2. janvāri. Vēlāk tika proponēti citi datumi, pie­mēram, 25. vai 28. marts, 18. vai 19. aprīlis un 20. maijs. Tuvajos Austrumos un Ēģiptē Jēzus dzimšanu ilgi atzī­mēja 6. janvārī. Jeruzalemē šo pēdējo datumu atzīmēja līdz 549. gadam, bet armēņu kristieši pie tās pieturas vēl tagad.

No vēstures dokumentiem redzams, ka tikai 4. gad­simta pirmajā pusē latīņu baznīca Jēzus dzimšanas dienu sāka oficiāli svinēt 25. decembrī. Aiz kādiem apsvēru­miem baznīca izvēlējusies tieši šo un nevis kādu citu datumu? Tas ir ziemas saulgriežu moments, kad dienas vēršas garākas un spožāk sāk spīdēt saule. Romieši šajā laikā svinēja «neuzvarētās saules dzimšanas» svētkus (dies natalis Solis Invicti). Tos atzīmēja ar trakulīgām saturnālijām, rīkoja līksmes un dzīres, cits citam pasnie­dza dāvanas, jo sevišķi bērniem — lelles. Normālā dzīve šajā laikā it kā apstājās, iestādes nestrādāja, skolas tika slēgtas, atlika tiesas piespriesto sodu izpildi un pat ver­giem atjāva brīvi līksmoties.

3. gadsimtā saules kultu, kuru Romā ieviesa ķeizars Hēliogabals, būdams vienlaikus arī sīriešu saules pries­teris, sāka identificēt ar mitraismu, kas tolaik bija viena no visizplatītākajām reliģijām. Ar saules dieva Mitras dzimšanas dienu saistītās krāšņās svinības 25. decembrī, teoloģisko koncepciju līdzīgums, kā arī senās tradicio­nālās paražas bija par iemeslu tam, ka mitraisms kļuva par kristietības visbīstamāko sāncensi. 220. gadā miru­šais baznīcas rakstnieks Tertuliāns ar rūgtumu izsaucās: «Pats sātans uzkūda ķecerus atdarināt mūsu svētās cere­monijas, godinot savus elku dievus. Viņš paskubina tos ar krustu apzīmēt Mitras karotāju pieres.»

Viens no anonīmajiem Sīrijas reliģiskajiem rakstnie­kiem sniedz skaidru un vaļsirdīgu atbildi, kāpēc latīņu baznīca beidzot galīgi izvēlējās 25. decembri. Viņš rak­sta: «Pagāniem bija paradums 25. decembri svinēt saules dzimšanas dienu. Šo svētku laikā tika iedegtas ugunis.

Sajās svinībās un svētkos piedalījās arī kristieši. Kolīdz baznīcas doktori pamanīja, ka kristiešiem ir labvēlīga attieksme pret šiem svētkiem, viņi nosprieda, ka šajā dienā jāatzīmē Kristus dzimšana.»

Sādu kristīgās baznīcas pielāgošanos pagānu svēt­kiem ne visi gribēja tik drīz atzīt. Sīrieši un armēņi ap­sūdzēja latīņus, ka tie piekopjot pagānu kultu, lai gan viņiem varēja pārmest to pašu, jo arī viņi Jēzus dzim­šanu atzīmēja 6. janvārī, tātad ziemas saulgriežos pēc Jūlija kalendāra, kad Aleksandrijā svinēja ar sauli iden­tificēta Osīrija dzimšanas dienu. Svētais Augustīns (4. un 5. gadsimtu mijā) aicināja savus kristiešu brāļus svinēt 25. decembri nevis par godu saulei, bet gan cildinot to, kurš sauli radījis.

Vēl 5. gadsimtā pāvests Leons Lielais (440.—461.) iz­sūtīja apkārtrakstu, kurā, starp citu, bija sacīts: «Ir mūsu vidū tādi, kas domā, ka jāsvin ne tik daudz Kristus dzimšana, cik jaunas saules parādīšanās.» Citā vietā vēs­tulē izsacīts šāds pārmetums: «Pirms ieiešanas svēta apustuļa Pētera bazilikā viņi apstājas uz kāpnēm, pavēr- šas uz saules diska pusi un pazemīgi paklanās.»

Šeit vēlreiz jāatzīmē, ka baznīca necīnījās par pagānu svētku atcelšanu, bet gan centās piešķirt tiem jaunu, kristīgai ticībai atbilstošu saturu. 25. decembri kā Jēzus dzimšanas dienu ticīgie tai it kā uzspieda, jo šī diena izauga no sensenām tautas paražām, no tautas attieksmes pret gadalaiku mijām, no tautas tieksmes izprast dabas pārmaiņu noslēpumus. Tās bija izsenas, tautas paaudžu tradīcijās dziļi sakņotas paražas. Tāpēc nav nekāds brī­nums, ka vienkāršie ļaudis negribēja un nespēja no tām šķirties, jo, neraugoties uz jaunās reliģijas pieņemšanu, viņi bija un palika dabas bērni. Turpretim baznīca, bū­dama pret šīm tieksmēm bezspēcīga, bija pietiekami gudra, lai tās adaptētu, piešķirot tām jaunu jēgu.

Senās pagānu paražas un atmiņas kristiešu vidū bija tik sīkstas, ka atsevišķi bīskapi meklēja kaut kādu kom­promisu, lai rastu izeju no grūtās situācijas. Turīnas bīs­kaps, piemēram, savu sprediķi ziemsvētku vakarā sāka ar šādiem vārdiem: «Tas ir labi, ka tauta nosauc mūsu kunga dzimšanas dienu par «Jaunās saules» svētkiem (Sol novus). Nepūlēsimies kaut ko šajā ziņā grozīt, jo reizē ar pestītāja dzimšanu pienāk jauna atdzimšanas diena visai cilvēcei un līdz ar to jauns saules spožums.

Ja Kristus ciešanu dienās saule satumsa, tad tagad, viņa dzimšanas dienā, tai jāatmirdz ar jaunu spēku.»

1 Ziemsvētki mūsu atcerē neatraujami saauguši ar idil­liskajām ainām alā, kur galvenie personāži ir vērsis, ēze­lis un trīs ķēniņi. Ļaudis parasti ir pārliecināti, ka šī aina dibinās uz evaņģēlijos sniegtajiem aprakstiem. Bet patiesībā tā nemaz nav. Marka un Jāņa evaņģēlijos ne­atrodam neviena vārda par Jēzus dzimšanu, bet Mateja un Lūkas evaņģēlijos, kas ir vienīgie kanoniskie avoti par Jēzus dzimšanu, nav minēts ne vērsis, ne ala. Lūkas evaņģēlijā Jēzus piedzimst kūtiņā, bet, kas attiecas uz trim ķēniņiem, tad Mateja evaņģēlijā, kurā kā vienīgajā ir runa par ciemiņiem no tālajām zemēm, tie nav ķēniņi, bet gan trīs «gudri vīri», zintnieki, kuri, «jaunpiedzimušo jūdu ķēniņu» meklēdami, ierodas no Austrumiem.

Ja pieturamies pie Mateja evaņģēlija kā pie vienīgā kanoniskā avota, tad jāatzīmē, ka svētbildēs un folklo- ristiskajos ziemsvētku inscenējumos tik bieži redzamie trīs «gudrie no austrumu zemes» valkā ķēniņu kroņus bez jebkāda likumīga pamata. Un tāpat apšaubāmas ir viņu tiesības saukties Kaspara, Melhiora un Baltasāra cienījamos vārdos. Šādu vārdu evaņģēlijā nemaz nav, un tur «trīs gudrie vīri no austrumu zemes» figurē ano­nīmi.

Kur radušās visas šās nostāstos daudzinātās svarīgās detaļas, bez kurām baznīcas tēlotāja māksla un folklora nemaz nav iedomājama un kuras gadu simteņiem ilgi ticīgajos ļaudīs viesušas svētku noskaņojumu? Lai atbil­dētu uz šo jautājumu, mums jāiesniedzas tālu pagātnē, kristietības pastāvēšanas pirmajos gadsimtos.

Pētnieki noskaidrojuši, ka nostāsti par Jēzus bērnību cēlušies no apokrifiska teiksmu kopojuma, kurš radies pirms 5. gadsimta un, starp citu, ietver arī budistu un persiešu leģendas.

Izmantojot šo teiksmu kopojumu, radušies divi apo­krifi: «Bērnības armēņu grāmata» un «Bērnības arābu grāmata». Tieši armēņu versija ļauj mums uzzināt, ka «gudrie vīri no austrumu zemes» bijuši persiešu ķēniņi, un sniedz arī viņu vārdus. «Un tad tā kunga eņģelis traucās uz persiešu zemi, lai ķēniņiem — zintniekiem liktu doties ceļā un godināt jaunpiedzimušo bērnu. Un deviņus mēnešus ilgi viņi sekoja zvaigznei, līdz ieradās tajā brīdī, kad jaunava bija kļuvusi par māti. Tajos lai­kos Persijas ķēniņvalsts ar savu varenību un uzvarām pacēlās pāri visām austrumu zemēm. Bet šie trīs zint­nieki bija trīs brāļi: pirmais, vārdā Melkons, valdīja pār persiešiem, otrs, vārdā Baltasārs, valdīja pār indiešiem, bet trešais, vārdā Kaspars, valdīja pār arābiem.» Piebil­dīsim šeit, ka Melkonu eiropiešu tradīcija pārvērta par Melhioru.

Armēņu apokrifa autors, paaugstinādams zintniekus par ķēniņiem, neapšaubāmi darījis to Vecās derības rak­stu, jo sevišķi 72. psalma, ietekmē. Sī skaistā reliģiskā himna, kuru esot sacerējis pats ķēniņš Dāvids, runā par visu to labo, ko tautai nesīs viņa nākamības dēls, kāds pēc kristiešu pārliecības bija Jēzus Kristus.

«Dievs, nodod savu tiesu ķēniņam un savu tiesas spriešanu ķēniņa dēlam,

Lai viņš tiesā tavu tautu taisnībā un tavus mazos ļau­dis pēc tiesas,

Lai kalni nes tautai mieru un pakalni taisnību!

Lai viņš nes tiesu tautas bēdīgiem, gādā taisnību na­badzīgiem, lai viņš samaļ apspiedējus!

Lai viņš dzīvo tik ilgi, kamēr saule spīd un mēness pastāv, no paaudzes uz paaudzi!

Lai viņš nolaižas lejup kā lietus uz zāli, kā lietus gāze, kas zemi slacina!

Lai viņa laikā zied taisnība un pastāv liels miers, kamēr mēness vairs nebūs!

Lai viņš valda no jūras līdz jūrai un no upes līdz pat zemes galiem!

Viņa priekšā lai liecas tuksneša tautas, un viņa ienaidnieki lai laiza pīšļus.

Tarzīsas ķēniņi un salu ķēniņi lai nes dāvanas; Sabas un Sebas ķēniņi lai dod nodevas.

Viņa priekšā lai zemojas visi ķēniņi, visas tautas lai viņam kalpo.

Jo viņš glābj nabagu, kas kliedz, un bēdīgo, kam nav palīga.

Viņš apžēlojas par trūcīgo un nabagu un palīdz bē­dīgo dvēselēm.

No spaidiem un varmācības viņš atpestī viņu dvēse­les, un viņu asinis ir dārgas viņa acīs.

Viņš dzīvos, un viņam dos Sabas zeltu, un lai tas aizlūdz par viņu vienmēr, arvienu lai viņu svētī.

Zeme būs labības pilna līdz kalnu galiem, viņas augļi viļņos it kā Libanonas meži, un tie, kas pilsētā ir, zaļos kā zāle virs zemes!

Viņa vārds lai ir slavēts mūžīgi! Kamēr saule spīd, lai zeļ viņa vārds. Viņā lai svētību rod visas tautas, lai viņu sveic visas zemes ciltis!»

Bet pravieša Jesajas grāmatā lasām: «Tik tiešām, tum­sība apklāj zemi un dziļa krēsla tautas, bet pār tevi uz­lec kā saule tas kungs, un viņa godība parādās pār tevi. Tautas staigā tavā gaismā un ķēniņš tai spožumā, kas uz­lēcis pār tevi. Pacel savas acis un skaties visapkārt! Tie visi ir sapulcējušies un nāk pie tevis, tavi dēli nāk no tālienes, un tavas meitas uz rokām atnestas.

Kad tu to redzēsi, tad tu starosi priekā, un tava sirds iedrebēsies un atvērsies, jo jūras bagātības virzīsies šurp pie tevis un tautu mantas ieplūdīs tevī.

Kamieļu jūklis apklās tevi, jaunie kamieļi no Midia- nas un Efas, visi tie nāks no Sabas, tie atnesīs zeltu un vīraku un teiks tā kunga vārdu» (60:2—6).

Liekas, ka to nostāstu cilme, kuros ir runa par Jēzus bērnam nestajām ķēniņu dāvanām, nav apšaubāma.

Par austrumu ķēniņiem, kas devušies svētceļojumā, varētu uzrakstīt atsevišķu traktātu ar virsrakstu «Trīs ķēniņu brīnišķīgie likteņi». Tautas iztēle par tiem saau­dusi brīnišķīgas fantastikas pilnus nostāstus. Šajā ziņā ievērību pelna arābu apokrifiskā evaņģēlija sīriešu ver­sija. Tajā stāstīts, ka reiz Persijas debesīs parādījies eņ­ģelis zvaigznes veidā, kuras spozme mirdzējusi pār visu zemi. Ļaudis sastājušies uz savu māju sliekšņiem, lai apbrīnotu spožo debess parādību. Uguns un zvaigžņu pie­lūdzēji, ķēniņi, karavadoņi un priesteri, tērpušies savās viskrāšņākajās drānās, sapulcējušies, lai noturētu ap­spriedi. Priesteri, kad tos lūdza izskaidrot šo parādību, atbildējuši: «Piedzimis ķēniņu ķēniņš, dievu dievs, gais- mības gaismība.» Un tad ceļā sūtīti trīs ķēniņdēli, lai aizvestu dāvanas dievišķīgajam bērnam.

Tālākajā stāstījumā šis sacerējums atkārto kanonis- kos evaņģēlijus, tos papildinādams tikai ar vienu detaļu. Marija ciemiņiem uzdāvina jaundzimušā bērna autiņus. Mājās atgriezušies, ķēniņdēli iemet autiņus degošā ugunskurā, lai pierādītu, ka tā ir svēta relikvija. Un patiesi, liesmās tie nesadeg, un visai tautai par lielu prieku autiņus pēc sārta izdzišanas izņem no sprikstīm pilnīgi neskartus.

Jāatgādina ne visiem zināmais fakts, ka zintnieku vai ķēniņu skaits šajās leģendās laiku gaitā svārstījies. Ro­mas katakombu freskās mēs redzam grupas, kas sastāv no diviem, četriem un sešiem zintniekiem, bet sīriešiem un armēņiem to ir pat divpadsmit. Tikai ar laiku viņu skaits nostabilizējās uz trim, droši vien saskaņojoties ar trim Noas dēliem — semītu ciltstēvu Semu, krāsaino tautu priekšteci Hamu (tāpēc viens no trim zintniekiem ir nēģeris) un eiropiešu senci Jafetu. Aptuveni 8. gad­simtā zintnieki tiek paaugstināti par ķēniņiem un tiem piešķirti Kaspara, Melhiora un Baltasāra vārdi. Piebil­dīsim vēl, ka šo ķēniņu šķietamās mirstīgās atliekas uz­glabājas Ķelnes katedrālē. 4. gadsimtā tās it kā esot at­vestas no Persijas uz Konstantinopoli, pēc tam uz Mi­lānu, bet beidzot 1161. gadā ar ķeizara Fridriha Barba- rosas gādību novietotas Ķelnes katedrālē.

Vēl nepieciešams atbildēt uz jautājumu, kā šī aiz­kustinošā, Vecās derības tekstos sakņotā leģenda siže­tiski tikusi sasaistīta ar Persiju. Sī problēma ir pārāk sarežģīta, lai šeit kaut vai īsumā to apgaismotu. Tāpēc aprobežosimies tikai ar norādi uz dažiem šīs mīklas as­pektiem.

Vispirms jāatceras, ka persiešu valdnieks Kīrs atbrī­voja ebrejus no Bābeles gūsta un pat palīdzēja tiem at­jaunot Jeruzalemes templi. Sā iemesla dēļ daži ebreji uzskatīja, ka Kīrs ir svēto rakstu apsolītais mesija. Lie­lāka nozīme tomēr ir tam, ka persiešu reliģija dziļi ietek­mēja jūdaismu. Atgādināsim no persiešu reliģijas izrie­tošo duālisma koncepciju un ar to saistīto ticību, ka pa­saule sastāv no eņģeļiem un velniem, no debesīm un el­les, no labā un ļaunā elementiem, kas cīnās savā starpā un ko persieši personificējuši Arimana un Ormuzda tēlos.

Irānas reliģijas reformators Zaratustra pasludināja, ka pēc diviem mazākas nozīmes pestītājiem (tāpat kā Jēzus parādījās pēc Jāņa Kristītāja) nāks lielais cilvēces pestītājs Suasinats, kurš atbrīvos cilvēci no ļaunuma va­ras. Šīs izsenās ebreju simpātijas pret persiešiem pār­mantoja jūdeokristieši, tās pauda arī Matejs, iedomāda­mies, ka dievišķīgā bērna godinātāju vidū nedrīkstēja trūkt draudzīgās Persijas pārstāvis.

Jāatceras ari kāds cits, vēl svarīgāks pamatojums le­ģendai par trim ķēniniem. 1. un 2. gads tā, baznīcas literatūras ziedu laikos, Romas impērijā s! pri pieauga Austrumu un Ēģiptes reliģiju ietekme, jo sevišķi per­siešu saules dieva Mitras kults, kurš masveidā guva pie­kritējus karaspēkā un aristokrātu vidē un kuru atbalstīja pat daži ķeizari. Jau Pompeja laikā, 67. gadā p. m. ē., Romā pastāvējušas Mitras cienītāju draudzes, bet jo se­višķi plašu izplatību šis kults guva Antoninu un Severu valdīšanas gados, līdz 4. gadsimta beigās tas kļuva par svarīgāko reliģiju nekristiešu pasaulē. Diokleciāns oficiāli pasludināja Mitru par atjaunotās Romas impērijas aiz­bildni.

Mitra, kā jau teicām, bija persiešu reliģijas refor­matora Zaratustras dievs, bet zintnieki — šā -kulta pries­teri. Mateja versijā skaidri iezīmējas apoloģētiska ten­dence, kuru izraisīja nepieciešamība aizstāvēt kristietību pret ienaidniekiem un nopulgotājiem, kā arī tieksme parādīt, ka Jēzu par pestītāju atzinuši tik visvarena kulta pārstāvji, kāds tajos laikos bija mitraisms.

Daži pētnieki vērš uzmanību uz noteiktu politisku notikumu, kurš savā laikā plaši atbalsojās Romas impē­rijā un tāpēc varēja kļūt par tiešu papildu dzenuli Ma­tejam viņa treju ķēniņu idejas izstrādē. Šo notikumu ap­raksta romiešu vēsturnieki Plīnijs Vecākais, Tacits, Sve­tonijs un Dions Kasijs. 66. gadā Romā ieradās Armēnijas ķēniņš Tiridats, lai godinātu Neronu. Ķēniņa svītas zeltā mirdzošie tērpi, kā arī pasakainās dāvanas, kādas ekso­tiskais valdnieks pasniedza Neronam, neizdzēšami iespie­dās tautas atmiņā. Katoļu Bībeles zinātnieki gan no­liedz, ka šis notikums būtu ietekmējis Mateju, jo, pēc viņu domām, evaņģēlijs uzrakstīts pāris gadu pirms Ti- ridata vizītes, t. i., laikā no 51. līdz 60. gadam. Taču vē­lākie zinātniskie pētījumi noskaidrojuši, ka Mateja evaņ­ģēlijs radies tikai ap 80. gadu, tātad vairāk nekā desmit gadu pēc Tiridata vizītes.

Tomēr atgriezīsimies vēl pie mīļajiem lopiņiem — vērša un ēzeļa. Apolcrifiskajā evaņģēlijā, kas nosaukts par «Pseidomateju», lasām, ka ari šie dzīvnieki godinā­juši Jēzus bērnu, lai piepildītos Jesajas pravietojums: «Vērsis pazīst savu saimnieku, un ēzelis sava kunga sili. . .» (Jesajas grām., 1:3).

Tā kā mēs esam nokļuvuši pasaku un iztēles val- stibā, vērts izmantot gadījumu, lai iegrieztos kādā no ve­cākajām Romas bazilikām — «Santa Maria Maggiore», kura kopš neatminamiem laikiem ir visas kristiešu pa­saules svētceļotāju mērķis. Tur galvenajā altārī tiek uz­glabāta Betlēmes silīte, kurā esot atdusējies Jēzus bērns. Katra mēneša 25. dienā relikviju izliek publiskai apska­tei, bet ziemsvētku vakarā to svinīgā procesijā nes vis­apkārt dievnamam.

Noskaidrots, ka relikvija sastāv no pieciem olīvkoka fragmentiem, ko satur kopā metāla sloksnes, pie kam uz vienas no tām atklāts nobružāts uzraksts grieķu valodā, kura cilmi attiecina uz laiku no 7. līdz 9. gadsimtam. Pilnīgi droši noskaidrot relikvijas vecumu nav izdevies, jo koka daļas ar oglekļa C14 metodi netika pārbaudītas. Zināms tikai tas, ka pirmo reizi inventāra sarakstos si­līte parādās 11. gadsimtā, tātad laikmetā, kad notika re­likviju masveida ražošana. Sajā pašā sarakstā figurē vēl kāda cita relikvija, un proti, «derības šķirsts», kas mūs paskubina uz dziļām pārdomām arī par Jēzus silītes au­tentiskumu.

Tā kā runa ir par ziemsvētkiem, neklātos, ja mēs no­klusētu svēto Nikolaju, šo svētku populāro figūru ar Niklāva, Klāva, Santa Klausa vārdu, kam zināms sa­kars ar mūsu Sala tēti. Pēc nāves viņš pieredzējis visai mainīgu un vētrainu likteni, līdz beidzot piedzīvoja ga­līgu neveiksmi. Pie tā vainīgs pāvesta Pāvila VI dekrēts, kurš no svēto nomenklatūras izsvītroja gandrīz 200 vār­dus, jo izrādījās, ka tie vai nu eksistējuši tikai ļaužu iztēlē, vai arī šādu vai citādu apsvērumu pēc nav pel­nījuši svētā goda.

Ar svēto Nikolaju tik ļauni gan nav bijis, jo viņš patiešām bija dzīvojis. Tikai laikam viņš nebūs pelnījis svētā godu, ja jau pāvests viņam šo titulu atņēmis. Ni­kolajs patiesībā bijis vienkāršs bīskaps Likijas ostas pil­sētā Mirrā (jeb Listrā), no kurienes, kā jau mēs zinām, Pāvils devies braucienā uz Romu kā gūsteknis («Apus­tuļu darbi», 27:5). Nikolajs miris 4. gadsimtā, lai pēc nāves uzsāktu pilnīgi jaunu dzīvi. Sākumā viņš kļuva par Likijas zvejnieku un jūras braucēju aizgādni, bet vēlāk tika paaugstināts par Grieķijas un cariskās Krie­vijas aizbildni.

KRĀSAINU ATTĒLU SĒRIJA

Matiass Stomers. Gani sveic Jēzus bērnu.

Paolo Veroneze. Trīs gudrie no austrumu zemes sveic Jēzus bērnu.

Tintoreto. Jāņa Kristītāja dzimšana.

Manteņa. Svētā ģimene.

Džoto. Jūdas skūpsts.

Ticians. Ķeizara denars.

Dž. Batista Cima da Konoļano. Noņemšana no krusta.

Saris Lebrēns. Apraudāšana (ap 1644.-1645.g).

Annibale Karrači. Sievietes pie Kristus kapa (ap 1606.g.).

Neticīgais Toms (15.gs. beigas).

Debesbraukšana. Rabulaš evaņģelija miniatūra (586. g.). Florence.

Kad izplatījās vēsts, ka viņa pīšļiem piemītot brīnumdziedinātāja spēks, Nikolajs kļuva slavens ari Itālijā. Tā kā Apenīnu pussalas iedzīvotāji ir kāri -uz visāda veida relikvijām, viņi nolēma par katru cenu iegūt svētā pīš­ļus. 1087. gadā Bari pilsētas bīskaps ar četrdesmit savas draudzes locekļu palīdzību tos izzaga no Listras un no­vietoja kādā no Bari baznīcām, kur tie atrodas vēl šo­brīd. Tā uzņēmīgajam bīskapam bija varena laime, jo venēcieši bija nosprieduši izdarīt to pašu, taču nokavē­jās, un tiem, vilšanās asaras slaukot, vajadzēja apmieri­nāties ar Nikolaja tēvoča pīšļiem.

Tomēr tas vēl nav viss, jo mūsu svēto Eiropā gaidīja patiesi spoža karjera. Viņš iemantoja tādas funkcijas, par kādām pats nebija ne sapņojis, un visiem Eiropas un vēlāk ari Amerikas bērniem par lielu prieku kļuva par ziemsvētku dāvanu iznēsātāju. Šķita, ka viņa vētrainajā dzīvē beidzot iestājusies aprimtība, bet tad pēkšņi nāca nepatīkama kļūme — izsvītro jums no baznīcas svēto no­menklatūras saraksta.

JĒZUS UN VIŅA ĢIMENE

Trīsdesmit Jēzus mūža gadi, kuri pagājuši, iekāms viņš sāka publiski uzstāties ar savu mācību, ir posms, kas droši vien uz visiem laikiem paliks neziņā tīts. Ne­var taču nopietni izturēties pret Mateja un Lūkas stāstī­jumiem par Jēzus dzimšanu un viņa uzstāšanos Jeruza­lemē divpadsmit gadu vecumā, ja vairums Bībeles skaid- drotāju gan atzīst tos par pievilcīgām, bet sagudrotām leģendām bez jebkāda vēsturiska pamatojuma.

Par šo būtisko robu mūsu zināšanās evaņģēlisti to­mēr nav vainojami. Viņi bija tikai sava laikmeta uz­skatu paudēji un hronisti, kuri fiksējuši to, kas helēnis- kās kristietības pasaulē bija zināms par Jēzu. Diemžēl šīs ziņas bija pavisam niecīgas. Palestīna viņiem bija gluži svešs, tāls un eksotisks pasaules nostūris, bet saik­nes ar Jeruzalemes jūdeokristiešu sektantiem kopš Ste­fana dumpja, Pāvila reformatoriskās darbības un Jeru­zalemes nopostīšanas laikiem bija pakāpeniski sairušas. Kas gan kopīgs varēja būt Efesas vai Korintas kristie­šiem ar jūdaismam un Jeruzalemes templim uzticīgajiem nacariešiem? Bet tieši pie nacariešiem vajadzēja sagla­bāties autentiskai tradīcijai par Jēzu, jo viņu draudzi taču veselus astoņpadsmit gadus vadīja «tā kunga brā­lis» Jēkabs, kuram par Jēzu vajadzēja zināt vairāk nekā pašiem apustuļiem, jo viņš kopā ar to bija uzaudzis vienā mājā un ģimenē. Informāciju par to, kāds Jēzus bi­jis ikdienas dzīvē, darbā un saskarsmē ar līdzcilvēkiem, viņa tiešie mācekļi, piekritēji un varbūt pat radinieki paņēmuši sev līdzi kapā. Viņiem nebija nekādu iespēju šādas ziņas nodot saviem helēnistu ticības brāļiem, jo Pella, kurā viņi patvērās pēc aizbēgšanas no Jeruzale­mes, bija grūti aizsniedzama tā laika pasaules nomale. Jāšaubās arī, vai viņi maz to centās darīt, jo bija pārāk norobežojušies savā jūdaisma nošķirtībā un izolācijā no visa, kas notika plašajā pasaulē, kur Pāvils sludināja jauna paveida kristietību.

Tomēr par spīti šiem sarežģījumiem, kaut kādas zinā­šanu drumslas par Jēzus dzīvi mainīgajā notikumu plūsmā bija saglabājušās un rada atspoguļojumu evaņģē­lijos. Konkrētu un ārkārtīgi svarīgu informāciju mums sniedz Marka (6:3) un Mateja (13:54—57) evaņģēliji. Tās ir ļoti lakoniskas ziņas, taču no tām redzams, ka Jēzus, . tāpat kā viņa tēvs, nodarbojies ar namdara amatu, ka viņam bijuši četri jaunāki brāļi — Jēkabs, Jāzeps, Sīma­nis un Jūda, kā arī māsas. Tā kā šis pēdējais vārds lie­tots daudzskaitlī, tad to bijis vismaz divas. Ņemot vērā ebreju attieksmi pret sievietēm, Jēzus māsas nav pat vārdā nosauktas, tā ka par viņām mēs nezinām neko vairāk kā vien to, ka viņas dzīvojušas Nacaretē.

Ziņas, ka Jēzum bijuši jaunāki brāļi un māsas, ir augstākā mērā nepatīkamas tiem kristiešiem, kuri pie­turas pie uzskata par Marijas permanento nevainību. Tāpēc jau kopš vissenākiem laikiem, sākot ar Marijas kulta rašanās un nostiprināšanās bridi, no šās dilemmas aizvien meklēta kaut kāda izeja.

Visvecāko teoriju, kurai vajadzēja paglābt šo dogmu, ir izstrādājis apokrifiskā «Jēkaba pirmevaņģēlija» ano­nīmais autors, kurš dzīvojis 2. gadsimtā. Viņš apgalvo, ka Jēkabs, Jāzeps, Sīmanis un Jūda nav bijuši Jēzus miesīgi brāļi, bet pusbrāļi no Jāzepa iepriekšējās lau­lības.

Šī tēze viegli atspēkojama, jo tai trūkst jebkādu pierādījumu. Kanoniskajos evaņģēlijos nekur nav minēts, ka Jāzeps būtu bijis atraitnis, bet visļaunākais ir tas, ka «Jēkaba pirmevaņģēlijs», no kurienes nāk šī versija, ir pazīstams ar savu bezatbildīgo fantastiku. Vislabākajā gadījumā varētu sacīt, ka tas ir kāda vientiesīga hagio- grāfa novelistisks safantazējums. Katrā ziņā tam nav nekā kopīga ar vēsturi.

No šā stāstījuma pirmoreiz uzzinām, ka Marijas ve­cāki bijuši Joahims un Anna, ka viņa piedzimusi pēc tam, kad mātei ilgus gadus nav bijis bērnu, bet tad pa­rādījies eņģelis, kurš pasludinājis Marijas drīzu pie­dzimšanu. No trešā līdz divpadsmitajam mūža gadam Marija — nav zināms, aiz kāda iemesla — uzturējusies Jeruzalemes templī, kur viņu kā dūju ēdinājis eņģelis. Kad pienācis laiks Mariju izdot pie vīra, priesteri sākuši meklēt viņai par aizbildni kādu vecāku atraitni no iz­raēliešu vidus, «lai netiktu apgānīts dieva mājoklis». Iz­vēle kritusi uz Jāzepu, kurš bijis jau krietni gados. Drusku vēlāk notikusi «pasludināšana». Kad atklājies, ka Marija ir mātes cerībās, viņa kopā ar Jāzepu nodota augstā priestera tiesai un attaisnota tikai pēc kaut kādas tuvāk nepaskaidrotas «pārbaudes ar ūdeni». Stāstījuma turpinājums mūs noved jau līdz notikumiem, kas saistīti ar Jēzus piedzimšanu Betlēmē.

Svarīgāka tomēr ir kāda cita tēze, pie kuras vēl līdz mūsu dienām pieturas oficiālais katoļu Bībeles skaidro­jums. Pēc šīs versijas, «Jēzus brāļi» patiesībā bijuši viņa brālēni no mātes puses. Šo tēzi vispirms izvirzīja baznīcas rakstnieks Hieronims. Savā polemiskajā sace­rējumā «Pret Helvidiju» (387.) apoloģētiskā kaismē viņš apgalvo, ka «Jēzus brāļi» nav bijuši ne Marijas, ne Jā­zepa bērni no iepriekšējās laulības. To māte bijusi cita Marija, Jēzus mātes radiniece, Kleopas jeb Alfeja sieva, kura pieminēta Jāņa evaņģēlijā: «Bet pie Jēzus krusta stāvēja viņa māte, viņa mātes māsa, Marija, Kleopas sieva, un Marija Magdalēna» (19:25).

Jaunajā derībā trim cilvēkiem ir Jēkaba vārds, un to vidū ir ari viens no divpadsmit apustuļiem — «Jēkabs Alfeja dēls» (viņa tēvs dēvēts arī grieķiskajā Kleofasa jeb Klopas vārdā). Un tieši šo Jēkabu katoļu baznīca identificē ar «tā kunga brāli» Jēkabu.

Šeit tūlīt jāpiebilst, ka Jaunā derība nedod nekāda pamata šādai identifikācijai. «Apustuļu darbos» ir pants, kurš kā uz delnas parāda, ka tolaik pavisam skaidri viens Jēkabs atšķirts no otra. Tajā lasām: «Un tur no­nākuši, viņi uzkāpa augšistabā, kur mēdza uzturēties

Pēteris un Jānis, Jēkabs un Andrejs, Filips un Toms, Bartolomejs un Matejs, Jēkabs Alfeja dēls un žēlots Sī­manis, un Jūda, Jēkaba dēls. Tie visi vienprātīgi palika kopā lūgšanās līdz ar sievietēm un Mariju, Jēzus māti, un ar viņa brāļiem» (1:13—14).

Arī citi evaņģēlisti dēvē Jēkabu, Jāzepu, Sīmani un Jūdu par Jēzus «brāļiem» un uzskata tos noteikti par viņa miesīgiem brāļiem, nevis par pusbrāļiem vai brālē­niem, pieminēdami viņus kopā ar Jēzus māti Mariju un Jāzepu, bet nekad ar Mariju Kleofasa sievu, Šeit daži piemēri:

«Un nonācis savā dzimtenes pilsētā viņš tos mācīja viņu sinagogā, tā ka tie brīnījās un sacīja: «No kurienes šim tāda gudrība un tāds spēks? Vai tad viņš nav nam­dara dēls? Vai viņa māte nav Marija un viņa brāļi Jē­kabs un Jāzeps, un Sīmanis, un Jūda? Un vai nav visas viņa māsas pie mums? No kurienes tad šim viss tas?»» (Mateja ev., 13:54—56).

«Vai viņš nav namdaris, Marijas dēls, un Jēkaba un Jāzepa, un Jūdas, un Sīmaņa brālis, un visas viņa māsas nav šeit pie mums?» (Marka ev., 6:3).

«Bet viņa māte un brāļi atnāca pie viņa un nevarēja viņam klāt tikt ļaužu dēļ. Un viņam deva ziņu un sa­cīja: «Tava māte un tavi brāļi stāv ārā un grib tevi re­dzēt»» (Lūkas ev., 8:19—20).

Jau vienā no kristietības visvecākajiem avotiem, Pā­vila vēstulē galatiešiem, sastopamies ar līdzīgu apzīmē­jumu. Lūk, ko mēs tajā lasām: «Tad, trīs gadus vēlāk, es nogāju uz Jeruzalemi iepazīties ar Kēfu (Pēteri) un pa­liku pie viņa piecpadsmit dienas. Kādu citu apustuli es netiku redzējis, bet tikai Jēkabu, tā kunga brāli» (1:18— 19).

Nosaukdams Jeruzalemes draudzes galvu Jēkabu par «tā kunga brāli», Pāvils nevarēja domāt, ka tas ir Jēzus pusbrālis vai pat brālēns. Viņš savu vēstuli taču bija sūtījis uz Galatiju, turienes ticības brāļiem, kuri dzīvoja tālu no Jeruzalemes un neorientējās turienes kristiešu radnieciskajās attiecībās. Vai viņš šādā gadījumā galatietiešus būtu ar tām iepazīstinājis tik miglainā un divdo­mīgā veidā, it kā tīšuprāt pūlēdamies — tā izteicies viens no Bībeles zinātniekiem — padarīt tās neskaidrā­kas?

Ja Pāvils savā vēstulē uzrakstīja «tā kunga brālis» un neko vairāk nepiebilda, tad loģika liek domāt, ka viņš par Jēkabu patiesi runājis kā par Jēzus miesīgo brāli. Pretējā gadījumā viņš taču savu informāciju par Jēzus un Jēkaba radniecību būtu precizējis, pieminēdams, sa­cīsim, Mariju Kleofasa sievu kā Jēkaba māti, vai arī pie­bilzdams, ka Jēkabs bijis Jāzepa dēls no iepriekšējās laulības.

Turklāt Mateja evaņģēlijā ir pants, kurš patiesībā visu šo argumentāciju padara lieku, jo tajā jautājums par Marijas permanento nevainību izšķirts par labu tās pretiniekiem. Tur lasām, ka tā kunga eņģelis Jāzepam parādījies sapnī un teicis: «Jāzep, tu Dāvida dēls, ne­bīsties Mariju, savu sievu, ņemt pie sevis, jo, kas viņā iedzimis, ir no svētā gara.» Tad paskaidrots, ka «viss tas ir noticis, lai piepildītos, ko tas kungs ir runājis caur pravieša muti», bet tālāk sacīts, ka «Jāzeps, uzmo­dies no miega, darīja tā, kā tā kunga eņģelis tam bija pavēlējis, viņš ņēma savu sievu pie sevis. Un viņš to neatzina, līdz kamēr viņa bija dzemdējusi dēlu, un deva tam vārdu Jēzus» (1:20—25). No šā teksta nepārprotami izriet, ka evaņģēlisti nevainīgo ieņemšanu atzinuši par vienreizēju notikumu, kurš attiecināms tikai uz Jēzu, bet pēc tam Jāzeps un Marija dzīvojuši normālu laulības dzīvi, tā ka Jēzus bija viņiem tikai pirmdzimtais, bet nekādā ziņā vienīgais dēls.

Bībeles pētnieku autoritatīvās aprindās tagad valda diezgan vienprātīgs uzskats, ka nostāsti par Marijas pa­sludināšanu un ieņemšanu no svētā gara ir tipiska teik­sma bez jebkāda vēsturiska pamatojuma. Vislabākais pierādījums šāda uzskata patiesīgumam ir tas apstāklis, ka šo brīnišķīgo notikumu, kuram baznīcas doktrīnā ir tik milzīga nozīme, ne ar pušplēstu vārdu nepiemin ne Marks, ne Jānis, ne Pāvils. Kas attiecas uz Mateju un Lūku, tad viņi nevainības un šķīstās ieņemšanas ideju acīmredzot aizguvuši no Vecās derības. Matejs mums pat norāda uz inspirācijas īsto avotu, un proti, uz Jesajas pravietojumu: «Tādēļ tas visuvarenais kungs pats jums dos zīmi: redzi, jaunava kļūs grūta un dzemdēs dēlu, un viņa tam dos vārdu Emanuēls» (7:14). Pēc Mateja vār­diem, Jēzus brīnumainajai piedzimšanai vajadzējis no­tikt, «lai piepildītos tas, ko tas kungs ir runājis caur pravieša muti».

Tomēr izrādās, ka Matejs ir kļuvis par upuri Jesajas teksta aplamam tulkojumam. Grieķu vārds «parthenos» gan nozīmē «jaunava», taču tas nesniedz visas ebreju vārda «cilmah» nokrāsas, jo šis vārds sevī ietilpina ne tikai «jaunavas», bet arī «jaunas sievietes» jēdzienu. Bībeles skaidrotāji jūdaisti noteikti pastāv uz to, ka Je- saja runājis par «jaunu sievieti», jo pats šķīstas ieņem­šanas jēdziens ebreju tautai ir pilnīgi svešs. Savukārt kristiešu teologi, aizstāvēdami savu doktrīnu, pārmet ebrejiem, ka viņi falsificē pravieša izteicienu.

Jaunās derības tekstu pielāgošanu apriori pasludinā­tai doktrīnai par Marijas permanento nevainību katoļiem atviegloja vēl tas fakts, ka grieķu un aramiešu valodas vārdi, kas apzīmē jēdzienu «brālis» («adelphoi» un «ac/i») ir sinonīmi ar daudzām nozīmēm. Ar tiem-; ap­zīmē ne tikai miesīgu brāli, bet arī pusbrāli, brālēnu, tā­lāku vīriešu kārtas radinieku un pat arī kādas kopienas līdzbiedru. Visi līdzīgi papildinājumi un skaidrojumi, kā, piemēram, versija par Mariju Kleofasa sievu un Jāzepa iepriekšējo laulību, nav nekas cits kā teologu spekula­tīva izdoma.

Pārsteidzošs fakts ir tas, ka Marija ļoti reti parādās Jaunās derības tekstos, patiesībā palikdama kaut kur mar- ginālijās. Marka evaņģēlijā, kas ir pats vecākais, viņa pieminēta tikai vienu reizi, turklāt mēs nemaz neuzzi­nām, kāds bijis viņas vārds; Mateja un Lūkas evaņģēlijos Jēzus māte pieminēta četras reizes; Jāņa evaņģēlijā — trīs reizes, atkal nenosaucot vārdā; «Apustuļu darbos» arī pa trim lāgiem. Pāvils savās vēstulēs Jēzus māti vis­pār nepiemin, it kā par Viņu nebūtu neko dzirdējis. Vai patiesi Pāvils būtu tā rīkojies, ja zinātu un ticētu, ka Marija bijusi svētā gara izredzētā jaunava un viņas dēla piedzimšanu pavadījušas tādas pārdabiskas parādības, par kādām dažus gadu desmitus vēlāk pastāstīja Matejs un Lūka?

Tiesa, «Apustuļu darbos» lasāms, ka Marija lūgusi kopā ar apustuļiem, bet Jānis — gan kā vienīgais no evaņģēlistiem — pastāsta mums, ka viņa stāvējusi zem Jēzus krusta, bet citādi liekas pavisam dīvaini, ka Ma­rija nekad nav klāt sava dēla dzīves visdramatiskākajos un svarīgākajos brīžos: ciešanu ainās, krustā sišanas laikā, bet, pēc citu evaņģēlistu versijas, arī tad, kad Jēzu gulda kapā, un vēlāk, viņam pieceļoties no miroņiem.

Marija Jēzu netika redzējusi ari pēc augšāmcelšanās, kad viņš parādījās citiem cilvēkiem, un tāpat nepiedalī­jās viņa pēdējā triumfālajā debesbraukšanas ainā, lai gan šeit tā beidzamo reizi būtu varējusi atvadīties no sava dēla. Tāpēc vietā liekas jautājums: kur īsti atradu­sies Marija visu šo notikumu laikā?

Neviļus rodas iespaids, ka Marija tolaik tikusi uzska­tīta par vienkāršu semītu sievieti, kas atrodas pil­nīgā vīra pakļautībā un aizņemta tikai ar bērniem un mājas soli. Viss, kas notika ar Jēzu, sniedzās pāri viņas intelektuālajām spējām un, kā mēs to drīzumā redzēsim, iekšēji viņu satrieca. Te jāatceras, kāds bijis toreizējo si°.viešu sabiedriskais stāvoklis. Savu semītisko priekš­teču tradīcijām uzticīgais Pāvils, piemēram, mācīja, ka sievietei, apliecinot savu padevību, lūgšanu namā jāienāk ar lakatiņu galvā, bet vēstulē Timotejam lasām, ka sie­vietes pienākums ir klusēt, nevis pamācīt. Tiesa, šodien mums gan zināms, ka šo vēstuli nav rakstījis Pāvils, taču tajā izpaužas tam laikam raksturīgā attieksme pret sievieti.

Tāpēc nav nekāds brīnums, ka evaņģēlisti, pakļau- damies tādiem pašiem atavistiskiem aizspriedumiem, ne­maz nespēja iedomāties, ka Marija, būdama sieviete, Jē­zus dramatiskajā dzīvē būtu varējusi spēlēt kādu nozīmī­gāku lomu. Evaņģēlisti viņu redzēja reālistiski, tādu pašu, kādas ikdienas dzīvē Galilejā bija visas citas sie­vietes. Matejam un Lūkam nepastāvēja nekādas teoloģis­kas problēmas par Marijas permanento nevainību, un viņi pat nevarēja iedomāties, ka apzīmējums «tā kunga brālis», kādu viņi lietoja, kādreiz var tikt iztulkots ač­gārni un tāpēc to būtu vajadzējis precizēt.

Šādos apstākļos kļūst saprotams, kāpēc kristietības pastāvēšanas pirmajos gadsimtos nebija ne runas par kaut kādu Marijas kultu. Vācu Bībeles zinātnieks Mār­tiņš Dibeliuss savā slavenajā darbā «Jaunavas dēls un kūtiņā dzimušais bērns» (1932), kā arī baznīcas vēstur­nieks Hanss fon Kampenhauzens pētījumā «Šķīstā ieņem­šana senās baznīcas teoloģijā» (1961) neapšaubāmi pie­rādījuši, ka «šķīstās ieņemšanas» jēdziens ir tikai pēc Jēzus nāves radusies leģenda. To pašu ilggadīgu pētī­jumu rezultātā apstiprināja izcilais speciālists šajā jau­tājumā Valters Deliuss savā pazīstamajā grāmatā «Ma­rijas glorifikācijas vēsture».

Kad Austrumos pastāvošā senā dievišķīgās mātes kulta ietekmē arī kristietībā uzradās tendence dievināt Mariju, vairāki baznīcas rakstnieki tam sīvi pretojās. Tertuliāns pauda uzskatu, ka pēc Jēzus dzemdēšanas Ma­rija ar Jāzepu dzīvojuši normālu laulības dzīvi. Origēns atzinis, ka Jēzum ir bijuši miesīgi brāļi. Pat Jānis Zelta- mute un Augustīns nebija pārliecināti par Marijas «ne- apgrēcību», t. i., nepiekrita doktrīnai par Marijas per­manento jaunavību.

Efesā, sensenajā dievišķīgās mātes Artemīdas kulta centrā, 431. un 449. gadā notika divi vispārēji baznīcas koncili. Pakļaujoties Artemīdas pielūdzēju pēcnācēju spie­dienam, tajos nosodīja patriarha Nestora mācību, kura atzina, ka, ņemot vērā Jēzus divējādu — cilvēcīgu un dievišķīgu — iedabu, Mariju nevar dēvēt par dieva māti, jo viņa dzemdējusi tikai cilvēcīgo Jēzu. Tika no­lemts, ka Marija uzskatāma par «dieva dzemdētāju» (theoiokos). Taču apstākļi, kādos izdevās uzspiest Mari­jas apoteozi, bija ne tikai vētraini, bet reizēm pat gro- teski. Mēs jau agrāk pieminējām asiņainās ielu cīņas, kas izcēlās Efesā starp Marijas kulta piekritējiem un pretiniekiem. Par šīm sadursmēm nav ko brīnīties, jo Marijas dievinātāji bija nodrošinājuši sev uzvaru diez­gan primitīvā veidā — noliekot pie ieejas koncila tel­pās sardzi, kura pretējā uzskata pārstāvjus nelaida iekšā.

Bīskapi, kuri nebija pakļauti šādai atlasei, diskusijā iekaisa tiktāl, ka pat ieklupa cits citam bārdā. Līdz mūsu dienām saglabājušās liecības par šiem notikumiem. Kon­cila laikā bijušas tādas dienas, kad sēdes beigušās ar vispārēju izkaušanos starp mūkiem, garīdzniekiem un tautu, bet bīskapi pa to laiku patvērušies zem soliem.

Pēc uzvaras Efesā Marijas kults strauji izplatījās arī Itālijā. Pāvests Siksts III (432.—440.) Romā lika uzcelt baziliku «Santa Maria Maggiore» tieši tajā vietā, kur at­radās dievišķīgajai mātei Jūnonai — Lūciņai veltītā svēt­nīca, ko vēl apmeklēja daudzas Romas sievietes. Tādā veidā pāvests gribēja atraut romietes no pagānu kulta un panākt, lai tās sāktu pielūgt svēto jaunavu Mariju.

Tomēr strīdi par šķīstās ieņemšanas doktrīnu vēl ilgi nemitējās. Kad 12. gadsimta sākumā Normandijas un Bretaņas klosteros ieviesa svētās jaunavas Marijas šķīs­tās ieņemšanas svētkus, tam pretojās viens no visietek­mīgākajiem baznīcas darbiniekiem un daudzu cisterciešu klosteru dibinātājs Francijā Bernāis de Klervo, savu no­stāju pamatodams ar to, ka šie svētki esot pretrunā ar svētā Augustīna doktrīnu par sākotnējo grēku.

Doktrināli strīdi par šo teoloģisko problēmu risinājās arī starp dominikāņu un franciskāņu ordeņiem. Šā jau­tājuma izlemšanai sasauktais koncils Bāzelē turpinājās divus gadus saspringtā asu strīdu un domstarpību gai­sotnē. Kad beidzot 1439. gadā uzvaru guva uzskats, ka šķīstā ieņemšana atbilstot katoļu ticībai un kristiešu reli­ģiskajām jūtām, oficiāli protestēja Parīzes universitāte, kuru tajā laikā uzskatīja par visnopietnāko autoritāti ka­toļu teoloģijas jautājumos. 1854. gadā pāvests Pijs IX ar speciālu bullu («Ineffabilis Deus») šķisto ieņemšanu proklamēja par obligātu kristietības dogmu.

Taču patiesībā nevar uzskatīt, ka tas būtu baznīcas birokrātijas un teoloģijas teorētiķu triumfs. Viņi bija tikai ticīgo masu noskaņojuma rezonatori un pauda to, ko vienkārši ļaudis jau kopš laika gala bija izjutuši savā sirdī. Izzūdot dievišķīgās mātes pagānu kultam, pa­stiprinājās prasība pēc kādas citas mātišķas vidutājas starp viņiem un dievu, pēc cilvēkiem tuvāk stāvošas gā­dīgas un iecietīgas vidutājas, pie kuras varētu meklēt patvērumu un mierinājumu grūtos brīžos.

Svētās jaunavas Marijas pielūgsme izpaudās ne tikai cildenos mākslas sasniegumos — glezniecībā, tēlniecībā, mūzikā un dzejā, bet arī tādās formās, kas šodienas gau­mei jau liekas visai apšaubāmas.

Šā cildinājuma dziļi cilvēciskas, patiesi aizkustinošas pēdas atrastas Remsijas abatijā Hentas grāfistē Anglijā. Remontējot klostera baznīcu, aiz freskām virs ieejas jau­navas Marijas kapellā atklāja nišu, kurā atrada ap 850 gadu vecu rozi, kas simbolizēja Mariju. Tā bija jau pa­visam satrunējusi un pelēkā pelnu krāsā, taču saglabā­jusi savus apveidus un bija atšķiramas pat atsevišķas smalkās ziedlapas. Arheologi domā, ka, klostera baznīcu ceļot, kāds no mūrniekiem alcis šādi apliecināt savu kluso cildinājumu dievinātajai Marijai. Šis sūtījums, kas nāk no tālas pagātnes — no 12. gadsimta sākumiem, pie­rāda mums, cik dzīvs vienkāršo ļaužu masās bijis Ma­rijas kults.

Lai šī aina būtu pilnīgāka, der vēl pieminēt, ka Mari­jas kulta Eiropas centrā, Loreto pilsētiņā Vidusitālijā, ticīgie dziļi godina mazu, primitīvi celtu namiņu, kurā pēc nostāstiem kādreiz esot mitinājusies Jēzus māte. Eņ­ģeļi šo mītni 1295. gadā brīnumainā kārtā no Nacaretes pārnesuši uz Itāliju.

Esam pārliecinājušies, ka par Marijas reālo dzīvi mēs zinām gaužām maz. Evaņģēlisti viņu piemin tikai starp citu, īsās epizodēs, pavisam miglainā skatījumā. Izņemot leģendārās Jēzus dzimšanas ainas, kā arī kāzu dzīres Kanā, kur Marija saka pāris sievišķīgas padevības pil­nas frāzes, visur citur evaņģēlijos viņa nebilst ne vārda, it kā būtu mēma.

Tāpat mums nav noteikti zināms, kad un kur Marija šķīrusies no šīs pasaules. Pastāv divas tradīcijas, kuras viena otru izslēdz, tāpēc tām ir niecīga vēsturiska vēr­tība. Pirmā apgalvo, ka Marija mirusi 52. gadā Jeruza­lemē un apglabāta netālu no Ģetzemanes dārza. Otrā ir fantastiskāka. Tā vēstī, ka apustulis Jānis, kura aprūpē Jēzus mirstot nodevis savu māti, paņēmis to līdzi uz Efesu, kur viņa dzīvojusi vēl ļoti ilgi, jo mirusi tikai as­toņdesmitajā mūža gadā. Dīvaini tomēr šķiet tas, ka Pā­vils, kurš trīs gadus uzturējās Efesā, un tātad viņam tur būtu vajadzējis Jēzus māti sastapt, savās vēstulēs par to neieminas ne ar pušplēstu vārdu. Vai patiesi būtu iespē­jams, ka viņš tik demonstratīvi nevērīgi izturētos pret pestītāja māti?

Savā laikā slavenā mūķene, pareģotāja un stigmatiķe Katrīna Emeriha (1774.—1824.) savos redzējumos rekon­struējusi visu Marijas dzīvi un uzrādījusi Efesā vietu, kur Marija it kā esot pavadījusi sava mūža pēdējos ga­dus. Tad katoļu garīdznieku grupa devās uz Efesu, lai, sekojot mūķenes norādījumiem, atrastu šo namiņu. Pēc ilgiem arheoloģiskiem meklējumiem tie atklāja kādas nelielas celtnes atliekas, kas, pēc viņu pārliecības, at­bilda gaišreģes aprakstiem. Mājiņu atjaunoja, līdzās uz­cēla nelielu viesnīcu un paziņoja pasaulei par izdarīto atradumu. Drīz vien izplatījās ziņas par šeit notikušām brīnišķīgām izdziedināšanām, un turp bariem sāka plūst svētceļotāji. Svētās jaunavas Marijas debesbraukšanas dienā 15. augustā tur tiek rīkoti speciāli svinīgi dievkal­pojumi ar procesijām.

Tomēr teologi nespēja samierināties ar faktu, ka Ma­rija būtu mirusi dabiskā nāvē tāpat kā jebkurš parasts cilvēks. Viņa taču bija dieva māte un nevarēja būt pa­dota dabas likumiem, viņas ķermenis nevarēja satrūdēt. Tāpēc, balstīdamies uz apokrifisku, tātad baznīcas no­raidītu sacerējumu ciklu «Transitus Mariae», viņi izvir­zīja ,aizkustinošu versiju, ka Marija, lūk, esot gan mi­rusi dabiskā nāvē un paglabāta Ģetzemanes dārzā, taču acīmredzot tās miesa uzņemta debesīs, jo, atrokot viņas kapu, tur nav atrastas nekādas mirstīgas paliekas, bet tikai svaigu, itin kā pirms neilga brīža noliktu rožu puš­ķis.

Marijas debesbraukšanas diena vispirms ieviesta tikai austrumu baznīcā un arī ne agrāk kā 4. gadsimtā. Un vajadzēja paiet vēl diviem gadsimtiem, iekāms Romas katoļu baznīca uzņēma šos svētkus savā liturģiskajā ka­lendārā.

1950. gadā pāvests Pijs XII pasludināja Marijas de­besbraukšanu par baznīcas dogmu. Taču jaunā dogma, neskaitot mutvārdu tradīciju, nevarēja balstīties ne uz vienu rakstu avotu, izņemot apokrifiskos. Tādēļ par katru cenu vajadzēja sameklēt kādu pieturas punktu kanonis- kajos evaņģēlijos. Pēc pienācīgi brīvas interpretācijas tam noderīga izrādījās viena vienīga vieta, un proti, Jāņa atklāsmes grāmatas 12. nodaļas sākums, kas skan šādi: «Pie debesīm parādījās liela zīme: sieva saules tērpā, mēness apakš viņas kājām un viņai galvā div­padsmit zvaigžņu vainags. Viņa bija grūta un brēca dzemdēšanas sāpēs un mokās.»

Viens no vismīklainākajiem tēliem Jaunajā derībā ir Jāzeps, Jēzus tēvs. Matejs un Lūka viņu piemin savos ģenealoģiskajos sarakstos un nostāstos par Jēzus dzim­šanu, bet tālāk par viņu vairs nebilst ne vārda. Vēl dī­vaināk ir tas, ka Marka un Jāņa evaņģēlijos, tāpat «Apustuļu darbos» un Pāvila vēstulēs Jāzeps vispār nav minēts, it kā autori neko nezinātu par viņu.

Jo savādāk tas ir tāpēc, ka Jāzepa loma Jēzus dzīvē nav bijusi nekāda niecīgā. Ja mēs ticam Matejam, tad tā kunga eņģelis Jēzus piedzimšanu pasludināja tieši vi­ņam, bet nevis Marijai. Turklāt, lai nu būtu kā būdams, Jāzeps taču bija Jēzus audzinātājs bērnības gados, vien­alga, vai uzskatām viņu par īsto, vai arī tikai par audžu tēvu. Tomēr vissvarīgākais ir tas apstāklis, ka viņu dēvē par Dāvida pēcteci tiešā līnijā, un tātad no vina ir atka­rīga teorija par Jēzus izcelšanos no ķēniņa dzimtas. Ma­tejs un Lūka taču tieši šajā nolūkā sastādīja savus ģe­nealoģiskos sarakstus, lai to pierādītu skeptiķiem un mazticīgajiem.

Diemžēl viņi to darīja katrs uz savu roku, neatkarīgi viens no otra. Un rezultāts bija tāds, ka Jaunajā derībā ir divas atšķirīgas ģenealoģijas, kuras vairāku paaudžu posmos viena otru izslēdz un līdz ar to zem jautātāja zīmes nostāda visu ciltsrakstu vēsturisko vērtību. Šo at­šķirību pasvītrošanai pietiek, ja mēs aizrādām, ka Mate­jam Jāzeps ir Jēkaba dēls, bet Lūkam — Eļa dēls. Tur­klāt jau pats par sevi fakts, ka Jēzus ciltsrakstus Lūka aizsāk ar pašu Ādamu, precīzi no paaudzes paaudzē no­saukdams vārdā visus viņa priekštečus, liecina par šīs ģenealoģijas fantastisko raksturu. Te prātā nāk vārdi no pirmās vēstules Timotejam, kuros pseido-Pāvils saviem ticības brāļiem Efesā aizrāda, ka nav ieteicams «nedz nodoties bezgalīgām pasakām un cilts rakstiem, kas vai­rāk ierosina prātošanu, nekā kopj dieva draudzi ticībā» (1:4). Acīmredzot cilts sarakstu sastādīšana tajā laikā bi­jusi modes lieta, un arī abi evaņģēlisti nav spējuši tai pretoties.

Par līdzīgām pretrunām nebūtu ko brīnīties. Ar tā­dām mēs jau vairākkārt esam sastapušies un sastapsimies arī turpmāk, tā ka zināmā mērā varam sacīt, ka tās ir Jaunās derības neatņemama sastāvdaļa.

Jau sliktāk ir tas, ka Matejs un Pāvils izrāda apbrī­nojamu iztēles un loģiska ieskata trūkumu vienā no vis­svarīgākajiem kristietības jautājumiem. Kā mēs redzē­jām, Jēzus ķēnišķīgo cilmi viņi atvasina no tēva Jā­zepa, aizmirsdami, ka pēc viņu pašu pasludinātās «šķīs­tās ieņemšanas» Jēzus nevarēja būt Jāzepa dēls ar miesu un asinīm un līdz ar to nenāca no Dāvida cilts. Šis pār­steidzošais konsekvences trūkums tik svarīgā jautājumā izskaidrojams laikam ar to, ka evaņģēlisti, pūlēdamies par katru cenu pierādīt, ka Jēzus personā piepildījušies Vecās derības pravietojumi, tai skaitā arī par viņa pie­derību pie Dāvida cilts, galu galā paši nomaldījušies savos nostāstos.

Jau kopš kristietības ēras pirmajiem gadsimtiem da­žiem teologiem šī aplamība loģiskajos secinājumos ne­bija pa prātam, un viņi lika lietā visu savu ekseģētisko kazuistilcu, lai šo kliedzošo pretrunu izskaidrotu. Starp citu, tika izvirzīts pavisam negaidīts arguments, ka

Marija esot bijusi tuva radiniece Jāzepam un līdz ar to arī viņas dzīslās tecējušas ķēniņu dzimtas asinis.

Sniegt dokumentālu pamatojumu šai tēzei tomēr bija daudz grūtāk. Visā Jaunajā derībā nav neviena panta, kas kaut vai netieši šo tēzi atbalstītu. Tāpēc vajadzēja iesniegties vēl tālākā pagātnē, līdz pat senebreju levi- rāta tiesībām. Tās nosacīja, ka bezbērnu atraitnei jāiziet par sievu pie mirušā vīra brāļa vai kāda cita viņa radi­nieka. Marija gan nebija atraitne, bet arī šajā ziņā tika izdomāts sevišķs piegājiens. Viņa, lūk, esot bijusi «meita mantiniece» un kā tāda pakļauta šim pašam likumam. Ja nu Marija izdota par sievu Jāzepam, tad viņai vaja­dzējis būt tā tuvai radiniecei.

Visai šai argumentācijai ir skaidrs sofisma zīmogs, jo tā balstās uz tīru izdomu. Nekur rakstītos avotos nav ne mazākā norādījuma, kas ļautu mums noticēt, ka ebreju tiesībās pastāvētu speciālam likumam pakļauta «meitu mantinieču» kategorija un ka Marija pie tādas piede­rētu.

Toties pavisam noteikti zinām, ka nevienam tā laika ebrejam pat prātā nebūtu nācis savu cilmi atvedināt no sieviešu dzimuma priekštečiem. Semītu sabiedrībās, kas dibinājās uz tēva tiesībām, cilmi nosacīja vienīgi pēc vīriešu kārtas priekštečiem. Sievietēm šajos ciltsrakstos nebija tikpat kā nekādas nozīmes.

Mēs jau ierunājāmies par to, cik ārkārtīgi reti Jāzeps ir pieminēts Jaunās derības tekstos. Pat tādos gadījumos, kad evaņģēlisti savā stāstījumā nonāk līdz Jēzus ģime­nei, viņi neko nesaka par ģimenes galvu. Pirmajā vietā allaž ir Marija un viņas dēli, atsevišķos gadījumos arī meitas.

Bībeles pētnieki izvirzījuši visdažādākos minējumus par to, kas noticis ar Jāzepu, ja viņš tik vienprātīgi tiek noklusēts. Piemēram, Dāvids Strauss runā par trim iespē­jām, un proti, ka Jāzeps «vai nu agri miris, vai nav pie­kritis dēla vēlākai darbībai, vai arī tradīcijā noklusēts aiz dogmatiskiem apsvērumiem, jo saskaņā ar kristoloģi- jas vēlāko doktrīnu viņš nevarēja būt īstais Jēzus tēvs». Visu to apsverot, tomēr liekas, ka pirmais pieņēmums būs visticamākais. Jāzeps taču varēja vienkārši nomirt, un Marija palikt atraitnēs.

Kad īsti tas būtu noticis? Kā mums stāsta Lūka, Jē­zus divpadsmit gadu vecumā slepšus bija aizlavījies no saviem tuviniekiem un atgriezies Jeruzalemē, kur templī spīdējis ar savu gudrību. Vecākiem, kas bija ceļā uz Nacareti, vajadzējis griezties atpakaļ, lai sameklētu dēlu. To atradusi, Marija teica: «Mans dēls, kāpēc tu mums to esi darījis? Redzi, tavs tēvs un es, mēs tevi ar sāpēm esam meklējuši» (2:48).

Tātad, ja ticam Lūkam, tajā laikā Jāzeps vēl bijis starp dzīvajiem. Viņš laikam būs nomiris īsi pirms evaņ­ģēlijos aprakstītajiem notikumiem. Jēzus tad jau bija pieaudzis vīrietis un izmācījies namdara amatu, tātad jau pāris gadu droši vien bija nostrādājis tēva darb­nīcā. Dibinoties uz šādiem apsvērumiem, varam apgalvot, ka atmiņas par tēva nāvi ģimenē vēl bijušas dzīvas.

Visjaunākos Jēzus brāļus Jāzepu, Sīmani un Jūdu mēs pazīstam tikai pēc vārda. Acīmredzot tie bijuši pa­rasti caurmēra cilvēki un stāvējuši tālu no visa, kas risi­nājās ap vecāko brāli.

Toties par Jēkabu mēs zinām diezgan daudz. Astoņ­padsmit gadu viņš atradās kristiešu Jeruzalemes draudzes priekšgalā un kā ortodoksālā jūdaisma piekritējs stingri sekoja, lai viņa vadītā sekta iekļautos vispārējos jū­daisma ietvaros. Tāpat zinām, ka viņam bija liela auto­ritāte visā Jeruzalemes sabiedrībā. Kad Jēkabu nomē­tāja ar akmeņiem, ebreju vidū izcēlās tāds sašutums, ka Romas prokurators šās eksekūcijas vaininieku Ana- niju II atcēla no augstā priestera amata. Pat ebreju vēs­turnieks Jozefs Flāvijs, kurš pats bija Mozus reliģijas piekritējs, aizstāvēja Jēkabu un nosodīja Ananijas var­darbību.

Pateicoties baznīcas vēsturniekam Eisebijam, kurš mums saglabājis plašus fragmentus no bojā gājušās «Hē- gesipa dienas grāmatas» (180.), mēs uzzinām vēl citas, ārkārtīgi interesantas detaļas. Pēc šīm ziņām, Jēkabs jau mātes klēpī bijis svētais, vēlāk devis nazīrieša zvērestu un tāpēc neesot dzēris ne vīnu, ne citus reibinošus dzē­rienus un tāpat gaļu neesot ne mutē ņēmis. Nekad viņš neesot apcirpis matus, citiem redzot neesot ne mazgājies, ne ieziedies ar olīvu eļļu. Jēkaba ceļgali esot bijuši tik aprepējuši kā kamielim, jo caurām dienām viņš templī stāvējis, ceļos nometies, lai no dieva izlūgtos piedošanu par savu tuvāko grēkiem.

Tāpēc nav nekāds brīnums, ka ilgi saglabājusies at­miņa par šo vienreizēji spilgto personību kristiešu vidū.

Jau pieminētais Hēgesips apgalvo, ka vēl viņa laikā, t. i., ap 180 gadu un apmēram simt gadu pēc notikušās eksekūcijas (62.), ļaudis devušies svētceļojumā pie Jē­kaba kapa, kas atradies turpat viņa mocekļa nāves vietā, netālu no tempļa. Eisebijs pat stāsta, ka Jeruzalemē rā­dīts bīskapa krēsls, uz kura savā laikā sēdējis Jēkabs.

Nazīriešu zvērests bijis stingrs. No kvēlajiem ticī­gajiem, kuri šo zvērestu devuši, prasīts nesaudzīgs askē­tisms un liela pašaizliedzība. Šajā ziņā Jēkabs vairāk līdzinājies Jānim Kristītājam nekā Jēzum un nepavisam jau Pāvilam, kurš neatzina askētismu un dzīvoja tādu pašu normālu dzīvi kā jebkurš cits Romas impērijas pil­sonis.

Daži Bībeles pētnieki izvirzījuši hipotēzi, ka nosau­kums «nacarieši» cēlies no senebreju nazīriešiem, bet ne no Nacaretes pilsētiņas. Saskaņā ar šo koncepciju Jē­kabs vadījis organizētu nazīriešu grupu, kas sastāvējusi no 120 cilvēkiem. Jēzus dzīves laikā viņš neesot ticējis brāļa misijai, bet pēc Jēzus nāves kļuvis par kristietī­bas piekritēju, pārnācis tās pusē ar visu savu nazīriešu grupu un, pateicoties savai autoritātei, automātiski kļuvis par Jeruzalemes kristiešu draudzes galvu. Tiesa, citi Bī­beles pētnieki gan domā, ka tā drīzāk bijusi esēnu grupa, taču, ņemot vērā izplūdušās robežas starp tā laika ebreju sektām un mesiānisko ideoloģiju, jāatzīst, ka savs pa­matojums ir abiem viedokļiem.

Šobrīd mūs tomēr visvairāk interesē tas visādā ziņā neparastais fakts, ka mazpilsētas amatnieku ģimene de­vusi divus tik plaša vēriena reliģiskus reformatorus. Šis apstāklis taču liecina visai daudz par paša šo ģimeni. Mēs nule pieminējām, ka, pēc Hēgesipa vārdiem, Jēkabs jau mātes klēpī bijis svētais. Šie vārdi iztulkojami tādē­jādi, ka māte jau pirms bērna piedzimšanas to veltījusi dievam, apsolot, ka viņš vēlāk nodos nazīrieša zvērestu. Šeit jāpiebilst, ka šāds paradums, spriežot pēc Vecās de­rības, ebrejiem patiešām bijis jau kopš seniem laikiem. Tādā pašā veidā arī Simsons, vēl būdams mātes klēpī, ticis veltīts dievam un vēlāk devis nazīriešu zvērestu.

Šīs ziņas ļauj domāt, ka Jēzus ģimenei bijis kas ko­pīgs ar nazīriešiem un tajā valdījusi stingrības gaisotne, ko noteikušas ortodoksālas reliģiskas normas un dedzīga pieķeršanās senču tradīcijām. Jēkabs bija īsts šos dzim­tas dēls. Visu, kas viņam bija raksturīgs, — stingru dzī­ves veidu, noslieci uz askētismu un aklu padevību Mo­zus reliģijas dogmām — viņš bija mantojis no vecā­kiem. Pat mesiānismu jeb ticību mesijas atnākšanai viņš bija uzsūcis tēva mājās, un vēlākā pārmaiņa viņa uzska­tos bija pavisam niecīga: Jēkabs tagad vienkārši sāka ticēt, ka pie krusta mirušais vecākais brālis patiesi bijis kvēli gaidītais mesija.

Ņemot vērā šādu audzināšanu, nav nekāds brīnums, ka arī pats Jēzus1 , kā to pasvītrojis slavenais vācu Bībe­les pētnieks Jūlijs Velhauzens, bija īsts ebreju skolotājs. Viņš taču pasludināja, ka nav nācis atmest bauslību un praviešus, bet gan tos piepildīt. Saviem mācekļiem viņš pavisam nepārprotami paziņoja: «Es esmu sūtīts vienīgi pie Izraēla cilts pazudušajām avīm» (Mateja ev., 15:24).

Vēl vairāk, viņam bija raksturīgi tādi paši aizsprie­dumi pret svešu tautu piederīgajiem kā visiem citiem ebrejiem. Piemēram, pagānus viņš nicīgi nosaucis par «suņiem» un tikai pēc iekšējas pretestības pārvarēšanas paļāvās izmisušās kānaāniešu mātes lūgumam un izdzie­dēja viņas meitiņu (Mateja ev., 15:26). Saviem mācek­ļiem viņš aizliedza kontaktēties ar pagāniem un ķecerī­gajiem samariešiem. Izsūtīdams pasaulē divpadsmit apus­tuļus, viņš tiem piekodināja: «Nenoeita uz pagānu ceļu un neeita samariešu pilsētā. Bet eita labāk pie Izraēla cilts pazudušām acīm» (Mateja ev., 10:5—6).

Seit varētu iebilst, ka Jēzus vēlāk savu nostāju gro­zījis, pasludinājis universālismu un sūtījis savus mācek­ļus pie visām pasaules tautām. Uz to ir tikai viena at­bilde: kamēr Jēzus bija dzīvs, viņš savu nostāju šajā jautājumā netika grozījis. Ir taisnība, ka evaņģēlijos viņš trīskārt dod līdzīgus universālistiskus norādījumus. Taču mums jāpatur prātā, ka viņš to dara tikai pēc savas nā­ves, jau kā no miroņiem augšāmcēlies Kristus, turklāt jāatzīmē, ka Marka evaņģēlijā, kurš hronoloģiski stāv vistuvāk Jēzus dzīves laikam, šis norādījums atrodams tikai evaņģēlija beidzamā nodaļā, kuru, kā to atzīst bez izņēmuma visi Bībeles pētnieki, vēlāk piekabinājis kāds no pārrakstītājiem. Tātad tas ir tendenciozi, aiz teolo­ģiskiem apsvērumiem darināts teksts (Mateja ev., 28:19; Marka ev., 16:15),

Seit mums rodas dilemma: kuru no šiem diametrāli pretējiem Jēzus norādījumiem atzīt par autentisku? Ra­cionāli noskaņoto Bībeles pētnieku vidū nostiprinājies uzskats, ka par vēsturiski patiesiem vai vismaz patiesības kodolu saturošiem evaņģēlijos uzskatāmi tie nostāsti un izteikumi, kuri ir pretrunā ar šo pašu evaņģēliju vadošo transcendento ideju. Tie ir kādas agrākas patiesības re­likti, kuri tekstos saglabājušies tādēļ, ka autori nav bi­juši pietiekami uzmanīgi vai pietiekami konsekventi, lai sākotnējo tekstu pietušētu vai saskaņotu ar sava darba pamatdoktrīnu.

Visas tās ziņas, uz kuru pamata mēs nonākam pie pārliecības, ka Jēzus savas dzīves laikā bija tikai ebreju tautas pravietis, neapšaubāmi pieder pie sākotnējo at­ziņu slāņa un uzskatāmas par autentiskām. Tā Jēzus mā­cību uztvēruši arī Jēkabs un viņa domu biedri Jeruza­lemē, kuriem pat prātā nenāca izlauzties no jūdaisma ietvariem.

Taču drīz sākās kristietības nākamais, helēniskais at­tīstības posms, kad kristiešu draudzēs ieplūda aizvien vairāk citu tautību piederīgo. Tāpēc arvien aktuālāka kļuva svešo elementu pieplūdes idejiskā sankcionēšana. Un tad atradās skolotāji un teologi, kuri sludināja, ka tas esot saskaņā ar Jēzus gribu, jo viņš pēc savas nā­ves esot parādījies apustuļiem un uzdevis tiem pievērst patiesajai ticībai ne vien Izraēla bērnus, bet arī pagā­nus.

Nav nekādu šaubu, ka pagānu problēma radusies vē­lāk, pāris gadu pēc Jēzus nāves. To neapgāžami pierāda fakts, ka strīds par attieksmi pret pagāniem sākās tikai viņa mācekļu vidū, tajā piedaloties Jēkabam, Pēterim, Pāvilam un Barnabam. Kvēle, ar kādu strīds norisinājās, pierāda, ka tolaik tā bijusi gluži jauna un negaidīta, at­šķirīgo dzīves apstākļu izraisīta problēma.

Bet, ja tomēr tāds strīds izcēlās — un par to nevar būt ne mazāko šaubu, — tad rodas jautājums: kāpēc mi­nētie apustuļi to vispār uzsāka, ja jau šajā jautājumā pastāvējuši noteikti norādījumi, kurus devis pats Jēzus pēc savas augšāmcelšanās? Secinājums šeit var būt tikai viens: laikā, kad Jēkabs, Pāvils, Pēteris un Barnaba strī­dējušies par attieksmi pret pagāniem, versija par Jēzus pēcnāves nostādnēm vēl neeksistēja. Tā ir krietni vēlāk kristiešu vidū radusies leģenda, kas tomēr izveidojusies pietiekami agri, lai Matejs un Marks to varētu uzņemt savel evaņģēlijos.

Jēzus bija reliģijas reformators, taču — atkārtojam to vēlreiz — tikai jūdaisma ietvaros. Viņš gan vērsās pret farizeju sastingušo neapgaroto formālismu, kurš bauslības aizstāvēšanai bija izstrādājis daudz absurdu aizliegumu un ierobežojumu. Tā, piemēram, sabata laikā neviens nedrīkstēja atrasties ceļā, pacelt zemē nokritušu dvieli, noplūkt kviešu vārpu, lai remdinātu izsalkumu, pat izvilkt no bedres tajā iekritušu nastu nesēju ēzeli. Jēzus protestēja pret šiem nejēdzīgajiem priekšrakstiem, pūlēdamies sabatam piešķirt tā sākotnējo jēgu. Kādā disputā viņš, piemēram, aizrādīja, ka sabats pastāv cil­vēku dēļ, nevis cilvēki sabata dēļ. Farizejiem un arī Jē­zus paša ģimenei šādi izteicieni šķita šokējoši, ķecerīgi, pat dumpīgi.

Jēzus nesaskaņām ar jūdaisma legālistiem bija vēl kāda cita, dziļāk ieslēpta jēga. Kā norāda vācu Bībeles pētnieks Kārlis Bārts, tā dibinājās uz Jēzus dziļajām simpātijām pret trūcīgiem, cietējiem un citādi nelaimī­giem mazajiem ļaudīm, uz pretīgumu, kādu Jēzus iz­juta pret farizeju liekulīgo apgalvojumu, ka nav ko žē­lot nabagos un cietējus, jo tie saņemot vienīgi sodu par saviem grēkiem.

Tie ir tikai divi Jēzus lielās, vēsturiskās darbības as­pekti, taču ar tiem pietiek, lai saprastu, uz ko dibināta viņa misijas patiesā būtība. Jēzus centās sentēvu reli­ģijai atkal piešķirt tās ētisko un patiesi cilvēcisko jēgu, pieslieties praviešu cildenajai un diženajai tradīcijai. Lai gan viņš šīs idejas attiecināja tikai uz ebrejiem, tās savā humānajā satvarā bija tik plašas un nozīmīgas, ka iz­lauzās no jūdaisma šaurajiem ietvariem un ieguva uni­versālu vērtību.

Kā mēs zinām, Jēzus sēdās pie azaida galda kopā ar muitniekiem un grēciniekiem. Taču jāatceras, ka tie vienmēr bija ebreji. Nekur evaņģēlijos nav atrodams ne visniecīgākais mājiens, ka viņš būtu kādreiz sēdies pie galda kopā ar pagāniem, kā to vēlāk Antiohijā darīja Pēteris, Pāvils un Barnaba.

Nekad ne ar vienu vārdu Jēzus nav iestājies arī par grūti apspiesto ebreju sievieti, kura tradicionāli tika pa­kļauta sabiedriskai diskriminācijai, nebaudīja nekādas cilvēka tiesības un tika uzskatīta par vīrieša' īpašumu. Sajā ziņā Jēzus mācībā nav jaužamas nekādas reformis- tiskas tendences. Taču personiski, ikdienas dzīvē viņš rīkojās pretēji šai sensenajai tradīcijai, izturējās pret sievietēm cilvēcīgi un ar savu uzvedību ii kā pasvītroja, ka viņš prot tās cienīt.

Tā, piemēram, Jēzus palika draudzīgās attiecībās ar Lācara māsām Mariju un Martu, labprāt viņas apciemoja un ilgi ar abām sarunājās. Tāpēc Jānis pareizi raksta, ka «Jēzus mīlēja Martu, viņas māsu un Lācaru» (11:15). Tāpat viņš nevilcinādamies ņēma savā aizsardzībā lau­lības pārkāpēju sievieti un pat — ja mēs ticam tipiski alegoriskajam nostāstam Jāņa evaņģēlijā — pagodināja ar sarunu pie Jēkaba akas sastapto samarieti. Jēzus rīcība bija tiem laikiem tik ļoti neparasta, ka tā izraisīja izbrīnu pat viņa tuvāko mācekļu vidū, kuriem taču Jēzu vajadzēja pazīt labāk nekā visiem citiem (Jāņa ev., 4:27).

Muitnieki, grēcinieki, laulības pārkāpēja, ebreju ni­cinātās cilmes sieviete — tāda bija ne visai izmeklēta Jēzus sabiedrība. Naidīgie tautieši Jēzum pārmeta, ka viņš esot «negausis un vīna dzērājs, muitnieku un grē­cinieku draugs» (Lūkas ev., 7:34). Bet citi Nacaretes iedzīvotāji, kuri Jēzu pazina no bērnības, taču nesaprata, kādas dziļas pārvērtības bija notikušas ar šo pēc izskata tik parasto namdara ģimenes dēlu, ar sašutumu apjau­tājās, kādas viņam tiesības izskaidrot svētos rakstus, ja tiem labi zināms, ka viņš nav guvis itin nekādu izglītību. To Matejs apraksta šādiem vārdiem: «Un nonācis savā dzimtenes pilsētā, viņš tos mācīja viņu sinagogā, tā ka tie brīnījās un sacīja: «No kurienes šim tāda gudrība un tāds spēks? Vai viņš nav namdara dēls? Vai viņa māte nav Marija un viņa brāļi Jēkabs un Jāzeps, un Sīmanis, un Jūda? Un vai nav visas viņa māsas pie mums? No kurienes tad šim tas viss?» Un tie ņēma apgrēcību pie viņa. Bet Jēzus uz tiem sacīja: «Pravietis nekur nav ma­zāk cienīts kā savā tēvu zemē un savās mājās»» (13:54— 57). Lūka šo starpgadījumu noslēdz ar vēl dramatiskāku akcentējamu, apgalvodams, ka Nacaretes iedzīvotāji bi­juši tādā sašutumā, ka izdzinuši Jēzu no savas pilsētas un grasījušies pat viņu nogalināt (4:29—30).

Valodas par šiem konfliktiem neapšaubāmi nonāca līdz Jēzus tēva mājai un izraisīja tur visai nepatīkamas atbalsis. Pēc tēva nāves par ģimenes galvu vajadzēja kļūt vecākajam dēlam Jēzum, kurš tagad tuviniekus bija pametis. Marijai nekāda prieka nevarēja sagādāt tas, ka pirmdzimtais dēls klaiņo apkārt, visur sēdams nemieru.

Arī viss, ko mātei varēja pastāstīt pārējie dēli, jo sevišķi Jēkabs, kurš no visiem bija pats dedzīgākais stingra jūdaisma aizstāvis, Marijas sirdī viesa tikai raizes. Jēzus taču pauda tādus uzskatus, kas daudzējādā ziņā bija pret­runā ar stingrajiem reliģiskajiem likumiem, kurus māte viņam bija mācījusi jau no bērna kājas.

Seit jāpiezīmē, ka nule uzmestā aina nemaz nav izdo­mas auglis, jo Jaunajā derībā skaidri izlasāms, ka Jēzus ģimene nav ticējusi viņa dievišķīgajam aicinājumam, tāpat nav sapratusi ne viņu personīgi, ne viņa mācību un pat uzstājusies pret viņu.

Kā gan lai citādi saprot Jāni, kurš raksta: «Jo pat viņa brāļi neticēja viņam» (7:5), bet mums jau pazīsta­mais 2. gadsimta baznīcas hronists Hēgesips apgalvo, ka rakstu mācītāji centušies pierunāt Jēkabu, lai tas atklāti uzstātos pret Jēzu. Acīmredzot tolaik vēl dzīva bijusi tradīcija, ka Jēkabs nav ticējis Jēzum un pat nostājies pret viņu. Kā izriet no Pāvila pirmās vēstules korin­tiešiem (15:7), Jēkabs Jēzus mācībai pievērsies tikai tad, kad pēc augšāmcelšanās no miroņiem tas viņam parā­dījies.

Kaut gan Jēzus jau bija kļuvis slavens ar daudziem brīnumdarbiem slimnieku dziedināšanā un iemantojis ne tikai lielu pulku piekritēju, bet pat divpadsmit vīrus kā savus pastāvīgos un uzticīgos mācekļus, māte un brāļi, it kā neredzēdami šos pārsteidzošos panākumus, savā iz­misumā sāka ticēt, ka Jēzus zaudējis prātu un tāpēc viņš pēc iespējas drīzāk jāņem aizbildniecībā. Marks, tātad visvecākās un patiesībai vistuvāk stāvošās tradīci­jas paudējs, raksta: «Un, kad tie, kas pie viņa (t. i., Jē­zus) bija, to dzirdēja, tad tie izgāja viņu savaldīt. Jo tie sacīja: «Viņš ir bez prāta»» (3:21).

Tāpat, spriežot pēc dažiem izteicieniem Mateja, Marka un Lūkas evaņģēlijos, varam secināt, ka attiecī­bas starp Jēzu un viņa tuviniekiem nav bijušas nekādas sirsnīgās (Mateja ev., 12:46; Marka ev., 3:31; Lūkas ev., 8:19). Hronoloģiski visvecākajā evaņģēlijā rakstīts: «Tad viņa māte un viņa brāļi nāca un, ārā stāvēdami, pie viņa sūtīja un viņu sauca. Un ļaudis sēdēja ap viņu un viņam sacīja: «Redzi, tava māte un tavi brāļi, un tavas māsas ārā tevi meklē.» Un viņš tiem atbildēja: «Kas ir mana māte un mani brāļi?» Un viņš visapkārt uzlū­koja tos, kas ap viņu sēdēja, un saka: «Redzi — mana māte un mani brāļi. Jo, ja kas dieva prātu dara, tas ir mans brālis un māsa, un māte»» (3:31—35).

Cik daudz pasacīts šajā īsajā ainā! Vispirms zīmīgi jau tas, ka Jēzus pats neizgāja ārā pie mātes un brā­ļiem, bet atbildēja tiem ar cita cilvēka starpniecību, itin kā būtu zinājis viņu nodomu un baidījies, ka tie viņu var aizvest ar varu uz mājām. Un kā skan šī atbilde! Tā drīzāk ir skarbs noraidījums, bez jebkāda jūtu siltuma, kas jo vairāk pārsteidz tāpēc, -ka Jēzus taču runā par savu māti.

Lai nonāktu tik tālu un ieņemtu šādu nostāju, Jēzum droši vien iepriekš vajadzēja daudz pārciest un pārdzī­vot. Vajadzēja cīnīties, lai saglabātu uzticību savam aici­nājumam un atvairītu no ārpuses nākošo, arvien pieau­gošo morālo spiedienu. Jēzus kārdināšanas aina, kas pilna drūmām, apokaliptiskām noskaņām, it kā simboliski at­tēlo pārdzīvojumus, kurus izbauda cilvēks, kas mokpilnā iekšējā cīņā izšķir sava lielā aicinājuma problēmu. Savā ortodoksālajā aprobežotībā apmātie brāļi bija uzkūdījuši arī mīļoto māmuļu un visvisādi kavējuši Jēzu savas sū­tības izpildē, līdz beidzot pasludināja viņu par cilvēku, kurš zaudējis prātu.

Sajā cīņā ar viduvējību, vienā no visgrūtākajām cī­ņām, kādu Jēzum savā mūžā vajadzēja izturēt, viņš gan uzvarēja, taču Jēzus sirdī tā atstāja dziļas rētas un sa­rūgtinājumu pret tuviniekiem. Jēzus vārdos, kurus uz­rakstījis Lūka, slēpjas bezgala liels rūgtums: «Ja kāds nāk pie manis un neienīst savu māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt mans māceklis» (14:26). Bībeles tekstu skaidrotāji šeit droši vien iebilstu, ka šo vārdu jēga ir alegoriska, bet, ja arī tā būtu, tad tomēr pats fakts, ka Jēzus izvē­lējies tieši šādu un ne citādu alegoriju, atspQguļo viņa subjektīvo pieredzi.

Jēzus ģimenes drāma atradusi atbalsi viņa mūža pē­dējās dienās. Matejs, Marks un Lūka vienbalsīgi at­zīmē, ka neviens no Jēzus mācekļiem un ģimenes locek­ļiem nav stāvējis zem krusta viņa nāves brīdī, tāpat ne­viens no tiem nav rūpējies par Jēzus apbedīšanu, tā ka viņu savā kapličā apglabājis svešs cilvēks, Jāzeps no Arimatijas. Bet bīties viņiem nebija nekāda iemesla,, jo romiešu likums atļāva tuviniekiem pēc sprieduma iz­pildes pievākt uz nāvi notiesāto līķus,

Tiesa, Jānis gan apgalvo, ka Marija kopā ar citām sievietēm stāvējusi zem krusta, taču ir labi zināms, cik brīvi šis evaņģēlists teoloģiskos nolūkos komponējis no- ' tikumus, nerēķinādamies ar vēsturisko patiesību. Sinop­tiķi šajā ziņā pelna lielāku uzticību, it sevišķi pārru­nājamā gadījumā, jo viņi taču tīši nebūtu izdomājuši kaut ko tādu, kas negatīvi raksturo Jēzus piederīgos. Tā bija pavisam vienkārša un visiem zināma patiesība, kuru noklusēt nemaz nebija iespējams.

Arī šajā gadījumā attaisnojas jau pieminētais Bībeles skaidrotāju princips, ka visi evaņģēlijos ietvertie stās­tījumi, kuri ir pretrunā ar kristoloģijas pamatideju, uz­skatāmi par vēsturiski patiesiem vai vismaz tādiem, ku­ros sameklējama kāda kripatiņa patiesības. Pie šīs ka­tegorijas jāpieskaita arī informācija par konfliktiem Jē­zus ģimenē, jo tā diskreditē vienu no cildenākajām un kristietībai vissvarīgākajām leģendām. Ja Marija zināja, ka Jēzus ir piedzimis kā mesija un ar viņa dzimšanu saistās tādas pārdabiskas parādības kā šķīstā ieņemšana ar svētā gara palīdzību, erceņģeļa Gabriēla parādīšanās, Betlēmes zvaigzne, gani, eņģeļu kori un triju gudro iera­šanās no tālām zemēm, tad kā gan viņa būtu varējusi nesaprast Jēzus rīcību un uzskatīt par iespējamu, ka viņš nav pie pilna prāta? Šīs groteskās pretrunas bija pamanījis jau Celss savā polemiskajā traktātā «Patiesības vārds», kur rakstīts: «Ja runa ir par Jēzus māti Mariju, tad jāsaka, ka viņa nekad nav apjēguši, ka dzemdējusi pārdabisku būtni, dieva dēlu. Pavisam otrādi, kristieši ir aizmirsuši no evaņģēlija izsvītrot teikumus, kuros ap­galvots, ka Marija uzskatījusi Jēzu par prātu zaudējušu cilvēku un kopā ar citiem tuviniekiem gribējusi to ieslo­dzīt un izolēt.»

JĒZUS UN JĀNIS KRISTĪTĀJS

Сaurmēra evaņģēliju lasītājs, kuru savaldzina tiem piemītošā cildenā, skarbā un kvēlā gaisotne, aizrauda­mies ar evaņģēlijiem raksturīgo tikumiskās un poētiskās izteiksmes skanējumu, parasti nepamana stāstījumā ieslēptos robus, kas izpaužas gan aprakstu nekonsek­vencē, gan pretrunās, gan savstarpēji nesamierināmos

apgalvojumos. To skaitā pagadās samērā nenozīmīgi mi­sēkļi, bet ir arī tādi, kuri attiecas uz ļoti svarīgiem dok- trināliem un vēsturiskiem jautājumiem.

Mēs jau vairākkārt esam pievērsuši lasītāja uzmanību šāda veida pretrunām evaņģēliju tekstos. Šis saraksts tomēr ne tuvu nav pilnīgs, tāpēc mums turpmākā iztir­zājumā nāksies to papildināt. Tā, savdabīgas autora iz­klaidības un nekonsekvences spilgtu piemēru mums sniedz evaņģēlists Jānis. Vienā vietā Jānis apgalvo, ka Jēzus pats esot kristījis savus piekritējus (3:22), bet pēc brīža, mums par lielu izbrīnu, stāsta, ka Jēzus pats ne­esot kristījis, bet to darījuši tikai viņa mācekļi (4:1—2). Galu galā tā varētu likties niecīga paviršība, ja runa nebūtu par tik svarīgu doktrinālu problēmu, kāda baz­nīcai ir kristīšanas ceremonija.

Tas pats attiecināms uz vēl svarīgāku stāstījumu. Ma­tejs (3:13—16), Marks (1:9) un Jānis (1:31—32) stāsta, ka Jānis Kristītājs Jordānā kristījis Jēzu. Ceturtajā evaņģē­lijā pat lasām,.ka Jānis ne tikai izdarījis kristīšanas cere­moniju, bet arī kā vienīgais klātesošo vidū redzējis svēto garu dūjas izskatā nolaižamies pār Jēzu. Bet no Lūkas evaņģēlija mēs uzzinām, ka Jānis Kristītājs nav varējis ne Jēzu kristīt, ne redzēt svēto garu nolaižamies pār viņu, jo tajā laikā, kad Jēzus it kā būtu pakļāvies šim rituālam, Jānis Kristītājs pēc Hēroda Antipa pavēles jau bijis apcietināts. Kas īsti izdarījis kristīšanas ceremoniju, mēs no evaņģēlija teksta tā arī neuzzinām. «Kad nu visi ļaudis likās kristīties un arī Jēzus bija kristīts, tad vi­ņam, dievu lūdzot, debesis atvērās, un svētais gars re­dzamā veidā uz viņu kā balodis nolaidās, un balss at­skanēja no debesīm: «Tu esi mans mīļais dēls, pie tevis man labs prāts»» (3:21—22). Kā no šā citāta izriet, šoreiz svēto garu jau bija redzējuši visi klātesošie.

Pretrunās, kas sastopamas atsevišķās versijās par Jāni Kristītāju, slēpjas kāda mīkla, kaut kas līdz galam ne­izsacīts. Tāpēc kaut uz mirkli ielūkosimies vēsturiskajos apstākļos, kas bija šo notikumu pamatā.

Jānis, kuru Jaunās derības autori un tāpat arī Jozefs Flāvijs dēvē par «Kristītāju», lielāko daļu no saviem vīra gadiem bija pavadījis vientulībā tuksnesī, kur pārticis no siseņiem un savvaļas bišu medus. Tibērija valdīšanas 15. gadā jeb m, ē. 28. gadā viņš iznācis no tuksneša un sācis uzstāties atklātībā kā pravietis. Ģērbies rupjā ka­mieļa vilnas audumā un apjozies ar ādas siksnu, viņš pērkonīgā, aizrautības pilnā balsī sludinājis drīzu debess valstības atnākšanu un aicinājis tautu nožēlot grēkus. Tiem, kuri pakļausies kristīšanas rituālam Jordānas ūde­ņos, viņš apsolījis grēku piedošanu un iekļūšanu dieva valstībā zemes virsū.

Nav vērts šeit sīki atkārtot savā baismīgumā un ne- parastībā eksotiski skaisto nostāstu par Jāņa Kristītāja tālāko likteni, ko mums snieguši Matejs un Marks. Tet- rarhs Hērods Antips ieslodzījis pravieti pierobežas cie­toksnī Maherontā, jo Jānis valdniekam pārmetis, ka, pavezdams un apprecēdams sava brāļa sievu Hērodeju, tas izdarījis asinsgrēku. Un tad sāk risināties drūmā, bet dīvaini valdzinošā drāma, kas daudzkārt izmantota mū­zikā, glezniecībā un literatūrā. Tajā runa ir par Hēroda dzīrēm, Salomes deju, Hērodejas atriebes kāri un Jāņa nocirsto galvu, kura bļodā ienesta dzīru telpās.

Patiesības dēļ jāatzīmē, ka Hērodejas meita, kura ar savu deju tā bija savaldzinājusi Hērodu, evaņģēlijos vārdā nav nosaukta. Tikai no daudziem citiem avotiem zināms, ka viņas vārds bijis Salome. Mēs nezinātu arī vietu, kur Jānim Kristītājam nocirsta galva, ja Jozefs Flāvijs mums nepastāstītu, ka tas noticis pierobežas cie­toksnī Maherontā.

Sis ebreju vēsturnieks, kura patiesīgums daudzos ga­dījumos apstiprinājies, traģēdijas iemeslus izskaidro ci­tādi. Pēc viņa vārdiem, Hērods Antips vienkārši baidī­jies no pravieša pieaugošās popularitātes, jo tas ar savu kvēlo daiļrunību iemantojis aizvien vairāk piekritēju, un ļaudis jau sākuši runāt, ka viņš patiesi ir pravietis, ja ne pats mesija. To mēs uzzinām ari no Lūkas, kurš raksta, ka «ļaudis savās gaidās par Jāni savās sirdīs do­māja, vai tas varbūt neesot Kristus» (3:15).

Neskaitāmie eksaltētie ļaužu bari, kas drūzmējās ap Jāni, viesa viņā nemieru un nesolīja nekā laba. Jebkuru brīdi varēja sākties kāds no tiem daudzajiem dumpjiem, kas parasti beidzās ar Romas karaspēka iejaukšanos un briesmīgu asins izliešanu. Jāņa mesiānisms pastāvošai iekārtai bija tikpat bīsfams kā daudzu agrāko praviešu un tautas vadoņu mesiānisms. Nomāktās, savā pastā­vēšanā apdraudētās un pestītāju gaidošās ebreju tautas noskaņojums bija tāds, ka Hērodam Antipam netrūka iemeslu bīties no pravieša runām, un tāpēc viņš būs no­spriedis Jāni novākt. Tas, protams, nemaz neizslēdz to, ka Hērods, kuru Jānis —- pēc valdnieka domām, no tuksneša uzklīdis blandoņa — tik bargi bija nopulgojis, vadījies arī no personiskas atriebības jūtām.

Šeit tomēr jāpasvītro, ka Jozefs Flāvijs acīmredzot neko nav zinājis par romantiski baigo situāciju, uz ku­ras fona evaņģēlijā notiek šī izrēķināšanās, jo viņš ne ar vārdu nepiemin Antipa morālo nosodījumu, Hērode­jas naidu un Salomi, kas ar savu dejošanu izpelnījusies Jāņa Kristītāja galvu. Vēsturnieka klusuciešana šajā jau­tājumā noskaņo mūs skeptiski un liek šo romantisko stāstījumu ieskaitīt literāro izdomu kategorijā, taču tas ne mazākā mērā nekavē apbrīnot šīs leģendas nezināmā radītāja iztēles lidojumu.

Nav grūti ievērot, ka evaņģēlisti sevišķi pasvītro, ka Jānis Kristītājs sevi uzskatījis par zemāk stāvošu nekā Jēzus un redzējis tajā svētajos rakstos pareģoto, par Jāni daudz varenāko mesiju, kurš kristīšot ar svēto garu, nevis tikai ar ūdeni, kā to darījis Jānis. Jāņa evaņģēlijā Jēzus priekštecis pazemojies pat tik lielā mērā, ka atzi­nis sevi par necienīgu atraisīt Jēzus apavu saites.

Tomēr nav grūti pārliecināties, ka evaņģēlistu apgal­vojumi neatbilst īstenībai un uzskatāmi tikai par pro­pagandu nolūkā pārliecināt lasītāju, ka Jēzus stāvējis augstāk par savu priekšteci un ka to atklāti atzinis arī pats Jānis Kristītājs. Evaņģēlisti centās notušēt faktu, ka starp Jāni un Jēzu, bet vēlāk arī starp viņu sekotājiem pastāvēja antagonisms, kurš izrietēja no savstarpējas sa­censības jaunu piekritēju iemantošanā.

Aiz savas mums jau pazīstamās nekonsekvences evaņ­ģēlisti nav parūpējušies izsvītrot no Jaunās derības tek­stiem šī antagonisma pēdas. Tā, piemēram, Jāņa evaņ­ģēlijā (3:22—27) lasām, ka, Jānim kristot Ainonā, pie viņa ieradušies mācekļi ar brīdinājumu: «Rabi, kas bija pie tevis viņpus Jordānas, par ko tu esi nodevis liecību, tas, lūk, kristī, un visi iet pie viņa.» Tiesa, kā apgalvo evaņģēlists, Jānis, atbildot uz šo brīdinājumu, no jauna atzinis Jēzus pārākumu, taču tas neko negroza faktā, ka abi neatkarīgi viens no otra centušies gūt sev piekri­tējus un tādējādi savstarpēji sacentušies.

Kāda cita vieta Jāņa evaņģēlijā — lai gan tā formu­lēta diezgan miglaini — ļauj noģist, ka Jēzum šī sav­starpējā sacensība sagādājusi nopietnas raizes. No šeit neskaidri izsacītiem vārdiem izlobāms, ka Jēzus atstājis Jūdeju un devies uz Galileju, tāpēc ka farizeji pārme­tuši, «ka Jēzus savācot un kristījot vairāk mācekļu nekā Jānis» (4:1).

Palaikam pat rodas šaubas, vai Jānis Kristītājs un Jēzus vispār maz sastapušies. Mēs jau pieminējām pār­steidzošo pretrunu evaņģēlijos, kur Jānis it kā kristī Jēzu, bet vēlākā stāstījumā Jēzus saņem kristību no ne­zināmām rokām tad, kad Jānis jau atrodas cietumā.

Bet Mateja un Lūkas evaņģēlijos ir arī citas pretru­nas, kuras mūsu šaubas vēl pastiprina. Piemēram, abi evaņģēlisti savstarpējā saskaņā apraksta cildeno ainu, kad Jānis atzīst Jēzus pārākumu. «Tanī laikā Jēzus at­nāca no Galilejas pie Jāņa Jordānas krastā, lai liktos no viņa kristīts. Bet Jānis tam pretojās un sacīja: «Man vajadzētu tikt tevis kristītam, un tu nāci pie manis»» (Mateja ev., 3:13—14). Arī Lūkas evaņģēlijā — pretēji tam, ko evaņģēlists apgalvo vēlāk, — Jānis Kristītājs tāpat atzīst Jēzus pārākumu, atklāti paziņojot, ka nav cienīgs atraisīt viņa apavu siksnas.

No abām šīm versijām izriet šāds secinājums: Matejs un Lūka mums apgalvo, ka Jānis Kristītājs atzinis Jēzus misijas pārākumu, tātad zinājis, ar ko viņš tiekas. Tāpēc vērīgāks lasītājs būs augstākā mērā pārsteigts, vēlāk abos evaņģēlijos izlasot, ka Jānis, jau cietumā sēdēdams, nosūtījis pie Jēzus divus no saviem mācekļiem ar jau­tājumu, kas abās versijās skan identiski: «Vai tu esi tas, kam bija nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt?» (Mateja ev., 11:3); «Vai tū esi tas, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt?» (Lūkas ev., 7:20). Citiem vārdiem sakot, pēkšņi ne no šā, ne no tā mēs uzzinām, ka Jānis nav zinājis, kas ir Jēzus.

Šā sajukuma cēlonis ir tas, ka evaņģēlijos cauri pro­pagandas noslāņojumam vietumis izspraucas vēsturis­kās patiesības fragmenti, ar kuriem evaņģēlisti nav pra­tuši tikt galā. Bet patiesība ir tāda, ka izsenis bija pa­stāvējusi sekta, kura godināja tikai Jāni Kristītāju, bet neatzina Jēzu. Un šai sektai vajadzēja būt diezgan spē­cīgai un darbīgai, jo tā ātri izplatījās ebreju diasporā un iemantoja ne mazumu piekritēju arī to ļaužu vidū, kuri jau bija atzinuši sevi par kristiešiem. Sinoptiskie evaņģēliji nepārprotami rāda, ka šīs sektas locekļi izvei­dojuši noslēgtu organizāciju un tai bijušas pašai savas gavēņu dienas (Mateja ev., 9:14; Marka ev., 2:18; Lūkas ev., 5:33), kā arī īpašas lūgsnas (Lūkas ev., 11:1),

Pēc Jāņa Kristītāja nāves viens no kārtējiem sektas vadītājiem bijis kāds Apolls, kurš no Aleksandrijas ar saviem divpadsmit mācekļiem pārcēlies uz Efesu. «Apus­tuļu darbos» mēs lasām: «Bet Efesā nonāca kāds jūds, vārdā Apolls, dzimis aleksandrietis, izglītots vīrs, labs rakstu pazinējs. Tas bija mācīts tā kunga ceļā un, deg­dams garā, runāja un rūpīgi mācīja par Jēzu, kaut gan pazina tikai Jāņa kristību. Viņš sāka sludināt sinagogā. Viņu dzirdējuši, Priskilla un Akvils viņu aicināja pie sevis un viņam vēl skaidrāk izstāstīja dieva ceļu» («Apustuļu darbi», 18:24—26).

Kā tas viegli saskatāms, stāstījumā trūkst konsekven­ces. Apolls it kā sludinājis Jēzus mācību, bet pats pazi­nis «tikai Jāņa kristību». Kāpēc šādā gadījumā viņu vēl vajadzēja pievērst Jēzus mācībai, grūti izprast. Taču kristiešu laulātais pāris Priskilla un Akvils nez kāpēc uz­ņēmies šo uzdevumu.

No evaņģēlija teksta liekas, ka viņi to sekmīgi vei­kuši, taču pirmā vēstule korintiešiem rāda, ka tā nemaz nav bijis. Lūk, ko raksta Pāvils: «Jo man par jums, mani brāļi, ir pienākušas ziņas no Hloes nama ļaudīm, ka jūsu starpā ir ķildas. Es gribu teikt to, ko pie jums visur dzird runājam, viens saka: «Es turos pie Pāvila», otrs: «Es pie Apolla», trešais: «Es pie Kēfa», bet ceturtais: «Es pie Kristus»» (1:11—12).

Kā redzams, helēniskajās pilsētās savstarpēji sacen­tušies dažādi reliģiski grupējumi un to vidū bijuši arī Jāņa piekritēji. «Apustuļu darbu» autora dzīves laikā šī cīņa vēl nebija rimusies, un par tās atbalsi uzskatāms polemiski propagandiskais gājiens, kādu sinoptiķi pie­lietoja, skaidrojot Jāņa Kristītāja un Jēzus savstarpē­jās attieksmes. Viņiem bija svarīgi pierādīt, ka slavenais, izglītotais Apolls kopā ar visu Jāņa Kristītāja piekri­tēju sektu pieslējušies Pāvila mācībai.

Sīs domas izplatīšana viņiem jo svarīgāka bija tāpēc, ka laika tecējumā Jāņa Kristītāja kults nemaz neizdzisa, bet, taisni otrādi, arvien vairāk pieauga. Jo sevišķi tas izplatījās ebreju vidū, kuri Jāni allaž bija uzskatījuši par tīri ebrejisku pravieti. Kā raksta Jozefs Flāvijs, visa Jūdeja bijusi pārliecināta, ka sakāve, kādu Hērods An­tips bija cietis no Nabatejas Areta rokas, esot sods par

Jāņa nogalināšanu. Tuksneša vientuļnieks tik dziļi bija iespiedies ebreju tautas atmiņā, ka ap viņu savijās ve­sels leģendu klāsts. Viena no tām stāsta, ka lielais ra­bīns Gamaliēls redzējis Jāņa galvu peldam Jordānas straumē un tad sacījis: «Kamēr tu kristīji, tu tiki noslī­cināts, tāpēc tavu noslīcinātāju liktenis būs tāds, ka viņi paši noslīks.»

Šis kults atrada pateicīgu augsni arī kristietībā un pat islamā. Izlaupot Konstantinopoli, krustneši pievā­kuši daudz relikviju, to skaitā arī divas Jāņa Kristītāja galvas. Tagad tās atrodas divās baznīcās — Suasonā un Amjēnā. Kad vēlāk Konstantinopoli ieņēma turki, sul­tāns savās dārgumu krātuvēs ievietojis un ar bijību uz­glabājis vēl citas Jāņa relikvijas — viņa delnu un ga­baliņu galvaskausa.

Vēl jāatzīmē, ka kristīšanas rituāls, kas saistīts gal­venokārt ar Jāņa Kristītāja misijas darbību, Palestīnā nebija nekāds jaunums. Tas nebija ievadījums jaunajā reliģijā, taču vēl mazākā mērā uzskatāms tikai par kris­tiešiem raksturīgu rituālu. To piekopušas vairākas jū­daisma sektas, jo sevišķi Kumranas esēnu sekta, ar kuru Jānim, šķiet, bijuši kaut kādi sakari. Tomēr pati rituāla cilme ir daudz vecāka un iesniedzas trešajā gadu tūk­stotī p. m. ē., kad Eifratas krastos radās ūdens kults. Kā liecina arheologu atklātā mozaīka, kurā attēlots Eifratas upes dievs, tas ildzis līdz m. ē. 3. gadsimtam. Amerikāņu orientālists V. Olbraits, dibinādamies uz seno laiku ikonogrāfiju, noskaidrojis, ka kristīšanas koncepcija, t. i., dvēselīga šķīstīšanās, iegremdējoties ūdenī, radusies Me- zopotāmijā.. Kristīšanas rituāls piekopts arī senajā Ēģiptē, un tāpat tas piekopts kā maģisks paņēmiens, meklējot vienotību ar dievu, dažādās helēņu reliģiskās mistērijās, piemēram, Eleisīnas un Orfeja kultos, kā arī mitraismā. Tātad patiesībā tas uzskatāms drīzāk par pagānisku pa­ražu, kura bija nesaraujami saistīta ar Tuvo Austrumu pasaules reliģiskajiem jēdzieniem.

Kristietība, pakļaujoties savu jauno helēnisko piekri­tēju atavistisko ieražu spiedienam, jau diezgan agri uz­skatījusi par nepieciešamu kristīšanu uzņemt savos ri­tuālos, protams, piešķirot tai jaunu teoloģisku jēgu, To­mēr mēs noteikti nevaram pasacīt, kad īsti šī sinkreti- zāciļa notikusi, jo Jaunajā derībā atrodamās ziņas šajā jautājumā ir visai nenoteiktas.

Tā, piemēram, Mateja un Marka evaņģēlijos Jēzus gan uzdod saviem mācekļiem kristīt, taču dara to tikai pēc savas augšāmcelšanās, t. i., pēc nāves. Turklāt vēl jāpiebilst, ka Marka evaņģēlijā šī informācija atrodama tajā teksta daļā, kura atzīta par vēlāku iespraudumu, tātad nav visvecākā evaņģēlista paša rokas uzrakstīta (Mateja ev., 28:19; Marka ev., 16:16).

Turpretim Jāņa evaņģēlija autors dod divas, savstar­pēji pretrunīgas versijas: vienu reizi viņš apgalvo, ka Jēzus Jūdejā kristījis, bet otru — ka viņš to vispār nav darījis. Taču tajā pašā teikumā sacīts, ka kristījuši ir viņa mācekļi, no kā varētu secināt, ka jau otrajā kris­tiešu paaudzē šis rituāls bijis izplatīts.

Vispārsteidzošākais tomēr ir tas, ko Pāvils raksta savā pirmajā vēstulē korintiešiem. Lūk, kas tur lasāms: «Pal­dies dievam, ka es pie jums cita neviena neesmu kris­tījis kā vien Krispu un Gāju; tā neviens nevar sacīt, ka jūs kristīti uz manu vārdu. Es gan kristīju arī Stefanas namu, bet neatceros, vai vēl kādu citu būtu kristījis. Jo Kristus mani nav sūtījis kristīt, bet evaņģēliju sludi­nāt. . .» (1:14—17). Kā no šiem vārdiem secināms, Pāvils kristīšanas rituālam nav piešķīris sevišķu nozīmi, pats to darījis nelabprāt un tikai atsevišķos gadījumos. Viņam ir arī zināma taisnība, atsaucoties uz Jēzu, jo bija taču zināms, cik kritiski Jēzus izturējies pret visāda veida for­malitātēm un ārējām reliģiskām izdarībām.

Kristietības piekritējiem un arī pašiem evaņģēlistiem bija svarīgi noklusēt kristīšanas rituāla pagānisko cilmi, pasvītrojot tā saiknes ar jūdaismu, kur tam, pateicoties esēniem, bija bagātīgas tradīcijas. Tādā kārtā radusies versija par Jāni Kristītāju kā Jēzus priekšteci. Viss šis nostāsts par Jāņa pakļaušanos jaunajam mesijam acīm­redzot ir tipisks etioloģisks mīts, kurš sankcionē un iz­skaidro kristietības pieņemto kristīšanas rituālu.

Dāvids Strauss savā slavenajā monogrāfijā par Jēzu raksta, ka Jānis Kristītājs bijis askēts un drūms vien­tuļnieks, turpretim dzīvespriecīgajam Jēzum patikusi citu cilvēku sabiedrība, tāpat viņš neesot gavējis un pat dzē­ris vīnu. Grūti iedomāties, Strauss tālāk aizrāda, ka šis askēts un drūmais pravietis Jānis būtu atzinis par aug­stāk stāvošu būtni Jēzu, kurš taču bijis pilnīgs Jāņa Kristītāja pretmets.

Tas mums ļauj saprast, kāpēc jau kopš paša sākuma bija radusies Jāņa Kristītāja piekritēju, t. s. joanītu, sekta. Tā pastāvēja ļoti ilgi neatkarīgi no kristiešu drau­dzēm un vēl 2. gadsimta hronikās tiek pieminēta kā viena no atzītām sektām jūdaisma ietvaros. Izcilais Bībe­les pētnieks R. Bultmanis to identificē ar mandeisma sektu, kuru literatūrā pazīst ar baptistu jeb hemerobap- tistu nosaukumu. Mandeisti, kuru skaits gan nepārsniedz divus tūkstošus, sastopami vēl tagad Eifratas lejtecē pie Pērsijas līča. Viņiem ir pašiem savi svētie raksti, kuros Jānis Kristītājs tiek dēvēts par īsto, bet Jēzus — par viltus pravieti.

EĻĻAS KALNĀ

Ja kāds gribētu uz kartes atzīmēt ceļus, kurus Jē­zus izstaigājis, sludinādams savu mācību un dziedinā­dams sirdzējus, tad izrādītos, ka tas nemaz nav izdarāms. Lai gan runa šeit ir par ļoti svarīgu Jēzus dzīves posmu, Jaunās derības autori tā pārstāstījumā nav spējuši iz­vairīties no neatšķetināma jucekļa. No vienas puses, si­noptiķi, bet, no otras, evaņģēlists Jānis sniedz divas pil­nīgi atšķirīgas versijas, tā ka lasītājs paliek neziņā, ne­saprazdams, kuram ticēt.

Ja arī evaņģēlisti kādā jautājumā ir vienisprātis, tad tikai tajā, ka Jēzus darbība atklātībā sākusies Nacaretē un beigusies Jeruzalemē. Turpretim visi stāstījumi par laika posmu starp šiem antipodiem nepavisam nesakrīt.

Sinoptiķi apgalvo, ka vienīgā Jēzus darbības terito­rija bijusi Galileja. Ja arī Jēzus izgājis ārpus tās robe­žām, tad tikai sporādiski un galvenokārt apstākļu spiests, izvairīdamies no pārliekas pūļa vai farizeju uzmācības. Tā, piemēram, trīs reizes viņš pārcēlies uz Ģenecaretes , ezera austrumu krastu, vienreiz nogājis līdz novada zie­meļu robežām un uzturējies Cezarejā, kā arī pabijis fe­niķiešu pilsētās Tīrā un Sidonā.

Tomēr jāpasvītro, ka, pēc sinoptiķu nostāstiem, pirms savas triumfālās ierašanās Jeruzalemē Jēzus ne šajā pil­sētā, ne arī vispār Jūdejā nekad nav bijis. Tāpēc, kad viņu apcietināja, nodeva sinedrija tiesai un Pilātam, šaustīja un sita krustā, jeruzalemieši droši vien būs viņu uzskatījuši par svešnieku, kurš turklāt ieradies no nici­nātās un dumpīgās Galilejas.

Turpretim Jāņa evaņģēlijs mums rāda pavisam ko citu, pilnīgi pretēju sinoptiķu stāstījumam. Pēc Jāņa iz­nāk, ka Jēzus gan sludinājis arī Galilejā, taču galvenais darbības lauks viņam bijusi Jūdeja. Tur viņš paudis savu mācību, tur dziedinājis slimniekus un uzmodinājis no miroņiem Lācaru, tur viņam bijuši draugi, tur viņš cīnī­jies ar pretiniekiem. Un vēl jāpievērš uzmanība tam dī­vainajam faktam, ka tieši pie galiliešiem, kuri, kā to apgalvo sinoptiķi, esot tīkojuši pēc Jēzus dzīvības, viņš patvēries, glābdamies no Jūdejas ebrejiem,

Kad Jēzus svinīgi iejāja Jeruzalemē, viņš, kā stāsta evaņģēlists Jānis, nebija ieradies tur pirmo reizi. Sakarā ar dažādiem ebreju svētkiem viņš Jeruzalemi bija ap­meklējis jau četras reizes. Turklāt Jēzus bija uzturējies Betānijā un ilgāku laiku slēpies no priesteriem Efremā — nelielā pilsētiņā Jūdejas tuksneša malā. Atrazdamies Je­ruzalemē, viņš nekad nebija vairījies no Cilvēkiem un stundām ilgi atklāti sludinājis savu mācību tempļa pa­galmā. Bet no tā izriet, ka Jēzus jeruzalemiešiem neva­rēja būt nepazīstams.

Tāpat evaņģēlisti atšķiras klusās nedēļas aprakstos, un Bībeles zinātnieki līdz šai dienai veltīgi pūlas kaut vai aptuveni nosacīt kā notikumu secību, tā arī kalen­dāra datumus. Vēl aizvien pastāv domstarpības, kurā gadā un dienā Jēzus ticis sists krustā. Tāpat nav pilnīgi noskaidrots, vai pēdējais vakarēdiens bija senebreju nī- zāna mēneša 14. dienā (sinoptiķu tradīcija) pashas svēt­kos ieturēts sakrāls azaids vai ari kāds cits mielasts, kurš — pēc Jāņa evaņģēlija — iekristu tā paša mē­neša 13. dienā.

Mēs šeit tuvāk neiztirzāsim šīs visai sarežģītās un grūti atrisināmās pretrunas, taču piemēra dēļ pakavēsi­mies pie Jēzus uzturēšanās Betānijā. Šajā gadījumā sa­krīt tikai Mateja un Marka versijas. Pēc viņu stāstījuma, Jēzus ciemojies pie «spitālīgā» Sīmaņa. Kāda vārdā ne­nosaukta sieviete Jēzum uz galvas izlējusi dārgu svai­dāmo eļļu. Klātesošie viesi vai arī Jēzus mācekļi nav slēpuši savu sašutumu, uzskatīdami šādu rīcību par iz­šķērdību, jo eļļu taču varētu pārdot un par to saņemto naudu izdalīt trūkumcietējiem. Marks vēl piebilst, ka par to būtu iegūta milzīga summa trīs simti denāru ap­mērā. Turklāt bez jebkāda sakara ar šo incidentu, abi evaņģēlisti mums pavēsta par Jūdas Iskariota nodevību.

Kad^izlasām attiecīgos pantus Lūkas evaņģēlijā, tūlīt redzam, ka tas ir pavisam cits nostāsts. Pēc Lūkas iznāk, ka azaids ieturēts daudz agrāk nekā divi iepriekš ap­rakstītie, turklāt tam nav nekāda sakara ar klusās nedē­ļas notikumiem. Tiesa, namatēvs ari šoreiz ir Sīmanis, taču evaņģēlists viņu nosauc par farizeju, bet nevis par «spitālīgo». Epizode ar svaidāmo eļļu acīmredzot uzrak­stīta ar lielām beletristiskām novirzēm, jo Mateja un Marka lakoniskais un lietišķais stāstījums šeit pārvei­dots emocionāli izvērstā pamācošā tēlojumā un piesāti­nāts ar dramatisku, patiesi cilvēcīgu saturu. Šeit neizrī- kojas kaut kāda nezināma sieviete, bet netikle, kura grēku nožēlas uzplūdos ar asarām slaka Jēzus kājas, no­susina tās ar saviem matiem, bet pēc tam svaida ar eļļu. Šajā dziļi aizkustinošajā ainā nav ne vārda par to, ka izšķērdības pēc kāds būtu sācis kurnēt. Toties mūs pār­steidz tas, ka azaidā piedalās arī farizeji, kuri izmanto gadījumu, lai saļodzītu klātesošo ticību Jēzum. Ja Jēzus patiesi būtu bijis pravietis, viņi saka, tad viņš gan nepie­ļautu, ķa viņam pieskaras grēciniece, jo zinātu, «kas šī sieviete tāda ir».

Atverot Jāņa evaņģēliju, pārliecināmies, ka mūs gaida vēl lielāki pārsteigumi, jo šeit būtībā ir maz ko­pēja ar iepriekšējām trijām versijām.^ Azaids Betānijā notiek nevis divas dienas pirms pashas svētkiem, kā tas rakstīts Mateja un Marka evaņģēlijos, bet gan veselas četras pirms tiem. Taču visdīvainākais, ka mājas saim­nieku lomā tajā uzstājas pavisam citi cilvēki, un proti, Lācars ar savām māsām Martu un Mariju.

No evaņģēlista Jāņa mēs arī uzzinām, kā sauc sie­vieti, kura Jēzus kājas svaidījusi ar eļļu un nosusinā­jusi ar saviem matiem. Tā ir Marija. Bet neapmierinā­tību par dārgās svaidāmās eļļas izšķiešanu neizsaka vis kaut kādi vārdā nenosaukti cilvēki, bet tieši Jūda Iska- riots. Turklāt Jānis mums pavēstī, ka no Jūdas puses tā bijusi nekrietna liekulība, jo viņš pats tīkojis pievākt tos trīs simtus denāru, ko iegūtu, pārdodot eļļu. «Bet to viņš sacīja,» evaņģēlists piebilst, «nevis tāpēc, ka viņam rūpētu nabagi, bet tāpēc, ka viņš bija zaglis un, maku turēdams, piesavinājās iemaksas» (12:6). Pēc Jāņa iznāk,

MELNBALTU ATTĒLU SĒRIJA

Marijas pasludinašana.

Krakovas skolas mākslinieks. Trīs gudrie no austrumu zemes sveic Jēzus bērnu.

Kristus ar apustuļiem.

Marcins Melnais. Marijas nāve (fragments).

Kšištofs Boguševskis. Svētais Pavils no Tarsas.

ka Jūda pildījis kasiera pienākumus un šo apstākli iz­mantojis, lai apzagtu kopējo, viņam uzticēto kasi.

Bet tagad ielūkosimies notikumos Eļļas kalnā, kur Jēzu sastopam kalna nogāzē ierīkotajā Ģetzemanes dārzā, izciešam baiļu un šaubu mokas, un kur viņu beigās ap­cietina. Evaņģēlistu stāstījumi šeit ir diezgan saskanīgi un tajos sastopamām atšķirībām ir galvenokārt papildi­nājumu raksturs.

Tā, piemēram, sinoptiķu versijās vārdā nenosauktais Jēzus māceklis nocērt ausi tāpat vārda nenosauktajam augstā priestera kalpam, un tikai no Jāņa mēs uzzinām, ka runa ir par Pēteri un augstā priestera kalpu Malhu. Trijos evaņģēlijos starpgadījums beidzas ar to, ka Jēzus pavēl savam pārlieku centīgajam aizstāvim likt zobenu atpakaļ makstī. Un nav minēta ne vārda par sakropļoto kalpu. Bet Lūka, kurš jau agrāk citos līdzīgos gadījumosi aizvien parādījis lielāku iztēles un iejūtas spēku nekā citi evaņģēlisti, saprot, ka Jēzus, ņemot vērā viņa sludi­nāto cilvēku mīlestības un žēlsirdības mācību, ar to vien nevarēja apmierināties. Tāpēc viņš vienīgais nobeidz šo epizodi ar piebildi, ka Jēzus pieskāries ievainotā ausij un to izdziedinājis.

Lūka paļāvis vaļu iztēlei, arī aprakstot dvēseles mo­kas, kādas Jēzus izcietis Ģetzemanes dārzā. Citi evaņģē­listi mums stāsta, kā Jēzus cietis un lūdzis dievu, lai tas liktu iet secen moku biķerim. Turpretim Lūka arī šo ainu rāda tēlainākā un emocionāli spēcīgākā, lai nesa­cītu — teatrālākā sniegumā. Viņa stāstījumā Jēzus cie­šanas tik lielas, ka tas svīdis asinssviedrus. Turklāt parā­dījies eņģelis, kurš Jēzu stiprināja nespēka un šaubu brīdī.

Katrā no šīm versijām skaidri izpaužas noteiktas ten­dences. To autori, laikam ar nolūku spēcīgāk iedarboties uz lasītāja iztēli, cenšas stāstījumu papildināt ar reālis­tiskām detaļām un padarīt tēlaināku.

Bet visās versijās vērojama vēl viena tendence, kuru gribētos nosaukt par teoloģisku. Jo spilgti tā izpaužas Jāņa evaņģēlijā, kurā Jēzus, kā jau mēs to zinām, ma­nāmi atšķiras no Jēzus sinoptiķu skatījumā. Seit Jēzu jau viņa dzīves' laikā apmirdz tāda dievišķības spozme, ka to nevar nepamanīt pat sveši ļaudis. Saskaņā ar to Jā­nim licies, ka tā būtu dieva zaimošana, ja Jūda ar sa­vām nodevēja lūpām pieskartos Jēzus dievišķīgajām vaigam. Tāpēc Jānis ir vienīgais evaņģēlists, kurš ne ar vārdu nepiemin nodevēja skūpstu.

Jāņa izklāstam piemīt vēl citas īpatnības. Piemēram, pēc viņa stāstījuma, Jēzus apcietināšanā Ģetzemanes dārzā kopā ar augstā priestera ļaudīm piedalās arī ro­miešu kohortas kareivji» Bet kas visdīvainākais — viņi visi, kā ebreji, tā romieši, Jēzu ieraudzījuši, pēkšņi no­bīstas un nokrīt uz vaiga zemē. Ar šo vēsturiski neti­camo ainu Jānis laikam gribējis parādīt, ka pat ienaid­nieki Jēzū pazinuši dieva dēlu. Atbilstoši savai kon­cepcijai viņš tāpat noklusē satricinošo Jēzus ciešanu ainu dārzā, droši vien tāpēc, lai pārāk neizceltos Jēzus miesīgā, cilvēciskā būtība.

Ņemot vērā faktu, ka šajā īsajā, bet doktrināli ļoti svarīgajā nostāstā sastopamies ar tik daudzām atšķirī- ibārn, nevar nebrīnīties par patvaļu, ko atļaujas evaņģē­listi, runājot par notikumu, kuram, pēc viņu pārliecības, vajadzēja būt vēsturiski patiesamt tātad negrozāmam. Bet īstenībā katrs no šiem autoriem ar to izrīkojas, kā vien ienāk prātā, atkarībā no tā, ko viņam diktējusi iz­tēle vai propagandējamā ideja. Vienkārši izsakoties, katrs tur pēc savas patikas kaut ko pielicis klāt vai arī atņēmis nost.

Tālab arī vairāki Bībeles pētnieki izsacījuši šaubas, vai šāds notikums Ģetzemanes dārzā maz bijis, vismaz evaņģēlistu izklāstītajā versijā. Viņi uzskata par iespē­jamu, ka uz tautas iztēli šeit atkal radoši iedarbojušies Vecās derības teksti un visu šo epizodi Jēzus biogrāfijā ietekmējusi pazīstamā aina ar Mozu Sinaja kalnā. Ik­viens, kas būs papūlējies salīdzināt abus tekstus, atzīs, ka šeit patiesi saskatāmas zināmas sakritības. Un arī paši evaņģēlisti uzvada uz šām Vecās derības^ tekstu pēdām, apgalvodami, ka Eļļas kalnā viss noticis tā, kā to "paredzējuši pravieši (Mateja ev., 26:31; Marka ev., 14: 27; Jāņa ev., 15:25).

Var jau būt, ka Jēzus Ģetzemanes dārzā olīvkoku biežņā bija meklējis patvērumu un tur ticis apcietināts. Bet visas pārējās detaļas, kuras evaņģēlistu stāstījuma sa­vītas ap šo notikumu, droši vien ir kristiešu kolektīvās iztēles auglis un līdz ar to tipisks folkloras sacerējums. Bet ar folkloru jau palaikam mēdz būt ta, ka tas veido­jumi laika un paaudžu nomaiņas gaitā viegli pārgrozās un papildinās.

Vai tomēr vienkāršā tauta būtu spējusi izveidot dze­jiski tik izcilu darbu, tik satriecoši patiesīgi attēlot Jē­zus ciešanu ainu, tik dziļi izprast tāda cilvēka psiholo­ģiju, kuram jāizšķiras par sava mūža svarīgāko pavēr­sienu? Tiem, kuriem būtu iebildumi šai ziņā, jāatgādina, ka tieši tautas daiļradē aizvien atrodama vistīrākā dzeja un visdziļākā patiesība par cilvēku. To zinājuši visu laik­metu rakstnieki, tēlotājas mākslas pārstāvji un kompo­nisti, kuri labprāt smēlušies no šā avota. Runājot par laikmetu, kādā radusies leģenda par Jēzus ciešanām, jā­atceras, ka tas vienkāršajiem un apspiestajiem mazajiem ļaudīm bija traģisks un vētrains vēstures posms. Varētu sacīt, ka ikviens trūcīgais, ikviens vergs tajā laikā pār­dzīvoja pats savu Ģetzemanes dārza drāmu. Stāstījums par Jēzus dvēseles mokām Eļļas kalnā, pirms to pierak­stīja evaņģēlisti, droši vien mutvārdos ilgi jau bija cir­kulējis Jēzus piekritēju vidū, un tajā metaforiski proji­cējās viss, ko viņi bija pieredzējuši paši savā dzīvē.

Sakarā ar šīm atšķirībām gribētos pakavēties pie Marka evaņģēlija, jo tajā sastopamies ar kādu noslēpu­mainu atgadījumu, kurš vēl līdz šai dienai piesaista Bī­beles pētnieku vērību. Fragments, kurā par to pastāstīts, skan šādi: «Un visi viņu (t. i., Jēzu) atstāja un bēga. Un kāds jauneklis viņam sekoja; tas bija apsedzies ar audeklu uz kailām miesām, un tie pēc tā tvarstīja. Bet, audeklu pamezdams, tas no tiem izbēga kails» (14:50—52).

Kas varēja būt šis noslēpumainais jauneklis? Ticīga­jiem, kuri katru evaņģēlija vārdu uzskata par vēsturisku patiesību, atbilde ir vienkārša. Sis jauneklis, viņi saka, ir pats Marks, nākamais evaņģēlija autors. Viņuprāt, vis­labākais pierādījums šā apgalvojuma patiesībai ir fakts, ka vienīgi Marka evaņģēlijs piemin šo epizodi, tiesa, gan ļoti lakoniski, taču pārsteidzoši reālistiski. Turpretim Matejs, Lūka un Jānis par šo incidentu neko nav zinā­juši vai arī uzskatījuši to par nenozīmīgu notikumu, kuru nav vērts pieminēt.

Daži Bībeles skaidrotāji un katoļu rakstnieki, pie­mēram, Ričoti, kā citos līdzīgos gadījumos, tā arī šeit atsaucas uz tradīciju, kas šo jaunekli identificē ar Marku. Bet kas gan patiesībā ir Bībeles nostāstu tradīcija? Tā taču nav nekas cits kā leģenda, ko saglabājuši pirmie kristieši, kuri savā vairākumā bija vienkārši, neizglītoti ļaudis. Kvēlodami mīlā pret savu pestītāju, tie alkatīgi uztvēra katru nostāstu par viņa dzīvi šajā saulē. Viņus interesēja, kāds Jēzus bijis bērnībā, kas bijuši viņa ve­cāki, draugi un biedri sludinātāja gaitās, kā viņš iztu­rējies ikdienas dzīvē, kāpēc viņam nācies ciest un nomirt pie krusta. Taču šādu sīkāku ziņu trūka. Tāpēc ļaužu | apziņā izraisījās process, ar kuru mēs jau vairāk lāgus esam tikušies. Būdami pārliecināti, ka Jēzus ir praviešu pasludinātais mesija, viņi ticēja, ka visiem pareģojumiem ir jāpiepildās Jēzus dzīvē. Tāpēc viņi Vecajā derībā sa­meklēja attiecīgās vietas un, atbilstoši laika prasībām tas iztulkojot, aizpildīja tukšos posmus Jēzus biogrāfijā.

Bībeles pētnieki, meklēdami, kāda cilme ir nostāstam par noslēpumaino, audekla gabalā savīstījušos jaunekli, i izteica pieņēmumu, ka tas varētu būt radies tieši šādu prātojumu rezultātā. Savas j.ēzes atbalstam viņi norādīja, ka nostāsts varēja rasties Amosa pravietojuma ietekmē, kurā, starp citu, lasām: «Un pat tas, kas ir visdrošsirdī­gākais starp drosmīgajiem, bēga kails tanī dienā no cīņas lauka» (Amosa grām.,'2:16).

Ielūkojoties tuvāk nostāstā, kurā iesprausti trīs tei­kumi par šo nezināmo jaunekli, ar izbrīnu redzam, ka, tos izņemot no konteksta, stāstījuma plūdumā nekas ne­mainās, ka teikumi pirms un pēc tiem sasaistās sakarīgi loģiskā secībā. Tādēļ rodas aizdomas, ka nostāsts par kailo jaunekli Marka evaņģēlijā ir vēlāks iespraudums sākot­nējā tekstā un to izdarījis kāds kompilators vai pārrak­stītājs. Kāpēc viņš tā rīkojies, mēs šodien nevaram pa­sacīt. Tas varētu būt kaut kādā sakarā ar Jēzus tiešo mā­cekļu un Pāvila piekritēju savstarpējām ķildām, kuru atbalsis samanāmas kā Jaunās derības apustuļu vēstulēs, tā arī pirmajos trīs evaņģēlijos, kur apustuļu loma Jēzus apcietināšanas brīdī parādīta ne visai pievilcīgā gaismā.

Vēl mīklaināks un interesantāks ir Jūdas tēls. Mums zināms, cik liktenīga ir viņa loma klusās nedēļas drama­tiskajos notikumos, un tomēr patiesībā mēs par viņu ne­zinām tikpat kā neko. Evaņģēlisti mums par viņu neko tuvāk nevar pastāstīt, vienīgi Matejs un «Apustuļu darbu» autors informē, ka Jūda nožēlojis savu rīcību un izdarījis pašnāvību. Kas atiecas uz Jūdas nozieguma mo­tīviem, tad par tiem ieminas tikai evaņģēlists Jānis. Taču viņa sacītais neskan diezcik pārliecinoši, jo ma­nāms, ka evaņģēlists cenšas par katru cenu lasītājā iz­raisīt nicinājumu. Viņa versijā Jūda kā mācekļu pulciņa kasieris ļaunprātīgi izmantojis Jēzus uzticību un apza­dzis kopējo kasi. Tātad viņš nebūtu bijis nekas vairāk kā sīks garnadzis, un tieši dzīšanās pēc grašiem tad nu arī novedusi pie tā, ka priesteri Jūdu uzpirkuši un viņš nodevis Jēzu.

Tā ir pārāk primitīva un grūti pieņemama versija, jo nez vai Jūda būs bijis tik nožēlojams cilvēciņš. Viņa raksturā vajadzēja būt arī kādām augstākām vērtībām, ja jau viņš sekoja Jēzum tā bīstamajā ceļā, turklāt Jē­zus viņu ne tikai ieskaitīja savu divpadsmit mācekļu pulciņā, bet arī uzticēja kopējo naudas līdzekļu pārzinā­šanu.

Kāpēc gan Jūda nodeva savu skolotāju, kurš viņam bija izrādījis tādu uzticību? Mums nav nekādu pieturas punktu, lai uz šo jautājumu sniegtu kaut cik konkrētu atbildi. Tādējādi šeit paveras ideāls lauks Bībeles zināt­nieku atjautībai un mākslinieku radošajai iztēlei, jo Jūda tos interesēja ne tikai kā individuāla psiholoģiska pro­blēma, bet arī kā metaforiska, visaptveroša cilvēka ieda­bas mūžseno tumšo dziņu izpausme.

Vispirms vērība tika piegriezta neskaidrībām Jūdas etniskajā cilmē. Viņa pievārds «Iskariots» (aramiešu va­lodā «iš Kariot») burtiski nozīmē «cilvēks no Kariotas». Jautājumu sarežģī tas, ka pastāvējušas divas Kariotas pilsētiņas un nav zināms, no kuras nācis Jūda.

Viena no šīm apdzīvotajām vietām atradusies Jūdejā. Tas varētu mest zināmu gaismu uz Jūdas rīcības motī­viem, Jēzus un viņa mācekļi, kā zināms, bija galilieši. Sādā gadījumā Jūda būtu bijis vienīgais Jūdejas ebrejs. Mēs jau zinām, kādi aizspriedumi vienam pret otru bija šiem abiem ebreju tautas nozarojumiem. Iespējams, ka Jūda, manīdams pārējo Jēzus mācekļu atturību un ne­uzticību, viņu vidū juties kā svešinieks, varbūt pat kā vajātais. Aiz šā iemesla viņā pakāpeniski varēja uzkrā­ties rūgtums, un zemapziņā viņš pat zaudējis ticību Jē­zum. Iespējams, ka lūzums Jūdas nostājā radās t. s. Ga- lilejas krīzes laikā, kad Jēzus mācība par «īsto debess maizi» izraisīja sašutumu pat viņam vistuvāk stāvošo mācekļu vidū. Jāņa evaņģēlijā mēs par to lasām: «Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Un maize, ko es došu, ir mana miesa, kas dota par pasaules dzīvību.» Tad jūdi savā starpā sāka strīdēties, sacīdami: «Kā viņš mums var dot ēst savu miesu?» Bet Jēzus tiem sacīja: «Patiesi, patiesi, es jums saku: Ja jūs neēdat cilvēka dēla miesu un nedzerat viņa asinis, jums dzīvības nav sevī. Kas bauda manu miesu un dzer manas asinis, tam ir mūžīga dzīvība, un es to uzcelšu pastarā dienā. Jo mana miesa ir patiess ēdiens un manas asinis ir patiess dzēriens» (6:51—55). Bet tālāk 66. pantā evaņģēlists jau raksta: «No šī brīža daudzi viņa mācekļi atkāpās un vairs ne­staigāja viņam līdz.»

Zaudējis ticību Jēzum, Jūda sācis skatīties uz viņu ar citām. acīm. Kad Jēzus iejāja Jeruzalemē un ļaužu bari viņu apsveica kā Izraēla ķēniņu, Jūdas sirdī pamo­dušās Jūdejas patriota jūtas. Jēzū viņš pēkšņi ieraudzījis vienu no tiem galiliešu neprāšiem, kuri sadumpo tautu un līdz ar to sagādā tai daudz ciešanu un posta. Šādā brīdī viņam galvā varēja pavīdēt tāda pati doma, kādu pēc Jāņa evaņģēlija nedaudz vēlāk izsaka augstais pries­teris Kajafā. Pūlēdamies novērst romiešu asiņaino inter­venci, augstais priesteris saka: «Jūs neko nesaprotat un neapsverat, ka mums ir izdevīgāk, lai viens cilvēks mirst, ja to prasa tautas labums, nekā kad visa tauta iet bojā» (11:49—50).

Otra apdzīvota vieta, kura tāpat saukusies par Ka- riotu, atradusies Moābā, Nāves jūras austrumu krastā. Ja Jūda būtu nācis no turienes, tad iespējams, pēc iz­celšanās viņš bijis vai nu pagāns, vai arī ebrejs, kurš audzis turienes pagāniskajā vidē. Un tas bez šaubām nopietni ietekmētu viņa attieksmi pret Jēzu. Varbūt Jūda domāja par personisko karjeru mesiāniskajā dieva val­stībā, kuru viņš, tāpat kā daudzi citi ebreji, bija iztēlo­jies kā laicīgo Izraēla ķēniņvalsti. Pat daži apustuļi tā bija sapratuši savu skolotāju, tāpēc iespējams, ka līdzīgi uzskati bijuši arī Jūdam. Bet, redzēdams, ka Jēzus domā pavisam ko citu un pasīvi iet nāvē, viņš pēkšņi ar šaus­mām atskārta, ka visas viņa personiskās cerības sabru­kušas, un jutās piekrāpts. Un tad pirmajā izmisuma un dusmu lēkmē Jūda arī izdevis Jēzu priesteriem.

Pastāv vēl daucfž citu teoriju par Jūdas nodevības iemesliem, tās visas šeit izklāstīt nav iespējams. Piemēra dēļ pavisam īsi pieminēsim dažas interesantākās: Jīida nodevis Jēzu, lai paātrinātu dieva valstības iestāšanos zemes virsū; Jūda gribējis pārliecināties, vai Jēzus spēs glābties un tādā kārtā pierādīt, ka viņš patiesi ir tas, par ko dēvējas — praviešu pasludinātais mesija un Izraēla ķēniņš; Jūda gribējis pasargāt Jēzu no saniknotā ļaužu pūļa un šajā nolūkā veicinājis viņa apcietināšanu. Jūda domājis, ka tas ir tikai preventīvs arests, tāpēc, kad Jēzus tika notiesāts, izdarījis pašnāvību.

Pastāv vēl viena teorija, kas Jūdu padara par cerībās vīlušos ideālistu. Saskaņā ar šo teoriju Jūda ticējis, ka drīz zemes virsū iestāšoties Jēzus sludinātā dieva val­stība, kurā valdīs vienlīdzība un sociālā taisnība. Taču izrādījies, ka Jēzus nav revolucionārs un nepiepildīs viņa cerības, bet gan pats sapinies kaut kādās nesaprotamās mistiskās mācībās, kas pauž paklausību Romas varai.

Kā redzam, Bībeles tekstu iztulkotājiem šai gadī­jumā iztēles nav trūcis. Neapvaldīta fantāzija bezmaz novedusi uz inkvizīcijas sārta Aviņonas pāvesta Bene­dikta XIII draugu un biktstēvu Vikentiju Fereriju (1394.—1423). Vatikānā saglabāti dokumenti liecina, ka Fererijs noturējis svētrunu par Jūdas nodevības tēmu, kurā apgalvojis, ka Jūda gribējis lūgt Jēzum piedošanu par izdarīto noziegumu, taču ceļā uz Golgātu nav varē­jis Jēzum piekļūt, jo to ielenkuši ļaužu bari. l'āpēc Jūda pakāries, cerēdams, ka viņa dvēsele nokļūs līdz Jēzum. Un tā patiesi arī noticis. Kad Jēzus nonācis debesīs, vi­ņam pie labās rokas starp citiem svētlaimīgajiem bijusi arī Jūdas dvēsele.

Jūda svētlaimīgo vidū! Tā bija nedzirdēta ķecerība! Nelaimīgajam daiļrunātājam draudējusi barga inkvizī­cijas izmeklēšana, kas varēja beigties ar nāvi sārta lies­mās. Fereriju paglābis tikai vina draugs pāvests Bene­dikts XIII, kurš licis sadedzināt izmeklēšanas protokolus un ievadīto lietu izbeigt.

Beidzot šeit jāpasaka kaut kas tāds, kas daudziem la­sītājiem būs pārsteigums, taču visdrīzāk atbilst vēstures patiesībai: visi nostāsti par Jūdu ir vistīrākā izdoma. Nekad tāda Jūdas nav bijis, un kā liecinieku šim ap­galvojumam mēs varam piesaukt vislabāk informēto cil­vēku — pašu apustuli Pāvilu. Savā pirmajā vēstulē ko­rintiešiem viņš, starp citu, raksta par pēdējo vakar­ēdienu, bet vēlāk arī par to, ka Jēzus tūlīt pēc augšām­celšanās parādījies divpadsmit apustuļiem. Pēdējā va­karēdiena aprakstā Pāvils nemaz nepiemin Jūdu un viņa nodevību, un jo pārsteidzošāk tas ir tāpēc, ka evaņģēlisti tieši šim incidentam veltījuši samērā daudz vietas.

Otrs visai interesants fakts ir tas, ka Pāvils raksta par Jēzus parādīšanos divpadsmit apustuļiem, nemaz ne­minēdams to, ka Jūda būtu atkritis. Tātad Pāvils rīkojas tā, it kā viņš neko nebūtu dzirdējis ne par Jūdas node­vību, ne par viņa pašnāvību. Pastāv gan vēl iespēja, ka šāda vai tāda iemesla pēc-viņš par to nebūtu gribējis runāt, taču to grūti iedomāties, jo šiem faktiem kristiešu draudzēs vajadzētu būt vispār zināmiem.

Ja ņemam vērā, ka Pāvila vēstules ir agrāki avoti nekā evaņģēliji un «Apustuļu darbi», tad nenovēršami jāsecina, ka Pāvila laikā nostāsts par Jūdu vēl nemaz nav bijis zināms un ka tā ir leģenda, kura radusies da­žus gadu desmitus vēlāk. Un nav grūti uzminēt, kāpēc tā radusies. Pēc Jeruzalemes nopostīšanas helēniskajās pilsētās ieplūda daudz ebreju bēgļu. Uz šā pamata ra­dās konflikti starp šiem atnācējiem un Jēzus piekritē­jiem. Kā mēs to uzzinām no Jaunās derības, šie konflikti pieņēma asu formu, un tieši šādā saspringtā gaisotnē, uzskatot ebrejus par vainīgiem pestītāja nāvē, radās Jū­das tēls kā ebreju tautas un tās atbildības simbols.

Vispārzināms, ka tauta kopumā savas cerības, jūtas un noskaņas bieži pauž leģendārās līdzībās. Šajā gadī­jumā tas bija jo vieglāk tāpēc, ka šāda nostāsta iecere un materiāls jau gatavā veidā bija atrodami Vecajā de­rībā. Vajadzēja tikai sameklēt attiecīgos tekstus, lai uz to pamata sakomponētu dramatisku stāstījumu par node­vību, kurai par upuri kritis Jēzus. Varbūt tas sākās ar to, ka no apkārtceļojošiem sludinātājiem kāds citēja šā­das atlasītas vietas, lai izceltu ebreju tautas nodevību, ko simbolizētu Jūdas tēls. Bet tas, kas sākumā bija tikai oratorisks paņēmiens zināmu morālu pamācību uzskatā­mai propagandai, tautas ticējumos ar laiku pārvērtās reālā notikumā.

Ka Jūdas leģendas cilme meklējama Vecās derības tekstos, skaidri rāda daudzas vietas Jaunajā derībā. Pie­mēram, «Apustuļu darbos» Pēteris saka šādus vārdus: «Brāļi, bija jāpiepildās rakstiem, ko svētais gars runājis ar Dāvida muti par Jūdu, kurš bija vedis Jēzus gūstītā­jus» (1:16). Tāpat Jāņa evaņģēlijā (13:18) Jēzus liecina, ka vajadzējis piepildīties rakstiem, par pierādījumu mi­nēdams šādu vietu četrdesmit pirmajā psalmā: «Pat mans labākais draugs, kam es cieši uzticējos, kas manu maizi ēda, paceļ pret mani kāju spērienam», bet pēc tam, norādīdams uz Jūdu kā uz nodevēju, dod viņam vīnā iemērcētu maizes kumosu. .

Tāpēc nav nekāds brīnums, ka arī vairāki citi šās leģendas elementi tieši iegūti no Vecās derības rakstiem. Mateja evaņģēlijā stāstīts, ka Jūda, nožēlodams savu rī­cību, nometis trīsdesmit sudraba grašus templī, bet pries­teri par šo naudu nopirkuši podnieka zemes gabalu kap­sētas ierīkošanai. Bet pravieša Zaharjas grāmatā la­sāms: «Un kad es viņiem teicu: «Ja jums labpatīk, tad dodiet man atlīdzību, ja nē, tad lai paliek!» Tad viņi iz­maksāja man, cik es biju pelnījis, nosvērdami man trīs­desmit sudraba gabalus. Un tad tas kungs man sacīja: «Iemet šo slaveno algu, par kuru cienīgu viņi tevi atzi­nuši, dievnama mantnīcā!» Es paņēmu trīsdesmit sudraba gabalus un iemetu tos dievnamā, lai tos ieliek mant­nīcā» (11:12—13).

TIESA

Jēzus iejāšanai Jeruzalemē patiesi vajadzēja no­tikt, jo tas taču bija paredzēts Vecajā derībā. Tā pa­skaidro evaņģēlisti. Viņu stāstījumā Jeruzalemes iedzī­votāji to sagaidīja atbilstoši tekstiem, kas bija sameklēti vienā no psalmiem, kurā ir runa par Izraēla ķēniņu; pat tāds sīkums, kā Jēzus ierašanās, sēdot ēzeļa mugurā, jau bija paredzēts' pravieša Zaharjas grāmatā, un proti, šādā teikumā: «Priecājies no sirds, Cionas meita! Gavilē, Jeruzalemes meita! Redzi, tavs ķēniņš nāk pie tevis; tais­nīgs un tavs palīgs, viņš ir miermīlīgs, viņš jāj uz ēzeļa, mātes kumeļa» (9:9).

Šeit atkal ir skaidri izteikta Vecās derības inspirācija. Mums gan nav zināms, kas šajā nostāstā ir izdoma un kas patiesība, taču par vēsturisku var uzskatīt to, ka viņa iejāšana šādā vai citādā veidā patiesi notikusi, ja jau Jeruzalemē izšķīries Jēzus galīgais liktenis.

Evaņģēlisti mums diezgan tēlaini rāda to ļaužu sa­jūsmu, kuri ticēja, ka Jēzus patiesi ir apsolītais mesija, jaunais Izraēla ķēniņš, kas ebreju tautu atbrīvos no iebrucējiem. Šī gleznieciski skaistā, aizraujošā un dramatiskā aina ar savu emocionālo spriegumu dziļi iespie­dusies paaudžu atmiņā un atstājusi radošu ietekmi uz gleznotājiem, dzejniekiem un mūziķiem. Jēzus svinīgā izskatā, noslēpumainības apdvests, ēzeļa mugurā sēdē­dams, spraucas cauri mutuļojošai laužu drūzmai. Trokš­ņainajā burzmā cilvēki, kas ar skaļiem saucieniem go­dina viņu kā Izraēla ķēniņu, izklāj Jēzum ceļā savus apmetņus un zaļojošus palmu zarus vai arī, kā teikts Jāņa evaņģēlijā, māj ar tiem, viņu apsveikdami. Evaņģē­lists Lūka vēl piebilst, ka pūlī bijuši arī farizeji, kuri ar sašutumu vērojuši šo ainu. No tā secināms, ka tur sapul­cējies ne mazums svešu ļaužu, kuri uz šo galilieša dī­vaino procesiju noskatījušies kā uz sensāciju.

Bet palūkosimies uz visu šo notikumu no citas puses, ar tā laika Palestīnas caurmēra iedzīvotāja acīm, kā viņš to redzējis caur paša ikdienas notikumu pieredzes prizmu. Tas nepieciešams tāpēc, ka evaņģēlistu stāstījums paliek it kā karājamies gaisā atrautībā no dzīves sabied­riskajām, reliģiskajām un politiskajām reālijām. Vērtējot šo stāstījumu tā laika attieksmju saaudumā, mēs pār­liecināmies, ka Jēzus iejāšanai Jeruzalemē un ar to sais­tītajiem apstākļiem ir daudz svarīgāka nozīme viņa dzī­ves drāmā, nekā tas aprādīts evaņģēlijos.

Vispirms jāņem vērā, ka Jēzus laikā Palestīnā ne­pavisam nevaldīja idilliskas attieksmes. Pietiek atcerē­ties, ka īsi pirms Jeruzalemes nopostīšanas Palestīnā bija parādījušies kādi trīsdesmit pravieši, kuri sludināja eb­reju tautas atbrīvošanos mesijas vadībā, kurš nākšot no Dāvida nama. Mesiānistisku cerību ietekmē ebreji lab­prāt atsaucās šo praviešu eksaltētiem aicinājumiem, bet tas parasti beidzās ar jukām un to asiņainu apspiešanu. Šādos izmisuma pilnos apstākļos izcēlās zelotu (dedzīgo) kustība, kas romiešiem pieteica cīņu uz dzīvību un nāvi. Par sikarijiem (dunčiniekiem) nosauktie teroristi ielu drūzmā nogalināja okupantus un viņu rokaspuišus, sē­dami izbailes Galilejas un Jūdejas pilsētās.

Kā par nelaimi, Jūdejas prokurators tajā laikā bija Poncijs Pilāts, rupjš, iedomīgs un mazizglītots cilvēks, kurš nerēķinājās ar viņam padoto ebreju psiholoģiju, ar vārdu sakot, truls Romas impērijas ierēdnis. Vispār gan noturēt Jūdejas iedzīvotājus grožos nebija nekāds vieg­lais uzdevums. Viņi lepojās ar savām paražām un tra­dīcijām un izcēlās ar reliģisku fanātismu, šovinismu un dumpīgumu. Pret okupantiem viņi izvērsa sabotāžu, klusu pretestību un nemitīgas prāvošanās taktiku, lai iegūtu speciālas privilēģijas.

Jūdejas prokuratora amatā, kurš nebija nekāds aug­stais un atradās Sīrijas vietvalža pakļautībā, Poncijs Pi­lāts stājās 26. gadā un drīz vien ar savu rīcību izraisīja lielu satraukumu pavalstnieku vidū. Savām karaspēka daļām viņš lika iesoļot Jeruzalemē ar imperatora stan­dartiem, uz kuriem līdzās ērglim bija arī ķeizara attēls. Ebreju reliģija aizliedza atveidot cilvēkus tēlos vai glez­nās, tāpēc prokuratora rīcība tika iztulkota kā apzināta tempļa apgānīšana. Visu zemi pāršalca protesta vilnis. Jeruzalemieši noorganizēja milzīgu masu gājienu uz 120 kilometru attālo Cezareju, kur atradās prokuratora pa­stāvīgā rezidence. Ap viņa pils mūriem sadrūzmējās ne­pārskatāmas aizkaitinātas, uz visu gatavas fanātiķu ma­sas. Atskanēja aurošana un draudīgi izsaucieni, pieprasot ķeizara attēlu tūlītēju aizvākšanu no svētās pilsētas.

Pilāts piecas dienas demonstrantiem nerādījās, cerē­dams, ka agrāk vai vēlāk pūlis izklīdīs. Beidzot sestajā dienā viņš lika ebrejiem sapulcēties vietējā hipodromā, kur varēja sanākt divdesmit tūkstoši cilvēku. (Mūsu gad­simta sešdesmitajos gados arheologi atraka hipodroma drupas un pārliecinājās, ka tur patiesi varēja ietilpt tik daudz cilvēku.) Pilāts ieradās spēcīgas karaspēka noda­ļas pavadībā un paziņoja, ka nedomājot aizvākt ķeizara standartus no Jeruzalemes. Dumpīgajiem demonstrantiem viņš pavēlēja nekavējoties atgriezties mājās, piedraudē­dams pretējā gadījumā lietot varu. Lai pierādītu, ka tie nav nekādi joki, Pilāts pavēlēja saviem leģionāriem iz­vilkt zobenus un nostāties uzbrukuma ierindā. Taču no­tika neparedzētais, jo ebreji neļāvās sevi iebiedēt. No­krituši zemē, viņi atsedza kaklus, apliecinādami, ka labāk ies bojā no zobena, nekā piekāpsies.

Pilātu šī aina nobiedēja. Viņš nezināja, ko iesākt. Ne­varēja taču tik nesvarīga iemesla pēc likt apkaut tūksto­šiem paša pavalstnieku. Roma to viņam nepiedotu, un prokurators droši vien tiktu atsaukts, lai attaisnotos ķei­zara ierēdņu priekšā. Tāpēc Pilāts lika leģionāriem aiziet, bet ebrejiem apsolīja, ka ķeizara attēli tūlīt tiks novākti.

Tomēr Pilāts bija savas varas apskurbināts cilvēks un pārāk neapvaldīts, lai no šīs nepatīkamās pieredzes iz­darītu secinājumus nākotnei. Tāpēc viņa valdīšanas laikā atkal un atkal no jauna uzliesmoja nemieri. Tā, piemē­ram, Hēroda pili viņš lika uzkārt vairogus ar ķeizara at­tēlu. Un atkal neievēroja ebreju protestus, līdz pavēli novākt attēlus saņēma no pašas Romas, kur ietekmīgi ebreji bija sūdzējušies par viņa rīcību.

Pat tajos gadījumos, kad taisnība bija viņa pusē un viņa rīcība nāca par labu vispārībai, Pilāts neprata iz­vairīties no konfliktiem ar sev padotajiem. Piemēram, viņš nolēma iekārtot ūdensvadu, lai no 37 kilometru at­tālās Elarubas pievadītu Jeruzalemei ūdeni dzeršanai. Un viņam bija pamats cerēt, ka ūdensvada ierīkošanai vajadzīgos izdevumus segs tā galvenie lietotāji, t. i., Je­ruzalemes ebreji. Taču viņš neprata tos pārliecināt par sava rīkojuma pareizību un atkal lietoja varu, likdams apķīlāt templī uzkrātos līdzekļus. Lai gan ebreju tiesību kodekss, t. s. mišna, atļāva izmantot tempļa līdzekļus šāda veida sabiedriskai celtniecībai, priesteri sacēla briesmīgu brēku, un pilsētā atkal sākās nemieri. Pilāts, kā vienmēr, uz to reaģēja ar varu un viltu: civildrēbēs pārģērbtiem leģionāriem viņš lika pūli brutāli izkliedēt. Jozefs Flāvijs apgalvo, ka šajos nemieros daudzi ebreji tikuši nogalināti vai sakropļoti.

Nav grūti iedomāties, ar kādu naidu pret Pilātu iz­turējās ebreji. Situāciju vēl pasliktināja tas, ka arī eb­reju dižvīri nebija populāri tautā. Hērods Antips, Gali- lejas tetrarhs, kurš, bīdamies, ka viņa pārvaldītajā pro­vincē varētu izcelties nemieri, bija licis nogalināt Jāni Kristītāju, tika uzskatīts par paklausīgu ieroci Romas rokās. Bet priesteri piederēja pie varenas un bagātas, aristokrātiskas kastas, kas bija atsvešinājusies no pā­rējās sabiedrības.

Ilgus gadus Jūdejā ārkārtīgi populārs bija kādreizē­jais augstais priesteris Anna — izcils, varaskārs vīrs. Augstā priestera amatu viņš savā laikā nopirka par zeltu, ko bija sarausis, pārdodams templī upurētos put­nus un tā pagalmā mainīdams valūtu. Mūsu ēras 16. gadā pēc deviņus gadus ilgas valdīšanas romiešu okupanti viņu atcēla no amata. Taču Ananijas ietekme no tā necik nebija cietusi. Vēl aizvien visās lietās viņam piederēja pēdējais vārds, un neviens neiedrošinājās ko iebilst. Ar to arī izskaidrojams, kāpēc apcietināto Jēzu vispirms aizveda pie viņa un tikai pēc tam nodeva ofi­ciālajam augstajam priesterim Kajafam un sinedrijam.

Kajafa attieksmē pret Pilātu ārēji saglabāja lojalitāti un varbūt tāpēc astoņpadsmit gadu noturējās augstā priestera amatā. Taču slepenībā viņš Pilātu neieredzēja to pazemojumu pēc, ko pats no prokuratora bija izcie­tis. Ar sava sievas tēva palīdzību, kurš viņu visnotaļ at­balstīja, Kaifa lika lietā visu savu intriganta prasmi, lai pie Tibērija panāktu prokuratora atsaukšanu. Sai no­lūkā par katru cenu vajadzēja izsargāties no sabiedris­kiem nemieriem, kurus Pilāts varētu izmantot kā attais­nojumu savai nežēlīgajai izrīcībai pret ebrejiem.

Tuvojās pashas svētki. Jeruzaleme un apkārtējās ap­dzīvotās vietas, kā jau parasti šajā laikā, bija pārpildī­tas ar svētceļotājiem. Šādā juceklīgā drūzmā viegli va­rēja* izcelties jauni nemieri. Kā romieši, tā arī priesteri, apzinādamies iespējamās briesmas, bija sevišķi modri un pievērsa saasinātu uzmanību visam, kas vien kaut cik līdzinājās politiskai demonstrācijai. Pilāts visa sava ka­raspēka priekšgalā pārcēlās no Cezarejas uz Jeruzalemi, lai no Hēroda pils personiski uzraudzītu kārtību pilsētā.

Šajā aizdomu un nedrošības piesātinātajā gaisotnē, kad varas vīru nervi jau tā bija saspringti, pēkšņi parā­dījās dīvains galiliešu bariņš, pulcēdamies ap ēzeli, ku­ram mugurā sēdēja kāds jauns pravietis. No sajūsmas pilnajiem saucieniem bija noģiedams, ka viņi cildina to kā Dāvida pēcteci un jaunu Izraēla ķēniņu. Izdzirdot šo sensacionālo vēsti, ielās sāka mudžēt ļaužu bari, kas saplūda no visām pilsētas malām, bet tuvējo namu logi un jumti bija cilvēku pilni. Mesiāniskās sajūsmas ap­garotie galilieši Jēzus priekšā izklāja apmetņus un palmu zarus vai arī vicināja tos gaisā.

Kopš šī laika viss, ko Jēzus darīja un runāja, tā laika politiskajos apstākļos bija atklāts izaicinājums. Tik de­monstratīvai iejāšanai Jeruzalemē jau pašai par sevi va­jadzēja modināt varas iestāžu aizdomas, ka atkal iera­dies kāds no galiliešu karstgalvjiem, kurš uzstājas pra­vieša lomā un kūda tautu uz dumpi. Jēzus' taču atļāva paša mācekļiem saukt viņu par ķēniņu. Kad sašutušie farizeji pieprasīja, lai viņš mācekļiem liktu klusēt, Jē­zus attrauca: «Es jums saku, ja šie klusēs, tad akmeņi brēks» (Lūkas ev., 19:40).

Tā bija deklarācija ar nepārredzamām politiskām se­kām. Brīvību zaudējusī ebreju sabiedrība meklēja pa­tvērumu un atbalstu mesiāniskās gaidās. Bet tagad Jē­zus Jeruzalemē atklāti apliecināja savu mesijas sūtību. Jēzus pasludināšana par ķēniņu vispirms bija dumpis pret ķeizaru, bet reizē arī kara pieteikums Jeruzalemē valdošajai priesteru kliķei.

Kādi bija Jēzus nodomi, tas mums nav zināms, jo vēlākie kristieši, kā to aizrāda Dāvids Strauss, viņa tra­ģisko neveiksmi Jeruzalemē (pat mācekļi viņu atstāja) pārvērta par kaut ko neizbēgamu un jau iepriekš no­lemtu. Mums zināms vienīgi tas, ka Jēzus kopš šā brīža rīkojās bez jebkādiem kompromisiem, nerēķinādamies ar viņam draudošajām briesmām. Viņš pasludināja, ka nā­kamajā debess valstībā tiks ielaisti vienīgi nabagie, pa­zemotie un apspiestie, bet iedomīgie, lepnie, varmācīgie un bagātie sātana mīluļi tur neiekļūs. Viņš kritizēja bauslību, nosodīja priesteru, farizeju un rakstu mācītāju reliģisko liekulību, neievēroja rituālos priekšrakstus par sabatu un uzturlīdzekļu lietošanu un, pats galvenais, pa­reģoja Jeruzalemes nopostīšanu, izraisīdams pilsētā pa­niku un sašutumu.

Visrevolucionārākais Jēzus solis tomēr bija tirgoņu izdzīšana no tempļa pagalma. Tam vajadzēja radīt trauk­smi ne tikai tempļa varas vīru vidū, bet arī romiešu gar­nizonā, kas bija izvietots Antonija fortā, no kurienes veda kāpnes tieši tempļa pagalmā.

Tālāko notikumu izklāstā evaņģēlisti kļūst juceklīgi un pretrunīgi. Lai nu kā, taču tieši romiešiem kā pir­majiem vajadzēja ievērot Jēzus dumpīgos pasākumus, reiz viņi bija savilkuši visus savus spēkus ļaužu pārpil­najā pilsētā, lai tur uzturētu kārtību. Tāpat viņiem, lo­ģiski spriežot, būtu vajadzējis tālāko nekārtību novērša­nai nekavējoties novākt- un padarīt nekaitīgu jauno ķē­niņa troņa pretendentu, kurš bija jo bīstamāks tādēļ, ka nāca no daudzu tamlīdzīgu praviešu mitekļa — Gali- lejas.

Taču pēc evaņģēlistu stāstījuma nekas tamlīdzīgs ne­notiek: Pilāts, šis brutālais un despotiskais Romas ierēd­nis, kuram nevarētu pārmest vilcināšanos vai neizdarību līdzīgos gadījumos un kurš tik daudz citu praviešu bija notiesājis uz nāvi, tagad it kā kļūst akls un kurls un nemana, kas notiek pilsētā. Un kad beidzot ebreji atved Jēzu pie Pilāta tiesāšanai, apsūdzot., ka galilietis kūdot tautu uz dumpi un dēvējoties par Izraēla ķēniņu, Pilāts visvisādi nopūlas viņu glābt.

Ir pilnīgi skaidrs, ka šiem evaņģēlistu nostāstiem ne­var būt nekā kopīga ar vēstures patiesību. Viņu versija ir pilnīgā pretrunā ar Pilāta raksturu un visu to, kas par viņu zināms no citiem avotiem, jo sevišķi no Aleksandri- jas Filona un Jozefa Flāvija. Dīvaini ir arī tas, ka evaņ­ģēlists Lūka izklāsta mums šo pilnīgi neticamo versiju, labi zinādams, kāds patiesībā bijis Pilāts. Viņš taču pats raksta par galiliešiem, «kuru asinis Pilāts bija sajaucis ar viņu upuriem» (13:1), no kā secināms, ka Pilāts no­galinājis dievlūdzējus brīdī, kad tie nesuši upurus. Līdz ar to Pilāts netieši tiek apsūdzēts par svētnīcas apgānī­šanu. Seit mēs atkal sastopamies ar vienu no tām dīvai­najām nekonsekvencēm evaņģēliju tekstos, kuras nezi­nām, kā izskaidrot — vai nu ar evaņģēlistu vientiesību, vai arī ar to, ka evaņģēliji radušies kā daždažādu tau­tas ticējumu nesaskaņota kompilācija.

Pēc evaņģēlistu nostāstiem, tikai ebreji reaģējuši uz Jēzus uzstāšanos un sava tempļa sardzei uzdevuši viņu notvert. Tomēr Jānim romiešu nepiedalīšanās šajā ak­cijā acīmredzot likusies pārāk neticama, tāpēc viņš Jē­zus aizturētāju vidū min arī romiešu regulārā karaspēka kohortu. Taču tādā kārtā Jānis apgāž pārējo evaņģēlistu un reizē arī pats savus vārdus, ka romiešiem gar to visu neesot bijis nekādas daļas.

Tas, kas evaņģēlistu stāstījumā tālāk notiek ar Jēzu, mums ir viens vienīgs pārsteigums. Sinedrija priekšā Jēzu neapsūdz par to, ka viņš uzdevies par Izraēla ķē­niņu, bet par to, ka tas atklāti nosaucis sevi par cilvēka dēlu, kurš debess valstībā sēdēšot dievam pie labās rokas. Augstais priesteris šos vārdus uzskatījis par tik briesmīgiem zaimiem, ka saplēsis savas drānas, bet si­nedrija locekļi Jēzu apspļaudījuši, situši un notiesājuši uz nāvi. Tātad tas bijis reliģiska, nevis politiska rakstura tiesas process.

Ebrejiem bija gan tiesības spriest tiesu reliģiskos jau­tājumos, tomēr nāves spriedumus vajadzēja apstiprināt Romas prokuratoram. Taču šajā gadījumā atkal notiek kaut kas pilnīgi absurds. Ebreji izvēlas nevis mazākās pretestības ceļu un nelūdz apstiprināt Jēzum jau pie­spriesto sodu, bet gan ne no šā, ne no tā sarežģī jau­tājumu, apsūdzot viņu politiskos noziegumos. Šādā veidā viņi it kā uzsāk pilnīgi jaunu tiesas procesu un pieprasa no Pilāta, lai viņš pasludina atsevišķu lēmumu, kuram ar sinedrija spriedumu reliģiskajā apsūdzībā vairs ne­būtu nekā kopīga.

Bet arī šajā jaunajā, jau politiskajā prāvā iztiesāšana likās pavisam vienkārša. Pilsētā visi taču zināja, ko Jē­zus bija sludinājis un ko darījis, un šajā ziņā nekādu īpašu liecinieku nevajadzēja. Turklāt, kā mums jau zi­nāms, Pilāts piederēja pie tādiem cilvēkiem, kuriem līdzī­gos jautājumos jebkura svārstīšanās bija sveša. Taču, mums par lielu pārsteigumu, evaņģēlisti Pilātu pēkšņi rāda kā iejutīgu, apdomīgu un gandrīz vai humānu soģi, kurš labvēlīgi uzklausa Jēzus paskaidrojumus, atzīst viņu par nevainīgu un dara visu, lai Jēzu paglābtu no saniknotajiem ebrejiem.

Lūk, kā par to rakstīts Lūkas evaņģēlijā: «Un viss viņu pulks cēlās un noveda Jēzu pie Pilāta. Un iesāka viņu apsūdzēt, sacīdami: «Mēs atrodam, ka šis mūsu tautu mulsina un aizliedz dot ķeizaram nodokļus sacīdams: viņš esot Kristus, ķēniņš.» Un Pilāts viņam jautāja sa­cīdams: «Vai tu esi jūdu ķēniņš?» Un viņš, atbildēdams tam, sacīja: «Tu to saki.» Bet Pilāts sacīja augstajiem priesteriem un ļaudīm: «Es nekādas vainas pie šī cilvēka neatrodu»» (23:1—4).

Sā stāstījuma aplamība ir acīm redzama. Jēzus tiek apsūdzēts tādā rīcībā, kura pēc Romas tiesību normām pieder pie vissmagākajiem, majestātes cieņu aizskaro­šiem noziegumiem — «crimen laesae maiestatis», bet Romas prokurators bez jebkādas izmeklēšanas uz ātru roku viņu attaisno. To nebūtu darījis — un arī nespētu izdarīt — neviens, apsūdzētajam pat visdraudzīgāk no­skaņots Romas varas pārstāvis, nemaz nerunājot par Pilātu.

Ja arī Pilāts atzītu, Ka Jēzus nav pārkāpis Romas likumus, tad saskaņā ar pastāvošo procedūru viņš Jēzu būtu nodevis ebrejiem, kuri tam izpildītu savām para­žām atbilstošu nāves sodu, nomētājot ar akmeņiem, sa­dedzinot uz sārta vai ar zobenu nocērtot galvu.

Bet Pilāts, pakļaudamies pūļa spiedienam un drau­diem, piespriež Jēzum tipisko romiešu nāves soda veidu — sišanu krustā, kas bija pārmantots no kartagie- šiem un tika piemērots vergiem un politiskiem noziedz­niekiem. Šī procedūra bija tik specifiski romislca, ka pat Jēzus līķis vēlāk bija jāizlūdzas no Pilāta. Tātad mēs šeit saduramies ar jaunu pretrunu, kura liek mums jau­tāt: kurš galu galā ir atbildīgs par Jēzus nāvi: romieši vai arī — kā tas apgalvots evaņģēlijos — ebreji?

Par šajā jautājumā evaņģēlijos valdošo jucekli liecina arī tas fakts, ka, pēc izcilu vēsturnieku domām, Palestī- nas tautai nekad nav bijušas tiesības pieprasīt, lai- kāds noziedznieks tiktu apmainīts pret citu, kā tas šajā kon­krētajā gadījumā ir ar Jēzu un Barabu. Tāpat Matejam misējies ar nostāstu par simbolisko roku mazgāšanas žestu pēc nāves sprieduma pasludināšanas. Tāda paraža bija ebrejiem, bet ne romiešiem. Jāšaubās, vai Pilāts būtu to adaptējis savā tiesas procedūrā, jo sevišķi tā­pēc, ka viņš necieta neko ebrejisku. Turklāt tik paze­mojoši oportūnistiska izvairīšanās no atbildības par Jē­zus nāvi nekādā ziņā neatbilda viņa augstprātīgajam, valdonīgajam raksturam. To visu izdomājuši autori, ku­riem trūka vēstures zināšanu un iztēles.

Vēsturniekiem jau sen radušās nopietnas šaubas par sinedrija tiesas norisi Jēzus apsūdzības lietā. Vispirms viņi jautāja, no kurienes evaņģēlistiem par to varēja būt tik sīkas ziņas, ja pat Jēzus vistuvākie mācekļi tur nebija klāt. Pēc visvecākās evaņģēlija versijas, visi mā­cekļi viņu taču bija pametuši un aizbēguši. Kad Matejs, Marks, Lūka un Jānis rakstīja savus evaņģēlijus, no si­nedrija tiesas bija pagājuši vairāki gadu desmiti, turklāt jau pats fakts, ka viņu versijās ir tik daudz atšķirību, liecina, ka šie stāstījumi balstās uz nedrošām un maldī­gām ziņām, kas gūtas no otrām un pat trešām personām.

Matejs un Marks raksta par diviem sinedrija tiesas procesiem. Pirmais noticis vakarā, bet otrais — agri no rīta. Turpretim Lūka un Jānis runā tikai par vienu, agrā rītā notikušu sēdi. Izraēlas augstākās tiesas loceklis un ebreju tautas tiesību vēstures profesors Haims Kons ap­galvo, ka sinedrija sēde pēc saules rieta, jo sevišķi pas- has priekšvakarā, kad priesteri bija aizņemti ar lielo svētku rituāla un kopējā svinīgā azaida sagatavošanas darbiem, nekādā ziņā nevarēja notikt. Bet izcilais pro­testantu Bībeles pētnieks Getingenes universitātes pasnie­dzējs E. Loze evaņģēlistu nostāstos saskaitījis 27 sined­rija tiesas procedūras pārkāpumus.

Ņemot to visu vērā, daži Bībeles zinātnieki secina, ka nekādas sinedrija tiesas šajā gadījumā nemaz neesot bijis. Un patiesi — ja mēs no evaņģēlistu stāstījuma konteksta izmetam visu, kas saistīts ar šo procesu, tad izrādās, ka pāri palikusī stāstījuma daļa uzreiz kļūst pārliecinošāka.

Uz patieso notikumu pēdām mūs uzved evaņģēlista Jāņa versija. Vispirms viņš, kā jau mēs to zinām, ap­galvo, ka Jēzus apcietināšanā aktīvi piedalījušies ne tikai ebreji, bet arī romiešu garnizona karavīri. Bet vēl agrāk notikusi priesteru apspriede, par kuru Jāņa evaņ­ģēlijā rakstīts: «Tad augstie priesteri un farizeji sasauca augstās tiesas sēdi un sacīja: «Ko mēs darīsim? Jo šis cilvēks dara daudz zīmju. Ja mēs viņu tā palaidīsim, visi sāks ticēt viņam, un romieši nāks un atņems mums zemi un tautu.» Un viens starp viņiem, Kajafa, būdams tā gada augstais priesteris, sacīja viņiem: «Jūs neko ne­saprotat un neaptverat, ka mums ir izdevīgāk, lai viens cilvēks mirst, ja to prasa tautas labums, nekā kad visa tauta iet bojā.» Bet to viņš nesacīja pats no sevis, bet pravietoja, būdams tā gada augstais priesteris. Jo Jēzum bija mirt tautas labā» (12:47—51).

No tā neapgāžami izriet, ka Jānis neviļus izstāstījis to, ko citi evaņģēlisti noklusējuši, un proti, ka Jēzus apcietināts aiz politiskiem, bet ne reliģiskiem apsvēru­miem. Valdošā priesteru kasta, kuras rokās bija vara un manta, kā uguni bijās visas sabiedriskās nekārtības, kas Pilātam varētu noderēt par ieganstu varas pielie­tošanai un priesteru kastas mantas stāvokļa apdraudē­šanai. Bet Jēzus pārāk skaidri atgādināja tos mesijas un praviešus, kuri laiku pa laikam parādījās Palestīnā, iz­raisīdami nemierus un asins izliešanu. Priesteri, jo se­višķi Anna, kuriem pat rabīnu tradīcija pārmet poli­tiskas denunciācijas, papūlējās, lai Jēzus tiktu nodots romiešu iestādēm un notiesāts uz krusta nāvi kā jeb­kurš politisks noziedznieks.

Aptuveni tāda varēja izskatīties notikumu patiesā no­rise. Sinedrija tiesa, kas ieausta vēstījumā, nerūpējoties par tās loģisku iesaistīšanu kontekstā, ar savām pret­runām izjauc pamatdarbības dramatisko risinājumu un ienes neskaidrības, tā ka gala rezultātā lasītājs vairs ne­spēj orientēties, par ko tad Jēzus īsti notiesāts — par to, ka dēvējis sevi par dieva dēlu, vai arī tāpēc, ka pa­sludinājis sevi par Dāvida pēcteci un Izraēla ķēniņu.

Kas aizsācis versiju par sinedrija tiesu un kādi ap­stākļi noteica to, ka šāda iecere vispār bija radusies? Varētu domāt, ka aizsācējs bijis Marks un ka Matejs un Lūka tikai atkārtojuši Marka evaņģēlijā lasīto. Bet par sinedrija tiesu raksta arī Jānis, par kuru zināms, ka viņš nav izmantojis šo trīs sinoptiķu evaņģēlijus. Tāpēc šīs versijas ģenēze meklējama kur citur. Jau Pāvils ap­vainojis ebrejus, ka viņi ir dieva slepkavas. Un pats si­nedrija process, kādu mēs to pazīstam no evaņģēliju nostāstiem, visdrīzāk dramatizēti iemieso to ebrejiem naidīgo noskaņojumu, kāds valdīja kristiešu vidū pir­majos gados pēc Jeruzalemes nopostīšanas, kad helēnis- kajās pilsētās lielā skaitā ieplūda ebreju bēgli un sākās asas sadursmes un sacensība starp abu radniecīgo reli­ģiju draudzēm.

Šajos savstarpēju apvainojumu pilnajos ķīviņos kris­tiešu vidū iesakņojās pārliecība, ka par Jēzus nāvi ir atbildīgi nevis romieši, bet gan ebreji, kuri viņu notie­sājuši tāpēc, ka Jēzus pasludinājis sevi par dieva dēlu, līdz ar to kļūdami par dieva slepkavām. Šis smagais pārmetums, kurš sākumā nebija nekas cits kā polemisks ierocis sīvajā, rūgtuma pilnajā cīņā, Jēzus piekritēju apziņā drīz pārvērtās par nenoliedzamu vēsturisku faktu. Tādēļ arī evaņģēlisti, nākamajām paaudzēm saglabādami tajā laikā izplatītās ziņas par Jēzus tiesas procesu, da­rīja to dziļā pārliecībā, ka viņi raksta patiesību.

Evaņģēlijos ir iespējams pat izsekot šai pretebrejisko noskaņojumu evolūcijai. Divu visvecāko evaņģēliju autori Marks un Matejs par Jēzus izdošanu romiešiem un viņu paskubināšanu piespriest Jēzum nāves sodu dara atbildīgas tikai ebreju valdošās amatpersonas (Mateja ev., 27:1; Marka ev., 15:1). Tā kā šī versija hronoloģiski ir visvecākā, tad droši vien arī patiesībai vistuvāk stā­vošā. Turpretim divos pārējos evaņģēlijos šis apvaino­jums jau vērsts ne tikai pret vadītājiem, bet pret visu ebreju tautu kopumā. Tā, piemēram, Lūkas evaņģēlijā Jēzus nāvi pieprasa pie Pilāta pils sapulcējušās ļaužu masas, bet Jāņa evaņģēlijā šis apvainojums ietverts ap­galvojumā, ka Pilāts jūdiem sacījis: «Ņemiet jūs viņu un sitiet krustā! Jo es pie viņa vainas neatrodu!» (19:6).

Tiešā sakarā ar ebrejiem naidīgo noskaņojumu ir evaņģēlijos viegli pamanāmā tendence reabilitēt Pilātu. Šīs parādības pamatā ir pārmaiņas, kādas pakāpeniski notika kristiešu draudžu šķiriskajā struktūrā. Virsroku pār nabadzīgajiem ļaudīm, kas sākumā bija pārsvarā kristiešu vidū, pakāpeniski ņēma turīgāko, vidējo slāņu pārstāvji, kuriem pašiem piederēja amatnieku darbnīcas vai citi privāti uzņēmumi.

Cenzdamies saglabāt nostabilizējušos dzīves veidu, viņi kristietībā pūlējās izdzēst, visas sākotnējā sociālā radikālisma pēdas un līdz ar to pārliecināt Romas iestā­des, ka Jēzus piekritēji aizvien bijuši lojāli impērijas pavalstnieki. Tajā laikā, kad dzīvas vēl bija atmiņas par asiņaino sacelšanos Palestīnā, pirmais nosacījums varas iestāžu uzticības iemantošanai bija apgalvojums, ka kris­tiešiem nav nekā kopīga ar ebrejiem, kuri, tieši pretēji, ir kristiešu visniknākie ienaidnieki, jo mocījuši un noga­linājuši viņu reliģijas dibinātāju.

Nav grūti uzminēt, ka Pilāta rakstura un nostājas at­tēlojumu noteica aktuālās apoloģētiskās vajadzības. Ir gluži pārsteidzoši, ar kādu atbildības trūkumu evaņģē­listi, apzināti vai arī aiz lētticības, ignorēja acīm redza­mus vēsturiskus faktus un pat pieskaņoja Jēzus biogrā­fiju toreizējam politiskajam momentam. Mazliet maskētā veidā to atzinusi pat baznīca. «Dieva atklāsmes dogma­tiskajā konstitūcijā», ko pieņēmis otrais Vatikāna kon­cils, starp citu, lasāms: «Svētie autori uzrakstījuši čet­rus evaņģēlijus, no daudzām mutvārdos vai rakstos sa­glabātajām vēstīm izvēlēdamies dažas ziņas, sintētiski tās apkopodami vai izskaidrodami, ņemot vērā baznīcas stā­vokli.»

Katrs no evaņģēlistiem tiesas norisi romiešu tribunālā attēlo sev īpatnējā variantā, taču tos visus apvieno ko­pīga tendence. Visos tajos skaidri jaužama pakāpeniski pieaugošā norobežošanās no ebrejiem un centieni Pilātu parādīt kā noteiktu Jēzus aizstāvi, pie kam par Romas prokuratora izskaistināšanu visvairāk parūpējies evaņģē­lists Jānis.

Vecākajā, Markam piedēvētajā evaņģēlijā procesa apraksts vēl ir samērā lietišķs un īss. Pilāts gan arī šeit ir pārliecināts par Jēzus nevainīgumu un nopūlas viņu glābt, Jēzus vietā piedāvādams Barabu, taču ātri vien pa­kļaujas ebreju spiedienam, liek Jēzu šaustīt un vest uz Golgātu. Spriedumu viņš pasludina" lielā steigā, daudz neraizēdamies par šaubām, kuras sākotnēji viņam bija radušās.

Matejam, kurš Marka evaņģēliju labi zinājis, šāda Pi­lāta izturēšanās šķiet pārāk vāji apliecinām interesi par

Jēzus likteni, lai to varētu izmantot kā iedarbīgu argu­mentu apoloģētiskajā kampaņā. Tāpēc viņš sākotnējo stāstījumu par Jēzus tiesāšanu papildinājis ar divām epi­zodēm, kurām vajadzēja pārliecinošāk parādīt, ka Pilāts vilcinājies ar sprieduma pasludināšanu un darījis visu, kas viņa spēkos, lai Jēzu glābtu.

Vispirms viņš šajās ainās iesaista jaunu personāžu, kura pārējiem evaņģēlistiem, nav, un proti, prokuratora laulāto draudzeni. Tā atsūta pie vīra vēstnesi ar šādu lūgumu: «Liec mierā šo taisno, jo es šonakt sapnī daudz cietu viņa dēļ» (Mateja'ev., 27:19).

Pilāts patiesi pūlas Jēzu glābt, bet, sastapies ar pries­teru un ebreju pūļa vētrainu pretestību, piekāpjas. Un šajā brīdī Matejs ievieš vēl vienu epizodi, kas arī nav zināma pārējiem evaņģēlistiem, proti, liek Pilātam maz­gāt rokas nevainībā. Izpildīdams šo simbolisko darbību, Pilāts ebrejiem paziņo: «Es esmu nevainīgs pie šā taisnā asinīm. Raugait jūs paši!» (27:24).

Savā stāstījumā ienesdams šo visai teatrālo ainu, Matejs gribējis pasvītrot, ka, neraugoties uz nāves soda pasludināšanu, Pilāts līdz galam tic Jēzus nevainīgumam un atklāti to pasaka ebrejiem, kuri izdarījuši uz viņu spiedienu, lai panāktu Jēzum nāves sodu.

Bet tieši šajā momentā pēkšņi uznirst negaidīta ne­saskaņa. Pirms Jēzus sišanas krustā Pilāts viņu nodod šaustīšanai saviem kareivjiem, lai gan neviens viņu ne­spiež to darīt, tātad viņš rīkojas pats aiz savas brīvas gribas, Kā redzam, mēs šeit sastopamies ar neticamu, pilnīgi neizprotamu loģikas trūkumu Pilāta personības raksturošanā, vienu brīdi rādot to kā taisnīgu cilvēku, bet pēc tam tūlīt kā parastu briesmoni, kāds patiesībā Pilāts arī bija. Mateja misēklī neviļus atklājas, ka aiz viņa paša sagudrotās teiksmas slēpjas vēsturiski patiesā šīs tiesas norise un Romas augstmaņa īstā seja.

Lūka, kurš, kā mums zināms, bija apveltīts ar bagātī­gāku iztēli, no šāda misēkļa izvairās. Viņa versijā nav neviena vārda, ka pretorija priekšnamā kareivji būtu Jēzu šaustījuši. Lūka novērsa pēdējo šķērsli, kas kom­promitēja leģendu par Pilāta nevainīgumu, tajā pašā laikā sasniegdams to, ka ebreji, kuri sita un pļaukāja Jēzu sinedrija priekšā, palika vieni pienagloti pie vēs­tures kauna staba.

Atbilstoši tendencei par katru cenu attaisnot Pilātu Lūka stāsta, ka Romas prokurators trīs reizes atzinis Jēzu par nevainīgu un trīs reizes pūlējies viņu paglābt no saniknotajiem ebrejiem. Visādi mēģinādams lietas iz­skatīšanu novilcināt, viņš Jēzu nosūta pie Hēroda Agri- pas, lai tas noskaidrotu, kas ir Jēzus mācības pamatā. Hērods un viņa galminieki gan apsmej Jēzu, bet aizsūta viņu atpakaļ romiešiem ietērptu baltās drānās par zīmi, ka nav pie viņa atraduši nekādas vainas. Tad Pilāts vēršas pie ebrejiem ar šādu uzrunu: «Jūs šo cilvēku pie manis esat atveduši, ka viņš ļaudis musinot, un redziet, es viņu esmu jūsu priekšā nopratinājis un pie tā cilvēka neesmu atradis nekādas vainas, kādēļ jūs viņu apsūdzat; un Hērods arī ne; jo tas viņu pie mums atpakaļ sūtījis, un redzi, viņš nekā nav darījis, ar ko nāvi būtu pelnījis, tāpēc es viņu gribu pārmācīt un atlaist» (23:14—16).

Jānis šaustīšanas problēmu traktē citādi nekā Lūka. Viņš šo tiesas procesa momentu neatmet, acīmredzot domādams, ka nedrīkst to darīt, jo šaustīšana bija cieši, saaugusi ar klusās nedēļas tradīciju. Viņš to interpretē tik izmanīgā veidā, ka uz Pilātu netiek mesta nekāda ēna, bet gan otrādi — Romas prokurators parādīts iz-' devīgā gaismā.

Arī Jāņa evaņģēlijā, tāpat kā citos evaņģēlijos, Pilāts grib Jēzu atbrīvot, bet saduras ar ebreju pretestību. Pi­lāts pat liek Jēzu šaustīt, tomēr šā lēmuma iemesls nav bezjēdzīga cietsirdība, bet vēlēšanās glābt Jēzus dzīvību. Pilāts acīmredzot cerēja, ka, ieraugot šaustīto un no­nievāto Jēzu, ebreji apžēlosies par viņu un dāvās tam dzīvību. Sajā nolūkā viņš purpura mētelī ietērpto Jēzu ar ērkšķu kroni galvā izved laukā un ebreju pūlim saka: «Redziet, kāds cilvēks!» (19:5).

Taču visas viņa pūles izrādījās, veltīgas. Vienā no visdramatiskākajām, satriecošākajām Jaunās derības ainām Romas prokurators divi reizes uzsāk cīņu par Jē­zus dzīvības glābšanu, bet savā asinskārā nelokāmie eb­reji auro: «Sit viņu krustā, sit viņu krustā!» (19:6). Par Pilāta vilcināšanos sašutušie ebreji piedraud, ka viņi sū­dzēsies pašam ķeizaram, sacīdami: «Ja tu viņu atlaid, tu neesi ķeizara draugs! Katrs, kas pats sevi ceļ par ķē­niņu, saceļas pret ķeizaru!» (19:12). Tad iebiedētais Pi­lāts apsēžas soģa krēslā, lai pasludinātu spriedumu. Aiz­vien vēl nespēdams pieveikt sirdsapziņas pārmetumus,

Pilāts pēdējā brīdi ar rūgtumu jautā: «Vai lai es jūsu ķēniņu situ krustā?» Bet augstie priesteri atbild: «Mums nav neviena ķēniņa kā vien ķeizars!» (19:15).

Par to, kādu popularitāti Poncijs Pilāts kā romiešu ierēdnis bija iemantojis kristiešu vidē ar savu augstsir­dīgo un cildeno izturēšanos pret Jēzu, liecina bagātīgā viņa reabilitācijai veltītā literatūra, kas šodien ieskaitīta apokrifos. Tajā atrodams vesels no septiņām, it kā vēs­turiskām atskaitēm sastāvošs cikls, kurā ietilpst arī čet­ras vēstules, ko viņš it kā esot. rakstījis ķeizariem Klau­dijam un Tibērijam. Šo darbu autori nav zināmi, taču tie bijuši bezgala vientiesīgi un ar neapvaldītu iztēli ap­veltīti cilvēki, jo nopūlas mums iestāstīt pilnīgi netica­mas lietas. Taču jāatceras, ka tolaik kvēlo, pēc tuvākām ziņām^par Jēzus dzīvi izslāpušo kristiešu lētticībai ne­bija nekādu robežu. Viņi šos nostāstus lasīja ar tādu pašu paļāvību un dievbijīgu nopietnību kā kanoniskos evaņģēlijus.

Paraugam pieminēsim dažus no šiem literārajiem dar­biem. Viens no anonīmajiem autoriem stāsta, ka Pilāts ieinteresējies par Jēzu, ieklausījies viņa mācībā un atzi­nis Jēzu par diženu gudro. Kad Pilātam, ebreju spiestam, vajadzējis Jēzu noklaušināt, viņš pie tā aizsūtījis vēst­nesi, kas, Jēzum dziļi paklanījies, izklājis tā priekšā savu apmetni un laipniem vārdiem ielūdzis pie prokura­tora. Jēzum ienākot pretorijā, noticis brīnums. Ķeizara standarti, ko Pilāta apsardzes kareivji turējuši rokās, paši no sevis noliekušies Jēzus priekšā. Pilāts nav ticējis savām acīm un licis šo scēnu vairāk reižu atkārtot, taču aizvien noticis tāpat: standarti, pārvarot kareivju roku pretestību, klanījušies augstajam atnācējam. Prokurators pietrūcies no sava sēdekļa un Jēzu pieņēmis, kājās stā­vot.

Prāvas laikā ebreji apvainojuši Jēzu, ka tas esot ne­tiklībā dzimis bērns (šeit autoram neapšaubāmi bijušas prātā par Mariju izplatītās tenkas), viņa dēļ Betlēmē apkauti pirmdzimušie bērni, bet pats galvenais — viņš sabatā dziedinājis slimniekus. Divpadsmit apustuļi uz­stājušies kā aizstāvības liecinieki, un Pilāts kādā brīdī izsaucies: lai saule ir mans liecinieks, bet es pie šā cil­vēka neatrodu nekādas vainas!

Kādā citā šā paša cikla sacerējumā apgalvots, ka ne tikai Pilāts un viņa sieva, bet arī pats Tibērijs bijis Jē­zum labvēlīgi noskaņots. Kad ķeizars uzzinājis, ka Jēzus sists krustā, viņš pārskaities, licis atvest Pilātu uz Romu un tur sodījis ar nāvi. Ja kāds vēl šaubītos, ka šis drū­mais un cietsirdīgais valdnieks, kurš vairījies no cilvē­kiem, bijis spējīgs tādā mērā emocionāli iesaistīties ne­pazīstamā Palestīnas pravieša liktenī, tad visas bažas šinī ziņā izkliedēs cits apokrifs. No tā uzzinām, ka Tibē- rija rīcībai bijuši vēl personiski motīvi. Un proti — kad viņš reiz bijis uz nāvi slims, pie viņa gultas parādījusies svētā Veronika (pazīstama mums no tā, ka viņa ar la­katiņu noslaucījusi nomocītā Jēzus seju) un, pieskaroties valdniekam ar roku, viņu izdziedinājusi. Šā brīnuma ietekmētais Tibērijs kļuvis par Jēzus piekritēju un licis kristīties.

Par Pilāta tālāko likteni cikla autori sniedz atšķirīgas ziņas. Izņemot vienu, kurš apgalvo, ka ķeizars (turklāt šis ķeizars bijis Nerons, nevis Tibērijs) Pilātam piesprie­dis nāvi, pārējie stāsta, ka Pilāts izdarījis pašnāvību. Šo versiju atbalsta arī tāda autoritāte kā baznīcas vēstur­nieks Eisebijs, kurš mūs informē, ka tas noticis Kaligulas valdīšanas laikā.

Pārsteigumu izraisa tas, ka cilvēkam, kuru visādi cen­tās attaisnot, galu galā bija lemta tik necila nāve, kas patiesībā uzskatāma par sodu. Droši vien no kristiešu apziņas tomēr nebija izdzēšams tas acīmredzamais fakts, ka galu galā Pilāts, kura spēkos bija novērst Jēzus si­šanu krustā, aiz gļēvulības vai arī aiz oportūnistiskiem apsvērumiem to nedarīja. No šīs vainas Pilāts nebija at­brīvojams, un to viņam vajadzēja izpirkt.

Atradās gan rakstnieki, kuri pūlējās šo dilemmu pār­varēt. To rāda viena no t. s. Pilāta vēstulēm, kuras viņš it kā esot sūtījis Tibērijam un kura nesen atrasta Liver­pūlē starp dažādiem veciem papīriem. Vēstuli nosūtīja uz Vatikāna arhīvu ekspertīzei, lai noskaidrotu, vai tā ir īsta. Ekspertīze atzina, ka vēstule ir 4. vai 5. gadsimtā radies apokrifs, taču neizslēdza iespēju, ka daži vēstulē minētie fakti varētu atbilst vēsturiskai patiesībai.

Mums šis dokuments ir vērtīgs ar to, ka tajā atspo­guļota kristiešu centros tolaik pastāvošā tendence no Pi­lāta nomazgāt arī-šo pēdējo traipu, ko mēs nule piemi­nējām. Pēc vēstulē sniegtās versijas iznāk, ka Pilāts iz­misīgi pūlējies glābt Jēzu, taču juties bezspēcīgs dum­pīgā ebreju pūļa priekšā, kas pieprasījis, lai Jēzus tiktu sists krustā. Pilāta rīcībā bijusi tikai saujiņa jau vecu veterānu, kas nebūtu spējuši pretoties uzkūdītajam fa­nātiķu pūlim.

Pilāts pa divi lāgiem lūdzis Romu un Sīrijas vietvaldi sūtīt viņam pastiprinājumus, bet neesot saņēmis nekādu atbildi. Tikai nākamajā rītā pēc Jēzus sišanas krustā, kad Pilāts pēc bezmiega nakts rītausmā pavēries pilsētā, viņš pēkšņi izdzirdējis tauru skaņas un ienākošā karaspēka soļu dimdoņu. Bija ieradušies divi tūkstoši kājnieku un jātnieku, taču pārāk vēlu, un notikusī nelaime vairs ne­bija vēršama par labu.

Lasot šo vienreizēji veiklo un suģestīvo stāstījumu, rodas iespaids, ka tā uzdevums vispirms bija panākt ne tikai Pilāta, bet arī viņa sievas pasludināšanu svēto kārtā, par ko runas ilga jau daudzus gadus. Tiesa, la­tīņu baznīcā viņus svēto saimei gan nepiepulcināja, bet koptu un etiopiešu kalendārā 25. jūnijs figurē kā svētā Poncija Pilāta un svētās Prokulas diena.

Kā mēs jau teicām, Pilāta sievu piemin vienīgi Ma­tejs, turklāt nenosaucot viņu vārdā. Pārējie evaņģēlisti viņu neatzīmē ne ar vienu vārdu, no kā visdrīzāk seci­nāms, ka šis tēls ir fiktīvs un radies vai nu paša Mateja iztēlē, vai arī tajā lokālajā vidē, kur viņš smēlies ma­teriālu savam evaņģēlijam.

Teiksmainības migla klājas arī pār papildu avotiem, kuru mērķis ir piešķirt šai sievietei reālākus apveidus, Tā, piemēram, apokrifs «Acta Pilata», kurš dibinās uz nezi­nāmiem avotiem, apgalvo, ka viņas vārds bijis Klaudija Prokula. Baznīca viņu atzīst par slepenu Jēzus piekritēju, lai gan Origēns ir citādos uzskatos. Pēc Origēna domām, viņa bija pievērsusies jūdaismam, bet, iepazinusies ar Vecās derības pravietojumiem par mesijas atnākšanu, sa­pratusi, kas ir Jēzus. Cits variants atrodams Jozefa Flā- vija «Jūdu kara» senkrievu tulkojumā. Šā darba nezinā­mais tulkotājs Pilāta sievas rīcību izskaidro citādi: Jē­zus viņu savā laikā esot izdziedinājis, kad tā bijusi uz nāvi slima.

Bet tagad, nostājušies uz stingrāka vēsturiska pa­mata, pajautāsim, kas notika ar Pilātu pēc viņa atsauk­šanas no Jūdejas. Vēsturē mēs neatrodam pat visniecī­gākā norādījuma, kas liecinātu par viņa nedabisko galu. Pilāts droši vien turpināja darboties kā priekšzīmīgs ro­miešu ierēdnis. Ir zināmi norādījumi, it kā viņš būtu bi­jis kādas romiešu provinces pārvaldnieks Gallijas dien­vidos. Šeit vēl varētu pieminēt, ka Cezarejas teātra drupu izrakumos atrasta akmens plāksne ar iegrebtu Pon­cija Pilāta vārdu. Tas ir neatspēkojams pierādījums, ka viņš tur tiešām bijis Romas prokuratora amatā.

Nav nekāds brīnums, ka Poncijs Pilāts joprojām no­darbina un satrauc kā lajus, tā vēstures pētniekus. Jo viņš patiesi pieder pie vēsturē visai reti sastopamiem vienreizējiem tēliem. Pilātu mēs redzam tikai īsu brīdi vienā no Jēzus ciešanu drāmas epizodēm, taču jau gan­drīz divi tūkstoši gadu ikreiz, pienākot klusajai nedē­ļai, viņa vārdu daudzina miljoniem cilvēku simtiem tūk­stošiem baznīcās.

Pašam Poncijam Pilātam droši vien pat prātā ne­nāca, ka, pateicoties kādam nepazīstamam ebreju reli­ģijas reformatoram, viņa vārds tiks iemūžināts. Poncijs Pilāts pieskaitāms pie tiem vēsturiskiem personāžiem, kuri bijuši nevis vēstures subjekts, bet objekts, kuri vēs­turi neveidoja, bet paši kļuva par tās veidojumu, un vēstures panteonā viņš iegājis pavisam nejauši.

Uzskats, ka Jēzus patiesi bijis dumpinieks, kurš cen­ties sacelt ebreju tautu cīņai pret okupantiem un kola- boracionistiem no priesteru aristokrātijas vidus un par to ticis sodīts ar nāvi, nav nekāds jaunais. Jau kopš 18. gadsimta otrās puses šo uzskatu aizstāvēja vesela ple­jāde pazīstamu Bībeles pētnieku un vēsturnieku, to skaitā jau pieminētais Hamburgas orientālists H. S. Rei- maruss, Bībeles pētnieks E. Eislers, sociāldemokrātijas teorētiķis K. Kautskis, slavenais ārsts un filozofs Alberts Šveicers, pazīstamās grāmatas «Kristietības cilme» autors A. Robertsons, bet mūsu gadsimta sešdesmitajos gados angļu reliģijas vēsturnieks F. Brendons, kura divas pla­šās, zinātniski dokumentētās monogrāfijas «Jēzus un žē­loti» un «Jēzus no Nacaretes tiesas priekšā» savā laikā izraisīja veselu polemikas lavīnu.

Mēs šeit sīki neiztirzāsim katra pieminētā autora uz­skatus atsevišķi. īsumā uzrādīsim tikai to, kas viņiem vi­siem kopējs un veido viņu argumentācijas pamatbalstus, aizstāvot savu tēzi.

Pēc viņu domām, jau pati Jēzus demonstratīvā iejā­šana Jeruzalemē un apgalvojums, ka viņš ir Izraēla ķē­niņš, bijis revolucionārs akts un kā romiešiem, tā tempļa priesteriem mests izaicinājums. Ar šo soli Jēzus it kā celties piespiest ebrejus ķerties pie ieročiem. So pie­ņēmumu apstiprina fakts, ka viņa uzrunu tonis ar katru dienu kļuva bargāks un apokaliptiskāks. Citādi Jēzus rī­cība, kas viņam draudēja ar nāves briesmām, nav iz­skaidrojama. Nevar taču pieņemt angļu Bībeles pētnieka Kārmaikla fantastisko tēzi, kuru viņš izvirza grāmatā «Nacarieša Jēzus nāve un darbība», apgalvodams, ka Jē­zus brīvprātīgi gājis nāvē, lai piepildītos Vecās derības pravietojumi.

Iepriekš minēto "Bībeles pētnieku galvenais arguments tomēr ir tirgoņu izdzīšana no tempļa. Evaņģēlijos sniegto versiju viņi atmet kā pilnīgi neticamu. Nav iedomā­jams, ka Jēzus varētu izdzīt no tempļa pagalma tur sadrūzmējušos ļaužu barus, turklāt tikai ar virves pletni. Kārtību tempļa pagalmā taču uzmanīja ap tūkstoš vīru liels romiešu karaspēka garnizons, kā arī ar rungām un bozēm bruņojusies tempļa sardze. Nejēdzīgs būtu apgal­vojums, ka Jēzus uz labu laimi ar kailām rokām viens meties virsū šai varzai, turklāt tādā neprātīgā rīcībā vēl uzvarējis.

Ja vien šis notikums nav tīra izdoma, tad patiesībā tam vajadzēja norisināties pavisam citādi. Mēs varam pieņemt, ka Jēzus ar saviem piekritējiem mēģinājis tem­pli sagrābt ar bruņotu varu, lai paralizētu priesterus un iegūtu izdevīgu bāzi atbrīvošanās cīņai pret romiešu iebrucējiem. Tad visai šai izrīcībai būtu noteikta jēga un loģika. Tempļa pagalmam tačif bija liela stratēģiska nozīme, jo tas atradās pašā Jeruzalemes centrā, kur sa­pulcējās ļaudis un dzima politiskas idejas.

Tomēr pirmām kārtām tas bija priesteru kastas ienā­kumu un ietekmes galvenais avots. Ar savu kņadu un ļaužu drūzmu tas atgādināja tipisku austrumu bazāru. Uz daudzām letēm tur tika pārdoti upurēšanai pare­dzētie jēri un baloži; no visām pasaules malām saplū- dušajiem svētceļniekiem tur izmainīja grieķu un romiešu monētas ar Jeruzalemē aizliegtiem cilvēku attēliem pret ebreju siklosiem un drahmām, ar kuriem vajadzēja no­maksāt templim gadskārtējo nodevu. Milzīgo peļņu, kas tika gūta no šiem apgrozījumiem, tirgoņi un naudas mi­jēji dalīja ar augšto priesteri. Iznīcinot šos ienākumu avotus, tiktu iedragāti viņa varas pamati. Un tieši to centās panākt Jēzus. Nodoms izraisīt tautas sacelšanos neizdevās. Taču Jēzus nemira pie krusta apkaunojošā verga nāvē, bet kā patriots un moceklis par ebreju tau­tas atbrīvošanu.

Sā uzskata aizstāvji norāda uz daudzām vietām evaņ­ģēlijos, no kurām netieši izriet, ka Jēzus darbībai bijis bruņotas cīņas raksturs. Tā, piemēram, mēs uzzinām, ka viņa piekritēji Eļļas kalnā bijuši bruņoti ar zobeniem. Redzot, ka Jēzum draud briesmas, viņi jautā: «Kungs, vai mums būs cirst ar zobenu?» (Lūkas ev., 22:49). Iz­rādās, ka pat Jēzum vistuvāk stāvošais māceklis Pēteris zem apmetņa nēsājis zobenu, ar kuru tas nocirtis ausi augstā priestera kalpam. Vai tad Jēzus varēja to visu nezināt? Viņš pats taču vairākkārt izteicis domas, kuras nepavisam nevar uzskatīt par miermīlīgām. Lūk, šie iz­teikumi:

«Nedomājiet, ka es esmu nācis mieru nest virs zemes; es neesmu nācis nest mieru, bet zobqnu» (Mateja ev., 10:34).

«Uguni es esmu nācis mest uz zemi, un kā es vēlētos, kaut tā jau degtul» (Lūkas ev., 12:49).

«Vai jums šķiet, ka es esmu nācis mieru nest virs zemes? Nebūt ne! es jums saku, bet šķelšanos!» (Lūkas ev., 12:51).

«Bet tagad, kam ir maks, tas lai to ņem, tāpat arī somu. Un, kam nav, tas lai pārdod savas drēbes un pērk zobenu» (Lūkas ev., 22:36).

«Bet tie sacīja: «Kungs, redzi, še ir divi zobeni.» Un viņš tiem sacīja: «Diezgan»» (Lūkas ev., 22:38).

Apokrifiskais «Pētera evaņģēlijs», kura fragmentu 1887. gadā atrada Ēģiptē Akmimas ciematā, liecina, ka atmiņas par nacariešu kustības nodomiem izraisīt sacel­šanos vēl labu laiku saglabājušās kristiešu draudzēs. No kanonisķajiem evaņģēlijiem zinām, ka mācekļi Jēzu viņa dzīves pēdējās dienās bija pametuši, bet Jānis lie­cina, ka viņi slēpušies aiz aizslēgtām durvīm, jo baidī­jušies, ka viņus var apcietināt. «Pētera evaņģēlijs» pa­skaidro, kāpēc tādas bailes radušās, — izrādās, ka viņi tikuši meklēti sakarā ar apsūdzību, ka esot gribējuši aizdedzināt templi. Acīmredzot Jēzus izteicieni par svēt­nīcas nopostīšanu tika uztverti nevis kā pravieša apoka­liptisks pareģojums, bet gan kā reāli draudi.

Kā apgalvo pētnieki, kuri aizstāv tēzi par Jēzus dum­pīgajiem nodomiem, viņam bijuši sakari ar žēlotiem — radikālā ebreju grupējuma pārstāvjiem, kuri par savu mērķi sprauda bruņotu cīņu pret okupantiem un kuru fanātisms vēlāk noveda pie kara pret romiešiem un Je­ruzalemes nopostīšanas.

Zeloti nāca galvenokārt no Galilejas. Tāpēc nav iz­slēgts, ka Jēzum viņu vidū bija pazīstami novadnieki, varbūt pat radinieki, un tas šos kontaktus padara par iespējamiem. Tas zināmā mērā izskaidro arī pārsteidzošo faktu, ka Jēzus asi uzstājas pret farizejiem, bet nekad nerunā par zelotiem, lai gan tas bija viens no tā laika Palestīnas sabiedrības aktuālākajiem jautājumiem. Dibi­nādamies uz šā fakta, Brendons apgalvo, ka Jēzus, ja arī pats nav bijis zelots, tad vismaz tomēr slepšus simpati­zējis šai kustībai.

Lai nu kā tas būtu, nav nekādu šaubu, ka savu tu­vāko mācekju pulciņā viņš uzņēmis vismaz vienu īstu zelotu. Kā raksta Lūka savā evaņģēlijā, tāds bijis apus­tulis Sīmanis (6:15). Tāpat ir daži norādījumi, kas ļauj secināt, ka pie zelotiem piederējis arī Pēteris (viņš Eļļas kalnā bija bruņojies ar zobenu), Pētera brālis Andrejs, kā arī Jūda Iskariots, kura vārdu daži atvedina nevis no Kariotas pilsētiņas, bet tulko kā «Jūda Kareivīgais». Hi­potēzi par šiem trim pēdējiem izvirzījis Bībeles zināt­nieks Kulmans savā grāmatā «Jēzus un Cēzars».

Pārdomas rada vēl arī tas, ka 42. gadā, tātad aptu­veni astoņus gadus pēc Jēzus nāves, apustuli Jēkabu Cebedeja dēlu un Jāņa brāli (nejaukt viņu ar «tā kunga brāli» Jēkabu Taisnīgo, ko Jēzus saucis par «pērkona dēlu»!) ķēniņš Agripa I notiesājis uz nāvi, nocērtot galvu. Šādu nāves soda veidu ebreju tiesību kodekss pa­redzēja tikai tiem, kuri bija atzīti par vainīgiem slep­kavībā. Tā kā grūti iedomāties, ka apustulis Jēkabs va­rētu būt izdarījis parastu slepkavību, ta$ jādomā, ka viņš bija iejaukts kādā politiska rakstura sadursmē, kur nogalināti ebreju valdnieka pakalpiņi. Tātad iespējams, ka arī Jēkabs piederējis pie nacionālās atbrīvošanas cī­nītājiem — zelotiem.

Ir acīmredzams fakts, ka nule minētie citāti ar savu kareivīgo toni krasi atšķiras no evaņģēliju pamattendences, kas sludina tuvāku mīlestību, mieru un paklau­sību laicīgajai varai. Pietiek salīdzināt divus, no viena un tā paša Mateja evaņģēlija ņemtus pantus, lai par to pārliecinātos. Sava evaņģēlija 10. nodaļas 34. pantā Ma­tejs min Jēzus vārdus: «Nedomājiet, ka es esmu nācis mieru nest virs zemes; es neesmu nācis nest mieru, bet zobenu.» Bet 5. nodaļas 9. pantā Jēzum mutē likti šādi vārdi: «Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par dieva bērniem.»

Otra, ne mazāk dīvaina pretruna attiecināma uz eb­reju praviešu apsolīto dieva valstību. Ebreji to iztulkoja kā solījumu atjaunot Izraēla ķēniņvalsts kādreizējo ne­atkarību un slavas spožumu. To vajadzēja nodrošināt Dāvida pēctecim, kurš sēdīsies tronī pēc tam, kad būs iz­darījis sociālu apvērsumu, kura rezultātā nabagie gūs virsroku pār bagātniekiem. «Bet daudzi, kas bija pirmie, būs pēdējie, un kas bija pēdējie, būs pirmie,» saka Ma­tejs sava evaņģēlija 19. nodaļas 30. pantā.

Tātad dieva valstība sākotnēji tikusi iztulkota poli­tiskā, laicīgā nozīmē. Tā to izpratuši ne tikai Jeruzale­mes iedzīvotāji, apsveikdami pilsētā iejājušo Jēzu, bet arī paši apustuļi. Viņi taču ķildojās par vietām nākamās ķēniņvalsts hierarhijā (Mateja ev., 20:20—28; Marka ev., 10:35—45), bet divi mācekļi pēc Jēzus krusta nāves ceļā uz Emmausu vīlušies izsaucās: «Bet mēs cerējām, ka viņš ir tas, kas Izraēlu atpestīs» (Lūkas ev., 24:21).

Tāpēc arī saprotams, ka sinoptiķu evaņģēlijos Jēzus \usiem, kuri viņam sekos, apsola ne tikai mūžīgu dzīvo­šanu, bet arī materiālus labumus. Lūkas evaņģēlijā lasāms: «Tiešām es jums saku, nav neviena, kas dieva valstības dēļ būtu atstājis māju, sievu, brāļus, vecākus vai bērnus, kas to daudzkārtīgi neatdabūs jau šinī laikā, bet nākamā laikā mūžīgo dzīvi» (18:29—30). Marka evaņģēlijā Jē­zus tāpat apsola, ka viņa piekritēji saņems šīs zemes la­bumus, tai skaitā aramzemi, simts reižu lielākā daudzumā nekā tiem bijis (10:29—30).

Jāņa evaņģēlijā dieva valstībai ir pavisam cita no­zīme. Kad Pilāts apsūdz Jēzu, ka tas sevi dēvē par eb­reju ķēniņu, Jēzus viņam atbild: «Mana valstība nav no šīs pasaules» (18:36). Šeit dieva valstībai, kas tiek apso­līta tikai pēc nāves, ir jau garīgs, eshatoloģisks raksturs. Atbrīvojusies no politiska saasinājuma un ebreju nacio­nālisma, tā kļūst par universālistisku, teoloģiski un mo­rāli dziļāku ideju, reizē nolīdzinādama ceļu Jēzus kom­promisam ar Romas varu.

Rodas jautājums, kā evaņģēlijos varēja rasties tik klajas pretrunas. Tālab Robertsons un vairāki citi Bībe­les pētnieki nonāca pie pārliecības, ka to tekstos atro­dami divi atšķirīgi, viens uz otra nogulsnēti noslāņojumi. Senākais no tiem, kas ir īstais stāstījuma pamats, aplūko tikai vienu no dramatiskajām epizodēm ebreju nemier­nieku cīņā pret Romu, Hērodu dinastiju un priesteriem. Pie šiem nemierniekiem piederēja arī galilietis Jēzus, kurš pārņēma ar nāvi sodītā revolūcijas paudēja Jāņa Kristītāja mantojumu. No šā senākā noslāņojuma evaņ­ģēlijos saglabājušies tikai saraustīti fragmenti; pārējo vēlākie redaktori pārstrādājuši un papildinājuši, cenzda­mies pierādīt, ka kristietība ir miermīlīga kustība, kurai ar jūdaismu nav nekā kopēja.

Šos grozījumus sācis ieviest jau Marks, rakstīdams savu evaņģēliju. Bija pagājis tikai neliels laika posms pēc asiņainā, četrus gadus ilgā jūdu kara un Jeruzalemes nopostīšanas. Tita triumfa gājiens Romā ar ebreju gūs­tekņiem un templī gūtajām trofejām pilsētas iedzīvo­tāju vidū bija izraisījis nicinājumu un naidu pret ebre­jiem, bet tas ļoti nelabvēlīgi atsaucās arī uz kristiešiem, kurus vispār neatšķīra no jūdiem. Šādā terora gaisotnē Marks pūlējās attīrīt Jēzu no visām aizdomām par līdz­dalību nemieros, noklusēdams pat to faktu, ka apustulis Sīmanis piederējis pie zelotiem. Viens no argumentiem, kā mēs jau zinām, bija Pilāta šķietami pozitīvā attieksme pret Jēzu un ebreju aklais naids pret apsūdzēto pra­vieti. •

Ir iespējams, ka Marks šīs izmaiņas izdarīja godīgā pārliecībā, ka tās atbilst vēstures patiesībai. Viņš taču jau tolaik atradās Pāvila teoloģisko uzskatu ietekmē, kuri vēsturisko Jēzu pārvērta par cilvēku cilts dievišķīgu glābēju un paša dieva dēlu. Marka ierosmi uztvēra un turpināja pārējie evaņģēlisti, aizvien noteiktāk pasvītro­jot Jēzus valstības mierīgo un transcendentālo raksturu. Šo izdarību rezultātā tad nu droši vien arī radās četri stāstījumi, kurus mēs pazīstam kā Mateja, Marka, Lūkas un Jāņa evaņģēlijus.

KRUSTA NĀVE

Šis visdrausmīgākais soda veids, kādu cilvēks spē­jis izdomāt, ir ļoti vecs. Ar krusta nāvi sodīja noziedz­niekus jau babilonieši, persieši, feniķieši un kartagieši.

Par godu grieķiem un ēģiptiešiem jāatzīst, ka viņi šo pa­ražu nepārņēma, ko tomēr nevaram sacīt par romiešiem. Romieši ar krusta nāvi sodīja vergus, pie sabiedrības viszemākajiem slāņiem piederošus cilvēkus, kā arī par valsts nodevību un dumpi apsūdzētus politiskus noziedz­niekus. Tikai izņēmuma gadījumos krusta nāvi piesprieda Romas pilsoņiem.

Notiesāto pienagloja vai ar virvēm piesēja pie state­niska baļķa. Romieši šim nolūkam izmantoja trija veida krustus. «Crux comissa», ko dēvēja arī par svētā Anto­nija krustu, bija T burta veidā, «crux immissa» jeb latīņu krusts atgādināja matemātisko plus zīmĻ līmeniskajam šķērskokam taisnā leņķī krustojot līdzīga garuma state­nisko baļķi, bet «crux decussata» jeb svētā Andreja krusts bija X burta veidā.

Mums nav noteikti zināms, pie kāda no šiem krus­tiem mira Jēzus. Sajā ziņā pastāv divas pretējas tradīci­jas. Viena no tām apgalvo, ka Jēzus krusts bijis T burta veidā, otra — ka tas bijis četrzaru krusts. Ir vēsturisks fakts, ka uz krusta nāvi noti-esātie bieži vien pirms tam tika šaustīti. Šis soda veids bija jo sevišķi drausmīgs. Bendes lietojuši pletnes ar tajās iestiprinātām svina lo­dītēm, kas lēveros saplosīja notiesātā miesas, atsedzot kaulus. Lai sodītajam neļautu pirms laika nobeigties, pletnes sitienu skaits bija aprobežots līdz četrdesmit.

Veca paraža prasīja, lai noziedznieks pats aiznestu savu krustu līdz soda vietai. Taču bieži bija gadījumi, kad spīdzināšanā nomocītais cilvēks nespēja to izdarļt. Tad no sapulcējušos skatītāju skaita kādam lika nākt pa­līgā notiesātajam. Pēc vēsturnieku vērtējuma, no rup­jiem kokiem sanaglots krusts svēris kilogramu septiņ­desmit. Jēzum vajadzējis to nest 600—700 metru pa t. s. krusta ceļu, kas sastāvējis no vairākām nelīdzenām, ar laukakmeņiem bruģētām ieliņām. Tāpēc viņš vairākas reizes saļimis un pakritis, līdz beidzot galīgā pagurumā vairs nav spējis iet tālāk. Tad tika aizturēts kāds Kirē- nas zemnieks, vārdā Sīmanis, kurš pašlaik atgriezies no tīruma, un viņam pavēlēts ņemt krustu uz saviem spē­cīgajiem pleciem un to uznest Golgātā.

Tā šo nāves sodu izpildes vietu sauc Matejs un Marks, turpretī Lūka dēvē to par Kalvāriju, bet Jānis lieto abus apzīmējumus, paskaidrodams, ka to sauca par Kalvāriju, bet ebrejiski — par Golgātu. Pēdējais nosau­kums patiesībā ir aramiešu vārds «gūlgūltha» (galvas­kauss), kam atbilst latiņu «calvaria». Jādomā, ka šī nāves soda izpildes vieta ir bijis paugurs galvaskausa veidā.

Mēs nezinām ne tikai to, pie kāda veida krusta Jēzus sists, bet tāpat arī, kā tas noticis. Pastāvējuši divi paņē­mieni. Reizēm notiesātais piestiprināts pie zemē guloša krusta un tikai pēc tam pacelts augšup, bet citkārt vis­pirms krusts nostiprināts vertikāli, tad pie tā pieslietas kāpnes un upuris piesiets vai pienaglots pie krusta. Baz­nīcas tradīcija, kā to rāda senā ikonogrāfija, visumā pie­ņēmusi pirmo versiju, taču dažās miniatūrās un vidus­laiku gleznojumos Jēzus redzams uz kāpnēm, kur viņš pakāpies, lai tiktu pienaglots pie krusta.

Krusta nāves galvenais mērķis bija notiesātā spīdzi­nāšana, viņa drausmīgās mokas paildzinot līdz daudzām stundām, reizēm pat dienām. Ārsti jau sen ir centušies noskaidrot, kā no medicīnas viedokļa risinājusies uz šādu nāvi notiesāto agonija un kas bijis tiešais nāves cēlonis.

Satriecoša šajā ziņā ir čehu ārsta, slavenās grāmatas «Turīnas svētais līķauts» autora R. V. Hineka ekspertīze. Dosim viņarņ vārdu un citēsim dažus šīs ekspertīzes frag­mentus.

«Ārsti pūlējušies noskaidrot, kā uz nāvi notiesātais ticis piesists krustā. Nagla iedzīta starp delnas pamatnes kaulu pirmo un otro rindu, kur spēcīgi saistaudi kaulus sastiprina monolītā veidojumā. Augstāk atrodas ļoti stipra cīpsla, kas viena pati spēj noturēt ķermeņa svaru. Turklāt šādā veidā iedzīta nagla nebojā nevienu kaulu.

Pēc Parīzes ārsta Pjēra Barbē pētījumiem, notiesāto šādi pienaglojot, tiek skarts ārkārtīgi jutīgs un vārīgs nervs, kas izraisa drausmīgas sāpes, pieraujot īkšķi pie delnas. Muskuļu konvulsijās neizturamās sāpes pieaug līdz neprātam.

Rokas pienaglotas pie krusta 90 grādu leņķī attiecībā pret ķermeņa asi. Līdz ar to krūšu kurvis ievērojami paplašinās, bet tā muskuļi, kā arī roku muskuļi tiek maksimāli sasprindzināti. Notiesātais karājas krustā, balstoties tikai uz muskuļiem, jo locītavu kauli un cīp­slas nevar piedalīties ķermeņa noturēšanā, kā tas būtu, ja rokas pienaglotu stateniski.»

«Ilgstošā roku izvērsumā neparastā mērā tiek nosprie­gota diafragma, bet tas ierobežo elpošanas spējas. Līdz ar to parādās nosmakšanas simptomi un sākas cianoze. Cilvēka ķermeņa ārkārtīgs sasprindzinājums, muskuļu pārslogotība un krampji, asinsrites traucējumi. Iestājas asas sāpes, t. s. tetanizācija, kāda rodas pēc inficēšanas ar stinguma krampju baktērijām. Nemitīgas tetāniskas, ārkārtīgi sāpīgas konvulsijas, notiesātajam saglabājot pilnu samaņu. Beigās augums izliecas lokā. Rokas savelk sāpīgi krampji un tās sastingst, tāpat krūšu kurvis, krusti, gurni un apakšējās ekstremitātes. Konvulsīvā sa­stinguma rezultātā pavājinās asinsrite, elpošana stipri apgrūtināta, muskuļos sākas skābekļa bads, kāpj tempe­ratūra, plūst sviedri, iestājas pēcnāves stingums.»

Par šīm problēmām pēdējā laikā diskutējuši arī citi mediķi. 1947. gadā šajā jautājumā izteicās pazīstamais kanādiešu ķirurgs Džeimss Lails Keimerons. Balstīdamies uz savu profesionālo pieredzi, viņš izsaka domu, ka Jē­zus miris piedzīvotā šoka rezultātā. Visskaļākās atbalsis tomēr radījusi franču ārsta 2aka Breāna atziņa, ko viņš 1966. gadā publicēja divos franču žurnālos — «La Presso Medicale» un «Le Monde». Savu diagnozi Breāns pamato ne tikai uz veiktajiem eksperimentiem, bet arī uz atzi­ņām, kas gūtas, rūpīgi izstudējot visus romiešu materiā­lus par šāda soda izpildi un hitleriešu koncentrācijas no­metnēs ieslodzīto cilvēku liecības, kuriem gadījies redzēt šāda slepkavības veida upurus.

Franču ārsts konstatējis, ka pie krusta pienaglotais cilvēks izmisīgā cīņā pēc elpas nemitīgi maina savu stā­vokli, pārvietodams ķermeņa svaru no rokām uz kā­jām un atkal atpakaļ, līdz beidzot, galīgi nogurdināts, paliek nevarīgi karājamies krustā. Kad cilvēka augums iekarināts tikai rokās, diafragma vairs nespēj izspiest no plaušām ogļskābo gāzi, un sākas organisma nāvīga sa­indēšanās. Lai gan Breāns ir katolis, viņš apgalvo, ka Jēzus nav varējis nodzīvot pat trīs stundas, kā tas izriet no evaņģēlista Jāņa stāstījuma, nemaz nerunājot par Marku, pēc kura vārdiem jāsecina, ka agonija ilgusi ve­selas sešas stundas.

Mocekļa nāve pie krusta tā laika cilvēkos, protams, izraisījusi šausmas un riebumu. Pat romieši, kuriem šādu apkaunojošu sodu nepiesprieda, nespēja atvairīt līdzīgas izj€itas. Vēl vairāk — gadījās pat, ka nāves soda izpildi, piesitot krustā, viņi atklāti nosodīja. Piemēram, Cicerons piesišanu krustā nosauca par visbriesmīgāko nāves soda

veidu, kādu vien cilvēks izdomājis, bet Seneka ar rie­bumu pasvītro, ka no šādā kārtā sodītiem dzīvība lēni izpilot lāsi pa lāsei.

Pirmajos kristietības pastāvēšanas gados Jēzus pie­kritēji izjuta dziļu, nepārvaramu riebumu pret. krusta zīmi. Kaut gan jau Pāvils savā kristoloģijā krustu pa­darīja par cilvēces atpestīšanas simbolu, pateicoties Kris­tus mocekļa nāvei, un līdz ar to par kristietības galīgās uzvaras zīmi, kristiešu apziņā tas vēl ilgi palika kā bais­mīga pazemojuma un nāves zīme. Viņiem bija grūti pie­rast pie tā, ka krusts uzskatāms par atpestīšanas un jaunas dzīves simbolu, ja ikdienas dzīvē tas pastāvēja kā baismīgs moku rīks. To apliecina arī Romas katakombās atrodamie sienu gleznojumi. Tajos kā Kristus simbolu sastopam gan labā gana, gan arī upurjēra tēlu, kas sa­saucas ar attiecīgiem tekstiem praviešu Jesajas (53:6—7) un Jeremijas (11:19) grāmatās, visbiežāk tomēr noslēpu­maino zivs attēlu, bet nekad — krusta zīmi.

Zivs jau kopš senseniem laikiem simbolizējusi dau­dzas pagānu dievietes, piemēram, sīriešu Atargati, ara­miešu Atari, kānaāniešu Aštarti. Kristieši mums jau pa­zīstamās reliģiskās sinkretizācijas ceļā pārņēma šo tēlu, bet krusts kā Kristus simbols nostiprinājās tikai 5. vai 6. gadsimtā. Tas notika vairāk nekā simts gadus pēc tam, kad Konstantīns Lielais bija atcēlis nāves sodu, piesitot krustā. PCrusts kā bendes rīks ļaužu atmiņā jau bija ma­nāmi izbalējis un pārstāja izraisīt bailes.

Krucifiksa kults radās Tuvo Austrumu zemēs. Turie­nes mākslinieki krustā sisto Jēzu attēloja kailu ar gurnu apsēju. Rietumos krusta kults ieviesās, pateicoties Itālijā nokļuvušajiem sīriešu tirgoņiem un vergiem. Vienīgā at­šķirība bija tā, ka Jēzu, kaut arī krustā sistu, radīja apģērbtu un dievišķīgā mirdzumā, cilvēcisku ciešanu neskartu. Tikai 10. gadsimta vidū, kad mistiski noskaņoto ķeizaru Otona I un viņa dēla Otona II laikā nostiprinā­jās kultūras sakari starp Rietumiem un Bizantiju, izpla­tījās krucifikss ar Jēzu, kam noplēstas drēbes un kas mokpilnā nāvē mirst par cilvēces atpestīšanu. Sis orto­doksālais reālisms atrada visdaiļāko uri izteiksmīgāko izpausmi gotikas laikmeta tēlniecībā un glezniecībā.

1939. gadā kāds arheoloģisks atradums Herkulānā šķita sašķobām vēsturnieku apgalvojumu, ka krusta zīme tik vēlu kļuvusi par kristietības simbolu. Kāds šīs pilsē­

tas iedzīvotājs savas savrupmājas sienā diezgan nepras­mīgi bija iegrebis krustu. Kā zināms, Herkulānu kopā ar Pompeju m. ē. 79. gadā apraka Vezuva izvirdums, tāpēc vairāki vēsturnieki, tp skaitā arī slavenais franču orientālists Paro, uzskatīja par iespējamu, ka krusts bijis kristietības simbols jau 1. gadsimta otrajā pusē. Taču vairums pētnieku tam nepiekrīt. Viņi dibināti aizrāda, ka savrupmājas iemītniekam, kurš šo zīmi bija iegrebis, ne­maz nevajadzēja būt kristietim. Ir taču zināms, ka krusts kā reliģisks simbols parādījies jau cilvēces kultūras rīt­ausmā. Priekšmeti ar ornamentālu krusta zīmi dažādos veidos atrasti Mezopotāmijas šumeru un babiloniešu pil­sētu drupās, Indijā, Sīrijā un Persijā, tāpat arī Eiropā akmens laikmeta izrakumos. Ļoti bieži krusts sastopams pat to izciļņu ornamentu vidū, kuri rotā seno indiāņu kultūras laiku celtnes abās Amerikās. Ēģiptē krusts ar aplīti virs tā bijis hieroglifs, kas apzīmēja dievišķības jēdzienu. Aizalpu Gallijā, t. i., tagadējās Francijas tei to­rijā, apgrozībā bijušas monētas ar aplī iezīmētu krustu.

Krusta zīme bija cieši saistīta ar dabas kultu. Tāpēc nav izslēgts, ka šai paaudžu zemapziņā dziļi ieslēptajai tradīcijai bijusi zināma loma psiholoģiskajā procesā, kura rezultātā krusts kļuva par kristietības emblēmu.

Jau pieminētais franču ārsts 2aks Breāns izteicies, ka pēc tam, kad ticis atcelts nāves sods, piesitot krustā, cil­vēki ātri vien aizmirsuši, kā izpildīja šo nāves soda veidu. Pēc viņa domām, tieši tāpēc Rietumu tēlotājās mākslās grūti atrast krustā sistā Jēzus tēlu, kurš no me­dicīnas un zinātnes viedokļa būtu uzskatāms par patie­sīgu. Darinot šādus darbus, māksliniekiem vajadzēja di­bināties tikai uz savu iztēli, jo viņu rīcībā nebija ne aculiecinieku, ne autentisku aprakstu no tiem laikiem, kad krusts vēl bijis nāves soda izpildes rīks.

Patiesībā gan to nevar uzskatīt par vissvarīgāko iemeslu. Evaņģēlistiem un viņu tekstus ilustrējošiem māksliniekiem vajadzēja krustā sišanu rādīt tādā veidā, lai tā no drausmīgām ciešanām kļūtu par apsolījumu un triumfu, lai tā simbolizētu lūzuma brīdi cilvēces likte­ņos. Pie krusta karājās ne jau vairs ciešanu izmocītais Jēzus, bet gan dieva dēls, cilvēces atpestītājs.

Saskaņā ar to tēlnieki un gleznotāji attēloja Jēzu pie krusta, kurš pacēlās krietni augstāk nekā abu viņa cie- sanu biedru krusti, tāpat tālu pāri to cilvēku galvām, kuri bija sapulcējušies pie viņa kājām. Tāpēc ari Jēzus nāve evaņģēlistu stāstījumos parādīta kā kosmiska mē­roga notikums, kurš izraisījis virkni pārdabisku parā­dību.

Laika plūsmā mēs varam novērot interesantu faktu, ka šīs brīnumainās parādības aizvien pieaug spēkā un skaitā. Markam pasaule satumst un priekškars Jeruzale­mes templī pārplist divos gabalos. Matejam jau nāk'klāt vēl citi brīnumi: trīc zeme un klintis sašķeļas, bet, kas vispārsteidzošākais — «kapi atdarījās, un daudzu svēto miesas, kas dusēja, cēlās augšām» (27:52—53). Iznākuši no kapiem, tie gājuši uz svēto pilsētu un daudziem pa­rādījušies. Mēs tikai neuzzinām, kas noticis vēlāk, kad un kādā veidā tie atgriezušies savos kapos.

Ļaužu iztēlei šajā ziņā patiesi nav robežu. Kā pie­mēru mēs varam minēt apokrifisko, bet kādreiz daudzlasīto «Pētera evaņģēliju». Pēc tā, uznākusi tumsa bijusi tik liela, ka cilvēki pilsētā staigājuši, ar lukturiem sev ceļu gaismodami. Tas atstājis milzīgu iespaidu pat uz Jēzus ienaidniekiem. Apokrifiskā evaņģēlija autors rak­sta: «Tad ebreji, vecaji un priesteri sāka ar dūrēm dau­zīt sev krūtis, sacīdami: posts un nelaime mums mūsu grēku pēc! Tik tiešām nāk tiesas diena un Jeruzalemes gals.»

Tāpēc arī nav nekāds brīnums, ka, runājot par kris- toloģijai tik ārkārtīgi svarīgajiem notikumiem Golgātā, katrs evaņģēlists stāsta ko citu. Acīmredzot, nebūdami notikumu aculiecinieki, viņi savas ziņas .smēlušies no mutvārdu baumām un nostāstiem. Dažbrīd pat rodas iespaids, ka viens vai otrs autors, lai palielinātu stāstī­juma dramatismu vai arī spilgtāk izceltu kādu, viņaprāt, svarīgu tēzi, paļauj vaļu pats savai iztēlei.

Kā piemērs šajā ziņā var noderēt aina ar abiem ļaun­dariem, kuri sisti krustā katrā pusē Jēzum. Marks un Matejs, tātad hronoloģiski visvecāko un droši vien arī patiesībai vistuvāk stāvošo evaņģēliju autori, abus šos ļaundarus rāda visai nepievilcīgā gaismā, apgalvodami, ka tie kopā ar priesteriem, rakstu mācītājiem un ve­cajiem zaimojuši Jēzu. Toties Jānis — un tas ir visai intriģējoši — piemin tikai to, ka viņi sisti krustā abās pusēs Jēzum, plašāk par šo jautājumu neizsakās un liek abiem klusēt.

Pavisam citādi rīkojas Lūka, kurš atstāsta Jēzus dra­matisko sarunu ar ļaundariem. Kad viens no tiem. izrā­dās par iesīkstējušu grēcinieku, bet otrā pamodušās cil­denākas jūtas, Jēzus tam saka: «Patiesi, es tev saku: «Šodien tu būsi ar mani paradīzē»» (23:43).

Grūti atvairīt iespaidu, ka te mums darīšana atkal ar vienu no Lūkas beletristiskajām izdomām, kuras viņš ar apbrīnojamu mērķtiecību tik prasmīgi pielieto. Jo kā gan citāSi lai izskaidro faktu, ka pāiējie trīs evaņģēlisti šādu sarunu nemaz nepiemin, lai gan ar savu dramatisko no­risi un morālo jēgu ta patiesi ir ļoti svarīga. Vienīgais izskaidrojums šeit varētu būt tāds, ka viņiem tā nemaz nebija zināma un to izdomājis vai nu pats Lūka, vai arī kāds no tiem, kas viņam sniedzis ziņas par notikumiem Golgātā.

Bet attiecībā uz Jēzus dzīves pēdējiem brīžiem ir kāds cits, varbūt pat vēl mīklaināks jautājums. Kā mēs jau zinām, Jēzus mācekļi pameta viņu Ģetzemanes dārzā un, kā no evaņģēliju tekstiem secināms, nebija kopā ar savu skolotāju viņa ciešanu stundās. Toties sievietes, kuras Jēzum nāca līdzi jau no Gafilejas, izrādījās uzticī­gākas un drosmīgākas. Viņas sekoja Jēzum arī ceļā uz Golgātu un, līdz dvēseles dzīlēm satriektas, noskatījās, kā Jēzus mirst pie krusta.

To mēs uzzinām no Mateja, Marka un Jāņa evaņģē­lijiem, bet Lūka atkal pārsteidzošā kārtā par šo jautā­jumu ij neieminas. Trīs pirmie evaņģēlisti raksta, ka sie­viešu vidū bijusi Marija Magdalēna, kā arī Marija, Jē­kaba Jaunākā un Jāzepa māte. Šajā ziņā viņu stāstījumi pilnīgi sakrīt. Jānis no viņiem atšķiras vienā ļoti svarīgā jautājumā, un proti, viņš apgalvo, ka pie krusta stāvē­jusi arī Jēzus māte, tāpat Jēzus mīļotais, bet vārdā ne­nosauktais māceklis.

Rodas jautājums: kurš runā patiesību un kā izskaidro­jams tas, ka divi vecākie evaņģēlisti nepiemin tik sva­rīgu faktu kā pestītāja mātes klātbūtni? Šeit iespējamas trīs atbildes: tas darīts vai nu apzināti, vai aiz aizmāršī­bas, vai arī tāpēc, ka Jēzus māte patiesi tur nav bijusi.

Mums ir pamats pieņemt pēdējo iespēju. Ir zināms, ka Jānis par visiem evaņģēlistiem mazāk rūpējies par vēsturisko patiesīgumu un patvaļīgi stilizējis Jēzus bio­grāfiju, lai pierādītu savas teoloģiskās tēzes. Drīzāk būtu jātic Markam un Matejam, ka Jēzus māte krusta pa­kājē nav bijusi.

Bet šādā gadījumā jāsecina, ka visa šī aizkustinošā epizode, kad pie krusta mirstošais Jēzus novēl savu māti mīļotā mācekļa aizgādībai, ir literāra fikcija. Ir" gan vēl arī kāds cits arguments, kurš liek apšaubīt epizodes vēs­turisko patiesību. Grūti iedomāties, ka romiešu kareivji, kuri apsargāja krustā sistos, atļautu kādam pienākt tik tuvu, lai varētu norisināties šāda intīma saruna. Sajā ziņā Matejs un Marks izrāda lielāku realitātes izjūtu, rakstīdami, ka «tur bija arī sievas, kas no tālienes ska­tījās» (Marka ev., 15:40).

Ņemot vērā šos faktus, mūs vairs nepārsteidz tas, ka nav vienprātības arī jautājumā par pēdējiem vārdiem, ko Jēzus teicis mirstot. Šeit atkal saskan Mateja un Marka evaņģēlijos rakstītais. Pēc viņu versijas, Jēzus izkliedz izmisuma brēcienam līdzīgos vārdus, kas ne­dziestošā atbalsī skan cauri gadu simtiem: «Mans dievs, mans dievs, kāpēc tu mani esi atstājis?» («Eli, Eli, lama zabachtani'?») (Mateja ev., 27:46). Lūkas evaņģēlijā Jēzus nāves brīdī saglabā lielāku savaldību un iekšēju cieņu, uzticībā un padevībā izsaukdamies: «Tēvs, es nododu savu garu tavās rokās» (23:46). Bet Jānis atkal stāsta ko citu. Uzticējis savu māti mācekļa gādībai un padzē­ries etiķi no pasniegtā sūkļa, Jēzus mirdams čukst: «Viss piepildīts!» (19:30).

Tagad atgriezīsimies pie jautājuma par krustu, taču šoreiz ne pie kristietības emblēmas, bet pie reālā koka krusta, pie kura mira Jēzus. Šķiet, nav neviena ticīgā kristieša, kurš nebūtu dzirdējis, ka šo krustu savā laikā atradusi svētā Helēna, ķeizara Konstantīna Lielā māte.

Baznīcas tradīcija vēstī, ka dievbijīgā valdniece, kura dzīvojusi, cik zināms, laikā starp 247. un 327. gadu, sava mūža novakarē devusies svētceļojumā uz Jeruzalemi. Tur kāds vecs ebrejs viņu aizvedis uz pauguru, kur Jē­zus esot sists krustā, apgalvodams, ka ziņas par Naca- rieša nāves vietu viņa ģimenē saglabājušās no paaudzes paaudzē. Tur tad uzsākti izrakumu darbi un tādā ātrumā, par kādu mūsdienu arheologi neiedrošinās pat sapņot, no gruvešiem aizbirušas tvertnes kādā alā izvilkti trīs krusti, sauja naglu, plāksnīte ar uzrakstu «Jēzus no Na- caretes, jūdu ķēniņš», ērkšķu vainags, šķēps, ar kuru

Jēzum pārdurti sāni, kā ari sūklis, no kura viņam pa­sniegts dzeršanai etiķis.

Problēmu, kurā no trim krustiem bijis piesists Jēzus, atrisināja pavisam vienkārši — pēc kārtas uz visiem trim noguldīta slima sieviete, un uz Jēzus krusta viņa mirklī atguvusi veselību. Drošības dēj šis eksperiments atkār­tots ar mirušu vīrieti, un uz Jēzus krusta tas tūlīt pa­modies no miroņiem. Konstantīns vēlāk šajā vietā uzcēla dievnamu, uz kuru vairākus gadsimtus plūda svētceļ­nieki. Par to nav ko brīnīties, jo dievnamā, pirms to 614. gadā nopostīja persieši, publiskai apskatei bez jau minētajām relikvijām bijuši izlikti vēl tādi dārgumi kā Salamana gredzens, Dāvida kauss, bjoda, kurā Salomei tikusi atnesta Jāņa Kristītāja galva, pēdējā vakarēdiena laikā lietotais oniksa biķeris un pat niedre, kurā ticis uzsprausts ar etiķi piemērcētais sūklis, ko kareivis pa­sniedzis mirstošajam Jēzum.

Šodien jau grūti noliegt, ka viss šis nostāsts par krusta un citu relikviju atrašanu ir tipiska leģenda. Tajā pašā laikā, kad svētā Helēna esot izdarījusi savu atklā­jumu, jūdu Cezarejas bīskaps bija mums jau pazīstamais baznīcas vēsturnieks Eisebijs (263.-—340.), bet Jeruzalemē kā bīskaps darbojās izcilais teologs Kirills (315.—386 ). Eisebijs amatā atradās veselus divdesmit, piecus gadus, un viņa ietekme bijusi tik liela, ka viņš ticis dēvēts par «Jūdejas ķēniņu». Nekādi nav iedomājams, ka abi šie bīskapi nebūtu personiski pieņēmuši ķeizara māti un neko nezinātu par atraktajām relikvijām — ja ne no personiskās pieredzes, tad vismaz no dzirdēšanas. Taču neviens no viņiem to nepiemin, lai gan abi savos darbos sīki aprakstījuši kristietības vēsturi.

Mums viņu klusēšana saprotama. Pētījumi neapstrī­dami pierādījuši, ka leģenda par svēto Helēnu un viņas atklājumu radusies veselu gadsimtu vēlāk, aptuveni tajā pašā laikā, kad nostiprinājās un izplatījās krusta kults un tas kļuva par kristietības simbolisko zīmi.

Domājams, ka ap šo laiku kā īsta Sērga sāka izpla­tīties arī relikviju masveida fabricēšana un to gandrīz vai fetišistiska godināšana. Kā piemērs tam var noderēt svētā krusta naglas. Patiesībā naglu nevarēja būt vairāk kā četras, un leģenda mums arī stāsta, kas ar tām no­ticis. Viena no naglām iestrādāta slavenajā dzelzs kronī, kas glabājās Lombardijas karaļu senās galvaspilsētas

Moncas katedrālē; no otrās izkalts pakavs ķeizara Kon­stantīna zirgam; trešā rotājusi tā paša valdnieka bruņu- cepuri, bet ceturto Helēna, atgriezdamās mājup ar kuģi, iemetusi jūrā, lai apvaldītu vētras saceltos viļņus. Uti tomēr svētā krusta naglas šodien atrodamas tik dau­dzās baznīcās, ka to skaits sniedzas pie trīsdesmit. Skaidrs, ka labākajā gadījumā vismaz 26 naglas ir vil­tojums.

Tāda pati Mēdīšanās notikusi ar pašu Jēzus krustu, par kuru jau svētais Kirills izteicies, ka visa pasaule esot pilna ar tā fragmentiem, bet izcilais amerikāņu vēs­turnieks un slavenās grāmatas «Kristietības rītausmā» autors H. Dž. Millers novērtējis, ka, vienuviet savācot šos fragmentus, to svars sasniegtu pāris tonnas.

Viens no visinteresantākajiem leģendu rašanās pie­mēriem ir ar Jēzus dzīves pēdējiem brīžiem saistītais nostāsts par «mūžīgo žīdu». Pirmo reizi šī teiksma parā­dījās kādā brošūrā, kas esot iespiesta Leidenē 1602. gadā un apbrīnojami ātri iemantoja milzīgu popularitāti. Šī nostāsta nezināmais autors apgalvo, ka Šlēzvigas bīskaps Pāvils no Eizenas 1542. gadā sastapis kādu ebreju vārdā Ahasvērs. Pārsteigtajam baznīcas augstmanim Ahasvērs paskaidrojis, ka esot viens no tiem, kas zaimojis pie krusta piesisto Jēzu un tāpēc .esot sodīts uz mūžu mū­žiem klīst apkārt pa pasauli. Tilfoii pēc Jēzus otrreizējās atnākšanas zemes virsū apgrēcība viņam tikšot piedota un viņu atbrīvošot no klaiņošanas lāsta.

Par šīs leģendas ietekmi liecina fakts, ka brošūra vienā pašā 1602. gadā iznāca astoņos, bet līdz 1700. ga­dam — jau četrdesmit izdevumos. Turklāt tā pārtulkota gandrīz vai visās kristiešu pasaules valodās.

Brošūra izraisīja Eiropā īstu psihozi. Cilvēki dzīvoja zem «mūžīgā žīda» zīmes, kurš parādījās un pēkšņi atkal pazuda visdažādākajās zemēs. 17. gadsimta sākumā viņš esot redzēts Prāgā, Lībekā, Minhenē, Briselē un Parīzē, bet vēlāk parādījies pat Amerikas Savienotajās Valstīs mormoņu galvaspilsētā Soltleiksitijā.

«Mūžīgā žīda» noslēpumainais tēls iedvesmojis dau­dzus rakstniekus un māksliniekus. Par šo tēmu, jo se­višķi romantisma laikmetā, parādījušies daudzi dzejo­jumi, lugas un prozas darbi, no kuriem vislielāko po­pularitāti guvis 1844. gadā izdotais franču rakstnieka

Eižēna Sī romāns «Mūžīgais žīds». Sai tēmai dziļi aiz­kustinošu zīmējumu ciklu veltījis arī slavenais franču ilustrators Gustavs Dorē.

AUGŠĀMCELŠANĀS

Liekas, ka vēstījumos par kristietībai tik ārkārtīgi svarīgo, centrālo faktu kā Jēzus augšāmcelšanos vaja­dzētu valdīt ideālai saskaņai. Bet patiesībā ir citādi. Jau Lesings šajos nostāstos atklāja desmit nesamierināmas pretrunas. Ja tos uzskatītu par liecinieku izteikumiem, tad neviens tiesnesis pasaulē uz to pamata neņemtos pa­sludināt kaut kādu galīgu spriedumu.

Kā rāda pētījumi, evaņģēlistu nostāsti par Jēzus tukšo kapu un viņa augšāmcelšanos radušies krietni vēlāk par citiem evaņģēlijos aprakstītajiem notikumiem un iz­auguši no pārliecības par Jēzus dievišķīgo būtību. Pir­majā vēstulē korintiešiem Pāvils skaidri raksta: «Un ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludinā­šana, un arī veltīga jūsu ticība» (15:14).

Lai izprastu, kā radusies ticība tam, ka Jēzus cēlies augšā no miroņiem, vispirms jāņem vērā antīkās pasau­les cilvēku priekšstati. Pārliecība, ka miris cilvēks var atkal piecelties no kapa, viņiem nebija nekas jauns un satraucošs. Tā ir viena no vissenākajām cilvēces eshato- loģiskajām koncepcijām. Kā liecina seno apbedījumu vietās atrodamie darbarīki, mājsaimniecības piederumi un pārtikas paliekas, pirmatnējās tautas jau paleolīta laikmetā ticējušas cilvēka miesīgai nemirstībai.

Taču vistiešāko, aktuālāko ietekmi uz pirmo kristiešu mentalitāti atstājuši Ēģiptes un Persijas tautu ticējumi, kā arī ar tiem saistītie daži jūdaisma atzarojumi. Ēģip­tieši domāja, ka mirušie pēc tam, kad viņus būs tiesājis Osīrijs, izsverot viņu labos un ļaunos darbus zemes virsū, atkarībā no dieva sprieduma atgriezīsies savos miesīgajos apvalkos, kuri šā iemesla pēc tika iebalza­mēti un uzglabāti piramīdās un klinšu kapenes. Miesīgo nemirstību sludināja arī Zaratustras reliģija un jo se­višķi persiešu dieva Mitras kults. Mitraisms, kas mūsu ēras pirmajos gadsimtos bija visbīstamākais kristietības

konkurents, savos reliģiskajos postulātos jo sevišķi uz­svēra mirušo augšāmcelšanās solījumu.

Kas attiecas uz jūdaismu, tad miesīgās nemirstības ideja, kuras pirmsākumi droši vien meklējami persiešu avotos, nepārprotami saskatāma Vecās derības apokalip­tiskajās grāmatās. Tajās lasāms, ka reiz pienāks «Jahvcs diena» — pastarā tiesa un jauns, laimīgs laikmets cilvē­ces vēsturē. Šajā dienā no kapiem augšāmcelsies mi­rušie, lai stātos dieva tiesas priekšā un saņemtu attais­nojošu vai nosodošu spriedumu. Dažās niansēs šie ticē­jumi tomēr ir atšķirīgi: ir apokalipses, kas sludina, ka visi cilvēki celšoties augšā no kapiem, lai tiktu tiesāti; citas atkal apgalvo, ka tas notikšot tikai ar Izraēla bēr­niem; ir vēl arī tādas, kas pauž, ka augšāmcelšanās būs lemta vienīgi taisnīgajiem, bet visiem pārējiem, ar smagu grēku nastu noslogotiem, būs lemts uz mūžu mūžiem palikt «šeolā», pazemes ēnu valstībā.

Pravietis Jesaja priecājas: «Vai tavi mirušie dzīvos, arī manējo mirušās miesas? Jā, tie celsies augšā! Mos­tieties un gavilējiet jūs, kas dusat pīšļos! Jo lava rasa ir kā zaļojoša lauka rasa; zeme mirušos atkal atdos die­nas gaismai…» (26:19). Tāpat Daniēla grāmatā burtiski sacīts: «Un daudzi no tiem, kas dus zemes pīšļos, uzmo­dīsies: citi mūžīgai dzīvībai-, cSti mūžīgam negodam un kaunam» (12:2).

Līdzīgus citātus varētu minēt vēl vairāk, un to skaits liecina, cik spēcīgi ebreju tautas prātu nodarbināja do­mas par nāvi un miesīgo augšāmcelšanos. Kā no Jaunās derības redzams, ebreju vidū izplatījušās valodas, ka Jēzus esot no kapa piecēlies Elija vai Jānis Kristītājs. Marka evaņģēlijā lasām: «Bet Hērods, to dzirdējis, sa­cīja: «Jānis, kam es galvu nocirtu, uzcēlies no miro­ņiem»» (6:16).

Šādos apstākļos viegli saprotams, kāpēc Jēzus mācekļi tik spontāni noticēja, ka viņš piecēlies no kapa. Tas iz­skaidrojams ne tikai ar to faktu, ka viņi, būdami sava laikmeta dēli, pieturējās pie tajā laikā izplatītiem uzska­tiem un priekšstatiem, bet visvairāk gan ar to dvēseles stāvokli, kādā viņi atradās pēc mīļotā skolotāja varmā­cīgās nāves. Žēlabu un izmisuma nomākti, ciezdami sirds­apziņas pārmetumus, ka viņi apkaunojošā kārtā Jēzu pievīluši un pametuši dzīves visgrūtākajā brīdī, turklāt juzdami sašķobāmies savu ticību Jēzus sūtībai un nespē­dami izprast viņa apkaunojošās krusta nāves jēgu, tie pēkšņi atguva cerību un izbaudīja līksmu pārsteigumu: Jēzus ir no miroņiem augšāmcēlies!

Kā pirmā, liekas, viņu bija ieraudzījusi Marija Mag­dalēna, kurai piemitusi sevišķa nosliece uz šāda veida redzējumiem. Savā laikā Jēzus no viņas taču bija iz­dzinis septiņus nešķīstos garus, no kā secināms, ka Ma­rijai Magdalēnai reizēm radušies kaut kādi psihiski trau­cējumi. Psiholoģijā labi zināms, cik lipīgas ir šādas ha­lucinācijas. Ķēdes reakcijas ceļā savu skolotāju drīz ieraudzīja arī citi viņa biedri. Vēsts par sastapšanos ar meistaru izplatījās no mutes mutē. Jēzus piekritēju dvē­selēs atplauka jauna cerība.

Tāda veida situācijās, lielā nervu sasprindzinājumā pat visai līdzsvaroti cilvēki kļūst par pašapmāna upu­riem un zaudē atskārsmi par to, kur ir subjektīvie un kur objektīvie momenti, kas ir halucinācija un kas īste­nība.

Droši vien šajā brīdī arī sāka Jēzu uzskatīt par Ve­cajā derībā pasludināto mesiju. Praviešu, jo sevišķi Jesajas, grāmatās tika atrasts viss, kas pieredzēts Jēzus dzīvē: ka Jahves kalps tiks aizrauts no dzīvo ļaužu pa­saules, tiks spīdzināts un nogalināts kopā ar ļaundariem, bet tad, šādā veidā izpircis cilvēces grēkus, trešajā dienā augšāmcelsies un dzīvos starp varenajiem. Neapšaubāmu iedvesmu viņiem varēja sniegt Otrajā ķēniņu grāmatā rakstītie vārdi: «Tā saka tas kungs, tava ciltstēva Dā­vida dievs: «Es esmu tavu lūgšanu uzklausījis, un es esmu redzējis tavas asaras; redzi, es tevi izdziedināšu, un jau trešajā dienā tu dosies augšā uz tā kunga namu»» (20:5). Tas pats sakāms par Hozeja grāmatā sastopamo pravietojumu: «Nāciet, atgriezīsimies atkal pie tā kunga! Viņš mūs gan ir saplosījis, viņš mūs arī dziedinās; viņš mūs ir sasitis, un viņš pārsies arī mūsu brūces. Pēc di­vām dienām viņš mūs darīs jauna dzīvības spēka pilnus; trešajā dienā viņš liks mums piecelties, lai mēs dzīvotu viņa vaiga priekšā» (6:1—2).

Tagad Jēzus krusta nāve jau izrādījās par Jēzus uz­varu, nevis sakāvi, par upuri, ko jau iepriekš bija pa­redzējis dievs. Jēzus drīzumā atkal atnāks, lai zemes virsū nodibinātu jaunu, taisnīgu iekārtu. Tā bija pirmo kristiešu kvēli sludinātā prieka vēsts, kurai daudzi cil­vēki gan Jeruzalemē, gan Antiohijā, gan Damaskā, gan Efesā labprāt noticēja. Tādā veidā radās nākamās baz­nīcas aizsākumi — pirmās kristiešu draudzes.

Lai patiesīgi novērtētu Jaunajā derībā ietvertos no­stāstus par Jēzus augšāmcelšanos, jāņem vērā to hrono­loģija. Tie nav radušies vienā laikā, bet secīgi, gandrīz simts gadu ilgā posmā. Visvecākais no mums zināmiem ietverts Pāvila pirmajā vēstulē korintiešiem, kas rakstīta 57. vai 58. gadā, tātad apmēram gadsimta ceturksni pēc Jēzus nāves. Visvēlākais, kas atrodams Jāi,ia evaņģēlijā, radies starp 90. un 100. gadu. Te jāpiebilst, ka šiem da­tumiem ir tikai hipotētiska vērtība. Ikviens secīgs no­stāsts ir it kā kārtējā fāze ar Jēzus kapu saistīto teiksmu skaita pieaugšanas procesā.

Izdarot šo novērtējumu, vēl jāatceras fakts, ka evaņ­ģēliju autori, kā to zinātne noskaidrojusi, nav bijuši apustuli, un tāpēc tie nav uzskatāmi par aprakstīto no­tikumu aculieciniekiem. Ziņas par Jēzus augšāmcelšanos viņi smēlušies no citiem, tātad attēlojuši šo notikumu sa­skaņā ar priekšstatiem, kuri valdījuši kādu pusgadsimtu vēlāk. Turklāt gūto informāciju viņi patvaļīgi pārstrādā­juši atbilstoši savām aktuālajām vajadzībām.

Ja arī viņu rakstījumos ir kāds patiesības grauds, tad tas parasti pazūd lielajā leģendāro un beletristisko sī­kumu kaudzē. Diezgan lapidāri par to izsakās vācu je­zuīts Ginters Šīve savā rakstā, kas publicēts žurnālā «Die Stimmen der Zeit» (1966. gada aprīlī): «Evaņģēlisti savus stāstus par Jēzus augšāmcelšanos aizguvuši cits no citā un dažas miglainas ziņas izvērsuši noteiktā scēniskā kārtībā, turklāt bez mazākiem sirdsapziņas pārmetumiem viņi šos jau tā mazticamos nostāstus pārveidojuši un brīvi pārstrādājuši atbilstoši saviem teoloģiskajiem, peda­goģiskajiem un apoloģētiskajiem nolūkiem.»

Šajos apstākļos vienīgais avots, uz kuru vēsturnieks kaut kādā mērā var paļauties, ir Pāvila apraksts jau mi­nētajā pirmajā vēstulē korintiešiem. Ne tikai tāpēc, ka šis avots ir hronoloģiski visvecākais, bet arī tālab, ka Pāvils ir vienīgais Jaunās derības autors, kuram Jēzus parādījies un kurš pats, bez starpniekiem, sniedzis mums šā notikuma izklāstu.

Attiecīgā vieta Pāvila vēstulē skan šādi: «… Jo es jums vispirms esmu mācījis, ko es pats jau saņēmu, ka

Kristus ir miris par mūsu grēkiem pēc rakstiem un ka viņš aprakts, un trešajā dienā augšāmcēlies pēc rak­stiem, un ka viņš ir parādījies Kēfam, pēc tam tiem div­padsmitiem, Pēc tam viņš ir parādījies vairāk kā pieci simti brāļiem vienā reizē, no kuriem daudzi ir vēl dzīvi, bet citi jau miruši. Pēc tam viņš ir parādījies Jēkabam, tad visiem apustuļiem. Un kā pašam beidzamajam viņš ir parādījies arī man kā kādam nelaikā dzimušam» (15:3—8).

Kā redzam, Pāvila tonis ar savu uzskaitījumu ir lie­tišķi sauss un lakonisks. Taču viņa vārdos ietverts diez­gan daudz pamācošas informācijas. Vispirms pārsteidz neparasti lielais cilvēku skaits, kuriem Jēzus esot parā­dījies. Šajā ziņā Pāvila vēstule ir pretrunā ar evaņģē­listu versiju.

No kurienes Pāvils ņēmis šīs ziņas? Viņš pats ne­sniedz mums atbildi uz šo jautājumu, tikai neskaidrā veidā aizrāda, ka pats tās «saņēmis», neprecizēdams, np kā īsti. Pāvils nepiemin tādus autoritatīvus lieciniekus kā Pēteri vai Jēkabu, ar kuriem, uzturoties Jeruzalemē, vi­ņam droši vien par šo svarīgo jautājumu reizēm bija nācies runāt. Korintas kristiešu draudzē uzradās skeptiķi, kuri šaubījās par augšāmcelšanos, un Pāvils nopūlas vi­ņus atgriezt uz ticības ceļa. Bet kas gan varētu būt iedar­bīgāks mazticīgo pārliecināšanā par labi informēto un ticamo apustuļu liecībām? Ja Pāvils šīs liecības nav iz­mantojis, tad mums ir pamats domāt, ka viņš šo uzskaitī­jumu nav aizguvis no viņiem, bet vienkārši atkārtojis anonīmas baumas, kas izplatījušās tā laika kristiešu vidū.

Raksturīgi ir arī tas, ka šajā sarakstā nav nevienas sievietes. Tur nefigurē ne Jēzus māte, ne Marija Mag­dalēna, ne arī kāda cita no tām sievietēm, kas darbojas evaņģēlijos sniegtajā ciešanu ainā. Pāvils par tām klusē, it kā par viņām nebūtu neko dzirdējis. Apustuļa stās­tījumā pārsteidz arī tas, ka tur nemaz nav atainoti konkrēti apstākļi, kuri evaņģēlijos aprakstīti tik drama­tiskā veidā. Korintieši tātad neko neuzzināja par tukšo Jēzus kapu, par brīnumiem, kas tur bija notikuši, par Arimatijas Jāzepa cildeno rīcību, par diviem mācek­ļiem ceļā uz Emmausu, par neticīgo Tomu, kurš ielicis pirkstus Jēzus rētās, par to, ka Jēzus pēc augšāmcel­šanās kopā ar mācekļiem ēdis ceptas zivis un pavadījis zemes virsū vēl četrdesmit dienas, līdz beidzot savu biedru acu priekšā pacēlies debesīs.

Vai Pāvils šos pārsteidzošos brīnumus būtu noklusē­jis apzināti? Nav neviena kaut cik pārliecinoša argu­menta, kas runātu par labu šādai tēzei. Tālab alterna­tīvi jāpieņem cits variants: Pāvils par visiem šiem noti­kumiem neko nav zinājis, jo šie nostāsti ir vēlāka laika leģendāri sacerējumi, ko izplatījuši tikai evaņģēlisti.

Ar to varbūt arī izskaidrojams tas, ka Pāvils par sa­triecošo augšāmcelšanās brīnumu runā tik strupi, vien­kārši aizrādot, ka Jēzus «parādījies» un «ticis, redzēts», nekomentēdams, kad un kādos konkrētos apstākļos viss noticis. Jo nesaprotamāks tas ir tāpēc, ka vēstute sūtīta korintiešiem, tātad tālumā dzīvojošiem ticības brāļiem, kuri ar sevišķu kāri uztvertu līdzīgas vēstis.

Tomēr Pāvils tuvāk viņiem nevarēja uzrakstīt par augšāmcelšanās brīnumu vienkārši tāpēc, ka pats neko nezināja. Tas, par ko viņš savā stāstījumā runā pāris la­koniskos apzīmējumos, patiesībā bija noticis viņā pašā, bija iekšējs pārdzīvojums, pilnīgi atrauts no jebkādām dzīves reālijām. Tikai vēlākie baznīcas rakstnieki, kā mēs jau par to runājām «Apustuļu darbu» kritiskajā analīzē, šo tīri psiholoģisko atgadījumu pārvērta dra­matiskā, ar ārkārtējiem notikumiem bagātā ainā.

Izteikumus «parādījies» un «ticis redzēts» Pāvils at­tiecina ne tikai uz sevi, bet arī uz pārējiem cilvēkiem, kuri nosaukti viņa uzskaitījumā. Tātad Pāvils netieši ļauj nojaust, ka Jēzus «parādīšanās» apustuļiem, Pēterim, Jē­kabam un pieci simtiem ticības brāļu uzskatāma pa.r tāda paša veida parādību, kādu viņš pats bija pieredzējis. Ne par sevi, ne arī par citiem viņš neko vairāk nevar pa­sacīt kā tikai to, ka viņi redzējuši Jēzu. Liekas, šeit at­kal apstiprinās jau agrāk pieminētā tēze, ka viņi visi, būdami ekstātiskā stāvoklī, kļuvuši par pašapmāna upu­riem un likuši vienlīdzības zīmi starp savām vīzijām un Jēzus reālo augšāmcelšanos.

Laika tecējumā, kā jau teikts, šos subjektīvos pār­dzīvojumus kristieši sāka konkretizēt, papildinot ar reā­listiskām detaļām. Šā procesa pirmā fāze izpaužas jau visagrākajā, Marka evaņģēlijā sastopamajā versijā. Evaņ­ģēlists stāsta, ka Marija Magdalēna, Jēkaba māte Marija un Salome aizgājušas, lai Jēzu ieziestu ar dārgu svai­dāmo eļļu, un atradušas kapu stāvam vaļā un tukšu. Tajā sēdējis kāds jauneklis baltās drānās un viņām paziņojis: «Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu no Nacaretes, kas bija krustā sists; viņš ir augšāmcēlies, viņš nav šeit: redziet šo vietu, kur viņu nolika» (16:6). Tāpat viņš sievietēm uzdevis pasacīt mācekļiem, ka Jēzus ar viņiem sastap­sies Galilejā. Taču sievietes tā pārbijušās, ka aizbēgu­šas un «nesacīja nevienam ne nieka» (16:8).

Ar to būtībā arī beidzas Marka stāstījums, jo viss tā­lākais, ko mēs lasām pēdējos divpadsmit (9.—20.) pan­tos, saucot lietas īstajā vārdā, jāatzīst par viltojumu. So pantu, kurus zinātniskā valodā apzīmē par «klauzulām», nav, piemēram, Vatikāna un Sinaja kodeksā. Turklāt tie atšķiras no pārējā teksta ar citādu leksiku, stilu un iz­teiksmes veidu. Tāpēc tagad tiek uzskatīts par neapšau­bāmu, ka šie panti ir vēlāks piekabinājums.

Nezināmais evaņģēlija papildinātājs droši vien aiz cil­deniem ticības nostiprināšanas apsvērumiem nekautrē­damies piedēvē Markam epizodes, kuras tam ne prātā nebija nākušas. Saskaņā ar šo piegudroto versiju Jēzus vispirms parādījās Marijai Magdalēnai, pēc tam diviem vārdā nenosauktiem mācekļiem, kuri gājuši uz savām mājām, un beidzot vienpadsmit apustuļiem. Uzdevis tiem doties pasaulē un sludināt evaņģēliju, Jēzus uzkāpis de­besīs, kur sēž pie dieva labās rokas. Redzam, ka šeit jau pārlieku daudz mitoloģizācijas un teoloģijas, kas citādi Marka evaņģēlijam svešas.

Ko patiesībā raksta visvecākais un vislietišķākais no četriem evaņģēlistiem? Vispirms jāatceras, ka viņa stās­tījumā, kur nav krasi izteiktu pārdabisku elementu, pirmo reizi parādās «tukšais kaps», taču tam vēl nav noteiktas pierādījuma funkcijas, ka Jēzus būtu augšām­cēlies no miroņiem. So motīvu, kā mēs vēlāk redzēsim, visā pilnībā izmanto tikai nākamie evaņģēlisti. Tātad Marka evaņģēlijā mēs it kā «iri statu nascendi» (tapša­nas stadijā) sastopamies ar teiksmu ciklu, kur turpmā­kās attīstības fāzēs arvien spēcīgāk tiek uzsvērts «tukšā kapa» motīvs, to pārvēršot par reālu augšāmcelšanos.

Taču tukšais ^kaps kā šādas augšāmcelšanās pierādī­jums izrādījās par abpusēji griezīgu zobenu. Tiklīdz par to kļuvis zināms, ebreji tūlīt apgrozībā laida baumas, ka Jēzus mācekļi izzaguši sava skolotāja mirstīgās pa­liekas un tās noslēpuši citur, tātad pārmeta tiem vien­kāršu blēdīšanos.

So baumu atbalss ir Jāņa stāstījums, pēc kura Ma­rija Magdalēna, ieraudzījusi, ka no ieejas kapā aizvelts sānis to nosedzošais akmens, aizskrējusi pie Pētera un «otra mācekļa, ko Jēzus mīlēja», saukdama: «Viņi to kungu no kapa paņēmuši, un mēs nezinām kur viņi to nolikuši» (Jāņa ev., 20 :2). Kad Jēzus vēlāk viņai parā­dās, Marija Magdalēna to nepazīst, notur par dārznieku un griežas pie viņa ar šādiem vārdiem: «Kungs, ja tu to esi aiznesis, tad pasaki man, kur tu viņu esi licis, lai es viņu dabūtu!» (Jāņa ev., 20 : 15).

Šā dīvainā pārpratuma izskaidrojums, liekas, mek­lējams kādā citā Jāņa evaņģēlija pantā, kur par Jēzus apbedīšanu rakstīts: «Bet tanī vietā, kur viņus bija krustā situši, bija dārzs un šinī dārzā jauna kapa vieta, kurā- vēl neviens nebija glabāts. Tur tie ielika Jēzu jūdu sataisāmās dienas dēļ, jo kapa vieta bija tuvu» (19:41— 42).

Šā fragmenta ietekmē droši vien radusies 2. gad­simta beigās baznīcas rakstnieka Tertuliāna fiksētā le­ģenda par dārza īpašnieku, kurš noslēpis Jēzus līķi, jo baidījies, ka ļaudis, kuri bariem varētu nākt pie Jēzus kapa, nobradās viņa dobes. Tā paša nostāsta padziļināts variants atrasts Ēģiptē kādā koptu tekstā, kas saucas «Grāmata par augšāmcelšanos». Tur mēs par šo dārz­nieku uzzinām, ka viņa vārds bijis Filogēns un viņš kļuvis par Jēzus piekritēju, jo tas savā laikā bija iz­dziedinājis viņa dēlu. Pie kapa saticis krustā sistā Jēzus māti, Filogēns tai teicis: «Pēc Jēzus krustā sišanas eb­rejiem svarīgi noslēpt viņu nevienam nezināmā vietā, jo tad Jēzus mācekļiem nebūtu iespējams viņa miesas pārvākt. Es mācekļiem tad teicu: manā dārzā ir tukšs kaps. Novietojiet Jēzus miesas tur, un es pielūkošu, lai neviens tās nepievāc. Bet pats sirdī nodomāju: kolīdz ebreji būs aizgājuši uz mājām, es Jēzus miesas paņemšu, iesvaidīšu tās ar smaržīgām zālēm un apbedīšu kur citur.»

Matejs raksta, ka valodas par Jēzus mirstīgo palieku izzagšanu jau viņa laikos bijušas izplatītas starp ebre­jiem (28:13—15). Kā noprotams no Marijas Magdalēnas vārdiem un apokrifiskā nostāsta par Jēzus mirstīgo at­lieku atdošanu dārzniekam, šīs baumas uzklausītas arī kristiešu vidū. Līdz ar to jaunajai reliģijai radās lielas .^briesmas, jo tās pamatā taču bija ticība uz Jēzus aug­šāmcelšanos. Tāpēc cīņā pret šīm baumām labi bija visi līdzekļi. Kā tas tika darīts, viegli saskatāms Mateja, Lūkas un Jāņa evaņģēlijos.

Jāsaka tieši un bez aplinkiem, ka apoloģētiskajā deg­smē, cenšoties izskaust jebkādas šaubas kā savu ticības brāļu, tā arī pretinieku vidē, minētie evaņģēlisti, jo se­višķi Matejs, plaši izmantojuši savas beletristu iztēles spējas. Taču tā vairs nebija folklorai tik raksturīgā brī­vas fantāzijas rotaļa, no kuras parasti izaug fabulas, leģendas, mīti un dažādi brīnumaini nostāsti, bet gan mērķtiecīga polemiska akcija nolūkā neapgāžami pierā­dīt, ka Jēzus miesas izzagt nebija iespējams un tukšais kaps tāpēc nevarēja nozīmēt neko citu kā tikai augšām­celšanos no miroņiem.

Bet evaņģēlisti uz šo kopīgo apoloģētisko mērķi, kā tas. tūlīt pamanāms, dodas pa dažādiem ceļiem. Ikvie­nam no viņiem iztēle sniedz atšķirīgus līdzekļus kopējās problēmas risināšanā. Gala iznākumā mums Jaunajā de­rībā ir trīs dažādas stāstījumu versijas, kas daudzējādā ziņā ir savstarpēji pretrunīgas un kam maz kopīga ar notikumu patieso norisi.

Pēc Mateja apgalvojumiem, par Jēzus mirstīgo pa­lieku izzagšanu nevarēja būt ne runas, jo viņa kapu ebreji bija aizzīmogojuši un visapkārt tam nostādīta sar­dze. Ja, par spīti visam, tas tomēr izrādījās tukšs, tad izskaidrojums ir tikai viens. Turklāt Marija Magdalēna un «ofra Marija» pašas savām acīm redzējušas, ka, sā­koties lielai zemestrīcei, no debesim nonācis tā kunga eņģelis, novēlis no kapa akmeni un paziņojis, ka Jēzus miesu kapā vairs nav, jo viņš augšāmcēlies no miro­ņiem. Pretēji Marka apgalvojumam sievietes nemaz ne­nobīstas un neapņemas šo notikumu noklusēt, bet skrie­šus steidzas pie Jēzus mācekļiem, lai tiem paziņotu no eņģeļa dzirdēto prieka vēsti. Turklāt notiek vēl tā, ka ceļā viņām nostājas pats Jēzus un uzdod paziņot viņa mācekļiem, lai tie noejot uz Galileju, kur viņš ar tiem satikšoties.

Matejs vēl stāsta, ka notikušo brīnumu varētu aplie­cināt ari kapa sargi, ja vien tie nebūtu tik kāri uz naudu. Viņi taču tāpat redzējuši «tā kunga eņģeli», dre­bēdami un aiz bailēm vai pamirdami. Taču vēlāk pries­teri viņus uzpērk, un sargi sāk mēļot, ka, viņiem guļot, Jēzus miesas izzaguši tā mācekļi. Tādā kārtā sākušās

aplamas baumas, kuras izplatījušās jo daudzās ebreju paaudzēs,

Lūka savā apoloģētiskajā piepūlē iet vēl tālāk. Viņa, versijā jau ne tikai viens, bet veseli divi eņģeli paslu­dina Jēzus augšāmcelšanos. Un šajā brīdī pie Jēzus kapa bijušas ne tikai divas vai trīs sievietes, bet, neskaitot Mariju Magdalēnu, Joannu un Jēkaba māti Mariju, vēl arī citas, kuru vārdus minēt evaņģēlists tomēr neuzskata par vajadzīgu. Tātad liecinieku skaits vēl vairāk pie­aug.

Šoreiz gan Jēzus pēc augšāmcelšanās neparādās abām Marijām, toties ar viņu sarunājas un kopīgi azaidu iebauda divi uz Emmausu ejošie mācekji, bet vēlāk arī apustuļi. Gribēdams viņus pārliecināt, ka patiesi ir aug­šāmcēlies, Jēzus, viņiem redzot, apēd gabaliņu zivs un «tīru medu», Jaudams pat sevi aptaustīt. Kurš gan no kristiešiem pēc šādiem pierādījumiem varētu vēl šaubī­ties, ka Jēzus patiesi ir no miroņiem augšāmcēlies?!

Tālāk jucekli tomēr rada evaņģēlists Jānis, snieg­dams pats savu un jau pavisam atšķirīgu versiju par tukšā kapa tēmu. Tajā vairs nav runa par diviem vai vienu eņģeli, jo kapa akmeni Marija Magdalēna, kura arī šoreiz tikai viena pati pieminēta, atrod jau noveltu. Uztraukušies par Marijas Magdalēnas stāstu, ka «viņi kungu no kapa paņēmuši», Pēteris un «otrs māceklis, ko Jēzus mīlēja», aizskrien uz kapa vietu un «redz autus noliktus un sviedrautu, ar ko vina galva biia apsegta, nevis pie pārējiem autiem noliktu, bet atsevišķi satītu» (Jāņa ev.r 20:6—7). Tad arī vārdā nenosauktais māceklis notic, ka Jēzus patiesi ir augšāmcēlies, droši vien iedo­mādamies, ka varbūtējie Jēzus mirstīgo palieku slepenie aizvedēji taču nebūtu zaudējuši laiku, viņu izģērbdami un nolikdami atsevišķi katru autu. Kā redzam, Jānis šeit min pilnīgi jaunu pierādījumu Jēzus augšāmcelšanās apstiprināšanai.

Viņš gan min arī citus, vēl iespaidīgākus pierādīju­mus. Kad noraudājusies un noskumusi Marija Magda­lēna ielūkojas kapā, viņa caur asarām «redz tur sēžam divus eņģeļus baltās drēbēs, vienu galvgalī un otru kājgalī, tai vietā, kur bija gulējušas Jēzus miesas» (Jāņa ev., 20:12). Atpakaļ paskatījusies, viņa ierauga līdzās stāvam pašu Jēzu, kuru gan notur par dārznieku. Kad pārpratums noskaidrojies, Jēzus viņai saka šādus vār­dus: «Neaizskar mani, Jo es vēl neesmu aizgājis pie tēva; bet ej pie maniem brāļiem un saki tiem: Es aiz- eimu pie sava tēva un jūsu tēva, pie sava dieva un jūsu dieva» (Jāņa ev., 20:17). Tajā pašā dienā Jēzus parādās arī saviem mācekļiem, pēc astoņām dienām atkal atgrie­žas pie tiem un atļauj Tomam aptaustīt savas rētas.

Mēs redzējām, kā leģenda par Jēzus pēcnāves likteni no vienkārša stāstījuma par «tukšo kapu» izaug izvērstā leģendā par augšāmcelšanos, ko redzējuši pat viņa ienaidnieki. Šīs izaugsmes secīgās fāzes dibinās uz to, ka vecie apgalvojumi tikuši papildināti aizvien ar jauniem, lai ]5ar katru cenu augšāmcelšanos padarītu ticamāku un drošāk pasargātu pret jebkuru kritiku kā no mazticīgo puses pašu vidū, tā arī no pagānu pamfletistiem.

Šīs doktrīnas aizstāvēšanas kampaņa turpinājās vēl ļoti ilgi. 11. vai 12. gadsimtā Jozefa Flāvija «Jūdu kara» nezināmais tulkotājs senkrievu valodā oriģināltekstā iespraudis stāstījumu, no kura uzzinām, ka Jēzus kapu apsargājuši ne tikai trīsdesmit romiešu kareivji, bet arī vesels tūkstotis priesteru karakalpu. Ņemot vērā šādu milzīgu apsardzi, neviens taču vairs neiedrīkstēsi-es iz­sacīt pārmetumu, ka Jēzus miesas ir vienkārši izzagtas.

Otra tendence, kas nepārprotami iezīmējas Jaunajā derībā, ir cīņa par ticējumu, ka Jēzus augšāmcelšanās notikusi miesigi. Šī doktrīna jau kristietības pirmsāku­mos sadūrās ar ticīgo pretestību un šaubām, tāpēc pret to nācās cīnīties pat Pāvilam savā pirmajā vēstulē ko­rintiešiem. Korintas iedzīvotājiem, kuri no bērnības bija audzināti Platona filozofijas garā, miesīgās augšāmcelša­nās doktrīna šķita vienkārši smieklīga. Viņu izpratnē ne­mirstīga varēja būt tikai dvēsele, kura ieslodzīta miesas čaulā. Tāpēc nāve viņiem nozīmēja dvēseles atbrīvoša­nos no miesas smagmes, patiesi cilvēcīgās būtības atrai­sīšanos no visa zemiskā un ļaunā.

Kā redzams no viņa vēstules, Pāvils apzinājās, cik grūti šajā jautājumā būs pārliecināt Korintas «helēnis- tus», un tālab cenšas izkļūt no šīs dilemmas, samudži­nātā izklāstā skaidrodams, ka augšāmcēlušās cilvēka ķermenis nav atkal dzīvei atdotās laicīgās miesas, bet garīgs, no debess matērijas saausts ķermenis, jo — kā apustulis savā vēstulē uzsver — «miesa un asinis nevar iemantot dieva valstību, nedz arī iznīcība var iemantot neiznīcību» (15:50).

Taču kristiešu šaubas šajā jautājumā neizgaisa. Tā, piemēram, Jāņa otrajā vēstulē (ap 67. gadu) mēs lasām: «Jo daudzi maldinātāji ir izgājuši pasaulē; kas neaplie­cina miesās nākušo Jēzu Kristu, tas ir maldinātājs un antikrists … Ja kāds nāk pie jums un nesludina šo mā­cību, tad neuzņemiet viņu savās mājās un nesveiciniet viņu» (7. un 10.). Līdzīgi mazticības motīvi ar apbrīno­jamu regularitāti parādās arī visos četros evaņģēlijos. Jēzus mācekļi — kā tas viegli izlasāms — ne jau tūlīt noticēja, ka viņu skolotājs ir miesīgi augšāmcēlies, un viņus vajadzēja pārliecināt pavisam taustāmā kārtā. Lūka iet vēl tālāk un nešaubīdamies raksta, ka vēstis par tukšo kapu viņiem likušās «kā pasaka» (24:11).

Vēl 5. gadsimtā šo skeptiķu ietekmei vajadzēja būt satraucoši lielai, kā to rāda visu tā laika baznīcas vis­izcilāko pārstāvju sarūgtinājuma pilnie izteicieni. Svē­tais Hieronims par to sūdzas šādiem vārdiem: «Pat tad, kad Jūdejā vēl nebija izžuvušas Kristus asinis, atradās ļaudis, kuri neatzina, ka Jēzus Kristus atgriezies mie­sīgi.» Bet svētais Augustīns ar nožēlu konstatē, ka dok­trīna par augšāmcelšanos vēl aizvien pieder pie visnik­nāk noraidītajām kristietības mācībām.

Tāpēc kristietības sludinātāji nežēloja pūļu, lai apka­rotu šīs šaubas un par katru cenu pārliecinātu skepti­ķus, ka Jēzus miesīgā augšāmcelšanās nav apstrīdama. Sājos pūliņos mēs redzam to pašu sagudroto pierādījumu sablīvējumu, ar kādu sastapāmies sakarā ar strīdu par «tukšo kapu». Laikam aizteķot, šo centienu rezultātā Jē­zus augšāmcelšanās iegūst aizvien izteiktākas fiziskas pa­zīmes. Galu galā rodas apgalvojumi, ka Jēzus, kas,parā­dījies pēc nāves, bijis apveltīts ar miesu un asinīm, divas reizes ēdis ceptas zivis, viņa rētās bijis iespējams ielikt pirkstus un viņu redzējuši vairāk nekā pieci simti cilvēku.

Visu smago nastu polemikā ar mazticīgajiem uzņē­mās Lūka un Jānis, lai gan uz pēdējo tas attiecināms tikai daļēji, jo, pēc Bībeles skaidrotāju domām, viņa evaņģēlija noslēguma aina, kur stāstīts par zveju Ģene- caretes ezerā un mielošanos ar ceptām zivīm, ir vēlāka interpolācija, ko sacerējis kāds no teologiem, pūlēda­mies pierādīt, ka Jēzus par savu vietnieku zemes virsū nozīmējis Pēteri.

Šodien, protams, vairs nav iespējams noskaidrot Lū­kas un Pāvila rīcības motīvus. Nekad mēs neuzzināsim, vai savus fantastiskos apgalvojumus Jēzus augšāmcelša­nās pierādīšanai viņi izvirzījuši aiz polemiska aprēķina, vai arī sirdsskaidrā lētticībā atzīmējuši tikai to, kas līdz viņiem nonācis kā kristiešu vidū Izplatītas baumas.

Lai nu būtu kā būdams, viņu sniegtā versija spēcīgi ietekmējusi kristietības doktrīnas. 1215. gadā Laterānas koncils pasludināja obligātu ticības postulātu, pēc kura visi ļaudis, kā atpestītie, tā neatpestītie, piecelsies no sa­viem kapiem tajā pašā miesas ietērpā, kāds tiem bijis pirms nāves.

Kā jau minējām, evaņģēlisti rakstīja savas augšām­celšanās versijas neatkarīgi cits no cita. Tāpēc viņu stāstījumiem neizbēgami jābūt savstarpēji pretrunīgiem un nekonsekventiem. Mēs jau redzējām, cik atšķirīgs Pāvilam un evaņģēlistiem ir to cilvēku skaits, kuriem Jēzus parādījies pēc augšāmcelšanās. Kas attiecas uz Pā­vilu, tad jāsaka, ka — neskaitot to faktu, ka viņš savā stāstījumā nemaz nemin sievietes, kuras būtu redzējušas augšāmcēlušos Jēzu, — visvairāk pārsteidz lielais acu­liecinieku skaits (vairāk nekā pieci simti), kuriem, pēc vārdā nenosauktu ticības brāļu liecībām, parādījies Jēzus.

«Apustuļu darbos» lasām pilnīgi pretējo, un proti, ka priekšrocība redzēt no miroņiem augšāmcēlušos Jēzu bi­jusi lemta tikai izredzētajiem. Pēteris, kurš šādos jautā­jumos ir vislielākā autoritāte, Kornēlijam taču saka: «Dievs viņu uzmodinājis trešajā dienā un viņam licis parādīties ne visiem ļaudīm, bet dieva iepriekšizredzēta- jiem lieciniekiem, mums, kas ar viņu esam ēduši un dzē­ruši pēc viņa augšāmcelšanās no mirušiem» (10:40,41).

Ir vēl kāda cita līdzīga pretruna. Evaņģēlists Jānis mums pastāsta, ka tūlīt pēc Jēzus nāves Jāzeps no Ari- matijas un Nikodēms svaidījuši viņa miesas ar zālēm. Pavisam ko citu atrodam Lūkas evaņģēlijā. Tur rakstīts, ka Jēzu gribējušas iesvaidīt sievietes, turklāt tikai pēc tam, kad viņš jau divas dienas bija atradies kapā. Evaņ­ģēlistam šī aina bija vajadzīga augšāmcelšanās argumen­tācijai, tikai viņš savā aizrautībā aizmirsis, ka runā ap­lamības. Tādā zemē kā Palestīna cilvēka līķis parasti jau otrā dienā pēc nāves sāk trūdēt. Turklāt ieeja kapā bija nosegta ar smagu akmeni, kuru sievietes nekādā ziņā nebūtu spējušas novelt sāņus. Kā tad viņas domāja pie­kļūt Jēzus miesām, lai izdarītu šo baismīgo ekshumā­ciju? Jāņem taču vērā fakts, ka viņas iepriekš nevarēja paredzēt ne Jēzus augšāmcelšanos, ne to, ka kaps jau būs atvērts un tukšs.

Līdzīgi urdīgi jautājumi rodas, kad mēģinām noskaid­rot, kur Jēzus tūlīt pēc nāves ticies ar apustuļiem. Ma­tejs apgalvo, ka tas noticis Galilejā, bet Lūka un Jānis saka pavisam ko citu: pēc viņu versijas, Jēzus ar sa­viem mācekļiem trīs reizes tiekas un pat iebauda azaidu Jeruzalemē un tās tuvākajā apkaimē, bet tikai pēc tam Jūdejā. (Jāņa evaņģēlija noslēguma aina Galilejā, kā zināms, pierakstīta vēlāk.)

Galu galā varētu jau arī pieņemt, ka pēc uzcelšanās no miroņiem Jēzus spēj vienlaicīgi parādīties divās da­žādās un tālās vietās, taču par apustuļiem tas nu gan ne­būtu sakāms. Viņiem, tāpat kā visiem mirstīgajiem, bija tikai viena alternatīva — vai nu Galilejā, vai Jūdejā, «tertium non datur». Sīs pretrunas mums visai pamācošā kārtā pierāda, cik maz varam ticēt evaņģēlistiem kā vēs­tures lieciniekiem pat tik ārkārtīgi svarīgā jautājumā, kāds kristietībai ir Jēzus augšāmcelšanās.

Tāpat nav iespējams uzzināt, kur īsti Jēzus pēc aug­šāmcelšanās uz visiem laikiem atvadījies no saviem mā­cekļiem. Pēc Marka, tas noticis kādā tuvāk neapzīmētā vietā, pēc Mateja — kaut kādā kalnā Galilejā, pēc Lū­kas — kādā Betānijas ciematā netālu no Jeruzalemes, pēc Jāņa — vai nu Jeruzalemē, vai arī — ja ņemam vērā noslēguma interpolāciju — Galilejas ezera krastā. Tikai «Apustuļu darbos» lasām, ka Jēzus pie saviem mā­cekļiem uzkavējies veselas četrdesmit dienas, ko evaņ­ģēlisti vai nu nav zinājuši, vai arī kaut kādu iemeslu dēļ par to nav gribējuši rakstīt.

Baznīca mums māca, ka Jēzus uzkāpis debesīs. Par šo notikumu īsos vārdos ieminas interpolācijas autors Marka evaņģēlijā, bet Lūka jau to apraksta sīkāk: «Un viņš tos izveda līdz Betānijai un, savas rokas pacēlis, tos svētīja. Un notikās, kad viņš tos svētīja, viņš no tiem šķīrās un tapa uzcelts debesīs. Bet tie viņu pielūdza un atgriezās Jeruzalemē ar lielu prieku, un bija allaž dievnamā, teica un slavēja dievu» (24:50—53).

Izbrīnu rada tas, ka par tik svarīgu notikumu ne vārda nebilst ne Matejs, ne Jānis. Sevišķi zīmīgi, ka to nedara pat Jānis, jo tieši viņš viskvēlāk pasvītro Jēzus dievišķīgo iedabu, rādīdams viņu eshatoloģiskā perspek­tīvā. Seit jāatzīmē, ka dažos Bībeles kodeksos Lūkas evaņģēlijs ietverts bez debesbraukšanas ainas apraksta. Arī pirmie baznīcas rakstnieki, kā Romas Klēments, An- tioliijas Ignācijs, Polikarps un Hermass, par to klusē, no kā varētu secināt, ka viņiem šis notikums vēl nebija zi­nāms. Par Jēzus debesbraukšanu pirmās ziņas baznīcas tēvu rakstos sastopamas tikai 4. gadsimtā. Tāpēc arī izci­lākie Bībeles pētnieki domā, ka debesbraukšanas aina Lūkas evaņģēlijā ir tikai interpolācija, kas parādījusies vēlāk to leģendu ietekmē, kuras par šo notikumu sā­kušas cirkulēt kristiešu vidū.