Treša nodaļa APUSTUĻU DARBI UN VIŅU VĒSTULES

APUSTUĻU VĒSTUĻU AUTORI

Kas bija Jēzus, iekams viņš kļuva par Kristu? Kā­das īsti bija viņa dzīves gaitas zemes virsū?

Bībeles pētnieki meklējuši atbildi uz šiem jautāju­miem arī nekristiešu autoru sarakstītajos darbos, taču, kā jau mēs redzējām, maz kas tajos uzzināms. Tiesa, ne­kristiešu literatūrā atrodamas atsevišķas atbalsis, kuras kaut kādā mērā apstiprina, ka Jēzus patiesi dzīvojis, taču bez šā kailā fakta nekādu tuvāku ziņu par viņu mēs tur neatrodam.

Mums bija tiesības cerēt, ka, lai nu kam, bet Jēzus pirmajiem piekritējiem un mācekļiem, kuri viņu perso­nīgi pazinuši, būtu vajadzējis parūpēties, lai nākamajām paaudzēm mantojumā nodotu visu, ko paši zināja no tiešas pieredzes. Tas taču būtu pretrunā ar cilvēka dabu, ja Jēzus mācekļi necenstos paglābt no aizmirstības pat visniecīgākās ziņas par viņa dzīvi un darbību. Bet iz­rādās, ka evaņģēlisti ne tikai kā nesniedz pilnīgāku Jēzus dzīves aprakstu, bet, kas visdīvainākais, nemaz nav gri­bējuši to darīt, jo par savu uzdevumu uzskatījuši pavi­sam ko citu nekā Jēzus dzīves attēlojumu.

Tātad, runājot par evaņģēliju sniegumu Jēzus dzīves gaitu rekonstrukcijā, jāsaka, ka tas ir diezgan trūcīgs. Turklāt ziņas, ko ..evaņģēlisti savos stāstījumos sniedz, bieži ir visai apšaubāmas. Kā jau atzīmējām, ir no­skaidrots, ka tās nēdibinās uz tiešu pieredzi, lai gan cilvēkiem, kuri tiek uzskatīti par evaņģēliju autoriem,

būtu vajadzējis Jēzu personīgi pazīt. Un tomēr šie no­tikumu šķietamie aculiecinieki, tāpat arī Lūka, viņu uz­ticības persona un vēsturnieks, ir izmantojuši citus avo­tus. Tā, piemēram, Matejs un Lūka savos tekstos iekļā­vuši gandrīz visu Marka evaņģēliju.

Šodien mums jau zināms, kur slēpjas šīs mīklas at­minējums. Evaņģēlijus nav uzrakstījuši ne Matejs, ne Marks, ne Jānis un, varbūt, pat ne Lūka. Tos rakstījuši vai arī no dažādiem avotiem un mutvārdu nostāstiem kompilējuši pavisam citi, mums nezināmi autori, kuru īstos vārdus droši' vien nekad vairs nenoskaidrosim. Pat katoļu baznīca bija spiesta atzīt, ka problēma par evaņ­ģēliju autoriem nepavisam nav atrisināta un ka šajā virzienā nepieciešami tālāki pētījumi.

Tātad — atkārtojam vēlreiz — evaņģēliju autori nav bijuši aprakstīto notikumu aculiecinieki. Tie bija kom­pilatori, kuri informāciju smēlās kristiešu draudžu-folklo­ras tradīcijās, kur jau tolaik, apvienojot faktus un teik­smas, bija radīts kaut kas līdzīgs Jēzus biogrāfijas stereo­tipam, ko daži dēvē par «protoevaņģēliju» jeb «pirmevaņģēliju». Sinoptiskie evaņģēliji atvedināmi no šāda kopēja pirmavota, un tādējādi tad arī izskaidrojama to relatīvā saskaņa, kura izraisījusi pārliecību, ka evaņģē­liju autori, būdami notikumu aculiecinieki, neatkarīgi cits no cita pārstāstījuši patiesus notikumus. Šo pārlie­cību nav satricinājis pat Jāņa evaņģēlijs, kurš, kā mēs to redzējām, tapis pavisam citā vidē un neatkarīgi no si­noptiskā parauga ietekmes. Tālab šajā evaņģēlijā Jēzus tēls ir tik atšķirīgs, ka varam izvirzīt jautājumu, kura versija ir patiesā — sinoptiskā vai Jāņa sniegtā. Lai arī kā tas būtu, ir nenoliedzams fakts, ka Jaunā derība liek vienlaicīgi noticēt diviem pilnīgi atšķirīgiem kristietības dibinātāja veidoliem.

Šo iepriekšējo nodaļu īso kopsavilkumu izdarījām tā­pēc, lai vēlreiz atgādinātu, cik niecīga nozīme ir evaņ­ģēlijiem kā vēsturisku ziņu avotiem Jēzus dzīves pa­tiesās norises noskaidrošanai. Taču Jaunajā derībā ir vēl divi citi materiālu grupējumi, kuri sava žanra pēc šķiet daudzsološāki. Tie ir vispirms «Apustuļu darbi», kā arī vēstuļu kopas, kuras piedēvē Pāvilam, Jēkabam, Pē­terim, Jānim un Jūdam Tadejam.

Parunāsim vispirms par šīm vēstulēm, kuras kristietī­bas vēsturē ir svarīgs ziņu avots. Visvecākā Jaunās de- ribas daļa ir no Tarsas rakstītās Pāvila vēstules, kuras radušās aptuveni laikposmā no 50. līdz 64. gadam, daudz agrāk par «Apustuļu darbiem». Tomēr filoloģisku pētī­jumu rezultātā noskaidrots, ka no četrpadsmit Pāvilam piedēvētajām vēstulēm vislabākajā gadījumā tikai daļu var atzīt par autentiskām. Ir pat pētnieki, kuri šajā grupā bez iebildumiem uzskaita ne vairāk kā četras. Jau 19. gadsimta vidū šo uzskatu pauda pazīstamais Tībin- genes teoloģijas profesors Ferdinands Baurs. Pakļāvis vēstuļu tekstus filoloģiskai analīzei, viņš nonāca pie slē­dziena, ka pats Pāvils patiesībā ir uzrakstījis tikai abas vēstules korintiešiem, kā arī vēstules galatiešiem un Filomenam.

So pētījumu rezultātus ar vienu vienīgu labojumu ap­stiprināja mūsdienu Bībeles pētnieki Edinburgā — teolo­ģijas profesors Makgregors un viņa līdzstrādnieks Mor- tons. Savos lingvistiskajos pētījumos viņi izmantoja skait­ļošanas mašīnu un statistiskas aplēses ceļā neapgāžami pierādīja, ka vienādas stilistikas un leksikas īpatnības raksturīgas piecām vēstulēm, proti: romiešiem, korintie­šiem (abas vēstules), galatiešiem un Filomenam. Nevar būt nekādu šaubu, ka tās rakstījis viens un tas pats cilvēks. Bet, tā kā, dibinoties uz noteiktām pazīmēm, pie kurām mums šeit nav iespējams tuvāk pakavēties, ir pie­rādīts, ka divas no šīm vēstulēm (pirmo korintiešiem un vēstuli galatiešiem) rakstījis Pāvils, tad viņš atzīstams arī par pārējo trīs vēstuļu autoru.

Kas attiecas uz pārējām Pāvilam piedēvētajām vēs­tulēm, tad šodien var uzskatīt par noskaidrotu, ka tās rakstījuši nezināmi autori, kuri atbilstoši tā laika para­žām slēpušies aiz apustuļa vārda, lai saviem sacerēju­miem piedotu lielāku svaru. Vēstules Timotejam un Titam, piemēram, radušās 2. gadsimta pirmajā pusē, jo tajās atspoguļotās tādas attieksmes kristiešu draudzēs, kuras Pāvila dzīves laikā vēl nevarēja pastāvēt. To sa­turs ir cīņa pret dažādām ķeceriskām novirzēm, kuras sā­kās krietnu laiku pēc Pāvila nāves.

Mūsu mērķis šeit, protams, nav sīki aplūkot visas šīs problēmas. Tas ir speciāls uzdevums, jo šie jautā­jumi ir ārkārtīgi sarežģīti un vēl ne tuvu nav galīgi at­risināti. Kritiskā literatūra, kas aplūko apustuļu vēstules, ir milzīgi plaš® un nav viegli apgūstama pat tiem, kas speciāli iedziļinās šajās problēmās. Mēs gribējām pa­nākt vienīgi to, lai lasītājs vispārējās līnijās gūtu priekš­statu par šo vēstuļu vēsturisko nozīmīgumu.

Ar kādiem jautājumiem tad nu nodarbojas apustulis Pāvils tajās vēstulēs, kuras viņš patiesi rakstījis? Visumā viņš tajās skar virkni tā laika kristiešu draudzēm aktu­ālu doktrinālu un morālu problēmu. Taču galvenais viņa nolūks bijis sludināt to teoloģisko ideju, kura, pateico­ties dažādu helēnisma ietekmju sinkrētiskai iedarbei, gan jau stihiski bija iezīmējusies tā laika kristietības centros, bet par kuras konsekventu paudēju un kvēlu propagan­distu kļuva tikai apustulis Pāvils.

Galvenais viņa mācībā bija ticība, ka Jēzus Kristus bijis dievs, kurš, lai atpestītu cilvēci no sākotnējā grēka, miris krusta nāvē, augšāmcēlies, uzkāpis debesīs, bet drīzumā atgriezīsies un nodibinās debess valstību zemes virsū.

Šādā koncepcijā Jēzus kā cilvēks, kas lokalizēts kon­krētā vēsturiskā situācijā, atvirzās otrā plānā. Aizrāvies x ar savu vīziju, kura it kā pēkšņā apskaidrotībā viņam šķita atklājam Jēzus dzīves un nāves kosmisko jēgu, apustulis Pāvils nepiegrieza vērību Jēzus laicīgajai dzī­vei. Savās vēstulēs viņš allaž rāda Jēzu tikai kā «Hrestosu» (mesiju), dieva dēlu, pestītāju vai «cilvēka dēlu».

Šādu Jēzus tēla traktējumu apustulim Pāvilam atvieg­loja tas apstāklis, ka viņš Jēzu nepazina personiski un tāpēc nebija tādā situācijā, kādā atradās tie ebreji Jāņa evaņģēlijā, kuri ar šausmām un izbrīnu iesaucās: «Vai šis nav Jēzus, Jāzepa dēls, kā tēvu un māti mēs pazīs­tam? Kā tad nu viņš saka: Es esmu no debesīm» (Jāņa ev., 6:42).

Visu, ko Pāvils zināja par Jēzu, viņš bija noklausī­jies no citiem, galvenokārt no kvēliem Jēzus piekritē­jiem, kuri savās sajūsmas pilnajās atmiņās viņu attēloja kā pārcilvēcisku būtni. Šis abstraktais traktējums, atrau­jot Jēzu no visām cilvēciskām iezīmēm un izvirzot viņu tikai kā lielas teoloģiskas idejas iemiesojumu, noveda pie tā, ka Pāvila vēstulēs paša Jēzus konkrēta tēla tikpat kā nav.

Kas attiecas uz pārējām vēstulēm, tad daudzi pētnieki (jo sevišķi vācu biblistikas speciālists Marksens) apgalvo, ka nevienu no tām nevar uzskatīt par autentisku. Speciā­listu aprindās tās apzīmē ar terminu «pseidoepigrāfi»,

kas nozīmē, ka to autori ir fiktīvi. Tās nav rakstījuši apustuļi, kuriem šīs vēstules piedēvē, bet pavisam citi, mums nezināmi cilvēki no pirmo kristiešu vidus. Tagad vairs nav iespējams noskaidrot, vai viņi paši vai arī vē­lākie pārrakstītāji tās piedēvējuši noteiktiem apustuļiem. Jādomā, ka sākumā tās kādu laiku bijušas apgrozībā kā anonīmi sacerējumi, un vēlāk tas, protams, veicinājis kļūdu vai apzinātu mistifikāciju rašanos.

Zināmā mērā izņēmums šeit ir apustuļa Jāņa pirmā vēstule, ko rakstījis mūsu labs paziņa — tas pats cilvēks, kuram mums jāpateicas par ceturto evaņģēliju. Jautā­jums par pārējām divām Jāņa vēstulēm ir sarežģītāks. To autori ir pavisam citas personas, kurām ar pirmās vēstules rakstītāju kopīgs ir vienīgi tas, ka viņi visi dzīvojuši vienā un tajā pašā laikā.

Tas tomēr nenozīmē, ka Jaunās derības vēstules kā izziņu avoti vēsturniekiem un reliģijas zinātniekiem būtu bez jebkādas vērtības. Ja arī to oficiālie autori (izņemot divas Pāvila vēstules) ir fiktīvi, tad tas nav attiecināms uz to saturu. Tās ir autentiska, spontāna, uz karstām pē­dām notikusi reakcija uz dažādām parādībām, kuras bija raksturīgas pa pasauli izkaisīto kristiešu draudžu sabied­riskajai dzīvei un to paražām.

Aina, kas mums paveras, lasot šīs vēstules, ir pārstei­dzoši bagāta ar detaļām un aizraujoša. Tur rādītas Kris­tum ar miesu un dvēseli uzticīgas ļaužu masas, par ku­rām varam sajūsmināties. Taču turpat līdzās redzam ne­taisnību, draudžu locekļu intrigas un ķildas, sektantiskas novirzes un nodevību, tikumu pagrimumu un pat morālu izvirtību.

Lai gan vēstuļu autopi paslēpušies aiz fiktīvu vārdu maskas, viņi ir vēsturiski patiesi, jo patiešām dzīvojuši un kvēli cīnījušies par jauno cilvēku. Taču viņi nebija apustuļi. Pretēji tradīcijas apgalvojumiem, Jēzu viņi per­sonīgi nav pazinuši un tādēļ nevar tikt uzskatīti par Jēzus dzīves un darbības aculieciniekiem. Tāpēc arī šajās vēstulēs neatrodam nekā tāda, kas varētu noderēt Jēzus biogrāfijas rekonstrukcijai.

trīsdesmit ārkārtīgi svarīgi gadi

Pakavēdamies pie apustuļu vēstulēm, mēs pārlē- cām pāri kanoniskajā secībā piektajai Jaunās derības grāmatai — «Apustuļu darbiem». Tā pelna ne mazāku, bet noteiktu apsvērumu dēļ pat lielāku vērību nekā apustuļu vēstules, un tādēļ mums pie tās jāatgriežas. «Apustuļu darbi» ir līdz mūsu dienām saglabājies vie­nīgais avots, kas apgaismo agrīnās kristietības attīstības vēsturi pirms 3. gadsimta un ietver ārkārtīgi svarīgu laik­posmu, proti, trīsdesmit gadus no Jēzus nāves līdz apus­tuļa Pāvila atbraukšanai uz Romu 61.—63. gadā. No iepriekšējām nodaļām mēs jau zinām, cik vētrains, noti­kumiem bagāts un jaunās reliģijas vēsturē nozīmīgs bija šis periods. Tāpēc zinātniekus intriģēja jautājums, kādā mērā patiesu laikmeta atspoguļojumu sniedz «Apustuļu darbi» jeb, vienkāršāk izsakoties, vai tie uzskatāmi par ticamu vēstures avotu.

Vispirms zinātniekus interesēja šī darba autora un datējuma problēma. Nevar būt nekādu šaubu, ka «Apus­tuļu darbi» ir Lūkas evaņģēlija turpinājums un ka abi šie sacerējumi ir kompozicionāli saliedēts viena un tā paša autora darbs, kas atbilstoši tā laika tīstokļu skaitam sadalīts divās daļās. To redzam jau no pirmajiem «Apus­tuļu darbu» teikumiem, kuros lasāms: «Pirmajā grāmatā, Teofil, esmu stāstījis par visu, ko Jēzus darījis un mā­cījis no paša sākuma.»

Ir vēl citi kritēriji, kas apstiprina, ka abus darbus sarakstījis viens autors. Filologi ar precīzu statistisku metodi noskaidrojuši, ka abas daļas vieno stilistikas un leksikas identitāte, nemaz nerunājot par faktu, ka autors tos abus veltījis vienam un tam pašam cilvēkam — kā­dam Teofilam, kurš tiek dēvēts par «cienījamo». Zināma pierādījuma vērtība ir arī tam, ka «Apustuļu darbu» pro­logs ir it kā Lūkas evaņģēlija pēdējās nodaļas kopsavil­kums, tātad posms, kas abas daļas sasaista vienotā stās­tījumā.

Baznīcas tradīcija par abu darbu autoru atzīst Lūku, apustuļa Pāvila ceļojumu biedru, sekretāru un ārstu. Kā pierādījums šim apgalvojumam, starp citu, tiek minēts fakts, ka Lūkas vārdā nosauktajā evaņģēlijā lietoti daudzi medicīnas termini, kuri varēja būt pazīstami tikai to laiku profesionālam ārstam.

Tomēr jautājums nav tik vienkāršs, kā varētu likties. Mēs nedrīkstam aizmirst jau citkārt atgādināto patiesību, ka evaņģēliji sākumā nonāca lasītāju rokās kā anonīmi darbi, pirms tos piedēvēja noteiktiem autoriem. Tāpēc mutvārdu tradīcijai, kura tik bieži pieviļ, šai gadījumā nav un nevar būt kategoriska pierādījuma spēks.

Lūkas vārds abu grāmatu tekstos neparādās nevienu reizi. Kā nu varēja atgadīties, ka viņš pēkšņi tika atzīts par to autoru? Meklējot atbildi uz šo jautājumu, mēs tagad varam izsacīt vienīgi minējumus. Droši vien bija saglabājušās atmiņas, ka Lūka bijis apustuļa Pāvila līdz­gaitnieks, tālab pieņēmumu, ka viņš ir šo abu Jaunās derības grāmatu autors, varēja viegli izraisīt tas apstāk­lis, ka trijās Pāvilam piedēvētajās vēstulēs minēts Lūka. Apstrīdamajā Pāvila otrajā vēstulē Timotejam (4:11) un autentiskajā Pāvila vēstulē Filomenam (24) Lūkas vārds gan pieminēts lakoniski autora citu biedru vidū, īpaši to neizceļot. Toties vēstulē kolosiešiem par Lūku runāts plašāk, nosaucot viņu par «mīļo ārstu». Nelaime tikai tā, ka šajā vēstulē sastopami anahronismi un daudzi Bībe­les zinātnieki to atzinuši par neapstrīdamu apokrifu. Tā­dēļ būtu secināms, ka šo vienīgo piezīmi, kas pauž it kā personiski dziļāku attieksmi pret Lūku, nav uzrak­stījis Pāvils.

Neatgriezīsimies vairs pie šī jautājuma. Tikai vēlreiz atgādināsim autora pārsteidzoši lielo atkarību no svešiem avotiem, kā arī viņa paradumu lietot beletrizāciju, lai stāstījuma fabulā aizpildītu robus, kas radušies konkrētu ziņu trūkuma dēļ. Šis trūkums grūti izskaidrojams, jo Pāvila biedram taču vajadzētu būt cilvēkam, kam bija pieejami paši pirmavoti. Bet viņam, piemēram, nav zi­nāmas Pāvila autentiskās vēstules.

Par to, kāda iedziļināšanās nepieciešama šāda veida pētījumos un filoloģiskajā analīzē, liecina arguments, kuru Bībeles pētnieki atklājuši pašos «Apustuļu darbu» tekstos. Tā, 20. nodaļā lasām, ka ceļojumā uz Sīriju ar Pāvilu kopā braukuši Sopatrs, Aristarhs, Sekunds, Gajs, Timotejs, Tihiks un Trofims. Turpretī Lūka nav piemi­nēts. Un tomēr turpmākie teikumi sniegti daudzskaitļa pirmajā personā: «mēs aizbraucām», «mēs nonācām», «ja mēs būtu sapulcējušies», «mēs, iekāpuši kuģī, braucām tālāk».

No tā vajadzētu secināt, ka šo atmiņu autors nav Lūka, bet kāds no nule pieminētajiem Pāvila ceļabied­riem. Kādēļ gan tik atjautīgs cilvēks kā Lūka lai pie­laistu tādu neizprotamu nekonsekvenci, ka viņš savu vārdu Pāvila ceļa biedru uzskaitījumā nepiemin, bet vē­lāk ne no šā, ne no tā raksta: «mēs to darījām»? Daži Bībeles tekstu skaidrotāji izsacījuši pieņēmumu, ka Lūka tā rīkojies aiz kautrības. Bet, ja mēs arī pieņemtu šo apšaubāmo hipotēzi, tad rastos jautājums, kā gan Lūka nebūtu pamanījis, cik maldinoša neskaidrība rodas šajā viņa stāstījuma fragmentā.

Pastāv vēl kāds cits skaidrojums. Vērīgu lasītāju droši vien būs pārsteidzis tas apstāklis, ka Bībeles panti, ko biblistikas specjālisti apzīmē ar terminu «mēs», stāstī­jumā veido it kā atsevišķu grupu. Tā kā pastāv noteiktas pazīmes, ka «Apustuļu darbi» daudzu gadu tecējumā vairākkārt pārstrādāti un paplašināti, tad nav izslēgts, ka šie teikumi patiesībā ir kāda ceļojuma dienasgrāmatas fragmenti. Bet, vai šās dienasgrāmatas autors bijis Lūka, to mēs nezinām un diemžēl laikam nekad arī neuzzi­nāsim.

Jautājums par «Apustuļu darbu» rašanās laiku ir vien­kāršāks, lai gan arī šeit pastāvējušas domstarpības. To tekstā nav atrodams neviens mājiens par Jeruzalemes nopostīšanu, un daži skaidrotāji to uzskatīja par pietie­kamu pierādījumu, ka šī grāmata radusies pirms 70. gada. Diemžēl viņi neņem vērā mums jau zināmo faktu, ka «Apustuļu darbi» ir Lūkas evaņģēlija otrā daļa, ka tas ir divās daļās sadalīts darbs, ko uzrakstījis viens un tas pats autors. Bet Lūkas evaņģēlijā, kā jau mums zināms, konstatētas atbalsis par Jeruzalemes nopostīšanu un pat par Kristus piekritēju vajāšanām ķeizara Domiciāna laikā, bet Domiciāns valdīja no 81. līdz 96. gadam. Tādā gadījumā «Apustuļu darbiem» jābūt uzrakstītiem, ja ne vēlāk, tad vismaz vienā laikā ar Lūkas evaņģēliju, t. i., ap 90. gadu.

Datējuma problēma nav tik maznozīmīga, kā varētu likties. Bieži vien vēsturiska sacerējuma vai atmiņu tica­mība vērtējama atkarībā no tā, kad tas radies — paris gadus vai dažus gadu desmitus pēc aprakstāmajiem no­tikumiem. Jo sevišķi, ja tas nebalstās uz noteiktiem avo­tiem, bet līdzīgi «Apustuļu darbiem» atvedināms no ne­noteiktiem mutvārdu nostāstiem un maldīgas cilvēku atmiņas.

Lasot «Apustuļu darbus», mēs tūdaļ pamanām, ka kristietībā jau kopš tās pirmsākumiem vērojamas šķel­šanās tendences. «Apustuļu darbi» ir stāstījums par to, kā jaunā reliģiskā kustība, kas sākotnēji bija radusies jūdaisma klēpī, dramatiskos konfliktos pamazām atbrīvojas no t. s. «Toras jūga», piemēram, no tādiem rituāliem priekšrakstiem kā apgraizīšanas procedūra, kura kavēja atrast kristietībai piekritējus grieķu un romiešu vidū. Šī evolūcija no jūdeokristietības izolacionisma Jeruzalemē līdz apustuļa Pāvila universālismam, ņo Palestīnas pe­rioda aprobežotības līdz jaunās reliģijas pasaules kar­jerai tādās Vidusjūras kultūras loka pilsētās kā Antio- hija, Efesa, Korinta, Atēnas un Roma rod savu izpausmi ne tikai stāstījuma tekstā, bet arī sacerējuma kompozī­cijā. Tas iedalās divās gandrīz vienlīdzīgās daļās, no kurām pirmā aptver divpadsmit nodaļas, kas veltītas no­tikumiem Jūdejā, Samarijā un Sīrijā, bet pārējās seš­padsmit nodaļas ir Pāvila triju misijas ceļojumu apraksti, kur darbība risinās romiešu un grieķu pasaulē un bei­dzas ar Pāvila piespiedu uzturēšanos Romā.

UGUNĪGĀS MĒLES

Apustuļu darbu» autors dzīvā un tēlainā stāstī­jumā mūs ved no epizodes uz epizodi, nevērīgā bezrū­pībā izdzēsdams robežas starp reālo un pārdabisko pa­sauli. Patiesi vēsturiski notikumi jo bieži tajā mijas ar visdažādākiem brīnumiem un eņģeļi cilvēku izskatā ar­vien ierodas, lai steigtos palīgā, kad to iejaukšanās ir nepieciešama.

Viss sākas ar majestātisko debesbraukšanas ainu. Vis­pirms, sev par lielu pārsteigumu, mēs uzzinām kaut ko tādu, ko evaņģēlisti nez kāpēc noklusējuši, un proti, ka Jēzus pēc augšāmcelšanās vēl četrdesmit dienas pavadījis zemes virsū kopā ar saviem mācekļiem. Bet tagad, no tiem atvadījies, viņš visu acu priekšā paceļas augšup, izgaisdams mākoņos. Apmulsušajiem mācekļiem parādās divi eņģeļi un paziņo prieka vēsti, ka Jēzus atkal atgriezīšoties zemes virsū.

Pēc tam mēs sastopamies ar Pēteri. Pateicoties viņam, uzzinām par Jūdas tālāko likteni. Izrādās," ka par ne­krietni " nopelnītajiem sudraba grašiem viņš nopircis tīruma gabalu, taču drīz vien Jūdu ķer taisnīgs sods — kādu dienu viņš «uz vaiga nokritis, ir vidū pārsprādzis, un visas viņa iekšas izgāzušās» («Apustuļu darbi», 1:18).

Pastāstījis par nodevēja nožēlojamo galu, Pēteris gādā, lai tukša nepaliktu vieta Jēzus mācekļu pulkā. No diviem kandidātiem lozējot tiek izvēlēts Matejs, un apus­tuļu skaits atkal ir divpadsmit.

Kad pienāca Vasarsvētku diena, Jēzus mācekļi atkal sapulcējās kādā Jeruzalemes namā. Pēkšņi telpā, kurā viņi atradās, «no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu». Tai pašā brīdī viņiem parādījās uguns mēles, «kas sadalījās un nolaidās uz ik vienu no tiem,» un «visi tika piepildīti ar svēto garu un sāka runāt citās mēlēs, kā gars tiem deva izrunāt» («Apustuļu darbi», 2:2—4).

Jeruzalemē tajā laikā uzturējās daudz diasporas eb­reju svētceļnieku, kuri, neraugoties uz pieķeršanos tēvu tēvu ticībai, ikdienā parasti runāja tikai to zemju valo­dās, kur jau kopš daudzām paaudzēm bija dzīvojušas viņu ģimenes. No debesīm nākošā neizskaidrojamā rū­koņa viņus lielā barā sapulcēja pie nama, kur atradās apustuļi. Kāda gan bija viņu izbrīna, redzot, ka šie «ne­mācītie un vienkāršie cilvēki» («Apustuļu darbi», 4:13), tālā nomalē dzīvojošie zvejnieki, pēkšņi kļuvuši par poliglotiem un runā to zemju valodās, no kurām šeit ieradušies svētceļnieki.

Tomēr, izlasījuši šo neparasto nostāstu līdz galam, mēs sākam šaubīties, vai patiesi tā viss bija noticis. Vai­nīgs pie tā ir pats «Apustuļu darbu» autors, kurš nez kādēļ sāk runāt pats sev pretim. Un proti, izrādās, ka ne visi klātesošie bija pārsteigti, jo viņu vidū atradās arī tādi, kuriem Galilejas zvejnieku uzvedība izlikās vien­kārši piedauzīga un kuri, kā par to sūdzas pats autors, zobojušies, sacīdami: «Tie ir salda vīna pilni» («Apus­tuļu darbi», 2:13). Bet Pēteris, viņus aizstāvēdams, diez­gan divdomīgi saka: «Šie nav piedzēruši, kā jums šķiet, jo ir tikai dienas trešā stunda» («Apustuļu darbi», 2:15).

Šeit mēs saduramies ar visai apgrūtinošu alterna­tīvu: vai nu apustuļi runāja svešās mēlēs, izraisīdami ap­brīnu, vaī arī viņi, klausītāju zobgalīgu piebilžu pavadīti, melsa visādas blēņas, kā to palaikam mēdz darīt pārāk daudz vīna iebaudījuši ļautiņi. Ja mēs arī pūlētos rast izeju no šīs dilemmas, izvirzot argumentu, ka zobgaļi droši vien nebūs pratuši tās valodas, kādās apustuļi to­brīd runāja, un tāpēc uztvēruši viņa vārdus kā aplamu vervelēšanu, tad tomēr bez atbildes paliek jautājums: vai varēja notikt, ka zobgaļus nesamulsināja tik neparasti fenomeni, kā no debesīm nākošā rūkoņa un ugunīgu mēļu parādīšanās virs apustuļu galvām, un neatņēma viņiem patiku izsacīt nepiedienīgas ņirgas.

Protams, veltīgas būtu pūles censties izdibināt, kā «Apustuļu darbu» autors nav ievērojis šīs brēcošās pret­runas. Minētā nekonsekvence tomēr uzvedina mūs uz aprakstītā notikuma pēdām un to turpmākiem pārveido­jumiem, ar vārdu sakot, parāda tā pirmatnējo cilmi. Lie­kas, ka stāstījuma fragments par zobgaļiem nav nekas cits kā paliekas no kāda vecāka, vēlāk nekritiski jau­nākā versijā iekausēta nostāsta. Citādi ir grūti izskaidrot loģiskās saiknes trūkumu starp vēstījuma atsevišķiem komponentiem.

Pamatā visam šim notikumam ar ugunīgajām mēlēm ir psiholoģiska parādība, ko dēvē par glosolāliju. Tā dibinās uz to, ka reliģiskā eksaltācijā nokļuvuši cilvēki iekrīt transā un izdod neartikulētas skaņas, kas var radīt iespaidu, ka viņi runā kādā eksotiskā valodā.

Mistisku halucināciju izraisītā glosolālija senatnē ne­bija nekāds retums un atgadījās arī Kristus piekritēju vidū. Mums tas zināms no Pāvila pirmās vēstules korin­tiešiem, kur starp citu lasām: «Pasaulē, kā zināms, ir daudz dažādu valodu, un nav nekā bez valodas. Un, ja es kādu valodu nesaprotu, tad es būšu runātājam sveši­nieks, un runātājs būs man svešinieks… Tādēļ, kas mē­lēs runā, lai lūdz dievu, ka viņš to var ari izskaidrot. Jo, kad es, mēlēs runādams, lūdzu dievu, tad mans gars gan lūdz, bet mans prāts paliek neauglīgs» (14:10—11; 13—14). Un mazliet tālāk: «Bet draudzē es gribu labāk piecus saprātīgus vārdus runāt, lai citus pamācītu, nekā desmit tūkstoš vārdu mēlēs» (14:19).

No sacītā neapstrīdami izriet, ka Pāvils glosolāliju no­sodījis un apzinājies, ka cilvēki šādā stāvoklī murgo, nevis runā svešās valodās. Pirmā vēstule korintiešiem ir viens no vecākajiem Jaunās derības tekstiem, un, ja pie­ņemam, ka Pāvils nebija vientuļš savā saprātīgajā no­vērtējumā, tad var uzskatīt par diezgan drošu, ka sā­kotnēji vairumam Kristus piekritēju pret glosolāliju bi­jusi negatīva attieksme. Šīs nostādnes relikts tad nu arī ir epizode ar zobgaļiem Lūkas stāstījumā, kura svinī­gajā ainā ar svētā gara nolaišanos pār apustuļiem ienes ironisku šaubu toni.

«Apustuļu darbos», tātad hronoloģiski vēlākas izcel­smes dokumentā, ir norādījumi, kas ļauj mums spriest, ka ar laiku — droši vien vispār izplatīto helēnisko mis­tēriju un, kā mēs to vēl redzēsim, arī jūdaisma tradīciju ietekmē — šī negatīvā attieksme izmainījusies. Arvien vairāk kristiešu sāka domāt, ka reliģiskā eksaltācija ir tāds dveseles stāvoklis, kas iezīmē cilvēkus, pār kuriem nolaidies svētais gars, un tālab šādā stāvoklī nokļuvušie izredzētie nevis vervelē, bet runā svešās valodās.

Acīmredzamā nesaskaņā ar Pāvila mācību Lūka visai pacilāti pastāsta, ka romiešu virsnieka Kornēlija namā tieši šāds mistisks pagodinājums piešķirts pagāniem, ku­rus nule bija atgriezis Pēteris: «Un ticīgie jūdi, kas Pē­terim bija līdz, izbijās, ka svētā gara dāvanas bija iz­lietas arī pār pagāniem. Jo viņi tos dzirdēja mēlēs ru­nājam un dievu teicam» («Apustuļu darbi», 10:45—46). Atšķirība nostājā ir skaidri redzama: savā vēstulē Pāvils izsaka pārmetumus un aicina atjēgties, bet «Apustuļu darbos» sastopamies ar nekritisku ticību izdarībām, ku­ras Pāvils savā laikā bija uzskatījis par kaitīgām.

Jāteic gan, ka šī leģenda nav kristiešu folkloras ori- ģinālsacerējums. Iedvesmojošs paraugs neapšaubāmi bija tajā laikā vēl dzīvā jūdaisma tradīcija, pēc kuras Mozus savus likumus Sinaja kalnā pasludinājis septiņdesmit va­lodās, lai tie izplatītos visās pasaules tautās. Pats «Apus- 'tuļu darbu» autors mūs uzvedina uz šīs jūdaisma ietek­mes pēdām, ar Pētera muti nocitēdams šādu fragmentu no pravieša Joēla pareģojuma: «Pēc tam tas notiks, ka es savu garu izliešu pār visu miesu, un jūsu dēli un mei­tas sludinās praviešu mācību, jūsu vecaji sapņus redzēs, jūsu jaunekļi redzēs parādīšanas. Ir pār kalpiem un kal­ponēm tanīs dienās es izliešu savu garu» (Joēla grāmata, 2:28—30).

Cik sarežģīta gan ir ši patiesībā vientiesīga nostāsta cilme! Ja tajā nebūtu pieminēta zobgaļu klātiene, tās ap­slēptā slāņainā struktūra varētu palikt nepamanīta. Šāda veida pieminējums, kas ienes tik uzkrītošu nesaskaņu vispārējā svinīguma un sacildinājuma gaisotnē, izskaidro­jams tikai ar to, ka sākotnējā versija savijusies ar hro­noloģiski vēlāku nostāsta.

Bet miera mums vēl arvien nedod jautājums, kāpēc gan Lūka, būdams cilvēks ar labi izkoptām literāta spējām, nav no teksta izmetis pieminējumu par neticīgo zobgalī­bām, kas ir tik krasā pretrunā ar visa stāstījuma sakrālo noskaņu un ieceri. Tomēr, tā kā mēs jau no citiem avo­tiem zinām, ka «Apustuļu darbos» ir fragmenti, kas lie­cina par šā sacerējuma kompilatīvo raksturu, mums ir pamats domāt, ka pārrunājamo nostāstu «Apustuļu darbu» tekstā ieviesis kāds vēlāks, mazāk kritisks kom­pilators, tieši pārnesdams to no folkloras tādā pašā ne­izkoptā un nepielāgotā variantā, kādā tas bija izplatīts tā laika kristiešu draudžu mutvārdu tradīcijā.

No mūsdienu racionāli domājošā cilvēka nevaram pra­sīt, lai tas noticētu šim naivajam, tautas iztēlē sadomā­tajam teatrālajam inscenējumam ar pēkšņo no debesīm nākošo rūkoņu, ugunīgajām mēlēm un Ģenecaretes ezera zvejniekiem, kuri piepeši kļuvuši par poliglotiem. Mūs­dienu lasītājam tuvāks ir to Bībeles skaidrotāju viedoklis, kuri apustuļu dievišķīgajā sacildinājumā redz tikai alego­risku līdzību, kas pamato Jēzus tiešo mācekļu izcilo un vadošo lomu baznīcā.

Šādu, leģendu sacerētājiem ierosmi droši vien ne­viļus būs snieguši jaunās ticības sludinātāji, kuri līdzīgi Pāvilam ceļoja no vienas draudzes uz otru, apstādamies visur, kur pie ebreju lūgšanu namiem izveidojās pirmo kristiešu kopienu iedīgļi. Tā kā viņiem iznāca saskarties galvenokārt ar vienkāršiem ļaudīm, apustuļi savās pa­mācībās bija spiesti izmantot tādas vēstījuma formas, kas vairāk iedarbojas uz iztēli nekā saprātu, tātad tēlainus piemērus no pašas dzīves, dažādus nostāstus un alegori­jas. Līdzība ar tajā ietverto pamācību Austrumos taču bija tradicionāls vēstījumu un pasaku atdzīvināšanas pa­ņēmiens, ko lietoja arī jūdi un pirmie kristieši. Atcerē­simies kaut vai to, ka evaņģēlisti Jēzum piedēvējuši ve­selas četrdesmit šādas līdzības.

Sākotnēji, kā jau mēs aizrādījām, tās bija tipiskas morāli didaktiskas parabolas, tātad tīri oratoriski veido­jumi, kuriem nebija nekāda sakara ar vēsturisko pa­tiesību. To mērķis bija ne tikai saistīt klausītāju iztēli,

bet arī uzskatāmi pārliecināt tos par sludināto doktrīnu un morāles pfincipu pareizību. Taču šo līdzību fabula vis­biežāk bija tik ietekmīga un šķietami reālistiska, ka to fiktīvais raksturs ātri vien aizmirsās. Kas vienā draudzē bija radies sludinātāja oratoriskas degsmes ietekmē, tas, no mutes mutē izplatīdamies, citur jau tika uztverts kā patiess notikums. Tādu ceļu droši vien nostaigājusi arī leģenda par brīnumaino svētā gara nolaišanos uz apus­tuļiem.

ANANIJAS UN SAPFIRAS DRĀMA

Tomēr ne jau visām leģendām ir tik sarežģīta cilme. To vidū sastopam arī tādas, kas radušās, vienīgi pateicoties tautas iztēlei, un tātad ir autentiski folkloras sacerējumi. Pie šīs kategorijas, šķiet, pieskaitāms no­stāsts par Ananiju un Sapfiru — nostāsts, kura iekļau­šana «Apustuļu darbos» laikam gan ir viena no kristie­tības visintriģējošākām mīklām.

Šī satraucošā notikuma vēsturiskais fons ir šāds. Pē­teris, Jānis un pārējie apustuļi, kā Lūka stāsta, ieradušies Jeruzalemē, drosmīgi sludinājuši Kristus mācību tempļa pagalmā, atgriezuši un kristījuši neticīgos, dziedinājuši slimos un tizlos, pat pamodinājuši jau mirušos. Nerau­goties uz vajāšanām, ar kādām pret tiem vērsušies pries­teri, ieslodzīšanu cietumā un miesas sodiem, viņi galu galā panākuši, ka Jēzus mācībai piegriezti ap pieci tūk­stoši .cilvēku. Šīs pirmās Kristus draudzes pamatā bijusi stingra mantas kopība. «Ticīgo pulks bija viena sirds un dvēsele, neviens neko no savas mantas nesauca par savu, bet viņiem viss bija kopīgs.. . Viņu starpā ne­bija arī neviena, kam kā trūktu, jo tie, kuriem bija tīrumi vai nami, tos pārdeva un atnesa maksu par pārdoto, un nolika apustuļiem pie kājām; un katram tika izdalīts, kā kuram vajadzēja» («Apustuļu darbi», 4:32, 34—35). Tur­pat uzzinām, ka draudzes locekļi ieturējuši azaidu pie kopīga galda, kā arī kopīgi lauzuši maizi, ko starp citu baznīca uzskata par pierādījumu, ka svētā vakarēdiena rituāls pastāvējis jau kopš pašiem kristietības pirmsā­kumiem.

Tieši uz šādu attieksmju fona norisinās laulātā pāra Ananijas un Sapfiras drāma. Apustuļu darbības rezultātā viņi bija pievērsušies jaunajai sektai un kristījušies. Pa­klausīdami dotajiem norādījumiem, kopienas jaunie lo­cekļi pārdevuši savu nekustamo īpašumu. Tomēr, bīda­mies nodedzināt aiz sevis visus tiltus,- viņi kopējā kasē nav iemaksājuši visu saņemto naudu, bet klusītēm pa­turējuši arī sev ko nebaltai dienai.

Kad Pēteris to uzzinājis, viņš ataicinājis pie sevis Ananiju un tam pārmetis, ka Ananija mēģinājis apkrāpt svēto garu, un tad vainīgais nokritis pie viņa kājām kā zibens ķerts un nomiris. Klātesošie jaunekļi iznesuši mi­rušo ārā un nekavējoties aprakuši.

Pēc trim stundām ieradusies Sapfira, un apustuļi no­lēmuši viņu pārbaudīt. Ne vārda nebildis par to, kas noticis ar viņas vīru, Pēteris apjautājies, cik viņi saņē­muši par pārdoto īpašumu, un, kad arī viņa nav patei­kusi visu patiesību, Sapfiru sabāris šādiem vārdiem: «Kā­pēc jūs savā starpā esat norunājuši kārdināt tā kunga garu? Redzi, to kājas, kuri tavu vīru aprakuši, ir durvju priekšā, un tie apraks ari tevi» («Apustuļu darbi», 5:9). Arī Sapfira tūlīt nokritusi nedzīva pie apustuļa kājām, un jaunekļi viņu aprakuši blakus vīram.

Šā stāstījuma morāle ir vairāk nekā skaidra. Tajā pārsteidz drastiskā nesamērība starp noziegumu un sodu, liecinādama par neiedomājami formālistisku, galīgi iz­kropļotu taisnīguma izjūtu. Tajā nav ne vēsts no kris­tietības sludinātās tuvāku mīlestības, iecietības un pie­došanas. Toties sastopamies ar neapvaldītu cietsirdību un bezkompromisa fanātismu.

Apustuļu pārmērīgā bardzība šeit vēršas pret laulāto pāri, kurš no brīvas gribas, ne viena nepiespiests pie­vienojies Jēzus piekritēju pulkam un kuram varētu pār­mest vienīgi to, ka abi tūlīt nav spējuši atbrīvoties no bailēm nezināmās nākotnes priekšā.

Turklāt jo nepatīkamākā gaismā šis gadījums parāda Pēteri, un tas ir asā pretrunā ar visu, kas mums no citiem avotiem zināms par šo vienkāršības un cieņas pilno apustuli. Šajā nostāstā Pēteris ne tikai aukstasinīgi, bez jebkādas līdzcietības nonāvē kristīgai ticībai nule pievērstu cilvēku, bet piedevām vēl ar provokatorisku izrīcību — citādi tā taču nav nosaucama — iegrūž nāvē

nelaimīgu sievieti, kura jau tā ir sodīta, zaudējot vīru. Mūsu acīs Pēteri nespēj attaisnot apgalvojums, ka viņš šo traģēdiju izraisījis jaunatgriezto mazticības nopulgotā svētā gara vārdā. Svētais gars, kurš kā bargs soģis sēj bailes un iznīcību to cilvēku vidū, kuri iedrošinājušies neatdot kopienai visu savu mantu, nav taču nekas cits kā tipisks aizkaitināts dieveklis no barbariskās tumsonības laikmetiem!

Visdīvainākais šeit tomēr ir tas, ka dažiem biblistiem, kā to liecina komentāri vairākos Jaunās derības izdevu­mos, nav ne mazāko šaubu par šā notikuma vēsturisko patiesīgumu un morālo taisnīgumu. Grūti pasacīt, ar ko tas izskaidrojams — ar aklu ticību visam, kas sacīts «svē­tajos rakstos», ar paradumu slēpt galvu smiltīs, kolīdz uzrodas nepatīkama problēma, vai arī ar bažām, ka šau­bas par viena fragmenta patiesīgumu varētu izraisīt kri­tisku attieksmi arī pret citiem.

Bet kristietības autoritātes saglabāšanai taču būtu nepieciešams kategoriski norobežoties no šī nostāsta, kas liekas it kā paša izdaudzinātā pamfletista Celsa sace­rēts. Jo sevišķi tāpēc, ka tā folkloristiskā cilme viegli saskatāma. Viss liecina, ka tas radies māņticīgu ļaužu vidū, kuri šādā nepievilcīgā kārtā gribējuši parādīt savu dievbijību. Protams, mēs nezinām, kā šis nostāsts iekļu­vis Jaunās derības tekstā, bet, tā kā «Apustuļu darbi» gadsimtu ritējumā vairākkārt pārstrādāti un papildināti, nav izslēgts, ka tas ir vēlāk izdarīts iespraudums.

Taču pieņemsim, ka nostāsts par Ananiju un Sapfiru nav vis māņticīgu ļautiņu izdoma, bet gan patiesība. Šādā gadījumā mums jāapsver, vai tā saknes nav meklējamas pagājušo laiku sabiedrisko attiecību sistēmā. Varbūt soda necilvēcīgā bardzība, kas ķēra nule kristietībai pievērsto precēto pāri, būtu uzskatāma par pilnīgi saprotamu skar­bos apstākļos dzīvojošu, pie stingriem morāles princi­piem pieradušu un absolūti nesavtīgu cilvēku dusmu iz­pausmi? Šajos cilvēkos varēja rasties sašutums par to, ka viņu godīgajā pulkā ielavījies pāris blēžu, kuri tūlīt pēc kristīšanās cenšas izvairīties no pienākuma dalīties savā laicīgajā mantā ar pārējiem ticības brāļiem, tādā veidā pārkāpdami nacariešu likumu par mantas kopību.

Bet vai patiesi nacariešu vidū valdīja tik ideālas, skar­bas ētikas iezīmētas attiecības? Tālākie teikumi «Apus­tuļu darbos» šķiet to noliedzam. Izrādās, ka nacarieši

materiālos jautājumos nemaz nav bijuši tik neiecietīgi, kā varētu likties, spriežot pēc Pētera nesamierināmās no­stājas.

Dosim vārdu pašam «Apustuļu darbu» autoram. Tur lasām: «Tanīs dienās, mācekļu skaitam pieaugot, helēnistu starpā radās kurnēšana pret ebrejiem, ka viņu atraitnes dienišķajā apkalpošanā paliekot neievērotas. Tie divpa­dsmit saaicināja mācekļu draudzi un sacīja: «Nav pa­reizi, ka mēs, apkalpodami pie galda, atstājam novārtā dieva vārdu. Tāpēc, brāļi, izredziet no sava vidus septi­ņus vīrus, kam laba slava, svēta gara un gudrības pilnus, kam mēs varētu šo pienākumu uzticēt; bet mēs gribam arī turpmāk nemitīgi dievu lūgt un kalpot ar vārdu»» («Apustuļu darbi», 6:1—4).

Lai pareizi saprastu šo citātu, mums vispirms jāno­skaidro dažu vārdu jēga. Kā «helēnisti», tā arī «ebreji» uzskatāmi par nacariešiem, tikai ar to atšķirību, ka pirmie bija diasporas ebreji, kas runāja grieķiski, bet otrie — jeruzalemieši, kuri prata tikai aramiešu valodu. Valodas dēļ radusies nošķirtība bija tik liela, ka pastā­vēja pat atsevišķi lūgšanu nami, kaut gan abi grupē­jumi piederēja pie vienas un tās pašas divpadsmit apus­tuļu vadītās nacariešu kopienas.

Rodas aizdomas, ka šā konflikta norise «Apustuļu dar­bos» ar nolūku rādīta diezgan miglaini, it kā pūloties slēpt tā patieso raksturu. Taču, neraugoties uz to, iespē­jams noskaidrot dažus principiālus faktus un tādā veidā kaut vai parupjos vilcienos rekonstruēt patiesos notiku­mus. Tātad Jeruzalemes ebrejus, kuri pārvaldīja sektas kopīgo mantu, droši vien tāpēc, ka bija skaitliskā pār­svarā, apsūdz, ka viņi «dienišķajā apkalpošanā», t. i., pārtikas un apģērbu sadalē, darot pāri «helēnistu» at­raitnēm. Tas bija nopietns pārmetums, kurš-galu galā noveda pie atklāta ķīviņa. Apustuļi acīmredzot atzinuši sūdzību par dibinātu, ja jau viņi piekrita, lai atbildību par kopienas saimniecību pārņemtu «helēnisti». Šajā no­lūkā tika izvēlēta septiņu «helēnistu» komiteja ar Stefanu priekšgalā, kurš bija protesta kustības vadītājs.

Septiņu vīru komitejai, kā paziņo «Apustuļu darbu» autors, vajadzēja «apkalpot pie galda». Agrāk to tulkoja tādā nozīmē, ka viņi uzņēmās pārraudzību pār kopīgiem azaidiem. Tomēr pēdējā laikā šim izteicienam piešķir plašāku jēgu. Šās jaunās interpretācijas piekritēji dibinās uz to, ka aramiešu valodā par «galda ļaudīm» dēvēti nau­das mijēji, tāpēc ka viņi savus galdus izvietojuši Jeru­zalemes tempļa pagalffiā. Tātad jaunradītajai komitejai būtu ne tikai jārūpējas par produktu sadali, bet arī jā­pārzina kopīgā kase. «Helēnisti», kā redzam, guva pil­nīgu uzvaru pār saviem jeruzalemiešu pretiniekiem, droši vien tāpēc, ka viņi, būdami turīgāki, ieguldīja kopienā vairāk līdzekļu un no viņu labās gribas tāpēc bija at­karīgs kases stāvoklis.

Bet atgriezīsimies pie Ananijas un Sapfiras. Pieņem­sim, ka viņi iestājās kristiešu draudzē tieši tajā laikā, kad bija sākušās šīs «Apustuļu darbos» pieminētās ne­saskaņas. Tādā gadījumā drakonisko sodu par būtībā ne­nozīmīgu pārkāpumu varētu izskaidrot ar sektas vadī­tāju ārkārtīgu satraukumu, kas viņus arī pamudinājis uz šādu nežēlīgu izrīcību.

No otras puses, šādos apstākļos mums ir vieglāk sa­prast nelaimīgā laulātā pāra rīcības motīvus. Viņiem pa­tiešām netrūka iemeslu bažām, vai tikai arī paši nekļūs par līdzīgas diskriminācijas upuriem kā minētās «helē­nistu» atraitnes. Novērtējot situāciju Ananijas un Sapfi­ras acīm, mums jāsecina, ka viņu rīcībā izpaudās ne tik daudz egoisma un mazdūšības, kā neaizsargātu un iebie­dētu cilvēku pašsaglabāšanās reflekss, nevēloties nonākt pilnīgā atkarībā no tik nedrošas, savstarpēju ķīviņu plo­sītas vides.

Protams, visi šeit izsacītie apsvērumi ir tikai minē­jumi. Taču kaut kādā mērā tos apstiprina vēstures fakts, ka pati baznīca drīz vien atteicās no sākotnēji tik ļoti aizstāvētās mantas kopības. Atteicās nevis tāpēc, ka būtu to gribējusi, bet gan pašas dzīves spiesta. «Apustuļu darbos» īsi aprakstītie notikumi liecina, ka jau ļoti agri kristiešu vidē sācies dezintegrācijas process. Un ir zi­nāms, ka šāda veida pārkārtojumi nenoris bez konflik­tiem. Droši vien arī šeit šo procesu pavadīja dramatiska sasprindzinājuma brīži un varbūt neiztika pat bez cil­vēku upuriem.

Vai tāpēc nebūtu iespējams, ka nostāstā par Ananiju un Sapfiru ietverta hagiogrāfiski pārveidota atbalss par vienu no šādiem traģiskiem notikumiem, kas dziļāk par citiem iespiedusies tautas kolektīvajā atmiņā? Ja uzska­tīsim par iespējamu atbildēt uz šo jautājumu apstiprinoši, tad šo nostāstu nevarētu atzīt par tautas iztēles augli,

kā mēs to sākumā darījām, bet gan par vienu no tiem piemēriem, kuri apstiprina domu, ka teiksmās bieži vien atrodams kāds vēsturiskas patiesības kodols.

STEFANA MOCEKĻA NĀVE

Pēc epizodes ar Ananiju un Sapfiru «Apustuļu darbos» seko stāstījums par Stefana darbību un mocekļa nāvi. Tas ir interesants ne tikai sava dramatisma pēc, bet galvenokārt tālab, ka ļauj izdarīt virkni interesantu secinājumu, kuri sniedz dziļāku ieskatu agrīnās kristie­tības attīstības ceļos.

Vispirms mēs uzzinām, ka strīds par mantas sadali, kas bija tiešais iemesls «helēnistu» atklātajam dumpim, patiesībā iezīmēja daudz dziļākas un seku ziņā nozīmī­gākas pretrunas, nekā tas varētu likties. «Helēnisti» un Jeruzalemes nacarieši bija divi stipri atšķirīgi Kristus piekritēju grupējumi. Atšķirības viņu mentalitātē, para­žās, domāšanas veidā, bet vispirms attieksmē pret jūda- ismu bija tik dziļas, ka pat kopīgā ticība Jēzus mesi­jas lomai nespēja tās izlīdzināt. «Helēnisti», jau kopš bērnības uzņemdami grieķu kultūru, pieraduši pie Vidus­jūras baseina biezi apdzīvoto metropoļu demokrātiska­jām brīvībām, visumā bija liberāli domājoši cilvēki. Šiem ciemiņiem no plašās pasaules droši vien smieklīga un pretīga likās provinciālā aprobežotība, kas piemita viņu Jeruzalemes ticības brāļiem, kuri sevi uzskatīja par orto­doksāliem ebrejiem un stingri ievēroja visus jūdaisma priekšrakstus.

Nav grūti iedomāties, kāds satraukums pārņēma lē­nīgos, templim uzticīgos nacariešus, kad viņu pulkā no­teicošu vārdu sāka iegūt «helēnisti», jo sevišķi jaunais aģitators ar kvēlo temperamentu un ugunīgajām runas dāvanām — Stefans, kura drosmīgie uzskati varēja radīt sektai lielas briesmas. Un patiesi, viņu bažas drīz vien attaisnojās visai traģiskā kārtā. Stefanu apcietināja un nodeva sinedrija tiesai. Liecinieki viņu apsūdzēja, ka tas savās runās zaimojis dievu, pareģodams, ka templis tikšot nopostīts, un apgalvodams, ka Jēzus vārdi stāvot augstāk par Mozus likumiem.

Kā jau asa rakstura cilvēks, Stefans tiesā neaizstāvē­jās, bet gan pieņēma apsūdzētāja pozu. Dibinādamies uz Veco derību, viņš dedzīgā runā pārmeta ebrejiem, ka jau kopš patriarhu laikiem viņi allaž uzstājušies pret dieva gribu, līdz beidzot situši krustā Jēzu. «Jūs, stūr­galvji, ar nešķīstām sirdīm un nedzirdīgām ausīm, jūs vienmēr pretojaties svētajam garam, kā jūsu tēvi, tā arī jūs. Karu no praviešiem jūsu tēvi nav vajājuši? Viņi no­nāvējuši tos, kas iepriekš sludinājuši taisnā nākšanu, kura nodevēji un slepkavas jūs tagad esat kļuvuši…» («Apustuļu darbi», 7:51—52).

Pārgalvīgā runa, protams, izraisīja neredzētu satrau­kumu. Saniknotais pūlis, ko uzkūdīja fanātisks farizejs, vārdā Sauls, izvilka Stefanu ārpus pilsētas un nomētāja ar akmeņiem. Šajos dramatiskajos apstākļos mēs pirmo reizi sastopamies ar vēlāko apustuli Pāvilu, ģeniālo kris­tietības izplatītāju.

Nostāstā par Stefana mocekļa nāvi ir zināmi robi, kas izraisa būtiskas pārdomas. Lasot tekstu, rodas iespaids, ka pūlis aizvilcis Stefanu, izjaukdams tiesas izmeklē­šanu, un tāpēc sinedrijs nav paguvis viņam formāli pie­spriest nāves sodu, nomētājot ar akmeņiem, kāds ebre­jiem bija parastais sods par dieva zaimošanu. Bet tūlīt tālāk lasām, ka soda izpildītāji nolikuši savas drēbes pie kāda jaunekļa kājām, «kam vārds bija Sauls» («Apustuļu darbi», 7:58). Šis apstāklis pretēji mūsu pieņēmumam drīzāk liecina par to, ka ticis izpildīts likumīgs tiesas spriedums, nevis notikusi patvarīga izrēķināšanās. Ir zi­nāms, ka ebreju tiesvedībā bija nostiprinājusies tradīcija, pēc kuras nāves sprieduma izpildītāji, gatavodamies no­tiesāto nomētāt ar akmeņiem, savas virsdrēbes nolikuši pie apsūdzētāja kājām.

Tā mēs galu galā arī nezinām pateikt, vai pie Stefana nāves vainojami priesteri vai arī tikai Sauls. No stāstī­juma varētu secināt, ka Sauls, vēlākais Pāvils, vajājis «helēnistus» pats uz savu roku, bet vēlāk savā runā ķē­niņam Agripam viņš divas reizes pasvītro, ka darījis to priesteru uzdevumā.

Ar Stefana mocekļa nāvi aizsākās vispārējs vajāšanu vilnis, un šajā terorā Sauls ar savu nežēlību un fanā­tismu ieņēma pirmo vietu. «Apustuļu darbu» autors par viņu bez aplinkiem saka, ka «Sauls postīja draudzi, gāja pa namiem, tverdams vīriešus un sievietes, un nodeva tos cietumā» («Apustuju darbi», 8:3). Bet mazliet vēlāk viņš tiek pieminēts kā cilvēks, kurš «vēl draudus un nāvi šņākdams pret'tā kunga mācekļiem, gāja pie augstā priestera un lūdza no tā vēstules sinagogām Damaskā, lai, atradis kādus šīs mācības piekritējus, vīriešus vai sievietes, tos saistītus vestu uz Jeruzalemi» («Apustuļu darbi», 9:1—2).

Vajātos pārņēma panika. Kas vien varēja, pameta Je­ruzalemi un meklēja patvērumu citos novados. Tā jau pirms Pāvila misijas ceļojumiem radās jauni kristietības centri Jūdejā, Galilejā, Samarijā, Feniķijā, Kiprā, bet jo sevišķi helēnisma brīnišķīgajā metropolē Antiohijā. Drīz vien jauni kristietības piekritēji tika iegūti arī citās tau­tās, vispirms tādās, kuras runāja grieķu valodā. Viens no «helēnistu» septiņu vīru komitejas locekļiem, Filips, Samarijā kristietībai pievērsis Etiopijas ķēniņienes gal­minieku, bet Pēteris kristījis romiešu virsnieku Kornēliju un viņa saimi un, par spīti ebreju reliģijas priekšrak­stiem, nevilcinājies pat sēsties ar tiem pie viena galda.

Stāstījumā par vajāšanām atrodam norādi, kurai pa­teicoties uzzinām, ka kristieši izklīduši, «izņemot apus­tuļus» («Apustuļu darbi», 8:1). Šīs norādes lakonisms ir intriģējošs, tas skubina uz pārdomām un minējumiem. Kāpēc apustuļi, par spīti asiņainajām vajāšanām, palika Jeruzalemē? Vērīgāk ielūkojoties «Apustuļu darbos», va­ram konstatēt, ka apustuļu stāvoklis vajāšanu-laikā ne­maz nav bijis tik draudīgs, kā varētu likties pirmajā acu uzmetienā. Sev par pārsteigumu, mēs uzzinām, ka vajāto nacariešu vadoņi ne tikai nav slēpušies, bet izturējušies tā, it kā tiem vispār nekas nedraudētu. Tā vien liekas, ka vajāšanu lavīna gājusi viņiem secen, tos nemaz neskar­dama. Šās situācijas dīvainību vēl vairāk pasvītro fakts, ka arī tiem kopienas locekļiem, kurus viņi tieši aprūpēja, vajātāji nenodarīja nekāda ļaunuma.

Tiesa, apustuļi divi reizes kā apsūdzētie stājās si- nedrija priekšā, taču tas notika pirms Stefana nomētāša- nas ar akmeņiem un pirms bija sākušās vajāšanas, tātad tam nebija nekāda sakara ar Saula teroristisko akciju. Turklāt apustuļi abos gadījumos drīz tika atbrīvoti — pirmo reizi pēc izteiktā brīdinājuma, otro — pēc šaustī­šanas. No Gamaliēla aizstāvības runas redzams, ka tiesu spriedošie priesteri nepavisam nav uztraukušies, kad viņš izvirzījis argumentu, ka mācība par jauno mesiju nākot no dieva un tāpēc esot patiesa. Acīmredzot tas bija jū­daisma ietvaros norisošs doktrināls strīds jeb viens no daudzajiem disputiem, kādi tolaik Jeruzalemē notika starp daždažādām jūdaisma sektām un strāvojumiem. Droši vien šo iemeslu pēc apustuļi, neraugoties uz tiem izteikto brīdinājumu, nejutās spiesti ierobežot vai nokon- spirēt savu misijas darbību. Vēl aizvien viņi publiski uz­stājās pilsētā un tempļa pagalmā, un jeruzalemieši viņiem nelika ceļā nekādus šķēršļus.

Bet kāds bija stāvoklis pēc lielajām vajāšanām? Mums vispirms pārsteigumu sagādā tas, ka apustuļi pēc pašu gribas un neviena nepiespiesti var gan aiziet no pilsētas, gan arī brīvi tajā atgriezties, bez jebkādiem šķēršļiem uzturot kontaktus ar jaunajiem kristietības centriem ci­tās zemēs un pilsētās. Tā, piemēram, Pēteris un Jānis steidzās uz Samariju palīgā Filipam pagānu atgriešanā. Vēlāk Pēteris dodas uz Lidiju, Jopi un Cezareju, kur viņš dziedinājis slimniekus un pat no miroņiem pamo­dinājis meitiņu Tabitu. Viņa misijai bija arī tāds panā­kums kā romiešu virsnieka Kornēlija pievēršana kristie­tībai.

Par to, ka nacariešu kopiena turpinājusi pastāvēt un darboties kā organizācija, mēs uzzinām no netiešiem, to­mēr diezgan drošiem avotiem — no pāris raksturīgām piezīmēm. Ja kopiena būtu likvidēta, tā nevarētu sūtīt sa­vus emisārus uz citiem kristiešu centriem, piemēram, Barnabu uz Antiohiju un «praviešus» ar lūgumu glābt Jeruzalemes brāļus no tiem draudošā bada. Ziedojumu ceļā savākto naudu atveda Barnaba un Sauls, bet, at­griezdamies Antiohijā, paņēma sev līdzi Jāni, sauktu par Marku, kuru mēs vēl dažu labu reizi pieminēsim. Pret kopienas izsacītām apsūdzībām vajadzēja aizstāvēties pat Pēterim, kad viņam pēc atgriešanās no Cezarejas ticis pārmests, ka viņš ēdis kopā ar pagāniem. Tas apliecina ne tikai kopienas ortodoksālismu, bet arī autoritāti dok- trinālu jautājumu izšķiršanā. Šajos apstākļos «Apustuļu darbu» autoram patiešām bija pamats apgalvot, ka «draudzei visā Jūdejā, Galilejā un Samarijā bija miers, un tā auga un dzīvoja tā kunga bijībā un pilnam bau­dīja svētā gara iepriecu» («Apustuļu darbi», 9:31).

Tātad Galilejas mesijas piekritēji dzīvojuši miera un iecietības gaisotnē arī Jeruzalemē. Šāds stāvoklis ilga līdz tam brīdim, kad viņi pāris gadu (ap 64. g.) pirms

Jeruzalemes aplenkšanas nolēma izceļot aiz Jordānas, Tiesa, četrdesmito gadu sākumā no zobena gāja bojā Jāņa brālis apustulis Jēkabs Vecākais un cietumā lika ieslodzīts Pēteris, taču tas nenotika pēc sinedrija rīko­juma, bet gan pēc Hēroda Agripas pavēles. Tā neap­šaubāmi bija politiski motivēta represija un nevis reli­ģiskas vajāšanas akts.

Piebildīsim vēl, šoreiz gan dibinādamies uz citiem avo­tiem, un proti, uz Jozefu Flāviju un Eisebiju, ka «tā kunga brālis» Jēkabs Taisnīgais, kurš astoņpadsmit gadu bija Jeruzalemes draudzes priekšnieks, pēc augstā pries­tera Ananijas II sprieduma 62. gadā tika nomētāts ar akmeņiem. Taču arī tas bija savrups gadījums. Jēkabs, viens no agrīnās kristietības yaldzinošākajiem tēliem, kuram vēlāk piegriezīsim lielāku vērību, visu savu mūžu bija palicis stingrs Mozus ticības piekritējs un, pateico­ties savai dievbijībai, baudīja lielu autoritāti ne tikai nacariešu vidū, bet arī visā ebreju sabiedrībā. Nevienam ne prātā nebūtu nācis pārmest viņam ķecerību, tāpēc priestera spriedums izraisīja Jeruzalemē nepieredzētu sašutumu. Ebreji iesniedza Romas prokuratoram asu pro­testu, un Ananija, kas tikai kopš tris mēnešiem atradās virspriestera godā, tika atcelts no amata. Sī notikuma norise neatstāj nekādu šaubu, ka šeit runa bijusi tikai par kādu konfliktu pašu ebreju sabiedrībā, varbūt pat notikusi personiskā izrēķināšanās starp neieredzēto virs­priesteri un daudz populārāko Jēkabu, kurš it kā būtu varējis apdraudēt augstās amatpersonas varu.

Cik lielā mērā Jēkabs bijis ortodoksāls jūdaisma pie­kritējs, mēs uzzinām no Pāvila vēstules galatiešiem. Tajā mēs starp citu lasām: «Bet, kad Pēteris nonāca Antioķijā, tad es atklāti nostājos viņam pretim, jo viņš bija apsū­dzams. Proti, pirms kādi no Jēkaba ļaudīm bija nākuši, viņš ēda kopā ar pagāniem; bet, kad šie atnāca, tad viņš atrāvās un nošķīrās, bīdamies no jūdiem. Un līdz ar viņu liekuļoja arī pārējie jūdi, un arī Barnabu viņu liekulība aizrāva sev līdz» (Pāvila vēstule galatiešiem, 2:11—14). No šiem rūgtuma pilnajiem vaļsirdīgajiem vār­diem redzam, cik liela un nepārsūdzama bijusi Jēkaba autoritāte un ar kādu nelokāmību viņš saucis pie kārtī­bas pat šajos jautājumos svārstīgo Pēteri, rūpēdamies, lai nacariešu kopiena ne soli neatkāptos no jūdaisma prasībām.

CĪŅA PAR KRISTIETĪBAS KONCEPCIJU

Pēc ķīviņa Antiohijā Pāvila raizes nemitējās. Gan­drīz visās Vidusjūras pilsētās, kuras viņš apmeklēja sa­vos misijas braucienos, Pāvils sastapās ar niknu, pat viņa dzīvību apdraudošu opozīciju no ortodoksālo ebreju puses. Šajos uzbrukumos jaušama sistēma, un tāpēc da­žiem Bībeles pētniekiem radušās aizdomas, ka šos inci­dentus organizējuši aģenti, kurus no Jeruzalemes sūtījis Jēkabs vai kāds no Jēkabam tuvu stāvošajiem cilvēkiem.

Par vienu sevišķi interesantu epizodi šajā ilggadējā cīņā ap kristietības koncepciju mēs uzzinām no Pāvila vēstules galatiešiem. Pāvils iestājās par to, ka jaunajai reliģijai jābūt ar universālu raksturu. Viņš centās pa­nākt, lai tai varētu pieslieties cilvēki no pagānu pasau­les, nepakļaujoties bargajam «Toras jūgam», tas ir, jū­daisma rituāla sīkumainiem priekšrakstiem, jo sevišķi attiecībā uz apgraizīšanu. Jēkabs, Pēteris un citi naca- rieši uzskatīja sevi par ortodoksāliem jūdaisma piekri­tējiem, un viņiem bija grūti samierināties ar domu, ka kopienā var ienākt jūdaismam sveši, tā likumiem nepa­kļauti cilvēki. Turpretim Pāvils, apzinādamies, cik sva­rīgs šis jautājums ir kristietības tālākajai attīstībai, labāk bija ar mieru stāties konfliktā ar brāļiem ebrejiem, nekā atsacīties no savas koncepcijas.

Taču viņam ne prātā nenāca, ka vairāki no jaunat­grieztajiem pagāniem šajā cīņā, tēlaini izsakoties, dos viņam triecienu no muguras. Bet izrādījās, ka galatiešu kopiena, droši vien pakļaudamās jūdeokristiešu aģitatoru spiedienam, pārgājusi jūdaismā un pat ieviesusi obligātu apgraizīšanas rituālu. Pāvils bija satriekts, laikam nespē­dams saprast, kāpēc tieši helēniskie galatieši, kuriem nebija nekā kopīga ar jūdaismu, pēkšņi pārvarējuši savu riebumu pret šo rituālu. Taču šā fakta izskaidrojums meklējams Galatijas kultūras un reliģiskās dzīves kon­tekstā. Galatieši, būdami ķeltu cilmes tauta, kādreiz bija pametuši savu dzīves vietu Gallijā un devušies pasaulē, meklēdami jaunu dzimteni. Mūsu ēras 390. gadā viņi iebruka Romā, bet vēlāk pārcēlās uz Mazāziju. Atnācēji Anatolijā izveidoja savu valstiņu un, gadiem ritot, pil­nīgi helenizējās. Bet Anatolijā kopš neatminamiem lai­kiem pastāvēja frīģiešu dievietes Ķibeles un viņas jau­

neklīgā mīļākā Atija kults. Atijs bija pazīstams ar to, ka neprāta lēkmē pats sevi bija kastrējis. Pavasarī, die­višķīgo mīlnieku svētkos, tika uzvestas mistērijas, kuru saturs bija Atija pašsakropļošanās, viņa nāve un aug­šāmcelšanās. Tāpat notika procesijas un gājieni, bet vis­vairāk — orģiastiskas dejas, kuru laikā līdz ekstāzei no­vestie anatolieši Atijam par godu paši sevi sakropļoja.

Mīts par dieva nāvi no pašsakropļošanās un viņa vē­lāko augšāmcelšanos, protams, simbolizēja mirstošās un atkal atdzimstošās dabas ritmu. Tātad šis kults bija sais­tīts ar zemkopību — turienes iedzīvotāju eksistences pa­matu. Galatiešus, kuru dzīve tāpat dibinājās uz zemko­pību un kuri jau trīs simti gadu bija nodzīvojuši Ana­tolijā, nevarēja neietekmēt šis kults, ko pavadīja iztēli rosinošas svinības, pauzdamas no dabas kaprīzēm at­karīgās tautas cerības. Tāpēc apgraizīšanās viņiem ne­bija nekas svešs un atbaidošs. Pietika ar spēcīgāku im­pulsu no jūdaismam uzticīgo ticības brāļu puses, lai ga­latieši šo senebreju rituālo izdarību identificētu ar tau­tas tradīcijās sakņoto anatoliskā kulta praksi.

Kad pēc trešā misijas ceļojuma Pāvils atkal iegriezās Jeruzalemē, bija pagājuši vairāk nekā divdesmit gadu, kopš viņš bija devies uz Damasku kā sinedrija aģents. Šajos divdesmit gados Jeruzalemes nacariešu kopienā nekas nebija mainījies. Sekta «tā kunga brāļa» Jēkaba vadībā vēl aizvien bija tāda pati kā pašā sākumā — viena no daudzām sektām Vecās derības ietvaros.

Tādēļ nav nekāds brīnums, ka, Pāvilam ierodoties pie Jēkaba un kopienas vecajiem, pret viņu tūlīt vērsās ar nopietniem pārmetumiem. «Brāli, tu redzi, cik tūkstoš jūdu ir kļuvuši ticīgi,» mēs lasām «Apustuļu darbos», «un visi ir dedzīgi bauslības piekritēji; bet tie dabūjuši zināt par tevi, ka tu visus jūdus, kas dzīvo pagānu vidū, mācot atkrist no Mozus, sacīdams, lai viņi neapgraiza savus bērnus un nedzīvo pēc tēvu ierašām» (21:20, 21).

Pāvils pakļāvās vecajo prasībām un septiņas dienas templī šķīstījās no apgrēcības un nesa upuru dāvanas. Bet, kad, neraugoties uz šo grēku nožēlu, sakūdītais pūlis gribēja ar viņu izrēķināties, Pāvils izmisīgi zvē­rēja, ka viņš joprojām esot viens no viņiem — ebreju valodā runājošs Mozus ticības piekritējs.

Bet atgriezīsimies divdesmit gadu tālākā pagātnē, Ste­fana un viņa draugu tiesāšanas laikā. Izbrīnu rada tas, ka

Sauls, uzsākot «helēnistu» vajāšanas, it kā neko nebūtu dzirdējis par apustuļiem, Tomēr grūti ticēt, ka tik mazā pilsētā, kāda tolaik bija Jeruzaleme, Sauls nebūtu neko zinājis par viņiem. Bet šodien mēs jau varam izskaidrot, ko tas nozīmē. Tā kā Jeruzalemes nacariešu kopiena, kā jau minēts, divdesmit gados nebija ne soli atkāpusies no jūdaisma, nevar būt nekādu šaubu, ka vēl lielākā mērā tas tāpat bijis šīs kopienas pastāvēšanas pirmajā laikā. Sādā gadījumā Sauls vienkārši neredzēja nekādu atšķi­rību starp nacariešiem un pārējiem, tolaik dažādās sek­tās un novirzienos sašķeltiem dievbijīgajiem ebrejiem. Tāpat nacariešu mesiānisms viņu nevarēja mulsināt, jo mesiānisma ideju sludināja arī citas jūdu sektas, kuras netika uzskatītas par ķeceriem, piemēram, esēni. Ticību mesijam ebreji neuzskatīja par noziegumu, jo pravieši tā atnākšanu jau izsenis bija sludinājuši. Jaunās sektas adeptiem neņēma ļaunā, ka viņi par mesiju atzina Jēzu, ja vien tie palika uzticīgi Toras priekšrakstiem. Bet Jē­kabs ar saviem biedriem ik dienas templī skaitīja lūg­šanas, iemantodams vispārēju cieņu ar savu lielo diev­bijību, tikumīgu dzīvi un Mozus ticības rituālo priekš­rakstu nelokāmo izpildi.

Iemeslu satraukumam deva tikai tie Jēzus piekritēji, kurus «Apustuļu darbu» autors dēvē par «helēnistiem». Ieradušies no dažādām helēniskās pasaules pilsētām, viņi šokēja provinciālos Jeruzalemes iedzīvotājus ar b'rīvām paražām un kritiskiem izteicieniem par dažādiem kutelī­giem tematiem. Daži no šiem izteicieniem jau tieši atgādi­nāja zaimošanu, ķecerību un dumpi pret sinedrija varu.

Stefana aizstāvēšanās runa, kuras fragmentus mēs iepriekš citējām, liecina, cik tālu «helēnisti» bija nonā­kuši savā radikālismā. Stefans tajā iztēlo visu ebreju tautas vēsturi kā nepārtrauktu dieva gribas pārkāpšanas procesu, bet secīgās ebreju paaudzes — kā noziedznie­kus, kuri slepkavojuši savus praviešus un beidzot situši krustā arī Jēzu no Nacaretes. Līdz ar to ir pilnīgi skaidrs, ka «helēnisti» noteikti novērsušies no Vecās derības, pretstatījuši sevi tai un pat, apzināti vai neapzināti, kļu­vuši par Mozus ticības noliedzējiem.

Tāpēc nav nekāds brīnums, ka Sauls, iecietīgi izturē­damies pret lojālajiem jūdeokristiešiem, «helēnistus» uz­skatīja par bīstamiem avantūristiem, kurus par katru cenu vajadzēja apvaldīt. Viņi taču pilsētā ieviesa bīs­tamu ideju dīgļus, kuri ebrejiem draudēja ar nepārredza­mām sekām, jo varēja izraisīt jukas, ko romieši izman­totu par bruņotas intervences ieganstu, un varbūt pat reliģisko šķelšanos.

Vai Saula attieksme pret abiem nacariešu nogrupē­jumiem patiesi bijusi tik atšķirīga, kā mēs to centāmies pierādīt? Vai šī hipotēze nav dibināta uz pārāk patva­ļīgiem pieņēmumiem? «Apustuļu darbu» autors šajā ziņā mums nenāk palīgā ar precīzāku informāciju, taču viņa stāstījumā atrodam dažas detaļas, kuras netieši apstip­rina mūsu tēzi.

Tā, piemēram, lasot «Apustuļu darbus», mēs uzzinām, ka pēc dramatiskās bēgšanas no Damaskas Sauls atkal parādās Jeruzalemē. Un tad notiek pavisam dīvainas lietas: viņš dodas tieši pie Pētera un Jēkaba, bet pēdējie, kad Barnaba tos pārliecina, ka Saula pievēršanās Kristum ir patiesa, bez jebkādiem iebildumiem, uzņem viņu savā sabiedrībā. Un kopš šā brīža, kā raksta «Apustuļu darbu» autors, «viņš bija pie tiem Jeruzalemē, nāca un gāja, droši sludinādams tā kunga vārdu» («Apustuļu darbi», 9:28). Tātad Sauls bija rīkojies kā cilvēks, kurš neapzi­nās nekādas vainas, un arī apustuļi neko neņem viņam ļaunā.

Toties «helēnisti», ar kuriem Sauls tāpat gribēja stā­ties sakaros, izturējušies pavisam citādi — tie gribējuši Sauļu nogalināt, tā ka viņam vajadzējis no pilsētas aiz­bēgt. Kāpēc «helēnisti» vērsās pret Saula dzīvību ar tādu naidu un niknumu? Gluži vienkārši tāpēc, ka tieši viņi, bet nevis Jēkaba ļaudis, bija bijuši Saula terora upuri, viņi Saula vainas dēļ bija zaudējuši savus tuviniekus un draugus un vēl pavisam nesen bija spiesti bēguļot un slēpties no Saula bendēm.

«HELĒNISTI» UN CITI

Visi šie apstākļi un notikumi nepārprotami liecina, ka Jeruzalemes kristieši jau ļoti agri bija sašķēlušies di­vās atšķirīgās nometnēs. «Apustuļu darbos» mēs atrodam dažus norādījumus, kas ļauj novērtēt, cik ļoti šī sada­līšanās padziļinājusies kopš «helēnistu» dumpja un at­šķelšanās laikiem. Nav jāaizmirst, ka Jeruzaleme patie­sībā tolaik bija pavisam maza pilsēta. Lai gan tā bija kustīgu ļaužu pūļu pārblīvēta, tomēr grūti iedomāties, ka Jeruzalemes pastāvīgie iedzīvotāji vismaz pēc izskata nepazītu cits citu. Viņi taču diendienā sastapās šaurajās ieliņās, kur gandrīz vārda burtiskā nozīmē vajadzēja sa­skarties ar elkoņiem, un tāpat daudz laika pavadīja tempļa pagalmā, kam Jeruzalemē bija tāda pati nozīme kā forumam Romā vai tirgus laukumam un tautas sa­pulču vietai grieķu pilsētās. Taču taisni neticamā kārtā «helēnistiem» kādu laiku nebija ne mazākās nojausmas, ka Sauls uzturas pilsētā, satuvojies ar apustuļiem un ne­traucēti uzstājas ar savu mācību viņu vidū. Par Saula at­rašanos Jeruzalemē «helēnisti» uzzināja tikai tad, kad Sauls pats bija viņiem tādu ziņu devis. Grūti atrast vēl labāku pierādījumu tam, cik dziļš jau bija kļuvis šķelša­nās process starp abiem nacariešu grupējumiem.

Taču tas vēl nav viss. «Apustuļu darbos» mēs lasām: «Viņš (Sauls) runāja arī un cīnījās ar helēnistiem; bet tie meklēja viņu nonāvēt. Brāļi, to manīdami, viņu aiz­veda uz Cezareju un aizsūtīja uz Tarsu» («Apustuļu darbi», 9:29—30). Tātad Jēkaba ļaudis nav saudzējuši spē­kus un līdzekļus, pūlēdamies paglābt Sauļu no atriebēju rokām, lai gan viņi nevarēja nezināt, ko «helēnisti» bija izcietuši no nesenā vajātāja. Kāpēc jūdeokristieši izturē­jās tik iecietīgi? Vai tikai dvēseles dzīlēs viņi nebija pārliecināti, ka Sauls rīkojies pareizi, apvaldīdams bīsta­mos ķeceru avantūristus? Vai arī varbūt viņu rīcību no­teica tikai gluži cilvēciskas piedošanas jūtas, redzot, ka cilvēks pārsvītrojis savu baismo pagātni un tagad pie­slējies viņiem? Neatkarīgi no tā, kādi bija šīs rīcības patiesie motīvi, nenoliedzams ir fakts, ka abi kristiešu grupējumi jau tad gāja atšķirīgus ceļus un bija pat dziļā naidā viens ar otru.

Mēs nule parādījām, ka loģiskas dedukcijas ceļā var izlasīt to, ko autors apzināti vai neapzināti noklusējis un ko it kā neviļus paudis netieši starp rindām. Rezultāti, ko mēs šādas kritiskas analīzes ceļā esam sasnieguši, ir pārsteidzoši un ļoti noderīgi, lai labāk izprastu to, kas patiešām noticis kristietības pastāvēšanas pirmajos gados.

Tātad mēs nonācām pie secinājuma, ka Sauls nav va­jājis nacariešus kā tādus, bet gan vienīgi radikālā «he­lēnistu» strāvojuma pārstāvjus un viņu uzskatu galveno paudēju Stefanu. Un ne jau par to, ka «helēnisti» at­zina Galilejas pravieša mācību, bet gan par viņu karei­vīgo nostāju, kas pilsētā varēja izraisīt politiskas jukas. Ebreji šāda veida manifestācijas nomāca jau pašā iedīglī, bīdamies — un ne bez iemesla — no romiešu okupantu bruņotas intervences.

Sauls nenostājās Mozus ticības sardzē, kurai, viņaprāt, no nacariešu puses nekas nedraudēja, bet gan aizstāvēja iekārtu, uz kuras balstījās ebreju tautas sensenā sabied- driskā satversme un sinedrija vara un kuru centās gāzt «helēnisti». Viņa rīcības motīviem bija politisks, bet nevis reliģisks raksturs. Tāpēc nebūs nekāds paradokss, ja sacīsim, ka kristiešu vajāšanu tādā nozīmē, kādā par to runā baznīcas tradīcija, tolaik vispār nav bijis.

Šis secinājums starp citu mums ir jo interesantāks tā­pēc, ka ļauj dziļāk izprast Pāvila savdabīgās iekšējās pa­saules aprises. Kā zināms, viņa pievēršanās nacariešu ticībai bija pēkšņa un varētu likties paradoksāla. Tā bija itin kā iekšēja atklāsme, kaut kas līdzīgs tam, ko šodien mēs mēdzam dēvēt par radošu iedvesmu. Tāpēc nav ko brīnīties, ka cilvēki, kuriem skaidrā atmiņā vēl bija sinedrija nesenā bargā emisāra ekscesi, šo negaidīto pār­vērtību uzskatīja vienkārši par brīnumu.

Turpretim mēs, bruņojušies ar «Apustuļu darbu» tek­stos smeltām, kaut arī sīkām, taču nozīmīgām faktogrā- fiskām ziņām, šodien saprotam, ka šis pēkšņais pavēr­siens patiesībā bija neizbēgams, jo Saula raksturā bija visi priekšnosacījumi, lai viņš kļūtu par Pāvilu. Vispirms, kā mēs to neapstrīdami tikām noskaidrojuši, viņam ne­bija nekādu personisku vai reliģisku aizspriedumu pret cilvēkiem, kuri, saglabādami uzticību jūdaismam, ticēja Jēzus dievišķīgajai misijai. Viņš pret tiem ne tikai kā nepacēla roku, bet patiesībā tie viņam bija pat tuvāki, nekā viņš sākumā bija domājis. Sauls taču bija farizejs, bet farizeji, pretmetā saducejiem, arī ticēja dvēseles ne­mirstībai, mirušo atmodai un praviešu pasludinātā me­sijas atnākšanai. Ticību mesijam no pārliecības, ka tāds ir Jēzus, šķīra tikai viens solis. Un noteiktā brīdī ceļā uz Damasku Sauls šo soli bija spēris. Viss, ko mēs par to uzzinām kā no paša Pāvila stāstījuma, tā arī no «Apus­tuļu darbu» autora, rāda, ka tas patiesībā nebija brīvas izvēles akts, bet gan drīzāk psiholoģiska nepieciešamība, kas izrietēja no viņa garīgā priekšnoskaņojuma un feno­menāli asās prāta uztveres.

Rezultātiem, kādus mēs guvām, rūpīgāk pārlasot tek­stu, ir nozīme vēl citā ziņā. Kādā no iepriekšējām no­daļām, saskaņā ar Bībeles pētnieku lielākās daļas do- _ mām, mēs izsacījām uzskatu, ka Jeruzalemes nopostīšana (70. g.) bijusi īpatnēja šķirtne, kas baznīcas vēsturi sa­dala divos skaidri iezīmētos posmos: jūdeokristietības fāzē un universālistiskajā fāzē, kad kristietība izplatījās visos plašās grieķu un romiešu pasaules nostūros.

Bet tagad mēs nonākam pie pārliecības, ka 70. gads ir pārāk vēls laika posms šīs demarkācijas līnijas iezīmē­šanai baznīcas agrīnajā attīstības posmā. Sī lūzuma ten­dence skaidri saskatāma jau «helēnistu» dumpja laikā, it sevišķi Stefana ievērojamajā runā sinedrija tiesā, jo tajā skaidri samanāmas šķelšanās pazīmes.

Atbilstoši Bībeles zinātnieku izstrādātajai hronoloģis­kajai tabelei šie notikumi iekrīt aptuveni 35.—36. gadā, tātad gadus trīsdesmit piecus pirms Jeruzalemes izpos­tīšanas un — pats dīvainākais — nedaudz gadu pēc Jē­zus nāves. Tas ir visai pamācošs fakts, jo rāda, cik agri Jēzus mācība sākusi atšķelties no sava jūdaistiskā celma. Kā mēs jau zinām, tas notika, pateicoties t. s. «helēnis­tiem» jeb grieķu valodā runājošiem ebrejiem, kuriem vajadzēja pamest Jeruzalemi. Iekārtojušies uz pastāvīgu dzīvi Vidusjūras helēniskajās metropolēs, viņi tur kļuva par kristietības pionieriem, tajā pašā laikā pakāpeniski pakļaudamies jaunās vides pārveidojošajai ietekmei.

Kristiešu draudzēs, kas izauga kā sēnes pēc lietus gar visu Vidusjūras piekrasti, iestājās aizvien jauni piekri­tēji, bet šiem jaunatgrieztajiem Jeruzaleme šķita maza eksotiska pilsētiņa kaut kūr tālā pasaules nomalē. Pa­tiesībā viņi nemaz nezināja, kas īsti bijis Jēzus, kādas bijušas viņa dzīves gaitas. Tas, ko viņiem pastāstīja, at­tiecās uz Jēzus dievišķīgo sūtību, ciešanu dienām, krustā sišanu un augšāmcelšanos. Viņi mīlēja Jēzu tāpēc, ka cilvēces grēku izpirkšanai tas izvēlējies tādu pašu nāvi, ar kādu tika sodīti arī viņi — Romas impērijas plebeji, apspiestie, kuriem nebija nekādu cilvēku tiesību. Mīles­tībā, ilgās un cildinājumā, ko ticīgo masās izraisīja Jē­zus, viņi, protams, alka uzzināt, kāds bijis šis cilvēks, ko viņš runājis, kā izturējies ikdienas dzīvē, kāds izska­tījies. Katru zināšanu kripatiņu par to viņi kāri uztvēra un pastāstīja citiem.

Bet ziņas no tālās ebreju provinces pienāca skopas, bieži vien sagrozītas un tālajā cejā zaudējušas spilgtumu. Cerības sastapt kādu no notikumu aculieciniekiem, kuri šad un tad parādījās helēniskajās metropolēs, bija pavi­sam niecīgas. Viņu taču bija tik maz, bet kristiešu skaits sniedzās tūkstošos un tūkstošos vīriešu un sieviešu. Tur­klāt šie patiesie vai arī tikai šķietamie skolotāja līdz­gaitnieki, ja tos tuvāk izprašņāja, parasti pievīla. Vi­ņiem svarīgs bija tikai dievišķīgais pestītājs, kurš da­rīja brīnumus, mira krusta nāvē un trešā dienā piecēlās no miroņiem. Tā bija vienīgā patiesība, kas viņiem likās svarīga, turpretī Jēzus laicīgās dzīves gaitas viņu at­miņā ātri izbālēja. Tipisks piemērs šādam noskaņojumam bija Pāvils. No viņa vēstulēm, kas pieder pie kristietī­bas visvecākajiem dokumentiem, tā laika lasītājs varēja uzzināt gandrīz vienīgi to, ka Jēzus bija miris krusta nāvē un pēc tam augšāmcēlies. Vēstuļu autors nepiemin pat Jēzus vecākus Jāzepu un Mariju.

Praktiskiem cilvēkiem, kuri bija pieraduši just un domāt taustāmos reālistiskos tēlos, šāds vakuums bija neizturams. Tāpēc to aizpildīja tautas iztēle, izdomādama burvīgas, dziļas jēgas pilnas leģendas, nostāstus un līdzī­bas, un tā, sajaucot izdomu ar faktiem, pamazām radās dievišķīgā skolotāja dzīves stāsts. Vielu šai folkloristis- kajai daiļradei ticīgie smēlās ne tikai savās alkās, sapņo- jumos un cerībās, bet arī jūdaisma mūžsenajās mesiānis- tiskajās tradīcijās un grieķu reliģiskajās mistērijās, ar kurām viņi bija labi iepazinušies, grieķu pilsētās itin bieži vērojot šāda tipa svinības un rituālus. Tādā veidā gandrīz vai tūlīt pēc Jēzus nāves sākās šī rūgšana, ebreju un grieķu elementu sinkrētiska sakausēšanās, ku­ras gala rezultātā tad nu arī radās jaunā reliģija. Tās pamatos bija Tarsas Pāvila formulētā kristoloģija un evaņģēliju autoru sniegtais mitoloģiskais Jēzus portrets, kuram patiesībā bija visai maz kopēja ar kādreiz Galilejā klaiņojušo ebreju pravieti.

KĀ PAVILS KĻUVA PAR APUSTULI?

Kā jau mēs teicām, otrā, drusku plašākā «Apustuļu darbu» daļa ir veltīta vienīgi šo epohālo pārvērtību gal­venā ideologa Tarsas Pāvila darbībai un dzīves peripeti­jām. Tā sākas ar 13. nodaļu, taču jau agrāk mēs sastopa­mies it kā ar ievadījumu šim stāstījumam, un proti, ar nostāstu par sinedrija sīvā aģenta pāreju nacariešu pusē.

Pāvils savu ceļojumu uz Damasku nepārtrauca, bet, kā leģenda stāsta, uzturējies tur īsu laiku. Turienes ortodoksālie ebreji, gribēdami Pāvilam atriebties par no­devību, tik neatlaidīgi tīkoja pēc viņa dzīvības, ka Pā­vilam nācās glābties bēgot.. Pie pilsētas vārtiem viņam uzglūnēja slepkavas, tāpēc uzticīgie piekritēji, kurus viņš bija paguvis iemantot, nakts tumsā viņu ar virvē iesietu kurvi nolaida no cietokšņa mūra.

«Apustuļu darbu» autors apgalvo, ka bēglis devies tieši uz Jeruzalemi, kur, līdzībā izsakoties, no vilka bēg­dams, sastapies ar lāci, jo turienes «helēnisti» savukārt bija nolēmuši noslēgt ar viņu rēķinus. Lai paglābtos no uzbrucējiem, Pāvils atkal devies bēgļu gaitās, līdz galu galā patvēries savā dzimtajā pilsētā Tarsā.

Mums pieejamie ziņu avoti nezina sacīt, cik ilgi Pā­vils uzturējies Tarsā. Tomēr Pāvila vēstulēs atrodami no­rādījumi, no kuriem secināms, ka viņš tur nodzīvojis vairākus gadus. Ko Pāvils tik ilgi tur darījis? Par to nav nekādu tiešu ziņu," tomēr vēlākie notikumi sniedz pamatu dažiem minējumiem.

Tieši šajos gados, kad Pāvils uz laiku pazūd no ska­tuves, kristietības vēsturē aizvien lielāku nozīmi iegūst Sīrijas galvaspilsēta Antiohija. Antiohija tolaik bija pēc lieluma trešā pilsēta Romas impērijā ar apmēram pusmil­jonu iedzīvotāju. Savu lielisko celtņu, laukumu un dārzu pēc tā tika dēvēta par «Austrumu karalieni». Tur valdīja, protams, helēņu kultūra un iedzīvotāji, kaut gan to et­niskā cilme bija visai dažāda, runāja grieķu valodā.

Antiohijā jau kopš seniem laikiem pastāvēja plaša ebreju kolonija, par kuru Jozefs Flāvijs zina stāstīt, ka tā baudījusi daudzas privilēģijas. Tāpēc arī saprotams, ka «helēnisti», kuri vajāšanu dēļ bēga no Jeruzalemes, patvērumu meklēja vispirms Antiohijā. Pateicoties šiem imigrantiem, tur radās pēc Jeruzalemes skaitliski vislie­lākā un rosīgākā kristiešu draudze. Turklāt tā bijusi arī visturīgākā, jo no «Apustuļu darbu» turpmākā stāstī­juma izriet, ka šīs draudzes locekļi snieguši materiālu palīdzību Jeruzalemes brāļiem, kad tiem Klaudija valdī­šanas laikā vajadzēja ciest badu.

Valodas par Jēzus piekritējiem Antiohijā drīz nonāca līdz Jeruzalemei, un Jēkabs, droši vien ne visai uzticē­damies «helēnistiem», nolēma nosūtīt turp pārbaudītu cilvēku, kurš uzraudzītu un vadītu vietējos kristiešus. Viņa izvēle krita uz mums jau pazīstamo Barnabu — kādreiz mantīgo Ievītu no Kipras, kurš bija pārdevis visu savu īpašumu un iegūto naudu ziedojis apustuļiem draudzes uzturēšanai. Antiohijā Barnaba izvērta rosīgu darbību un jaunajai ticībai pievērsa lielu skaitu piekri­tēju. Draudze ātri pieauga. Barnaba viens vairs nespēja tikt galā ar saviem pienākumiem un tāpēc aplūkojās pēc kāda palīga. Viņš nolēma uzņemties grūto ceļojumu līdz Tarsai, lai no turienes sev palīgos pārvestu sinedrija bi­jušo pilnvaroto, kurš jau pirms gadiem bija pārnācis kris­tiešu pusē.

Vai Barnaba tā rīkotos, ja Pāvils Tarsā būtu dzīvojis mierīgi, nododamies tikai ikdienas dzīves rūpēm? Skaidrs, ka ne. Droši vien Pāvils būs sludinājis jauno ticību savā dzimtajā Tarsā, kā arī visā Romas provincē Kilikijā, kur atradās Tarsas pilsēta. Turklāt viņš to darīja tik cītīgi, ka vēstis par viņa darbību būs nonākušas līdz pašai Antiohijai. Citādi Barnabas rīcība nav izskaidrojama.

Seit varētu rasties jautājums, vai mēs neveltām pā­rāk daudz vērības šim šķietami nenozīmīgajam jautā­jumam. Uz to atbildēsim, ka nē, tieši otrādi. Tam, ko mums izdevies noskaidrot, izmantojot dedukcijas metodi, ir milzīga nozīme mūsu pamattēzes atbalstīšanai. Jo si­tuācija ir šāda. Kvēls ebreju patriots un farizejs pēkšņi pāriet ticībā, ar kuru viņš bija sastapies, vienīgi nesau­dzīgi vajājot tās dedzīgākos piekritējus, bet tādus, kuri viņam būtu varējuši kaut ko tuvāku pastāstīt par Jēzu un viņa mācību, droši vien nekad vispār nebija acīs redzējis. Tas nav kails apgalvojums, jo pie šīs atziņas esam nonākuši «Apustuļu darbu» teksta kritiskas analīzes ceļā.

Šajā pašā tekstā apgalvots, ka drīz pēc savas pievērša­nās Kristus mācībai Pāvilam vajadzējis bēgt no Damaskas un viņš atgriezies Jeruzalemē, kur ticies ar Jēkabu. Šeit mums jāpievērš uzmanība tam faktam, ka «Apustuļu darbu» autors kaut ko acīmredzot sajaucis, jo viņa sniegtā versija ir pretrunā ar to, ko raksta pats Pāvils savās vēstulēs. Vēstulē galatiešiem (1:17—18) viņš stāsta (bet viņam mēs taču laikam varam ticēt), ka no Damas­kas devies uz Arābiju, pēc trim gadiem atgriezies Da­maskā un tikai tad ieradies Jeruzalemē. Tiesa, otrajā vēstulē korintiešiem (11:32—33) viņš piemin bēgšanu no Damaskas, bet apgalvo, ka tās iemesls bijis Nabatejas ķēniņa Areta, bet nevis ebreju naidīgā izturēšanās.

Iespējams, ka «Apustuļu darbu» autors vienkārši ir sajaucis notikumu secību, jo izdaudzinātā bēgšana laikam patiesi bija notikusi, bet tikai vēlāk, pēc trīs gadu ilgas Pāvila uzturēšanās Arābijā un pavisam cita iemesla pēc.

Šā vai tā, no šīm pretrunīgajām ziņām skaidrs ir viens: lai cik dīvaini tas arī liktos, nule Kristus piekri­tēju pusē pārgājušais Pāvils nejūt nekādu, itin nekādu iekšēju vajadzību saistīties ar autentiskajiem Jēzus mā­cekļiem Jeruzalemē, lai no viņiem uzzinātu ko tuvāk par sava tagadējā skolotāja mācību un dzīvi. Tiesa, viņš Jeruzalemē gan ierodas, bet tikai pēc trim gadiem, tur­klāt apstākļu spiests, bēgdams no ķēniņa Areta dusmām. Un arī tad viņš izturas pavisam neparasti, jo Jeruzalemē uzkavējas tikai piecpadsmit dienas un satiekas vienīgi ar Pēteri un «tā kunga brāli» Jēkabu. Tādēļ liekas, ka viņš vairījies no citiem apustuļiem un nacariešu sektas lo­cekļiem (Pāvila vēstule galatiešiem, 1:18—19).

Sakarā ar šo hronoloģiski nenoskaidroto uzturēšanos Jeruzalemē saduramies ar vēl vienu pārsteidzošu faktu. Ja mēs ticam «Apustuļu darbu» autoram, Pāvils tur nemaz neizturas kā kautrs māceklis, kā pēc patiesības iztvīcis jaunatgrieztais, bet — tavu brīnumu! — tūlīt uz­stājas pašpārliecināta skolotāja lomā, «. .. droši sludinā­dams tā kunga vārdu» («Apustuļu darbi», 9:28). Pēc tam viņš pāris gadu pavadījis Tarsā, tik veiksmīgi izplatījis jauno ticību, ka vēstis par viņu nonākušas, līdz Antio- hijai.

Tātad, ja neskaitām piecpadsmit Jeruzalemē pavadītas dienas, rodas jautājums, cik ilgu laiku Pāvils nodzīvojis izolēts no jaunās ticības īstajiem pirmavotiem, no cilvē­kiem, kuri bija krustā sistā mesijas patiesie mācekļi un mantinieki? Čik gadu uzturējies svešā vidē, helēniskās kultūras pilsētā, kur nedalīti valdīja grieķu kultūra un filozofija, bet reliģiskā dzīve norisinājās, ik uz soļa at­klātībā dzirdot mītus par mirstošu un augšāmcēlušos dievu? To ielāgojot, nevaram atvairīt vēl vienu jau­tājumu: no kurienes Pāvils zināja to visu,' ko viņš tik kvēli un ar tādu neatlaidību sludināja citiem? Ar kādām tiesībām viņš uzstājās no tālās Galilejas nākušā ebreju pravieša vārdā, par kuru viņš vai nu nezināja neko, vai arī tikai šo un to bija dzirdējis no citiem?

Tiesa, Pāvils apgalvoja un arī pats droši vien tam dziļi ticēja, ka Jēzus viņam parādījies ceļā uz Damasku un uzticējis viņam šo misiju. Nelaime tikai tā, ka ne jau visi Pāvilam noticēja, bet daudzi pat pārmeta, ka viņš esot viitvārdis. Šis apvainojums, liekas, Pāvilu stipri aizskāris, jo savās vēstulēs viņš pret to taisnojas ar ne­slēptu sarūgtinājumu. Tomēr vēl vairāk Pāvils cieta tā­dēļ, ka viņa pretenzijas acīmredzot atstāja bez ievērības Jeruzalemes ticības brāļu vadītāji. To rāda daudzie gan personiska rakstura, gan doktrinālie konflikti, ar tādiem izciliem jaunās ticības pārstāvjiem kā Pēteris, Jēkabs Taisnīgais, Barnaba un Jānis Marks. Vai gan viņi tik bargi nosodītu Pāvila doktrinālās novirzes un piespiestu viņu nožēlot grēkus Jeruzalemes templī, ja būtu nopietni izturējušies pret Pāvila apgalvojumu, ka pats Jēzus Kris­tus esot viņu izredzējis par savas mācības sludinātāju?

Zināmā mērā Pāvils savu' laikabiedru acīs patiesi va­rēja izskatīties pēc viltvārža. Viņš taču faktiski radīja jaunu teoloģiju, jaunu reliģiju, tālu no Jeruzalemes na­cariešu sektas ietekmes, pavisam atšķirīgos sabiedriskos, etniskos, sadzīves un kultūras apstākļos. Viņa reliģiskajā koncepcijā Jēzum ir maz kopēja ar apkārtklaiņojošo pra­vieti no tālās Galilejas vai arī ar ebreju mesiju, kādu to iztēlojās nacarieši.

Atgriežoties pie Pāvila ataicināšanas uz Antiohiju, jā­atzīmē, ka daži Bībeles pētnieki (to skaitā arī slavenais amerikāņu biblistikas speciālists Pouels Deiviss savā grā­matā «Pirmais kristietis») šo notikumu saista ar lielajām politiskajām pārvērtībām, kādas tieši šajā laikā notika Romas impērijā.

Tuvajos Austrumos situācija bija ļoti smaga, tur val­dīja sausums un sākās jau bads. Kā šādās reizēs bieži mēdz būt, pūlis meklēja sava grūtā stāvokļa vaininiekus, un, piemēram, Aleksandrijā sākās asiņaini ebreju grau­tiņi.

Nelaimi palielināja vēl tas, ka Kaligula izdeva pavēli, lai Jeruzalemes templī tiktu uzstādīts viņa tēls. Romas legātu Sīrijā Publiju Petroniju, kuram bija pakļauta Je­ruzaleme, pārņēma šausmas. Viņš labi pazina ebrejus un nešaubījās, ka draud dumpis un drausmīgs slaktiņš. Pakļaudams briesmām savu dzīvību, viņš aizkavēja šī rīko­juma izpildi un uzrakstīja lūgumu to atcelt. Kaligula savā atbildē pavēlēja legātam nepaklausības dēļ izdarīt paš­nāvību.

Bet tad pēkšņi viss pavērsās uz labo pusi. Tajā laikā, kad Petronijs uzdrošinājās nosūtīt Kaligulam savu petī­ciju, sausums pēkšņi izbeidzās un sākās raženi lieti. Pats Kaligula krita 110 kāda pretoriāņu virsnieka zobena un mūžīgajam ironistam — liktenim labpatika izkārtot tā, ka vēsts par apvērsumu Romā nonāca Antiohijā, pirms vēl bija saņemts dokuments ar spriedumu. Petronijs bija glābts. Pretēji visiem aprēķiniem par jauno ķeizaru kļuva Klaudijs, kurš bija pazīstams kā ebreju labvēlis. (Tomēr savas valdīšanas desmitajā gadā viņš izdzina ebrejus no Romas.) Un, beidzot, vislielākā sensācija: jaunais vald­nieks savu draugu Hērodu Agripu ieceļ par Jūdejas ķē­niņu.

KRISTIETĪBAS OTRĀ GALVASPILSĒTA ANTIOHIJA

Kad Pāvils ieradās Antiohijā, pilsēta bija jau četri simti gadu veca. To Sīrijas upes Orontes krastā bija dibinājis viens no Aleksandra Lielā karavadoņiem. Tajā apmetās maķedoniešu un atēniešu kolonisti, un pilsēta, kā jau mēs teicām, kļuva par vienu no svarīgākajām Romas impērijā, par helēnisma kultūras centru šajā pasaules daļā, kā arī par Sīrijas metropoli, bet tas sa­vukārt ietekmēja pilsētas etnisko sastāvu. Pie austrumu tautībām piederošu iedzīvotāju tajā bija daudz vairāk nekā grieķu vai romiešu. Valodu sajaukuma ziņā šeit bija īsts Bābeles tornis, taču iedzīvotājus vienoja tas, ka viņi visi labāk vai sliktāk pārvaldīja grieķu sarunu va­lodu «koinē».

Antiohija iezīmējās ar rosmīgu gara kultūras dzīvi, par kuras galvenajiem centriem izveidojās augsti vērtē­tās filozofijas, loģikas un retorikas skolas. Tur savas lek­cijas lasīja slaveni sofisti, pie kuru kājām sēdēja pat Romas patriciešu dēli.

Taču visizdaudzinātākās bija pavasara kulta svinības par godu jaunajam dievam Adonīdam — Aštartes mīļā­kajam. Šis svinības, ko sauca par adonijām, ilga veselas astoņas dienas. Staltais Adonīds rudenī gāja bojā aiz mī­las pārmērībām, bet pavasarī atkal atdzima. Dramatizējot šos notikumus, pilsētas iedzīvotāji pirmās četras dienas ar asarām un vaimanām pulcējās pie dieva simboliskā kapa, bet nākošās četras dienas līksmā gājienā nēsāja viņa tēlu pa pilsētas ielām.

Arī pārējos gadalaikos pilsētā netrūka līdzīgu svinību, un tās ielās vienmēr bija sastopamas daždažādu kultu un svētnīcu procesijas. Tautas nabadzīgākajās aprindās se­višķi iecienīta un iemīļota bija «Dižā māte» ar saviem kastrētajiem priesteriem. Ekstāzē diedami, tie ar dun­čiem sakropļoja sevi, asins šaltīm apšļākdami ziņkārīgos skatītājus. Tikpat plaša slava bija auglības svētnīcai ar priesterienēm, kuras sava tempļa uzturēšanai vajadzīgos līdzekļus sagādāja ar prostitūciju.

To visu paturēdami prātā, mēs varam aplūkot šo kris­tietības centru īstajā vēsturiskajā perspektīvā. Tikai ne­drīkstam aizmirst, ka šajā rosmīgi mudžošajā, pusmiljons cilvēku lielajā spietā ebreji patiesībā bija neliela, no­robežojusies grupa, un tās ietvaros atsevišķi izdalījās vēl mazāks Jēzus piekritēju pulciņš. Tādēļ, dzirdot, ka Antiohija bija kļuvusi pēc Jeruzalemes par otru kristie­tības centru, jāņem vērā -šī apzīmējuma patiesā jēga.

Protams, pilsētas iedzīvotāji labi pazina ebrejus, bet jāšaubās, vai viņiem bija kas zināms par ebreju vidū ne­sen izveidojušos Jēzus piekritēju sektu. Tas bija ebreju sabiedrības iekšējās dzīves jautājums, gar kuru pilsētas iedzīvotāju vairumam nebija nekādas daļas.

Taču stāvoklis, kā mēs jau teicām, pēkšņi izmainījās. Ebrejiem sākās labklājības laiki. Tas, protams, nevarēja palikt bez ietekmes uz oportūnistiem pilsētas iedzīvotāju vidū, jo tie aizvien ir gatavi pielāgoties varas vīru mai­nīgajam noskaņojumam. To vidū bija daudz vergu un trūkumcietēju, kuri vienkārši tiecās rast atbalstu šajā labi organizētajā un privileģētajā ebreju kopienā, cerot atgūt to, ko bija zaudējuši romiešu okupācijas rezultātā: labākus materiālos apstākļus, kā arī drošības sajūtu, kuru sniedz apziņa, ka piederi pie kādas saliedētas brālības.

Turklāt ap ebfeju diasporas sinagogām jau kopš se­niem laikiem pulcējās diezgan prāvas pagānu grupas, ku­ras bija atteikušās no senajiem cilšu ticējumiem un pie­vērsušās monotelsmam. Tās saucās par «dievbijīgajiem» un piedalījās dievkalpojumos, tomēr tikai pie durvīm stā­vot un pašā sinagogā neienākot. «Dievbijīgajiem» ne visai patika pakļauties jūdaisma rituālajiem priekšrak­stiem, lai gan praviešu morāles kodekss un ticība vienī­gajam dievam viņus pievilka.

Sajā noslēgtajā lokā, kur ieeju kavēja ebreju orto­doksijas stingri ieyēroto rituālo priekšrakstu un liegumu augstais mūris, tomēr atradās vārtiņi, pa kuriem varēja tajā iekļūt. Par tādiem vārtiņiem noderēja kristiešu sekta. Tās locekļi sastāvēja galvenokārt no «helēnistiem», kuri bija atbēguši šurp no Jeruzalemes un, kā zināms, bija daudz liberālāki reliģiskajos uzskatos un pieejamāki ap­kārtējās pasaules ietekmēm. Lai Neatbaidītu pie citām tautībām piederošos, kuri tiecās viņiem pieslieties, tie bija gatavi uz tālejošu piekāpšanos. Viņi jaunatgriez­tos atbrīvoja ne tikai no apgraizīšanās rituāla, bet arī no pienākuma ievērot jūdaisma diētiskos priekšrakstus. Pietika ar ticību Jēzum Kristum.

Un it kā pēc atgriezeniskās saites likuma arī viņi paši, kaut gan uzskatīja sevi par ebrejiem, bieži tiecās izlauz­ties no ierobežojošo priekšrakstu loka. Turklāt ne tikai «helēnisti», bet palaikam pat tādi jūdaismam uzticīgi Je­ruzalemes nacarieši kā Pēteris un Barnaba. Droši vien Pāvila ietekmē viņi sēdās pie kopīga azaida ar «pagā­niem», izraisīdami Jēkaba Taisnīgā dusmas. Bet, kad Jēkaba emisāri piespieda viņus atgriezties uz stingrās ortodoksijas ceļa, rūgtus pārmetumus viņiem izsacīja Pāvils.

Par spīti šādiem ķīviņiem, pateicoties ebrejiem lab­vēlīgajai situācijai un «helēnistu» liberālismam, Jēzus piekritēju sekta Antiohijas plebeju slāņos guva aizvien vairāk piekritēju. Tie bija cilvēki, kurus pievilka ne tikai jaunās reliģijas mesiāniskie solījumi, bet arī, kā jau mēs to pieminējām, cerības uz priekšrocībām, ko varētu sniegt piederība pie brālīgās savienības un materiālo la­bumu kopīgā lietošana. Šai sveštautiešu cilmes jaunat­griezto pieplūdei bija tālejošas sekas: tā ienesa sektā savu agrāko reliģisko ticējumu elementus, kuru ietekmē kristietība sāka helenizēties. Varbūt tieši tas arī paskubi­nāja Barnabu aicināt palīgā tolaik jau slaveno Pāvilu, jo Barnaba pats vairs nespēja tikt galā ar jauno piekritēju pieplūdumu.

JERUZALEMES KONCILA MĪKLA

Iekārtojies Antiohijā, Pāvils ar neparastu dedzību un pašaizliedzību izvērsa misijas darbību, kas, pēc Bī­beles pētnieku vairuma aplēsēm, ilgusi gandrīz divdes­mit gadu. «Apustuļu darbu» autors stāsta, ka Pāvils šajā laikā veicis trīs lielus misijas ceļojumus: apmeklējis Bar- nabas dzimteni Kipru, pēc tam Vidusjūras un Egejas jū­ras austrumu piekrastes pilsētas un apmetnes, nokļuvis tālu uz ziemeļiem līdz Troadas ostas pilsētai tajā zemē, kuras galvaspilsēta reiz bijusi īlija, t. i., Troja, un tad ar kuģi pārcēlies uz Maķedoniju, bet no turienes pa sauszemes ceļu devies uz Atēnām.

Starp tām apdzīvotajām vietām, kur Pāvils sastapa jau pastāvošas kristiešu draudzes vai arī, atgriezdams Jēzus ticībā ebrejus un pagānus, dibināja jaunas, vis­pirms jāmin Efesa, Filipi, Maķedonijas galvaspilsēta Te- salonika, Korinta un daudzas citas.

Kā apgalvo «Apustuļu darbu» autors, Pāvils ikvienu no saviem trim ceļojumiem beidzis ar uzturēšanos Jeru­zalemē. Uz turieni viņš pārveda ceļojumos savāktos zie­dojumus nabadzīgo jūdeokristiešu brāļu pabalstīšanai. Taču viņa galvenais mērķis būs bijis normālu attiecību uzturēšana ar Jēkabu un starp viņiem radušos doktri- nālo nesaskaņu un strīdu izšķiršana mierīgā ceļā.

Pāvilam pirmo reiz uzturoties Jeruzalemē, tur noticis t. s. Jeruzalemes koncils. Tajā esot izstrādāti noteikumi, ar kuriem Pāvils drīkstējis atgriezt kristietībā pagānus. Viņam ticis atļauts atbrīvot tos no apgraizīšanas rituāla, ja vien tie ievēros t. s. četrus Jēkaba priekšrakstus: 1) neēdīs pagānu dieviem nesto upuru gaļu; 2) atturēsies no izvirtības, t. i., nestāties sakaros ar pagānu svētnīcu netiklēm; 3) neēdīs nožņaugto dzīvnieku gaļu; 4) ne­ņems mutē dzīvnieku asinis.

Baznīca šim koncilam piešķir milzīgu vēsturisku no­zīmi, jo tajā Pāvils tika oficiāli atzīts par apustuli un līdz ar to sankcionēta viņa kristoloģija. Tomēr daudzi pētnieki izsaka nopietnas šaubas, vai tāds koncils patie­šām noticis. Viņi dibinās vispirms uz paša Pāvila sniegto liecību. Jāņem vērā, ka Pāvila vēstulēs nav ne mazākā mājiena par šādu koncilu. Vai būtu iespējams, ka Pā­vils noklusētu notikumu, kuram bija tik svarīga nozīme viņa autoritātes nostiprināšanā? Tā taču bija viņa liku­mīgo tiesību atzīšana iepretim tiem, kuri uzskatīja, ka Pāvilam nav nekādu tiesību sludināt dieva vārdu.

Izbrīnu rada arī tas, ka Pāvils pēc tam visu laiku iz­turas tā, it kā neuzskatītu sevi par saistītu ar Jēkaba trešo priekšrakstu. Vēlāk mēs uzzināsim, kāpēc Pāvils ļāva jaunatgrieztajiem ēst neatļautā kārtā nogalinātu dzīvnieku gaļu un kopā ar viņiem ēda to arī pats. Grūti iedomāties, ka cilvēks ar tik stingriem morāles princi­piem nevērīgi pārkāptu saistības, kuras pats bija uzņē­mies. Atliek vienīgi domāt, ka viņš šīs koncila saistības nekad nebija pieņēmis.

Interesanti, ka «Apustuļu darbu» autors neviļus ap­stiprina šādu pieņēmumu, tādējādi atkal runādams pats sev pretī. Viņš stāsta, ka, Pāvilam pēdējo reizi uzturoties Jeruzalemē, īsi pirms viņa apcietināšanas, tātad daudzus gadus pēc it kā notikušā koncila, Jēkabs apustulim esot paziņojis: «Bet par pagāniem, kas kļuvuši ticīgi, mēs esam lēmuši un rakstījuši, lai viņi sargās no elku upu­riem, asinīm, nožnaugta un netiklības» («Apustuļu darbi», 21:25).

Uzmanīgs lasītajs tūlīt ieveros, ka .Jēkabs šeit runa ar Pāvilu kā ar cilvēku, kurš pirmo reizi dzird par šādu lēmumu, Nebūtu taču nekādas jēgas kaut ko līdzīgu sa­cīt tādam, kam šie aizliegumi jau sen zināmi un kas ap­ņēmies savā misijas darbā tos ievērot. Tātad skaidrs, ka «Apustuļu darbu» autors, aizmirsdams, ko vēl nesen pats bija rakstījis par šo Jeruzalemes koncilu, iemaldījies ne­konsekvences strupceļā. Bet mums, protams, tūlīt rodas šaubas par viņa stāstījuma vēsturisko patiesību. Šim kom­promitējošajam misēklim līdzās noliekot vēl pārsteidzošo faktu, ka Pāvils savā sarakstē šo koncilu nekur nepiemin, kļūst saprotama to Bībeles pētnieku nostāja, kuri no­stāstu par Jeruzalemes koncilu uzskata par pasaciņu.

«Apustuļu darbu» autors, sniegdams mums šādas zi­ņas, droši vien vadījies no aktuāliem propagandas ap­svērumiem. Nav grūti pamanīt, ka viņš par Pēteri runā it kā garāmejot, turpretī par savu galveno varoni izvirza Pāvilu. Ar izbrīnu un cildinājumu viņš raksta par Pāvila nenogurstošo misionāra un sludinātāja darbību. Pasvītro­dams Pāvila vienreizēji izcilo personību, apustuļa gara stingrību un nopelnus baznīcas labā, viņš vienlaikus cen­šas pārliecināt lasītāju, ka Pāvils nav darbojies patvaļīgi, bet ciešā saziņā un saskaņā ar dzimtās Jeruzalemes draudzi. Ar vārdu sakot, viņa zīmētais Pāvila portrets patiesībā ir tendenciozi iekrāsots dokuments, kas sarak­stīts atbilstoši kristietībā pastāvošajam pāvilisma strā­vojumam.

Kāpēc «Apustuļu darbu» autors bija ieinteresēts šīs versijas nostiprināšanā? Pāvila kristietība, lai gan tā jau bija atbrīvojusies no vairāku Vecās derības bargo notei­kumu balasta, nevarēja noliegt savu jūdaistisko cilmi. Atmetot Veco derību, tā zaudētu savu garīgo un vēstu­risko bāzi, paliktu vienkārši karājamies gaisā. Pirmajiem kristiešiem Jēzus taču bija ebrejs, ķēniņa Dāvida pēcte­cis, mesija, ko bija pasludinājuši senie pravieši, kuru izteikumi evaņģēlijā jo bieži tiek citēti, lai pierādītu, ka gaidītais mesija ir tieši Jēzus un neviens cits.

Jēzus tiešie mācekļi un mantinieki bija apustuļi, kā arī citi viņa klaiņojumu biedri, tātad Jeruzalemes drau­dzes «vecajie» un «tā kunga brālis» Jēkabs. Tas nozīmē, ka Pāvils, kurš speciāli sasauktajā koncilā bija ieguvis viņu atzinību, patiesi sludināja to, ko bija mācījis Jēzus Kristus. Jeruzalemes koncils šeit bija svarīgs starpposms, kas saistīja Pāvilu ar jūdeokristiešu fāzi baznīcas vēs­turē.

Tātad «Apustuļu darbu» autors acīmredzot bija iece­rējis aizstāvēt Pāvilu kā uzticīgu apustuļu misijas turpi­nātāju. Bet vai šāda aizstāvība Pāvilam bija vajadzīga? Tajā laikā, kad radās viņa hronika, Pāvila pretinieki pa­tiesībā vairs nebija ņemami vērā. Jeruzaleme bija pār­vērsta drupu kaudzē, bet turienes draudzes locekļi, ar kuriem Pāvilam, kā tas jaužams no dokumentiem, pa­tiesi izcēlās ilgstoši konflikti, bija pārcēlušies pāri Jor- dānai uz Pellu vai arī izklīduši pa Romas impērijas pil­sētām un ciematiem.

Tomēr, neraugoties uz šo vēsturisko kataklizmu, ko pieredzēja ebreji, jūdeokristiešu un Pāvila pretinieku ietekmei draudzēs vēl vajadzēja būt diezgan lielai, ja jau «Apustuļu darbu» autors uzskatījis par vajadzīgu vērsties pret tiem ar attiecīgu repliku. Antagonisti at­meta Pāvila mācību, neatzina viņu par apustuli un ar jūdaisma uzskatiem nesaskanīgo Jēzus deifikāciju pa­sludināja par ķecerību^ Atbilstoši Vecās derības priekš­statiem Jēzus gan bija gaidītais mesija, dieva izredzētais, pravietis un brīnumdaris, taču viņam nebija dievišķīgas iedabas un viņš bija vienīgi cilvēks.

Šis antagonisms nenorimās, bet turpinājās vēl ilgi pēc «Apustuļu darbu» autora nāves, liecinot, ka nostās­tam par it kā notikušo Jeruzalemes koncilu Pāvila preti­nieki neticēja. Vēl 4. gadsimtā, tātad trīs simti gadu vēlāk, jūdeokristiešu pēcteči, t. s. ebionīti (trūkumcietēji) Pāvilu nozākāja kā neticīgo, pasludinādami, ka viņš esot atkritējs un Jēzus mācības viltotājs.

1965. gadā šajā jomā izdarīts interesants atklājums. Jeruzalemes Ebreju universitātes profesors Šlomo Piness tuvāk ieinteresējās par kādu mīklainu, seši simti lap­pušu biezu arābu manuskriptu, kurš bija atrasts Stam­bulā. Izrādījās, ka tas ir tūkstoš gadu vecs polemisks traktāts, ko sarakstījis arābu teologs Abeds Al-Jabars. Taču svarīgs bija kas cits. Sensāciju izraisīja fakts, ka viens no tā fragmentiem ir jūdeokristiešu teksts, kurš 5. vai 6. gadsimtā ticis pārtulkots no visā Sīrijas teritorijā kādreiz izplatītās aramiešu valodas.

Profesors Piness izteica pārliecību, ka teksta autori bijuši Jeruzalemes nacariešu draudzes locekļi. Tie stāsta, ka viņu draudze ar katru dienu kļūstot aizvien kuplāka, taču vienlaikus sūdzas, ka asi konflikti to sašķeļot sav­starpēji naidīgās grupās.

Mums vissvarīgākais tomēr ir tas, ko viņi raksta par Pāvilu. Pasvītrodami, ka nacarieši vienmēr palikuši uzti­cīgi Mozus likumiem un Jēzu godinājuši nevis kā dievu, bet gan tikai kā taisnības paudēju un Izraēļa pravieti, viņi Pāvilu dēvē par Jēzus mācības viltotāju un rene- gātu, kurš nostājies romiešu pusē.

Pāvila neparastie piedzīvojumi

Apustuju darbu» otrā daļa iezīmējas ar loti dra­matisku fabulu, kas blīvēt pieblīvēta neparastiem piedzī­vojumiem un brīnumainiem notikumiem. Tāpēc rodas iespaids, ka autors šeit apzināti izmantojis piedzīvojumu literatūrai raksturīgos paņēmienus, kurus helēnisma laik­metā bija iecienījuši daži hronisti un biogrāfi.

Patiesi, tekstā, kas ietverts sešpadsmit īsās nodaļās un apmēra ziņā atbilst mūsdienu novelei, Pāvils sešpadsmit reižu nokļūst lielās briesmās un sacērtas asos konfliktos, kuru skaudri dramatiskajam risinājumam va­jadzēja tā laika lasītājos izraisīt šausmas un reizē ap­brīnu pret to varoni.

Pirmo piedzīvojumu Pāvils pieredz Kiprā, kur viņš kopā ar Barnabu nokļūst sava pirmā ceļojuma sākumā. Tur Pāvils kristietībai pievērš romiešu prokonsulu Ser- giju Paulu. Taču pirms tam viņam vajadzēja pārvarēt pesteļotāja Elima pretestību un padarīt to nekaitīgu, lau­pot tam uz laiku redzi.

Pizidijas Antiohijā dievticīgas sievas un turienes ebreju draudzes vadītāji, ar kuriem Pāvils uzsāk asu reliģisku disputu, padzen viņu no pilsētas. Ikonijā pagāni un ebreji grasās Pāvilu nomētāt ar akmeņiem, un viņš, tikai pateicoties draugu savlaicīgam brīdinājumam, pa­gūst aizbēgt no neviesmīlīgās pilsētas uz Listru, kur pie­redz vienu no visneparastākajiem notikumiem, ko varētu nosaukt pat par komisku, ja vien tas apustulim nebeigtos ar smagu pārbaudījumu.

Tas noticis šādi. Ieradies Listrā, Pāvils izdziedinājis cilvēku, kurš bijis tizls jau no mātes miesām. Vēsts par brīnišķīgo notikumu ātri izplatījusies visā pilsētā. Vie­tējie iedzīvotāji bezgala sajūsmā sākuši klaigāt, ka pie viņiem cilvēku izskatā ieradušies dievi. Augumā stal­tāko Barnabu viņi pasludinājuši par Zevu, bet sīkāko un ņiprāko Pāvilu — par Hermeju. Beigu beigās vispārējās psihozes varā nokļuvis arī tuvējās Zeva svētnīcas pries­teris, kas atvedis ar ziedu vītnēm greznotu vērsi, lai to upurētu par godu atnākušajiem dieviem. Pāvils ar Bar­nabu lielā izmisumā iejaukusies sajūsminātajā pūlī un, savas drēbes saplēzdami, saukuši: «Vīri, ko jūs darāt? Mēs arī esam tādi paši mirstīgi cilvēki kā jūs!» («Apustuļu darbi», 14:15). Un tikai tādā veidā, paskaidro­jot, kas viņi tādi un kādu ticību sludina, abiem izdevies atrunāt pilsētas iedzīvotājus no vērša upurēšanas.

Taču drīz vien viņiem nācās pārliecināties, cik mai­nīgs var būt pūļa noskaņojums. Izrādījās, ka ebreji gan Antiohijā, gan Ikonijā neko nav aizmirsuši un nedomā aprimties. Pa pēdām abiem bēgļiem, kuri tik viegli bija izsprukuši, viņi izsūtīja savus pārstāvjus. Sie ebreju draudžu sūtņi uzkūdījuši Listras iedzīvotājus, kuri iz­vilkuši Pāvilu un Barnabu no pilsētas, apmētājuši ar ak­meņiem un, domādami, ka tie jau miruši, atstājuši uz lauka guļam. Taču nelaimīgie bijuši tikai nesamaņā, rīta pusē atjēgušies un kaut kā aizvilkušies uz Derbu.

Slavenajā Maķedonijas pilsētā Filipi Pāvilam atgadī­jies cits piedzīvojums, kurš tāpat sācies visai dramatiski, taču atšķirībā no iepriekšējā beidzies drīzāk humoris­tiski. Šoreiz viņa ceļa biedrs bijis Sīls. Ikreiz, kacl abi devušies uz ebreju lūgšanu namu, viņiem piestājusi kāda jauna zīlniece un, nopakaļus iedama, pilnā balsī neat­laidīgi klaigājusi: «Sie cilvēki ir visaugstākā dieva kalpi, kas jums sludina pestīšanas ceļu» («Apustuļu darbi», 16:17).

Zīlniece bijusi tik uzmācīga, ka Pāvilam beidzot tas apnicis. Viņš no sievietes izdzinis uzplijīgo garu, un tā kļuvusi atkal gluži normāla. Tomēr izrādījās, ka, tā rīkodamies, viņš .sagādājis zaudējumus dažiem izdarīgiem pilsētas iedzīvotājiem, kuri no sievietes pareģojumiem guvuši pastāvīgus ienākumus. Viņi nepatīkamos atnā­cējus aizvilkuši vietējo varas iestāžu priekšā un apsūdzē­juši par nekārtību izraisīšanu pilsētā. Pakļaudamies uz­kūdītā pūļa prasībām, kurš klaigājis, pieprasīdams, lai abi atnācēji tiktu sodīti, pilsētas varas vīri likuši tos iz­ģērbt, šaustīt ar rīkstēm un iemest vistumšākajā cietumā, viņu kājas ieslēdzot siekstā.

Licies, ka nekāda glābiņa vairs nebūs. Taču, kā tas līdzīgos dramatiskos gadījumos «Apustuļu darbos» pa­rasti notiek, mūsu varoņiem palīgā nākuši labvēlīgi viņ­pasaules spēki. Pēkšņi sākusies zemestrīce, cietuma pa­mati sakustējušies, durvis atvērušās un siekstas no viņu kājām nokritušas. Cietuma sargs, domādams, ka ieslo­dzītie aizbēguši, gribējis izdarīt pašnāvību, taču, redzē­dams, ka tas nav noticis, aiz pateicības pacienājis viņus ar azaidu un pievērsies kristīgai ticībai.

Dienai ataustot, notikumi iegājuši pavisam negaidītās sliedēs. Kad cietumā ieradies liktors ar pavēli abus ieslo­dzītos atbrīvot, Pāvils un Sīls, pēkšņi juzdamies aiz­skarti savā godā, ietiepušies un paziņojuši, ka neiešot laukā no cietuma, kamēr varas iestādes viņiem nebūs sniegušas gandarījumu. «Tie mūs, romiešus,» Pāvils pa­ziņojis, «bez tiesas sprieduma, visiem redzot ir šautuši un iemetuši cietumā; un tagad tie mūs slepeni izmet. Tā ne; lai viņi paši nāk un mūs izved» («Apustuļu darbi», 16:37).

Un patiesi, kolīdz pilsētas priekšnieki izdzirdējuši, ka viņiem pārmet nopietnu likuma pārkāpumu, ko tie izda­rījuši, likdami ar rīkstēm šaust cilvēkus, kurus kā ro­miešu pilsoņus šādā veidā nedrīkstēja sodīt, viņi steigu­šies uz cietumu un atvainodamies abus ieslodzītos izve­duši brīvībā, lūgdamies, lai tikai atnācēji pēc iespējas atrak aizietu no pilsētas. Pāvila un Sīļa noslēpums gan paliek, kāpēc viņi tik mierīgi ļāva visām šīm pārestībām notikt, ja jau to novēršanai būtu pieticis ar vienu vārdu.

Pēc īslaicīgas uzturēšanās Maķedonijas galvaspilsētā Tesalonikā, no kurienes Pāvilam ar Sīļu atkal vajadzēja bēgt, lai paglābtos no agresīva ebreju pūļa, viņi abi no­kļuva Atēnās. Ar Pāvilam raksturīgo sparu viņš tur uzsāka plaši izvērstu propagandas kampaņu, lai piepildītos viņa mūža godkārīgākais mērķis — kristietības ieviešana pašā grieķu kultūras sirdī. Šajā nolūkā Pāvils ar epikū- riešu un stoiķu filozofiem rīkoja kvēlus disputus, kas beidzās ar to, ka viņu atveda uz areopāgu, kur viņš varēja savus uzskatus izklāstīt Atēnu augstākās tiesas priekšā.

Savas mācības pamatus Pāvils lakoniski ietvēra īsā runā, kuru gan grūti uzskatīt par vēsturiskai patiesībai atbilstošu. Tā ir «Apustuļu darbu» autora tipiski literāra kompozīcija, varbūt pat viņa paša, bet nevis Pāvila per­sonisko uzskatu atspoguļojums. Šīs runas teksts taču uz­rakstīts daudz gadu pēc Pāvila nāves, un grūti iedomā­ties, ka kāds būtu spējis to tik burtiski atveidot. Tomēr šis teksts ar savu novatorisko un mērķtiecīgo saturu, kurā definētas kristietības galvenās atšķirības no pā­rējiem toreizējās pasaules ticējumiem, pieder pie tiem «Apustuļu darbu» fragmentiem, kuri pelna sevišķu ievē­rību.

Stājies areopāga tiesas priekšā, Pāvils uzsāka savu runu ar īsti diplomātisku paņēmienu, lai iegūtu klausītāju lab­vēlību. Viņš citēja uz kādas Atēnu svētnīcas altāra iz­lasīto epigrāfu, kur bijuši rakstīti divi vārdi: «Nepazīs­tamam dievam». Pasludinādams sevi tieši par šī, arī atē­niešu godātā dieva piekritēju un sludinātāju, viņš starp citu teica:

«Jo staigādams un aplūkodams jūsu svētumus, es at­radu arī altāri ar uzrakstu: Nepazīstamam dievam. Ko jūs nepazīdami godājat, to es jums sludinu. Dievs, kas radījis pasauli un visu, kas tanī, būdams debess un zemes kungs, nemājo rokām celtos tempļos. Un vinu neapkalpo cilvēku rokas, it kā viņam kā vajadzētu: viņš pats dod visiem dzī­vību, elpu un visu; viņš licis visām tautām celties no vie­nām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie mek­lētu dievu, lai tie viņu varētu nojaust un atrast, jebšu viņš nav tālu nevienam no mums. Jo viņā mēs dzīvojam un rosāmies, un esam, kā arī daži jūsu dziesminieki sacī­juši: Mēs arī esam viņa cilts. Tāpēc mums, kas esam dieva cilts, nav jādomā, ka dievība ir līdzīga zeltam, sudrabam vai akmenim, cilvēka mākslas darinājumam vai izdomājumam» («Apustuļu darbi», 17:23—29).

Neparastas kvēles un gudrības pilnais svešinieks droši vien pārsteidza grieķu amatpersonas ar savas oratoriskās uzstāšanās glaimojošo formu, tāpēc sākumā tie viņu klau­sījās ar interesi. Bet, kad viņš vēlāk pārgāja pie pastarās tiesas un mirušo miesīgās augšāmcelšanās, visa atēniešu iedaba, ko caurstrāvoja filozofiskās domāšanas un skep­ticisma diženās tradīcijas, neviļus izslējās protestā. No Āzijas šeit atnākušā klaidoņa uzskati viņiem likās tik nejēdzīgi, ka tie tika uzņemti ar izsmieklu.

Šķiroties no netīkamās pilsētas, Pāvilam, iespējams, ausīs vēl skanēja šie zobgalīgie smiekli. Tomēr jādomā, ka par galīgi pieveiktu viņš sevi neuzskatīja. Viņam taču bija izdevies rast vairākus jaunās mācības adeptus, kas kļuva par pirmās kristiešu draudzes pamatlicējiem Eiro­pas kontinentā. «Apustuļu darbu» autors no šiem jaunat­grieztajiem vārdā piemin tikai divus cilvēkus: kādu sie­vieti Damarīdu un areopāga locekli Dionīsiju, par kuru Eisebijs raksta, ka tas vēlāk kļuvis par pirmo Atēnu bīs­kapu.

Korintā, uz kurieni Pāvils devās no Atēnām, viņš pa­vadīja vairāk nekā pusotra gada. Sākumā viņš sludinājis vietējā sinagogā, bet, tā kā ebreji stūrgalvīgi noraidījuši viņa mācību, tad Pāvils nospriedis visu vērību veltīt pilsētas neebreju iedzīvotājiem. Tomēr Pāvils varēja le­poties arī ar vienreizēji izcilu sasniegumu ebreju vidū, lai gan tas viņam drīzumā sagādāja ne mazumu raižu. Un proti, viņam izdevās jaunajai ticībai pievērst pašu sina­gogas priekšnieku Krispu ar visu tā ģimeni un mājas ļaudīm. Vietējā ebreju sabiedrībā sākusies tāda dūkoņa kā bišu stropā. Krispa vietā par sinagogas priekšnieku steigā ticis izvēlēts Sostens, kurš par katru cenu gribējis tikt vaļā no Pāvila, lai arī turpmāk neatgadītos līdzīgas

nedienas. Taču viņš nesekoja citu pilsētu paraugam un nemēģināja sakūdīt pret Pāvilu pilsētas iedzīvotājus, bet nolēma šo jautājumu nokārtot likumīgā ceļā. Tāpēc viņš Romas prokonsulam Gallionam iesniedza sūdzību, ka Pā­vils musinot pilsētas iedzīvotājus uz nekārtībām. Taču Romas amata vīrs, negribēdams iejaukties ebreju kolo­nijas iekšējās ķildās, pavēlēja izklīdināt ebreju pūli, kurš bija ieradies kopā ar Sostenu un klaigādams pieprasīja Pāvila sodīšanu. Tad ebreji visu vainu par savu neveik­smi uzvēla Sostenam, niknumā uzbruka tam un pamatīgi to iekaustīja. Pāvils vēl kādu laiku palika Korintā un aizgāja no pilsētas tikai tad, kad pats to vēlējās.

Sava trešā misijas ceļojuma laikā Pāvils otro reizi apmeklēja Efesu un uzturējās tur gandrīz trīs gadus. Tas bija viņa misijas darbības visvētrainākais laiks — vismaz spriežot pēc «Apustuļu darbu» stāstījuma. Galvenais šo notikumu cēlonis bija ķīviņš, kāds Pāvilam sākās ar Efe­sas tirgoņiem un amatniekiem. Viens no tiem, zeltkalis Dēmetrijs, kurš tirgojās ar Artemīdas sudraba statujiņām, uzkūdīja pret Pāvilu visu pilsētu un masu sapulcē, kas šajā sakarā tika sasaukta, starp citu, paziņoja sekojošo: «Vīri, jūs zināt, ka no šī darba atkarājas mūsu labklājība. Un jūs redzatun dzirdat, ka šis Pāvils ne vien Efesā, bet gandrīz visā Āzijā ar savām runām novērsis daudz ļaužu, sacīdams, ka tie nav dievi, kas rokām darināti. Mums draud ne tikai tas, ka šī nozare zaudē nozīmi, bet arī ka augstās dieves Artemīdas svētnīcu nonicinās un iznīks viņas varenība, ko pielūdz visa Āzija un visa pasaule» («Apustuļu darbi», 19:25—27). Satracinātais pūlis sagrāba Pāvila ceļa biedrus Gāju un Aristarhu. Pāvils gribēja iestāties par viņiem, bet pēc savu mācekļu un pat dažu Romas ierēdņu lūguma atteicās no šā nodoma. Turklāt izrādījās, ka šāda iestāšanās nemaz nebija vajadzīga, jo nekārtības beidzās ar manifestāciju par godu Artemīdai vietējā teātrī, bet pēc tam pūlis, paklausot pilsētas rakst­veža aicinājumam, mierīgi izklīda pa mājām. Tad Pāvils un viņa biedri bez jebkādiem kavēkļiem varēja atstāt Efesu un doties uz Maķedoniju.

Nostāsts, kā redzam, ir stipri dramatisks. Bet kā tas viss izskatās mums zināmo vēstures faktu gaismā? Vai patiesi kristietība tajā laikā būtu varējusi gūt tik lielus panākumus, ka Efesas iedzīvotāji justos apdraudēti? Pa­mēģināsim īsumā atbildēt uz šo jautājumu.

Vispirms jāatzīmē, ka grieķu dieviete Artemīda šajā laikā jau bija kļuvusi par tipisku visu Austrumu dievieti. Efesa taču atradās Mazāzijā, kur no neatminamiem lai­kiem tika piekopts «Dižās mātes» kults. Atbilstoši šai tra­dīcijai Efesas Artemīda kļuva par auglības un visas cil­vēces barotāju dievieti. Lai padarītu uzskatāmākas tai piedēvētās funkcijas, viņas tēlus veidoja kā sievieti ar daudziem zīdekļiem.

Artemīdas svētnīcu (Artemizjonu) uzcēla 580.—560. gadā p. m. ē., tātad Pāvila laikā tai bija jau vairāk nekā seši simti gadu. Savā ilgajā pastāvēšanas periodā svētnīca gan vairāk reižu tikusi nopostīta, taču tā aizvien atdzima no pelniem vēl krāšņāka. Starp citu, 356. gadā p. m. ē. Efesas kurpnieks Hērostrats to nodedzinājis, lai padarītu savu vārdu nemirstīgu nākamajās paaudzēs. Galīgi svēt­nīca tika nopostīta tikai 3. gadsimtā gotu cilšu iebrukuma laikā.

Var iedomāties, ar kādu godbijību apdvesta bija šī sirmā, majestātiskā svētnīca. Tās slava izplatījās ne tikai tuvajā Grieķijā, bet arī Itālijā un pat tālajā Marseļā. Par celtnes diženumu, starp citu, liecina tas, ka pat persiešu ķēniņš Kserkss, kurš parasti nopostīja visus ieņemtos grieķu tempļus, bargi piekodināja Efesas Artemīdas svēt­nīcu atstāt neskartu. Protams, šeit cauru gadu rosījās ne­skaitāmi svētceļotāju bari, kas ieradās no tuvienes un tā­lienes, lai ar dāvanām iemantotu Dižās mātes Artemīdas labvēlību.

Taču bija ari medaļas otra puse. Artemīdas svētnīca kalpoja ne tikai kulta funkcijām, bet arī citiem mērķiem, par kuriem biklajiem un dievbijīgajiem svētceļniekiem droši vien nebija ne jausmas. Un proti, svētnīca bija viena no tā laika pasaulē varenākajām ekonomiskām un finansu iestādēm.

Kā radās šis duālisms? Lai to saprastu, jāatceras, ka Efesa bija liela jūras osta, ko rosīgās tirdzniecības dēļ plaši pazina tā laika pasaulē. Efesas piekrastē sastapās tirdzniecības kuģi no Austrumiem un Rietumiem, lai ap­mainītos ar tādām vērtīgām precēm kā vīns, eksotiskas smaržvielas, mākslas darbi un amatnieku izstrādājumi. Starptautiskā tirdzniecība nevarēja iztikt bez kredīta un finansistiem, kuru rīcībā bija skaidra nauda. Artemīdas svētnīcas priesteri, kas, pateicoties valdnieku devībai un svētceļotāju ziedojumiem, bija uzkrājuši lielas bagātības,

tagad prasmīgi izmantoja situāciju. Svētnīca kļuva reizē arī par bankas iestādi, kura pret atlīdzību pieņēma gla­bāšanā vai nosūtīšanā uz citām pilsētām naudas summas, izsniedza pret procentiem aizdevumus, finansēja jūras braucienus, bet no šiem pasākumiem iemantotos līdzekļus ieguldīja latifundijās, tās iegūdama visur, kur vien iespē­jams, pat pašā Itālijā. Anglis Vūds 19. gadsimta otrajā pusē atrada vietu, kur bija atradusies svētnīca. Viņš tur uzsāka arheoloģiskus izrakumus, ko pēc tam turpināja citi arheologi. Tajos izdarīti vērtīgi atradumi, kuri dod priekšstatu par Artemizjona bagātībām. Atrasti veseli trīs tūkstoši izstrādājumu no zelta un ziloņkaula, kas ir nenovērtējami kā mākslinieciskā, tā vēsturiskā ziņā.

Iztēle un vēsturē pirmais liesmojošais sārts

Ne jau veltīgi mēs atļāvām sev novirzīties no gal­venās mūsu pārspriedumu tēmas. Mums gribējās atgā­dināt dažus Efesas vēsturē svarīgus faktus, lai tos kon­frontētu ar visu, ko mums tik stingrā pārliecībā stāsta «Apustuļu darbu» autors. Kā redzēsim, šī konfrontācija nepavisam nerunā par labu viņam kā vēstures lieci­niekam.

Vispirms nevaram ticēt, ka m. ē. piecdesmitajos ga­dos, t. i., savas pastāvēšanas sākumā, kristietība Efesā bi­jusi tik izplatīta, ka šīs lepnās pilsētas iedzīvotāji būtu spiesti savu protestu pret to izsacīt ar masveida demon­strācijām un jukām. Cik tad īsfi locekļu toreiz varēja būt šajā Pāvila vadītajā kristiešu draudzē? Vislabākajā gadījumā pāris simti, nu, sacīsim, kaut vai pāris tūkstoši. Metropolei, kurā bija divi simti tūkstošu iedzīvotāju un kurā nemitīgi drūzmējās svētceļotāju bari, tas bija tik­pat kā piliens jūrā. Lielpilsētas spietā iejukušie Jēzus piekritēji tur bija tikai necila, eksotiska, no pārējās sa­biedrības izolēta cilvēku grupiņa,. «Apustuļu darbu» autors, neņemdams vērā šo acīm redzamo disproporciju, bezrūpīgi izspīlē kristietības lomu gluži utopiskos apmēros. Ja pa­tiesībā būtu bijis tā, kā mums apgalvo autors, tad Arte- mīdai vajadzētu zaudēt savus piekritējus masveidā un aizvien straujāk pieaugošā tempā. Tikai tādā gadījumā

kļūtu saprotams, kāpēc bagātie un ar savu uzņēmību pa­zīstamie Efesas tirgoņi un amatnieki bija zaudējuši tik daudz tīkotāju pēc viņu piedāvātajām Artemīdas statuetēm un cietuši tik jūtamus zaudējumus, ka krita izmisumā, bet majestātiskā, daudzās tautās izdaudzinātā un neiedo­mājami bagātā svētnīca juta bažas par savu turpmāko likteni.

Patiesībā Artemīdas svētnīca, kuras turpmākai pastāvēšanai Pāvila darbība it kā būtu kaitējusi, netraucēti plauka vēl vismaz divus gadsimtus un beidzot krita nevis tāpēc, ka tai būtu trūcis piekritēju, bet gan tālab, ka 262. gadā to nopostīja Mazāzijā iebrukušās gotu ciltis.

Taču arī tad Artemīdas kults sevi neuzskatīja par uz­varētu. Uz vecā tempļa drupām izauga jauns, tiesa, daudz vienkāršāks, jo pilsēta bija kļuvusi nabagāka, tomēr tas pa­stāvēja vēl zināmu laiku, līdz tā vietā uzcēla kristiešu baznīcu, pirmo Jēzus Kristus mātei veltīto dievnamu kristietības vēsturē. Šeit mums ir tipisks piemērs gudra­jam konformismam, kurš bija raksturīgs baznīcai, kas visur, sastopoties ar dziļi sakņotiem pagānu ticējumiem vai senām kulta vietām, prata tos izmanīgi asimilēt savām vajadzībām.

431. gadā Efesas baznīcā notika koncils, kurš pēc ilgiem strīdiem un asiņainām ielu cīnām ar pretiniekiem pasludināja Mariju par dievmāti. Ar šo oficiālo aktu vainagojās ilgstošais transformācijas process, kura gaitā Artemīdas kults pakāpeniski pārauga Marijas kultā. Svēt- ceļotāji joprojām straumēm plūda uz pilsētu, tikai ar to atšķirību, ka tie bija kristieši, bet tirgoņi un amatnieki, kuru vectēvi pārdeva Artemīdas statuetes, tagad tirgojās ar dievmātes un Jēzus bērna attēliem.

«Apustuļu darbos» iekļautais stāsts par nekārtībām Efesā mums ir visai pamācošs. No tā mēs redzam, kā šī stāsta autors izpratis vēsturnieka uzdevumus. Šajā ziņā viņš neapšaubāmi bijis sava laikmeta dēls. Historiogrāfija šā vārda mūsdienu izpratnē autoram bijusi sveša. Viņam tā bija vispirms tikai didaktisks zināmu patiesību vai uz­skatu sludināšanas līdzeklis, un viņš vairāk vai mazāk atzina to pašu principu, kāds ietverts Cicerona devīzē: «Historia est maģistra vitae» (vēsture ir dzīves skolotāja).

Kā jau dažu labu reizi, autors šeit izmantojis savas beletrista spējas, lai dramatiskā un aizraujošā vēstījumā parādītu Pāvila izcilo autoritāti un lielos panākumus mi­sijas darbā pagānu tautu vidū. Ja šodien Pāvilam ņemtu ļaunā, ka viņš tā un ne citādi izpratis jautājumu, kas īsti ir vēsturnieka uzdevums, mēs nostātos anahroniskās pozīcijās. Tomēr Efesas notikumu apraksts lieku reizi at­gādina, ar kādu piesardzību lasāms viss, ko «Apustuļu darbu» autors pasniedz mums kā vēsturisku patiesību.

Ar to mēs negribam sacīt, ka viss stāstījums par no­tikumiem Efesā būtu izzīsts no pirksta. Tekstā ir norādī­jumi, ka kaut kādi nemieri tur patiesi notikuši, tikai tos būs izraisījuši citi cēloņi, nekā apgalvo autors. Nedrīkst taču aizmirst, ka viņš rakstīja trīsdesmit, varbūt pat četr­desmit gadu pēc. minētajiem notikumiem un ziņas smēlis no otrajām vai pat trešajām rokām, tāpēc tās bija jau stipri sajauktas un tajā pašā laikā folkloristiski iekrāso­tas. Cilvēkam ar tik rosīgu iztēli nebija grūti no šiem fragmentiem sakomponēt dramatisku fabulu par Pāvila triumfu, kurš it kā izraisījis paniku Artemīdas pielūdzēju vidū.

Kā izriet no tekstā atrodamiem norādījumiem, patie­sībā visam vajadzēja noritēt citādi. Vispirms mēs uzzi­nām, ka Pāvils vietējā sinagogā cietis neveiksmi, jo viņa sludinātā mācība nav guvusi piekrišanu. Tad viņš novēr­sies no vietējiem ebrejiem un nolēmis darboties pagānu vidū. Šajā nolūkā Pāvils no sinagogas pārcēlies uz kāda Tirana skolu, lai tur sludinātu savu mācību. Šis Tirāns, kā domājams, bijis sofistikas pasniedzējs, pēc tautības grieķis.

Taču šī izrīcība Pāvilu nepaglāba no sadursmēm ar tautiešiem. Kādu dienu viņš uzzināja, ka ebreju augstā priestera Skevas septiņi dēli, kuri nodarbojās ar ļauno garu izdzīšanu, sākuši veikt savas izdarības Jēzus Kristus vārdā. Sašutušais Pāvils gribējis viņiem to aizliegt. Šīs iejaukšanās sekas bija asa vārdu apmaiņa, kas beidzās ar kautiņu.

Kautiņš izcēlies tāpēc, ka ķildā negaidot iejaucies tas pats ļaunais gars, kuru septiņi Skevas dēli gribējuši iz­dzīt. «Apustuļu darbu» autora iztēles brīnumainā pasaule mums jau labi pazīstama, un esam paguvuši pierast pie tās dīvainībām. Taču šoreiz autors izdomā būs pārspējis pats sevi un pasniedzis lasītājiem pavisam ko negaidītu, jo ļaunais gars pretēji tradīcijai un loģikai ne no šā, ne no tā uzstājas nevis kā ļaunā, bet gan kā labā aizstāvis.

Tas noticis tā. Ļaunais gars, sašutis par to, ka vilt- vārdīgie Skevas dēli mēģinājuši viņu izdzīt Jēzus Kristus vārdā, uzrunā viņus šādi: «Jēzu es pazīstu un par Pāvilu es zinu, bet kās jūs tādi esat?» Un tūlīt cilvēks, kurā , ļaunais gars bija iemājojis, «tiem uzbruka un tos visus pievarēja, tā ka tiem kailiem un ievainotiem bija jābēg no šī nama» («Apustuļu darbi», 19:15—16).

Šī nostāsta aizkustinošā vientiesība un nevilšais ko­misms liecina, ka tas ir tautas iztēles auglis. Tas ir ārkār­tīgi līdzīgs mūsu neskaitāmajām humoristiskajām tautas pasakām, kurās darbojas velns. Taču ar to nav sacīts, ka šajā nostāstā nevarētu būt kāds vēsturiskās patiesības grauds. Droši vien šeit atbalsojas kaut kas no Pāvila sī­vajiem strīdiem ar Efesas ebrejiem. No dažiem nostāsta elementiem jaužams, ka šajos ķīviņos nav iztikuši bez kautiņiem un asins izliešanas.

Ja kādam par to vēl būtu šaubas, tad tās vajadzētu izkliedēt tālākiem notikumiem, kuri droši vien bijuši šā ķīviņa turpinājums. Pēc aiziešanas no Efesas Pāvils devies uz Grieķiju. No turienes viņš gribējis pa jūru braukt uz Sīriju. Taču kāds no labvēļiem Pāvilu brīdinājis, ka ceļā uz ostu viņam uzglūnēšot ebreji. Tā kā Grieķijā, kā izriet no stāstījuma teksta, Pāvilam ienaidnieku nav bijis, tad uzbrucēji varēja būt vienīgi sūtīti no Efesas. Lai izvairī­tos no tiem, Pāvilam vajadzēja izvēlēties citu, daudz tā­lāku aplinku ceļu; viņš kājām devies uz Maķedoniju, lai tikai tur, Filipi pilsētas ostā, sēstos kuģī un brauktu uz Sīriju.

Ebreju kvartālā notiekošās ķildas un ķīviņus pārējie Efesas pilsoņi varbūt arī bija pamanījuši, tomēr lielās, rosmē verdošās pilsētas iedzīvotājiem tie nebija svarīgi un ierasto dzīves ritmu netraucēja. Sliktāk jau bija, ja šie trači skāra viņus pašus. Kādu dienu, Pāvila dedzīgās runas aizrauti, «labs skaits to, kas bija nodarbojušies ar burvju mākslām, sanesa grāmatas un tās sadedzināja visu acu priekšā; to vērtību noteica un saskaitīja piecdesmit tūkstoš sudraba gabalu» («Apustuļu darbi», 19:19—20).

Tātad tas bijis milzīgs degošu tīstokļu (grāmatu to­laik, protams, nebija) ugunskurs. Sārts sakurts, kā no tek­sta redzams, publiski, pilsētas iedzīvotāju acu priekšā, un, liekas, tas būs bijis pirmais «autodafē» cilvēces vēsturē.

No šā stāstījuma nav redzams, kādi īsti teksti krituši liesmām par upuri. «Apustuļu darbu» autors gan liek noprast, ka runa ir par māņticīgiem sacerējumiem. Bet, ja tos par tādiem arī uzskatījuši jaunatgrieztie kristieši, tas to­mēr nenozīmē, ka vairums Efesas iedzīvotāju bijuši tādās pašās domās. Viņiem droši vien šie tīstokļi bija kas tuvs, ar viņu tradīcijām un ticību saaudzis. Degošo sārtu viņiem vajadzēja uztvert kā nekaunīgu izaicinājumu. Tāpēc ielās sadrūzmējās saniknotas manifestācijas, pieprasīdamas bargi sodīt svētumu nopulgotājus. Un jāpabrīnās tikai par saprātu un mērenību, kādu demonstranti šādos ap­stākļos bija izrādījuši, jo vainīgie gala rezultātā nekāda soda nesaņēma, bet ļaužu bari, kas bija sapulcējušies pilsētas amfiteātrī, pēc pilsētas pārvaldes pārstāvju uzai­cinājuma mierīgi izklīda pa mājām.

Lūk, kas pēc mūsu kritiskās analīzes palicis no skaistā vēstījuma par Pāvila sekmēm un par jukām, kas esot izcēlušās slavenajā metropolē un tās majestātiskajā templī.

«Es esmu jūds, dzimis Tarsā»

Pēc trešā misijas brauciena Pāvils nolēma pār­celties uz Itāliju, iepriekš uz neilgu laiku iegriežoties Jeruzalemē. Kad viņš izkāpa krastā Cezarejā, draugi un viņam labvēlīgais ebreju pravietis Agabs brīdināja Pā­vilu, ka Jeruzalemē viņam draud nāves briesmas, taču Pāvils tiem nepaklausīja un turpināja savu ceļu.

Pāvila lēmums, kuru viņš. pieņēma, neievērojot brī­dinājumu, bija riskantāks, nekā varētu likties no «Apus­tuļu darbos» rakstītā. To, ko šeit autors noklusē, savos darbos mums pastāsta Jozefs Flāvijs. No viņa mēs uzzi­nām, cik draudīgs stāvoklis tolaik bija izveidojies Jeru­zalemē un visā Jūdejā. Apspiestā, līdz izmisumam no­vestā ebreju tauta ik pēc kāda laika sacēlās pret ro­miešu okupantiem. Visas šāda veida izmisuma izpausmes parasti beidzās ar vainīgo un nevainīgo, vīriešu, sieviešu un bērnu apkaušanu. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka šī nelaimīgā zeme, kur neskaitāmi cilvēki tika sisti krustā vai citādā veidā krita par upuri saniknotajiem leģionā­riem, bija misticisma psihozes pārņemta, un ļaudis mek­lēja garīgu mierinājumu nacionālistiskās un mesiāniskās ilūzijās.

Saspringtais stāvoklis veicināja visvisāda veida pus- neprātīgu fanātiķu un pat vienkāršu šarlatānu parādī­šanos, kuri iestāstīja sev un arī citiem, ka viņi ir pra­vieši, kuriem lemts ebreju tautu izvadīt no verdzības. Apmāti ļaužu pūļi viņu vadībā devās tuksnesī vai uz Jordānas krastiem, kur tos it kā gaidot jauna, no ro­miešu jūga brīva dzīve.

Romas prokurators vērīgi sekoja līdzīga veida mig- rācijām un aizejošiem sūtīja pakaļ karaspēka daļas, kuras nežēlīgi izrēķinājās ar nelaimīgajiem bēgļiem.

Šo praviešu vidū sevišķi izdaudzināts bija kāds vārdā nezināms ebrejs no Ēģiptes. Pasludinājis sevi par pra­vieša Jesajas pēcteci, viņš trīsdesmit tūkstošus ebreju aizvilināja tuksnesī, bet pēc tam atveda tos uz Eļļas kalnu, lai viņi būtu liecinieki tam, ka pravieša pēctecis ar vienu savu pavēli pilsētas aizsargmūrus pārvērtīs drupu kaudzē un pieveiks romiešu garnizonu. Šis gā­jiens, protams, beidzās ar pilnīgu katastrofu. Leģionāri sīvā niknumā uzbruka sapulcējušamies ebrejiem. Kad iz­misīgā nekārtībā bēgošie ļaužu bari izklīda uz visām pu­sēm, izrādījās, ka nelaimes vaininieks, šis viltus pravietis, paguvis aizbēgt un pēc tam par sevi vairs nav devis ne­kādu ziņu. Viņu piemin arī «Apustuļu darbu» autors. Un proti, kad Jeruzalemē apcietināja Pāvilu, romiešu tribūns, domādams, ka Pāvils varētu būt aizbēgušais musinātājs, viņam jautāja: «Vai tikai tu neesi tas ēģiptietis, kas priekš dažām dienām sacēlies un aizvedis tuksnesī četrus tūkstošus sikariešu?» («Apustuļu darbi», 21:38). Kas attie­cas uz nemiernieku skaitu, tad «Apustuļu darbu» autors savā vērtējumā ir pieticīgāks un droši vidn tuvāks patie­sībai nekā Jozefs Flāvijs.

Tajā laikā, kad Jeruzalemē ieradās Pāvils, romiešu prokuratora amatu ieņēma brīvlaistais vergs Fēlikss. Viņa sieva bija ķēniņa Agripas I māsa, ebreju princese Druzilla. Tas tomēr ne mazākā mērā neietekmēja proku­ratora attieksmi pret viņa varai pakļauto ebreju tautu. No romiešu avotiem mums zināms, ka Fēlikss bijis nelie­tīgs, nežēlīgs un pērkams cilvēks. Pāvilu viņš noturēja divus gadus apcietinājumā, cerēdams par viņu iegūt iz­pirkuma maksu. Fēliksa nežēlība un varas ļaunprātīgā izmantošana noveda pie tā, ka ebreju sabiedrība nosūtīja uz Romu sūdzību par viņu. Taču tā palika bez jebkādas atbildes, jo Fēliksu atbalstīja viņa brālis Pallass — visu­varenais brīvlaistais un divu ķeizaru, Klaudija un Ne­rona, mīlulis.

Briesmīgo pārestību sarūgtinātie ebreju patrioti savā izmisumā uzsāka teroristisku partizānu karu. Par draus­mīgu biedēkli kļuva t. s. sikarieši jeb dunčinieki. Izman­todami drūzmēšanos ielās, sikarieši ar dunča dūrieniem nogalināja romiešus un savus tautiešus, kurus turēja aiz­domās par sadarbību ar okupantiem. Sikarieši nebaidī­jās pat apgānīt dievnamu. Virspriesteri Jonatānu, kuru ebreji uzskatīja par Romas ielikteni, nodūra ticīgo vidū, kad viņš izpildīja rituālās ceremonijas.

Tāpēc nav nekāds brīnums, ka vismazākā novirze no jūdaisma tika uzskatīta par tautas nodevību. Mēs jau zi­nām, cik vētrainu pretestību ebreju emigrantu vidū iz­raisīja Pāvila misionāra darbība. No brīdinājumiem, kā­dus Pāvilam Cezarejā sniedza draugi, nepārprotami seci­nāms, ka sinedrijs bijis lieliski informēts par katru Pā­vila soli. Šādu informāciju tam sniedza gan sinedrija pa­stāvīgie nodokļu piedzinēji, gan varbūt arī speciāli iz­sūtīti aģenti. Pāvils taču bija izdaudzināts par ķeceri, dieva zaimotāju un renegātu. Ko nozīmēja šāds pulgo­jošs raksturojums, Pāvils dabūja sajust pats uz savas ādas, līdzko viņš parādījās Jeruzalemē.

Izrādījās, ka pat Pāvilam tuvu stāvošie nacarieši, pie kuriem viņš tūlīt devās kā uz savām mājām, ir neapmie­rināti ar viņa rīcību. «Tā kunga brālis» Jēkabs, ortodok­sāls jūdaisma piekritējs, kā mēs jau rakstījām, Pāvilu sagaidīja ar smagiem pārmetumiem, ka viņš sludinot ebrejiem atkāpšanos no tēvu tēvu ticības, pierunājot viņus atteikties no apgraizīšanas un citām bauslībā no­teiktām paražām. Un pieprasīja, lai Pāvils septiņas die­nas šķīstītos dievnamā, nožēlojot grēkus.

Viegli iedomāties, cik pazemotam vajadzēja justies Pāvilam, kurš taču visur un visiem vēstīja, ka pats Jē­zus ceļā uz Damasku bija viņu aicinājis par savu apus­tuli. Atzīšanās grēkos runāja pretim tam, uz ko viņš pre­tendēja, jo bija grūti pielaist, ka paša skolotāja svaidī­tais un personīgi pilnvarotais apustulis varēja savā rīcībā izdarīt tādas kļūdas, kuras prasītu speciālu nožēlu un šķīstīšanos.

Un tomēr Pāvils pakļāvās šai prasībai, tādējādi pār­vilkdams svītru savai apustuliskai pagātnei. Šķīstīšanās akts, kuru pēc Jēkaba norādījuma viņam vajadzēja iz­ciest, bija tikpat kā pazudušā dēla atgriešanās ortodok­sālā jūdaisma klēpī, tikpat kā izlīgšanas mēģinājums ar ebreju tautu un Jeruzalemes teokrātiju, tā bija atgrieša­nās nacariešu pārstāvētajā kristietības paveidā.

Kas pamudināja Pāvilu pieņemt šādu dramatisku lē­mumu? Meklējot atbildi uz šo psiholoģiski sarežģīto jau­tājumu, mums jāņem vērā zināmi fakti un apstākļi, kuri loģiskā sasaistījumā dod pamatu minējumiem par Pāvila rīcības motīviem.

Izsekojot viņa nemitīgās cīņas ar diasporas ebrejiem triju misijās ceļojumu laikā, rodas iespaids, ka šai cīņai bijis tikai reliģisks raksturs un par strīdus iemeslu uz­skatāms jūdaisma integralitātes apdraudējums, par kādu kļuva Pāvila mācība.

Turpretī Jeruzalemē situācija bija pavisam citāda. Tur koncentrējās tautas cīņa par savu pastāvēšanu, cīņa, kura tajā laikā, kad ieradās Pāvils, pieņēma sevišķi asu formu. Kā tas parasti mēdz būt apspiesto tautu vēsturē, reliģija tur pirmām kārtām bija kļuvusi par vairogu po­litiskajā cīņā par tautas saglabāšanu, tā saliedēja ebrejus kopīgā frontē. Tāpēc arī visniecīgākā novirze no jūda­isma tika uzskatīta par noziegumu, kas grauj tautas vie­notību, un ikviens vainīgais šādā pārkāpumā — vien­kārši par nodevēju.

No Pāvila vēstulēm zināms, ka viņš nekad nebija pār­stājis atzīt sevi par ebreju, ka, gluži otrādi, viņš ar lep­numu allaž pasvītroja savu ebrejisko cilmi. Šajā ziņā — kā to rāda Stefana mocekļa nāve — Pāvils reizēm va­rēja kļūt pat par šovinistu. Kādam gan vajadzēja būt triecienam, kad viņš pēkšņi atradās pie kauna staba kā savas tautas nodevējs un ar šo apsūdzību solidarizējās pat viņam tuvie nacarieši, pie kuriem viņš neatrada vis brā­līgu uzņemšanu, kā tas bija noticis pirms divdesmit ga­diem, bet gan piedzīvoja sava mūža visrūgtāko pazemo­jumu.

Kad Pāvilu no satracinātā pūļa rokām izrāva un savā aizsardzībā ņēma romiešu leģionāri, viņam atļāva teikt aizstāvēšanās runu. Pāvils zvērēja pie visa, kas viņam svēts, ka ir ticīgs ebrejs, kas runā ebreju (pareizāk sa­kot, gan aramiešu) valodā. Izmisīgi pūlēdamies iegūt pūļa labvēlību, viņš pazemojās tiktāl, ka savu teroristisko darbību pret «helēnistiem», ar kuru nu gan Paviļam ne­bija ko lepoties, viņš bez jebkādiem morāles apsvēru­miem piedēvēja sev par nopelnu un lojalitātes apliecinā­jumu attieksmē pret jūdaismu. Stāstīdams, kā viņš ticis atgriezts, Pāvils, starp citu, sacīja: «Es esmu jūds, dzimis Tarsā, Kilikijā, bet uzaudzināts šinī pilsētā, izglītojies pie Gamaliēla kājām, pilnīgā saskaņā ar tēvu bauslību, dedzīgs dieva bauslības cīnītājs, kādi jūs vēl šodien visi esat; šo ticību [domāta «helēnismu» kristietība] esmu va­jājis līdz nāvei, saistīdams un nododams cietumā vīriešus un sievietes, kā to man var apliecināt augstie priesteri un visa vecajo padome; no tiem arī dabūjis vēstules brā­ļiem Damaskā, devos ceļā, lai apcietinātu tos, kas tur atradās, un vestu uz Jeruzalemi sodīt» («Apustuļu darbi», 22:3—5).

Saja konfliktā, kā tas mums jau zināms, runa patiesībā nebija par to vai citu kristietības paveidu. Tas bija po­litisks. konflikts, kurš skāra ebreju nacionālo pastāvē­šanu, lai gan šķietami cīņa risinājās tikai par jūdaisma integritāti. Jēkaba vadītajai Jēzus piekritēju Jeruzale­mes sektai, kas visā savā divdesmit gadu ilgajā vēsturē bija pakļāvusies templim un priesteru teokrātijai, vaja­dzēja, protams, solidarizēties ar ebreju sabiedrības pārē­jās daļas domām, un tas arī izraisīja to bardzību, ar kādu izturējās pret Pāvilu, līdzko viņš parādījās Jeruzalemē.

Pāvils savu aizstāvēšanās runu sacīja no Antonija forta kāpnēm, kas veda tieši uz tempļa pagalmu. Jozefs Flāvijs ir aprakstījis šo celtni, un arheoloģiskie izrakumi apstiprināja viņa informācijas pareizību. Šo cietoksni reizē ar ķēniņa pili uzcēla Hērods Lielais un par godu savam protektoram Antonijam nosauca to Antonija vārdā. Jēzus un Pāvila dzīves laikā tur mitinājās romiešu karaspēka garnizons, un tā uzdevums bija uzturēt kār­tību tempļa pagalmā, kur nemitīgi drūzmējās svētceļo­tāju pūļi. No augstajiem cietokšņa mūriem sardzes pos­teņi kā uz delnas redzēja visu pagalmā notiekošo un tā­pēc varēja ātri iejaukties, kad vajadzēja paglābt Pāvilu no saniknotā ebreju pūļa rokām.

Romieši paņēma Pāvilu sev līdzi, iekala važās un kat­ram gadījumam gribēja viņu nopērt ar pātagām. Tomēr, uzzinājuši, ka viņiem darīšana ar Romas pilsoni, tie no sava nodoma atteicās. Taču nākamās dienas rītā viņi Pā­vilu atveda uz sinedrija tiesu, lai viņš attaisnotos pats savu tautiešu priekšā. Pāvila pašpārliecinātība un drosme, ar kādu viņš atbildēja uz apsūdzībām, augsto priesteri tā nokaitināja, ka tas pavēlēja sist Pāvilam pa muti. Un tad Pāvils sacīja slavenos, nicinājuma pilnos vārdus, kurus viņš meta sejā augstajam priesterim: «Dievs tevi sitīs, tu nobalsinātā siena; tu še sēdi mani tiesāt pēc likuma un pavēli mani sist pret likumu» («Apustuļu darbi», 23:3).

Pretēji tam, ko varēja sagaidīt, Pāvils no šīs konfron­tācijas iznāca neskarts, jo viņš pārspēja tiesnešus prātā un atjautībā. Pāvils ātri atskārta, ka sinedrijā nav iekšē­jas vienotības un7 tas sastāv no divām savstarpēji nai­dīgām grupām — farizejiem un saducejiem. Pirmie, kā mēs jau zinām, ticēja, ka mirušie celsies augšām, bet otrie šādu uzskatu atzina par ķecerību. Un tad Pāvils pēkšņi vērsās pret saducejiem ar apsūdzību, ka tie viņu vajājot un pret viņu kūdot tikai tāpēc, ka viņš esot fa­rizejs un ticot, ka mirušie celsies augšām. Ar šo izma­nīgo gājienu Pāvils uzkurināja starp abiem novirzieniem pastāvošās pretešķības un panāca, ka sinedrijs nespēja rast vienprātību viņa prāvā. Sākās sīva polemika jau­tājumā par Pāvila vainu vai bezvainību, un Romas tri­būns, bīdamies, ka abas strīdīgās puses varētu saplosīt Pāvilu gabalos, izrāva viņu no ļaužu bara un atveda at­pakaļ cietoksnī.

Tomēr atradās fanātiķi, kuri nedomāja rimties. Tie gri­bēja panākt, lai Pāvilu vēlreiz vestu uz noklaušināšanu, un tad ceļā uz sinedriju viņu nogalināt. Par šo sazvēres­tību uzzināja Pāvila māsasdēls un nekavējoties visu pa­ziņoja romiešu iestādēm. Tad tribūns nosprieda, ka vis­drošākais būtu apcietināto tūlīt nogādāt paša vietvalža rīcībā, kura rezidence bija Cezarejā.

Pāvila pavadīšanai norīkotais eskorts sastāvēja no čet­riem simtiem kājnieku un septiņdesmit jātniekiem. Šis neparasti spēcīgais eskorts ir ļoti zīmīgs, jo liecina, cik nesamierināmi naidīga bija jeruzalemiešu nostāja pret Pāvilu un cik lielas briesmas viņam draudēja. Romiešu tribūns, nozīmēdams Pāvila pavadībai tik prāvu karavīru vienību, droši vien zināja, ko dara, jo bija pamats bīties, ka fanātisko jeruzalemiešu pūļi ceļā varētu uzbrukt un sagrābt apcietināto savā varā. Pat tad, kad Pāvils jau sēdēja Cezarejas cietumā, augstais priesteris un citi Je­ruzalemes teokrātijas pārstāvji ieradās pie vietvalža un, atsaukdamies uz likuma pantiem, kurus citēja speciāli šim nolūkam nolīgts grieķu jurists Tertulls, centās pa­nākt, lai ienīstais gūsteknis tiktu notiesāts uz nāvi.

Pēc diviem gadiem amatā stājās jauns vietvaldis Fēsts. Viņš nekavējoties ķērās pie tagad jau izdaudzinātās Pā­vila lietas izskatīšanas, noklaušināja apcietināto un lūdza pat ķēniņu Agripu nopratināt Pāvilu un izteikt par to sa­vas domas. Dramatiskā saruna notika, klātesot ķēniņienei Berenīkei, kura pazīstama ar to, ka vēlāk kļuva par cē- zara Tita mīļāko. Pāvils izskaidroja savu mācību ar tādu degsmi un pārliecības spēku, ka Agripa, visumā būdams skeptiski noskaņots cilvēks, ironiski izsaucies: «Tu gan­drīz pārliecini mani kļūt par kristieti» («Apustuļu darbi», 26:28).

Neraugoties uz jeruzalemiešu neatlaidīgajiem pūli­ņiem, vietvaldi Fēstu neizdevās īsti pārliecināt par Pāvila vainu, un tāpēc, lai izkļūtu no šī neveiklā stāvokļa, tas ļāva Pāvilam izvēlēties: vai nu piekrist, ka viņa apsū­dzības lietu no jauna izskata sinedrijs, vai arī izmantot savas Romas pilsoņa tiesības un griezties pie ķeizara.

Pāvils zināja, kas viņu sagaida Jeruzalemē, un tāpēc nevilcinoties izvēlējās otro iespēju. Tad viņu kopā ar citiem ieslodzītajiem iesēdināja kuģī romiešu virsnieka Jūlija apsardzībā. Likijas novadā Listras ostā viņi pār­sēdās uz cita kuģa, kuram vajadzēja doties uz Itāliju, tomēr ceļā Krētas tuvumā kuģis nokļuva vētrā un drei­fēdams cieta avāriju pie Maltas krastiem. Pateicoties Pā­vila atjautībai, kuģa apkalpe un apcietinātie paspēja iz­glābties. Kuģa bojā ejā cietušie viesmīlīgajā salā no­dzīvoja trīs mēnešus. Šajā laikā Pāvils iemantoja slavu kā brīnumdarītājs dziednieks (starp citu, viņš izārstēja salas valdnieka tēvu), un reiz vietējie iedzīvotāji paslu­dināja viņu pat par dievu. Pēc tam ieslodzītos ar citu kuģi nogādāja Romā,

Puteolas ostā un Romas priekšpilsētā Pāvilu apsveica tur dzīvojošo tautiešu delegācija. Romas varas iestādes pret apcietināto izturējās laipni. Divus gadus, gaidot ķei­zara spriedumu, viņam bija atļauts dzīvot privātā namā tikai viena kareivja uzraudzībā. Šajā laikā Pāvils izrā­dīja lielu rosmi: uzņēma viesus, izklāstīja tiem savu mā­cību un diktēja vēstules brāļiem kristiešiem.

Nav noskaidrots, kā Pāvilam veicies šajā rosmīgajā misijas darbā. Zināms tikai tas, ka mēģinājumi iemantot turienes ebreju kolonijas vadītāju labvēlību beigušies ar

pilnīgu neveiksmi. Tāpēc Pāvilam neatlika nekas cits, kā šķirties no tiem uz visiem laikiem. To darīdams, viņš sīvi noteica: «Tad zinait, ka dievs pestīšanu sūtījis pa­gāniem, un tie to dzirdēs» («Apustuļu darbi», 28:28).

Ar šiem raksturīgajiem vārdiem stāstījums par Pāvila dzīvi pēkšņi pārtrūkst. Nezināmu iemeslu pēc «Apustuļu darbu» autors apklust un beidz savu vēstījumu.

Dzīve izrādījās spēcīgāka

Romas ebreju draudzei veltītie vārdi, kurus mēs nupat nocitējām, nenoz'īmē, ka tikai šajā brīdī būtu sā­kusies norobežošanās no ortodoksālā jūdaisma un līdz ar to no Jēkaba jūdeokristiešu sektas, kura ar jūdaismu bija integrāli saaugusi. Šī nošķiršanās sākās daudz agrāk, pa­tiesībā jau tajā brīdī, kad Pāvils izvērta savu misijas dar­bību helēniskajās pilsētās un citās apdzīvotās vietās. Pro­tams, viņa darbība tur risinājās pavisam citādos sabiedris­kos un kultūras apstākļos nekā Palestīnā. Noteiktas dok­trīnas un aizliegumi, kas tradicionāli bija iesakņojušies mazajā, no pārējās pasaules nošķirtajā zemē, izrādījās nereāli, kad tos mēģināja ieviest grieķu un romiešu kul­tūras un civilizācijas apvidos.

Kā ilustrācija šeit var noderēt aizliegums lietot pār­tikā to dzīvnieku gaļu, kas bija upurēti pagānu dievek­ļiem. Pāvils, kā mēs zinām no viņa vēstulēm un «Apus­tuļu darbiem», diezcik stingri neievēroja šo aizliegumu, un to viņam bargi pārmeta ne tikai ortodoksālie ebreji, bet arī Jeruzalemes kristieši. Tā kā Pāvils pats jo bieži pasvītroja savu uzticību jūdaismam un tā rituālajiem priekšrakstiem, tad šī iecietīgā nostāja var likties dī­vaina un nekonsekventa. Taču viss kļūst skaidrs, ja ņe­mam vērā, ka Pāvils rīkojās apstākļu spiests un vien­kārši nebija spējīgs stingri ievērot minēto aizliegumu. Dzīve izrādījās spēcīgāka nekā visādi samāksloti iero­bežojumi, kuri bija radušies pilnīgi citos apstākļos. Par Pāvila nopelnu uzskatāms tas, ka viņš to saprata un šajā jautājumā izrādīja elastību un praktisku saprātu.

Jāņem taču vērā, ka pagānu svētnīcās t. s. dedzināmie upuri bija retums. Parasti ugunī sadedzināja tikai mazu

daļu 110 upurējamā dzīvnieka, bet pārējo gaļu priesteri pēc savu vajadzību apmierināšanas pārdeva vietējiem iedzīvotājiem. Tirdzniecībā ar gaļu viņiem piederēja mo­nopols, un, protams, viņi tad arī diktēja cenas. Privāti kaut lopus bija stingri aizliegts, un tikai izņēmuma kārtā ebrejiem aiz reliģiskiem apsvērumiem palaikam bija at­ļauts izdarīt rituālam atbilstošu -lopu kaušanu.

Pamēģināsim tagad iztēloties, kādā stāvoklī bija kris­tiešu namamāte, ja viņa piederēja pie trūcīgākām aprin­dām. Nedrīkstēdama iegādāties gaļu, kas nāca no pa­gānu upuriem un tika pārdota tirgū par samērā pieeja­mām cenām, viņai gaļu vajadzēja meklēt pie ebrejiem vai melnajā tirgū. Taču ar abām šīm iespējām praktiski nevarēja rēķināties. Pirmajā gadījumā šķēršļus radīja aizvien pieaugošais antagonisms un savstarpējie aizsprie­dumi starp ebrejiem un Jēzus piekritējiem, bet otrajā gadījumā atbiedēja augstās spekulatīvās cenas. Dzīve to­mēr prasīja savu tiesu, un praktiskā namamāte, gribē­dama paēdināt ģimeni, pirka to, kas bija pieejams, ne­ievērodama nekādus aizliegumus.

Jeruzalemē stāvoklis bija pavisam citāds. Tur drīzāk bija grūti pārkāpt aizliegumu par pagānu upurdzīvnieku gaļas lietošanu, jo tādas gaļas tirdzniecībā vienkārši ne­bija. Gaļas tirdzniecības monopols piederēja templim, kur tāpat kā pagānu svētnīcās uz altāra tika sadedzināta tikai niecīga daļa no upurējamā dzīvnieka, bet pārpalikumu izlietoja pilsētas ikdienas vajadzību apmierināšanai. Tātad ortodoksālais jūdaisma piekritējs Jeruzalemē ne­maz netika pakļauts kārdinājumam pārkāpt pastāvošo aizliegumu.

Jautājumu sarežģīja vēl tas, ka reizēm svarīga bija arī biedriska attieksme. Pēterim, piemēram, vienkārši ne­bija iespējams atteikties, kad romiešu virsnieks Kornē­lijs, kurš tikko bija pieņēmis kristīgo ticību, viņu ielūdza kopīgā azaidā ar savu ģimeni un saimes ļaudīm. Jēzus piekritēji Jeruzalemē, izsacīdami apustulim par to bar­gus pārmetumus, tikai parādīja savu provinciālo apro­bežotību. Arī viņu vadītājs, «tā kunga brālis» Jēkabs, kurš jūdaisma rituāla jautājumos bija stingri ortodok­sāls, nedomāja piekāpties ne soli un nesaprata, ka Pēte­ris un Barnaba, viesodamies Antiohijā helēnistu mājās, nevarēja atsacīties sēsties pie galda kopā ar tikko kris­tietībai pievērstajiem ļaudīm, kuri neredzēja nekā ļauna no pagānu svētnīcām nākušas gaļas lietošanā un katru atteikumu uzskatītu par apvainojumu.

Un tomēr, Jēkaba emisāru piespiesti, Pēteris un Bar­naba atteicās no šāda veida kontaktiem, par ko savukārt viņus asi kritizēja Pāvils. Vēstulē galatiešiem Pāvils vi­ņiem pārmet nekonsekvenci un liekulību. Nepatīkamo starpgadījumu viņš apraksta šādi: «Bet, kad es redzēju, ka tie nedara pareizi pēc evaņģēlija patiesības, es sacīju Pēterim visu priekšā: Ja tu, jūds būdams, dzīvo pēc pa­gānu un ne pēc jūdu paražām, kā tu gribi piespiest ne- jūdus dzīvot pēc jūdu dzīves veida» (Apustuļa Pāvila vēstule galatiešiem, 2:14). Diemžēl Pāvils mums nesaka, ko atbildējis Pēteris. Mēs zinām tikai to, ka pēc šīs ķil­das viņu ceļi šķīrušies uz visiem laikiem. Nekad viņi vairs nav sastapušies, ne Antiohijā, kur Pāvils acīm re­dzami izvairījās iegriezties, un pat ne Romā, ja tikai vis­pār varam runāt par Pētera uzturēšanos šeit, jo avoti, kuri to it kā apliecinātu, ir pārāk apšaubāmi. Šī epizode, šķiet, ir viens no svarīgākajiem lūzuma momentiem at­tiecībās starp Jēzus piekritējiem no ebreju un pagānu vides.

Pāvilā attieksme pret šo jautājumu ir visai interesanta. Pirmajā vēstulē korintiešiem (10:27—29) viņš saviem ebreju piekritējiem ieteic, lai tie ēd visu, ko pārdod skārņos, un piebilst: «Ja kāds no neticīgajiem jūs aicina viesos un jūs gribat iet, tad ēdiet visu, ko jums ceļ priekšā, nekā nepētīdami sirdsapziņas dēļ.» Vienīgi, ja kāds cits no ebreju brāļiem aizrāda, ka tā ir pagānu upuru gaļa, tad Pāvils iesaka no tās atturēties «sirdsap­ziņas dēļ», bet tūlīt paskaidro: «Es nedomāju tavu, bet viņa sirdsapziņu. Jo kāpēc sveša sirdsapziņa lai tiesātu manu brīvību?»

Ja kādam liktos, ka Pāvils šajā gadījumā ieteic div­kosīgu rīcību, tad apustulim par attaisnojumu var minēt kādu citu vietu no šīs pašas vēstules korintiešiem: «At­tiecībā uz elku upuru gaļas ēšanu mēs zinām, ka nav ne­viena elka pasaulē un ka nav cita dieva kā viens vie­nīgs» (8:4). Tātad Pāvils visu šo strīdu uzskata par tukšu, jo kaut kā tāda kā pagāniskas cilmes dēļ nešķīstas ga­ļas vispār nemaz nav. Viņš tikai ieteic, saglabājot šajā jautājumā sirdsapziņas brīvību, neizraisīt sašutumu to Mozus ticības brāļu vidū, kuri vēl nav spējuši visu to apjēgt.

Šis dzīves prasību diktētais saprātīgais pragmatisms, kuram pakļaujoties Pāvils savas misijas labā pagānu vidē atmeta dažus Mozus ticības rituālos priekšrakstus, noteica arī viņa nostāju pret dažiem sākotnējās kristietības as­pektiem, kurus pārstāvēja Jēkaba vadītā Jeruzalemes draudze. Viņa nostāja bija tāda, ka mēs to šodien vārda pilnā nozīmē nosauktu par revizionistisku.

Tas vispirms attiecināms uz šās draudzes iekārtu, kura balstījās uz pilnīgu kopīpašumu. No «Apustuļu darbiem» mēs zinām, ka Jeruzalemes draudzes vadītāji šo iekārtu uzskatīja par sakrālu un par jaunās ticības integrāļu daļu. Pat visniecīgākais pārkāpums šai ziņā līdzinājās smagam noziegumam pret svēto garu, un tāpēc Pēteris ar pēkšņu nāvi sodīja nelaimīgo jaunatgriezto pāri Ana­niju un Sapfiru.

Mums jau no iepriekš sacītā ir zināms, ka sakarā ar stingru šās iekārtas neaizskaramību Jēzus piekritēju vidū Jeruzalemē atgadījās nopietni konflikti. Nav grūti sa­prast, kāpēc tā noticis. Līdzīga veida komūna varēja pastāvēt tikai pilnīgā izolācijā no tekošās dzīves kārdinā­jumiem, tātad klostera apstākļos. Kopīpašuma iekārta ilgāk saglabājās pie ebreju vientuļnieku sektas esēniem, kuri Nāves j-ūras vientuļā klinšainā krastā uzcēla klos­teri netālu no vietas, kur šodien atrodas Kumrana.

Pirmie Jēzus piekritēji Jeruzalemē bija neliela saujiņa pavisam nabadzīgu cilvēku, kuriem ziedojumus pārtikai atsūtīja citi, turīgāki, helēniskajās pilsētās dzīvojoši ticī­bas brāļi. Tādus ziedojumus vāca un uz Jeruzalemi at­veda arī Pāvils. Līdzīgos apstākļos mantas kopība bija ne tikai vēlama, bet viņu eksistencei nepieciešama. Runa bija par šo dāvinājumu izlietošanu tādā veidā, lai ne­vienam netiktu nodarīta pārestība.

Draudzes trūcīgākie locekļi, kuru dzīve bija atkarīga no savāktajiem ziedojumiem, ar tādu mantas kopību, protams, bija apmierināti. Bet, kad kopienas locekļu skaits no simts divdesmit cilvēkiem pieauga — kā rak­sta «Apustuļu darbu» autors — līdz pieciem tūkstošiem, iekārtas ietvari vairs neizturēja šo spiedienu. Tos sa­grāva turīgāku, Ananijam un Sapfirai līdzīgu cilvēku in- ' filtrācija, kas nāca galvenokārt no «helēnistu» aprin­dām. Tie bija diasporas ebreji, kuri draudzē ienesa pla­šās pasaules dvesmas un pret sastingušo iekārtu vērsta dumpja ieraugu.

***

Pāvils bija ne tikai reliģiskais ideologs, bet arī ar skaidru saprātu apveltīts praktiķis, kurš izveidoja dau­dzus kristietības centrus. Kā Tarsā dzimis «helēnists» viņš lieliski pazina grieķu kultūras apvidu pilsētās un apdzī­votās vietās valdošās attiecības. Viņš droši vien atskārta, ka mantas kopības iekārta, kura pat provinciālajā Jeru­zalemē tikai ar pūlēm spēja atvairīt apkārtējās dzīves viļņu spiedienu, šajos apvidos kļūtu par utopiju.un pat nopietnu traucēkli jaunās ticības izplatīšanai. Tā atbai­dītu tieši no amatnieku, tirgoņu un ierēdņu aprindām nākošos jaunos piekritējus, kuru iemantošana Pāvilam šķita jo svarīga. Būtu aplam gaidīt no šiem pārtikuša­jiem vidējo slāņu pārstāvjiem, ka viņi atsacīsies no mūža darbā iegūtā, pie kā viņi bija pieraduši jau kopš dau­dzām paaudzēm.

Taču Pāvila rīcību noteica ne tikai praktiski apsvē­rumi. Viņa sociālā cilme bija par cēloni tam, ka Pāvilam šajā jautājumā bija principiāli citādāka nostāja, ko mēs šodien nosauktu par šķirisku nostāju. Pāvils bija uzau­dzis turīgā ģimenē. Viņa tēvs Kilikijā tirgojās ar kazu vilnas audumiem, bet pats Pāvils bija apguvis telšu iz­gatavotāja amatu. Pateicoties tēva rocībai, jauneklis va­rēja doties uz Jeruzalemi, lai tur, pie slavenā svēto rak­stu zinātāja Gamaliēla kājām sēdēdams, izglītotos. Tolaik tāds brauciens izmaksāja dārgi, un kurš katrs to neva­rēja atļauties.

Tomēr liekas, ka pēc pievēršanās kristietībai Pāvilam vairs tik labi neklājās. Tā kā viņš pats noklusē jautā­jumu par savu ģimeni, tad jādomā, ka Pāvils bija sarā­vis attiecības ar tēvu, par kuru mums zināms, ka tas bi­jis farizejs un līdz ar to laikam arī ortodoksālā jūdaisma piekritējs. Dēla izrīcību tādā gadījumā viņš droši vien uzskatīja par nepiedodamu novēršanos no tēvu tēvu ticī­bas. Tie, protams, ir tikai minējumi, taču savādi ir tas, ka agrāk turīgais jauneklis tagad pārtiek vienīgi no savu mācekļu atbalsta un to savāktajiem ziedojumiem kris­tiešu draudzēs.

Vēstulē filipiešiem (4:12) Pāvils raksta, ka viņš iemā­cījies gan ciest trūkumu, gan arī dzīvot pārticībā. No šīs atzīšanās secināms, ka atbalstu, kā jau tas parasti ar brīvprātīgiem ziedojumiem mēdz būt, viņš nav saņēmis diezcik regulāri. Taču viņa materiālais stāvoklis pārāk ļauns gan nevarēja būt, ja jau tajā pašā vēstulē Pāvils, pateikdamies par palīdzību, saka, ka viņam visa esot «papilnam» un ka pēc sūtījuma saņemšanas viņš esot «pilnībā» (4:18).

Pāvila attieksme pret bagātniekiem krasi atšķiras no Jēzus nostājas evaņģēlijos. Evaņģēlists Matejs, likdams Jēzum mutē slaveno prātulu, ka «vieglāki kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet die^a valstībā» (Ma­teja ev., 19:24), jau pašu mantīguma faktu uzskata par amorālu. Turpretim Pāvils nepārprotami samierinās ar bagātnieku pastāvēšanu, nenosoda viņus totāli, bet vie­nīgi prasa, lai tie materiāli palīdzētu nabagākiem brā­ļiem. Otrajā vēstulē korintiešiem viņš raksta: «Jūsu pār­palikums tagad lai nāk par labu viņu trūkumam, un arī viņu pārpalikums lai nāktu jums par labu, lai tā notiktu izlīdzināšana, kā ir rakstīts: «Kam bija daudz, netapa bagāts; kam bija maz, netapa nabags»» (8:14—15). Bet pirmajā vēstulē Timotejam lasām: «Tiem, kas ir bagāti tagadējā pasaules laikmetā, piekodini, lai viņi nebūtu augstprātīgi un neliktu cerību uz nedrošo bagātību, bet uz dievu, kas mums dod visu bagātību baudīt; lai viņi darītu labu, būtu bagāti labos darbos, devīgi, nesavtīgi» (6:17—18). Kā redzam, nabadzības un mantas kopības ideja Pāvilam bija pilnīgi sveša. Mantiskas atšķirības starp cilvēkiem viņš uzskatīja par dabīgu un neizbēgamu parādību un tikai ieteica tās mīkstināt ar labdarību un pazemību dieva priekšā.

Tāda pati konformistiska tendence iezīmējās arī Pā­vila attieksmē pret varu un valsti. Mēs jau zinām, ar kādu lepnumu viņš pasvītroja, ka no dzimšanas ir Ro­mas pilsonis, un labprāt izmantoja priekšrocības, ko šis apstāklis viņam sniedza. Taču Pāvila lojalitāte reizēm nogāja tik tālu, ka tā jau sāka atgādināt verdzisku pa­devību. Tas izrietēja droši vien no mums jau zināmā Pāvila pragmatisma. Bez tam jāatceras, ka viņš savu nostāju pret valsti un varu formulējis vēstulē, kas rak­stīta Romā dzīvojošiem ticības brāļiem. Tāpēc šeit būtu izvirzāma tēze, ka, paskubinādams savus piekritējus uz tik galēji padevīgu legālismu, Pāvils par savu mērķi būs spraudis arī pretdarbību nomelnojošajai propagandai, it kā kristieši esot Romas impērijas ienaidnieki, un tādā kārtā centies tos pasargāt no vajāšanām.

Pāvila vēstulē romiešiem lasāms: «Ikviens lai ir pa­klausīgs augstākām varām, kas valda. Jo nav valsts va­ras, kā vien no dieva, un tās, kas ir, ir dieva ieceltas. Tātad tas, kas stāv pretī valsts varai, nostājas pret dieva iestādījumu. Bet tie, kas nostājas pret. to, paši sev sa­gādā sodu» (13:1—2).

Pēc Pāvila domām, ne tikai jebkura vara, vienalga, kāda tā būtu, ir no dieva, bet par dieva kalpiem uzska­tāmi arī visi tās pārstāvji, pat nodokļu piedzinēji. «Tā­pēc maksājiet arī savas nodevas; viņi, kas uz to raugās, ir dieva kalpi,» Pāvils raksta vēstulē romiešiem. «Dodiet katram, kas viņam pienākas: nodevas, kam nākas no­devas, muitu, kam nākas muita, bijību, kam nākas bi­jība, cieņu, kam nākas cieņa» (13:7—8).

Tāda pati nostāja Pāvilam ir attiecībā uz verdzību. Tāpat kā vara un valsts, no dieva ir arī valstī pastāvošā iekārta. Bet verdzība bija viens no šīs iekārtas balstiem. Pirmajā vēstulē korintiešiem Pāvils šādiem vārdiem pa­māca savus mācekļus: «Ikviens lai paliek tai stāvoklī, kurā tas aicināts. Ja esi aicināts, vergs būdams, ne­skumsti par to! Bet, ja arī vari tapt svabads, tad to pie* ņem» (7:21—22). Bet vēstulē efesiešiem viņš kristītajiem vergiem tieši piekodina: «Kalpi, paklausait saviem laicī­gajiem kungiem kā Kristum bijībā un bailēs ar neviltotu sirdi» (6:5).

Kā no dzīves ņemts piemērs šeit var noderēt notikums ar vergu Onēzimu. Tas bija aizbēdzis no sava kunga Filemona, pieņēmis kristīgo ticību un pievienojies Pā­vilam. Apustulis Onēzimu iemīļoja no visas sirds, taču negribēja izšķirt tā likteni, jo uzskatīja, ka jāciena cita cilvēka īpašuma tiesības. Tāpēc viņš Onēzimu nosūta tā īpašniekam, lai verga saimnieks pats izlemtu, ko ar viņu darīt. Tomēr Pāvils pūlas Filemonu un viņa sievu ietek­mēt, lai tie savam vergam ne tikai piedotu aizbēgšanu, bet arī nosūtītu viņu atpakaļ jau kā brīvlaistu. No sa­traukuma, kas jaužams vēstulē, var manīt ka Pāvils pats atskārtis, cik bīstama ir viņa rīcība. Verga aizbēgšana tolaik tika uzskatīta par vienu no smagākajiem noziegu­miem, ko sodīja pat ar nāvi. Tomēr Pāvilam bija pamats cerēt, ka viņa lūgumu ievēros, jo Filemons bija dedzīgs un paļāvīgs jaunatgriezts kristietis.

Tātad Pāvils gan aicina, lai pret vergiem izturētos labi, jo dieva priekšā tiem ir tādas pašas tiesības kā brīvajiem ļaudīm, taču pašu vergturības iekārtu viņš ne­pārprotami atbalsta. Protams, ir grūti noskaidrot, kas nosacīja šādu un ne citādu Pāvila nostāju. Pirmām kār­tām Pāvils, ņemot vērā viņa piederību pie noteikta sa­biedriska slāņa, jau no bērnības bija pieradis redzēt sev apkārt vergus un uzskatīja tos par normālu dzīves atri­būtu, kas nekādus pārspriedumus nevarēja izraisīt. At­ziņa, ka verdzība būtu likvidējama, viņam droši vien lik­tos dīvaina, pat aplama. Un, pat ja kādreiz šāda dumpīga doma viņam būtu ienākusi prātā, tad Pāvils kā reālistiski domājošs cilvēks droši vien tūlīt atskārstu, kas viņu šādā gadījumā sagaidītu. Notiktu tas, no kā Pāvils par katru cenu centās izvairīties: viņš nonāktu konfliktā ar Romas varas iestādēm, kas, daudzo vergu dumpju satrauktas, šajā jautājumā bija sevišķi jutīgas.

Pāvils dzīvoja tādā vēsturiskās attīstības posmā, kad pasaules ekonomiskās struktūras galvenā bāze bija vergu darbs, un tāpēc grūti iedomāties, ka viņa nostāja būtu varējusi būt citāda. Viņš centās tikai pēc tā, lai nelai­mīgo vergu liktenis tiktu kaut kādā mērā atvieglots, un uzskatīja, ka cilvēku mīlestības vārdā tas vispirms būtu viņa ticības brāļu pienākums.

Tik demonstratīvi solidarizēdamies ar Romas valsts varu un tās iekārtu, kas balstījās uz verdzību, Pāvils gan atvieglināja kristietībai tās vēsturisko ceļu uz galīgo triumfu, kad tā kļuva par valsts reliģiju, taču reizē ar to attālinājās no Jēzus un viņa sekotāju mācības, no visa tā, kas uzskatāms par šīs mācības imanentu protestu pret dzīves netaisnību. Viņš visnotaļ pieskaņojās pastāvošai tiesiskai iekārtai un līdz ar to notrulināja kristietības sociālo smaili.

Nekādu pārsteigumu neizraisa dažu Bībeles pētnieku uzskats, ka salīdzinājumā ar Jēzu Pāvils bijis jauns feno­mens un ar viņa parādīšanos kristietībā sācies pilnīgi jauns attīstības posms. Vācu protestantu teologs un pa­zīstamais Bībeles pētnieks Heincs Cārnts savā lieliskajā grāmatā «Vēsturiskais Jēzus» saka, ka «vēsturisko Jēzu no baznīcas pestītāja atdala tāds bezdibenis, ka abos šajos tēlos grūti atrast kādu kopīgu iezīmi».

Kā papildinājumu šai ainavai der vēl pieminēt, ko mi­nētajā jautājumā raksta katoļu Bībeles pētnieks 2. Štein­mans savā monogrāfijā «Pāvils no Tarsas». «Cik atšķirīgs ir Pāvils no sava skolotāja! Jēzus runāja aramiešu va­lodā, Pāvils — grieķu valodā. Jēzus bija dabas un lauku cilvēks, Pāvils — pilsētas iedzīvotājs. Jēzus ar visu sirdi

bija pieķēries Galilejai, Pāvils bija kosmopolīts. Jēzus ne­uzticējās intelektuālistiem un rabīniem, Pāvils bija ra­bīns.»

PĀVILS TREŠAJĀS DEBESIS

Nav mūsu nolūks šeit izklāstīt Pāvila biogrāfiju, taču jāpiegriež vērība dažiem apustuļa dzīves sīkumiem, lai gūtu pilnīgāku priekšstatu par viņa personības psiho­loģiskajām aprisēm. Pāvila dzīves gaitās ir nenoskaidro­tas mīklas un strīdīgi jautājumi, un pie šiem pretrunīga­jiem momentiem pieder arī jautājums par viņa divu vārdu ģenēzi.

Kā ebrejs viņš bija nosaukts Saula vārdā. Tā viņš ne­apšaubāmi saucās tajā laikā, kad vēl uzturējās ebreju centros un tātad arī Jeruzalemē — sākumā kā jauns Ga- maliēla māceklis, bet vēlāk kā sīvs «helēnistu» vajātājs.

Ja runa ir par Pāvila otro vārdu (latīniski Paulus), tad Bībeles pētnieku domas dalās. Daži, dibinādamies uz to, ka «paulus» latīņu valodā nozīmē «mazais», domā, ka tā bijusi zobgalīga iesauka, ko draugi Saulam devuši sīkā auguma pēc. Turpretī vācu Bībeles zinātnieks Di- beliuss, ņemdams vērā apustuļa praktisko atjautu, no­nācis pie secinājuma, ka viņš pieņēmis šo vārdu tikai pēc pāriešanas kristietībā, pamatoti uzskatīdams, ka Ro­mas pilsonim Paulum būs lielāka autoritāte nekā ebrejam Saulam.

Tomēr pēc visvecākās tradīcijas Sauls pieņēmis vārdu Paulus par godu Kipras prokonsulam Sergijam Paulam, kuru viņš bija pievērsis kristietībai. Šo versiju mums sniedz Origēns, Hieronims un Augustīns, lai gan «Apus­tuļu darbu» autors, kurš vienīgais apraksta prokonsula pievēršanu kristīgajai ticībai, par šo vārda maiņu neko nesaka. Tāpēc droši vien tā ir tikai kāda no vēlāka laik­posma teiksmām, kurām vajadzēja atgādināt Pāvila no­pelnus.

Pavisam citādi uz šo strīdīgo jautājumu lūkojas pazīs­tamais poļu Bībeles pētnieks katoļu priesteris E. Dombrovskis. Viņš pievērsa uzmanību tam, ko bija piemir­suši daudzi diskusijas dalībnieki, proti, ka diasporas eb­reju vidū pēc Romas pilsoņu tiesību iegūšanas bija iz­platījusies snobistiska paraža pieņemt pašiem un dot sa­viem dēliem grieķu un romiešu pavārdus. Tādēļ gandrīz droši var apgalvot, ka Pāvils, būdams turīga ebreja dēls, līdzās savam ebreju vārdam lietoja arī romisku pa­vārdu.

Liekas, ka jucekli šajā jautājumā ienesis pats Pāvils, manevrēdams ar saviem diviem vārdiem atkarībā gan no konjunktūras, gan no citiem dzīves apstākļiem. Je­ruzalemē un ebreju diasporas kopienās viņš uzstājās kā Sauls, turpretī grieķu un romiešu aprindās — kā Pāvils.

Vēsturnieki tāpat lauzījuši galvas par Pāvila ārējo izskatu. «Apustuļu darbu» autors arī šajā jautājumā ar ziņām skopojies, un mums jāapmierinās tikai ar vēlā­kās cilmes avotiem. Patiesībā vienīgais līdz mums nonā­kušais Pāvila ārienes apraksts ir 2. gadsimta pazīstamais apokrifs «Pāvila dzīves gaitas». Šā stāstījuma nezināmais autors raksta, ka Pāvils bijis maza auguma, gandrīz pil­nīgi bez matiem, ar līkām kājām, biezām uzacīm, un lielu kumpu degunu.

Lai gan apokrifus, ņemot vērā to fiktīvo raksturu, grūti uzskatīt par nopietniem vēstures avotiem, tomēr šoreiz ir mazliet citādi. «Pāvila dzīves gaitas» uzrakstītas Kilikijā, tātad Pāvila dzimtajā apvidū, kur ļaužu atmiņā viņš vēl ilgi saglabājās tāds, kāds bija patiesībā. Vēs­turē parasti mēdz notikt, ka laika tecējumā varoņa ārē­jais izskats pakāpeniski tiek idealizēts. Bet, ja pretēji šai tendencei Kilikijā radies dokuments mums sniedz tik necilu Pāvila portretu, tad mierīgi varam pieņemt, ka tas ir ticams. Patiesība šeit uz kādu laiku ņēmusi pār­svaru par teiksmas izskaistinošo iedarbi. -

Mēs apzināti teicām «uz kādu laiku», jo ikonogrāfija, it kā nezinādama šo reālistisko aprakstu, tūlīt paļāvās iztēles radītiem izskaistinājumiem. Tie bija vairs tikai ste­reotipi, kuri apustuli rādīja kā cienīgu vīru ar bārdas ieskautu domās iegrimuša filozofa seju. Visvecākais por­trets šajā konvencionālajā stilā redzams uz kāda medal­jona, kas uziets Domitillas katakombās no 2. gadsimta. Citi, vēlākas cilmes attēli atrasti diezgan lielā skaitā uz sarkofāgiem un freskām Romas katakombās, visvairāk tomēr senajās mozaīkās.

Ar Pāvila fizisko izskatu ir saistīta kāda mīklaina sli­mība, kura viņu mocījusi visu mūžu. No vēstules gala- tiešiem izriet, ka ar savām negantajām izpausmēm tā viņa mācekļiem un biedriem bijusi grūts pārbaudījums. Pāvils to lieliski apzinājās un izteica viņiem pateicību, ka tie nav nobijušies un nav viņu pametuši (4:13).

Savu slimību Pāvils apraksta tik aizplīvurotā veidā, ka grūti pasacīt, par ko īsti ir runa. Zinātnieki, pūlēda­mies uzstādīt kādu noteiktu diagnozi, griezušies minē­jumu burvju lokā un nav nonākuši pie vienota slēdziena. Polemikas ugunīs tika izteiktas aizdomas, ka tā bijusi kāda acu slimība, malārija vai epilepsija. Līdz šim tomēr pārsvaru guvušas domas, ka tā būs bijusi epilepsija.

Pazīstamais Bībeles pētnieks Šteinmans, kuru mēs jau esam citējuši, savā monogrāfijā nonāk pie interesantā secinājuma, ka Pāvils pats ap jautis savas slimības cēlo­nisko saikni ar ekstātiskām parādībām, kuras laiku pa laikam savā mūžā redzējis (Pāvila otrā vēstule korintie­šiem, 12:7—9).

Par saviem ekstātiskiem pārdzīvojumiem Pāvils stāsta tā, it kā runa būtu par kādu citu, bet no konteksta skaidri redzams, ka tas ir viņš pats. Pāvils raksta saviem ticības brāļiem Korintā, ka viņš kādreiz «aizrauts trešās debesīs», lai gan pats nezina, vai tas noticis miesīgi vai arī garīgi. Līdz ar to viņš patiesībā atzīstas, ka nezina, vai patiesi ticis «aizrauts» fiziski, vai arī tie bijuši tikai slimīgi murgi.

Pāvils, kā zināms, visumā bija praktisks un skaidra saprāta cilvēks, tāpēc mistiskās vīzijas, kādas viņam vai­rākkārt rādījušās, mūs zināmā mērā pārsteidz. Ar izbrīnu jautājam, no kurienes Pāvilam atgadījušās šādas, viņa noskaņojumam tik neatbilstošas parādības. Un mūsos ro­das pārliecība, ka šeit atdzīvojušies viņa apziņā snau­došie Vecās derības motīvi, jo pravieši Jonass, Elija, Ezra un Jeremija savas dzīves laikā tāpat esot tikuši uzrauti debesīs. Bet kas attiecas uz dīvaini skanošo apzīmējumu «trešās debesīs», kas kristietībai ir pilnīgi svešs un tāpēc liekas tik neparasts atklāsmēs, ko izteic viens no tās gal­venajiem izplatītājiem, tad varam pasacīt, no kurienes tas nācis. Izskaidrojums atrodams divos ebreju apokri­fos — «Divpadsmit patriarhu testamentā» un «Jonas grā­matā». Šo rakstu autori mūs pamāca, ka debesis sastā­vot no septiņām pakāpēm un ka trešajās debesīs, kuras aizrauts Pāvils, atrodoties paradīze.

pretrunu un paradoksālu noskaņo­jumu pilnais cilvēks

Mēs jau esam pievērsuši uzmanību tam, cik avantūristiska un spriegu konfliktu pilna bijusi Pāvila dzīve. Kur vien viņš parādījās, tur parasti sākās viņam pašam bīstamas jukas un sadursmes.

Varētu likties, ka šās parādības cēloņi ir pilnīgi skaidri: ebreji tik naidīgi reaģēja tāpēc, ka uzskatīja Pā­vilu par bīstamu ķeceri un atkritēju, kas nodevis jūda- ismu. Tomēr ir Bībeles zinātnieki (piemēram, Pouels Dei- viss), kurus šāds vienkāršs izskaidrojums nepārliecina. Pēc viņu domām, tas neņem vērā iecietības gaisotni, kāda tolaik valdījusi ebreju emigrācijas centros. Tie sastāvēja lielākoties no «helēnistiem», kuri bija pazīstami ar savu liberālismu reliģijas jautājumos. Viņu sinagogās pries­teru nebija un katrs tur varēja uzstāties, vēršoties pie klātesošajiem. Tas bija laikmets, kad jūdaisma domā bija iestājusies dziļa rūgšana un ebreju vidū risinājās nepār­trauktas diskusijas. Turklāt emigrācijā lielā pārsvarā bija farizeji, kas ticības jautājumos zināmā mērā bija tuvi kristiešiem. Tādos apstākļos Pāvilam, tāpat kā dau­dziem citiem apkārtceļojošiem «rakstu zinātājiem», va­jadzētu būt pasargātam no sevišķām nepatikšanām.

Ja Pāvilu tomēr vairākkārt ieslodzīja cietumā, šaus­tīja, apmētāja ar akmeņiem un apdraudēja viņa dzīvību tā, ka viņam nācās glābties bēgot, tad šīs asās reakcijas cēlonis nevarēja būt vienīgi tas fakts, ka viņš sludināja jaunu mācību par pestītāju un debess valstību zemes virsū. Šo konfliktu cēlonis bija meklējams viņā pašā, viņa raksturā. Tajā neapšaubāmi bija kaut kas izaicinošs un apodiktisks, un tas tad arī kļuva par iemeslu, kāpēc ap viņu allaž valdīja kaut kāda nemiera un satraukuma gaisotne. «Apustuļu darbos» ir sastopami daži norādī­jumi, ka tā patiesi bijis.

Tā, piemēram, pārsteidzošs ir fakts, ka Listrā uzkū­dītais ebreju pūlis ar savu niknumu vērsās vienīgi pret Pāvilu un tikai viņu dzīrās nomētāt ar akmeņiem, bet Barnabu, kurš bija nešķirams Pāvila ceļa biedrs un tik­pat dedzīgs Jēzus Kristus piekritējs, atstāja mierā. Ko­rintā izveidojās līdzīga situācija: turienes ebreji pie pro- konsula Galliona tiesas aizvilka vienīgi Pāvilu, neievēro­dami pārējos Jēzus piekritējus. Tomēr visskaidrāk šis

sevišķais naidīgums pret Pāvilu izpaudās Berejā. Seit ebreji uzsāka pret viņu vērstas jukas. Pāvila ceļa biedri Sīls un Timotejs, pūlēdamies viņu paglābt no pūļa dus­mām, aši izveda apustuli ārpus pilsētas un lika viņam iet uz jūras krastu. Bet paši viņi pilsētu nepameta, no kā se­cināms, ka nejutās apdraudēti, lai gan arī tāpat kā Pā­vils bija kristieši.

Taču par to nav ko brīnīties, jo mēs jau zinām dažas Pāvila dzīves epizodes, no kurām redzams, uz ko viņš bija spējīgs un ar kādu nepielūdzamu niknumu un fanā­tismu pats vajāja kristiešus. Tāpat mēs zinām, ka galve-' nokārt uz viņa sirdsapziņas gulstas Stefana mocekļa nāve. Pēc pāriešanas kristiešu pusē viņš šajā ziņā droši vien nebija neko daudz izmainījies. Par viņa skarbo raksturu liecina tādi nepatīkami incidenti kā sakaru pār­traukšana ar Jāni Marku, ar miermīlīgo Barnabu un god­prātīgo Pēteri, kā arī savu ticības brāļu uzkūdīšana Efesā uz pagānu grāmatu dedzināšanu sārtā.

Šo psiholoģisko portretu, kurš veidots uz «Apustuļu darbu» sniegtā materiāla pamata, vēl papildina Pāvila vēstules, kurās viņš ieskicē savu garīgo ģīmetni. Tā ir impulsīva, vaļsirdīga atzīšanās, ko sniedz savas sūtības degsmes pārņemts cilvēks. Lasīdami šīs vēstules, mēs gara acīm it kā skatām to autoru — maza auguma, ro­sīgu, neglītu ebreju ar satrauktu inteliģenci, nemitīgi mē­tājamies starp izjūtu galējām pretišķībām. Poļu Bībeles pētnieks E. Dombrovskis savā grāmatā «Tarsas Pāvila vēsture» viņu raksturo šādi: «Tā bija pretmetu un para­doksālu noskaņu pilna personība. Psihiska depresija tajā apvienojās ar neparastu drosmi, pazemība ar lepnumu, pret pretinieku vērsta augstprātība un kodīgs izsmiekls ar gandrīz vai mātišķu sirsnīgumu attieksmē pret uzticī­gajiem ticības brāļiem.»

Tomēr katoliskā pētnieka vērtējums liekas pārmērīgi maigs, jo Pāvils pret pretiniekiem vērsās ne tikai ar «augstprātību un kodīgu izsmieklu». Reizēm strīdā ar tiem viņš eksplodēja neapvaldītā niknumā un, uztiep­dams savas domas, nogāja līdz atbaidošam fanātismam. Otrajā vēstulē korintiešiem Pāvils tos pasludina par vil­tus apustuļiem un pielīdzina sātanam, kas «izliekas par gaismas eņģeli» (11:13—15). Sīs pašas vēstules citā parītā Pāvils viņiem piedraud ar šādiem vārdiem: «To jau es esmu teicis un saku arī tagad, kā otrreiz pie jums bū­dams, tā tagad no tālienes, visiem, kas jau grēkojuši, un visiem pārējiem, ka es nesaudzēšu nevienu, ja atkal nākšu pie jums» (13:2). Taču kulmināciju Pāvila ekstrē­misms sasniedz vēstulē galatiešiem, vēršoties pret tiem saviem ticības brāļiem, kuru uzskati nebija viņam pa prātam: «Bet ja ari mēs vai kāds eņģelis no debesīm jums sludinātu citu evaņģēliju nekā to, ko esam jums pasludinājuši, lāsts pār to! Kā jums jau agrāk esam sa­cījuši, tā arī tagad vēlreiz saku: ja kāds jums sludina citu evaņģēliju nekā to, ko jūs esat saņēmuši, lāsts pār to!» (Pāvila vēstule galatiešiem, 1:8—9).

Toties mēs varam piekrist E. Dombrovskim, kad viņš raksta, ka attiecībā pret uzticīgajiem ticības brāļiem, kuri viņam bija paklausīgi, Pāvils varējis izturēties ar mātes sirsnīgumu. «Apustuļu darbos» mēs patiesi atro­dam pāris aizkustinošu atvadīšanās ainu, kuras liecina, cik iemīļots Pāvils bijis savu vistuvāko mācekļu un biedru pulciņā.

Vispirms šeit atcerēsimies atvadīšanās ainu Milētā, kur bija ieradušies ticīgie no Efesas, lai izvadītu Pāvilu uz kuģi, ar kuru viņš uzsāka braucienu uz Jeruzalemi. «Bet visi gauži raudāja, metās Pāvilam ap kaklu un to skūpstīja, visvairāk noskumuši par vārdiem, ko viņš bija sacījis, ka tie vairs neredzēšot viņa vaigu» («Apustuļu darbi», 20:37—38). Vēlāk tas pats atkārtojās Tīrā un Ce- zarejā, kur ticīgie kopā ar sievietēm un bērniem atva­dījās no apustuļa, it kā nojauzdami, kas viņu sagaida Je­ruzalemē.

Pirmajā vēstulē korintiešiem Pāvils pierāda, ka viņš šādu mīlestību bija pelnījis, jo pats bijis šķīstas mīlas pārpilns. Tikai cilvēks, kurš zināja, kas īsti ir mīla, va­rēja radīt tik spārnotu mīlas cildinājuma himnu, kura pieder pie visskaistākajiem paraugiem, ko sniegusi pa­saules literatūra. Šīs rindas ir vispārpazīstamas, taču pie­minēsim tās, lai šie degsmes pilnie, sajūsmīgie, muzikālie vārdi vēlreiz ieskanētos mūsu ausīs:

«Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis.

Un ja man būtu pravieša dāvanas, un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mī­lestības, tad es neesmu nekas.

Un ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un no­dotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka.

Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga.

Tā neizturas netikli, tā nemeklē savu labumu, tā ne-( apskaišas, tā nepiemin ļaunu.

Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par pa­tiesību.

Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu.:

Mīlestība nekad nebeidzas, kaut arī pravieša dāva­nas beigsies, valodas apklusīs, atziņa mitēsies.

Tas ir mazums, ko zinām, un tas ir mazums, ko mā< cām.

Bet, kad pilnība nāks, tad tas, kas ir mazums, zudīs.

Kad biju bērns, es runāju kā bērns, man bija bērna prāts un bērna domas; bet kad kļuvu vīrs, tad atmetu bērna dabu.

Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, bet tad vaigu vaigā; tagad es atzīstu tik pa daļai, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts.

Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šīs trīs, bet lielākā no tām ir mīlestība» (Pāvila pirmā vēstule korin­tiešiem, 13:1—13).

dzejojums un patiesība

Iztirzādami «Apustuļu darbus», mēs vairākus frag­mentus pakļāvām kritiskai analīzei un nonācām pie pār­liecības, ka tajos stāstītais nav atzīstams par vēsturisku patiesību. Tagad rodas jautājums, kā novērtēt «Apus­tuļu darbus», kopumā, vai tos var nopietni uzskatīt par avotu, kas satur autentiskas ziņas par agrīno kristietību. Bībeles zinātnieku domas šajā jautājumā ir diametrāli pretējas: daži bez jebkādiem iebildumiem atzīst, ka tie ir pilnīgi ticams ziņu avots, turpretim citi to apšauba un pat nonāk tik tālu, kā, piemēram, pazīstamais protes­tantu Bībeles pētnieks Mārtiņš Dibeliuss, kurš tos uz­skata par īsu noveļu krājumu.

Nedrīkst aizmirst, ka «Apustuļu darbi» radušies pār­desmit gadu pēc Pāvila nāves, tātad laikā, kad aculie­cinieku paaudze Jau bija apmiruši. «Apustuļu darbu» autoram acīmredzot nav bijuši pieejami informācijas avoti, un viņš nav zinājis pat Pāvila vēstules. Tāpēc viņš bijis spiests izmantot nostāstus, kas tautā izplatījās no mutes mutē. Tomēr šie nostāsti, lai gan tos stipri iekrā­sojusi folklora, teiksmas un lokāli ticējumi, izauguši no konkrēta vēsturiska pamata. Efesā, piemēram, droši vien kaut kādi nēmieri bija izcēlušies, taču tautas iztēle pār­veidoja to raksturu un apmērus, lai parādītu, cik stipra un visaptveroša jau tolaik bijusi kristietība, un tādā veidā uz glaimojoša pjedestāla paceltu Pāvilu.

«Apustuļu darbu» autors ar apbrīnojamu lētticību uz­skatījis par patiesiem visus dzirdētos nostāstus un bez- kritiski tos iekļāvis savā vēstījumā. Tādā veidā tekstā nokļuvis morāli apšaubāmais incidents ar Ananijas un Sapfiras nāvi, kā arī nemitīgā eņģeļu un ļauno garu iejaukšanās cilvēku dzīvē.

Brīnumaino izdarību skaits šeit ir visai prāvs, no brī­nišķīgas sirdzēju izdziedināšanas līdz mirušo pamodinā­šanai. Ir pat viens tāds atgadījums, kad gars pārnesis apustuli Filipu no vienas pilsētas uz otru. Tāda veida pārdabiskus notikumus «Apustuļu darbos» esam saskai­tījuši ne mazāk kā divdesmit divus.

Rodas jautājums, vai «Apustuļu darbu» autors patie­šām bijis tik lētticīgs. Varbūt viņa nodoms nemaz ne­bija rakstīt vēsturisku darbu, bet gan vienkārši reģistrēt to visu, kas viņa laikā ticis stāstīts par Pēteri un Pāvilu? Citiem vārdiem izsakoties, apzināti kompilēt hagiogrā- fisku un didaktisku darbu, lai stiprinātu ticīgos, kuru vidū vairums bija vienkārši, fantastisku nostāstu valdzi­nājumam viegli pakļaujami ļaudis.

Jāatzīstas, ka šī pēdējā tēze ir vienīgi pieņēmums un nav nopietni izvirzāma. Toties nerada šaubas «Apustuļu darbu» autora pārliecība, ka viņš pārstāsta patiesus no­tikumus. Taču šādā gadījumā kaut kā ir jāizskaidro, kā­pēc viņš aprakstījis visas šīs neticamās lietas, kuras grauj mūsdienu lasītāju ticību viņa stāstījumam. «Apustuļu darbu» autora aizstāvji aizrāda, ka tajā laikā vēstures rakstīšana drīzāk bijusi māksla, nevis zinātne, un auto­ram nedrīkstētu pārmest to, ka viņš nav aizsteidzies priekšā savam laikmetam. Ja uz viņu attiecinātu mūs­dienu zinātniskās historiogrāfijas prasības, tas, pēc šo pētnieku domām, būtu brēcošs anahronisms.

Ar šāda veida argumentāciju mēs sastopamies jo bieži, bet tajā slēpjas principiāls pārpratums. Runa taču nav par to, ko domājis un kam ticējis subjektīvi pats autors, un kāda bijusi viņa vēstures koncepcija. Lai arī vispār tie ir interesanti jautājumi, tomēr mums, viņa darba lasītājiem, svarīgs ir kas cits. Mūs interesē atbilde tikai uz konkrēto jautājumu: cik lielā mērā uz autoru var paļauties kā uz vēsturnieku un kas viņa stāstījumā atbilst objektīvajai vēstures patiesībai.

Turklāt pieminētā argumentācija, šķiet izejam no pa­gātnes aplamas izpratnes. Tieši grieķi bijuši vēstures ra­cionālas izpratnes atklājēji. Tāds, piemēram, pragmatis­kās historiogrāfijas radītājs kā Tukidīds jau kādus pieci simti gadus pirms «Apustuļu darbu» parādīšanās no ap­rakstīto vēsturisko notikumu norises izslēdza jebkādu pārdabisku faktoru iejaukšanos, uzskatīdams, ka viss reālā pasaulē notiekošais ir tikai cilvēku rīcības rezul­tāts.

«Apustuļu darbi» uzrakstīti grieķu valodā, tātad tie ietilpst tai pašā lielajā kultūras lokā kā «Peloponēsas kara vēsturē». Un tomēr mēs nevaram sacīt ka «Apus­tuļu darbi» kā vēsturisks apcerējums pārstāvētu savu laikmetu. Pilnīgi pretēji — ar daždažādiem brīnumiem un neticamiem notikumiem pārblīvētos «Apustuļu darbus» noliekot blakus apbrīnojami gaišajiem grieķu vēstur­nieku intelektuālajiem sasniegumiem, mēs nevaram at­vairīt iespaidu, ka historiogrāfijas attīstībā «Apustuļu darbi» zināmā mērā iezīmē nepārprotamu regresu.

To autors, kā jau mēs esam atzīmējuši, aprakstītos vēstures notikumus bieži vien ir pārspīlējis vai pat sa­grozījis, bet citus, tautas iztēlē pārveidotus, tikai pasīvi reģistrējis. Efesā notikušo nemieru apraksts, kuru mēs tikām pārrunājuši, šajā ziņā ir tipisks piemērs.

Tomēr «Apustuļu darbos» ir vēl kāda cita epizode, kura mums dod iespēju līdzīgā kārtā izsekot autora me­todei. Šeit mēs domājam slaveno runu, kuru Pāvils no­turējis Atēnu areopāgā. Apgalvodams, ka viņš kādā grieķu svētnīcā redzējis altāri ar uzrakstu «Nepazīsta­majam dievam», apustulis to izmanto par pierādījumu, ka grieķi un kristieši būtībā godina vienu un to pašu dievu un ka viņus vieno monoteisms. Tādi altāri patiesi bijuši daudzās Grieķijas svētnīcās, starp citu, arī Olimpā un Atēnās. To apstiprina daudzi grieķu rakstnieki, pie­mēram, Pausanijs, Diogēns Laerts un Filostrats. Taču viņi visi attiecīgo uzrakstu min daudzskaitlī: «Nepazīs­tamiem dieviem» (agnostis theois). Viņu versiju apstip­rina arheoloģiskie izrakumi, kas 19. gadsimta beigās iz­darīti Atēnās un Pergamonā. Tur tiešām atrastas līdzī­gas veltījumu plāksnes, kaut arī sadrupušas, taču vēl tādā stāvoklī, ka tās bija iespējams izlasīt, un tajās runa ir nevis par dievu, bet par dieviem. Šo veltījumu jēga ir skaidra: grieķi šādā veidā gribējuši nodrošināties tam gadījumam, ja izrādītos, ka pastāv vēl citi dievi, kuru vārdi viņiem nav zināmi.

Tātad šiem uzrakstiem nav nekā kopīga ar mono- teismu. Kas vainojams pie tā, ka līdzīga aplama versija vispār radusies? E. Dombrovskis norāda uz pašu Pāvilu. «Tā vien liekas,» viņš raksta savā monogrāfijā, «ka Pā­vilam nemaz nevajadzēja redzēt altāri ar uzrakstu vien­skaitlī, bet viņš lietoja tādu izteicienu, kurš sevišķi labi atbilda viņā nolūkiem.» Citiem vārdiem sakot, šis pēt­nieks domā, ka Pāvils apzināti daudzskaitli uzrakstā aiz­stājis ar vienskaitli, lai panāktu iecerēto oratorisko un propagandisko efektu.

Vai pazīstamā Bībeles pētnieka spriedums ir pareizs? Liekas, ka aiz dažādiem apsvērumiem uz šo jautājumu jāatbild noliedzoši. Nedrīkstam aizmirst, ka Pāvils runāja Atēnās un ar atēniešiem, tātad apstākļos, kur vispārzi­nāms bija šāda veltījuma uzraksta patiesais skanējums. Vai Pāvils būtu iedrošinājies mānīties ar savu argumentu tādu cilvēku priekšā, no kuriem katrs tūlīt varēja to at­maskot kā viltojumu? Mums šķiet, ka Pāvils bija pārāk inteliģents, pārāk pieredzējis atklātības darbinieks un orators. Pāvilu taču sagaidītu izsmiekls, un viņam uz visiem laikiem vajadzētu šķirties no cerībām, ka izdosies pievērst grieķus savai mācībai.

Tātad mēs nonākam pie slēdziena, ka Pāvils savā runā Atēnu areopāgā — ja vien vispār tāda runa sacīta — nevarēja izmantot līdzīgu argumentu. Tāpēc tas drīzāk uzskatāms par «Apustuļu darbu» autora izdomu, kurš šo runu, tāpat droši vien arī visas citas, pats sacerējis at­bilstoši saviem nodomiem. Tātad viņš ir atbildīgs par to, ka šī aplamā versija iekļuvusi Jaunajā derībā. Protams, noteikti gan nav iespējams izdibināt, vai viņš personīgi to izdomājis, vai arī bijis tikai starpnieks, kurš nekri­tiski pierakstījis ļaužu valodās daudzināto.

«Apustuļu darbu» autoram nevarētu pārmest to, ka viņš savā rakstījumā licis cilvēkiem runāt tā, it kā pats būtu sēdējis starp klausītājiem un cītīgi atzīmējis katru vārdu. Viņa izrīcība bija saskaņā ar tā laika konvenci­jām, ka aprakstāmo autoru mutē drīkst likt garas un skaisti veidotas runas. Tā rīkojušies gan Aleksandrijas Filons, gan Jozefs Flāvijs, gan Tukidīds un Līvijs, bet Tukidīds pat atklāti atzīstas, ka «Peloponēsas kara vēs­turē» uzņemtās runas pats sacerējis pārliecībā, ka viņa varoņi dotajā situācijā tieši tā varējuši runāt.

Tāpat būtu novērtējamas daudzas it kā burtiski pie­rakstītās runas «Apustuļu darbos». Šodien vairs neviens neiedrošinās apgalvot, ka tās ir autentiskas un tieši tā runājuši Gamaliēls, Stefans, Pēteris vai Pāvils. To vēstu­riskā nozīme patiesībā ir niecīga, vislabākā gadījumā tās mūs var interesēt kā paša autora literārās apdāvinātības izpausme vai viņa personīgo uzskatu izklāsts.

Pie vienas no šādām runām ir vērts pakavēties tuvāk, jo tā labi papildina to, ko mums līdz šim izdevies uzzināt par «Apustuļu darbu» autoru kā par vēsturnieku. Tā ir runa, ko Gamaliēls it kā teicis sinedrija, iestādamies par apustuļiem. Šās runas argumentācijā sastopamies ar rup­jām vēsturiskām kļūdām. Runātājs min divas ebreju sa­celšanās: Teodasa un Jūdas Galilieša vadītos nemierus. Par pirmo no tiem viņš tomēr nevarēja runāt tāpēc, ka šī sacelšanās sākās tikai desmit gadu vēlāk. Otro sacel­šanos viņš hronoloģiski izkārto pēc pirmās, lai gan tad jau bija pagājuši četrdesmit gadi kopš šā notikuma.

Vainu par šīm aplamībām grūti uzvelt Gamaliēlam, labam rakstu zinātājam un Jeruzalemes augstākās tiesas loceklim. Tāpēc secinājums var būt tikai viens: šai runai nav pamatojuma nekādos vēsturiskos avotos, tā ir «Apus­tuļu darbu» autora izdoma. Bet reizē ar to arī liecība, cik vāji šis autors orientējies vēsturiskajā tematikā, pie kuras bija ķēries.

Cenzdamies sakomponēt aizraujošu un dramatisku darbu, viņš novārtā pametis hronoloģiju. Tālab mēs ne­varam gūt skaidrību, kad noticis viens vai otrs atgadī­jums. Par vienīgo hronoloģiski noteikto ziņu, kāda šo­dien ir mūsu rīcībā, jāpateicas nevis viņam, bet arheolo­ģijai. No Delfos atrasta uzraksta izriet, ka prokonsuls Gallions, kura tiesas priekšā Pāvils stājās, Korintā uztu­rējies m. ē. 51. gadā. Šis apstāklis precizēja laiku, kad

apustulis darbojies šajā pilsētā, un tādā kārtā kļuva par atskaites punktu citu viņa biogrāfijas datu aplēsei.

«Apustuļu darbos» mēs lasījām par trim, vēstulēs ne­apstiprinātiem Pāvila misijas ceļojumiem, kuru laikā viņš pieredzējis gan veiksmes, gan visādas likstas, kas atgadījušās pirms viņa pēdējās uzturēšanās Jeruza­lemē un Romā. Starp citu, mēs uzzinām, ka viņš vienu reizi ticis šaustīts un apmētāts ar akmeņiem, kā arī laimīgi pārcietis katastrofu jūrā. Bet izrādījās, ka arī šajā ziņā «Apustuļu darbu» autora informācija bijusi visai nepilnīga. Otrajā vēstulē korintiešiem (11:24—25) Pāvils pats raksta: «No jūdiem es esmu dabūjis piecas reizes četrdesmit sitienu bez viena. Trīs reizes dabūju rīkstes, vienreiz mani mētāja ar akmeņiem, trīs reizes biju ūdens briesmās, visu dienu un nakti biju jūras viļņu varā. Bieži biju ceļojumos, ūdens briesmās, laupī­tāju briesmās, briesmās savu ļaužu vidū, briesmās pa­gānu vidū, briesmās uz jūras, briesmās viltus brāļu starpā.»

Nav uzminams, kur, kad un kādos apstākļos Pāvils to visu pieredzējis. Katrā ziņā jau tas fakts vien, ka Pāvils trīs reizes piedzīvojis katastrofu jūrā, ir pietie­kams pierādījums tam, ka pa jūru viņš ceļojis biežāk, nekā tas apgalvots «Apustuļu darbos». Šo aprakstu autora rīcībā droši vien bijis gadījuma rakstura nesa­kārtots biogrāfisks materiāls, kuru viņš pēc sava ieskata tad izkārtojis trijos ceļojumos pēc tajā laikā iecienītā simetriskās kompozīcijas principa. No- trūcīgā biogrāfiskā materiāla šādā veidā tad nu arī radies savdabīgs triptihs, tātad mākslīgs, uz papīra izdarīts, bet vēstures patiesī­bai neatbilstošs darbs.

Vispārliecinošāko pamatojumu šādam raksturojumam sniedz fakts, ka autors sava vēstījuma ietvaros bijis tik nekonsekvents, ka pats runā sev pretim, aizmirsdams, ko viņš rakstījis agrāk. Turklāt tas notiek tik svarīgā jautā­jumā kā Pāvila brīnumainās atgriešanās norise — tātad runa ir par notikumu, kurš baznīcai ir ārkārtīgi svarīgs un kurā, liekas, visam vajadzētu būt pilnīgi skaidram, lai nevarētu apšaubīt ne mazāko sīkumu.

«Apustuļu darbos» atrodam veselus trīs šā svarīgā no­tikuma variantus: vienreiz — paša autora sniegumā, bet divas reizes — Pāvila pārstāstījumā viņa runās Jeruza­lemes tautai un ķēniņam Agripam. Šīm versijām kopīgs

ir tas, ka Jēzus Pāvilam nav parādījies personīgi, bet no debesīm piepeši atspīdējusi žilbinoša gaisma un bijusi dzirdama viņa balss. Taču pārējās šā notikuma detaļas nesaskan. Pirmajā versijā (9:7) Pāvila ceļa biedri stāvē­juši kā mēmi, «balsi gan dzirdēdami, bet nevienu ne­redzēdami». Otrajā versijā (22:9) notiek pretēji, jo tie paši Pāvila pavadoņi «gan redzēja gaismu, bet balsi… nedzirdēja». Trešajā versijā (26:14) Pāvils kopā ar sa­viem pavadoņiem nokrīt zemē, tātad visi gan redzējuši gaismu, gan arī dzirdējuši balsi.

Divās pirmajās versijās Jēzus saka aptuveni vienu un to pašu: «Saul, Saul, ko tu mani vajā? Tev grūti nāk­sies pret dzenu b spārdīt», bet trešajā versijā viņš runā jau pavisam ko citu: «Bet celies kājās! Jo tāpēc es tev esmu parādījies, lai tu man kalpotu un apliecinātu, kā tu mani esi redzējis un kā es tev parādīšos, lai tevi iz­glābtu no šīs tautas un pagāniem, pie kuriem es tevi sūtu atvērt viņu acis, lai tie atgriežas no tumsas gaismā, no sātana varas pie dieva un dara darbus, kas grēku nožēlas cienīgi» (26:16—18).

Pilnīgi skaidrs, ka «Apustuļu darbu» autors Jēzum liek mutē pats savu doktrīnu par Pāvila lomu un nozīmi baznīcas vēsturē. Šajā piemērā redzam, cik bezrūpīgi viņš pārveido pat jau tradicionāli atzītus Jēzus izteikumus, ja tas bija nepieciešams viņa paša propagandas mērķiem. To darot, viņu ne mazākā mērā nemulsina tekstuālās at­šķirības, kuras rodas stāstījumā un met ēnu uz tā tica­mību.

Bet tagad ielūkosimies Pāvila vēstulēs, lai redzētu, kā viņš pats attēlo tikšanos ar Jēzu. Vēstulē galatiešiem ir vieta, kas izraisa dziļas pārdomas: «Bet kad tam, kas mani no mātes miesām izredzējis un savā žēlastībā aici­nājis, labpatika savu dēlu manī atklāt, lai es prieka vēsti par viņu nestu pagānu tautām, tad es tūdaļ negriežos pēc padoma pie miesas un asinīm, nedz nogāju uz Je­ruzalemi pie tiem, kas priekš manis bija apustuļi, bet aizgāju uz Arābiju un atkal atgriezos atpakaļ Damaskā» (1:15—17).

Iznāk, ka pats Pāvils šo atgriešanās aktu raksturo kā iekšēju atklāsmi, kā dziļi subjektīva rakstura pieredzi. Tā ir viņa paša personīgā atzīšanās vēstulē, kuras auten­tiskums nav ticis apstrīdēts. Tālab grūti noliegt, ka šie apustuļa Pāvila vārdi ir vienreizēji nozīmīgi.

Turpretī «Apustuļu darbi», kas uzrakstīti dažus desmit gadus vēlāk, šo notikumu sniedz citā variantā, ko laiks un teiksmas stipri pārveidojušas. Tas jau ir rosīgās iztē­les auglis, ko radījuši savā ticībā dedzīgi, bet vienkārši cilvēki, kuri šo baznīcai tik vēsturiski nozīmīgo mo­mentu nav varējuši iedomāties citādi, kā vien liela brī­numa dramatiskās dekorācijās, ārēji iemiesotu ar gais­mas žilbu debesīs, neredzamā Jēzus balsi un šās aizsau­les parādības satriektiem aculieciniekiem.

Mūsu kritisko pārspriedumu gaismā «Apustuļu darbi» nav atzīstami par historiogrāfisku sacerējumu. Tiem pie­mīt tipiskas hagiogrāfijas iezīmes, jo pārāk daudz tajos visvisādu brīnumu un neticamu notikumu.

Taču ar to mēs negribam sacīt, ka tajos nebūtu itin nekā ticama. Tie ir patiesības un izdomu konglomerāts, kuram labi piederas Gētes pazīstamā darba nosaukums — «Dzejojums un patiesība». Par vēsturiskiem faktiem mēs droši varam uzskatīt to, ko autors pastāsta par Pāvila misijas darbību helēniskajās pilsētās, par konfliktiem, kādos viņš nokļūst šajās gaitās, un vispār par viņa no­pelniem baznīcas labā. Tāpat vairāki viņa pārstāstīti no­tikumi un ziņas par atsevišķiem cilvēkiem, tās salīdzinot ar citiem vēstures avotiem, to skaitā ar Jozefa Flāvija darbiem, izrādījušies patiesi. Bez tam rodas iespaids, ka viņš labi pārzinājis visu, kas attiecas uz jūras ceļiem un kuģošanu Adrijas jūrā un Vidusjūrā, turklāt viņam labi pazīstamas bijušas paražas un sabiedriskās attiecības aprakstītajās zemēs.

Šajā nodaļā aplūkoto neskaidrību vidū varbūt visin­triģējošākais ir tas fakts, ka «Apustuļu darbi» palikuši bez nobeiguma un stāstījums tajos apraujas pēkšņi un negaidīti. Pēc vētrainās sastapšanās ar Romas ebreju ko­lonijas pārstāvjiem Pāvils vēl divus gadus netraucēti slu­dinājis savu mācību. Bet kas noticis pēc tam? Kāpēc autors pēkšņi apklust tieši tajā brīdī, kad sākas visdra­matiskākais Pāvila mūža posms un viņam jāstājas Romas tiesas priekšā, kur viņš, kā vēsta tradīcija, ticis notie­sāts uz nāvi?

Vai «Apustuļu darbu» autoram būtu bijis kāds se­višķs iemesls izvairīties no šā notikuma aprakstīšanas? Nekādā ziņā! Pat ja Pāvils tiesā tiktu attaisnots, autors būtu varējis rādīt viņu kā uzvarētāju, turpretī notiesā­šana un mocekļa nāve savukārt būtu vainagojums viņa pašaizliedzīgajai un nopelniem bagātajai darbībai. Tieši šādā mocekļa oreolā Pāvilu mums rāda mutvārdu tra­dīcija.

Kāds īsti noslēpums meklējams tajā faktā, ka autors pēkšņi apklust? Bībeles komentatori to izskaidro ar da­žādiem iemesliem. Vieni apgalvo, ka bijusi vēl «Apus­tuļu darbu» trešā daļa, kurā aprakstits Pāvila tālākais liktenis līdz viņa mūža noslēgumam, bet šī daļa gājusi bojā lielajā Romas ugunsgrēkā 64. gadā. Liesmām plo­soties, tām par upuri krituši veseli pilsētas kvartāli ar tūkstošiem namu un tajos dzīvojošiem cilvēkiem, biblio­tēkām, arhīviem un pilīm. Vai gan šādos apstākļos kādā namā bojā iet nevarēja arī nelielais manuskripta tīstok­lis, kas saturējis šo trešo daļu? Taču ne jau visi atzīst šo izskaidrojumu par pārliecinošu. Daži liek priekšā mīklas vienkāršāku atrisinājumu, proti, viņi domā, ka «Apus­tuļu darbu» autors gan gribējis, taču nav paguvis pa­beigt savu sacerējumu, jo pats, tāpat kā Pāvils, nomocīts Nerona uzsāktajās kristiešu vajāšanās.

Sā izskaidrojuma piekritēji uzskata par iespējamu, ka Pāvils apbedīts masu kapā kopā ar citiem nepazīstamiem mocekļiem un nāvē palicis anonīms. Pēc viņu domām, tradīcija, ka Pāvilam nāves sods, nocērtot galvu, izpildīts atsevišķi un viņa cienītāji apustuli aprakuši savrupā kapā, ir bez jebkāda dokumentāla pamata. Nekāda Pā­vila kapa, ko tik neatlaidīgi meklējuši arheologi, vien­kārši nekad nav bijis.

Kā gan varēja notikt, ka tik rosīga kristietības izpla­tītāja varonīgā nāve palikusi neziņas miglā tīta? Bija taču Pāvila biedri, mācekļi un arī pretinieki, kuri kopā ar viņu dzīvoja Romā un tāpēc noteikti būs kaut ko dzirdējuši par viņa nāvi. Kāpēc viņi klusēja un tikai mutvārdu tradīcija, uz kuru grūti paļauties, pievērsās šim jautājumam, turklāt ar lielu nokavēšanos, daudz gadu pēc paša šā notikuma?

Tiek apgalvots, ka nāves brīdī Pāvila tuvumā neesot bijis neviena no viņa biedriem un mācekļiem. Tā secina pazīstamais Bībeles pētnieks Pouels Deiviss. Pēc viņa teo­rijas, Pāvils sava mūža visgrūtākā pārbaudījuma brīdī bijis pilnīgi viens. Kaut kādu atskārsmi par to varot gūt dažos «Apustuļu darbu» fragmentos. Puteolas ostā un Api ja forumā ticības brāļi viņu gan draudzīgi apsvei­kuši, bet vēlāk Pāvila tuvumā vairs nav manāmi. Ar viņu sarunājušies un polemizējuši tikai vietējās ebreju kolo­nijas vadītāji, bet arī tas beidzies ar skarbu šķiršanās ainu. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka Pāvils, stādamies tiesas priekšā un moku stundā nolikdams galvu uz ben­des bluķa, bijis pavisam vientuļš. Neviens nav painte­resējies par viņa likteni, varbūt pat nav zinājis, kas ar viņu noticis. Pāvils atdevis savu dzīvību dziļas vientu­lības rūgtajā atskārsmē.

Pārsteidzošs ir tas, ka šai šķietami fantastiskajai angļu Bībeles zinātnieka interpretācijai ir zināms dokumentāls pamatojums. Savas teorijas atbalstīšanai Deiviss atsaucas uz diviem fragmentiem Pāvila otrajā vēstulē Timotejam. Vienā no tiem Pāvils šādos vārdos izsaka savu sarūgti­nājumu: «Man pirmo reizi aizstāvoties, neviens nebija klāt, bet visi bija mani atstājuši. To lai viņiem nepielī­dzina» (4:16). Kādā citā vietā viņš par savu stāvokli iz­sakās plašāk. Tur mēs lasām:_«Tu zini, ka ir novērsušies no manis visi tie, kas dzīvo Āzijā, viņu starpā Figels un Hermogēns. Lai tas kungs parāda žēlastību Onēsifora namam, jo viņš daudzkārt atspirdzināja mani un nekau­nējās manu važu, bet, nonācis Romā, meklēja mani un atrada» (1:15—17).

Šo pantu tekstā ietvertā informācija ir viennozīmīga: brīdī, kad važās iekalto Pāvilu pārveda uz cietumu, vie­tējie draugi un biedri pēkšņi pazuda. Visi izklīda, jo «kaunējās» draudzēties ar cietumnieku un piesardzības dēļ labāk turējās tālāk no viņa. Gluži tāpat, kā bija iz­turējies Pēteris pret apcietināto Jēzu. Tāpēc arī sapro­tams, kāpēc Onēsiforam pēc atbraukšanas uz Romu vaja­dzēja taujāt pēc Pāvila un meklēt viņu pa visiem Romas cietumiem.

Šeit varētu iebilst, ka citētā vēstule Timotejam nav atzīta par autentisku, un tāpēc šo nostāstu varbūt ir sa­gudrojis tās nezināms autors. Tomēr grūti ticēt, ka tra­dīcija, kura necildina Pāvila biedrus, bet nostāda tos ne­pievilcīgā gaismā, varētu būt izzīsta no pirksta. Kaut kāds patiesības grauds šajā skumjajā stāstā droši vien slēpjas. Par komentāru šeit varētu noderēt mums jau zi­nāmais fakts, ka Pāvila vēstules ilgus gadus bija pilnīgi aizmirstas un viņa popularitāte strauji samazinājās jau pat viņa mūža pēdējos divos gados, kad viņš dzīvoja Romā pilnīgi izolēts no paša dibinātajām kristiešu drau­dzēm. Pagāja desmitiem gadu, pirms sakas Pāvila ietek­mes un morālās autoritātes renesanse.

Tradīcijas, kas attiecas uz Pāvila mocekļa nāvi, ir ār­kārtīgi interesantas. 2. gadsimta baznīcas rakstnieks Tertuliāns stāsta, ka Pāvilam nāves sods izpildīts treju avotu tuvumā, kurus šodien dēvē par «Tre Fontane». Vioa līķi esot pievākuši dievbijīga matrona, vārdā Lucina, un apbedījusi ģimenes kapličā starp vīnogulājiem pie Osti- jas ceļa. Kad ķeizara Valeriāna valdīšanas laikā atjauno­jušās kristiešu vajāšanas, ticīgie Pāvila un Pētera mirstī­gās atliekas pārnesuši uz svētā Sebastjana katakombām, kur tās atradušās četrdesmit gadu. Konstantīns Lielais šīs relikvijas pēc tam licis ievietot marmora un sudraba sarkofāgā, bet pāri kapličai uzcēlis svētnīcu, kuru šodien dēvē par «svētā Pāvila baziliku ārpus mūriem».

Arheologi meklēja šo sarkoiāgu bazilikas pazemē, taču neko neatrada, izņemot dzelzs režģus, kuri it kā būtu senās kapličas fragments. Cita svētnīca, ko dēvē par «svētā Pāvila baznīcu pie Trejiem avotiem», uzcelta 5. gadsimtā it kā tajā vietā, kur Pāvilam izpildīts nāves sods. 1599. gadā tā tik radikāli pārbūvēta, ka no iepriek­šējās celtnes vairs nekas nav atrodams. Šodien tur tikai rāda kolonnu, pie kuras Pāvils esot bijis piesiets nāves soda izpildei.

Pastāv tomēr vēl cita, varbūt pat labāk dokumentēta tradīcija. Vēstulē romiešiem, kuru visi lietpratēji atzīst par autentisku, Pāvils raksta, ka viņš gribot doties uz Spāniju un pa ceļam uz laiku iegriezīšoties pie vēstules adresātiem. Par šo nodomu viņš ieminas divas reizes, tātad viņa apņemšanās ir bijusi stingra (15:24, 28).

Vai apustulis savu nodomu būtu paguvis izpildīt? Šķiet, ka tas ir visai iespējams. Šeit mēs varam atsauk­ties uz nopietnu liecinieku, un proti, uz vienu no pirma­jiem pāvestiem — Romas Klēmentu (ap 95. g.). Viņš runā par Pētera uzturēšanos Romā, bet par Pāvilu saka, ka tas «sasniedzis Rietumu robežas». Par «Rietumu ro­bežām» tajos laikos dēvēta tieši Spānija. Piezīme par Pāvila izbraukšanu uz Spāniju atrasta ari kādā no 2. gad­simta dokumentiem, kuru 1740. gadā Milānā atklājis iz­cilais itāļu arheologs Muratori.

Interesanti, ka no R.omas Klēmenta piezīmes netieši secināms, ka Pāvils būtu notiesāts uz izraidīšanu trimdā.

Varbūt Romā notikušajā tiesas prāvā Pāvilam nepie­sprieda nāvi, bet izraidīšanu? Romā šis soda veids ticis bieži pielietots, un viena no trimdas vietām bija tieši Spānija. Bet kāpēc nav uzglabājušās nekādas pēdas no Pāvila uzturēšanās tajā? Tas būtu izskaidrojams ar Ibē­rijas pussalas vētraino vēsturi: barbaru cilšu iebruku­miem, tur iestājušos haosu pēc Romas impērijas krišanas un ilgo mauru valdīšanas laiku.

ТЕЛЕГРАМ

Канал с обзорами, анонсами новинок и книжными подборками

Книжный Вестник

Бот для удобного поиска книг (если не нашлось на сайте)

Поиск книг

Свежие любовные романы в удобных форматах

Любовные романы

О психологии, саморазвитии и личностном росте

Саморазвитие

Детективы и триллеры, все новинки

Детективы

Фантастика и фэнтези, все новинки

Фантастика

Отборные классические книги

Классика
ВКОНТАКТЕ

Цитаты, афоризмы, стихи, книжные подборки, обсуждения и многое другое

Книжный Вестник
БИБЛИОТЕКИ

Библиотека с любовными романами, которая наверняка придётся по вкусу женской части аудитории

Любовные романы

Библиотека с фантастикой и фэнтези, а также смежных жанров

Фантастика

Самые популярные книги в формате фб2

Топ фб2 книги