Evaņģēlistu stāsti

VĒSTURISKA JĒZUS MEKLĒJUMOS

Evaņģēliji, kā mēs redzējām, nav biogrāfijas šā vārda mūsdienu nozīmē. Tie rakstīti apoloģētiskos un di­daktiskos nolūkos, lai pierādītu, ka Jēzus ir praviešu pa­sludinātais pestītājs. Tie uzrakstīti vairākus gadu desmitus pēc Jēzus sišanas krustā un atspoguļo anonīmu mutvā_rdu tradīciju, kura bija izveidojusies daudzās Āfrikas, Āzi­jas un Eiropas kristiešu draudzēs. Tāpēc tie pauž ticēju­mus Jēzus dievišķīgumam, bet nav uzskatāmi par viņa laicīgās dzīves biogrāfiju. Evaņģēlijus uzrakstījuši da­žādi cilvēki, dažādos laikos un dažādos nolūkos, tāpēc nav nekāds brīnums, ka tie veido apbrīnojamu pretrunu, noklusējumu un nekonsekvenču konglomerātu. Šis fakts satraucis pat dažus kristietības pārstāvjus. Svētais Augus­tīns, piemēram, teicis: «Ja baznīcas autoritāte man to nepavēlētu, es arī neticētu evaņģēlijiem.» Bet Mārtiņš Luters attieksmē pret šīm pretrunām ieņēma vēl lielākā mērā kapitulantisku pozīciju, saviem piekritējiem do­dams šādu norādījumu: «… ja, lasot svētos rakstus, ro­das kādas grūtības un mēs tās nevaram atrisināt, tad šis jautājums mums jāatstāj neskarts.»

Ar Jēzu saistītās tradīcijas veidošanos, kā zināms, ietekmējusi ticība viņa augšāmcelšanās lielajam brīnu­mam. Tāpēc, ja gribam izprast evaņģēlijus, mums tajos aprakstītie notikumi nav jāaplūko tādā secībā, kādā tos izklāsta autori, bet gan retrospektīvi, no stāstījuma bei­gām, caur šā brīnuma prizmu. Visi Jēzus dzīves noti-

kūmi, kuri noved līdz viņa krustā sišanai, pakļauti gal- venai pamatdomai, ka Jēzus bijis dievs, kurš augšām­cēlies. Tātad tā nav vēsture, bet gan tipiska hagiogrāfija. So tendenci Pāvils viennozīmīgi formulējis savā pirmajā vēstulē korintiešiem: «Bet mēs sludinām Kristu, krustā sisto, kas jūdiem ir apgrēcība un pagāniem ģeķība, bet tiem, kas aicināti, tiklab jūdiem, kā grieķiem, dieva spēks un dieva gudrība» (1:23).

Tā kā mums ir tikai ticības veidotais Kristus tēls, bet nevis vēsturisks Jēzus, pajautāsim sev, ko tad mēs īsti zinām par viņu. Šī tēla apveidi, kā izteicies jau agrāk minētais vācu Bībeles zinātnieks H. Cārnts, pagaist aug­šāmcelšanās brīnuma gaismā, tāpat kā cilvēku apveidi kļūst miglaini un pazūd saules žilbinošajā spožumā. D. F. Strauss nonāca līdz pārliecībai, ka evaņģēliji ir pirmo Jēzus piekritēju radītu mītu kopojums. Ņemot vērā, cik eksaltētā stāvoklī viņi tolaik atradušies, kā arī viņu noslieci uz pagātnes mitoloģizēšanu, šis mītu vei­došanās process, protams, ir bijis neapzināts un spon­tāns.

Balstoties uz faktu, ka jau vissenākajos nostāstos cil­vēks Jēzus pārveidojies par dievu Kristu un ka evaņģē­lijus sedz teoloģisku doktrīnu uzslāņojumi, tika rādīta hipotēze, ka tāda Jēzus nemaz nav bijis un visi nostāsti par viņu ir tikai ļaužu prātos izstrādājušies mīti, līdzīgi citām Austrumu kultu leģendām.

Šo mitoloģisko koncepciju pirmais izvirzījis franču pētnieks Š. Dipijs savā grāmatā «Kultu rašanās» (1794.). Šīs koncepcijas dedzīgs aizstāvis bija pazīstamais vācu zinātnieks Bruno Bauers (1809.—1882.). Dibinādamies uz to, ka ebreju un pagānu autori par Jēzu klusē, kā arī uz evaņģēlijos sastopamajām pretrunām, viņš nonāca pie pārliecības, ka Jēzus nekad nav dzīvojis un uzskatāms tikai par cilvēku iztēles augli. Pēc viņa domām, kristie­tība atspoguļo nabadzīgo sabiedrisko slāņu ideoloģiju, kurā krustojas diasporas jūclaisms, stoicisms un neopla- tonisms.

No jaunāko laiku mitokoncepcijas piekritējiem vis­pirms jāmin Robertsons, Smits, Kalthofs, Drjuss, Kušū un Dižardēns. Mēs šeit sīkāk neiztirzāsim viņu secināju­mus, bet minēsim tikai dažas raksturīgākās viņu uzskatu īpatnības.

Tā, piemēram, Dižardēns domā, ka Jēzus Kristus cie- sanu nostāstos spilgti atspoguļojas dramatiskie rituāli, kas piekopti Tuvo Austrumu reliģiskajās mistērijās. Vācu teologs un sociālists Kalthofs Jēzus tēlā redz to atbrīvo­šanās kustību personifikāciju, kuras m. ē. 1. gadsimtā saviļņoja Romas impērijas vergus un «proletariātu». Tur­pretim Drjuss Jēzus kultu uzskata par gala produktu sinkrētiskajā procesā, kurā galvenais elements bija mi­rušo un augšāmcēlušos helēnisko dievu kults.

Teoriju, ka Jēzus bijis mitoloģisks tēls, ko baznīca pārvērtusi par vēsturisku personu, — savā laikā tai pie­slējās arī daži marksisma pārstāvji — zinātnieku lielākā daļa šodien jau atmetusi. Nevarēdami šeit visā pilnībā izklāstīt pret šo uzskatu vērsto sarežģīto argumentāciju, atzīmēsim tikai to, ka, loģiski spriežot, nav pamata neticēt Jēzus vēsturiskumam, ja jau tā laika Palestīnā daždažādu ceļojošu sludinātāju, praviešu un mesiju parādīšanās ne­bija nekas neparasts. Tāds pravietis bija taču arī Jānis Kristītājs. Hērods Antips lika viņu nonāvēt tālab, ka uz­skatījis Jāni Kristītāju par savai valdīšanai bīstamu aģi­tatoru.

Vēlāk uz skatuves parādījās kāds cits pravietis, vārdā Teodass. Ap viņu pulcējās simtiem eksaltētu ebreju, ku­riem pravietis apsolīja, ka līdzīgi Jozuam viņš apturēšot Jordānas straumi un pārvedīšot tos upes viņā krastā, kur tie varēs dzīvot brīvi no romiešu okupācijas spaidiem. Teodasa apmāto piekritēju vidū Romas leģionāri sarī­koja asiņainu slaktiņu. Pašu Teodasu romieši sagūstīja un nocirta viņam galvu, ko pēc tam triumfa gājienā ienesa Jeruzalemē. Tikai nedaudzi no šiem praviešiem un mesi­jām paglābās ņo varmācīgas nāves. Romieši parasti viņus notiesāja uz krusta nāvi, uzskatīdami šos sludinātājus par potenciāliem ebreju nemieru vadītājiem.

Izciliem vīriem un monarhiem antīkajā pasaulē jo bieži tika piedēvēta dievišķīga cilme. Šādos apstākļos viegli saprotams, kāpēc tik ātri iestājās Jēzus deifikā- cijas process, jo sevišķi ņemot vērā to, ka vairums viņa piekritēju bija uzauguši lielēniskās kultūras atmosfērā, kur līdzīgi ticējumi pastāvēja jau kopš seniem laikiem. Apjūsmotais meistars un skolotājs viņu iztēlē drīz pār­vērtās par dievišķīgu būtni, kas, laikam aiztekot, atmir­dzēja aizvien žilbākā spozmē. Viņa baismā nāve pie krusta ieguva dziļu eshatoloģisku jēgu un pārvērtās par satricinošu kosmisku drāmu.

Franču Bībeles pētnieks Giņbērs rakstīja, ka evaņģē­liji gan ir masveida eksaltācijas radīta konstrukcija, taču tajos ietvertais Jēzus vēsturiskais tēls veidoja kodolu, ap kuru tālāk risinājusies mītu kristalizācija. Tāpēc pie­ņemams, ka šajās leģendās saglabājušies Jēzus dzīves autentiski fakti. Taču, neraugoties uz vairāku zinātnieku paaudžu milzīgajām intelektuālajām^pūlēm, nav izdevies izveidot loģiski viengabalainu sludinātāja Jēzus laicīgo tēlu, kurš būtu brīvs no vēlākajiem teoloģisko un pār­dabisko elementu uzslāņojumiem. Rūdolfs Bultmanis, ar kuru mēs tūlīt iepazīsimies tuvāk, šo pūļu rezultātus for­mulēja sekojošos vārdos: «Šobrīd es ar vislielāko noteik­tību uzskatu, ka pagaidām par Jēzus dzīvi mums gan­drīz nekas nav zināms.»

Kas hagiogrāfiskajos nostāstos atbilst vēsturiskai pa­tiesībai? Kārmaikls savā grāmatā «Jēzus Nacarieša dzīve un nāve» ir pārliecināts, ka vēsturiskai patiesībai vis­pirms atbilst Jēzus krusta nāve. Nav taču iedomājams, ka Jēzus piekritēji būtu viņam izdomājuši tik apkauno­jošu galu. Tā bija nežēlīga patiesība, kuru centās notu­šēt, interpretējot to teoloģiski un eshatoloģiski.

Taču pirms Jēzus sišanas krustā vajadzēja risināties veselai faktu cēloniskai ķēdei, kura noveda līdz šim tra­ģiskajam finālam. Tāpēc par neapšaubāmu patiesību var uzskatīt to, ka Jēzus bija namdara dēls un dzīvoja Gali- lejas pilsētā Nacaretē līdz tam brīdim, kad droši vien Jāņa Kristītāja ietekmē pieredzēja ko līdzīgu reliģiskai atklāsmei, ka, sludinādams savu mācību Galilejā un Je­ruzalemē, viņš sapulcināja ap sevi prāvu piekritēju skaitu, bet reizē ieguva arī ienaidniekus, ka laicīgās un garīgās varas pārstāvji viņu sāka uzskatīt par bīstamu musinātāju pret pastāvošo iekārtu, ka viņš tika sists krustā un ka pēc viņa nāves atgadījies kaut kas tāds, kas viņam vistuvāk stāvošos cilvēkus pārliecinājis, ka viņš ir augšāmcēlies. Tas tad arī ir viss. Pārējais vairs nav vēsture, bet kristoloģija, teoloģija un mīti.

Kā tad radušies šie nostāstu sakopojumi, kurus dēvē par evaņģēlijiem? Meklēdami atbildi uz šo jautājumu, mēs sastopamies ar t. s. «sinoptisko problēmu», kuru pie­minējām jau vienā no iepriekšējām nodaļām. Senie Bī­beles skaidrotāji, to skaitā arī svētais Augustīns, Ma­teja evaņģēliju uzskatīja hronoloģiski par visvecāko, bet Marka evaņģēliju — par tā saīsinājumu. Tikai 19. gad­simtā, pateicoties Gīzelera, Lesinga, Velhauzena u. c. Bī-* beles pētnieku darbiem, šāds uzskats tika atzīts par ap­lamu. Tagad jau pārsvaru guvusi pārliecība, ka hrono­loģiski visvecākais ir Marka evaņģēlijs, no kura Ma­tejs un Lūka jo bagātīgi smēlušies savas ziņas.

Matejs un Lūka ne tikai kā nezināja viens otra no­stāstus par Jēzu, bet pat, liekas, neko nezināja viens par otra eksistenci. Taču viņi abi pazina Marka evaņģēliju un izmantoja to savējos. Turklāt abi vēl smēlušies no kāda nezināma informācijas avota, kas bijis svešs Mar­kam. So nezināmo avotu Bībeles zinātnē pieņemts ap­zīmēt ar burtu Q (vācu Quelle — avots). Tādā kārtā ra­dās t. s. «divu avotu» hipotēze.

Sākumā tika izvirzīta pievilcīgā tēze, ka šāds «Q avots» bijis kāds vēlāk zudumā gājis pirmevaņģēlijs, taču no šā pieņēmuma drīz vien vajadzēja atsacīties. Tagad uzskata par diezgan drošu, ka šāds avots patie­sībā bijušas dažādas Jēzum piedēvētas atziņas par mo­rāles un reliģijas jautājumiem. līdzīga veida senten­ces kristiešu vidū izplatījās mutvārdos, un, pēc šodienas zinātnieku domām, vairums no tām nav uzskatāmas par autentiskām. Daždažādi ticības jautājumu skaidrotāji, ap­kārt ceļojoši sludinātāji un sprediķotāji, vislabākajā no­lūkā vairot sava skolotāja slavu, nekautrēdamies Jēzum mutē likuši dažādas īsas prātulas, kas visdrīzāk pauda tikai viņu pašu morāles un teoloģijas uzskatus. Nereti tie tika pasniegti līdzību veidā, tās iztēlojot kā patiesus Jēzus laicīgās dzīves faktus. Ar līdzīgiem izteikumiem mēs jau sastapāmies kādā no iepriekšējām nodaļām, ru­nādami par t. s. «logijām» jeb «agrafiem».

Kā zināms, pirmās divpadsmit «logijas» Ēģiptē Oksi- rinhosas ciemata tuvumā atklāja jaunie angļu zinātnieki Grenfells un Hants (1897. un 1903. g.). Tolaik Bībeles pētnieku aprindās tā bija milzīga sensācija. 1946. gadā tika izdarīts vēl nozīmīgāks atradums — Augšēģiptē Nag- Hamadi apkaimē no smiltīm izraka vairākus papirusa manuskriptus, kuru skaitā bija arī šodien jau slavenais Toma evaņģēlijs, ko koptu valodā sarakstījis kāds kris­tiešu gnosticisma piekritējs. Tajā nav nekādu ziņu par Jēzus dzīvi, bet tikai brīvi apkopotas 114 prātulas, ko Jēzus esot izsacījis savas dzīves laikā.

Lielais šādu prātulu daudzums liecina, cik populāras tās bijušas evaņģēliju tapšanas laikā. Tā bija viena no svarīgākajām mutvārdu tradīcijas sastāvdaļām, un būtu vairāk nekā dīvaini, ja Matejs un Lūka, rakstot savus vēstījumus par Jēzu, tās nebūtu izmantojuši. Cītīgs šādu «logiju» kolekcionārs esot bijis apustuliskais tēvs un Hieropoles bīskaps Papijs (aptuveni 2. gadsimta vidū). Viņa teoloģiskie apcerējumi līdz mūsu laikiem nav sa­glabājušies, taču atsevišķus Papija rakstu citātus Eisebijs ietvēris savā «Baznīcas vēsturē». Viens no tiem skan šādi: «Matejs savācis Jēzus pravietojumus ebreju valodā, un katrs tos interpretējis pēc sava prāta.» Liekot vien­līdzības zīmi starp šiem «pravietojumiem» un mums jau pazīstamajām «logijām», daži Bībeles pētnieki to uzskata par pierādījumu, ka meklējamais «Q avots» ir bijušas tieši šīs «logijas».

Taču drīz tika konstatēts, ka Matejs un Lūka ne tikai izmantojuši Marka evaņģēliju un «O avotu», bet katram no viņiem bijis arī savs īpašs informācijas avots. Bībe­les zinātnē tos apzīmē ar burtiem «M» (Matejs) un «l» (Lūka). Tā radusies «četru avotu hipotēze». Piemēram, ja runa ir par Mateju, tad jāsaka, ka no «M avota» atve- dināmi trīs simti evaņģēlija pantu. Pēdējiem ir sakars galvenokārt ar jūdaismu un tā tiesībām, tātad tie nav domāti helēniskajām kristiešu aprindām.

Tomēr tālākas padziļinātas tekstoloģiskas analīzes re­zultātā nostiprinājās t. s. «daudzavotu hipotēzes», ko dēvē arī par «fragmentu teoriju». Tās izejas punkts bija F. A. Volfa un citu klasiskās filoloģijas speciālistu pret­runīgās teorijas pielietošana Jaunās derības tekstu pē­tīšanā. Saskaņā ar šo teoriju Homēra episkās poēmas radušās, diviem nezināmiem dzejniekiem kompilējot at­sevišķus varoņu rapsodus, ko izsenis lorminga vai kitā- ras pavadījumā skandējuši apkārtceļojoši grieķu dzies­minieki — aoidi.

«Fragmentu teorijas» piekritēji uzskata, ka līdzīgā kārtā radušies arī evaņģēliji. To autori pilnām riekšām esot smēlušies no bagātīgās mutvārdu tradīcijas avotiem, izmantodami nostāstus par Jēzus dzīvi, kā arī senten­ces, līdzības un pamācības, kuras tika piedēvētas Jēzum. Šis mantojums bija mainīgs un nenoteikts, jo ikviens, kā to aizrādījis Papijs mūsu citētajā fragmentā, uzskatījis par iespējamu interpretēt tos pēc sava prāta.

BIBLISTIKAS KOPERNIKS

Fragmentu teorija» kļuva par protestantisko Bī­beles pētnieku un tās radītāja slavenā teologa un Marbur- gas universitātes profesora Rūdolfa Bultmaņa pētījumu galveno objektu. Tāpat kā viņa priekšgājējs Mārtiņš Dibeliuss savā pazīstamajā darbā «Die Formgeschichte des Evangeliums» (1919.), arī Rūdolfs Bultmanis savos pētīju­mos pielieto jauno «Formgeschichte» metodi, ko varētu tulkot kā «formas vēsturi vai kritiku».

Bultmanis ar savām publikācijām, jo sevišķi ar funda­mentālo darbu «Die Geschichte der synoptischen Tradi- tion» (1921.), ievadīja Bībeles skaidrojumus jaunās slie­dēs, un viņa studijās un meklējumos gūtie rezultāti bija tik vienreizēji un pārliecinoši, ka spieda piekāpties pat konservatīvās biblistikas pārstāvjus.

Mums šeit nav iespējams sīki iztirzāt Bultmaņa me­todi un viņa pētījumu izcilos sasniegumus. Tāpēc papū­lēsimies tikai izcelt šajā metodē to, kas, mūsuprāt, veido tās būtību.

Pēc Bultmaņa un viņa tiešo piekritēju domām, evaņ­ģēliji ir uzskatāmi par noslēguma fāzi tajā mutvārdu tra­dīcijā, kas anonīmi veidojusies kristiešu draudzēs. Tātad tiem ir kompilatīvs raksturs. Nezināmie redaktori apvie­nojuši vienkop visdažādākos izteikumus, pravietojumus un līdzības, tos piedēvēdami Jēzum, kā arī nostāstus par viņa dzīvi un paveiktajiem brīnumdarbiem. «Formas kritika» centās izdalīt atsevišķas mākslīgi sasaistītas lite­rārās vienības, klasificēt tās un izdibināt apstākļus, kādos tās radušās.

Tā, piemēram, pētnieki ar «formas kritikas» palīdzību nonāca pie secinājuma, ka evaņģēliju līdzībām lielāko­ties ir visai apšaubāma cilme. Savu skeptisko attieksmi viņi motivē ar pārsteidzošo faktu, ka Marka evaņģēlijā atrodamas tikai astoņas līdzības, Matejam to ir jau krietni vairāk — divdesmit trīs, bet Lūkas evaņģēlijā — pat ve­selas trīsdesmit. Tas skaidri rāda, ka, laikam aizritot, līdzību skaits audzis. Bet, ja šo visu līdzību autors pa­tiesi būtu bijis Jēzus, tad taču tās būtu atzīmējis jau visvecākais evaņģēlists — Marks.

Tālab diezgan droši var apgalvot, ka vismaz daļu no šīm līdzībām Marks nemaz nav zinājis, jo tās radušās vēlāk, citās kristiešu aprindās un, protams, daudzus gadus pēc Jēzus nāves. To autori droši vien bija kaut kādi sprediķotāji, kuri labi zināja, kā iedarboties uz savu pa­rasto klausītāju — vienkāršo ļaužu prātu un iztēli. Lai atvieglotu tiem pausto pamācību saprašanu, viņi izman­toja piemērus un līdzības, kas bija aizgūtas tieši no šo ļaužu ikdienas dzīves. Sīs līdzības, kuras mēs pazīstam no evaņģēlijiem, ir tipiski tautas nostāsti, krāsaini un sulīgi, pilni ar savdabīgu tautas gudrību, patiesīgumu un skaistumu. Tāpēc tās arī tik viegli izplatījās un kļu^a par vispārības īpašumu. Skaidrojot reliģijas jautājumus, sākumā šīs līdzības tika tāpat pārstāstītas, lai ar to palī­dzību uzskatāmāku padarītu kādu morāles principu, bet drīz vien tās piedēvēja jau pašam Jēzum. Tādā kārtā, izplatīdamies no mutes mutē, no paaudzes paaudzē, šie sludinātāju daiļrunas palīglīdzekļi paaudžu apziņā pār­vērtās it kā tiešos vēstures notikumos.

Bultmanis no evaņģēliju tekstiem izdalīja vēl virkni citu literāru veidojumu, to skaitā arī t. s. «paradigmas» jeb pamācošus nostāstus, kuru pamatā likts kāds Jēzus izteikums, tāpat par «novelēm» dēvētus Jēzus brīnum­darbu izklāstus, kā arī mums jau pazīstamās «logijas».

Tomēr atsevišķu komponentu izšķiršanu atkarībā no literārā žanra un stila Bultmanis neuzskatīja tikai par filo­loģisku analīzi. Pēc viņa domām, tā bija līdzeklis daudz būtiskāka mērķa sasniegšanai. Sagrupējot tekstu vienī­bas pēc to iekšējiem kritērijiem, vajadzēja rekonstruēt evaņģēliju tapšanas vēsturi, pirms tie tika fiksēti rakst­veidā. Citiem vārdiem runājot, tas bija mēģinājums rak­stu dokumentu analīzes ceļā nokļūt līdz pašam mutvārdu tradīcijas sākotnējam avotam, kurā, pēc Bultmaņa do­mām, bija meklējama autentiskās «kerigmas» serde, t. i., agrīno kristiešu draudžu sludinātās ticības pirmbūtība.

Bultmanis uzskatīja, ka patiesīgu priekšstatu par mut­vārdu tradīciju mēs nespēsim izstrādāt, ja aplūkosim to, abstrahējoties no vēsturiskā fona, no socioloģiskās vides un apstākļiem, kuros tā veidojusies. Šī prasība, kas pa­zīstama ar nosaukumu «Si/z in Leben» (iedibinājums dzīvē), Jaunās derības pētījumiem pavēra jaunas iespējas.

Taču jautājums ir ļoti sarežģīts. Evaņģēlijus, kā to pasvītro vācu Bībeles pētnieks, nevar pieskaitīt pie lite­ratūras šā vārda tiešajā nozīmē («Hodiliteratur»). Tie

nav tādi darbi, kuriem individuāli autori apzināti būtu piešķīruši negrozāmus kompozīcijas ietvarus. Patiesībā tie pieder pie tautas gara mantu plašās plūsmas, kurā valda savi īpatnēji iekšējās attīstības likumi. Tā aizvien ir literatūra, kas organiski saaugusi ar savas vides dzīvi un tāpat kā šī dzīve pakļauta pārmaiņām.

Mutvārdu tradīcija, kas veido evaņģēliju pamatu, bija seno kristiešu kopienu eksistences apstākļu atspoguļo­jums. Tās attīstība bija atkarīga no pašu draudžu vis­dažādākajām ikdienas vajadzībām, to reliģiskajiem uz­skatiem, propagandas, kā arī sadzīves apstākļiem. Tā, piemēram, lai doktrināli pamatotu zināmas paražas, re­liģiskus rituālus vai ceremonijas, kas sinkrētisku pro­cesu rezultātā bija pārņemti no svešiem, helēniskiem kultiem, aizvien mēdza atsaukties uz autentiskiem vai speciāli šim gadījumam radītiem Jēzus izteikumiem vai notikumiem viņa dzīvē.

Pie šiem mītiem, starp citu, pieskaitāma Mateja un Lūkas evaņģēlijos ietvertā brīnišķīgā leģenda par Kris­tus dzimšanu. Helēniskajās pilsētās pieaugot Jēzus glori- fikācijas un deifikācijas procesam, arvien jūtamāka kļuva vajadzība attaisnot šo parādību, balstīt to ar tā­diem Jēzus dzīves faktiem, kuri apliecinātu viņa dieviš­ķīgo iedabu. Tādā kārtā tautas iztēlē radās nostāsti par pārdabiskiem notikumiem, kuri pavadījuši Jēzus pie­dzimšanu. Taču burvīga valdzinājuma pilnā leģenda nav uzskatāma par oriģinālu atradumu. Tautas iztēle tās vei­došanā izmantojusi daudzus pagātnes nostāstus par iz­cilu vīru piedzimšanu, taču par tiešo paraugu šajā ga­dījumā uzskatāma leģenda par Mozus bērnību. Abās versijās dramatiskās fabulas serdi veido identiski ele­menti: valdnieka bažas, viedu vīru apspriede, bērnu ap­kaušana, brīnumaina izglābšanās.

Gala rezultātā Bultmanis nonāca pie atziņas, ka evaņ­ģēliji ir mītizēts stāstījums par Jēzus dzīvi un mācību, bet «formas kritikas» uzdevums ir eliminēt šos mītiskos uzslāņojumus, lai izdalītu ārpus laika stāvošo, no kon- taminācijas atbrīvoto kristietības pirmatnējo «labo vēsti». Šo operāciju viņš nosauca par «evaņģēliju demītizāciju», tādā kārtā biblistikas terminoloģijā ieviesdams vienu no saviem vispopulārākajiem apzīmējumiem.

Kā pierādījumu tam, cik nepieciešami atdalīt evaņģē­liju fabūiu no to morālā satura, lai paglābtu kristietisko kerigmu no mītiem, Bultmanis piemin evaņģēlistu sludināto kosmoloģiju. Visums, pēc viņu priekšstatiem, sastav no trim stāviem: debesīm, zemes un elles. Debesīs mīt dievs ar saviem eņģeļiem, ellē apakš zemes valda sātans ar savu velnu un dēmonu varzu, bet zeme, kur uz­turas mirstīgie, ir nemitīgs cīņas lauks starp abiem pār­dabiskajiem spēkiem. No mūsdienu saprātīgā cilvēka ne­varam gaidīt, lai viņš šo mītisko pasaules ainu uztvertu nopietni, lai ticētu tam, kam ticēt liek Bībeles burtiskās izpratnes piekritēji.

Tas pats attiecināms arī uz evaņģēlijos pasludināto eshatoloģiju, starp citu, uz Jēzus solījumu, ka viņš at­griezīsies un zemes virsū nodibinās debess valstību, tur­klāt tik drīz, ka to sagaidīšot pat viņa mācekļi. Šis so­lījums, kurš Jēzus mutē, liekas, ielikts pēc viņa nāves un glorifikācijas, nav piepildījies vēl līdz šai dienai, un interpretācijas, kas šim apokaliptiskajam pravietojumam piešķir alegorisku jēgu, pašā faktā neko negroza.

Visus evaņģēliju nostāstus par pārdabiskām parādī­bām, piemēram, mirušo uzmodināšanu, Marijas pasludi­nāšanu, šķīsto ieņemšanu, augšāmcelšanos un debes­braukšanu, Bultmanis nosauc par «mitoloģisko valodu», ar kuras palīdzību kristieši centušies izsacīt dziļu pār­liecību par Jēzus vienreizējo, neatkārtojamo pestītāja lomu cilvēces vēsturē.

Tā kā evaņģēliji veidojušies tikai no tradīcijām, līdz ar to no mītiem, un mums nav iespējams uzzināt, kāda īstenība aiz šiem mītiem slēpjas, tad, protams, mēs arī nezinām, kāds bijis vēsturiskais Jēzus. Saskaņā ar teo­riju par evaņģēliju mītisko raksturu Bultmanis nonāca pie secinājuma, ka reliģijas Kristus ir ekstremāli atšķi­rīgs no tā Jēzus, kurš kā apkārtstaiģājošs pravietis klīdis pa Palestīnas ceļiem un takām.

JĒZUS UN VIŅA LAIKMETS

Daudzi Bībeles pētnieki savos darbos pierādījuši, ka Jēzus laicīgā dzīve biogrāfiskās kategorijās nav re­konstruējama. Tomēr ir izveidojusies pētnieku grupa, kas pūlas Jēzus dzīves un mācības noslēpumus izdibināt ne­tieši, pakļaujot sīkai analīzei vēsturiskās reālijas, kuras

pastāvēja ap viņu un veidoja viņa darbības fonu. Runa šeit ir par sabiedriskiem un politiskiem apstākļiem, par ģeogrāfiju, paražām, ekonomiku un reliģiskiem ticēju­miem, ar vārdu sakot, par visu, kas neapšaubāmi ietek­mējis kā paša Jēzus, tā arī viņa vēlāko sekotāju perso­nību. Šo novatorisko meklējumu kalvē jau gūti ievērības cienīgi rezultāti, kuri ļauj mums vieglāk izprast jaunās reliģiskās kustības rašanās un attīstības vēsturiskos un psiholoģiskos procesus m. ē. 1. un 2. gadsimtā.

Lasot Jauno derību, gūstam iespaidu, ka Jēzus darbo­jies vēsturiskā vakuumā, ka, atskaitot evaņģēlijos aprak­stītos notikumus, nekā cita pasaulē nav bijis. Tas ir par iemeslu šai it kā dekonkretizētu faktu specifiskajai at­mosfērai, ar kuru sastopamies evaņģēlijos. Pateicoties šā­dai vēstījuma manierei, rodas tas neizprotamais, mīk­lainais Jēzus tēls, kurš mūs satrauc ar savām līdz galam neizrunātajām patiesībām, bet kurš reizē ar to ir arī evaņģēliska miera un aprimtības, gandrīz vai idillisku noskaņu pārpilns. Dziļi traģiskus akcentus tas gūst tikai klusās nedēļas ciešanu atainojumā.

Taču patiesībā laikmets, kurā darbojās vēsturiskais Jēzus un viņa mācekļi, nepavisam nelīdzinājās idillei. Palestīnas ebreju uztverē tie bija bezgala traģiski gadi, gadi ar tūkstošiem krustā sistu nevainīgu upuru, gadi, kuros valdīja romiešu okupantu baismīgā varmācība, ebreju monarhu un prokuratoru patvaļa, pērkamo pries­teru augstprātība, slepkavīgs terors, vispārēja anarhija un jo bieži notiekošie apspiesto tautas masu slaktiņi.

Jaunās derības lasītāji parasti nezina apstākļus, kādos dzīvojis un savu mācību sludinājis Jēzus. Pirmām kār­tām mēs nedrīkstam aizmirst, ka Palestīna nebija vien­veidīga un vienota zeme. Gluži pretēji — to sašķēla daudzas ģeogrāfiskas, politiskas, etniskas, reliģiskas un sociālas atšķirības. Pēc Hēroda Lielā nāves romieši pa­nāca, ka viņa ķēniņvalsts tika sadalīta četros novados jeb t. s. tetrarhijās, kurās par vietvalžiem iecēla mirušā ķēniņa tiešos mantiniekus. Kopš m. ē. 6. gada Jūdeja un Samarija tika pakļautas Romas ķeizara ieceltam proku- ratoram. Galilejā šajā laikā valdīja mums no Jaunās de­rības pazīstamais Hērods Antips, kurš nepareizi tiek dē­vēts par ķēniņu.

Gar lielajiem tirdzniecības ceļiem šajā laikā izvietojās helēniskās pilsētas ar nelieliem ebreju geto rajoniem

iekšpus to mūriem. Apvienotas visai vaļīgām saitēm saistītā federācijā, ko sauca par Dekapoli (Desmitpile), tās bija pilnīgi neatkarīgas no tetrarhiem, kaut arī pa­kļāvās ķeizara varai. Kā ar savu demokrātisko pašpār­valdes struktūru, tā arī ar aktīvo un rosīgo tirdzniecisko darbību tās atgādināja viduslaiku Eiropas Hanzas pilsē­tas. Visnotaļ Palestīnā skanēja grieķu valoda, un iespē­jams, ka šo valodu zināja arī Jēzus. Pat Jūdeja, kas veidoja jūdaisma enklavu, kurā diendienā runāja ara­miešu valodā, nespēja atvairīt šo helēnisma infiltrāciju.

Visa Palestīna bija maniakāla naida un fanātisma sēr­gas pārņemta. Cita citu ienīda atsevišķas etniskas gru­pas, kurām bija lemts dzīvot vienkop, naids valdīja arī starp ebrejiem, kas bija dzimuši un dzīvoja dažādos ze­mes novados. Mums jau zināms, ar kādu nicinājumu Jūdejas iedzīvotāji izturējās ne tikai pret ķecerisko Sa­mariju, bet arī pret ortodoksālo Galileju, kur prāva pa­gānu iedzīvotāju daļa runāja grieķiski, bet ebreji lie­toja kādu nonievātu, dialektiski atšķirīgu aramiešu va­lodas izloksni (atcerēsimies ainu ar Pēteri virspriestera pagalmā!).

Situācija Palestīnā bija ļoti saspringta. Helēniskajās pilsētās jebkura niecīgākā iemesla pēc sākās ebreju grau­tiņi, bet Jūdejas iedzīvotāji, kad vien tas bija iespējams, asiņaini atmaksāja par šiem ekscesiem. Samariešu rīcība nebija labāka: no Galilejas uz Jeruzalemi ejošos svēt­ceļniekus, kas bija spiesti šķērsot viņu zemi, tie jo bieži aplaupīja un palaikam pat nogalināja.

Mēs jau agrāk ieminējāmies par ebreju sabiedrības sašķelšanos antagonistiskās sektās un politiskos grupē­jumos. Tie atspoguļoja ne tikai atšķirības reliģiskos ticē­jumos, bet arī bezdibeni, kāds pastāvēja starp bagāta­jiem un nabagiem. Garīdznieki ar augsto priesteri priekš­galā, kā arī pārticībā dzīvojošie ebreju vecajie bija gal­venokārt saduceji. Bīdamies par saviem amatiem, varu un mantību, šie aristokrātijas pārstāvji piekopa sadarbī­bas politiku ar Romu. Par šī sabiedriskā slāņa varenību liecina fakts, ka Jeruzalemē bija divdesmit tūkstoši pries­teru, neskaitot Ievītus, kuri templī izpildīja visdažādā­kos palīgdarbus. Divdesmit tūkstoši priesteru pilsētā, kurā, pēc vēsturnieku aplēsēm, bija augstākais 120 līdz 150 tūkstoši iedzīvotāju! Jēzum — atnācējam no tālās un dumpīgās Galilejas, kurš iedrošinājās izvērst aģitāciju tempļa pagalmā, šādos apstākļos nebija itin nekādu iz­redžu palikt dzīvam.

Farizeji — otra lielākā ebreju sekta izauga tieši no tautas masu kustības. Fanātiski pieķērušies sentēvu reli­ģijai, tie nesatricināmi ticēja drīzai mesijas atnākšanai, kurai vajadzēja viņus paglābt no romiešu verdzības. Me- siāniskā degsmē viņi noveda sevi reliģiskas ekstāzes stā­voklī, sapulcējušies vienuviet, gavēja un skaitīja lūg­snas, sludināja dieva dusmas un pastaro tiesu. Visdažā­dāko viltvāržu mesiju, praviešu un šarlatānu vadībā viņi kā siseņi bariem devās tuksnesī vai uz tradīcijās izdau­dzinātiem apvidiem, izraisīdami visā zemē jukas, bailes un nemieru.

Romieši, protams, reaģēja ātri un ļoti nežēlīgi. Impē­rijas kareivji slepkavoja, spīdzināja, laupīja un dedzi­nāja, savā nicinājumā vairs neatšķirdami vainīgos no nevainīgiem, apbruņotos no neapbruņotiem. Jozefs Flā- vijs apgalvo, ka pēc kāda dumpja apspiešanas Jeruza­lemē vien sisti krustā divi tūkstoši ebreju. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka par atbildi visam tam radās zelotu un sikariju (dunčinieku) grupas, kuras romiešiem un viņu pakalpiņiem pieteica karu uz dzīvību un nāvi.

Talmudā lasāma doma, ka «Izraēls kritis verdzībā tā­pēc, ka zemē uzradušās divdesmit četras atšķirīgas sek­tas». Patiesi, dažādie nogrupējumi apkaroja cits citu ar neredzētu niknumu, un neviens nevarēja būt drošs par rītdienu. Tā, piemēram, dunčinieki nodūra pat virspries­teri Jonatānu. Ebreju valdnieki un augstie priesteri lie­toja despotiskus līdzekļus, visnotaļ ieviesa piespiedu dar­bus, masu turēšanai paklausībā izveidoja plašu spiegu un ziņotāju tīklu. Jozefs Flāvijs raksta, ka visur Pales­tīnā, pilsētās un ciemos, spiegi aizvien rosījušies ļaužu vidū un viņu nelietīgās darbības rezultātā cilvēki bieži tika izsūtīti, ieslodzīti cietumos un pat nogalināti. Iz- spiegošana un nodevība pieņēma epidēmijas apmērus, un šāda stāvokļa tāla atbalss ir laikam nostāsts par Jūdu. Mēs jau rakstījām, ka grūti pateikt, vai Jūda bija reāls tēls, vai arī tikai personifikācija,, tā laika drūmo noti­kumu teiksmaina projekcija.

Brāļu naids visaugstāko pakāpi sasniedza, kad Jeru­zalemei tuvojās Vespasiāna leģioni. Jozefs Flāvijs tā laika Jeruzalemi pielīdzināja satracinātam nezvēram, kurš plosa pats savu miesu. Un patiesi, to, kas tur no­tika, nevar nosaukt citādi kā par tautas pašiznīcināša- nos. Jeruzalemes iedzīvotāji maz domāja par sagatavo­šanos aizsardzībai pret tuvojošos ienaidnieku, bet atse­višķi grupējumi uzsāka sīvu cīņu par tempļa un tā dār­gumu sagrābšanu, metās izlaupīt pārtikas noliktavas un ieroču arsenālus. Vēsturnieks Pouels Deiviss uzskata par iespējamu, ka vairāk ebreju šajā laikā gājuši bojā sav­starpējās cīņās nekā karā pret romiešiem.

Uz Jūdeju atsūtītie Romas prokuratori savu amatu vispirms uzskatīja par ātras iedzīvošanās līdzekli. Lielā­koties tie bija cilvēki bez jebkādas sirdsapziņas un pa­kļautajās zemēs pievāca visu, kam vien tur varēja būt kāda vērtība. Nereti viņi sadarbojās ar laupītājiem, un dumpiniekiem, iekasēdami no tiem maksu par savu pa­sivitāti. Tika piekopta pat sistemātiska šantāža, ieslogot cilvēkus cietumā, lai no tiem izspiestu izpirkšanas naudu. Sevišķs cinisms un alkatība bija raksturīgi pēdējiem di­viem Romas prokuratoriem pirms jūdu kara — Albīnam un Floram. Pirmais pieņēma naudu no visiem ebreju grupējumiem, sākot ar zelotiem un beidzot ar viņu pre­tiniekiem, bet otrs, pat nerūpēdamies par ieganstu, iz­laupīja pilsētas un ciemus. Kad Tibērijam jautāja, kā­pēc viņš saviem vietvalžiem atļauj tik ilgi rīkoties, ķei­zars viņus pielīdzinājis maitu mušām, kuras savācas ap vaļēju brūci, lai izsūktu no tās asinis. Ja mušas atstāj mierā, tās apmierina savu alkatību un vairs tik ļoti ne­moka upuri. Bet, ja tās atbaida, salido citi, vēl badīgāki mušu bari, un mokas sākas no jauna.

Jūdejas provinci smagi nospieda valsts nodokļu un nodevu nasta un templim maksājamā «galvas nauda». To ievākšana tika iznomāta privātiem piedzinējiem, kuri piekopa visdažādākās blēdības, šantāžu un vardarbību, lai gūtu iespējami lielāku personisko labumu. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka Talmudā nodokļu piedzinējus no­sauc par laupītājiem, bet Jaunajā derībā noliek blakus grēciniekiem. Angļu orientālists F. Grents, kurš sarak­stījis grāmatu «Evaņģēliju ekonomiskais fons», aplēsis, ka Jēzus laikā Jūdejas iedzīvotāji nodokļos un nodevās maksājuši 30 līdz 40% no saviem ienākumiem, neskaitot summas, kuras nodokļu piedzinēji izspieda nelikumīgi.

Līdzās šiem spaidiem ebreju tautai vairākkārt nācās pieredzēt dažādas kataklizmas —" zemestrīces, bada lai­kus, sērgai. Palaikam ekonomisku krīžu rezultātā sākās vispārēja bezdarba un posta gadi. Piemēram, pēc tempļa būves pabeigšanas tika atlaisti tur ilgus gadus nodarbi­nātie strādnieki un amatnieki, kopskaitā ap desmit tūk­stošiem cilvēku.

Tāpat šīs milzu celtnes izdevumi gūlās uz tautas masu pleciem. Tempļa būvdarbus uzsāka Hēroda Lielā laikā 20. gadā p. m. ē. Reizē ar iekšējiem apdares darbiem, kuriem vajadzēja piešķirt templim lielu greznību, tā būve ilga līdz m. ē. 64. gadam, tātad kopumā turpinājās gandrīz 84 gadus. Bet jau 70. gadā visa, lielā piepūle iz­rādījās veltīga, jo romiešu iebrukuma laikā templis pār­vērtās kūpošu drupu kaudzē un nekad vairs nepiere­dzēja atjaunošanu. Tātad pabeigtā stāvoklī tas bija pastā­vējis tikai sešus gadus. Jūdaisma vēsturē tas bija jau trešais templis, un tā nopostīšana, tāpat kā divu iepriek­šējo tempļu sagraušana, ir spilgts apliecinājums ebreju tautas traģiskajam liktenim.

Līdz Bābeles gūstam Jūdejas ķēniņi nāca no Dāvida nama. Šī līnija beidzās ar ķēniņu Cedekiju, kuru Nabu- hadonosors važās iekaltu un ar izdurtām acīm aizveda uz Bābeli, Pēc tam Dāvida pēcteči nekad vairs nesēdās Jeruzalemes troni. Pec atgriešanas no Bābeles gūsta eb­reji vairāk nekā četrsimt gadus apmierinājās ar teokrā- tisku iekārtu, kur absolūtā vara atradās virspriestera rokās. Hasmoneju valdīšanas laiks patiesībā bija vienīgi epizode, jo tas turpinājās tikai piecdesmit gadus un bei­dzās ar Aristobula II izvešanu uz Romu. Hērods Lie­lais un viņa pēcnācēji vairs nebija Jūdejas ķēniņi, bet gan Romas iecelti ebreju provinču vietvalži.

Jēzus laikā ebreju sabiedrības hierarhijā augstākie vadītāji bija virspriesteri. Taču tautiešu vidū viņi ne­iemantoja morālu autoritāti un politisku atbalstu. Tā kā augstos priesterus iecēla un par katru nieku ari atcēla impērijas vietvalži, tad viņus uzskatīja par padevīgiem ieročiem romiešu okupantu rokās. Šo atkarību palaikam centās nomaskēt, viņu nozīmēšanu amatā nododot eb­reju valdniekiem. Tā, piemēram, mums no «Apustuļu darbiem» pazīstamo Ananiju bija iecēlis Hērods Lielais. Hēroda pēcteči šīs tiesības izmantoja ļaunprātīgi gluži groteskā kārtā. Hēroda Lielā mazdēls Agripa no 41. līdz 43. gadam pēc kārtas iecēla un atcēla veselus trīs aug­stos priesterus, bet viņa dēls Agripa II no 52. līdz 67. gadam — pat sešus. Reizēm šis jūdaisma augstākais amats bija vienkārši nopērkams, ja vien pretendentam bija pietiekami daudz zelta. Starp citu, mums zināms, ka Anna (viņa tiesas priekšā bija jāstājas Jēzum) pat pēc atcelšanas no amata, pateicoties savai bagātībai, ne tikai joprojām saglabāja savu personisko ietekmi, bet arī ilgu laiku prata nodrošināt šo amatu paša ģimenes lo­cekļiem. Šādas kārtības pazemojošs simbols bija tas fakts, ka augstā priestera rituālo tērpu romieši gan­drīz vienmēr uzglabāja Antonija fortā un izsniedza to tikai noteiktās ebreju svētku reizēs.

Sī stipri saīsinātā tā laika ainava prasa vēl autora pa­skaidrojumu, jo tajā esošie anahronismi var izraisīt la­sītāja iebildumus. Šajā raksturojumā mēs iekļāvām no-^. tikumus arī pirms Jēzus dzimšanas un tāpat pēc vina nāves. Jēzus parādīšanos mēs esam pieraduši uzskatīt par tādu notikumu, kurš iezīmē it kā demarkācijas līniju, kas Jūdejas vēsturi pārdala divos atsevišķos posmos. Taču tā laika ebreju un romiešu izpratnē tā nemaz ne­bija, jo viņi, kā mēs jau mēģinājām parādīt, par Jēzus eksistenci vispār neko nezināja. Tāpēc tā laika Palestī- nas vēsture traktējama vienlaidu plūdumā, kā ķēde ar savstarpēji saistītiem, vienlīdz svarīgiem posmiem ap­rakstāmā laikmeta ritējumā. Visam, kas notika pirms un pēc Jēzus dzimšanas, sakņojums meklējams tajos pašos Jūdejas nemainīgajos sociālos, politiskos, ekonomiskos un reliģiskos apstākļos tās vēstures pēdējos gadu desmi­tos. Tāpēc arī brāļu karš tempļa teritorijā Jeruzalemes aplenkšanas laikā, lai gan tas plosījās vairāk nekā trīs­desmit gadus pēc Jēzus nāves, met pamācošu retrospek­tīvu gaismu uz tā laika notikumiem, jo tas bija loģisks fināls šai pašai drāmai, kulminācijas punkts slimības no­risē, no kuras jau sen cieta ebreju tauta.

Labklājība neuzplauka arī Romas impērijas pārējos apvidos. Kā liecina arheoloģiskie izrakumi, Tuvo Aus­trumu pilsētās gan valdīja grezna un rosmīga dzīve, taču aiz šīs impozantās labklājības un ārēji spožās dzīves fa­sādes slēpās gluži citāda patiesība. Greznās metropoles savām ērtībām un godkāres apmierināšanai cēla vietējie varasvīri un bagātnieki uz strādājošo tautas masu rē­ķina. Tāpēc angļu vēsturnieks Č. Dousons savā grāmatā «Apcerējumi par viduslaiku kultūru» pareizi raksta: «Ro­mas impērija un ar to saistītais urbanizācijas process pa­tiesībā nebija nekas cits kā milzīga ekspluatācijas sistēma, kura organizēja provinču bagātības un tās sa­kopoja privileģēto šķiru rokās.»

Tas pats autors plaši apraksta romiešu kapitālistus, augļotājus, vergu tirgoņus un nodokļu piedzinējus, kuri kā siseņu mākonis plūda uz Austrumiem, lai izsūktu vi­sas dzīvības sulas no pakļautajām tautām. Šajās iedzīvo­šanās orģijās piedalījās ne tikai finansu sabiedrību aģenti, bet arī cilvēki ar vēsturē pazīstamiem vārdiem, piemēram, Lukulls un Brūts. Par republikānisku tikumu paraugu izdaudzinātais Brūts patiesībā bija visparastākais augļotājs. Tā, viņš ierosināja tiesas prāvu pret Ciceronu, kad pēdējais, tiekdamies atvieglot parādos iegrimušo Kilikijas pilsētu stāvokli, samazināja tām augļu likmi no 48 līdz 12 procentiem.

Tuvo Austrumu pakļautās tautas šķēla dziļas iekšējas pretešķības, aizvien pieauga bezdibenis, kas atdalīja ne­lielo privileģēto slāni no apspiestajām masām, uz kurām gūlās visa valsts izdevumu smagā nasta, — no zemniekiem, amatniekiem un nesaskaitāmo vergu armijas. Bagātie kļuva aizvien bagātāki, nabagie — nabagāki. Turklāt tas bija arī nemitīgu karu, ekonomisko krīžu, naudas vērtī­bas pazemināšanās un bada posta laikmets. Piemēram, no 44. līdz 48. gadam bads plosījās gandrīz visā Romas impērijas teritorijā.

Tautas masu stāvoklis tādos apstākļos kļuva jau pa­visam neciešams. Tāpēc ebreju un kristiešu mesiāniskās cerības deklasētajās sabiedrības padibenēs atrada ārkār­tīgi' auglīgu augsni. Apspiestajiem, trūcīgajiem helēnisko pilsētu iedzīvotāju slāņiem piemita sevišķa nosliece uz­tvert mācību par pestītāju un «debess valstību zemes virsū», jo viņu grūto likteni varēja atvieglot tikai pārda­bisku spēku iejaukšanās.

Līdz ar to strauji vairojās Jēzus piekritēju draudzes, jo vairāk vēl tāpēc, ka to veicināja arī citi apstākļi. Vis­pirms ļoti nozīmīga šajā procesā bija jau pati šo zemju pakļaušana Romas varai. Tā iznīcināja agrāk pastāvēju­šās pilsētvalstis, un rezultātā ar iepriekšējo iekārtu sais­tītie vietējie kulti zaudēja savu pamatu. Uzvarēts un pazemots dievs vairs nepelnīja uzticību, jo kā vietējo iedzīvotāju aizstāvis viņš tos bija nekrietni pievīlis. Par sava veida kompensāciju šādos apstākļos kļuva tieši kristietība.

Vēl viens kristietībai labvēlīgs faktors bija daudzo

privāto apvienību rašanās. Tā bija sava veida alterna­tīva iepretim agrākajām pilsētvalstīm, jo ļāva cilvēkiem atgūt zaudēto kopības apziņu. Visbiežāk tās bija kulta apvienības, kas tomēr reizē atgādināja savstarpējās pa­līdzības biedrības, kuras slimības, sakropļošanas vai kā­das citas likstas brīdī izsniedza pabalstus un sedza savu biedru apbedīšanas izdevumus. Kristiešu draudzes bija tieši šādas brālīgas apvienības un īsts patvērums visiem, kas Romas impērijas bargajā un svešajā pasaulē jutās kā morāli un sabiedriski bezpajumtnieki.

No Pāvila vēstulēm zināms, ka šajās draudžu kopie­nās palaikam ielavījās arī cilvēki, kuri nepelnīja uzti­cību un nemaz nebija patiesi ticīgi. Citi atkal cerēja gūt tur galvenokārt materiālos labumus. Pāvilam, piemēram, nācās norāt jaunatgriezto grupu tāpēc, ka tie, aizbildinā­damies ar drīzo pasaules galu, negribēja strādāt un cen­tās panākt, lai viņus uzturētu draudze.

Uz ticīgo lielum lielo vairumu šis pārmetums, pro­tams, nav attiecināms. Tos vispirms pievilka mācība par tuvāko mīlestību, solījums atbrīvot no laicīgām cieša­nām, taču visvairāk, šķiet, gan tas, ka jaunā reliģija, pa­darīdama viņus par brāļiem citu vidū, atdeva tiem cilvē­cīgas cieņas apziņu.

So faktu gaismā kā vēsturiskais Jēzus, tā arī jaunās ticības Kristus kļūst par simbolu tiem bargajiem laikiem, kuros kristietība radās. Jēzus Kristus īsajā un drama­tiskajā dzīvē lielā kāpinājumā izpaudās kā cilvēku cilts mūžsenais ciešanu stāsts, tā arī cilvēka nedziestošā ticība, ka galu galā zemes virsū uzvarēs taisnība.

PRAVIEŠI PAREDZĒJA VISU

Lai saprastu, kā radusies ar Jēzus biogrāfiju sais­tītā mitoloģija, mums jāatgriežas pie dažiem lūzuma mo­mentiem Jeruzalemes draudzes dzīvē, par kuriem jau ieminējāmies kādā no iepriekšējām nodaļām. Runa šeit ir par «helēnistu dumpi» un pret Veco derību vērsto deklarāciju, kas izsacīta Stefana runā, kā arī par šīs drāmas noslēgumu — runātāja nomētāšanu ar akmeņiem un viņa piekritēju vajāšanām. Pēc vēsturnieku aplēsēm, tas noticis m. ē. 36. gadā, tātad gadus sešus pēc Jēzus nāves. Gadu vēlāk kristietībai pievēršas Sauls, pieņemot Pāvila vārdu. *

Kopš šiem notikumiem diezgan ātri sāka veidoties si­tuācija, ko jau varētu saukt par šķelšanos. Jaunajā reli­ģiskajā kustībā notika nodalīšanās, kurai bija milzīgas sekas cilvēces vēsturē. Nacarieši Jēkaba vadībā ieslē­dzās savā ortodoksālisma čaulā un arī turpmāk saglabā­jās kā viena no daudzajām sektām jūdaisma ietvaros, bet «helēnisti», kuri, no vajāšanām bēgdami, apmetās tādās pilsētās kā Antiohija, Tarsa vai Efesa, arvien vai­rāk nokļuva helēniskās kultūras ietekmes lokā. Jeruza­lemes jūdeokristiešiem Jēzus bija ebreju pravietis un mesija, taču bez dievišķīgas iedabas, turpretim grieķu valodā runājošiem ebrejiem viņš ātri vien kļuva par dievu pēc Tuvo Austrumu reliģisko mistēriju parauga. Amerikāņu Bībeles pētnieks Pouels Deiviss šo procesu raksturojis šādos īsos un trāpīgos vārdos: «Kristietība ra­dās, vienam no jūdaisma atzarojumiem attīstoties par atsevišķu reliģiju, kura, sajaucoties ar dažādām pagānu reliģijām, dabiskās attīstības ceļā izveidojās par mūs­dienu kristietību.»

«Helēnisti», izklīduši pa Tuvo Austrumu plašo pie­krasti, arvien vairāk atrāvās no savas jūdaistiskās sā­kotnes un arvien mazāk zināja par Jēzu un viņa līdz­gaitniekiem. Sevišķi strauji šis process risinājās pēc 70. gada, kad Jeruzalemes nopostīšanas rezultātā vairs ne­pienāca nekādas vēstis par turienes jūdeokristiešiem. Taču drīz vien iestājās tāds laikposms, kad skaitā aiz­vien pieaugošās kristiešu masas, kvēli cildinot savu no Nacaretes nākušo skolotāju, vairs nespēja samierināties ar šādu neziņu. Un tieši viņu dedzīgās alkas uzzināt pēc iespējas vairāk par Jēzus laicīgo dzīvi izraisīja psi­holoģiski sarežģīto procesu, kurš ievadīja zudumā gā­jušās Jēzus biogrāfijas aizvien pilnīgāku un dramatis­kāku rekonstrukciju.

Dažas no autentiskiem Palestīnas avotiem nākušas pamatziņas par Jēzus dzīvi bija saglabājušās, neraugo­ties us sakaru pārtrūkumu starp abiem kristietības no­zarojumiem, un noderēja par serdeni, ap kuru tautas fantāzija līdzīgi statuju veidojošam tēlniekam izstrādāja savu jauno Jēzus veidolu, kas nebija vairs ebreju pra­vietis, bet gan universālistisks mesija, visu pasaules tautu glābējs un pestītājs. Tieši ar tāclu Jēzu Kristu mēs sastopamies evaņģēlijos, kuri radās daudz gadu pēc Je­ruzalemes nopostīšanas un jūdeokristiešu bēgšanas uz tālo Peliu, tātad jau tādā laikposmā, kad starp abiem kristietības nogrupējumiem vairs nebija nekādu kon­taktu. Helēniskajās pilsētās un ciemos bija uzaugusi jau pavisam jauna kristiešu paaudze, kura bija audzināta helēniskās kultūras gaisotnē un kurai bija svešs viss, kam bija kāds sakars ar Jūdeju un tās ortodoksiju.

Jaunais Jēzus Kristus veidols neradās tautas iztēles patvaļīgas rotaļas rezultātā. Konkrēto materiālu tam snie­dza tā laika divi galvenie domas strāvojumi — jūdaisms un helēnisms. Vispirms pakavēsimies pie pirmā no šiem strāvojumiem. Šeit jāņem vērā, ka ceļu jaunajai reliģijai plašā pasaulē pavēra ebreji, un tāpēc arī kristieši Veco derību uzskatīja par svētiem rakstiem. Tā kā viņi bija dziļi pārliecināti, ka Jēzus ir praviešu pasludinātais me­sija, vajadzēja tikai svētajos rakstos sameklēt atbilsto­šus tekstus, lai pareizi rekonstruētu viņa piedzimšanas laiku, vietu un apstākļus, pastrādātos brīnumdarbus, viņa nāves veidu un tās eshatoloģisko nozīmi, augšāmcelša­nos un apsolīto atgriešanos, gūstot garīgu triumfu pār ļaunuma varu. Precīzi tā, kā to bija paredzējuši pravieši. Franču reliģijas zinātnieks Enšlēns apgalvoja, ka visa evaņģēlijos aprakstītā Jēzus dzīve ir uz prasmīgi atlasī­tiem Vecās derības tekstiem balstīta rekonstrukcija.

Tiem cilvēkiem, kuri pielietojuši šo savdabīgo metodi, nevar pārmest, ka viņi izdarījuši apzinātu viltojumu. Viņi vadījās paši no savas, īpatnējas loģikas: ja pra­vieši kaut ko tādu ir pareģojuši, tad Jēzus dzīvē tam arī vajadzēja piepildīties. Tāpēc viņi nemaz neslēpj, no kādiem avotiem aizguvuši savu informā­ciju, un evaņģēlijos mēs ik uz soļa sastopamies ar norā­dēm, ka tas un tas tā noticis, lai piepildītos praviešu pa­redzējums. 2. gadsimta polemists Irenejs savā darbā «Adversus haereses» («Pret ķecerību») raksta: «Es ticu svētajam garam, kurš ar praviešu muti pasludinājis at­pestīšanu, Jēzus Kristus, mūsu kunga atnākšanu un pie­dzimšanu caur svēto jaunavu, viņa mokas un augšām­celšanos, un uzkāpšanu debesīs sava tēva slavā.» Vēl precīzāk šajā jautājumā izteicies 2. gadsimta apoloģēts svētais Justīns. Savā «Apoloģijā» viņš saka: «Ar pra­viešu muti svētais gars iepriekš visu pateicis par Jēzus dzīvi.»

Vecā derība, kā zināms, ir dažādu grāmatu sakopo­jums, kuras sarakstījuši dažādi autori dažādos laikos. Tā­pēc tajā daudz gan vēsturisku, gan idejiski morālu pret­runu. Taču šis apstāklis svēto rakstu kristiešu skaidrotā­jiem nebija nekāds šķērslis. Viņi vienkārši izvēlējās tā­dus tekstus, kuri viņu mērķiem bija noderīgi un kuros varēja sameklēt kaut kādus uz Jēzus Kristus dzīvi at­tiecinātus mājienus.

Ja atbilstoša teksta vietā šie mājieni nebija pietie­kami skaidri un droši, tad alegoriskas interpretācijas ceļā tajā tika sameklēti apslēpti, aizmaskoti pravieto­jumi. Šāda izrīcība viņos nemodināja ne mazākās šaubas, jo alegorisko skaidrojumu metodei tajos laikos bija ba­gātīgas tradīcijas un nevienam ne prātā nenāca šaubīties par tās pareizību. Šo metodi pielietoja jau svēto rakstu ortodoksālie skaidrotāji, taču sevišķi plaši to izvērsa tie ebreji, kuri runāja grieķiski un pazina tikai Septuagintu. Uzauguši helēniskās kultūras centros, viņi sadūrās ar problēmu, kā saskaņot apgūto grieķu kultūru ar reliģiju, •ko tie bija mantojuši no tēviem. Viņu visizcilākais pār­stāvis bija mums jau pazīstamais Aleksandrijas Filons. Viņa metodi meklēt svētajos rakstos dziļāku, alegorisku domu vēlāk pārņēma Justīns, Klēments un Origēns ar nolūku Vecās derības tekstos atrast pamatojumu attīs­tības procesā esošajai kristietības teoloģijai, kura pa­kāpeniski uzsūca helēnisma reliģiskās un filozofiskās kon­cepcijas.

Aplūkojot dažus brīnumdarbus, ko esot paveicis Jē­zus, mēs varam zināmā mērā vērot evaņģēliju nostāstu tapšanas mehānismu un to ierosmi Vecās derības tekstos. Taču vispirms šeit jāpasvītro, ka visvecākajos, līdz ar to visticamākajos kristietības avotos, un proti, apustuļu vēstulēs, nav ne mazāko norādījumu, ka Jēzus būtu bijis brīnumdaris, kurš dziedinājis slimos un pamodinājis mi­rušos. Vispārsteidzošākais tomēr ir tas fakts, ka pat Pā­vils, kurš taču bija uzturējies Jeruzalemē un tur stājies kontaktos ar Jēzus mācekļiem, par šiem brīnumdarbiem itin neko neraksta un arī pats nekad nevienu nav mēģi­nājis izdziedināt. Vēl vairāk — kā tas redzams no viņa pirmās vēstules korintiešiem (12:28), Pāvils pret brīnum­darbiem un slimnieku dziedināšanu izturas ar tikko slēptu nevērību, reliģiskā ziņā uzskatīdams to par otrās šķiras jautājumu.

Tāpēc nav nekādu šaubu, ka nostāsti par brīnišķīgiem izdziedināšanas un mirušo pamodināšanas gadījumiem, kuri evaņģēlijos aizņem tik daudz vietas, radušies krietni vēlāk un nav nekas cits kā folkloras pateicīgajā augsnē lekni sazēlušas leģendas. īpaši tāpēc, ka tolaik pastāvēja sevišķi labvēlīgi apstākļi līdzīga veida nostāstu izaug­smei. Tajā laikā gan Tuvo Austrumu tautas, gan Pales- tīnas ebreji ticēja, ka izcili valstsvīri, monarhi, domā­tāji un pravieši ir apveltīti ar brīnumdarītāju spējām un var, pieskaroties slimniekam vai apmērcējot neredzīgam plakstus ar savām siekalām, tos izdziedināt. Tāpēc kļūst saprotams, ka kristieši nemaz nespēja iedomāties, ka Jē­zus, būdams dieva dēls, savas dzīves laikā nedziedinātu slimos un neuzmodinātu mirušos. Tā kā no tālās, noma­ļās Palestīnas viņiem nekādu ziņu par to nepienāca, tad šo robu vajadzēja aizpildīt, meklējoties Vecās derības pravietojumos. Nepieciešamos paskaidrojumus viņi droši vien atrada, sacīsim, kaut vai pravieša Jesajas grāmatas šādos pantos: «Sakait izmisušām sirdīm: «Esiet stipras, nebīstieties! Redzi, te ir jūsu dievs! Atriebība nāk un dieva atmaksa! Viņš pats nāks,un jūs izglābs!» Tad aklo acis atvērsies, un kurlo ausis atdarīsies. Tad klibais lē­kās kā briedis, un mēmo mēle gavilēs, jo ūdens izverd tuksnesī un strauti izkaltušā klajumā» (34:4—6). Jau Dā­vids F. Strauss aizrādīja, ka par paraugu Jaira meitiņas uzmodināšanai no miroņiem, kuru aprakstījis Marks, no­derējusi sulamietes mirušā dēla atmodināšana, ko Ve­cajā derībā paveicis pravietis Elīss («Otrā ķēniņu grā­mata», 4:32—35).

Aizguvumi no Vecās derības saskatāmi arī citu ka­tegoriju brīnumdarbos. Ņemsim kaut vai nostāstu par liela ļaužu pūļa paēdināšanu ar dažām zivīm un mai­zēm. Pravietis Elīss jau ilgi pirms Jēzus' simt savus bied­rus paēdināja ar divdesmit miežu maizes klaipiņiem un saspiestu graudu plāceni. Tiesa, Jēzus paēdināja ap pieci tūkstoši cilvēku tikai ar piecām' maizēm un divām zivīm. Šīs skaitliskās atšķirības tomēr liekamas uz tautas iztē­les rēķina, kurai allaž piemīt nosliece savās teiksmās pa­kāpeniski palielināt un pārspīlēt notikušos brīnumus.

Kā no Vecās derības skopajiem pantiem uzzied evaņ­ģēliju krāšņie simboliskie nQStāsti, varam redzēt no kā­das Marka evaņģēlijā pieminētas, bet Mateja evaņģēlijā jau plašāk izvērstas epizodes. Runa ir par atgadījumu, kad Jēzus staigājis pa ūdens virsu, bet Pēteris, mēģinot darīt to pašu, pēkšņi zaudējis ticību, sāka grimt un droši vien būtu noslīcis, ja Jēzus viņu neizglābtu.

Lūk, attiecīgas vietas Vecajā derībā, no kurām iz­audzis šis dramatiskais nostāsts. Ijaba grāmatā lasāms: «Viņš viens pats izplēš pār zemi debesis un soļo pār jū­ras viļņiem» (9:8), bet 69. psalmā atrodam šā notikuma otro, jau uz Pētera grimšanu attiecināmo pusi: «Palīdzi man, dievs, jo ūdeņi apdraud manu dzīvību! Es grimstu dziļās dūņās, kur nav pamata; es esmu' iekļuvis ūdens dziļumos, un ūdens straume draud aizskalot mani pro­jām» (69:2—3).

No lieliskās angļu Bībeles enciklopēdijas «The Oxford Cyclopic Concordance» uzzinām, ka Vecā derība Jaunajā derībā minēta 321 reizi. Šajā skaitā ietilpst 103 burtiski citāti, 100 brīvāki pārstāstījumi un 118 atsauces uz dažā­dām Vecās derības epizodēm. Ja ņemam vērā Jaunās de­rības samērā nelielo apjomu, tad šī atkarība ir pārstei­dzoša un līdzinās gandrīz vai apmātībai.

Vecajā derībā atlasītie panti, protams, noderējuši tikai kā izejas punkts fabulāro nostāstu veidošanai par Jēzu, un daži Bībeles pētnieki domā, ka ar to nodarbo­jušies galvenokārt svēto rakstu zinātāji, kuri ceļojuši apkārt kā sludinātāji un centušies apmierināt savu klau­sītāju kvēlo vēlēšanos kaut ko tuvāk uzzināt par dievi­nātā skolotāja dzīvi. Šos nostāstus, kas nezin kā un kur radušies, apkārtceļojošie sludinātāji iznēsājuši no drau­dzes uz draudzi, izraisīdami dievbijīgajos kristiešos ap­brīnas pilnu sajūsmu. Daniels Ropss, kurš uzrakstījis plaši pazīstamu monogrāfiju par Jēzus dzīvi, šo parā­dību raksturo šādiem vārdiem: «Šķietamās lokālās atmi­ņas tūkstošiem jūdžu tālumā jau tika uzņemtas kā pār­baudīta patiesība. Vai tad kaut kur Mazāzijas centrā esoša draudze varēja neticēt, ja no Nīlas krastiem at­braucis tirgonis visos sīkumos pastastīja, ka viņa zemē vēl šobaltdien redzama māja, kurā Jāzeps ar Mariju un Jēzus bērnu patvērušies savas bēgšanas laikā, un tāpat arī dievekļu tēli, kuri sagruvuši tajā brīdī, kad viņi tiem tuvojušies, vai arī tuksneša koks, no kura augļiem bēgļi brīnumainā kārtā pārtikuši?»

Laikam apritot, šīs teiksmas, kas bija uzkrājušās ba­gātajā, sīkumos pretrunīgajā reliģiskajā folklorā, pierak­stīja anonīmi autori, kuri, lai saviem darbiem piešķirtu lielāku ticamību, slēpās aiz apustuļu un baznīcas tēvu vārdiem. Tādā kārtā izveidojās jo kupla fantastikas, brī­numdarbu un dīvainību pārpilna literatūra. Tur bija vēs­tules, atklāsmes, apokaliptiskas vīzijas un pareģojumi, lūgsnas, svētrunas, teoloģiski traktāti, bet vispirms jau Jēzus dzīvei un darbiem veltīti evaņģēliji. 2. un 3. gad­simtā šī literatūra sazarojās jo bagātīgi, bez jebkādas kārtības un sistēmas. Tā, vēl 5. gadsimtā bez mums pa­zīstamajiem četriem evaņģēlijiem apgrozībā bija vairāki desmiti citu.

Tikai pamazītēm sāka šos palus apvaldīt un baznīcas literatūru attīrīt no nezālēm. Šī selekcija beidzās 382. gadā, kad ar Romas koncila lēmumu līdzīgus dar­bus sadalīja kanoniskajos un baznīcas neatzītajos rak­stos, ko Bībeles zinātnieki sauc par apokrifiem. Ja atce­ramies, ka tikai 494. gadā ar pāvesta Gelazija dekrētu apokrifos ieskaitīja visādām ērmībām pārpilno «Pētera evaņģēliju», tad dibināti varam sacīt, ka apokrifi gan­drīz četrus simtus gadu veidojuši kristiešu mentalitāti un ticējumus tādā pašā mērā kā Jaunās derības kanoniskie raksti. Tie taču piederēja pie tā paša kristietības litera­tūras strāvojuma, un cilvēki to saturu uztvēra ar tādu pašu paļāvību kā rakstus, kas bija ieskaitīti baznīcas ka­nonā.

Tāpēc arī iekšējie likumi, kuriem pakļāvās kā vienas, tā otras kategorijas darbi, bija identiski. Viens no šiem likumiem ir tautas bērnišķīgā nosliece pakāpeniski pār­spīlēt aprakstāmo pārdabisko notikumu apmērus, pie­šķirt tiem lielāku krāsainību. Tāpēc apokrifos, kuri ir šās eskalācijas augstākā fāze, kā caur palielināmo stiklu varam novērot, kā tautas iztēle no skopajiem Vecās de­rības pantiem prata atvedināt veselus fantastiskus no­stāstus.

Lasot šos reizēm visādu aplamību pilnos, vientiesīgos un neizmeklētos stāstījumus, nav grūti saprast, kādus kritērijus lietojusi baznīca, ieskaitot attiecīgu darbu apo­krifos. Noteicošā loma šeit bijusi vienkārši veselajam saprātam un centieniem norobežoties no šiem visai ne­ērtajiem nostāstiem. Tātad atšķirībām starp apokrifiem un ķanonisko literatūru drīzāk ir kvantitatīvs nekā kva­litatīvs raksturs. Pārdabiskie notikumi, kas Jaunās de­rības sniegumā ar nedaudz izņēmumiem visumā ieturas Vēl kaut kādās saprāta robežās, apokrifos jo bieži iz­spīlēti gluži absurdā kārtā. Sīs literatūras raksturīga iezīme ir neapvaldīta tautas iztēle, kas reizēm nerēķi­nās ne tikai ar veselo saprātu, bet pat ar elementāru estētikas un ētikas izjūtu. Tā, piemēram, daži apokrifiskie nostāsti, kuriem it kā vajadzētu būt neapgāžamiem Ma­rijas jaunavības pierādījumiem, ir tik vulgāri, ka par tiem nemaz nav iespējams runāt, lai gan Daniēlu Ropsu, kā to liecina viņa apstrādē izdotie Jaunās derības apo­krifi, tas nav spējis atbaidīt.

Taču, par laimi, ne jau visi apokrifu nostāsti ir tik drūmi māņticīgi, savā primitīvismā atbaidoši un tik brē­cošā pretrunā ar Jēzus sludinātajiem principiem. To vidū ir arī tādi, kuri atgādina ziemsvētku leģendu un dziesmu humoru un pasakaino pievilcību. Ceļojumā uz Ēģipti pūķi, lauvas, leopardi un vilki visjaukākā saticībā ar avīm, vēršiem, ēzeļiem un nastu nesējiem dzīvniekiem cildina Jēzuliņu, klanās viņam un pavada svēto ģimeni cauri tuksnesim, lai tā neapmaldītos. Kad Marijai iegri­bas ēst, Jēzuliņš parūpējas, lai palma noliektos un tās augļi būtu viegli aizsniedzami. Ēģiptiešu pilsētā Sotinenā, kad bēgļi iegriežas turienes svētnīcā, notiek brīnums — trīsdesmit statujas, kas attēlo dažādus ēģiptiešu dievek­ļus, nokrīt no postamentiem un sašķīst sīkās lauskās. Uz­zinājis par šo notikumu, pats pilsētas priekšnieks Afrodī- sijs aizsteidzas uz svētnīcu un krīt uz vaiga Jēzus bērna priekšā, par lielu izbrīnu vietējiem iedzīvotājiem, kuri bija gaidījuši, ka viņš atriebsies atnācējiem no Palestī- nas. Šis pats Afrodīsijs, kā apgalvo tradīcija, vēlāk de­vies uz Galliju un kļuvis par Bezjē pilsētas pirmo bīs­kapu. Jēzus jau zēna gados runājis kā pieaudzis cilvēks un veidojis no māliem zvirbuļus, kuriem iedvesis dzīvību un palaidis tos brīvē. Skolā viņš tūlīt nolasījis visus alfa­bēta burtus un visu zinājis labāk par skolotājiem. Nam­dara darbos Jēzum nav spējis līdzināties pat viņa paša tēvs Jāzeps.

Kanonisko rakstu izdalīšana vēl neizlēma apokrifu likteni. Tos lasīja tāpat kā iepriekš, un būtībā tie ir dzīvi vēl šodien. Apokrifi jau gadsimtiem ilgi ietekmē kristie­tības kultūru — glezniecību, tēlniecību, mūziku un dzeju, kā arī ticīgo ļaužu iztēli un paražas. Baznīcas arhitektū­ras ikonogrāfija un ornamentika smēlusies savas iece­res no apokrifiem. Bez tiem nav iedomājama Ticiāna vai Rafaela glezniecība. Ja runājam par literatūru, tad pie­

tiek minēt Danti. Ierosmi ceļojumam pa pekles lokiem, kurš ir «Dievišķās komēdijas» pamatā, dzejnieks aizguvis no apokrifiskā «Nikodēma evaņģēlija».

VAI JĀNIS KRISTĪTĀJS UN JĒZUS BIJA ESĒNI?

Pastāv vēl viens jūdaistisks avots, no kura kristie­tība smēlusies savus strukturālos un doktrinālos jēdzie­nus, avots ar fundamentālu nozīmi, taču atklāts tikai 1947. gadā, kad beduīnu tamīru cilts apmetās Nāves jū­ras ziemeļaustrumu krastā, lai pie Ain-Fešas avota pie­pildītu ādas maisuš ar svaigu ūdeni un dotu atpūtu no­gurušajiem kamieļiem. Atpūtas laikā viens no beduīnu zeņķiem, meklēdams klintainē noklīdušu kazlēnu, pēk­šņi pamanīja šauru un dziļu klinšu spraugu. Pieliecies viņš ielūkojās tajā, bet, tumsā neko nespēdams saskatīt, sāka mest spraugā akmeņus. Pēc kāda laika zēns izdzir­dēja it kā plīstoša māla trauka blarkšķuš, tādēļ tūlīt at­veda šurp savu rotaļu biedru, un abi zēni, izsprauku- šies pa šauro ieeju, nokļuva iegarenā alā. Klinšu pa­matne tur bija noklāta ar māla trauku suķēm, bet starp tām vietumis stāvēja aizzīmogoti cilindrveida māla trauki. Ar nepacietībā drebošām rokām zēni citu pēc cita atvēra traukus, cerēdami tajos atrast dārgumus. Taču abi jutās vīlušies, jo tur bija tikai kaut kādi saķepuši tīstokļi, no kuriem uzdvesa nepatīkams puvuma smārds. Kā vēlāk izrādījās, tīstokļi bija garas, no aitādu gabaliem sašūtas un ar senlaicīgām ebreju rakstu zīmēm aprakstītas sloksnes.

Beduīni tīstokļus izlika pārdošanai, taču tik drīz ne­viens neatskārta to īsto vērtību. Bet vēlāk, kad apjēdza, ka uz ādām uzrakstītajos tekstos ieslēpts vesels bojā gā­jis vēstures posms, par tiem maksāja jau tūkstošiem do­lāru. Dala tīstokļu nokļuva Amerikas orientālistikas in­stitūtā, un pie to pārlūkošanas ķērās viens no mūsdienu izcilākajiem orientālistiem Viljems F. Olbraits. Ieskatī­jies tajos ar lupu, amerikāņu zinātnieks jutās kā zibens ķerts. Viņš tīstokļus nosauca par «absolūti neticamu at­radumu» un «mūsu gadsimta vislielāko atklājumu rakstu pirmavotu jomā».

Par ko īsti bija runa? Par spīti daudzgadīgiem ne­atlaidīgiem meklējumiem Palestīnā, vissenākais Vecās derības ebreju teksts, kādu izdevās atrast, bija diezgan vēla m. ē. 9. gadsimtā izdarīta kopija. Bet tagad Olbraits izteica domas — un tās apstiprināja ar oglekļa izotopa Ci4 metodi izdarītā analīze —, ka tīstokļi satur Bībeles tekstus, kas uzrakstīti 1. gadsimta p. m. ē. sākumā, tātad tie ir veselus tūkstoš gadus vecāki. Tālab tīstokļiem bija neaptverama vērtība vēlāk izdarīto Vecās derības no­rakstu kontrolēšanai, kā arī to salīdzinošai lingvistiskai izpētei. Zinātnieku un teologu pasaule, sev par neizsa­kāmu izbrīnu, uzzināja, ka, pateicoties mazā beduīna draiskajām aušībām, iegūti ļoti seni Vecās derībās tek­sti, par kuriem pēc ilgajiem un veltīgajiem meklējumiem neviens neiedrošinājās pat sapņot.

Zinātnieki sāka lauzīt galvas, kā teksti varēja no­kļūt Nāves jūras piekrastes klinšu alās. Un tad pievēr­sās netālu esošajām drupām, kuras līdz šim uzskatīja par romiešu cietokšņa atliekām. Arābi tās sauca par Hirbet-Kumranu. 1951. gadā speciāla zinātniska ekspedī­cija tur uzsāka sistemātiskus arheoloģiskus darbus. Re­zultāti izrādījās pārsteidzoši.

Noskaidrojās, ka tās ir no tēstiem akmeņiem celtas ēkas drupas, ko kādreiz sedzis jumts no palmu stum­briem, niedrēm un māliem. Telpu kompleksā izdevās noteikt ēdamzāli, virtuvi, amatnieku darbnīcas, atejas, divus peldbaseinus ar rituālu nozīmi un, kas visintere­santākais, t. s. «skriptoriju» jeb plašu istabu, kur strā­dājuši pārrakstītāji. Tur bija saglabājušās no ķieģeļiem mūrētas pultis un pat bronzas un māla tintnīcas, kurās atrada izžuvušas tintes paliekas. Podnieku darbnīcā starp daudzām suķēm stāvēja cilindriski māla trauki, kas līdzi­nājās tiem, kurus beduīni bija atraduši alās. Nevarēja būt nekādu šaubu, ka tīstokļi piederējuši šo plašo telpu apdzīvotājiem.

Arheologi no drupām izraka lielu depozītu — 553 sud­raba monētas, kas neapšaubāmi bija paslēptas no laupī­tājiem. Šī monētu kolekcija atļāva numismātiem precīzi nosacīt, ka dzīve šeit plaukusi no 2. gadsimta p.m.ē. vi­dus un ka viss pēkšņi aprāvies m.ē. 70. gadā, t. i., pēc tam, kad romieši bija nopostījuši Jeruzalemi. Pārogļo- jumi drupās liecināja, ka katastrofas cēlonis bijis bries­mīgs ugunsgrēks.

Ebreju vēstures speciālistiem nebija grūti drupas identificēt. Tas bija ebreju esēnu sektas klosteris, bet šīs sektas draudzes bijušas gandrīz vai katrā Palestīnas pil­sētā un ciemā un vēlāk pat diasporas ebreju vidū. Kumranas klosteris bijis šīs sektas galvenais centrs. Tā, pie­mēram, romietis Plīnijs Vecākais stāsta, ka savā laikā, uzturēdamies Palestīnā, viņš apmeklējis kādu esēnu klosteri pie Nāves jūras. Nav gandrīz nekādu šaubu, ka Plīnijs ciemojies šajā klosterī, kura drupas Kumrānā sa­glabājušās līdz mūsu dienām. Par esēniem rakstījuši arī ebreju vēsturnieki Jozefs Flāvijs un Aleksandrijas Fi- lons.

Nav grūti iztēloties, kāds bijis Kumranas klostera traģiskais gals. Pēc ebreju sacelšanās asiņainās apspieša­nas un Jeruzalemes nopostīšanas romiešu desmitā le­ģiona kareivji, laupīdami un postīdami, tuvojās kopienas mītnei. Tā iemītnieki, skaidri apzinādamies, kas viņus sagaida, vispirms rūpējušies par literārā mantojuma sa­glābšanu. Vērtīgos tīstokļus viņi salikuši cilindrveida māla traukos un slepšus tos aizgādājuši uz tuvējām alām Nāves jūras klinšainajā piekrastē, cerot, ka atkal pie­nāks laiks, kad klosteris varēs atsākt savu vientuļnieku dzīvi. Leģionāri klosteri nodedzinājuši un tā iemītniekus droši vien nogalinājuši. Tikai ar šādu vispārēju iznīci­nāšanu izskaidrojams, ka noslēptie tīstokļi tika pilnīgi aizmirsti un tādēļ varēja saglabāties līdz mūsu dienām tādā pašā veidā, kādā tie bija noslēpti alās pirms 1900 gadiem.

Tīstokļu atrašana izsauca pasaulē tādu nedzirdētu at­balsi, ka tā nonāca pat līdz tuksnesī mītošajām bedu­īnu ciltīm. Klinšainajā tuksnesī sāka mudžēt meklētāju bari, un drīz vien izrādījās, ka viņu guvums pārspēj vis­drosmīgākās cerības. Divdesmit piecās alās beduīni at­rada un pēc tam izlika pārdošanai desmitiem tīstokļu un simtiem rakstu fragmentu ebreju, aramiešu un grieķu valodā. Tikai vienā vienīgā alā atrada deviņdesmit vis­dažādākos aitādas tīstokļu fragmentus un to vidū vienu garu vara sloksni. Pēdējā bija norādīta vieta, kurā no­slēpti pasakaini dārgumi. Šis arheoloģiskais pārpilnības rags beidzot tika pakļauts kontrolei, kad 1952. gadā da­žādas iestādes izsūtīja uz turieni savas zinātniskās eks­pedīcijas meklējumiem un atrasto dokumentu iepirkša­nai no iezemiešiem. Tiek uzskatīts, ka būs vajadzīgi vai­rāki desmiti gadu, līdz visi rokraksti būs izlasīti un kritiski apstrādāti, ievērojot, ka saķepušo tīstokļu atrp- tīšana palaikam ir visai sarežģīta tehniska problēma. Pa­gaidām noskaidrots, ka tīstokļos, starp citu, atrodami šādi raksti: gandrīz visas, Vecās derības grāmatas ar ko­mentāriem, aizrautīga misticisma pilni psalmi un patei­cības dziesmas, «kopienas noteikumi», «kārtības notei­kumi», «noteikumi gaismas dēliem cīņā pret tumsības dēliem», kā arī vēl kāda cita, par «Damaskas doku­mentu» nosaukta, esēnu sacerējuma fragmenti.

Vislielākos atklājumus sniedza tīstoklis, kurš saturēja esēnu rituālos priekšrakstus, ticējumus, organizatoriskos principus un morālo doktrīnu. Ap šiem jautājumiem vēl šobaltdien risinās sīva polemika, kas pazīstama ar no­saukumu «cīņa ap tīstokļiem». Par šo esēnu kopienas «ceļvedi» publicēti simtiem rakstu un grāmatu, kas iz­raisa plašu interesi gan zinātnieku aprindās, gan arī laju masās.

Tajā izpaužas ne tikai pēkšņi pamodināta zinātkāre par kādu ebreju sektu. Galvenais ir tas, ka šī polemika skar aktuālus, vēl šodien dzīvus reliģijas jautājumus, kas svarīgi kā ticīgajiem, tā neticīgajiem. Jau pieminē­tais orientālists Viljams F. Olbraits vienā no saviem ap­cerējumiem par atrastajiem tīstokļiem raksta, ka «jaunās ziņas par ebreju sektu ticējumiem un rituāliem pēdējos divos gadsimtos pirms mūsu ēras var revolucionizēt uz­skatus par kristietības aizsākumiem». Līdzīgā veidā iz­teicies franču zinātnieks Andrē Dipon-Sommers, kā arī virkne citu pētnieku, kuri nodarbojas ar. Nāves jūras klinšu alās atrastajiem tīstokļiem.

Analizēdami to tekstus, viņi ar izbrīnu konstatēja, ka esēnu organizatoriskā struktūra, reliģiskie ticējumi, mo­rāles principi un rituāli daudzējādā ziņā ir pārsteidzoši līdzīgi tiem, kuri pastāvēja Jēkaba vadītajā Jeruzalemes nacariešu draudzē. Esēni dzīvojuši mantas kopības iekārtā un nabadzībā, sludinājuši tuvāko mīlestību, pa­balstījuši trūkumcietējus, dziedinājuši sirdzējus, pieko­puši kristīšanas rituālu un izvēlējuši no divpadsmit lo­cekļiem sastāvošu padomi, kas tūlīt sauc atmiņā Jēzus divpadsmit mācekļus. Dažās esēnu kopienās, piemēram, Kumranā, pastāvējis celibāts, un klostera locekļu skaits papildināts, pieņemot audzināšanā zēnus. Taču bijuši arī tādi esēnu centri, kur kopienas locekļi nav dzīvojuši klostera noslēgtībā un pat drīkstējuši dibināt savas ģi­menes.

Interesanti ir arī tas, ka esēni ieturējuši kopējus azaidus, kuriem ir visas tās pašas rituālās iezīmes kā Jēzus noturētajam pēdējam vakarēdienam. «Kopienas noteikumos» lasāms: «Kad sagatavots galds azaidam un vīna iebaudīšanai, priesterim jāpastiepj rokas, svētot maizi. Ja tiek iebaudīts vīns, priesterim vispirms jāpa­stiepj roka, lai svētītu pirmo maizes kumosu un vīna malku,» «Kārtības noteikumos» papildām ir vēl šāds tei­kums: «Pēc tam Izraēla mesija uzliks savas delnas mai­zei.» Tātad šādam azaidam bijis sakrāls, eshatoloģisks raksturs.

Taču vispārsteidzošākā analoģija vērojama abu sektu sludinātajā mesiānisma mācībā. Esēni «Damaskas dokumentā» un komentāros Habakuka grāmatai piemin «taisnības skolotāju», kurš miris mocekļa nāvē no «ne­lietības priestera» rokas. Šis «nelietības priesteris» dē­vēts arī par «melu vīru». Tīstoklī, kurš satur komentā­rus Nahuma grāmatai, atrodams miglains norādījums, no kura var secināt, ka «taisnības skolotājs» sists krustā, kaut gan pēc «Damaskas grāmatas» iznāk, ka viņš miris dabiskā nāvē. Daži pētnieki, kuri aizstāv pirmo versiju, atsaucas uz iespēju, ka zem nosaukuma «nelietības priesteris» slēpjas ar savu cietsirdību pazīstamais aug­stais priesteris Aleksandrs Janejs, kurš 88. gadā p.m.ē. licis sist krustā vairākus simtus ebreju, un, tā kā tas kvēlojis naidā arī pret esēniem, kuri viņu atklāti nosodī­juši, tad ir iespējams, ka viņu upuru vidū bijis ari esēnu sektas dibinātājs «taisnības skolotājs».

Esēni ticēja, ka viņu nobendētais vadītājs bijis me­sija, ka viņš celsies augšām un atgriezīsies zemes virsū, lai glābtu Izraēlu. Saskaņā ar esēnu doktrīnu pirms viņa jāparādās pravietim, varbūt pašam Elijam, lai dieva svaidītājam «taisnības skolotājam» sagatavotu ceļu. Vis­pār esēni ticēja, ka atnāks divi mesijas: «Arona mesija» un par viņu augstāk stāvošais «priestera mesija».

Varētu liKTies, ka ar šo divu mesiju koncepciju esēni būtiski atšķīrušies no kristiešiem. Taču nav grūti redzēt, ka arī šajā ziņā pastāv analoģijas, ja atcerēsimies, ka Jaunajā derībā pravieša Jāņa Kristītāja uzdevums bija sagatavot ceļu mesijam Jēzum. Pēc Mateja evaņģēlija, Jānis pirms Jēzus' kristīšanas iesaucies: «Es jūs gan kristu ar ūdeni uz atgriešanos 110 grēkiem, bet tas, kas nāk pēc manis, ir spēcīgāks par mani: tam es neesmu cienīgs kurpes nest, viņš jūs kristīs ar svēto garu un ar uguni» (3:11).

Minētās sakritības neatvairāmi liek domāt, ka «tais­nības skolotājs» bija evaņģēlijos aprakstītā Jēzus Kris­tus prototips. Abi savā mācībā sludina grēku nožēlu, nabadzību, tuvāku mīlestību un morālu skaidrību. Abi bija mesijas un pestītāji. Abi kļuva par nelietīgu pries­teru upuriem un mira krusta nāvē. Abiem vajadzēja cel­ties augšām no miroņiem un pastarās tiesas dienā at­griezties zemes virsū, lai tur ieviestu jaunu kārtību. Viņu dzīves norise un tās eshatoloģiskā jēga, kā re­dzams, ir pārsteidzoši līdzīga.

Sevišķi uzskatāmi šīs sakritības izpaužas esēnu lite­ratūras ietekmē uz Jaunās derības rakstiem. Piemēram, teoloģiskā doktrīna, kuru Pāvils formulē savās vēstulēs, ir tik līdzīga esēnu doktrīnai, ka izcilais Bībeles pēt­nieks kardināls 2ans Danielū, uz kuru mēs tagad jo bieži atsauksimies, nevarēja neatzīt: «Pāvils savu mā­cību būs smēlies no kumraniešu doktrīnas.»

Viņš pievērsa uzmanību arī tam, ka gan apustuļu vēstulēs un «Apustuļu darbos», gan Kumranas tīstokļos jo bieži sastopami tie paši izteiksmes līdzekļi, nereti pat gluži vienādi teikumi. Analoģijas, kā viņš atzīmē, ir pa­tiesi pārsteidzošas. Starp citu, jo spilgti tas izpaužas runā, ko Pāvils teica Cezarejā ķēniņa Agripas klātbūtnē un kas, pēc franču pētnieka sprieduma, ir caurcaurēm esēniska.

Vēl pārsteidzošākas sakritības atrodam Jāņa evaņģē­lijā un atklāsmes grāmatā. Tāpēc ir pamats domāt, ka to autoram bijušas kaut kādas ciešākas saiknes ar esēnu kopienu, kas pēc Jeruzalemes nopostīšanas droši vien sāka darboties Efesā, kur tajā laikā uzturējies arī evaņ­ģēlija autors.

Jaunajā derībā ir tik daudz esēnu ietekmes pēdu, ka šeit nav iespējams tās tuvāk aplūkot. Vajadzētu tikai vēl atzīmēt, ka pat «kalna sprediķī» ietvertais kristietī­bas morāles kodekss ir apbrīnojami līdzīgs Kumranas tīstokļos atrodamām maksimām. Tāpēc arī Danielū, pār­steigts par šo līdzību, nesvārstīdamies atzīmē, ka patie­sībā būtu jārunā par «kristiešu esēnismu». Pat Renāns, jau gandrīz simt gadu pirms Kumrānas tīstokļu atraša­nas it kā atskārzdams šo atkarību, lapidāri izteicies, ka «kristietība ir esēnisms, kuram paveicies».

Ļoti_ interesantas ir arī līdzības starp esēnisma un kristietības galvenajiem personāžiem. Tās sākas ar Jāni Kristītāju. Lūka savā evaņģēlijā par Jāņa bērnības un jaunības gadiem raksta: «Un bērniņš auga un garā stip­rinājās, un bija tuksnesī līdz tai dienai, kad tam bija parādīties Izraēla ļaužu priekšā» (1:80). Kardināls Dā­nieļu, kurš turpmāk šajā jautājumā būs mūsu ceļvedis, norāda, ka šos vārdus nedrīkst izprast burtiski, jo grūti iedomāties, ka bērns varētu uzaugt tuksnesī šā vārda tiešā nozīmē. Pēc viņa domām, par «tuksnesi» sauca vienkārši Kumranas klosteri. Zināms arī tas, ka šeit dzī­vojušie esēni, ievērodami celibātu, klostera personālo sa­stāvu papildinājuši, adoptējot zēnus no dievbijīgām eb­reju ģimenēm. Tāpēc ir iespējams, ka Jāņa tēvs pries­teris Caharija atvedis dēlu audzināšanā klosterim, tas tur pavadījis pusaudža gadus un beidzot kļuvis par īstu esēnu. Ka šāda adoptācija notikusi, zināmā mērā var apliecināt fakts, ka himnā «Slavēts lai ir tas kungs, Iz­raēla dievs», ko Caharija dzied pēc dēla piedzimšanas, ir pārsteidzoši daudz sakritības momentu ar Kumrānā atrastajām esēnu himnām. Kardināla Danielū tēzei par labu runā arī fakts, ka Jānis ar savu bargo askētismu, apokaliptiskajām pastarās dienas vīzijām, aicinājumiem uz grēku nožēlu, celibātu un pārtikšanu tuksnesī no grauzdētiem siseņiem ir tipisks esēnu eremīts.

Evaņģēlists Lūka ieminas, ka Jēzus ar Jāni bijuši tuvi radinieki. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka Jēzus, juz­dams savu aicinājumu, vispirms devies pie radinieka, kurš jau bija iemantojis bezkompromisu patiesības slu­dinātāja slavu. Ko Jēzus meklēja pie viņa? No evaņ­ģēlija zinām, ka Jēzus gribējis, lai Jānis viņu kristī. Taču ortodoksālie jūdaisma piekritēji nekad nav pie­kopuši kristīšanas rituālu. Tas bija ievadījuma rituāls, ko praktizēja tikai esēni.' Pēc tam Jēzus četrdesmit die­nas esot pavadījis tuksnesī. Un šeit atkal rodas doma, ka ar vārdu «tuksnesis» saīsināti apzīmēts Kumranas klosteris, kur Jēzus droši vien sagatavojies savam mesi­jas darbam. Noteikta nozīme ir arī faktam, ka Jēzus pirmie mācekļi nāca no Jānim tuvas vidēs, bet tas va­rētu liecināt par abu praviešu ciešajām idejiskajām saik­nēm. Ja mēs vēl atceramies tādus sīkumus kā divpa­dsmit mācekļu atlasi un pēdējo vakarēdienu ar maizes un vīna svētīšanu, tad viss šķiet saslēdzamies tīri loģiskā sakarībā.

Taču zinātnieki nav vienis prātis, līdzko no šā fakta būtu izdarāms galīgais secinājums, Daži Bībeles pētnieki, piemēram, anglis E. Vilsons vai francūzis Dipon-Som- mers, pūlas pierādīt, ka Jēzus un divpadsmit apustuļi nav sludinājuši jaunu reliģiju, bet patiesībā bijuši tikai viena no daudzajām esēnu sektas draudzēm, ar to vie­nīgo atšķirību, ka viņi esēnu mācību pacēluši augstākā ētiskā līmenī un šās draudzes locekli pretēji esēniem uzskatījuši, ka Jēzus ir svētajos rakstos pareģotais «tais­nības skolotājs».

Citi Bībeles zinātnieki, par spīti šīm pārsteidzošajām sakritībām, noteikti pretojas uzskatam, ka Jēzus piede­rējis pie esēnu sektas. Šai grupai pieslienas arī Danielū, kurš argumentē šādi: esēni stingri pieturējušies pie bauslības, jo sevišķi, ja runa bijusi par sabata ievēro­šanu, turpretim Jēzus augstāk par sabatu vērtējis humā­nisma pienākumus, tāpēc šajā dienā dziedinājis slimnie­kus, gājis pāri druvām un atļāvis mācekļiem plūkt vār­pas (Mateja ev., 12:1—7). Tāpat, neievērodams notei­kumus par rituāli šķīstu pārtiku, Jēzus sēstas pie viena azaida galda ar grēciniekiem un muitniekiem, kas no farizeju un esēnu viedokļa bija ļoti liela apgrēcība.

Ar šādiem argumentiem grūti polemizēt, ievērojot, ka mēs šeit nokļūstam abstraktās spekulācijās. Tomēr liekas, ka Danielū minētās atšķirības nemaz neizslēdz iespēju, ka Jēzus varētu būt bijis esēns, ja pieņemam, ka sākotnēji viņš gan sastāvējis sektā, bet pēc tam no tās aizgājis. Aizgājis, atteikdamies no esēnisma legālistiskajiem priekš­rakstiem, lai pavērtu ceļu to universālistiski un humani­tāri padziļinātai versijai. Jēzus bija sadumpojies esēns, esēns reformators, kura nostāja iezīmēja soli uz priekšu reliģisko doktrīnu attīstībā. Reliģisko ticējumu vēsturē pazīstami šādi reformatori, turklāt atšķirības starp Jēzu un esēniem ir krietni vien mazākas nekā, piemēram, starp katolicismu un luterānismu vai kalvinismu. Un tad jau ir pilnīgi vienalga, vai Jēzus formāli piederējis pie esēnu sektas. Pietiek ar to, ka viņš — kā to norāda pats Danielū — izaudzis esēnu ideoloģijas gaisotnē, ka Jēzus ģimene — pēc Danielū domām — bijusi viena no tām esēnu ģimenēm, kuras dzīvojušas izkliedētas pilsētās un ciemos, nepakļaudamās tādām stingrām normām kā mantas kopība un celibāts. To vērā ņemot, nemaz ne­pārsteidz angļu Bībeles pētnieka E. Vilsona īsie un ko­dolīgie vārdi, ka «Kumranas klosteris uzskatāms par kristietības šūpuli».

No evaņģēlijiem redzams, ka Jēzus gan cildinājis pieticību un nosodījis bagātniekus, taču mantas kopību nekad nav uzskatījis par atpestīšanas priekšnosacījumu. Un tomēr tieši šāda iekārta pastāvējusi pirmajā kristiešu draudzē — Jeruzalemes nacariešu kopienā. Tāpēc daži Bī­beles pētnieki dibināti interesējušies, no kurienes , šī iekārta tik pēkšņi radusies kristietībā. Viņi pievērsa uzmanību trim pārsteidzošiem faktiem: tam, ka ^šāds no­teikums likts esēnu kopdzīves pamatos, jo sevišķi Kum­ranas klosterī; tam, ka «Apustuļu darbos» neizskaidro­jamā kārtā pēkšņi nez no kurienes parādās simt divdes­mit jaunatgrieztu kristiešu grupa, kura agrāk nekur nav bijusi minēta, bet vispirmām kārtām tam, ka par kopie­nas vadītāju kļuva Jēkabs un nevis Jēzus izredzētais Pēteris.

Savos pārspriedumos balstīdamies uz šiem faktiem, Bībeles pētnieki ir izvirzījuši tēzi, ka Jēkabs sākotnēji bijis esēns. Būdams tuvs Jēzus radinieks, varbūt pat viņa miesīgs brālis, Jēkabs pret Jēzu vienmēr bija iz­turējies ļoti rezervēti, ja pat ne naidīgi. Šāds skepticisms saprotams tāda cilvēka nostājā, kurš Jēzu pazinis no bērnu dienām dzīves pelēkajā ikdienībā. Tikai pēc Jē­zus krusta nāves, kad no visām pusēm sāka pienākt aiz­vien jaunas ziņas par viņa tukšo kapu un augšāmcel­šanos no miroņiem, Jēkabs pamazītēm ļāva sevi pārlieci­nāt, ka Jēzus bijis mesija, kura atnākšanai ticēja arī esēni. Pāriedams jaunajā ticībā, Jēkabs būs aizvilcis sev līdzi arī tos simt divdesmit brāļus, kuri pirms tam viņa vadībā bija veidojuši vienu no esēnu draudzēm. Tā būtu izskaidrojama viņu pēkšņā parādīšanās «Apustuļu darbu» stāstījumā.

Lai atbalstītu šo saistošo tēzi, vafētu minēt vēl vai­rākus citus argumentus. Piemēram, esēnu draudzēs va­došā instance bija no divpadsmit vecajiem sastāvoša padome, kura darbojās trīs priesteru garīgā uzraudzībā. Katram no divpadsmit padomes locekļiem bija pakļauti desmit mazākie brāļi. Līdzīgus struktūras elementus nav grūti saskatīt arī pirmajā Jeruzalemes nacariešu kopienā.

Tur tāpat sastopamies ar divpadsmit vīru padomi, tikai šeit viņus dēvē par apustuļiem. Droši vien pastāvējušas arī apustuļu aizgādībā nodotās desmit viru vienības, ja jau sekta sastāvēja tieši no simt divdesmit cilvēkiem. Bet trīs vadošo priesteru kopā tad būtu ietilpināmi apus­tuļi Jānis, Pēteris un Jēkabs, par kuriem Pāvils vēstulē galatiešiem raksta, ka tie uzskatīti par baznīcas «bal­stiem».

Bībeles pētnieki izvirzījuši jautājumu, kādā veidā va­rēja notikt, ka divpadsmit Jeruzalemes apustuļu vidū pēkšņi atradušies Barnaba, Jēkabs un citi, kurus Jēzus par tādiem nebija nozīmējis. Atbilde var būt tikai viena: par apustuļiem viņi kļuva kompromisa rezultātā, kad, abām sektām saplūstot, no divām padomēm nācās iz­veidot vienu. Jaunajā situācijā Jēkabs tūlīt gūst lielu autoritāti un pakāpeniski atvirza ēnā vientiesīgo un svārstīgo Pēteri, līdz pretēji Jēzus nodomam atņem vi­ņam kopienas vadību. Jēkabu taču atbalstīja tie simt divdesmit vīri, kas nacariešu kopienā ienāca kā salie­dēta organizatoriska vienība, nemaz nerunājot par to, ka arī viņš pats bija izcils cilvēks ar nešaubīgu pārlie­cību, turklāt viņu apmirdzēja radniecības nimbs ar pašu mesiju. Un tā, tieši viņš, saglabādams uzticību esēnu principiem, ne tikai izvadīja Jeruzalemes kopienu uz stingri ortodoksāla jūdaisma ceļa, bet arī ieviesa drau­dzē mantas kopības principu, ko Jēzus nekad nebija ieteicis.

Tālab mēs nebūsim pārsteigti, uzzinot, ka Jeruzalemē teiktā Stefana runa ir pārsteidzoši līdzīga esēnu «Damas­kas dokumentam». Vienā vietā viņš ieminas par vajā­šanām, kurām bijuši pakļauti «taisnīgā» atnākšanas slu­dinātāji («Apustuļu darbi», 7:52). «Taisnīgais» šeit va­rētu būt tas pats esēnu «taisnības skolotājs», ko identi­ficēja ar Jēzu Kristu. Par Pāvilu un esēnu ietekmēm, kurām viņš neapšaubāmi bija pakļauts, mēs jau runājām iepriekš. Tomēr šeit varētu vēl piebilst, ka viņš tika atgriezts kristiešu ticībā Damaskas tuvumā, un daudzi Bībeles zinātnieki domā, ka Pāvila atgriešana notikusi turienes kristiešu draudzes iedarbē, bet šīs draudzes locekļi, spriežot pēc tur atrastā «Damaskas dokumenta», sākotnēji bijuši esēni.

Ir tādi teologi, biblistikas speciālisti u. c., kuri nevar samierināties ar domām, ka kristietības doktrīna pakā­

peniski attīstījusies no jūdaisma disidentu sektas — esē- niem. Taču iepriekš minētās analoģijas ir pārāk lielas un to ir pārāk daudz, lai pieņemtu, ka tās ir nejaušas. Tāpēc šodien vairums Bībeles pētnieku, to skaitā daudzi protestantu mācītāji un katoļu priesteri, vairs nemēģina noliegt acīm redzamus faktus. Tā arī kardināls Danielū raksta, ka esēnu lielākā daļa pārnākusi kristietībā, pār­nesot tajā esēnu lietoto kalendāru, organizatorisko struk­tūru, jaunus rituālus un lielu skaijtu dogmu, kas pama­zām kļuva par kristiešu dogmām.* Tātad esēnisms kaut kādā mērā neapšaubāmi bijis vidutājs starp jūdaismu un kristietību, taču nedrīkstam aizmirst, ka arī pati kristie­tība izaugusi no jūdaisma. Slavenais Bībeles pētnieks un amerikāņu protestantu mācītājs Pouels Deiviss šajā jau­tājumā izsaka tādas domas: «Esēnu raksti un Jaunā de­rība pieder pie tā paša mesiāniskās literatūras paveida, pie tās pašas reliģiskās kustības, pie tā paša jūdaisma reliģisko uzskatu attīstības posma. No jūdaistiskās esēnu un kristiešu kustības galu galā attīstījās ārpus jūdaisma stāvošā Pāvila un helēnisko tautu kristietība.»

HELĒNISMA ORBĪTĀ

Būtu aplam, ja mēs iedomātos, ka Tuvie Austrumi tāpēc vien, ka tos bija iekarojuši romiešu leģioni, inte­lektuālā, morālā un kulturālā ziņā atradušies uz zemāka attīstības līmeņa nekā Itālija. Gluži pretēji! Tūlīt pēc šo zemju pakļaušanas sākās nemitīga helēnisma infiltrē- šanās latīņu kultūrā. Roma ieguva gan militāru pārā­kumu pār Helādu, Mazāziju, Sīriju un Ēģipti, bet savu­kārt šīs zemes, kas jau kopš Aleksandra Lielā laikiem tika pilnīgi iesaistītas grieķu kultūras orbītā, pakļāva to savai ietekmei mierīgas iekarošanas ceļā. Grieķu valoda skanēja ne tikai tādās metropolēs kā Aleksandrija, An- tiohija, Tarsa vai Efesa, bet pat tā laika Romas ielās. Vēl vairāk — tā kļuva par Romas sabiedrības augstāko aprindu valodu, līdzīgi tam, kā tas bija ar franču valodu 18. gadsimta Eiropā.

Itālijā patriciešu pilīs un plašajos bez ļaudīm paliku­šajos zemes īpašumos to ieviesa ievestie vergi, kā arī brīvprātīgi šurp sabraukušie amatnieki, mākslinieki, ora-

tori, filozofi, rakstnieki un pedagogi, kuri meklēja darbu pasaules galvaspilsētā. Reizē ar tirdzniecības pieaugumu aizvien vairāk austrumu tirgoņu apmetās Itālijā, Gallijā un Spānijā. Tie bija izglītoti, atjautīgi, ņipri cilvēki, kuri ārkārtīgi ātri pielāgojās jaunajiem apstākļiem, un viņu kolonijas kļuva par helēniskās kultūras un helēnisko re­liģijas ticējumu propagandas centriem.

To, ka helēnisma iedarbe iesniedzās tik plaši un dziļi itāļu sabiedrībā, ka latīņu ģēniju sev pakļāva grieķu ģēnijs, daži vēsturnieki uzskatīja par slimības simptomu, par vienu no galvenajiem antīko Rietumu pakāpeniska sabrukuma cēloņiem. Nekas nevar būt maldīgāks par šādu uzskatu! Tieši helenizētie Tuvie Austrumi bija gal­venā cilvēces domas kalve. Tieši tur risinājās visinten­sīvākie intelektuālās dzīves procesi, tur uzplauka zi­nātne, māksla un literatūra, tur radās lielās filozofiskās un reliģiskās sintēzes, kas centās atšifrēt esamības no­slēpumu. Piemēram, senatnes visdižākais matemātiķis un astronoms, ģeocentriskās sistēmas izstrādātājs Ptolemajs, kā arī jaunplatonisma izveidotājs Plotins bija ēģiptieši. Sīs vitalitātes vislabākais liecinieks ir kaut vai fakts, ka Bizantijas pasaule, helēnisma tiešā mantiniece, noturējās veselu gadu tūkstoti ilgāk par Romu.

Patriciešu un bagāto brīvlaisto ģimenēs nostiprinājās paraža sūtīt savus dēlus izglītoties helēniskajās skolās Aleksandrijā, Antiohijā, Efesā, Tarsā un Atēnās. Un te nav nekā savāda, jo vispārējās izglītības skolas Romā vadīja grieķu skolotāji helēniskā garā. Zemākajās klasēs bērniem līdzās latīņu valodai mācīja arī grieķu valodu, bet augstākajās klasēs, kur galvenais mācību priekš­mets bija retorika, grieķu valoda valdīja nedalīti. Skolu sistēma Itālijā tik sīksti turējās pie vecajām paražām, ka zemākajās klasēs līdz pat Romas krišanai valdīja div­valodība.

Lai saprastu, kāpēc Romā tā notika, jāņem vērā he- lenizācijas pakāpe, kādai bija pakļauta tā laika pasaule ārpus Itālijas robežām. Pēc Aleksandra Lielā iekaroju­miem visās Vidusjūras baseina zemēs sāka skanēt grieķu valoda. Tā bija universāla kā tautas masu, tā arī izglī­toto cilvēku valoda. Visās šajās milzīgajās teritorijās grieķu filozofija, grieķu māksla, grieķu ētika un grieķu reliģija suverēni valdīja pār etniski visdažādāko tautu paražām un gara dzīvi un, pateicoties savai pievilcībai, savām intelektuālajām bagātībām un savam dziļi cilvē­ciskajam saturam, apvienoja tās universālā sabiedrībā, ko caurstrāvoja monolītā helēnisma kultūra. Nav iespē­jams izstrādāt pareizu priekšstatu par šo laikmetu, ne­ņemot vērā, ka helēnisms turpinājās vairākus gadsimtus, un, pateicoties tam, cilvēce pieredzēja vienu no vislie­liskākajiem, visradošākajiem savas vēstures posmiem, kurš daudzējādā ziņā atgādināja renesansi.

Tāpat mēs nedrīkstam ignorēt, šo kardinālo faktu, ja gribam izprast, kāpēc Palestīna bija kļuvusi divvalodu zeme, kā'pēc tur bija spējusi izveidoties grieķu brīvo pilsētu spēcīga federācija, kāpēc Galilejā ebreji bija minoritāte un pat pašā Jeruzalemē grieķu valoda bija dzirdama ne tikai ielās, bet tur pastāvēja arī sinagogas, kurās Toru lasīja grieķu tulkojumā. Kā jau minējām, daži Bībeles pētnieki izteikuši domas, ka arī Jēzus, bū­dams galiiietis, pratis grieķu valodu. Kādā gan valodā viņš būtu varējis sarunāties ar Ponciju Pilātu? Ja hele- nizācija bija kļuvusi par notikušu faktu Sīrijā un Ēģiptē, tad aiz ģeopolitiskiem iemesliem tā nebija novēršama arī Palestīnā, kas veidoja it kā tiltu starp abām šīm zemēm.

Šis process sasniedza augstāko virsotni 2. gadsimtā p.m.ē., jo sevišķi pie Seleikidu dinastijas piederošā ķē­niņa Antioha IV Epifāna valdīšanas laikā, kad Jeruza­leme pārvērtās gandrīz vai par pilnīgi grieķisku pilsētu. Pilsētā tika uzbūvēta arēna, kur kaili ebreju jaunieši nodarbojās ar sportu, bet publikas solos sēdēja garīdz­nieki ar augsto priesteri priekšgalā. Glābdamies no iz­smiekla, ebreju jaunekļi pielāgoja sev mākslīgu priekš- ādiņu, lai skatītāji neredzētu, ka viņi ir apgraizīti. Bet virspriesteri Jazons un Menelājs, gribēdami izdabāt sī­riešu Seleikidiem, piedāvājās jūdaismu pārveidot helē- niski sīriskā reliģijā.

Ortodoksālie jahvisma piekritēji tolaik neapšaubāmi bija mazākumā. Grūti pasakāms, kā tālāk veidotos Pa- lestīnas vēsture, ja Antiohs Epifāns nebūtu izdarījis lik­tenīgu kļūdu. Viņš bija grieķu mākslā, literatūrā un filo­zofijā iemīlējies valdnieks, bet vienlaikus arī ietiepīgs fantasts, kurš bija ieņēmis galvā, ka viņa ķēniņvalstij jākļūst par monolītas helēniskās kultūras zemi. Kad iz­cēlās karš ar Ēģipti un Jeruzalemē izveidojās ienaidnie­kam labvēlīgs ebreju iedzīvotāju nogrupējums, vald­nieks nosprieda pie reizes sodīt nodevību un- sasniegt ilgi loloto politisko mērķi. Ieņēmis Jeruzalemi, viņš vis-, pirms sarīkoja asiņainu izrēķināšanos ar vietējiem iedzī­votājiem, bet pēc tam izdeva dekrētu, ar kuru aizliedza piekopt jūdaismu. Piedraudot ar nāves sodu, tika aiz­liegts ievērot sabatu, turēt mājās Bībeli un apgraizīt jaundzimušos" zēnus. Jeruzalemes templī tika uzstādīts Zevam veltīts altāris, upurēti vepri un sarīkoti Dionīsam veltīti svētki. Pēc dažu austrumzemju kultu parauga templī ieviesa pat rituālo prostitūciju.

Kā tas parasti mēdz būt, varmācīga un nelikumīga izrīkošanās arī šoreiz izraisīja varonīgu pretestību un līdz ar to vajāšanas. Oportūnisti un vienaldzīgi noska­ņoti cilvēki pēkšņi kļuva par kvēliem patriotiem un jahvisma cīnītājiem. No Makabeju grāmatām mēs uzzi­nām par iedzīvotāju masveida bēgšanu uz Jūdejas klinšu apvidiem, par septiņu brāļu mocekļu gaitām, par to, ka tūkstoš cilvēku liela hasīdu grupa, kuru pārsteidza, sa­batu svinot, nepretojās ķēniņa bendes kalpiem un ļāva sevi apkaut, jo gribēja palikt uzticīga bauslībai, kas aizliedza sabatā nesāt ieročus un veikt jebkuru roku darbu. Aicinājumu uz bruņotu cīņu deva priesteris Matatija (apt. 167.—166. g. p. m. ē.) ar saviem pieciem dē­liem. Sacelšanās ar mainīgām sekmēm ilga vairāk* nekā trīsdesmit gadu, līdz tajā uzvarēja Jūdeja. Pēc uzvaras izveidojās jauna Jūdejas ķēniņu dinastija, ko sauca par Hamoneju jeb Makabeju dinastiju. Tā valdīja līdz m.ē. 37. gadam.

Piespiedu helenizācijas mēģinājumus Jūdejā noslīci­nāja asinīs, taču miers pastāvēja tikai ļoti īsu laiku. Vēstures paradokss bija tāds, ka jahvisma aizstāvja Ma- tatijas mantinieki nebija spējīgi pretoties no visām pu­sēm uzplūstošās helenizācijas burvībai. Viņu galmi drīz vien kļuva par grieķu kultūras centriem. No Idumejas nākušā Hēroda Lielā laikā šī parādība sasniedza visaug­stāko kāpinājumu. Šo valdnieku parasti attēlo kā drūmu despotu un savu tuvinieku slepkavu, aizmirstot citus viņa pretrunīgās un interesantās personības aspektus. Viņš bija viens no dedzīgākajiem helēnisma entuziastiem, pats nevainojami runāja grieķiski un atklāti lepojās ar to, ka vairāk esot grieķis nekā ebrejs. Viņa galmā pastā­vīgi uzturējās grieķu filozofi, rakstnieki un mākslinieki, kurus valdnieks visādi atbalstīja. Par naudu, kas bija izspiesta no Palestlnas tautas masām, Hērods Lielais uz­cēla Antiohijā savu slaveno kolonnu ceļu un finansēja olimpiskās spēles. Gandrīz vai katrā lielākā savas valsts pilsētā viņš uzcēla ķeizara Augusta kultam veltītas svēt­nīcas, hipodromus, sporta zāles, amfiteātrus un publiskas pirtis. Cezarejā viņš organizēja gladiatoru cīņas, bet Jeruzalemē — kara ratu sacīkstes un plēsīgu zvēru cīņas.

Par viņa visizcilāko sasniegumu tomēr uzskatāma Je­ruzalemes tempļa atjaunošana. Taču arī šajā ebrejiem vissvētākajā vietā ielauzās grieķu māksla, jo šī brīniš­ķīgā celtne ar saviem portikiem un korintiešu kolonnām bija grieķu arhitektūras triumfs. Turklāt Hērods templī bija licis izkārt Zeva emblēmu — zelta ērgli. Jāpiebilst, ka arī Hēroda Lielā pēcnācēji bija sparīgi helēnisma piekritēji.

Pakāpeniski helenizācijai pakļāvās pat aramiešu va­loda, kas Palestīnā tolaik bija ikdienas sarunu valoda. Aplēsts, ka ik piektais tajā lietotais vārds bija grieķu cilmes. Tāda etimoloģija ir, piemēram, vārdam «sina­goga», ar kuru apzīmē ebreju lūgšanu namu.

Tāpēc nav nekāds brīnums, ka vislielākais ebreju do­mātājs Aleksandrijas Filons (apt. no 20. g. p. m. ē. līdz m. ē. 50. g.), kurš vienotā sistēmā centās sakausēt jūda- daismu ar platonismu, pitagorismu, stoicismu un grieķu misteriozofiju, rakstīja grieķiski un tādus ebrejus, kuri šo valodu neprata, dēvēja par barbariem. Agrīnās kris­tietības izpratnei tomēr svarīgs ir tas, ka Pāvila skolo­tājs bija izcilais rakstu mācītājs Gamaliēls, cilvēks, kurš tekoši runāja grieķu valodā un bija helēnismam lab­vēlīgi noskaņots. Grieķu valodā runāja ebreju sabiedrī­bas augstākie, izglītotākie slāņi, bet aramiešu valodā — vienkāršā tauta, kā arī iesīkstējuši ortodoksālā jūdaisma piekritēji.

Mēs jau zinām, ka pirmās kristiešu draudzes, kas lielā skaitā nodibinājās ārpus nomaļās Jeruzalemes, sā­kotnēji veidojās no t. s. «helēnistiem», t. i., grieķiski ru­nājošiem un helēniskās kultūras gaisotnē augušiem ebre­jiem. Šīm grupām drīz vien pievienojās jaunajā ticībā atgriezti patiesi grieķi, sīrieši un citu Vidusjūras baseinā dzīvojošu tautu pārstāvji, kurus tolaik vienoja helēniskā kultūra. Pāris gadu pēc Jeruzalemes nopostīšanas kris­tietībai vairs nebija gandrīz nekā kopēja ar oficiālo jū- daismu.

Tagad mēs sapratīsim, kāpēc evaņģēliji un Jaunās derības vēstules sarakstītas grieķu valodā. Citādi nemaz nevarēja būt. Pirmkārt, to autori, jādomā, citu valodu nemaz neprata, otrkārt, aramiešu vai latīņu valodā rak­stītās svētās grāmatas plašajām kristiešu masām nebūtu saprotamas.

Grieķu valoda valdīja pat Romas baznīcā, turklāt vai­rākus gadsimtus ilgi. Grieķu valodā bija sarakstītas trešā Romas bīskapa Klēmenta (92.—101.) slavenās vēstules, grieķu valodā ir gandrīz visi katakombās atrastie uz­raksti, grieķu valodā baznīcās dziedā ja psalmus, skaitīja lūgsnas un lasīja svētos rakstus vēl līdz pat 8. gad­simtam.

Mūsu ēras 1. gadsimtā, kā zināms, visās Tuvo Aus­trumu zemēs, ko bija iekarojuši romiešu leģioni, risinā­jās dzijas sabiedriskas, politiskas un ekonomiskas pār­vērtības. No vienas pus'es, tur uzplauka manufaktūras un bagātībā iedzīvojās cilvēki, kuri triumfējošai Romai piegādāja svešzemju preces, bet, no otras puses, strauji pieauga apspiesto tautas masu'— vergu, zemnieku un pilsētu mazo ļaužu — skaitliskais sastāvs. Reizē ar ne­atkarīgo pilsētvalstu sabrukumu izzuda arī dažādie vie­tējie dievi. Antīkā pasaule sliecās uz savu norietu, mo­dās jauns laikmets cilvēces vēsturē.

Vēsturisko laikmetu mijā cilvēkiem radās nojauta, ka viss plūst, viss iet pretim iznīcībai, ka dzīvei trūkst jēgas un stingra pamata. Apkārtējā pasaule savā krīzes stā­voklī šķita tik bezspēcīga, ka vienīgo glābiņu gaidīja no kaut kādu transcendenta, pārdabisko spēku puses. Šā dvēseles nemiera un atjaunotnes ilgu rezultātā helēnisko pasauli pāršalca reliģiskā misticisma vilnis, vairojās un pārsvaru guva daždažādi slepeni kulti, kuru dzimtene, at­skaitot no Traķiias nākošās grieķu Dionīsa un Orfeja mistērijas, bija Austrumu zemes. Ēģipte deva pasaulei Isīdu, Osīriju un Serapīdu; Sīrija — Adonīdu-Tammisu, Atargati un dažādus Baālus; Frīģija — Ķibeli un Atiju; Persija — Mitru un Ištaru. Visas mistērijas plašā straumē ieplūda kopējā helēnisma tīģelī, izraisīdamas rūgšanas procesus visā Romas impērijā.

Starp tām pastāvēja ārējas atšķirības, kas izpaudās gan mitoloģijā, gan vēsturē, gan teoloģijā, gan kultu rituālajās izrīcībās, gan arī sludināto mācību ētiskajā vēr­tībā. Toties visām kopīgs bija mirstošā un augšāmcēlu­šās dieva kults. To piekritēji ticēja, ka cilvēks sastāv no nemirstīgas dvēseles un materiālas čaulas, ka uzturē­šanās zemes virsū ir sūru pūļu un ciešanu laiks, bet pa­tiesā dzīve sākas pēc tam mūžīgas laimes valstībā. Pie zemes piesaistītais cilvēks pats nespēj sasniegt atpestī­šanu, to viņš var iemantot tikai caur dieva žēlāstību. Re­liģiskās mistērijas viņam piedāvāja palīdzību šā mērķa sasniegšanā un līdz ar to nemirstību nākamajā dzīvē. Lī­dzīgi tam, kā viņu dievs bija miris un augšāmcēlies, tā piekritēji ticēja, ka arī viņi pēc nāves celsies augšā. Viena no himnām mierināja ticīgos šādiem vārdiem: «Neraizējieties, ticīgie! Mūsu dievs ir dzīvs! Un tāpat mēs pēc visām ciešanām gūsim atpestīšanu.» Dažas mis­tērijas, piemēram, ēģiptiešu reliģijā, solīja ne tikai dvē­seles, bet arī miesas nemirstību, apgalvodamas, ka miesa celšoties augšām reizē ar dvēseli.

Lai gūtu «atpestīšanu», jaunatgrieztajam vajadzēja iz­turēt visai sarežģītus rituāla pārbaudījumus, kuri dibinā­jās uz noteiktām sakramentus atgādinošām maģiskām iz­darībām. Tā, piemēram, pienācēju jaunajā ticībā kristīja ar ūdeni vai, kā mitraismā, ar upurēta vērša asinīm. Tajā pašā kultā jaunuzņemtajam vajadzēja ēst sakrālu maizi un dzert ar ūdeni atšķaidītu vīnu. Šādā veidā no viņa dvē­seles tikusi noskalota visa nešķīstība un tā pamodināta jaunai dzīvei, lai iemantotu garīgu, ekstātisku vienotību ar dievišķīgo pestītāju.

Reliģiskās mistērijas laika tecējumā pārņēma gandrīz vai visu Romas impēriju. Savu popularitāti tās ieman­toja ne tikai ar noslēpumainību un burvestīgu valdzinā­jumu, bet arī tāpēc, ka tās ideāli atbilda to vētraino laiku prasībām, paceļot cilvēku pāri ikdienas raizēm un pat šķietami bezizejas stāvoklī iededzot viņa sirdī ce­rību dzirksti. Franču rakstnieks Š. Enšlēns savā grāmatā «Reliģiju izcelsme» šajā sakarā raksta: «Pagānu mistē­rijas aizkustināja ticīgo sirdis: dievi cieta, mira, pēc tam cēlās augšā (šis uzskaitījums atgādina Nīcejas koncilā pieņemto kristiešu ticības apliecinājumu). Cietēji ļau­dis — vergi, nabagie un beztiesīgas sievietes — šāda maģiskā rituālā atrada veldzi, mieru un stiprinājumu.»

Šie dievi, ar kuriem mistēriju dalībnieki jutās mis­tiski vienoti, bija cilvēkiem tuvāki nekā mūžam jaunie,

dzīves priekā starojošie Olimpa dievi. Mistēriju dievi cieta un mira tāpat kā viņu piekritēji, bet to uzvara pār nāvi reizē bija arī nemirstības solījums visiem. Sāpes un izmisums, gaidas un līksma pacilātība — šīs jūtas vienoja dievus un cilvēkus tuvā, sakrālā savstarpējā sa­pratnē.

Fenomenālajai, valdzinošajai Austrumu mistēriju pie­vilcībai pretoties nespēja pat Itālija — tāpat kā agrāk tā nebija spējusi atvairīt helēnisma penetrāciju. Jau 3. gadsimta p. m. ē. beigās romieši sāka. godāt Frīģijas dievieti Ķibeli ar «Magna mater» («Dižā māte») no­saukumu, kā arī tās vīru Atiju. 205. gadā p. m. ē., ļau­dīm gavilējot, dziedot un kvēpinot smaržas, Romā svi­nīgi atveda «melno akmeni», kurš, pēc ticējumiem, bija dievietes mājoklis. Viņai un «svētajam akmenim» par godu Palatīna pakalnā tika uzcelta speciāla svētnīca.

Ķeizars Klaudijs (41.—54.) gribēja pacelt Ķibeles un Atija kultu valsts reliģijas rangā. To gan neizdevās pa­nākt, taču pats šis mēģinājums liecināja, cik spēcīga ietekme Itālijā bija Austrumu reliģiskajām idejām.

Lielākus panākumus Itālijas sabiedrībā guva Isīda. Jau 2. gadsimtā p. m. ē. šīs ēģiptiešu dievietes un viņas vīra, mirstošā un atkal augšāmcēlušās dieva Osīrija kults parādījās Sicīlijā, Kampānijā un beidzot arī pašā Romā. Šā triumfa gājiena arheoloģiska liecība ir slavenie sienu gleznojumi, kas atrasti kādā no atraktajām Pompejas va­sarnīcām.

Romas senāts pret Isīdas piekritējiem uzsāka nesau­dzīgu cīņu, dodams rīkojumu nopostīt tās svētnīcu un uzstādītās statujas. Mūsu ēras 19. gadā Tibērijs sāka pat nikni vajāt tos, kuri negribēja atteikties no jaunās ticī­bas. Taču viss bija veltīgi. Tibērija pēcnācēji Kaligula, Klaudijs un Nerons, kā arī ķeizari no Flāviju, Antonīnu un Severu dinastijām, pakļaudamies sabiedrības plašo masu noskaņojumam, pašā Romas centrā uzcēla Isīdai svētnīcu un uzstādīja dievietes statujas.

Mūsu ēras sākumā, tātad kristietības rītausmā, ēģip­tiešu dieviete garīgi valdīja plašā impērijas teritorijā no Sahāras līdz Britānijai un no Ibērijas kalniem līdz Donavas grīvai. Tās kults ilga vairāk nekā piecus gad­simtus. No kāda hronista ieraksta zinām, ka procesija par godu Isīdai notikusi Romā vēl 391. gadā. Vēl vai­rāk — pat 5. gadsimta beigās Aleksandrijas akadēmijas

profesori un studenti publiski demonstrējuši savu uzti­cību un pieķeršanos pagānu dievietei, lai gan pilsētā tajā laikā jau valdīja kristietība un bīskapi, kuru rokās bija visa vara.

Uz ko dibinājās pievilcības spēks, kas īsīdai jāva pie­saistīt nepārskatāmas, etniski svešas tautas masas un, par spīti vajāšanām un citiem šķēršļiem, tik ilgi noturēt tās savā varā? Grieķu rakstnieks Efesas Ksenofonts (dzī­voja 1. gadsimta p. m. ē. beigās un m. ē. 1. gadsimta sākumā) kādā no saviem stāstiem attēlo Isīdu kā visas pasaules tikumisko sieviešu aizbildni. Ksenofonts šeit tuvu piekļuvis jautājuma būtībai, jo patiesi sievietes Isīdu uzskatīja par savu aizgādni, savu dievieti, ar kuru varēja dalīties visslēptākajās bēdās un priekos. Neviena no Olimpa dievietēm neiedvesa tādu personisku uzticēša­nos. Vienīgi Isīda pievērsa savu žēlsirdīgo vaigu paze­motajām sievietēm, bet sievietes sabiedriskās domas vei­došanā allaž bijušas vislielākais spēks. Tas tomēr neno­zīmē, ka Isīdu nebūtu godinājuši arī vīrieši. Viņu acīs tā bija uzticīgas laulātas draudzenes, pašaizliedzīgas mātes, tiklas, labsirdīgas, visas pārestības piedodošas sievietes iemiesojums.

Isīdu dēvēja arī par dieva māti un jūras valdnieci. Attēlos tā aizvien bija redzama ar dēlēnu Horu klēpī, ar laipnu, domīgu un mātes mīlas apgarotu seju, ģērbu­sies greznās, krāšņās, ar zeltu, sudrabu un dārgakme­ņiem rotātās drēbēs. Patiesībā tā nekad nav izzudusi no mūsu pasaules. Dabiskas pēctecības un vienkāršas vārda apmaiņas ceļā Isīdas attēli kļuva par melnajām madon­nām ar Jēzus bērnu klēpī, jo tas, kas viņā bija reizē pārlaicīgs un dziļi cilvēcisks, nevarēja izgaist.

Visvēlāk Itālijā nostiprinājās persiešu mitraisms. Helēniskajā pasaulē tas nekad nebija varējis īsti iesakņo­ties, bet no Austrumiem tiešā ceļā pārcēlās uz Romu, tomēr mēs nevaram klusēdami paiet šim kultam garām, jo tas piederēja pie plašās atpestīšanas mistēriju saimes, kas uzskatāmas par kristietības savdabīgu šūpuli. Mitra- isma misionāri bjja romiešu leģionāri, Austrumos sa­gūstīti vergi, no Āzijas ieradušies tirgotāji, kā arī tirdz­niecības kuģu matroži. īsā laikā mitraisms guva daudz piekritēju patriciešu un impērijas augstu ierēdņu vidū, līdz beidzot tam pievērsās arī paši valdnieki. 2. gadsimta beigās par mitraisma piekritēju kļuva Domiciāns, bet 4. gadsimta sākumā tas jau pārvērtās par valsts reliģiju. Pat kristietības aizbildnis Konstantīns Lielais bija uz­audzis mitraisma reliģijas garā un kaut arī vēlāk at­sacījās no šī kulta, tomēr nekļuva par kristieti šā vārdā ciešā nozīmē, jo kristīšanas sakramentu viņš pieņēma tikai uz nāves gultas.

Neskaitāmas svētnīcu drupas un Mitras tēlu lauskas, kas arheoloģiskajos izrakumos atrastas Romā, it īpaši tajā vietā, kur tagad stāv svētā Pētera bazilika, Londonā, Dona\^as un Reinas krastos, Sahāras tuksneša ziemeļu nomalē un Ibērijas kalnu ielejās, sniedz mums ieskatu, cik plaši bija izplatījies Mitras kults. Kādu brīdi likās,; ka tas ņems virsroku pār saviem sāncenšiem un kļūs par impērijās galveno reliģiju. Renāns pareizi aizrāda: «Ja kristietība kaut kādas nāvīgas kaites dēļ būtu aizkavē­jusies savā attīstībā, tad pasaule būtu kļuvusi par Mit­ras pasauli.»

īsā definīcijā grūti pasacīt, kas bija mitraisma spēks un vājums. Par mitraisma fenomenālo panākumu galveno avotu varētu uzskatīt to, ka šī reliģija kaut kādā mērā apmierināja cilvēku ilgas pēc taisnības un iekšējas skaid­rības. Augstākā dieva sūtnis Mitra bija tipisks dievišķīgs pestītājs, kurš nācis pasaulē, lai norādītu cilvēkiem ceļu cīņā ar ļaunuma un tumsas spēkiem. Izpildījis savu mi­siju, Mitra ar saviem piekritējiem apsēdās, lai iebau­dītu pēdējo vakarēdienu, bet pēc tam paceltos debesīs.

Mitraisms cēlies no persiešu duālisma, pēc kura pa­saule ir nemitīgu cīņu arēna starp Arimanu un Ormuzdu, kas iemieso ļauno un labo, turklāt šī cīņa risinās arī pašu cilvēku sirdīs un prātos. Sakarā ar mitraisma esha- toloģiju vajadzēja pienākt pasaules galam, kad labie cil­vēki iemantos ne tikai dvēseles, bet arī miesas nemirs­tību, turpretim grēciniekus sagaidīs mūžīgas mokas Ari- mana pekles ugunīs.

Mitraisma liturģija bija sarežģīta, nogurdinoša un zi­nāmā mērā pat atbaidoša. Ticībā jaunuzņemamos ievie­toja kambarī zem altāra grīdas, lai uz viņiem notecētu kaujamā vērša asinis. Tāpat viņiem vajadzēja iziet septi­ņas iesvētīšanas pakāpes, kuras simbolizēja dvēseles iz­iešanu cauri septiņām debesīm līdz visaugstākajam svēt­laimīgo mājoklim. Šā kulta īpatnēja pazīme bija tā, ka tajā varēja uzņemt tikai vīriešus. Un tieši šis sieviešu atstumšanas fakts, kā arī rituālo ceremoniju formālistika ar saviem daļēji barbariskajiem atavismiem, starp citu, bija viens no mitraisma sakāves un kristietības uzvaras cēloņiem.

Bet, tā kā mitraisms pieci simti gadu ilgajā pastāvē­šanas laikā tik viegli izplatījās, tad arī tam vajadzēja būt noteiktiem cēloņiem. Likdams saviem piekritējiem cīnīties pret ļaunumu ne tikai ārējā pasaulē, bet arī pa­šiem sevī, savā iedabā, mitraisms cilvēkiem piešķīra grēka atskārsmes apziņu un reizē deva cerību uz grēku izpirkšanu, kā atbrīvojot savu sirdsapziņu, tā arī nemitīgi pūloties pilnveidot apkārtējo pasauli. Tātad mitraisms nenoliedzami bija reliģija ar augstām ētiskām vērtībām, lai gan tas nespēja līdzināties stoicisma vai kristietības padziļinātajiem ētiskajiem principiem. Mitraisms, piemē­ram, sludināja brālību starp ticības biedriem, dibinoties uz to, ka tie visi ir viena dievišķīga tēva bērni, tomēr šī atziņa vēl neizauga līdz universāiistiski izprastai tu­vāko mīlestības cēlajai idejai.

Vairākos aspektos mitraisms bija apbrīnojami līdzīgs kristietībai. Atcerēdamies Mitras pēdējo vakarēdienu pirms viņa pacelšanās debesīs, ticīgie sēdās pie kopīga sakrāla azaida, kura laikā priesteris, skaitīdams atbilstošu rituālu formulu, svētīja maizi un ar ūdeni atšķaidītu vīnu. Viens no galvenajiem jaunuzņemšanas rituāla ele­mentiem bija tāpat kristīšana ar ūdeni, kā arī simboliski nospēlēta drāma par nāvi un augšāmcelšanos jaunai dzīvei. Pat priesteru amata tērps atgādināja mūsdienu Romas katoļu baznīcas garīdznieku tērpu.

Šo līdzīgumu, juzdamies diezgan neērti, bija saskatī­juši jau Justīns Moceklis un Tertuliāns, kuri to izskaid­roja ar sātana viltīgo izrīcību. Tertuliāns, pidmēram, rakstīja, ka «arī sātans reizēm kristī sev uzticīgās per­sonas, uz savu cīnītāju pierēm liek krusta zīmi, upurē maizi un rāda augšāmcelšanos no miroņiem».

Mēs šeit tikai īsumā pakavējāmies pie dažām no dau­dzajām reliģiskajām mistērijām, pasvītrodami tām visām kopīgo un mūs speciāli interesējošo. Bet laikmeta ap­gaismojums būtu nepilnīgs, ja tiktu noklusēta tā loma, kāda bija helēnismam tik raksturīgajām grieķu filozo­fiskajām skolām. Tomēr šeit mēs atkal aprobežosimies tikai ar vienu no šīm skolām, un proti, stoicismu. To mēs esam izvēlējušies aiz šādiem apsvērumiem: pirm­kārt, stoicismam tolaik bija visvairāk piekritēju; otrkārt, patiesībā tā bija tikpat lielā mērā reliģija, kā filozofija; treškārt, tā ētikas ietekmi uz kristietību nenoliedz pat visdogmatiskākie baznīcas rakstnieki.

Stoiķu skolas pamatlicējs bija feniķietis Zenons no Kitijas pilsētas Kipras salā (apt. 336.—264. g. p, m. ē.). Tas bija askētisks, pieticīgs, bikls cilvēks, visiem pazīs­tams ar savu labsirdīgo un cēlo raksturu. Tomēr laika biedru vidū Zenons reizēm modināja arī sašutumu, jo viņš biedrojās ar nabagiem un vergiem. Tātad šajā ziņā viņš mazliet atgādināja Jēzus tēlu.

Lielais radošais domātājs Zēnons patiesībā bija arī izcils utopists. Viņa sapnis bija, lai visa cilvēce atmestu jebkādu cilšu un valsts partikulārismu un apvienotos vienotā pasaules valstī, kurā valdītu brīvība, brālība un vispārēja mīlestība. Pēc viņa domām, vieds un tikumīgs cilvēks pakļaujas dieva gribai un, dzīvodams saskaņā ar dabu, iemanto garīgās laimes visaugstāko pakāpi. Viņa filozofijas stūrakmens bija mācība par cilvēka atbildību citu cilvēku priekšā, saskaņa ar pasauli, bet galvenokārt pirmo reizi tik kristalizētā veidā paustā universālistiskā tuvāko mīlestība.

So pašu domu vēl izkoptākā veidā pauda stoiķi, kuri darbojās Romā, bet rakstīja grieķu valodā. Minēsim šeit vispirms Epiktētu (apt. 50.—130.). Sis vārgais, nievātais vergs, kurš vēlāk kļuva par brīvlaisto un Nerona favo­rītu, līdz Domiciāns viņu kopā ar citiem filozofiem pa­dzina no Itālijas, mācīja, ka dievs ir visas cilvēces tēvs, tālab visi cilvēki ir brāļi un tiem jāmīl citam cits, ieskai­tot arī ienaidniekus. Tāpat Epiktēts prasīja, lai arī ver­giem būtu vienlīdzīgas tiesības, jo tie tāpat kā visi citi cilvēki ir dieva bērni un mūsu brāļi. Ar to viņš tik cieši pietuvojās kristiešiem, ka svētais Nils, kurš dzīvoja 5. gadsimtā, uzskatīja par iespejamu pārstrādāt viņa tek­stus par klosteru kopdzīves rokasgrāmatu. Cits stoiķis, ķeizars Marks Aurēlijs (m. ē. 121.—180. g.) grieķu va­lodā uzrakstītajās «Pārdomās» pauda līdzīgu morāles normu, to ietverdams šādā teikumā: «Cilvēkam jāmīl pat tie, kuri viņam sagādā pārestības, jo tie paši nezina, ko dara.»

Stoicisms tomēr nevarēja pretendēt uz pirmatklājēja godu šajā jomā, jo šī ideja nodarbinājusi paaudžu prā­tus kopš senseniem laikiem. Jau 7. gadsimtā p. m. ē. kāds domātājs vai pārrakstītājs Babilonā uz ķīļrakstu māla plāksnītes iegrebis šādu sentenci: «Tam, kurš tev darījis ļaunu, atmaksā ar labu.» Ebreji, kuru sakari ar Mezopotāmiju bija bagātīgi un vēsturisko seku ziņā vi­sai auglīgi, pārmantoja šo morāles ideju un vairāk vai mazāk universālistiskā izpratnē pauda to ar savu pra­viešu un rakstu mācītāju muti. Tā, piemēram, pravieša Jesajas grāmatā šī atziņa parādās šādā veidā: «Mācaities labu darīt, meklējiet taisnību, palīdziet apspiestajiem, stā­jieties pretī varmācībai, piešķiriet pienācīgo tiesu bāri­ņiem, aizstāviet atraitni» (1:17). Kad Hillelam, vienam no lielākajiem jūdaisma domātājiem (75. g. p. m. ē.— m. ē. 5. g.), jautājuši, kas ir Toras būtība, viņš atbildējis: «Nedari citam to, kas tev pašam nebūtu tīkams. Lūk, visa bauslība.» Vēlāk cits, tikpat slavens rakstu mācītājs Akiba (apt. 50.—135.) šo domu atkārtojis šādiem vār­diem: «Mīli savu kaimiņu kā sevi pašu.» Kā redzam, tu­vāko mīlestības mācība nav uzskatāma par vienīgi kris­tietībai raksturīgu principu. Kad Jēzus šo mācību izsa­cīja evaņģēlijā, tā jau bija humanitāri nobriedis ilgas evolūcijas gala produkts, kura pirmsākumi iesniedzas sirmā senatnē.

Stoiķi ticēja, ka Visumu pēc zināma, neaptverami ilga laika aprīs dievišķīga uguns, no kuras tas kādreiz radies, lai pēc tam sekojošā fāzē atdzimtu jaunai, labākai eksis­tencei. Šajā kosmiskajā teorijā ietverts apokaliptiskais pasaules gals un ticība jaunas kārtības nodibināšanai zemes virsū.

Tāpat stoicismam ir liela loma mesiānisko noskaņu izveidē, kuras izpaudās pestītāja gaidās. Vecās un jaunās ēras mijā tas bija jaužams jau arī pašā Romā. Varšavas universitātes profesors Kazimežs Kumaņeckis savā «Senās Grieķijas un Romas kultūras vēsturē» apgalvo, ka antīkā pasaule bija gatava pieņemt tādu ticību kā kristietība. Lielu pārmaiņu nojausma pasaulē saskatāma, piemēram, Vergilija slavenajā ceturtajā eklogā, bet «Eneīdā» ir tik pārsteidzošas Tnēsiānisma tendences, ka kristiešu rakst­nieks Laktantijs dēvē Vergīliju par «pirmo no mūsējiem», t. i., par pirmo kristieti.

Taču šajā ziņā visapbrīnojamākā ir viena no romiešu stoiķa Senekas pazīstamajām traģēdijām «Herkuls Etas kalnā», par kuru Enšlēns izteicies, ka daudzi tās frag­menti atgādinot evaņģēliju. Tās varonis ir dieva dēls Herkuless, kurš vienkārša cilvēka izskatā parādās ze­mes virsū, lai cilvēkiem nestu mieru. Pēc tam viņš no­mirst tāpat kā parasts mirstīgais, bet viņa nāves diena reizē ir prieka diena, jo, izpildījis savu misiju, viņš ar slavu uzkāpj debesīs, atgriezdamies pie sava tēva. Sene- kas rakstos mēs turklāt sastopamies ar apgalvojumu, ka dievs ir mūsu tēvs («deus est parens noster»), tāpat ar pasaules bojā ejas un augšāmcelšanās ideju. Tāpēc arī dažs labs savā laikā bija sācis ticēt, ka Seneka bijis kris­tietis. Viņa šķietamā sarakste ar apustuli Pāvilu, ko vi­sumā diezgan neveikli viltojis kāds mistifikators, tika lasīta ar bijību, un par tās autentiskumu nešaubījās pat Tertuliāns un svētais Augustīns.

Mūsu ļoti konspektīvi ieskicētā helēnisko reliģijas strāvojumu panorāma nebūtu pilnīga, ja mēs neņemtu vērā to faktu, ka laikmets, kad spārnus izpleta un no­stiprinājās kristietība, bija raksturīgs ar neparasti tole­rantu sinkrētismu, ko var uzskatīt par ārkārtīgi intere­santu un savā ziņā unikālu parādību visā cilvēces vēs­turē.

Neraugoties uz savu noslēgtību, atsevišķie reliģiskie kulti cits no cita neizolējās. Gluži otrādi! Tie nemitīgi cits uz citu iedarbojās, savstarpēji papildinoties ar teo­loģiskām un rituālām koncepcijām. Šī dzīvā apmaiņa iz­paudās tajā īpatnējā parādībā, ka dažādus dievus viegli identificēja, uzskatot, ka zem atšķirīgiem vārdiem slēp­jas viens un tas pats, visiem cilvēkiem kopīgais dievs. Dionīsu identificēja ar Osīriju, Isīdu ar Dēmetru, jā, da­žās helenizēto Mazāzijas ebreju aprindās pat Jahve tika iedēvēts grieķu vārdā — Theos Hypsistos, kas bija viens no daudzajiem Zeva vārdiem.

Tolaik atradās cilvēki, kuri pieslējās vairākiem reli­ģiskiem kultiem, neredzēdami tādā rīcībā nekā noso­dāma. Ķeizars Adriāns rakstīja no Aleksandrijas konsu­lam Servijam: «Šeit Serapīda pielūdzēji ir kristieši, bet tie, kas sevi dēvē par Kristus bīskapiem, pielūdz Sera- pisu.» Romiešu vēsturnieks, viens no slavenā ķeizaru biogrāfiju krājuma līdzautoriem Elijs Lamprids par ķei­zaru Aleksandru Severu_ raksta, ka tam mājās kapelā līdzās stāvējuši Kristus, Ābrahāma un Orfeja tēli.

Šādu noskaņu dokumentāli liecinieki ir līdz mūsu dienām saglabājušies tā laika kapu uzraksti. No tiem bieži vien nav iespējams nosacīt, pie kāda kulta pie­derējis nelaiķis. Šo uzskatu frazeoloģija' ir tāda, ka mi­rušais būtu varējis piederēt tiklab pie kāda pagānu kulta kā pie kristiešu ticības vai ari pie abām reliģijām reizē.

Šī nemierīgi pulsējošā pasaule, kurā krustojās reli­ģiskie un filozofiskie strāvojumi, bija arī Jēzus Kristus piekritēju pirmo paaudžu pasaule. Nav iedomājams, ka viņi šādos apstākļos būtu spējuši nepakļauties tās ietek­mei, tās visaptverošajai, saspriegtajai garīgajai atmo­sfērai, jo sevišķi tāpēc, ka viņi daudzās helēniskajās pilsētās un ciematos vēl joprojām bija mazākumā. Ame­rikāņu vēsturnieks, pazīstamās grāmatas «Vēstures rīt­ausmā» autors H. Dž. Millers raksta, ka, pēc zinātnieku aplēses, Konstantīna Lielā laikos pie kristīgās ticības pie­derējuši tikai ap 10% valsts iedzīvotāju. Bet kāds Efesas bīskaps, kuru Justiniāns bija izsūtījis uz Mazāzijas pie­krastes apvidiem, paguvis nokristīt veselus septiņdesmit tūkstošus vietējo iedzīvotāju. Tas skaidri liecina, ka pār­svars tur vēl bija elkdievībaā pusē.

Atpestīšanas kultiem ar saviem drūmajiem, noslēpu­mainajiem rituāliem, ar savu «sāpju māti» [mater dolo- rosa), ar raibajām eksaltētajām procesijām, ar ciešanu izrādēm, kur satricinoši dramatiskā formā tika rādītas dieva miršanas un augšāmcelšanās ainas, — tam visam .vajadzēja dziļi ietekmēt to cilvēku prātus, kuri vēlāk pārgāja kristietībā. Ar šo psiholoģisko mantojumu viņi ienāca jaunajā ticībā, jo šo mistisko kultu mīti viņu dzīvē no pašas bērnības bija kaut kas gluži parasts un dabisks. Nemanot tie bija iesūkušies, tā sakot, viņu asi­nīs un prātā.

Tāpēc nav nekāds brīnums, ka «helēnisti», neko nezi­nādami par to, kas patiesībā bija noticis Palestīnā, sāka izstrādāt paši savu pestītāja vīziju, izmantojot kā ma­teriālu divas tradīcijas — jūdaistisko un helēnisko —, kuras nogulsnējās viena uz otras. Slavenais vācu filologs jezuīts profesors Hugo Rāners savā grāmatā «Grieķu mīti un kristiešu mistērijas» raksta, ka tādos apstākļos Palestīnā radusies mācība par ebreju mesiju nevarēja nepārveidoties savā būtībā un raksturā. Kādā citā sava darba vietā Rāners burtiski raksta: «… no otrā līdz piek­tajam gadsimtam grieķu reliģiskie priekšstati plašā plūsmā ietek kristīgajā baznīcā, pārvērzdami tās sākot­nējo bībelisko vienkāršību mistiskās sakramentālās for­mās …»

Tātad kristietību, kā jau mēs teicām, kopīgu pūliņu rezultātā izveidoja tie anonīmie jaunatgrieztie, kuri dzī­voja tālu no Jeruzalemes, helēnisma ietekmei pakļautās milzīgās teritorijas pilsētās un ciemos. Tā veidojusies neatkarīgi no Pāvila kā pirms viņa pievēršanās kristietī­bai, tā arī pēc apustuļa nāves, kad viņš līdz ar savām vēstulēm uz ilgāku laiku tika piemirsts.

Tāpēc, stingri ņemot, viņš nav uzskatāms par kristie­tības radītāju. Pāvils tikai noteiktā brīdī iekļāvās tās tapšanas procesā, ideoloģiski to padziļinādams un pre­cizēdams, ar savu novatoriskumu piešķirdams tai tādu pārliecības spēku, ka tas piesaistīja daudz ebreju un pagānu. Viņš tātad bija vienlaikus jaunās reliģiskās kus­tības sludinātājs un tās attīstības veicinātājs. Tāpēc ir lietderīgi kaut vai īsumā pakavēties pie jautājuma, kādā mērā tēzes par kristietības helenizēšanos gūst apstipri­nājumu Pāvila personībā, viņa dzīvē un darbībā.

Atcerēsimies dažas Pāvila biogrāfijas detaļas. Viņš dzimis m. ē. 8. vai 9. gadā, bet miris 67. gadā, tātad no­dzīvojis gandrīz 60 gadu. Cik ilgi viņš mācījās Jeru­zalemē pie Gamaliēla, nav zināms. Ir tomēr skaidrs, ka šis laikposms viņa dzīvē nebija sevišķi nozīmīgs. Sava mūža lielumlielo daļu, vismaz gadu piecdesmit, viņš no­dzīvoja ārpus Palestīnas, helēniskajās pilsētās. Zīmīgi ir tas, ka pēc pievēršanās kristīgajai ticībai Pāvils nemaz nesteidzās stāties sakaros ar Jēzus tiešajiem mācekļiem Jeruzalemē, bet veselus vienpadsmit gadus turējās tā­lumā no tiem. Savā divdesmit gadu ilgajā misijas darbā viņš Jeruzalemē uz īsu brīdi iegriezies pavisam trīs vai četras reizes. Rodas iespaids, ka šīs tikšanās Pāvilam ne­bija nevajadzīgas, ne izdevīgas, un tas arī saprotams, jo ikreiz viņš tur sastapās ar bargu nosodījumu, doktrinā- liem strīdiem un dažbrīd tur draudēja briesmas pat viņa dzīvībai.

Bērnību un jaunību, tāpat vēl astoņus gadus pēc pie­vēršanās kristietībai Pāvils pavadīja savā dzimtajā pil­sētā Tarsā. Tā bija plaša metropole ar pusmiljonu iedzī­votāju, skaisti iekārtojusies uz Taura kalnu grēdas ma­jestātiskā fona, bagāta ar svētnīcām, sabiedriskām cel­tnēm, teātriem, stadioniem un pirtīm, pazīstama ar to, ka šeit sporta sacīkstēs piedalījās arī meitenes.

Tarsa bija slavena tāpat ar savu akadēmiju un tās pasniedzējiem, kuru vidū izcilu vērību izpelnījās tādi stoiķi kā Tarsas Zēnons, Antipaters un Arhemeds, bet jo sevišķi ķeizara Augusta audzinātājs un uzticības virs Atenodors. Viņa stoicisma filozofija atstāja dziļu ietekmi kā uz laika biedriem, tā pēctečiem. Tās pēdas jūtamas arī kristietības ētikā. .Tarsas ielās drūzmējās akadēmijas klausītāji, kuri šeit bija ieradušies no Atēnām, no Ro­mas, no Aleksandrijas un citām impērijas pilsētām.

Tarsa uzturēja rosīgus tirdznieciskus sakarus ar Frī­ģijas, Sicīlijas, Ēģiptes un Feniķijas pilsētām, kuras bija slavenas ar savām mistērijām. Protams, arī pati Tarsa šajā ziņā neatpalika. Tās iedzīvotāji dedzīgi piekopa Adonīda, Atija un Ķibeles, Mitras, kā arī Osīrijam stipri līdzīgā vietējā dieva Sandana kultu. Kad, rudenim pie­nākot, šie dievi nomira, pa pilsētu nēsāja to attēlus, sie­vietēm žēli dziedot un vīriešiem vaimanājot. Taču vis­iecienītākās bija Dionīsa mistērijas -ar bakhantu dejām tuvējos pakalnos, kur ļaužu bari dziedāja un klaigāja.

Šādā intelektuālā un reliģiskā gaisotnē apritēja Pā­vila bērnības un jaunības gadi, kad galīgi izveidojas cil­vēka prāts un raksturs. Ir pamats domāt, ka viņš mā­cījies vietējā rabīnu skolā, taču gandrīz tikpat drošs ir arī tas, ka pēc zināšanām alkstošais, apdāvinātais Pāvils, būdams pārtikušu vecāku dēls un Romas pilsonis, nav vairījies arī no tāda gudrības avota, kāds bija slavenā Tarsas akadēmija. «Ebrejs varēja būt ortodoksāls,» rak­sta V. Tarns savā grāmatā «Helēniskā civilizācija», «bet Tarsā viņš nevarēja dzīvot tā, it kā atrastos Jeruzalemē. Būdams nemitīgā kontaktā ar helēnismu, ar slepeno reli­ģisko kultu idejām, arī Pāvils, kurš runāja grieķiski un lasīja Septuagintu, nevarēja nepakļauties to ietekmei.» Šeit der pieminēt, ka Pāvils ne tikai rakstīja grieķiski, bet vispār pārvaldīja šo valodu daudz labāk nekā ebreju vēsturnieks Jozefs Flāvijs.

Ir pat daži norādījumi, ka Pāvils rosīgi piedalījies pil­sētas dzīvē ar tās daudzajām tipiski grieķiskajām izprie­cām. Mums jau pazīstamais amerikāņu vēsturnieks Mil- lers pievērsis uzmanību tam, ka Pāvila vēstulēs pārnestā nozīmē lietoti no grieķu sporta spēļu frazeoloģijas aiz­gūti izteicieni, un nonācis pie secinājuma, ka Pāvils būs jo bieži apmeklējis pilsētas stadionu, kur ebrejiem bijuši rezervēti atsevišķi soli.

Šis pats vēsturnieks tāpat pasvītro viegli pārbaudāmo faktu, ka Pāvils labi pazinis grieķu filozofiskās skolas, lai gan vairākkārt izteicies par tām ar nicinājumu. Tas jo skaidri redzams, kad Pāvils skaidro, ka mirušie cel­šoties augšām nevis savā miesīgajā, bet «dvēseliskajā ķermenī». Šis apzīmējums pilnīgi sasaucas ar stoiķu kon­cepciju par dvēseli kā matērijas cildenāko formu. Bet, kad Pāvils pasvītro atšķirību starp redzamajām laicīga­jām lietām un neredzamajām mūžīgajām, viņa vārdos at­balsojas platonisms. «Tāpēc nav nekāds brīnums,» rak­sta Millers, «ka Pāvilam piedēvē ebrejiem rakstīto vēs­tuli, jo tajā autors izklāsta savu vēstures filozofiju, ka laicīgie notikumi ir tikai mūžīgo patiesību ēna.»

Ja Pāvils kā jūdaisma piekritējs šajā ziņā nav jutis nekādu iekšēju pretestību, tad tas izskaidrojams ne tikai ar viņa laikā valdošajām sinkrētiskajām tendencēm, kas notušēja robežas starp atsevišķām reliģijām, bet laikam arī ar pašā jūdaismā sakņotiem precedentiem. Kā re­dzams no Vecās derības, ebreju zemkopji Palestīnā jau kopš sendienām piekopuši Baāla un Aštartes kultu. Soģu grāmatā lasām: «Bet Izraēla bērni joprojām darīja to, kas bija ļauns tā kunga acīs, un kalpoja baāliem un aš- tartēm, un Arama dieviem un filistiešu dieviem; tā tie atstāja to kungu un viņam vairs nekalpoja» (10:6). Mispā atraktas divas Baāla un Jahves svētnīcu drupas, turpat viena otrai līdzās, no 9. gadsimta p. m. ē., pie kam pē­dējā atrada daudz Aštartes statuešu, kas arheologos ra­dīja aizdomas, ka pilsētas iedzīvotāji Aštarti būs uz­skatījuši par Jahves sievu. Ka tāda veida sinkrētisms pie ebrejiem bija pilnīgi iespējams, rāda vēlāka laik­meta atklājumi. Pēc Jeruzalemes krišanas 586._ gadā p. m. ē. kāda ebreju bēgļu grupa bija apmetusies Ēģiptei piederošajā Elefantīnas salā pie Nīlas pirmajām krācēm Asuānas tuvumā. Tur viņi bija uzcēluši svētnīcu Jahvem un viņa sievai Aštartei, kurai šeit bija dots kānaāniešu vārds Anat-Jahu.

Pravietis Jeremija, kas apmeklēja Jeruzalemi pēc tam, kad to bija nopostījuši ēģiptieši un babilonieši, sev par bezgalīgu pārsteigumu konstatēja, ka bērni savāc iekurus ugunskuram, kuru viņu tēvi vīkšījās iedegt par godu «debess dievietei», bet sievietes pa to laiku cep svētplācenīšus ar tajos iespiestu Aštartes attēlu. Daži pētnieki izteikuši aizdomas, ka pat «Augstā dziesma» patiesībā ir liturģisku dziesmu kopojums par godu Tam- musam. Šeit der vēl atcerēties, ka Salamana valdīšanas laikā Jeruzalemes templi līdzās Jahves altārim kādu laiku bijuši altāri arī Baālam un Aštartei. Ar līdzīgām sinkrētiskām paražām ebreju vidū sastopamies vēl Pā­vila laikā. Piemēram, dažos diasporas centros ebreju sie­vietes cepušas speciālus plācenīšus Isīdas svētku dienā. No tā varam secināt, ka pat ortodoksālais jūdaisms nav pasargājis ebrejus no svešu reliģisku kultu ietekmes.

Ņemot vērā šo apstākļu savijumu, varam diezgan droši apgalvot, ka Pāvils ticējis Kristum jau tad, kad vēl neatzina Jēzu. Katrā ziņā, ja viņš arī nebūtu ticējis tam apzināti, tad tomēr jau sen viņā snauda pestītāja tēls, ko zemapziņā bija iedzīvinājuši dzimtās pilsētas re­liģiskie kulti. Šo kultu iedvesmotās idejas uzurdīja jautā­jumus un pārdomas par ebreju tradicionālā mesijas lomu cilvēces atpestīšanas shēmā. Un tad pēkšņi notika tas, kas radīja pavērsienu visā viņa dzīvē, — helēniskā pes­tītāja vīzija viņa prātā identificējās ar Jēzu, par kuru Pāvils jau tik daudz bija dzirdējis.

Šīs saplūsmes rezultātā, ebreju mesijas idejai apvie­nojoties ar pagānu ticējumos sastopamo pestītāja ideju, mistērijās cikliski atkārtotā dievu nāve un augšāmcelša­nās Jēzus personā kļuva par vienreizīgu, vēsturisku no­tikumu, kas ar savu realitāti daudz spēcīgāk iedarbojās uz vienkāršo cilvēku iztēli un jūtām. Pazīstamais franču Bībeles pētnieks Alfrēds Luasī grāmatā «Pagānu mis­tērijas un kristiešu mistērijas» raksta: «Kristietības mīts ir Kristus paveiktās pasaules atpestīšanas lielā drāma, kuru Pāvils izlasījis vienkāršajos evaņģēliju nostāstos par Jēzus dzīvi, ietekmēdamies no mītiem par cilvēku un reizē dievu.» Līdzīgā kārtā par Pāvilu izsakās katoļu rakstnieks Zans Šteinmans grāmatā «Tarsas Pāvils», rak­stīdams, ka Pāvils Galilejas mesijas piedzīvojumu izklās­tījis Efesā un Korintā lietojamā valodā.

Pāvila prātā radusies ideja, ka Jēzus bijis pestītājs un dievs, kurš ar savu krusta nāvi izpircis cilvēces grēkus, bija kaut kas pilnīgi jauns. Ebrejiem priekšstats par me­siju bija pavisam citāds. Viņu izpratnē mesijam nebija dievišķīgas iedabas, tas nebija «dieva dēls» šā jēdziena kristietiskajā nozīmē. Vecās derības mesija bija izcils vīrs un pravietis, kuram Jahve uzticējis speciālu misiju, tomēr tikai cilvēks. Viņa uzdevums nebija izpirkt cilvē­ces grēkus un pavērt tai ceļu uz debesīm, bet nodibi­nāt jaunu kārtību un jaunu Izraēla ķēniņvalsti zemes virsū. Tā to bija sapratis Stefans, teikdams savu slaveno runu sinedrija priekšā, tā to saprata Jeruzalemes jūdeo- kristieši. Viņu pēcnācēji, kā rāda atrastie dokumenti, apsūdzēja Pāvilu par to, ka viņš, sludinādams Jēzus die­višķīgo būtību, esot atkāpies no svētajiem rakstiem.

Jēzus deifikācijas process helēniskajā nozīmē atrada atspoguļojumu semantiskajās izmaiņās, kādas pieredzēja ebreju termins «dieva dēls». Tajā laikā, kad Jēzus uz­turējās Galilejā un Jūdejā, šim vārdam nebija tāda no­zīme, kādu mēs tam piešķiram tagad. Jēdziens «dieva dēls» neietvēra sevī dievišķības jēdzienu. Dieva dēli bija visi ebreji, un tieši ar to viņi atšķīrās no citām tautām. Piektajā Mozus grāmatā Jahve uzrunā savu tautu šā­diem vārdiem: «Jūs esat tā kunga, sava dieva bērni» (14:1); Jesajas grāmatā lasām: «Klausaities, debesis, un ņem labi vērā, zeme, jo tas kungs runā: «Es uzaudzināju bērnus un iecēlu viņus dzīvē augstā godā…»» (1:2). Un arī Jeremijas grāmatā dievs kaunina ebrejus, nosauk­dams tos par saviem bērniem (3:22).

Tieši šāda sinkrētiska ceļa turpinājumā beidzot ra­dās cildenā doktrīna, ka Jēzus Kristus ir dieva dēls, kurš sūtīts zemes virsū, lai ar savām ciešanām un krusta nāvi izpirktu cilvēces sākotnējo grēku, tāpat arī ticība viņa otrreizējai atnākšanai un debess valstības nodibināšanai zemes virsū. Tādā veidā radās jauns dramatisks mīts, kurš pārspēja pagānu mistērijas ar to, ka ētiski un teo­loģiski bija daudz nobriedušāks, jo ietvēra sevī bez iz­ņēmuma visus cilvēkus, kā bagātos, tā nabagos, kā spē­cīgos, tā vājos.

Kristietība, kā mēs to centāmies šajā grāmatā parā­dīt, nebija cilvēces vēsturē nekas ārkārtējs un neizskaid­rojams, nebija nekāda pārdabiska parādība. Kā visi citi ticējumi, arī kristietība ir tikai viens no etapiem vispā­rējo reliģisko koncepciju attīstībā un cilvēka pašapzinā- šanās grūtajā izaugsmē, kas turpinās no sirmās šumeru pagātnes līdz mūsu dienām.

Jau 19. gadsimta vidū teoloģiskās skolas dibinātājs Tībingenē Ferdinands Baurs rakstīja: «Kristietības bū­tība nav Jēzus persona, bet gan abstrakta ideja, kura izstrādāta daudzu gadsimtu gaitā jau pirms mūsu ēras.» Bet pazīstamais beļģu reliģijas vēsturnieks Kimons savu pētījumu rezultātus rezumēja šādos vārdos: «Iepazīsto­ties ar Romas impērijas reliģijas vēsturi, kjūst arvien redzamāks tas fakts, ka kristietības triumfs ir reliģisko ticējumu ilgas evolūcijas kulminācijas punkts.» Tātad nevar būt ne runas par kaut kādu sevišķu kristietības oriģinalitāti, jo tās izcelsme ir nepārprotami saistīta ar jūdaisma, helēnisma un pat Persijas, Indijas un Mezo- potāmijas reliģiskajiem strāvojumiem.

Par vēsturiskā Jēzus dzīvi mūsu zināšanas ir loti trū­cīgas. Jaunajā derībā atrodamā informācija ir jau pil­nīgas mitoloģizācijas rezultāts, kur zudumā gājis gan­drīz viss ar Jēzus patieso dzīvi saistītais. Tādā kārtā Jē­zus kļuvis par vienu no daudzajiem tipiskajiem tēliem reliģisko kultu vēsturē, bet zaudējis tieši to, ko evaņģē­listi gribējuši pasvītrot: savu vienreizīgumu un neatkār­tojamību.