Evaņģēlistu stāsti

PĒCVĀRDS

Laikam gan vienīgais ar Jēzus personību saistītais būtiskais atklājums, kuram Z. Kosidovskis pagājis garām, ir nesen publicētais Jozefa Flāvija liecības tulkojums arābu valodā (par pašu Jozefu Flāviju un vina darbiem grāmatas_ autors runā diezgan plaši). Šis tulkojums at­rodams Ēģiptes bīskapa Agapija manuskriptā, kas ap­tver «vispārējo» vēsturi līdz 10. gadsimtam. Agapija^ ci­tētajā versijā sacīts: «Šajā laikā dzīvoja vieds cilvēks, kuram vārdā bija Jēzus. Visa viņa dzīve bija nevaino­jama, un viņš bija plaši pazīstams ar savu tikumību, un daudz ļaužu no ebrejiem, kā arī no citām tautām kļuva par viņa mācekļiem. Pilāts viņam piesprieda nāvi, sitot krustā. Bet tie, kas bija kļuvuši par mācekļiem, neattei­cās no viņa mācības. Tie stāstīja, ka viņš tiem parādī­jies trīs dienas pēc sišanas krustā un ka viņš tolaik bijis dzīvs; tādā kārtā viņš varbūt patiesi bijis mesija, par kura brīnumainajiem darbiem mums pavēstījuši pra­vieši.»

Agapija teksts atšķiras no Jozefa Flāvija grieķu rok­rakstu tekstiem vispirms ar to, ka par Jēzus augšāmcel­šanos šeit nav runāts kā par notikušu faktu, bet tikai kā par viņa mācekļu stāstījumu; nav tajā runas arī par jūdu «lielāko vīru» sūdzībām, uz kuru pamata Pilāts it kā būtu Jēzu notiesājis. Iespējams, ka Agapija teksts ir Jozefa Flāvija īsto vārdu tulkojums, jo viņa rīcībā va­rēja būt teksts, pie kura vēl nebija pieskārusies kristiešu pārrakstītāja roka. Jāšaubās, vai bīskaps būtu šajā tekstā ieviesis kaut ko tādu, kas pamudinātu apšaubīt Jēzus dievišķības oreolu. [3] Agapija teksts liek pārskatīt vērtē­jumu, kādu Kosidovskis sniedz Flāvija liecībai, uzskatī­dams to par tiešu viltojumu, bet mūsu zināšanām par vēsturisko Jēzu tas dod ļoti maz — vienīgi to, ka Jozefs Flāvijs ir ko dzirdējis par Jēzu un viņa mesiānismu. Taču tas bija zināms arī agrāk. Flāvijam Jēzus ir tikai viens no daudzajiem praviešiem, kuri minēti viņa grāmatā.

īsumā rezumējot Z. Kosidovska koncepciju par kris­tietības rašanos, tās būtību varētu izklāstīt šādi: mūsu ēras sākumā un tās pirmajos gadsimtos apstākļi Romas impērija un daļēji Palestīnā bija tādi, ka ebreju un pirmo kristiešu mesiānisma idejas iedzīvotāju deklasētajos slā­ņos atrada labvēlīgu augsni; tautas masas ticēja, ka tikai pardabiski spēki var vērst viņu dzīvi labāku. Tajā laikā kļuva populāri visdažādāko reliģisko mācību sludinātāji, ja vien viņi solīja glābiņu. «Tas bija laikmets,» rakstīja F. Engelss, «… kad pirmrindas lomu spēlēja brīnumi, ekstāzes, redzējumi, garu izdzīšana, nākotnes pareģošana, alķīmija, kabala un pārējās mistiskās burvju blēņas» (K. MapKc, 0. 3Hre^bc. Cou., t. 22, c. 475).

Starp apkārtklaiņojošiem sludinātājiem un praviešiem bija arī kāds Jēzus, «viens no miljoniem vergu»; vēlāk daudzu faktoru ietekmē, starp kuriem ne jau pēdējā vieta bija masu vajadzībai pēc jaunas reliģijas un pašu Jēzus mācekļu reliģiskai eksaltācijai, izveidojās no mi­roņiem augšāmcēlušās pestītāja tēls. Citiem vārdiem sa­kot, tika mitoloģizēti kāda reāla sludinātāja dzīves no­tikumi. Jaunās derības teksti, to skaitā arī evaņģēliji, radās tikai krietnu laiku pēc viņa nāves. Kristietības pie­kritēji aizpildīja robus Jēzus biogrāfijā ar savu iztēli, di­binādamies galvenokārt uz Vecās derības pravietoju­miem (lai apstiprinātu Jēzus mesiānismu). Viņam piedē­vēja izteicienus, kuriem vajadzēja attaisnot šādus vai tādus, dažādās kristiešu draudzēs izveidojušos rituālus. Z. Kosidovskis pārliecinoši parāda, ka Jaunās derības sacerējumi radušies, no vienas puses, dibinoties uz mut­vārdu tradīciju, kas attīstījās saskaņā ar folkloras tradī­cijām, bet, no otras puses, pateicoties evaņģēliju autoru apzināti tendenciozai jaunradei. Lai gan evaņģēlijus nav uzrakstījuši to nosaukumos uzrādītie cilvēki, tiem tomēr ir savi noteikti autori, un Kosidovskis mums atklāj ik­viena šāda autora individuālā stila īpatnības.

Par evaņģēlisko mītu savdabīgu vēsturisko kodolu Z. Kosidovskis, sekodams daudzu pētnieku domām, uz­skata faktiskās ziņas, kuras ne tikai kā nebija vajadzī­gas kristoloģijai dievišķīgā Jēzus tēla radīšanai, bet zi­nāmā mērā pat to traucēja, prasot speciālus pamatoju­mus un izskaidrojumus. Pie šādiem faktiem Kosidovskis pieskaita ziņas par Jēzus galilejisko cilmi, viņa sakarus ar Jāni Kristītāju, Galilejā sacīto svētrunu un sišanu krustā, kas Romas impērijā bija visapkaunojošākais nā­ves soda veids.

Palūkosimies, cik lielā mērā Z. Kosidovska koncep­cija atbilst padomju vēstures zinātnes atziņām. Ja mums par Jēzu tik maz kas zināms, tad varbūt viņa vispār nav bijis? Savas grāmatas beigās Z. Kosidovskis piemin mitoloģisko teoriju, pēc kuras nekāda Jēzus no Naca- retes nav bijis, bet kristietības evolūcijas procesā sīkāk šo teoriju neiztirzā, uzskatīdams, ka nav nekādu loģisku iemeslu noliegt Jēzus vēsturiskumu.

Padomju zinātnē šajā jautājumā nav vienota vie­dokļa. Vesela virkne zinātnieku ilgu laiku izstrādāja mi­toloģisko teoriju {R. Vipers, A. Ranovičs, S. Kovaļovs, J. Lencmanis, I. Kriveļovs). Šās teorijas piekritēju pa- matargumenti atvedināmi uz divām tēzēm: pirmkārt, par Jēzu neko nestāsta m. ē. 1. gadsimta nekristiešu autori, otrkārt, priekšstats par Kristu, kas sākotnēji ticis attē­lots kā dievs, bet laika gaitā papildinājies ar cilvēciskām īpašībām. [4] Pēc mitoloģiskās teorijas piekritēju uzska­tiem, kristietība radusies, attīstoties un apvienojoties da­žādiem saules kultiem, šo kultu dieviem piešķirot cil­vēka veidolu m. ē. 2. gadsimtā.

Tomēr jaunu materiālu uzkrāšanās (daļēji Kumranas rokrakstu un evaņģēliju papirusu fragmentu atrašana, kā arī mītu rašanās vispārējo likumsakarību analīze) pamu­dināja dažus padomju pētniekus izvirzīt jautājumu par Galilejas pravieša Jēzus vēsturisko eksistenci (I. Amu- sins, M. Kublanovs, kā arī šo rindu autore). Jauno at­klājumu ietekmē nedaudz izmainījās arī dažu mitoloģis­kās skolas piekritēju nostāja: piemēram, J. Lencmanis 1958. gadā grāmatā «Kristietības rašanās» rakstīja, ka zi­nātniskie pierādījumi nekādā ziņā nerunā par labu Jēzus vēsturiskajai eksistencei, turpretī pēc deviņiem gadiem grāmatā «Evaņģēlijus salīdzinot» viņš atstāja šo jautā­jumu neizšķirtu un brīdināja no mitoloģiskās teorijas absolutizācijas: «Kā zināms, kopš 20. gadu vidus mūsu zinātnē nedalīti valdīja mitoloģiskā skola, turklāt ar laiku evaņģēliju varoņa atzīšanu par mītu sāka uzskatīt gandrīz vai par līdzvērtīgu marksistiskai nostājai kristie­tības rašanās jautājumā. Tāda identificēšana bija nepa­reiza un kaitīga …»

Nedrīkstaam arī aizmirst, ka F. Engelss kritizēja Bruno Baueru, vienu no mitoloģiskās teorijas pamatlicē­jiem, par to, ka viņš tāpat «kā visi citi, kuri cīnās ar sīkstiem aizspriedumiem, daudzējādā ziņā aizgājis par tālu». Sakarā ar to F. Engelss atzīmē, ka Baueram «izzūd arī jebkurš vēsturisks pamats Jaunās derības nostāstiem par Jēzu un viņa mācekļiem».*

Atzīstot, ka Jēzus Kristus tēla prototips ir reāls, mūsu uzskats par Jaunās derības galveno nostāstu mitoloģisko raksturu nemainās. Z. Kosidovskis izseko Jēzus tēla mito- loģizācijas procesam, kurā zudušas patiesās biogrāfijas atsevišķas detaļas un izveidojies no miroņiem augšām­cēlušās pasaules pestītāja kults, lai gan tam maz kopīga ar pazemoto un krustā sisto pravieti no Nacaretes. Šāda parādība mūsu ēras pirmajos gadsimtos nebija nekāds re­tums.** Līdzīgi procesi bija raksturīgi lūzuma laikmetiem vēsturē, kad sabruka tradicionālās vērtību sistēmas un sakari starp cilvēkiem, kad agrākie dievi jau šķita spēku zaudējuši un vietumis parādījās dažādu praviešu un slu­dinātāju kulti, kuru mācības varēja pretstatīt oficiālajai reliģijai. Tieši tāds stāvoklis bija Romas impērijā kris­tietības izveidošanās laikā.

Kāpēc tieši Jēzus mācība spēja uzvarēt visas citas līdzīgas mācības? Tas bija atkarīgs no dažādu gan objek­tīvu, gan arī subjektīvu cēloņu kopuma. Pie pēdējiem jāpieskaita ne tik daudz paša Jēzus kā viņa mācekļu un sekotāju darbība, kuri kristietībā ieviesa tādus elemen­tus, kas palīdzēja tai galu galā kļūt par Romas impē­rijas valdošo reliģiju.

Analizēdams Jaunās derības sacerējumus, Z. Kosi­dovskis parāda, kā nostiprinājušās kristietības dogmas, sākot ar galveno — par Jēzus augšāmcelšanos, jo tikai tā padarīja viņu par mesiju, kurš esot spējīgs palīdzēt viņam noticējušiem cilvēkiem. Pretrunas evaņģēlijos un atšķirības to tendencēs dod autoram iespēju izsekot, kā

* K. mapkc, o. sureabc. coh., t. 22, c. 474.

** Mūsu ēras 2. gadsimta satīriķis Lūkiāns, piemēram, stāsta par kādu apkārtceļojošu filozofu Peregrinu, kura mācībai viņa dzīves laikā neesot bijis sevišķu panākumu, un galu galā viņš izdarījis pašnāvību, iemezdamies degošā ugunskurā. Pirms tam Peregrīns paziņojis, ka viņš gribot cilvēkus iemācīt vīrišķīgi paciest nāvi. Peregrīna gals atstājis lielāku iespaidu nekā viņa darbība. Atradušies cilvēki, kuri apgal­voja, ka viņi redzējuši Peregrinu pēc nāves ar kroni galvā (arī augšāmcelšanās variants!). «Bet es jau zinu,» piebilst Lūkiāns, «ka drīz tiks uzstādīts daudz Peregrīna tēlu.» (O KOBiHHe neperpima. — B kh.: AyKuaH. Coi., t. II, M.; A., 1935, c. 483).

dažādās sociālās un etniskās vidēs izveidojās leģendu varianti, morālās pamācības un reliģiskās dogmas, kuras atspoguļoja katras šādas atsevišķas grupas pasaules uz­skatu. Pie tam lasītājam jāpatur prātā, ka līdzās ar Jau­najā derībā iekļautajiem evaņģēlijiem pastāvēja vēl liels skaits tādu, kurus baznīca vēlāk noraidīja (dažus no tiem Z. Kosidovskis piemin), bet kuri savā laikā bijuši tādā pašā cieņā kā kanoniskie. [5] Daļa no šiem evaņģēlijiem uzrakstīti pirms kanoniskajiem, daļa — reizē ar kano- niskajiem vai pēc tiem. Pretrunas starp šiem visiem evaņģēlijiem ir vēl lielākas nekā starp Jaunās derības evaņģēlijiem.

Z. Kosidovska secinājums, ka evaņģēliji ir kompila- tīvi darbi, atbilst mūsdienu zinātnē valdošajiem uzska­tiem. Svarīgi, ka viņš, izskaidrojot, kāpēc Jēzus mācekļi tiek' uzdoti par evaņģēliju autoriem, iedziļinās to pa­tieso sacerētāju psiholoģijā. Psiholoģiskā un vēsturiskā ticamība, kas ir Kosidovska grāmatas vērtīga pazīme, iz­paužas arī viņa stāstījumā par evaņģēliju autoriem. Tie nav vienkārši «viltotāji», kuri apzināti rakstījuši nepa­tiesību, bet gan cilvēki, kas bija dziļi pārliecināti, ka viņi, propagandējot paustās idejas un patiesības, atsakās no personiskās slavas un nesavtīgi veic cēlu varoņdarbu. Turklāt viņi nešaubījās, ka precīzi izklāsta to cilvēku domas, kurus viņi cienījuši un kuru vārdā rakstījuši.

Pie vispārējā evaņģēliju un to avotu novērtējuma, kādu sniedzis Z. Kosidovskis, būtu piebilstams, ka ne visi pētnieki uzskata Jāņa evaņģēliju par visvēlāko no Jaunās derības evaņģēlijiem. Izsacītas domas, ka šajā evaņģēlijā saskatāma līdzība ar Kumranā atrastajiem rokrakstiem (starp citu, Jānis kristiešus dēvē par «gais­mas dēliem» — tāpat kā sevi bija nosaukuši kumra- nieši). Tomēr tas negroza evaņģēliju kopvērtējumu un tikai vēl skaidrāk parāda, cik atšķirīgi bijuši kristietības sacerējumi jau visagrākajā jaunās reliģijas attīstības pa­kāpē. Jēzus izteikumi — «logijas», kuru fragmenti at­klāti papirusos, varbūt nemaz nav pamācību sakopo­jums, kas vēlāk likts evaņģēliju pamatā, bet gan neka- noniskā Toma evaņģēlija fragmenti, kura tulkojums koptu valodā atrasts Ēģiptē. [6] Tāpat daudzi zinātnieki uz­skata par iespējamu, ka pirmevaņģēliji varētu būt tul­koti no aramiešu valodas grieķu valodā; katrā ziņā vis­maz kādu no tradīcijām jūdeokristieši varēja uzrakstīt aramiešu valodā un šos pierakstus vēlāk izmantojuši ka- nonisko sacerējumu autori. [7] taču, lai kādi arī būtu šo sacerējumu rakstu avoti, nav apstrīdams, ka visu evaņ­ģēliju nostāstu pamatā ir senā mutvārdu tradīcija.

Z. Kosidovska grāmatā būtisku vietu ieņem stāstī­jums par Tarsas Pāvila darbību, kuram jaunās ticības iz­veidošanā bijusi izšķīrēja loma. Sīki iztirzājis Pāvila vēs­tules un «Apustuļu darbus», Z. Kosidovskis secina, ka tieši Pāvils sācis kristietības pirmo piekritēju mācību pielāgot romiešu sabiedrības apstākļiem un pavēris jau­najai ticībai iespēju izplatīties ne jūdu iedzīvotāju vidū. Pāvils uzskatījis Jēzu par dievu, kurš augšāmcēlies un atgriezīsimies zemes virsū, lai tur nodibinātu dieva val­stību. Šāda koncenpcija izskaidro, kāpēc Pāvila vēstulēs Jēzus kā konkrēta vēsturiska personība aizvirzīts pēc- plānā: Pāvilu neinteresēja Jēzus laicīgā dzīve. Z. Kosi­dovska tēlojumā Pāvils ir dzīvs cilvēks un dedzīgs slu­dinātājs, kurā apvienojas reliģisks fanātisms ar sava laik­meta cilvēku praktisko vajadzību izjūtu. Šāds tēls at­bilst Pāvila vēstulēm un «Apustuļu darbiem», kā arī Romas impērijas austrumu novadu sabiedrības sociālai psiholoģijai. Varbūt vienīgi Pāvila attieksme pret ver­dzību grāmatā sniegta mazliet primitīvi: tas, ka apustu­lis neaicināja atbrīvot vergus, nezvai būs izskaidrojams tikai ar viņa bailēm no Romas varas iestādēm. «Vergu jautājums» tā laika literatūrā bija jau izvirzīts: m. ē. 1. gadsimta filozofs Seneka rakstīja, ka pati daba viņu paskubinot darboties cilvēku labā, vienalga, vai tie būtu vergi vai brīvi ļaudis, dižciltīgie vai brīvlaistie. Romas sabiedrībā bija jau radusies atziņa, ka vergi tāpat ir cil­vēki. Taču visa šīs sabiedrības dzīve bija verdzības caur­austa. Vergiem un brīvlaistajiem bija milzīga loma ne tikai ražošanā, bet arī pārvaldes aparātā. Vergu saik­nes ar viņu kungiem un brīvlaisto — ar to patroniem (bijušajiem īpašniekiem) bija svarīgs posms visa sabied­risko attieksmju sistēmā. Verdzības atcelšana bija iedo­mājama tikai utopiskā «dieva valstībā». Un Pāvils šo jautājumu izlēma atbilstoši sava laika garam: «Ja esi aicināts, vergs būdams, neskumsti par to! Bet, ja vari tapt svabads, tad to pieņem» (Pāvila pirmā vēstule ko­rintiešiem, 7:21). Kristietība reālās brīvības vietā pie­dāvāja vergiem citu mierinājumu: iespēju just sevi stā­vam augstāk par saviem kungiem — nekristiešiem, no­žēlot un nicināt viņus.

Interesanti Z. Kosidovskis parāda Pāvila dzīves noti­kumu mitoloģizācijas procesu, kā piemēru izmantodams Efesā notikušos konfliktus. Poļu rakstnieks atsedz «Apus­tuļu darbu» autora iekšējo loģiku: vēsture viņam bija vispirms līdzeklis noteiktu domu un uzskatu paušanai. Un tieši šāda pieeja, kas ir raksturīga reliģiskajai lite­ratūrai, spiež zinātniekus rūpīgi pārbaudīt ne tikai no­stāstus par brīnumdarbiem, bet arī visu šāda veida sa­cerējumos ietverto faktisko materiālu.

Tāpēc Z, Kosidovskis gan evaņģēliju, gan «Apustuļu darbu» analīzē nevis vienkārši demonstrē teoloģiskās doktrīnas aplamību, bet, dibinādamies uz zinātnē no­skaidroto datu kopumu, cenšas atsegt patiesos notiku­mus, kuri atspoguļojušies leģendās, un atmest visu to, kas viņam liekas tikai izdoma. Tas Z. Kosidovska grā­matu dara sevišķi pievilcīgu: viņš ne tikai kritizē tek­stus, bet arī atveido dzīvo vēstures īstenību. Notikumus un attieksmes starp Jaunās derības personāžiem Z. Ko­sidovskis rekonstruē, izmantojot zinātnisko analīzi. Pa­laikam viņš izklāsta viena un tā paša notikuma atšķi­rīgas versijas. Vispārliecinošākās liekas tās viņa sniegtās rekonstrukcijas, kas attiecas uz Jēzus ģimeni, viņa ap­cietināšanu un krusta nāvi, Jēzus mācekļu izturēšanos visu šo notikumu laikā, kā arī uz pretrunām starp Pāvilu un Jeruzalemes jūdeokristiešu kopienu.

Pēc mūsu domām, kritiskāk būtu vajadzējis izvērtēt dažu zinātnieku izsacītās domas par Jēzus dumpīgumu. Pastāvošajai varai Jēzus mācība bija bīstama ne tāpēc, ka viņš būtu aicinājis uz sociālu apvērsumu, bet gan tāpēc, ka tā izjauca visu tā laika garīgo vērtību mēr­auklu. Jēzus (evaņģēlistu izklāstā) griezās pie dzīves pa­bērniem, vispār pie cilvēkiem neatkarīgi no to izcel­smes, oficiālā stāvokļa, bagātības, izglītības. Šo īpatnību savas grāmatas noslēgumā atzīmē arī pats Z. Kosidov­skis, rakstīdams, ka kristietībā meklējuši patvērumu tie, kuri jutušies kā morāli un sociāli bezpajumtnieki cietsir­dīgajā un svešajā Romas impērijas pasaulē. Tālākajā vēs­tures gaitā kristiešu baznīca saplūda ar šo cietsirdīgo un svešo pasauli, bet šī procesa iztirzājums vairs ne­ietilpst to uzdevumu ietvaros, kādus sev spraudis poļu rakstnieks.

Jaunās derības literatūras kritiskai analīzei ir liela loma zinātniska uzskata nostiprināšanā jautājumā par kristietības izcelsmi un tās daudzus gadsimtus ilgo vēs­turi, kā arī šīs reliģijas patiesās izcelsmes noskaidrošanā. Pats par sevi saprotams, ka mēģinājumiem apkopot Jau­nās derības zinātniskās pētniecības atziņas un to popula­rizācijai tāpat ir ļoti aktuāla nozīme zinātniskā ateisma propagandā. Un tas vispirmām kārtām arī nosaka inte­resi par Zenona Kosidovska jauno grāmatu.

Vēsturēs zinātņu doktore I. Svencicka