Evaņģēlistu stāsti

evaņģēlisti rakstīja grieķu valodā

Tā kā grieķu, romiešu un ebreju autori mums ne­sniedz nekādas drošas ziņas par Jēzus Kristus dzīvi, at­liek pievērsties vienīgai vēsturiskai liecībai — Jaunajai derībai, kā arī tai bagātīgajai kristiešu literatūras daļai, kas nav iekļauta svēto rakstu kanonā un kopumā tiek apzīmēta par apokrifiem. Kāda vērtība ir visiem šiem rakstiem? Atbildi uz šo jautājumu cenšas dot atsevišķa biblistikas nozare. Vēlāk redzēsim, ka tā sniegusi dau­dzus interesantus un pat sensacionālus atklājumus. Tiem būs veltīta ne viena vien mūsu grāmatas lappuse, taču iepriekš mums kaut vai pavirši jāiepazīstas ar kristietī­bas pamatdokumentu — Jauno derību.

Kā mums zināms, tajā ietilpst septiņas grāmatas, un proti: četri evaņģēliji, «Apustuļu darbi», divdesmit viena vēstule, kas tiek piedēvētas Pāvilam, Jēkabam, Pēterim, Jānim un Jūdam Tadejam, kā arī apustuļa Jāņa atklās­mes grāmata jeb apokalipse. Par šo rakstu rašanās laiku Bībeles zinātnieki nav vienis prātis. Vispār tiek pieņemts, ka tie sarakstīti laikposmā starp 50. un 120. gadu. Jau­nās derības vecākā daļa ir Pāvila vēstule tesaloniķiešiem, kas rakstīta 50. gadā, tātad aptuveni divdesmit gadu pēc Jēzus Kristus sišanas krustā.

Parasti mums neienāk prātā padomāt par to, kādā valodā tikusi uzrakstīta Jaunā derība, jo liekas pats par sevi saprotams, ka tās oriģinālvalodai vajadzētu būt ebreju vai aramiešu. Tāpēc dažs labs būs izbrīnījies, uz- zirtadams, ka Jaunās derības autori runāja un rakstīja grieķu valodā. Tiesa, tā nebija Perikla laikmeta klasiskā valoda, bet gan tās dialektisks variants, ko filologi dēvē par «koinē». Helēnisma laikmetā, t. i., laikposmā no 4. gadsimta p. m. ē. līdz m. ē. 5. gadsimtam, šo valodu runāja daždažādas tautas, kas dzīvoja Maķedonijas Alek­sandra kādreiz iekarotajos apvidos, kurus grieķu oku­pantu administrācija bija pilnīgi helenizējusi.

Grieķu civilās administrācijas pārstāvji un karavīri komplektējis no visiem Grieķijas apvidiem un runāja atšķirīgos dialektos. Saprotams, ka kopīgi pārvaldītajās teritorijās tie sajaucās, un šajā unifikācijas procesā iz­veidojās jauna grieķu valoda, ko nosauca par «koinē» un kas kļuva par helēnisma laikmeta valodu.

«Koinē» jau no paša sākuma veidojās kā tautas sa­runvaloda, lai gan tās pamatā bija klasiskais Atikas dia­lekts, jo Atēnu kultūrai aizvien bija augsts prestižs visās citās grieķu pilsētvalstīs. Laika gaitā šo jaunizveidojušos dialektu gan runā, gan rakstos sāk lietot arī izglītoti cilvēki. Tādējādi tas pakāpeniski guva zināmu literāru slīpējumu un galu galā_kļuva par vispārlietojamu va­lodu ne tikai Āzijā un Ēģiptē, bet pat Romā. Tāpat tas bija dzirdams Palestīnas pilsētās, jo sevišķi Jēzus dzim­tenē Galilejā, turklāt tik lielā mērā, ka poļu Bībeles zi­nātnieks, katoļu priesteris prof. E. Dombrovskis vienā no savām esejām pat izvirzīja jautājumu: «Vai Jēzus ru­nāja grieķu valodā?» un uzskatīja par iespējamu, ka sa­tiksmē ar citu tautību piederīgajiem Jēzus izmantojis grieķu valodu.

Tāpat zināms, ka diasporas ebreji, kuru skaitliski bija daudz vairāk nekā pašā Palestīnā dzīvojošo ebreju, ru­nājuši galvenokārt grieķiski. Savu tēvu valodu viņi bija tiktāl aizmirsuši, ka varēja lietot tikai Aleksandrijā grieķu valodā pārtulkoto Veco derību, t. -s. Septuagintu. Pašā Jeruzalemē, kur grieķu kultūras ietekme arī bija visai jūtama, ebrejiski gandrīz vairs nerunāja, bet lie­toja aramiešu valodu. Tas bija ebreju valodai tuvu rad­niecīgs semītu dialekts, kurš Tuvo Austrumu zemēs kļuva par \miversālu valodu.

Helēnisms izplatījās pat latīņu kultūras dzimtenē Itā­lijā. Impērijas sākumā sakarā ar valsts saimniecisko uz­plaukumu un aizvien pieaugošu darbaspēka trūkumu no Austrumiem masveidā tika ievesti vergi un amatu pra-

lēji, ko nodarbināja pilsētās un lielo zemes īpašnieku muižās. Šī etniski svešo elementu pieplūsme līdz pašiem pamatiem izmainīja Itālijas seju. Atbraucēji runāja gal­venokārt grieķiski, un tā grieķu valoda kļuva par plašu proletariāta masu sarunvalodu. Romiešu satīriķis Juve- nāls (ap 60.—140.) vienā no savām satīrām žēlojās, ka pilsētās grūti dzīvot: visapkārt «tikai grieķi». Cik spē­cīga bijusi šī iespiešanās, šodien liecina fakts, ka uz vergu un brīvlaisto kapiem arheologi biežāk atrod grieķu nekā romiešu vārdus. Tā kā kristietība vispirms izpla­tījās tieši šo ļaužu vidū, nav nekāds brīnums, ka Romas baznīcas pirmās amatpersonas runāja un rakstīja grieķu valodā, pat vēl vairāk — tā tolaik bija kristiešu litur­ģiskā valoda.

Šo faktu gaismā nav grūti saprast, kāpēc evaņģēliji un pārējie Jaunās derības raksti sacerēti grieķu, bet ne­vis kādā no semītu valodām. To autori un tāpat lietotāji bija Kristus piekritēji, kuri nāca galvenokārt no heleni- zētajiem ebreju diasporas centriem. Daži Bībeles zināt­nieki ir pārliecināti, ka uz Mateja evaņģēliju un Pāvila vēstuli ebrejiem tas nav attiecināms. Tie, pēc viņu do­mām, tulkoti no aramiešu oriģināltekstiem, kuri gājuši zudumā, taču grieķu tulkojumos uz to cilmi norādot tikai semītu valodām raksturīgie idiomātiskie izteicieni. Tomēr vairums zinātnisko speciālistu šo pieņēmumu neatzīst par pietiekami pamatotu.

Latīņu valodā Jaunās derības pilnu tekstu pārtulkoja tikai svētais Hieronims (340.—420.). Šis tulkojums pazīs­tams ar nosaukumu «Vulgata». Protams, Itālijā un Zie- meļāfrikā Jaunās derības grāmatu tulkojumi latīņu valodā bija sastopami arī pirms Hieronima, taču visumā diezgan droši varam apgalvot, ka vairāk nekā trīs gadsimtus kris­tieši apmierinājās galvenokārt ar grieķiskajiem Bībeles tekstiem. 1592. gadā pāvesta Klēmenta VIII uzdevumā tika izdarīts jauns tulkojums, kuru šā iemesla pēc iedē­vēja par «Vulgata Clementina».

ar papirusiem pilnie grozi, un ko tie devuši

Protāms, līdz mūsu dienām nav saglabājies ne­viens Jaunās derības manuskripts, ko būtu uzrakstījis tās īstais autors. Mūsu rīcībā esošie teksti ir tikai noraksti no daudziem agrākiem norakstiem. Nav iespējams izdi­bināt, cik daudz to bijis starp sākotnējiem oriģināliem un šodien mums zināmajiem tekstiem; skaidrs tikai tas, ka norakstītāji bijuši tādi paši maldīgi cilvēki kā visi citi, un tālab zinātniekiem daudz pūļu sagādā tekstu at­tīrīšana no pārrakstītāju misēkļiem. Runa šeit nav tikai par nevilšām kļūdām, jo sastopamies ar tādiem gadīju­miem, kad pārrakstītāji aiz pārmērīgas cenšanās paust sa­vus doktrinālos uzskatus bez jebkādiem sirdsapziņas pār­metumiem sagrozījuši atsevišķas vietas.

Pūlēdamies atjaunot sākotnējo tekstu un attīrīt to no vēlākām kļūdām un sagrozījumiem, Bībeles zinātnieki veikuši dažādu Jaunās derības variantu filoloģisku kon­frontāciju, lai detalizētas analīzes ceļā noskaidrotu, kurš no tiem būtu ticamāks nekā citi. Taču ilgu laiku salīdzi­nāšanai pieejamais materiāls bija pārlieku trūcīgs, lai ar šādu metodi būtu gūstami pārliecinoši panākumi.

Izeja no šī strupceļa radās, tikai pateicoties lielajiem atklājumiem Ēģiptē. 19. gadsimta beigās arheoloģija pār­steidza visu pasauli ar daudziem sensacionāliem atradu­miem, kuri pilnīgi pārveidoja mūsu priekšstatus par se­najām civilizācijām, un šo atradumu vidū izcila vieta bija Ēģiptē atrastajiem papirusiem ar ļoti interesantiem tekstiem.

Pirmos papirusus uz Eiropu atveda jau 19. gadsimta pirmajā pusē, taču tikai gadsimta beigās zinātnieki sāka saprast, cik liela nozīme tiem ir kā seno laiku vēstures izziņas avotiem. Izrādījās, ka uz nodzeltējušām papirusa loksnēm rakstītajos tekstos ir daudz tā laika ikdienas sa­dzīves sīkumu, kas seno vēsturnieku rakstos parasti atsāti bez ievērības. Šie šķietami nesvarīgie sīkumi saistīti ar tā laika mazā cilvēka ikdienas priekiem un bēdām, tāpēc sniedz vispusīgu ieskatu toreizējās paražās un sa­biedriskajās attiecībās, bet tas ļauj ielūkoties senatnes cilvēku privātajā dzīvē, līdz ar to — ja tā varētu izteik­ties — oficiālajai vēsturei piešķirot spilgtākas krāsas.

Atgriezīsimies tomēr pie savas tēmas uVi pavaicāsim, kas papirusoloģijai kopīgs ar Jaunās derības tekstu pētī­šanu. Izrādījās, ka milzīgajā papirusu lēvenī atrodams ārkārtīgi daudz veselu tīstokļu vai arī atsevišķu frag­mentu ar Jaunās derības tekstiem. Daži no tiem radušies 3. un pat 2. gadsimtā un tātad ir gandrīz divi simti gadu vecāki nekā ar Vatikāna un Sinaja kodeksa nosaukumu pazīstamie teksti. Ja vēl piebilstam, ka šodien zinātnieki saviem lingvistiskajiem pētījumiem' var izmantot burtiski tūkstošiem fragmentu un daudz pilnīgu Jaunās derības tekstu norakstu, tad atskārtīsim, cik milzīga nozīme pa- pirusoloģijai ir biblistikā.

Šo reizēm gluži sensacionālo atklājumu vēsture sākās ar 19. gadsimta vidu, kad vācu pētnieks Konstantīns Tišendorfs nejauši atrada t. s. Sinaja kodeksu. Toreiz jauno teologu un Bībeles zinātnieku ieinteresēja Svētās Katrīnas klosteris Sinaja kalnā, par kuru jau sen bija izplatītas valodas, ka tā bibliotēkā uzglabājoties pasa­kainas rakstu vērtības, jo sevišķi arhaiski, gluži nepa­zīstami Bībeles teksti. Lai gan bija zināms, ka šā klos­tera mūki ne visai labprāt pie sevis redzēja ciemiņus no ārpasaules, Tišendorfs, iededzies zinātnieka kvēlē, no­lēma pamēģināt laimi. Un patiesi, kaut kādā veidā viņam izdevās iemantot mūku uzticību. Meklējumi bibliotēkā tomēr būtu palikuši nesekmīgi, ja vien Tišendorfs pē­dējā brīdī nebūtu ielūkojies grozā ar sadriskātiem pa­pīriem, kas bija domāti sadedzināšanai. Sev par lielu iz­brīnu, viņš starp nevērtīgu makulatūru atrada 120 lapas no grieķu Bībeles, t. s. Septuagintas, no kurām vecākās bija radušās m. ē. 4. gadsimtā. Dalu no šiem tekstiem, ko viņš saņēma kā balvu par savu atklājumu, Tišen­dorfs vēlāk publicēja Leipcigā.

Tišendorfs vēl divas reizes, 1853. un 1859, gadā, de­vās tālajā ceļā uz Sinaja klosteri. No pirmā brauciena viņš atgriezās bešā, un arī otrais beigtos tāpat, ja ne­būtu notikusi pavisam jocīga sagadīšanās. Savas uztu­rēšanās pēdējā dienā, jau ar sakravātām ceļasomām gai­dīdams ierodamies nolīgto transportu, pētnieks pastaigā­jās klostera dārzā. Viens no runīgākajiem mūkiem, ierau­dzījis Tišendorfu, ieaicināja viņu savā cellē parunāties. Pētnieku pārsteidza tas, ka celles kaktos mētājās veci nodzeltējuši pergamenti. Tāpat aiz gara laika Tišendorfs tajos ielūkojās sākumā pavirši, bet tad, vairāk iedziļi­nādamies, viņš tikko spēja apvaldīt satraukumu. Viņa rokās bija nokļuvuši plaši Vecās derības fragmenti un visa Jaunā derība, kuri, kā tas vēlāk noskaidrojās, bija radušies 4. gadsimtā. Kas notika tālāk, grūti izdibināt. Zināms tikai, ka klosternieki publiski apsūdzēja Tišen­dorfu, it kā viņš vērtīgos rokrakstus paslēpis azotē, naktī izlavījies no klostera un aj: iepriekš sarunātu kamieli aizbēdzis. Sajā lietā iejaucās Krievijas konsuls, kura aiz­gādībā klosteris atradās, un pēc ilgām pārrunām tika pa­nākts kompromiss. Tišendorfs apņēmās pēc rokrakstu zi­nātniskas apstrādes un publicēšanas atrastos dokumentus nodot caram Aleksandram II, un to viņš pāris gadu vē­lāk Carskoje Selo arī personiski izdarīja. Tik avantūris- tiskos apstākļos zinātnei paglābtais Sinaja kodekss, tipogrāfiski iespiests, parādījās Pēterburgā bibliofiliskā 300 eksemplāru lielā metienā. To izsūtīja uz visiem pa­saules zinātniskajiem centriem. Sinaja kodeksa otrais iz­devums iznāca Londonā 1911. gadā.

Tāpat milzīgu saviļņojumu zinātnes pasaulē izraisīja papirusi, pareizāk sakot, papirusu fragmenti, ko Ēģiptes smiltājā bija atraduši divi jauni angļi Grenfells un Hants. 1897. gadā viņi veica izrakumus senās apdzīvotās vietas Oksirinhosas (tagadējā Behnesa) apkaimē, 180 km uz dienvidiem no Kairas. Viņu meklējumu auglis bija šķietami necila papirusa skranda, kura tomēr, kad to iz­lasīja, izrādījās dokuments ar fundamentālu nozīmi kris­tietības pirmsākumu pētniecībā. Tajā bija ietverti septiņi līdz tam pavisam nezināmi Jēzus izteikumi. Šo prātulu atrašana tieši šajā vietā izskaidrojama ar to, ka 4. un 5. gadsimtā Oksirinhosā pastāvējusi slavena kristiešu draudze. 1897. gadā šīs sentences tika publicētas ar no­saukumu «logia Ješu» («Jēzus izteikumi»). 1903. gadā šie paši angļu pētnieki Oksirinhosā atrada vēl kādu papi­rusa fragmentu ar pieciem citiem, līdz tam nezināmiem Jēzus izteikumiem.

Vārds «logia», ko ieviesa jaunie angļu zinātnieki, nostiprinājās kā paliekams termins, ar kuru apzīmē visus Jēzum piedēvējamos izteikumus, kuri nav atrodami Jau­nās derības kanoniskajos tekstos.

Kopš šiem atradumiem Oksirinhosā nemitējās meklē­jumi, ko organizēja dažādu tautību arheoloģiskās ekspe­dīcijas. Par to rezultātiem liecina šādi skaitļi: šodien pētnieku rīcībā ir ap četri tūkstoši Jaunās derības rok­rakstu un aptuveni divdesmit pieci tūkstoši tās frag­mentu. _ ļ

Visi šie atrastie teksti, kā jau minējām, ir nenovēr­tējami materiāli svēto rakstu lingvistiskajās studijās. Jo, tikai salīdzinot dažādus norakstus un atrodot vecākos va­riantus, kuri vistuvāk stāv pirmavotam, var mēģināt re­konstruēt Jaunās derības patieso skanējumu. Cik daudz

pūļu un pacietības prasa šis darbs, redzam kaut vai no tā, ka mums jau pazīstamais Tišendorfs secīgi publicēja septiņus Jaunās derības izdevumus. Kad, dibinādamies uz Sinaja klosterī atrasto materiālu zinātnisko analīzi, viņš apstrādāja Jaunās derības astoto izdevumu, tad iz­rādījās, ka jaunā versija no iepriekšējām atšķiras 3500 vietās. Šajā sūrā darbā sagatavotajā tekstā tomēr vēl konstatēts gandrīz tūkstoš atšķirību salīdzinājumā ar Va­tikāna kodeksa Jauno derību. Kā redzam, Jaunās derī­bas autentisko tekstu noteikšana vēl aizvien ir visai problemātiska.

Lai papildinātu šo ainu, atzīmējami vēl daži citi Jau­nās derības tekstu avoti. Starp citu, šeit minami t. s. ostrakoni — keramikas lauskas, uz kurām rakstīja vien­kāršie ļaudis, kuri nevarēja sev atļauties dārgos papi­rusus. Atrasts daudz šādu lausku ar Jaunās derības frag­mentiem un pat garāks gabals no Lūkas evaņģēlija, kas ieskrāpēts desmit šādos ostrakonos.

Visai pamācoši tāpat ir grieķu un romiešu kapu uz­raksti. Bieži vien tie ilustrē Jaunajā derībā aprakstītus notikumus un paražas, kā arī satur svēto rakstu citātus tādā skanējumā, kādā tie bijuši pazīstami šo uzrakstu tapšanas laikā.

Beidzot, nedrīkstam aizmirst arī citātus, kas minēti baznīcas tēvu un kristiešu rakstnieku darbos, piemēram, Tertuliāna, svētā Hieronima, svētā Augustīna u. c. sa­cerējumos. Šādu citātu ir tik daudz, ka no tiem vien varētu sastādīt gandrīz veselu Jauno derību.

gadi pirms evaņģeliju uzrakstīšanas

Pirms ķeramies pie Jaunās derības satura un bū­tības raksturošanas, mums jāpakavējas vēl pie viena jau­tājuma, bez kura noskaidrošanas nav iespējams pareizi novērtēt Jauno derību kā vēstures dokumentu. Runa šeit ir par to pārsteidzošo faktu, ka tikai četrdesmit gadu pēc Jēzus nāves parādījās pirmais evaņģēlijs, t. i., do­kuments, kurā aprakstītas dažas viņa dzīves epizodes.

Līdz tam Galilieša piekritēji iztika vienīgi ar to, kas saglabājās no mutes mutē, ar to, ko pavēstīja tautas no­stāsti. Jaunās ticības izplatītāji bija apkārtceļojoši sludinātaji un sprediķotāji, kuru vārdi un izcelsme mums šo­dien lielākoties nav zināmi. Taču pēc apustuļa Pāvila mēs aptuveni varam spriest, kāda praksē izskatījās viņu darbība. Viņi uzstājas_ visur, kur pie ebreju lūgšanu na­miem bija izveidojušās Kristus piekritēju grupas. Viņa morāles mācība šajās aprindās izplatījās viegli iegaumē­jamos aforismos, kurus mēs jau pieminējām ar «logia» nosaukumu. Šie autentiskie vai šķietamie Jēzus izteikumi saistībā ar viņa dzīves dramatisko brīžu pārstāstiem ieguva tautas teiksmu krāsainību, un tādā kārtā nodibi­nājās noteikta mutvārdu tradīcija ar izteiktām folkloras iezīmēm. Un tieši šis faktu ūn tautas iztēles savijums, kas šodien tik grūti atšifrējams, tad arī kļuva par to augsni, no kuras Jēzus biogrāfi smēlās materiālu viņa dzīves aprakstiem savos evaņģēlijos.

Šodien varētu likties savādi, ka cilvēki, kuri ticēja Jēzus dievišķībai, tik ilgus gadus neuzskatīja par vaja­dzīgu uzrakstīt viņa dzīves stāstu un nesavāca tam vaja­dzīgos materiālus. Taču pamēģināsim atsacīties no mūsu ierastā domāšanas veida un papūlēsimies iedziļināties tā laika kristiešu mentalitātē un paradumos, iepazīties ar viņu dzīves veidu. Un tad izrādīsies, ka šeit nevar būt ne runas par pietātes trūkumu un šķietamajai vienaldzī­bai ir savs dziļāks attaisnojums.

Vispirms noskaidrosim, kas par cilvēkiem bija pirmie kristieši. Pirmajā vēstulē korintiešiem Pāvils raksta: «Raugait, brāļi, savus aicinātos, nav tur taču daudz pa­saules gudro, nav daudz vareno, nav daudz augsti dzi­mušo. Bet kas ģeķīgs pasaulē, to dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā gudros; un, kas nespēcīgs pasaulē, to ir dievs izredzējis, lai liktu kaunā stipros» (1:26—27). Baznīcas rakstnieks Tertuliāns, kurš dzīvoja 2. un 3. gadsimta mijā, aizstāvēdams šos ļaudis pret nekristiešu pamfle­tistu uzbrukumiem, uzsvēra, ka tie ir valstij lojāli rok­peļņi, kuri godīgi maksā savus nodokļus. Marka Minu- cija apoloģētiskajā dialogā nekristiešu polemists Cecīlijs kristiešus dēvē par plukatām un, starp citu, apvaino vi­ņus, ka tie savus kulta piekritējus vervējot sabiedrības viszemākajos slāņos, padibenēs un māņticīgu sieviešu } vidū.

Šie apgalvojumi, kā mums zināms no citiem avotiem, nav visai tālu no patiesības^ pirmie Kristus piekritēji savā vairumā patiesi bija vienkārši- un neizglītoti ļaudis.

Droši vien tikai nedaudzi no viņiem prata lasīt un rak­stīt. Tāpēc grūti bija prasīt, lai viņi saprastu, cik svarīgi ir kaut kādi ar noslēpumainām zīmēm pārklāti perga­menta vai papirusa gabali. Tuvo Austrumu tautām gal­venais paaudžu gudrības nesējs bija nevis rakstītais do­kuments, bet gan mutvārdu tradīcija. Teiksmas par pa­gātnes varonīgajiem notikumiem, reliģiski mīti, leģendas un tautas pasakas, ko izplatīja apkārtstaigājoši teicēji un sludinātāji, bija šo tautu galvenais garīgais mantojums. Pats Jēzus, tāpat kā Sokrāts, liekas, nav uzrakstījis ne­viena vienīga vārda, izņemot dažas rakstu zīmes, ko viņš — kā pieminēts Jāņa evaņģēlijā — uzvilcis smiltīs: Tāpēc nav nekāds brīnums, ka pirmajos gadu desmitos pēc Jēzus nāves viņa mācība izplatījās tikai mutvārdos ar t. s. katehēzes (pārstāstījums, izklāsts) palīdzību, un tieši šajā katehēzē meklējami vēlāko Jaunās derības rak­stu aizsākumi.

Bet ir vēl citi, daudz svarīgāki iemesli, kāpēc Jēzus mācība sākumā netika fiksēta. rakstos. Tie slēpjas tajā faktā, ka pirmie Kristus piekritēji neatsacījās no jūda- isma, bet, gluži otrādi, jo stingri ievēroja visus Mozus ticības priekšrakstus, apmeklēja svētnīcas un sinagogas, ar vārdu sakot, ik uz soļa pasvītroja savu piederību pie ortodoksālajiem ebrejiem. Pat viņu sludinātā ticība pestī­tāja un mesijas atnākšanai savos pamatos nebija pret­runā ar jūdu tradīcijām, jo tā sakņojās Vecās derības pravietojumos. Tikai vienā ziņā viņi atšķīrās 110 saviem ticības brāļiem, un proti, viņi ticēja, ka praviešu paslu­dinātais mesija Jēzus Nacarieša personā jau parādījies zemes virsū.

Judeokristieši, pārliecināti, ka, atzīdami Jēzu par me­siju, viņi ir vēl ortodoksālāki par citiem ebrejiem, pro­tams, turpināja uzskatīt Veco derību par savu svēto grā­matu, un viņiem droši vien pat prātā nenāca to aizstāt ar ko citu. Ja runa bija par Jēzu, par viņa dzīves deta­ļām un morāles mācību, tad viņi apmierinājās ar to, ko par Jēzu zināja pastāstīt citi uzticami cilvēki.

Kad beidzot par to sāka parādīties rakstītas liecības, kas vēlāk tika ietilpinātas Jaunajā derībā, tad neviens nedomāja, ka tās varētu aizstāt Veco derību un kļūt par kristiešu Bībeli. Turklāt tās nebija domātas plašākām ticīgo ļaužu masām, kuru vairums, kā zināms, nemaz ne­prata lasīt. Tie vispirms bija publicistiski traktāti, kuriem vajadzēja pierādīt pagānu pamfletistiem un ebreju ortodoksaļiem, ka Jēzus no Galilejas patiesi bijis mesija. Un zīmīgi ir tas, ka to centās pierādīt, atsaucoties tieši uz Vecas derības autoritāti. Pieminēsim tikai to, ka Jaunā derība mudžēt mudž ar citātiem, kas ņemti no Vecās de­rības, — pavisam to ir kādi trīs simti, neskaitot daudzās norādes un atsauces.

Bet kādēļ tomēr šie sacerējumi sāka parādīties tikai četrdesmit gadu pēc Jēzus nāves? Protams, tas notika tad, kad aktuālā sabiedriski politiskā situācija to prasīja. Tajā laikā Palestīnā, kā jau minēts, plosījās asiņainais romiešu un jūdu karš, kura traģiskais fināls bija Jeruzalemes tempļa nopostīšana. Jēzus piekritēji atteicās piedalīties kara, un tāpēc pārējie ebreji, kuriem izdevās šajā ka­tastrofā palikt dzīviem, viņus uzskatīja par nodevējiem un renegātiem. Jēzus piekritēju stāvokli vēl ļaunāku darīja tas, ka arī apkārtējā grieķu un romiešu pasaule pret viņiem izturējās klaji naidīgi un vispār tos neat­šķīra no nicinātajiem ebrejiem. Tāpēc radās vajadzība aizsargāties pret daždažādiem no ārienes nākošiem uz­brukumiem un vienlaikus stiprināt brāļus pārliecībā, ka taisnība ir viņu pusē.

Daži Bībeles zinātnieki pievērš uzmanību vēl citiem tikpat svarīgiem apstākļiem, ar kuriem izskaidrojama šī četrdesmit gadu ilgā klusēšana. Šeit jāatceras noskaņo­jums, kādā dzīvoja kristieši pēc mīļotā skolotāja nāves. Tam bija raksturīga nemitīga reliģiska eksaltācija, kas izrietēja no pārliecības, ka Jēzus drīz atkal atgriezīsies, lai spriestu sodu netaisnajiem un zemes virsū dibinātu debesu valstību. No Mateja evaņģēlija mums zināms, cik drīz tam vajadzēja notikt. Jēzus taču saviem mācek­ļiem bija teicis: «Patiesi es jums saku: daži 110 tiem, kas šeitan stāv, nāvi nebaudīs, iekams tie neredzēs cilvēka dēlu nākam savā valstībā» (16:28).

Tomēr gadi pagāja, cilvēki dzima un mira, bet «tā kunga diena» kavējās. Ticīgos, kuri tādā paļāvībā gai­dīja savu atpestītāju, sāka krimst šaubas un rūgtums. Viņi meklēja atbildi uz jautājumu, kāpēc Jēzus neatgrie­žas zemes virsū, kā bija solījies. Un tajā pašā laikā ra­dās interese par Jēzus dzīves gaitām, jo varbūt viņa brī­numdarbos, visā viņa rīcībā, runās un ciešanās bija ro­dama kārotā atbilde, kurai vajadzēja nostiprināt saļodzī- jušos ticību, kad pēc mesijiskās sajūsmas un cerību ga­diem iestājās atskurbums. Tādā veidā tad nu arī radās jaunā literatūra, literatūra, kuras uzdevums bija aizstā­vēt, ieskaidrot un pierādīt, ka Jēzus patiesi bijis me­sija.

Cik lielā mērā mēs varam uzskatīt par ticamām tās ziņas par Jēzu, kuras bija saglābājusi mutvārdu tradī­cija, kas tolaik bija jau gandrīz četrdesmit gadu veca? Iestādamās par dažām kristietības dogmām, baznīca nereti atsaucas uz tradīciju, it kā tā pati par sevi būtu neapgā­žams patiesīguma garants. Bet mums gribētos aizrādīt, ka tā veidojusies pamazītēm, pateicoties vienkāršiem, neizglītotiem ļaudīm, kuri sliecās uz izdomām, mitaloģizēšanu un pārspīlējumiem, labprāt ļāvās sapņiem un iztēlei, lai tādā kārtā, piešķirot visam dziļāku jēgu, sacildinātu savu necilo dzīvi. Tolaik, piemēram, uzskatīja par gluži dabisku parādību, ka slaveni valdnieki, valsts darbinieki un domātāji brīnumainā kārtā spēj izdziedi­nāt slimos un pamodināt mirušos, pat vēl vairāk — ka tie vai nu savas dzīves laikā, vai pēc nāves var kļūt par dieviem.

Dievišķības jēdziens toreiz bija pavisam citāds, ik- dienišķīgāks, robežas starp transcendenta pasauli un šīs zemes īstenību nebija krasi novilktas un izredzētie viegli spēja tās pārvarēt. Tāda veida ticējumi nostiprinājās cilvēku domāšanā, un nevienam ne prātā nenāca šau­bīties par to patiesīgumu.

Jēzus dzīves gaitu un mācības pamatjautājumos lie­lākā autoritāte tajā laikā bija, šķiet, nacariešu Jeruza­lemes draudze. To vadīja Jēzus brālis Jēkabs Taisnīgais, kuram padots bija pat apustulis Pēteris. Tomēr Jēkabu 62. gadā pēc virspriestera Annas rīkojuma nomētāja ar akmeņiem, bet trīs vai četrus gadus vēlāk bojā gāja arī apustuļi Pāvils un Pēteris. Kad sākās jūdu sacelša­nās, Jeruzalemes draudzes locekļi atteicās tajā piedalīties un, cīņām tuvojoties Jeruzalemes mūriem, aizbēga pāri Jordānai, kur apmetās Pellas pilsētā. Vēlāk daļa no šiem judeokristiešiem atgriezās Jeruzalemē, bet daļa vispār bija palikusi uz vietas. Kopā ar Jēzus tuvākajiem ra­diniekiem viņi turpināja darboties kā nacariešu sekta. Pēc tam kad Jēkabu nonāvēja, viņi par savu vadītāju ievēlēja Jēzus brālēnu Sīmani, kura tēvs Kleofass bija paša skolotāja tēva Jāzepa brālis. Sīmanis nodzīvoja ļoti ilgu mūžu, līdz Trajāna valdīšanas (96.—117.) laikā tika sists krustā. Pēc viņa draudzes vadību uzņēmās Jēzus brāļa Jūdas mazdēli Jēkabs un Sokers.

Kā redzam, nacariešu vidū bija izveidojusies sistēma, kas ļoti atgādina islama kalifātu: reliģiskā vadība atra- das to cilvēku rokās, kuri šādā vai tādā veidā bija Jē­zum rada. Viņus pazina ar «mantinieku» nosaukumu, vi­ņiem bija īpašs evaņģēlijs aramiešu valodā, un aiz di- nastiskiem apsvērumiem viņi izplatīja versiju, ka Jēzus cēlies no «Dāvida nama». Jeruzalemes nacariešu atzars pastāvēja līdz 132. gadam, kad notika ebreju sacelšanās Bar-Kohbas vadībā un pilsētu galīgi nolīdzināja ar zemi.

Jeruzalemes nopostīšana un bēgšana uz Pellu bija it kā šķirtne, kas sadalīja kristietības vēsturi divās daļās: jūdaistiskajā periodā un pāvilisma periodā, kuru varētu nosaukt par jūdaistiski helēnisko periodu. Par jaunās kustības centriem kļuva Tuvo Austrumu pilsētas Antio- hija, Efesa un Tarsa, kā arī Korinta, Aleksandrija un, protams, arī Roma. Tās bija pilsētas, kur pa visu pasauli izkaisītie diasporas ebreji ap saviem lūgšanu namiem izveidoja prāvākus centrus. Tagad pirmajās jūdeokris- tiešu draudzēs plašā vilnī ieplūda aizvien vairāk grieķu, sīriešu un citu tautību ļaužu, bet reizē ar to kristietība nonāca helēnisma ietekmē, jo, spēcīgi iedarbojoties reli­ģiskajām mistērijām, kas balstījās uz mītiem par miru­šajiem un augšāmcēlušamies dieviem, 1. gadsimta 80. ga­dos kristieši vairs nebija ebreju sekta.

Atraudamās no jūdaisma celma, kristietības tradīcija sāka pati savu, patstāvīgu dzīvi. Tagad tā radās un auga, balstoties simtiem tūkstošu jaunu piekritēju iztēlē, kas dziļi sakņojās helēnismā, tātad pasaulē, kas Palestī- nai bija tāla un sveša. Un, tieši saplūstot šīm divām tra­dīcijām — jūdaismam un helēnismam —, radās Jaunās derības raksti un apokrifi.

Ja mēs noticētu apgalvojumam, ka kristiešu tradīciju tieši vai netieši veidojuši apustuļi, Jēzus mācekļi un viņa darbības aculiecinieki, tad nebūtu iespējams izskaidrot, kā radušās nesaskaņas tekstos un tāpat visa milzīgi plašā apokrifu literatūra, kura taču arī izaugusi no mutvārdu tradīcijas un kuru baznīca formāli atmeta tikai 5. gad­simtā.

Sajā haotiskajā nostāstu, līdzību un fantastisku teik­smu bagātībā grūti saskatāma kāda noteikta koordinē­joša ietekme. Drīzāk gan otrādi: tā laika kristiešu sace­rējumi kopumā liecina par ārkārtīgu sajukumu un pat­vaļību ar Jēzu saistīto notikumu izklāstā.

Šim jautājamam savā monumentālajā dārbā «Jēzus dzīve» pievērsies pazīstamais Bībeles pētnieks Dāvids Fridrihs Strauss, un, lai gan kopš tā iznākšanas (1835) pagājuši gandrīz simt piecdesmit gadi, viņa atziņas nav zaudējušas savu nozīmi. Ar neslēptu izbrīnu pazīstamais zinātnieks uzdod sev jautājumu, kā gan autori, kuri paši sevi ciena, bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem varējuši slēpties aiz citu vārda, šādā mistifikācijā nere­dzēdami nekā nosodāma, kas varētu kaitēt viņu labajai slavai. Un padomājis atbild, ka šādas paradoksālas no­stājas izskaidrojums meklējams tā laika cilvēku atšķirī­gajā domāšanas veidā un pavisam citādā mentalitātē.

Slēpdamies zem sveša vārda, šie rakstnieki bijuši pār­liecināti, ka viņi aizstāvāmās patiesības labad atsacīju­šies no personiskās slavas un, piedēvēdami šo patiesību citiem autoriem, kuru vārdam lielāks svars, rīkojušies pil­nīgi nesavtīgi un pēc labākās sirdsapziņas. Turklāt, slēp­damies. aiz citu vārdiem, viņi to darījuši dziļā pārliecībā, ka pareizi izsaka šo viņu izvēlēto un augsti cienīto vīru domas. Tāpēc, stingri, ņemot, nekādu apzinātu viltojumu šeit nav.

Savukārt arī lasītāji, reizēm pat ļoti izglītoti ļaudis, kāds, piemēram, bijis Eisebijs, pret visu lasīto izturēju­šies ar apbrīnojamu lētticību un jebkādu kritiskas at­tieksmes trūkumu, tā ka šo labos nolūkos izdarīto vilto­jumu atmaskošana gadījusies ļoti reti. «Par patiesību uz­skatīja to, kas bija pamācošs,» Strauss raksta savā slave­najā monogrāfijā, «par godājamu — to, kas, viņuprāt, veicināja apgaismību, par apustulisku — to, kas likās apustuļu cienīgs. Pastāvēja uzskats, ka izciliem vīriem un pat pašam Kristum necelsies ļaunums no tā, ja vi­ņiem mutē ieliks vai viņu spalvai piedēvēs kaut ko tādu, ko viņi būtu varējuši sacīt.» Strauss beidz šīs piezīmes ar secinājumu, kurā ieskanas nožēla: «Tieši šo iemeslu pēc ir liels skaits tādu darbu, to vidū arī daudzi visai nozīmīgi, kurus piedēvē slaveniem vīriem, bet pa­tiesībā tos rakstījuši mums nezināmi autori.»

Visa apokrifu literatūra, šis tautas naivo ticējumu un rosīgās iztēlei) veikums, ir pārliecinošs piemērs mūsu ap­rakstītajai procedūrai, kad autors paslēpjas aiz cienījama vārda. Jēkabam, Matejam, Pēterim vai Pāvilam piedē­vētie evaņģēliji, vēstules vai apokalipses patiesībā ir mums nezināmu kompilatoru darbi, kuros ar pārsteidzoši nekritisku pieeju sakopoti visi tolaik izplatītie nostāsti par mīļoto skolotāju.

Bet kā ir ar kanoniskajiem evaņģēlijiem un citiem Jaunās derības rakstiem? Kā mēs vēlāk redzēsim, jautā­jums par Jaunās derības atsevišķu grāmatu autoriem ir ārkārtīgi interesants. Pagaidām sacīsim tikai to, ka zināt­nieki no divdesmit septiņiem rakstiem deviņpadsmit uz­skata par citu autoru sacerētiem, nekā tas uzrādīts Jau­najā derībā. Turpināsim tomēr sekot pa to pētnieku pē­dām, kuri tieši šajā jautājumā ieguldījuši milzīgu darbu, ārkārtīgi lielu pacietību un nerimtīgu prāta piepūli, gū- dami pārsteidzošus rezultātus.

KĀPĒC MUITNIEKS LEVIJS NEUZRAKSTĪJA ATMIŅAS?

Par muitnieku Leviju, ko vēlāk iedēvēja par Ma­teju, rakstīts pirmajos trīs evaņģēlijos, kā arī «Apustuļu darbos». Viņš bija izcils vīrs starp divpadsmit apustuļiem un tāpat, ņemot vērā tā laika apstākļus, diezgan nepa­rasta figūra arī Jēzus mācekļu pulkā. Viņa godprātība un reliģiskā degsme redzama kaut vai no tā, ka viņš nešaubīdamies pameta samērā mierīgo muitas ievācēja darbu un sekoja Jēzum. Ekspluatētie ebreji muitniekus neieredzēja un uzskatīja tos par atkritējiem un tādiem cilvēkiem, kuri, kalpodami Romas pagānu impērijai, pār­kāpj ticības likumus. Marka evaņģēlijā lasāms: «Un, ga­rām iedams, viņš redzēja Leviju, Alfeja dēlu, pie muitas sēžam un tam saka: «Nāc man līdz!» Un tas cēlies gāja viņam līdz. Un notika, tam viņa namā pie galda sēžot, ka arī daudz muitnieku un grēcinieku sēdēja pie galda līdz ar Jēzu un viņa mācekļiem; jo to bija daudz, un tie staigāja viņam pakaļ. Un, kad rakstu mācītāji un fa­rizeji viņu redzēja ēdam ar grēciniekiem un muitnie­kiem, tad tie sacīja viņa mācekļiem: «Vai tad viņš ēd ar muitniekiem un grēciniekiem?» Un Jēzus, to dzirdējis, uz tiem saka: «Nevis veseliem ārsta vajaga, bet nevese­liem. Es neesmu nācis aicināt [atgriezties no grēkiem] taisnus, bet grēciniekus»» (2:14—17). Gandrīz identiskas

vietas sastopamas arī pārējos divos pieminētajos evaņ­ģēlijos (Mateja ev., 9:9, Lūkas ev., 5:27).

Baznīcas tradīcija par Jaunās derības pirmā evaņģē­lija autoru uzskata tieši šo Jēzus mācekli. Ar Matēju viņu identificē tādi baznīcas rakstnieki kā Papijs, Ire- nejs, Aleksandrijas Klēments, Eisebijs u. c., ar vārdu sa­kot, kopš 2. gadsimta vidus nostiprinājusies pārliecība, ka šajā evaņģēlijā lasāmais ir aculiecinieka stāstījums.

Uz kādiem argumentiem balstās tēze, ka Mateja evaņ­ģēlija autors patiesi ir tas Jēzus māceklis, kurš agrāk saucies par Leviju un kalpojis pie romiešiem par muit­nieku? No evaņģēlija satura izriet, ka viņš bijis ebrejs. Tikai ebrejs spētu tik droši un nekļūdīgi orientēties visos jautājumos, kas saistīti'ar jūdaisma samudžinātajām tra­dīcijām un jēdzieniem. Tāpat viņš ļoti veikli lieto Ve­cās derības terminoloģiju un neapšaubāmi labi izprot tā laika tiesu procedūru; to apliecina kaut vai tāds sīkums, ka viņš parasto tiesu atšķir no sinedrija.

Tālākos identifikācijas meklējumos tradicionālās tēzes aizstāvji nonāca līdz pārliecībai, ka Mateja evaņģēlija autoram vajadzējis būt palestīnietim. Pēc viņu dčmām, tikai tāds cilvēks, kurš tur dzimis un nodzīvojis ilgus gadus, varētu tik precīzi zināt attālumus starp atsevišķām apdzīvotām vietām un tik labi pazīt vietējo iedzīvotāju paražas. Matejs, piemēram, zinot, ka Kapernaumas tu­vumā atrodas muitnīca. Vēl vairāk — viņš lieliski iz­protot tā laika sarežģītās monetārās attiecības, bet, cik tas bijis grūti, liecinot fakts, ka apgrozībā toreiz vien­laikus bijušas trīs monetārās vienības: romiešu denārijs, grieķu drahma un ebreju sikls.

Diemžēl šīs argumentācijas vājums ir acīmredzams. Tādu ebreju, kuri pazina Vecās derības terminoloģiju un apstākļus Palestīnā, taču bija tūkstošiem, pat desmitiem tūkstošu, un ne tikai šis romiešiem kalpojošais muitnieks, kurš sekoja Jēzum. Visvājākais ir arguments ar muitnī­cas atrašanās vietu: lai pateiktu, kur tā atrodas, nemaz nevajadzēja būt muitniekam, jo to noteikti zināja visi tās nelaimīgie upuri tuvākā un tālākā apkaimē. Tas pats sakāms par Palestīnas apstākļu pazīšanu. Vai tad tikai muitnieks Levijs vien varēja zināt attālumus starp atse­višķām apdzīvotām vietām? }r taču fakts, ka pat diaspo- ras ebreji, kuri vairs lāgā neprata dzimto valodu, uzska­tīja par savu svētu pienākumu ne tikai finansiāli at­balstīt Jeruzalemes templi, bet arī personiski doties uz turieni svētceļojumos. Notika pat tā, ka Jeruzalemē tika uzceltas speciālas sinagogas, kurās atbraucēji viņiem sa­protamā valodā varēja griezties ar lūgsnām pie Ābra­hāma un Mozus dieva. Ceļinieki, kājām vai jāšus, pār­vietodamies pa Palestīnas ceļiem, neapšaubāmi ielāgoja tas topogrāfiju ne sliktāk par pastāvīgajiem iedzīvotā­jiem. Tādēļ mums ar nožēlu jākonstatē, ka visi šie argu­menti, kuriem vajadzētu pierādīt, ka Mateja evaņģēlija autors ir kādreizējais muitnieks Levijs, nesasniedz savu mērķi. Sīs versijas piekritējiem neatliek nekas cits, kā balstīties vienīgi un tikai uz tradīciju.

Bet tagad īsumā minēsim svarīgākos kontrargumentus, kas sastopami plašajā literatūrā, kura veltīta šai problē­mai.

Vispirms jautājums par valodu. Tradīcija apgalvo, ka Mateja evaņģēlijs uzrakstīts aramiešu valodā un tikai pēc tam pārtulkots grieķiski, bet sākotnējais teksts gājis zudumā. Taču filologi, pielietodami visjaunākās zinātnis­kās metodes, noskaidrojuši, ka šķietamais Matejs lietojis «koinē» valodu, lai gan vietumis vēstījuma audumā pa­vīd arī idiomātiski izteicieni un frāzes, kas raksturīgas tikai ebreju un aramiešu valodai. Taču «koinē» valodas plūdums šajā evaņģēlijā ir tik brīvs un dabisks, ka slēptā tulkotāja starpniecību šeit velti meklēt. Vai nomaļajā Palestīnas provincē dzīvojošais ebrejs — muitnieks Le­vijs, visapkārt dzirdēdams runājam aramiski, būtu va­rējis tik tekoši un veikli rakstos lietot grieķu valodu pat tādā gadījumā, ja viņam amata darīšanās vajadzēja tajā saprasties ar svešzemniekiem un saviem priekšnie­kiem?

Protams, šis arguments pārliecinās ne visus. Patiesību sakot, pats par sevi tas ir pārāk vājš, lai apgāztu tēzi, ka pārspriežamā evaņģēlija autors ir muitnieks Levijs. Taču to atbalsta citi, visai pārsteidzoši tekstoloģiski kritēriji. Bet šeit mums jau iepriekš jāvēršas pie lasītāju iztēles. Levijs, Jēzum tuvais māceklis, viens no divpadsmit apus­tuļiem, gatavojas rakstīt atmiņas par savu dievināto sko­lotāju. Kādām mūsu izpratnē tām vajadzētu būt, ar kā­dām īpatnībām raksturoties? Tās taču raksta aculieci­nieks, viens no tolaik jau nedaudzajiem cilvēkiem, kuri .personīgi pazinuši Jēzu, bijuši ar viņu kopā dienu un nakti, klausījušies viņa mācību, dzirdējuši viņa balsi, atceras katru sīkumu viņa ārējā izskatā. Šāda vienkārša un vaļsirdīga cilvēka rakstījumā taču vajadzētu just, ka Jēzus dzīves fakti viņam labi zināmi. Arī brīvā gaisotne, piesātinātība ar konkrētām epizodēm, emocionalitāte ne­apstrīdami liecinātu, ka autoru ar aprakstāmo personu vienojusi personiska pieredze. Viņš gluži vienkārši būtu uzrakstījis patiesību.

Diemžēl ir pavisam citādi. Jau D. F. Strauss, iedziļi­nājies šajā jautājumā, nešaubīdamies paziņoja: «Mateja evaņģēlija materiāls ir aizgūts, pat biogrāfijas faktus autors smēlies no citiem avotiem.» Bet vai tad aculieci­niekam — un tāds taču Levijs bija — būtu vajadzējis tik plaši izmantot svešu informāciju? Atsevišķo evaņģē- Jiju rašanās secību mēs aplūkosim turpmāk, taču jau tagad mums jāpasaka lasītājam, ka, pēc zinātnes atzinu­miem, par hronoloģiski vecāko uzskatāms nevis Mateja, bet gan Marka evaņģēlijs. Kādēļ mums nepieciešams šeit to pasvītrot? Tāpēc, ka no Marka evaņģēlija 661 panta Matejs savējā atkārto veselus 600 pantus. Turklāt ap 550 pantu viņš aizguvis no diviem citiem avotiem. Un tikai 436 pantus uzrakstījis pats. Tā ir pietiekami pārliecinoša statistika, lai konstatētu, ka Mateja evaņģēlijā nav atro­damas oriģinālatmiņas, bet tā ir vistipiskākā kompilā­cija.

Atlasīdams šos aizgūtos materiālus, Mateja evaņģē­lijā autors turklāt nav bijis ne pietiekami izvēlīgs, ne arī pārāk kritisks. Dažus nostāstus viņš izklāsta pa di­viem lāgiem, neapjēgdams, ka runa ir par vienu un to pašu gadījumu, kas tikai ņemts no diviem atšķirīgiem avotiem. Pārsteidzošs ir piemērs ar maizes sadalīšanas brīnumu, kurš atkārtojas divas reizes ar nelielu laika atstarpi. Jēzus divas reizes izdzen ļauno garu no apsēstā aklā un mēmā cilvēka, un tāpat divas reizes farizeji Jēzum pārmet, ka tas izdarīts ar Belcebula palīdzību.

Tajā tomēr sastopami ne tikai šādi, Strausa vārdiem runājot, dublēti, bet arī nostāsti, kuri doktrinālā ziņā cits citu izslēdz. Minēsim pāris piemēru, kuriem vērību piegriezis tāpat Strauss. Tā, izdziedinādams virsnieka kalpu, Jēzus nevilcinādamies palīdz pagānam (8:5—11), bet vēlāk, kad Tīras un Sidonas robežās kāda kānaāniešu sieva (Marks viņu nosauc par sīrofeniķieti) lūdz izdzie­dināt viņas meitu, ko apsēdi-? ļaunais gars. Jēzus liedzas to darīt, mācekļiem paskaidrodams: «Es esmu sūtīts vie­nīgi pie Izraēla cilts pazudušajām avīm» (15:24). Uz tā­lākiem lūgumiem viņš atbild: «Neklājas bērniem maizi atņemt un to nomest suņiem priekšā» (15:26). Šeit jā­paskaidro, ka tas bija diezgan nozākājošs apzīmējums, jo ebreji par suņiem saukāja visus, kas nepiederēja pie viņu tautas. Kad slimnieces māte tomēr neatlaižas un at­bild: «Tā gan kungs! Bet tomēr sunīši ēda no druskām, kas nokrīt no viņu kungu galda» (15:27), Jēzus galu galā viņai vairs neliedz palīdzību, taču sniedz to tikai pēc iekšējas pretestības un izmisīgām mātes lūgšanām.

Kutelīgais jautājums par attieksmi piet pagāniem Ma­teja evaņģēlijā izvirzās vēl pāris reižu. Izsūtīdams div­padsmit apustuļus, lai tie paustu viņa mācību, Jēzus tiem piekodina: «Nenoeita uz pagānu ceļa un neeita sa­mariešu pilsētā. Bet eita labāk pie Izraēla cilts pazu­dušām avīm» (10:5—6), taču tajā pašā laikā divās vietās (8:11 un 21:43) pasludina, ka, ņemot vērā ebreju neti­cību, tiks atgriezti pagāni. Un pašās evaņģēlija beigās sa­cīts, ka Jēzus tieši norādījis atgriezt un kristīt visas tau­tas: «Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami tēva, dēla un svētā gara vārdā» (28:19).

Šie pretrunīgie norādījumi, kurus evaņģēlija autors nekritiski apkopojis, nemaz nepapūlēdamies tos saskaņot, atgādina stratigrāfiskos slāņus arheoloģiskajos izrakumos. Tie iezīmē divus kristietības attīstības posmus: sākotnējo ebreju nacariešu sektas izolacionismu un vēlāko Pāvila universālis-tiskās idejas uzvaru, kad pagānu atgriešanas misiju sāka jau uzskatīt par paša Jēzus norādījumu un viņam mutē tika liktas šādai nostājai atbilstošas sen­tences.

Tātad par Mateju mēs jau kaut ko esam noskaidro­juši, un pirmām kārtām to, ka viņš bagātīgi un diezgan nekritiski izmantojis svešus avotus. Pilnīgi pietiek ar jau minētajiem faktiem, lai atzītu, ka viņš nav uzskatāms par Jēzus dzīves aculiecinieku. Bet ir vēl arī citi argu­menti, kas runā pret viņu. Neviens nevar noliegt, ka viņa evaņģēlijam nav nekā kopīga ar vēsturisku biogrā­fiju, pat antīko vēsturnieku izpratnē. Tie gan bieži savu varoņu mutē liek jo garas runas un intīmu atzīšanos, ko neviens nebūtu varējis dzirdēt, taču savā vēstījamā sa­glabā vismaz kaut kādu hronoloģisku secību. Bet Mateja evaņģēlijā pārsteidz hronoloģisko datu pilnīga ignorē­šana. Tā teksts iekļauts diezgan precīzi izstrādātos un si­metriskos literārās konstrukcijas ietvaros, vadoties no jau iepriekš iecerētas koncepcijas. Tas sadalās piecās dā­ļās, kurās sagrupētas piecas Jēzus runas par morāliem tematiem, pie kam katra no šim daļām izskan līdzīgi re­frēnam ar gandrīz identiskām leksiskām formulām (7:28; 11:1; 13:53; 19:1; 26:1).

Viena no šīm daļām ir slavenais «kalna sprediķis», kas uzskatāms par kristietības ētisko normu kvintesenci. - Pateicoties šim sprediķim, gūstam iespēju ielūkoties evaņ­ģēliju tapšanas slēptajā mehānismā. Mums zināms, cik svarīgu vietu tas ieņem kristietības tradīcijās, tāpēc jā­brīnās, ka, izņemot Mateju un daļēji ari Lūku, kurš šo sprediķi sniedz stipri saīsinātā versijā, pārējie evaņģē­listi to nemaz nepiemin.

Nekas cits neatliek, kā no šā fakta izdarīt šādu seci­nājumu: «kalna sprediķis», kas ir viena no visiespaidī­gākajām ainām Jēzus dzīvē un devis iedvesmu tik dau­dzām dzejnieku un gleznotāju paaudzēm, ir leģenda, iz­tēles auglis, literāra izdoma. Šajā sprediķī evaņģēlija autors izveidojis savos pamatos noslēgtu morāles ko­deksu un to ielējis mutē Jēzum. Viņš to komponējis tādā veidā, ka savācis vienkop visus tolaik apgrozībā esošus patiesus vai arī šķietamus Jēzus izteikumus. To mēs varam apgalvot pilnīgi droši, jo šos pašus izteiku­mus izmantojis arī Lūka, tikai nav tos sakopojis viena sprediķa konstrukcijas ietvaros, bet gan tādā veidā, kādā tos dzirdējis, izkaisījis pa visu sava evaņģēlija tekstu.

Mateja evaņģēlijs, kā redzam, ir rūpīgi pārdomāts traktāts, kura autors pazīst rakstnieka darba paņēmienus. To rāda ne tikai visa darba kompozīcija vai arī «kalna sprediķa» apzināti izkārtotais veidojums. Evaņģēlija tek­stā ir vēl daudz citu vietu, kas liecina, ka tā autors lielu uzmanību veltījis sava sacerējuma literārajai apda­rei. To rāda gan acīmredzamā vērība, kas veltīta vārdu atlasei, gan biežais dialogu un monologu pielietojums, bet par visu vairāk tādu stilisku figūru kā paralēlismu, kontrastu, atkārtojumu izmantošana. Ar vārdu sakot, tas viss, ko šodien nosaucam par satura beletrizāciju un sti­lizāciju.

Evaņģēliju lasot, pārsteidz autora atturība Jēzus lai­cīgās dzīves pārstāstījumā. Konkrētie biogrāfiskie fakti, kurus varam izlobīt no mitoloģisko un pasakaino brī­numu izklāsta, ir tik skopi, ka Jēzus dzīve, atskaitot

pāris sīkumu no bērnības un vēlākā perioda, paliek mums balts laukums. Kristiešu Bībeles zinātnieki attaisno autoru ar to, ka viņa nolūks neesot bijis attēlot Jēzus dzīvi, bet viņš rakstījis evaņģēliju kā apoloģētisku trak­tātu, lai pierādītu (galvenokārt ebrejiem), ka Jēzus ir pra­viešu pasludinātais mesija.

Tam varam piekrist. Tikai gribas pajautāt, vai šādu traktātu būtu spējis uzrakstīt apustulis Levijs. Ļoti jāšau­bās, vai vienkāršajam Kapernaumas muitniekam bijušas tādas literāras spējas.-Izšķīrēja nozīme taču ir mūsu jau agrāk izsacītajām šaubām. Vai uzticamais Jēzus līdzgait­nieks būtu uzrakstījis šādu traktātu gandrīz četrdesmit gadu pēc Jēzus dramatiskās krusta nāves, kad aculieci­nieku kļuva aizvien mazāk un vajadzēja no aizmirstības glābt to, kas vēl bija par Jēzu zināms? Vai patiešām Le­vijs nebūtu pirmām kārtām centies vienkārši pastāstīt to, ko pieredzējis kopā ar dievināto skolotāju, nevis pūlējies savākt ziņas no citiem avotiem, par hronoloģiju nerūpē­damies, iekļāvis tās sadomātās literārās kompozīcijās, bet pašam Jēzum licis turēt sprediķus, kādus viņš nekad nebija teicis? Negribas tam visam ticēt. Bet kurš gan tādā gadījumā būtu Mateja evaņģēlija autors?

Vairums zinātnieku uz šo jautājumu atbild, ka viņiem tas nav zināms. Ja runa ir par Mateja evaņģēlija uzrak­stīšanas laiku un vietu, tad atbilde ir vieglāka tajā ziņā, ka, dibinoties uz tekstā sameklētajiem norādījumiem, iespējams izdarīt zināmus loģiski pamatotus secinājumus. Šādā deduktīvu secinājumu ceļā noskaidrots, ka Mateja evaņģēlijs radies krietni vēlāk par 70. gadu, t. i., pēc Jeruzalemes tempļa nopostīšanas. Bībeles zinātnieki atka­rībā no savām kalkulācijām šo termiņu meklē laikposmā starp 85. un 110. gadu.

Šādam secinājumam pamatu dod vairāki apsvērumi. Vispirms pārspriežamajā evaņģēlijā atrodamas veselas četras norādes uz Jeruzalemes nopostīšanu. Tā kā, bū­dami racionālisti, mēs neticam, ka tā autors būtu gaiš­reģis un spētu paredzēt nākotni, tad mums jāsecina, ka evaņģēlijs varēja rasties tikai pēc 70. gada. Cita no­rāde, kas neapšaubāmi attiecas uz kristiešu vajāšanām ķeizara Domiciāna valdīšanas laikā (81.—96.), evaņģēlija tapšanas datumu nosaka vēl precīzāk. Uz vēlāku vēstu­res posmu norāda arī daudzi citi lingvistiski un tekstolo- ģiski argumenti, piemēram, kaut vai autora paustā vil­šanās par Jēzus Kristus otrreizējo atnākšanu, ko ar tādu nepacietību veltīgi bija gaidījuši pirmie kristieši.

Par evaņģēlija tapšanas vietu pētnieki ir dažādās domās. Vispirms tiek minēta Antiohija, kura pēc Jeruza­lemes nopostīšanas bija kļuvusi par kristietības galveno centru, tad vēl tādas Sīrijas_pilsētas kā Efesa vai Apa- meja un pat Aleksandrija Ēģiptē. Visām šīm pilsētām bija viena kopēja iezīme: tajās sastapās jūdaisma un helēnisma ietekmes, kuras, kā jau minēts, atradušas at­spoguļojumu Mateja evaņģēlijā.

Nav nekādu šaubu, ka Mateja evaņģēlija autors bijis diasporas ebrejs, kurš Veco derību uzskatījis par jeb­kuras patiesības alfu un omegu. Arī pārējo evaņģēliju autori, izmantojot Vecās derības citātus un pravietoju­mus, centās pierādīt, ka Jēzus bijis apsolītais mesija, taču Matejs šo metodi novedis līdz galējām robežām. Pēc viņa iznāk, ka viss, kas atgadījies Jēzus dzīvē, noticis tikai tādēļ, lai piepildītos svētajos rakstos paredzētais. Mesijas tēls gan iemieso sevī tik cildenu diženumu, kāds zemes virsū nav sastopams, taču patiesībā šīs metodes rezul­tātā rodas iespaids, ka Jēzus ir tikai pasīvs rīks jau iepriekš nosacītas, tātad predestinētas dieva gribas īste­nošanai. «Cilvēka dēls gan aiziet, kā par viņu rakstīts, bet vai tam cilvēkam, kas nodod cilvēka dēlu!» lasām Mateja evaņģēlijā (26:24). Arī pašam Jēzum, kā tas re­dzams no viņa izteikumiem, labi zināms, kāds liktenis viņu sagaida, jo tas paredzēts Vecās derības pravieto­jumos.

Evaņģēlija autors pasvītro skolotāja mācības eshato- loģiskos elementus, un viņa nākotnes skatījumā jaužama apokaliptiska nosliece. «Un tad cilvēka dēla zīme parā­dīsies pie debesīm, un tad visas ciltis virs zemes vai­manās un redzēs cilvēka dēlu nākam debess padebešos ar lielu spēku un godību» (24:30). Bet nākamajās rindās atrodam tipiski apokaliptisku pastarās tiesas aprakstu ar notiesāto un mūžīgai ugunij lemto grēcinieku drūmu no- tēlojumu, kurā tomēr arī kristietības pamatideja par mī­lestību pret saviem līdzcilvēkiem atradusi visaugstāko un spilgtāko izpausmi (25:31—46).

Jeruzalemes izpostīšanā autors, protams, redzēja ebre­jiem uzliktu scdu par to, ka viņi atraidījuši mesiju, kas cilvēcei nesis grēku izpirkšanu un dieva valstību zemes virsū. Šādos uzskatos atspoguļojumu rod aizvien asākas pretrunas un polemiskā cīņa, kas pēc Jeruzalemes izpostī­šanas izvērtās starp Kristus piekritējiem un ebrejiem. Cieši ar šo cīņu saistīti arī mēģinājumi reabilitēt Pilātu un viņa sievu, visu vainu par Jēzus notiesāšanu uzveļot vienīgi ebrejiem. Šim jautājumam vairāk vietas veltīsim vienā no nākamajām nodaļām, bet pagaidām apmierinā­simies ar šo lakonisko piebildi.

Matejam, tāpat kā Markam un Lūkam, Jēzus vispirms ir brīnumdaris dziednieks, kas ne tikai izārstē neglāb­jami slimos, bet arī pamodina mirušos. Pat izvadīdams ceļā divpadsmit apustuļus, Jēzus tiem uzdod ne vien pa­sludināt debess valstību, bet arī ārstēt sirdzējus un atmo­dināt miroņus.

Slimību izpratnē Jēzus neiet tālāk par sava laikmeta primitīvajiem priekšstatiem. «Izdzeniet ļaunos garus,» viņš pamāca apustuļus, un arī pats to dara. Visspilgtā­kais piemērs šajā ziņā ir dramatiskais gadījums, kad Jēzus izdziedināja divus apsēstos, kuri bija atraduši pa­tvērumu kapos Gerazas tuvumā. Jēzus no abiem sirdzē­jiem izdzina ļaunos garus un pēc šo garu lūguma atļāva tiem ieiet tuvumā ganošos cūku pulkā. Apsēstās cūkas sāka trakot, iegāzās no kraujas jūrā un noslīka, bet zau­dējumu cietušie pilsētas iedzīvotāji brīnumdarīgo dzie­dinātāju palūdza aiziet no viņu robežām.

Citiem brīnumdarbiem ar dziļāku nozīmi jāapliecina Jēzus pārdabiskās spējas, kas viņam piemīt kā dieva dēlam. Pie šīs kategorijas pieder tādi notikumi kā stai­gāšana pa ūdens virsu, brīnumainā maizes pavairošana un pieci tūkstoši cilvēku paēdināšana, vētras apsaukšana ezerā, kā arī visas ar Jēzus nāvi saistītās parādības: ze­mestrīce, Jeruzalemes tempļa priekškara pārplīšana divos gabalos un svēto augšāmcelšanos no miroņiem.

Tomēr Matejs un Lūka ir vienīgie, kas mums sniedz dažas ziņas par Jēzus bērnību. Tikai viņu evaņģēlijos mēs atrodam pasakainas burvestības pilno nostāstu par Marijas pasludināšanu, par brīnišķiem notikumiem, kas pavadījuši Jēzus piedzimšanu, par trim gudrajiem no austrumu zemes, par bērnu apkaušanu, svētās ģimenes bēgšanu uz Ēģipti un tās atgriešanos Nacaretē. Marks par šiem notikumiem neko nestāsta, tādēļ varam secināt,, ka tas viss ir tipiska vēlāka laika tautas teiksma, kādu ne mazums radies gadsimtu gaitā. Tam faktam, ka abi minētie autori Jēzus biogrāfijā iekļāvuši neapšaubāmu

tautas teiksmu, iai pastiprinātu tēzi par viņa dievišķīgo izcelsmi, bija tālejošas sekas. Pievilcīgajā ziemsvētku no­stāstā par dieva bērna dzimšanu izpaudās tautas slēp­tākie sapņi un ilgas, un tas kļuva par neizsmeļamu sa­jūsmas un daiļuma avotu daudzām dzejnieku, tēlnieku un gleznotāju paaudzēm, iedvesmojot tās tādu darbu ra­dīšanai, bez kuriem grūti iedomāties cilvēces vēsturi.

Mateja tendence kļūst skaidrāka, ja vērīgi ielūkoja­mies tajos evaņģēlija fragmentos, ko viņš aizguvis no Marka. Izrādās, ka tie pakļauti noteiktai modifikācijai. Tā, Matejs aizvien tiecas sacildināt Jēzus tēlu, rādīdams viņu kā visvarenībā un labestībā pilnīgu cilvēku. Šajā nolūkā viņš noklusē tās Marka evaņģēlijā aprakstītās ainas, kur Jēzus izturas skarbi pret spitālīgo vai ļaujas dusmām. Ar tādiem pašiem izskaistinājumiem sastopa­mies apustuļu portretos: piemēram, Marks viņus rādījis kā sīkumainus cilvēkus, kuri savā garā nav pacēlušies līdz Jēzus mācībai. Lai pēcnācēju acīs saglābtu viņu prestižu, Matejs šos tēlus acīmredzami atmaidzina un notušē (Mateja ev., 16:5—12; Marka ev., 8:14—21).

Ja vēl piebilstam, ka tieši Matejs un atkal tāpat Lūka sniedz atšķirīgu Jēzus dzimtas ģenealoģiju, lai atbilstoši Vecās derības pravietojumiem pierādītu viņa izcelsmi no «Dāvida nama», tad kļūst skaidrs Mateja evaņģēlija vadmotīvs. Jēzus tajā attēlots kā mesija ar pārdabiskām īpašībām, kurš cildenā un sakrālas cieņas pilnā tonī slu­dina savu mācību. Šī kristiešiem neaizmirstamos evaņģē­liju pantos ietvertā mācība rāda apbrīnojami skaistu un pilnīgu Jēzus tēlu. Atcerēsimies kaut vai «Astoņus svē­tījumus» un virkni citu aforistisku ētiska rakstura pamā­cību, kas kļuvuši par kaut ko līdzīgu kristietības pamat- saukļiem. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka Renāns no­saucis Mateja evaņģēliju par viscildenāko grāmatu pa­saulē.

KAS BIJA EVAŅĢELISTS MARKS?

Ja ticam tradīcijai, tad hronoloģiskajā ziņā visve­cākā evaņģēlija autors identificējams ar to pašu Jāni Marku,1 kuru mēs pāris reižu sastopam Jaunajā derībā. No lakoniskām piezīmēm varam secināt, ka Marks cēlies

no turīgas jeruzalemiešu ģimenes, droši vien bijis labi izglītots un, jādomā — lai gan noteikti mēs to nezi­nām, — pārvaldījis grieķu un latīņu valodu. Viņa mātes Marijas māja patvērumu atradis Jēzus ar savu galiliešu mācekļu pulciņu, un turpat noticis pēdējā vakarēdiena akts.

Daži Bībeles zinātnieki domā, ka Jānis Marks runā par sevi pašu, kad viņš Eļļas kalna traģiskajā epizodē ievij nostāstu par kādu noslēpumainu drosmīgu jaunekli, kurš nepamet Jēzu, kā to aiz bailēm dara pat vistuvākie mācekļi, bet nelielā attālumā seko Jēzum,, kaut gan vi­ņam draud apcietināšana. Kad arī viņu grib satvert, jau­neklis glābjas tādā veidā, ka izraujas sihhedrija ben­dēm, viņu rokās pamezdams apmetni, kurā bija ietinies, un kails pazūd Ģetzemanes dārza tumsā.

Atzīdami, ka šis Jānis Marks ir evaņģēlija autors, mums jāatzīst, arī tas, ka viņš ne vienu reizi vien ticies ar Jēzu un tālab bijis aculiecinieks vairākiem notiku­miem Jēzus dzīves pēdējās dienās.

Raksturīgu sīkumu par Marku mēs uzzinām no «Apus­tuļu darbiem». Tur sacīts, ka viņš bijis tuvs radinieks Barnabam — tam pašam Kipras «helēnistam», kurš kopā ar apustuli Pāvilu vairākkārt devās misijas ceļojumos. Droši vien šīs radniecības dēļ Marks viņus pavadīja arī braucienā uz Kipru un Mazāziju. Šis ceļojums tomēr bei­dzās ar nepatīkamu starpgadījumu Pergē. Pamfilijas no­vadā Marks saķildojās ar Pāvilu, pēkšņi pārtrauca ce­ļojumu un atgriezās Jeruzalemē. Tā viņi arī neķad vairs neizlīga. Kad Antiohijā radās jauna misijas ceļojuma plāns un Barnaba atkal gribēja ņemt līdzi Marku, Pāvils, atcerēdamies nepatīkamo notikumu Pamfilijā, tam nepie­krita. Vārdu apmaiņā, viens uz otru apvainojušies, kād­reizējie kopējo misijas braucienu biedri nolēma šķirties un rīkoties katrs atsevišķi. Pāvils devās ceļā ar kādu citu, bet. Barnaba kopā ar Marku aizbrauca uz savām mājām Kiprā. Pēc šī jūras brauciena Barnaba pagaist aizmirstības miglā, jo viss, kas kopš šīs reizes par viņu stāstīts, pieskaitāms jau teiksmām.

Marka mātes Marijas mājā droši vien bija iegriezies arī Pēteris. No «Apustuļu darbiem» (12:12—17) skaidri redzams, ka Pēteris tur bijis gaidīts ciemiņš. Kad 41.— 44. gadā Agripas valdīšanas laikā viņš ticis apcietināts, bet vēlāk eņģelis viņu atbrīvojis, Pēteris tūlīt devies uz Marijas māju. Tur viņu sagaidījuši ar atplestām rokām un no visas sirds priecādamies.

Pēc vairāk nekā desmit gadiem, Nerona valdīšanas laikā (54.—68.), Pēteris un Marks atkal satikušies Romā, kur toreiz pastāvējusi jau prāva ebreju un Kristus pie­kritēju kolonija. Viņi, protams, viegli atjaunojuši veco pazīšanos no Jeruzalemes laikiem. Tā kā Pēteris pratis tikai aramiešu valodu, Marks, labi pārvaldīdams grieķu un latīņu valodu, piedāvājies viņam būt par sekretāru un tulku. Šajā kopdarbā tad arī radies evaņģēlijs, kuru Marks uzrakstījis jau pēc Pētera nāves.

Cik daudz šajos nostāstos patiesības un kāds ir zi­nātnes viedoklis? Vai. patiesi Marks ir evaņģēlija autors? Balstoties uz materiāliem, kādi šobrīd ir zinātnes rīcībā, nav iespējams noteikti ne apgalvot, ne arī noliegt, ka Marks būtu viņam piedēvētā evaņģēlija autors. Tiesa, Pēteris pirmajā vēstulē dēvē Marku par savu dēlu, un no tās satura izriet, ka viņi vienā laikā uzturējušies Romā (Apustuļa Pētera 1. vēstule, 5:13), tikai nelaime tā, ka pētnieki apšauba šās vēstules autentiskumu.

Romas katoļu baznīcas tradīcija apgalvo, ka Marka evaņģēlijs radies Romā. Ņemot vērā t. s. tekstoloģiskos kritērijus, varam tam piekrist. Kādi ir šie kritēriji? Vis­pirms vērīgs lasītājs bez grūtībām pamanīs, ka šis evaņ­ģēlijs domāts galvenokārt jaunatgrieztajiem no pagānu vidus, bet ne ebreju kristiešiem. Par to, starp citu, lie­cina fakts, ka evaņģēlija tekstā iespraustie vārdi ara­miešu valodā aizvien tiek pārtulkoti grieķiski, turklāt, pieminot ar jūdaismu saistītās paražas un rituālus, autors uzskata par nepieciešamu tos izskaidrot, kas, protams, nebūtu bijis vajadzīgs, ja viņa lasītāji būtu tikai ebreju cilmes kristieši. Uz latīņu vidi, tātad Romu, norāda arī diezgan daudzie latīnismi un tipiski romisku izdarību ap­raksti. Uzkrīt arī tas, ka autors daudz retāk nekā citi evaņģēlisti atsaucas uz Mozus likumiem un Bībeles pra­vietojumiem. Acīmredzot viņš apzinājies, ka šāda veida argumenti nebūs pārliecinoši cilvēkiem, kuri auguši he­lēnisma un Romas tradīciju garā un kuriem Vecā derība vispār nav bijusi pazīstama.

Kā jau mēs teicām, nav nekādu datu, kuri ļautu ap­stiprināt vai noliegt, ka pārrunājamā evaņģēlija autors būtu Jānis Marks. Daudz svarīgāks tomēr ir jautājums, vai autors neatkarīgi no tā, kādā vārdā viņš sauktos, pa- tieši ir bijis Pētera sekretārs un vai evaņģēlijā viņš pre­cīzi izklāstījis Pētera domas un mācību. Baznīcas tradī­cija — atkārtojam — par šīs versijas pareizību ir tik pārliecināta, ka reizēm pat runā un raksta par Pētera evaņģēliju.

Taču vairāki pētnieki nonākuši pie atziņas, ka Marka evaņģēlija autors nav varējis būt Pētera sekretārs. Uz kādiem pierādījumiem viņi balsta savu spriedumu? Vis­pirms viņi pievērš uzmanību tam, ka Marka evaņģēli­jam piemīt izteiktas kompilācijas iezīmes un līdz ar to tas dibināts uz dažādiem mutvārdu un rakstu avotiem. Turklāt tas nesniedz Jēzus dzīves aprakstu, bet par savu uzdevumu uzskata noteiktu teoloģisku doktrīnu propa­gandu, tāpēc būtībā tas ir tipisks katehēzes rakstura darbs. Pētera sekretārs nekad ko tādu neuzrakstītu, jo tas būtu pretrunā ar veselo saprātu. Padomāsim par dzī­ves apstākļiem, kādos šim evaņģēlijam būtu vajadzējis tapt. No vienas puses, mēs sastopamies ar jau vecu, diez­gan vientiesīgu apustuli, kādreizēju Galilejas zvejnieku, par kuru zinām, ka viņš ir visai godājams, bet neiz­glītots cilvēks. Tāpēc ne jau viņu Jeruzalemes nacarieši izvēlēja par savu draudzes vecāko, bet gan Jēzus brāli Jēkabu Taisnīgo, kaut arī tas nemaz nebija piederējis pie Jēzus mācekļiem. Kopš skolotāja krustā sišanas jau bija pagājis daudz gadu. Vai šādos apstākļos Pēteris va­rēja neļauties tīri personīgu atmiņu izklāstam par tām dienām, ko viņš aizvadījis kopīgi ar mīļoto skolotāju, ne­runāt par viņa dzīvi, viņa izskatu un viņa ģimeni, ar vārdu sakot, par visu, kas parasti ir atmiņu galvenais saturs?

No otras puses, iedomāsimies Pētera tā dēvēto sekre­tāru. Vai patiesi viņam tik sveša būtu jebkura cilvēciska zinātkāre, ka viņš noklusētu šāda veida atmiņas, ja vien tās no Pētera muteS būtu dzirdējis? Cilvēka iedabas ele­mentāra pazīšana neļauj mums noticēt šādai iespējai, jo vairāk tāpēc, ka tieši šajā laikā tieksme tuvāk iepazīt Jēzus dzīvi visos tās aspektos viņa piekritēju vidū bija sasniegusi tādu pakāpi, ka robus Jēzus dzīves pārstāstos sāka aizpildīt ar visādām teiksmām.

Ir vēl citi, tikpat svarīgi pierādījumi, kas liek apšau­bīt tēzi, ka evaņģēlija autors bijis apustuļa sekretārs, un proti, tuvāk analizējot evaņģēlija tekstu, rodas iespaids, ka viņš nemaz nav labi pazinis Pētera domāšanas veidu, kurš, kā tas mums no citiem avotiem zināms, palicis uz­ticīgs jūdeokristietībai.

Runa ir par to, ka šajā evaņģēlijā skaidri jūtams Pā­vila iespaids, tātad tas atspoguļo situāciju, kāda izveido­jās daudz gadu pēc Pētera nāves, kad, pārvarot ilgga­dīgu panīkumu, Pāvila ietekme sāka atdzimt Kristus pie­kritēju vidū.

Tiešā pāvilisma iespaidā Marka evaņģēlija autors visai dramatiskā vēstījumā pūlas pierādīt, ka Jēzus ir dieva sūtīts un brīvprātīgi uzņēmies nāvi un ciešanas, lai izpirktu pasaules grēkus. Tādā veidā tika dota atbilde visiem tiem, kuri izvirzīja sev urdīgo jautājumu, kā gan mesija un dieva dēls varēja ļauties tādiem pazemoju­miem un mirt kauna nāvē pie krusta. Zīmīgs ir arī fakts, ka Marka evaņģēlijā vēl skaidri neizpaužas augšāmcel­šanās ideja. No oriģinālteksta mēs uzzinām vienīgi to, ka Jēzus kapā vairs nav bijis atrodams un viņš ar sa­viem mācekļiem tikšoties Galilejā. Un tas ir viss! Tāpēc ka evaņģēlija noslēguma fragmentu, kur izklāstīts, kā Jēzus uzmodies no miroņiem un pacēlies debesīs, visi pētnieki bez izņēmuma atzīst par iespraudumu, ko sākot­nējā tekstā daudz vēlāk iestarpinājis kāds cits, un šis apstāklis vēlreiz pierāda, ka Marka evaņģēlijs ir kompi­lācija.

Iebilstot tēzei, ka evaņģēlija autors bijis Pētera sekre­tārs un viņa domu paudējs, vēl varētu minēt tās autora savdabīgo attieksmi pret apustuļiem. Bet šī attieksme ir tāda, ka Matejs, kurš no Marka evaņģēlija smēlies pil­nām riekšām, uzskatījis par vajadzīgu to koriģēt, mīk­stinot un notušējot raksturojumus, kādus Marks sniedzis apustuļiem. Jēzus noliegšana, ko Pēteris izdarījis sined- rija pagalmā, un viņa rūgtā nožēla Marka evaņģēlijā gan vēl sniegta kā apustuļa dziļi personiska traģēdija, taču šajā satriecošajā ainā jau pierādīts arī viņa rak­stura vājums. Pārsteidzošs ir vēl tas, ka apustuļi savu skolotāju pamet jau Eļļas kalnā, bet pēc tam vairs vis­pār neparādās .darbības arēnā. Viņi neiedrošinājās no­stāties zem krusta, pie kura mira viņu mīļotais skolotājs; mirušā miesas aprūpēja svešs cilvēks, Jāzeps no Arima- tijas, bet ar smaržu zālēm pie viņa ieradās tikai sievie­tes, kuras par Jēzu bija rūpējušās viņa dzīves laikā. Pār­steidzošā mācekļa prombūtnes fakta pasvītrojums atgā­dina kaut arī netiešu, bet apzinātu apsūdzību: Jēzus mirst svešu, vienaldzīgu cilvēku vidū pēc tam, kad vistuvākie mācekļi viņu atstajuši savam liktenim.

Marka evaņģēlijā Jēzus ir mesija, bet mācekļiem, neraugoties uz pierādījumiem par viņa pārdabiskajām spējām, tas nav zināms. Un nav zināms tāpēc, ka Jēzus viņiem nebija atklājies kā mesija. Sādi izgaismodams no­tikumus, evaņģelija autors nonāk diezgan paradoksālā situācijā. Viņš lasītājam nevarēja izklāstīt savu doktrīnu, neatklājis to_, kas Jēzus mācekļiem bija palicis noslē­pums. Tādejādi evaņģēlija autors un mēs, lasītāji, zinām par Jezu vairak nekā viņa vistuvākie mācekļi. Līdz ar to mācekļu raksturojums nav iznācis diezcik glaimojošs. Sajā versijā viņi parādās_ kā neattīstīti, mazdūšīgi ļau­tiņi, kuri vispār nav pacēlušies līdz uzdevumiem, kādi tos gaida nākotnē.

Liekas, ir pilnīgi izslēgts, ka tik kritisku spriedumu par apustuļu lomu Jēzus dzīvē un jo sevišķi ciešanu dienās_ savam sekretāram būtu iedvesis Pēteris. Drīzāk jādomā, ka šādā vērtējumā atbalsojušās nesaskaņas, kādas tajā laikā pastāvēja starp pāvilisma piekritējiem, no vienas, un tradicionālās, ar jūdaismu saistītās kristie­tības pārstāvjiem, no otras puses, starp Pāvila mācību un uzskatiem, ko pauda apustuļu tiešie mantinieki. Pro­tams, šodien mums vairs nav iespējams noskaidrot, vai šī versija par apustuļu lomu bija tendencioza, vai arī tā atbilda patiesībai.

Bībeles pētnieku argumenti, kurus mēs šeit izklāstām ļoti saīsinātā veidā, ļauj izdarīt šādus secinājumus:

1) pat ja Marks ir bijis Pētera sekretārs, viņš tomēr ne­varēja uzrakstīt evaņģēliju, kurš viņam tiek piedēvēts;

2) īstais evaņģēlija autors mums nav zināms; 3) aptu­veni 2. gadsimtā par anonīmā evaņģēlija autoru sāka uzskatīt Marku, dibinoties uz to, ka tas radies Romā, tātad tajā pašā pilsētā, kur pēc tradīcijas esot uzturējies Pēteris un izklāstījis savus uzskatus sekretāram, kura vārds bijis Marks. Bija neizbēgami, ka divi fakti, un proti, evaņģēlija uzrakstīšana Romā un Pētera uzturē­šanās tur kopā ar savu sekretāru, tika loģiski sasaistīti; 4) mums jau zināms, ka Marka evaņģēlijs ir kompilā­cija, kas balstās uz dažādiem avotiem, tāpēc nav izslēgts, ka tur ietilpināti arī tādi teksti, kuri tradicionāli tiek piedēvēti tieši Pēterim un mūsu rokās nonākuši ar Marka starpniecību. Noslēgumā tomēr jāpiezīmē, ka šo secinā­jumu vērtība ir relatīva, jo — kā mēs vēlāk redzēsim — daudzi zinātnieki Pētera uzturēšanos Romā uzskata par leģendu.

Marka evaņģēlijā pilnīgi noklusēta Jēzus piedzim­šana, kā arī ar to saistītās pārdabiskās parādības, par kurām tik aizraujoši stāsta Matejs, bet jo sevišķi Lūka. Tas pierāda, ka šī krāsās dzirkstošā tipiskā tautas teiksma» radusies vēlāk, bet tajā laikā, kad iedomātais Marks rakstīja savu teoloģisko traktātu, Romā vēl nav bijusi pazīstama. Ir grūti iedomāties, ka Marks to neizmantotu, ja vien tā viņam būtu bijusi zināma. Tā kā visas viņa pūles bija veltītas Jēzus dievišķīguma pierādīšanai, tad Markam nebūtu bijis grūti saskatīt, cik ļoti noderīgi šā­dam nolūkam ir līdzīgi nostāsti. Viņš taču uzskaita ve­selus divdesmit Jēzus brīnumdarbus, kuru atbalsis bija plaši izskanējušas visā Galilejā un Jūdejā.

Marka evaņģēlijs nav uzrakstīts ar ievingrinātu lite­rāta roku. Tā valoda ir vienkārša, nenogludināta, vie­tumis pat neizkopta un raupja, bfet nabadzīgais grieķu vārdu krājums liecina par autora ne visai augsto izglī­tību. Tāpat darba kompozīcija kopumā vērtējama nega­tīvi. Vēstījuma struktūra ir tik saraustīta un vaļīga, ka tas viss drīzāk atgādina savstarpēji nesaistītu epizožu sa­virknē jumu.

Atsevišķu notikumu hronoloģiskā secība iezīmēta visai mehāniski ar tādiem apzīmējumiem kā «pēc tam» vai «tad notika, ka . . .». Dažu notikumu apraksti ieskicēti pavirši un nepārdomāti. Tā, piemēram, lasīdami nostāstu par Jaira meitiņas pamodināšanu no miroņiem, mēs tikai pašās beigās uzzinām, ka runa ir par divpadsmit gadus vecu bērnu, jo autors tikai it kā pēdējā brīdī atcerējies šo svarīgo faktu un tad arī vienkārši piekabinājis to sa­vam stāstījumam. Bet pavisam citāds izskatās šā paša notikuma literārais pasniegums Lūkas evaņģēlijā!

Kompozicionālās koncepcijas trūkuma dēļ materiāla izkārtojumā jūtams drastisks nesamērīgums, jo gandrīz vesela trešdaļa stāstījuma veltīta notikumiem, kas risinā­jušies pēdējā nedēļā pirms Jēzus nāves.

Taču, neraugoties uz to, Marka evaņģēlijs salīdzinā­jumā ar visiem pārējiem atstāj visdziļāko iespaidu. Šajā lakoniskajā, skarbajā un vienkāršajā stilā rakstījis kvē­las un dziļas ticības iedvesmots cilvēks. Ar skopiem iz­teiksmes līdzekļiem viņš spējis paust sāpes, cildinājumu, bērnišķīgu prieku un izbrīnu par Jēzus brīnumdarbiem, kuri evaņģēlistam šķituši viņa dievišķīgumam vispārlieci­nošākais pierādījums. Turklāt autoram piemīt dzīva iz­tēlē, un viss, ko viņš apraksta, pulsē ar patiesu dzīves speķuAr vārdu sakot, tas ir savdabīgs un talantīgs stāstītājs, kurš dziļi tic visam aprakstītajam.

Marka evaņģēlijs ir īsākais no Jaunās derības evaņģē­lijiem. Jēzus dzīve no kristīšanās līdz krusta nāvei un augšāmcelšanās brīdim sniegta itin kā blīvā piesātinā­tībā, ar lieliem saīsinājumiem, un tā taisni galvu reibi­nošā tempā tiecas pretim dramatiskajam atrisinājumam. Sim straujajam darbības plūdumam piemīt kaut kas ne­reāls, taču, no otras puses, tas izceļ šo notikumu satrici­nošo dramatiskumu, sacildinātību un visaptverošo sim­boliku. Tāpēc Marka evaņģēlijs allaž ir bijis un paliek augstākā mērā valdzinošs sacerējums.

PĀVILA UZTICAMAIS BIEDRS LŪKA

Par Jaunās derības trešā evaņģēlija autoru mums ir daudz vairāk konkrētu ziņu nekā par pārējiem evaņ­ģēlistiem. Pēc visa spriežot, viņš bijis Antiohijas grieķu tautības iedzīvotājs, kurš tāpat kā daudzi citi viņa tau­tas brāļi, pārgājis kristiešu ticībā. Viņa vārds bija Lu- kioss, taču kristieši viņu iedēvēja par Lūku. Daži vēstur­nieki domā, ka Lūka bijis vergs, kuram kāda turīga an- tiohiešu ģimene dāvājusi brīvību. Pēc nodarbošanās Lūka bijis ārsts, taču, kā apgalvo tradīcija, aizrāvies arī ar glezniecību un labi piepratis tieslietas. Antiohija tolaik bija viens no svarīgākajiem grieķu kultūras un helēnisko kultu centriem. Šajā lielajā un spožajā pilsētā radās viena no svarīgākajām jaunās ticības draudzēm, kas kris­tietības izveidošanā spēlēja svarīgu lomu. Grieķu kultū­ras garā audzinātais un izglītotais Lūka, pāriedams jau­najā ticībā, kļuva par dedzīgu un dziļi pārliecinātu tās piekritēju, jo jūtīgi uztverdams visu, kas kristietībā bija cilvēciski patiess, dzejisks un teiksmaini brīnišķīgs.

Antiohijā bieži uzturējies arī Pāvils. Lūkam tūlīt iepa­tikās šis neizskatīgais Tarsas ebrejs, kurš prata pārsteigt un valdzināt ar savu kvēlo, dedzīgas aizrautības apga-

roto prātu. Lūka piedalījās daudzos Pāvila misijas ce­ļojumos, un, kad viņš ķērās pie spalvas, drīz vien kļuva redzams, cik dziļa ir drauga idejiskā ietekme. Tā izpau­dās tik spilgti, ka daži baznīcas rakstnieki, piemēram, Irenejs un Jānis Zeltamute, Jaunās derības trešo evaņģē­liju nešaubīdamies piedēvēja Pāvilam. Kā zināms, Lūka uzrakstījis arī «Apustuļu darbus», kas veltīti galvenokārt Pāvilam un agrīnās kristietības vēsturei.

Vairāki Bībeles zinātnieki izteikuši šaubas, vai patiesi Lūka būtu uzskatāms par evaņģēlija autoru, starp citu, dibinādamies uz to, ka, viņuprāt, tas radies tikai 2. gad­simta sākumā. Šāds līdz galējībai novests ekstremāls uz­skats tomēr neapstiprinājās, un tāpēc mēs tuvāk ar to nenodarbosimies. Kā tad būtu datējams trešais evaņģē­lijs? Tā kā 21. nodaļā pieminēta Jeruzalemes izpostīšana, tad tas nevarētu būt sarakstīts pirms 70. gada. Bet kad īsti pēc šīs liktenīgās katastrofas? Šoreiz mums iespējams uz šādu jautājumu dot diezgan noteiktu atbildi. Evaņģē­lija tekstā sastopami norādījumi, kas neapšaubāmi at­tiecas uz kristiešu vajāšanām ķeizara Domiciāna valdīša­nas laikā. No otras puses, uzkrītošs ir tas fakts, ka evaņ­ģēlijā nekur nav pieminētas apustuļa Pāvila vēstules, lai gan sākumā runa ir par avotiem, kas satur Jēzus dzī­ves aprakstus. Domiciāns valdījis no 81, līdz 96. gadam, bet Pāvila vēstules, kā tas mums jau zināms, uz ilgāku laiku nokļuva aizmirstībā un no jauna atkal parādījās tikai 95. gadā. Tātad secinājums ir skaidrs: trešajam evaņģēlijam vajadzēja rasties ne vēlāk kā 95. gadā. Evaņģēlija autoram Lūkam tajā laikā jau vajadzēja būt krietni gados.

Lai saprastu Lūku, jāņem vērā, kādu mērķi viņš sev bija nospraudis, rakstot evaņģēliju. Tas bija laiks, kad kristietību Romas impērijā uzskatīja par noziegumu, jo kristieši atteicās izrādīt dievišķīgu godu ķeizaram, kā to prasīja Romas likumi. Taču vajāšanām, izņemot Nerona asiņainos ekscesus, parasti bija gadījuma raksturs. Tās pastiprinājās tikai Domiciāna valdīšanas laikā. Kristiešus izsūtīja uz tālām nomalēm un konfiscēja viņu mantu. Lūka uzņēmās grūtu uzdevumu — pierādīt, ka kristieši nav valsts ienaidnieki, un šajā nolūkā viņš citu pierādī­jumu vidū min faktu, it kā jau Pilāts būtu nonācis pie atziņas, ka Jēzus ir nevainīgs un impērijai nekaitīgs cil­vēks. Un, ja jautājumā par Jēzus lomu arī pastāv, kādas domstarpības, tad, viņaprāt, pie tā vainojami ebreji, kuri Jēzu kā vienkāršu noziedznieku notiesājuši uz krusta nāvi.

Atbilstoši šim apoloģētiskajam nolūkam Lūka tad nu nri izklāsta Jēzus mācību un darbību. Kristietība viņa versijā nav hermētiska ebreju sekta, bet tai ir universāls raksturs. Jēzus ir dziednieks un sludinātājs, kurš mīl visu cilvēku cilti, atvieglina tās ciešanas un izpērk tās sākotnējo grēku. Lai pasvītrotu Jēzus universālo lomu, Lūka viņa ģenealoģiju atvedina no visas cilvēces pirm- tēva Ādama, bet ne tikai no Ābrahāma, kā to dara Ma­tejs. Simeans, ieraudzījis Jēzus bērnu Jeruzalemes templī, sveic viņu kā glābēju, kurš pestīšanu «sataisījis visiem ļaudīm» (2:31). Šauro ebrejisko partikulārismu gan bija nosodījis jau Jānis Kristītājs, bet Jēzus divkārt pasvīt­rojis, ka viņš nācis ciest un no miroņiem augšāmcelties par svētību visām tautām (13:29; 24:47).

Lūkas veidotais Jēzus tēls pilns dievišķīgas līdzjūtī­bas pret visiem nelaimīgajiem un likteņa nomāktajiem cilvēkiem, taču vienlaikus nepielūdzami bargs pret tiem, kuri ar savu bagātību iedomīgi pačeļas pāri citiem. No līdzībām par žēlsirdīgo samarieti, par pazudušo dēlu un par grēku atlaišanu netiklei daudzas paaudzes mācīju­šās mīlēt savus līdzcilvēkus, būt žēlsirdīgiem un pazemī­giem. Citas līdzības, jo sevišķi par bagāto vīru un Lā- caru, par bagāto jaunekli un atraitnes grašiem, tāpat no­tikumus ar tirgoņu izdzīšanu no tempļa, rāda Jēzu kā mazo ļaužu kvēlu aizstāvi un bargu tiesas spriedēju pār privileģētajiem, ar vārdu sakot, kā radikālu sabiedrisku uzskatu paudēju. Tomēr Lūka neaizmirst sava evaņģē­lija galējo apoloģētisko mērķi: viņa skaidrojumā Jēzus pasludinātajai dieva valstībai nav nekā kopēja ar šo pasauli, bet tā izpaudīsies kā cilvēces garīgā atdzimšana. Līdz ar to viņš atspēko pārmetumu, ka kristieši tīkojot gāžt impēriju un radīt paši savu laicīgu valsti. Lūkas evaņģēlijā Jēzus saka: «Dieva valstība nenāk ārīgi re­dzamā veidā. Nevarēs sacīt arī tā: redzi, še viņa ir vai tur — jo redziet, dieva valstība ir iekš jums» (Lūkas ev., 17:20—21). Tāpat sentencē: «Tad nu dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un dievam, kas dievam pieder,» Jēzus nepārprotami pasvītro savu lojālo attieksmi pret Romas impēriju.

Lasīdami Lūkas evaņģēliju, mēs tajā manām divas pamattendences. No vienas puses, šeit ir dziļi vēstījuma pamatos ieausts polemisks pavediens, bet, no otras —t autora emocionālā attieksme pret aprakstītajiem noti­kumiem, attieksme, kuru iezīmē neparasts sirsnīgums, lirisms un liela pieķeršanās dievišķīgajam skolotājam. Evaņģēlista sniegtais Jēzus tēls aizkustina ar dziļu lab­sirdību un krietnumu, jo viņš izdziedina vārgdieņus un pamāca nomaldījušos, vadīdamies vispirms no mīlestības un sirds labestības pret saviem līdzcilvēkiem. Tādējādi Lūkas evaņģēliju raksturo maiguma, iecietības uri cil­vēku vājību izpratnes gaisotne. Šajā cilvēkmīlas pārpil­najā pasaulē īpaša vieta ir pat sievietēm un bērniem. Jēzus atzīst sieviešu tiesības uz patstāvīgu garīgu dzīvi, bet, kad viņa mācekļi grib atraidīt bērnus, kuri cenšas piekļūt Jēzum, viņš saka aizkustinoša sirsnīguma pilnos vārdus: «Laidiet bērniņus pie manis un neliedziet tiem, jo tādiem pieder dieva valstība» (Lūkas ev., 18:16). Tas ir trūkumcietēju un likteņa piemeklēto, labas gribas cil­vēku evaņģēlijs. Un reizē brīdinājums bagātniekiem, pret kuriem vēršas epigrammatiskais Jēzus izteiciens: «Jo vieglāk ir kamielim iet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet dieva valstībā» (Lūkas ev., 18:25).

Bībeles zinātnieki atzīst, ka Lūkas evaņģēlijs ir vis­dzejiskākais un mākslinieciskākais no visiem evaņģēli­jiem. Šajā atziņā ir daudz taisnības. Pateicoties evaņģē­lija autora mīlai pret dzeju, līdz mūsu dienām saglabā­jušās daudzas pirmo kristiešu himnas, kuru nav citos evaņģēlijos un kuras kļuvušas par patiesu kristietības rotu.

Ar Lūkas dzejiskajām nosliecēm daļēji izskaidrojams no psiholoģiskā viedokļa paradoksālais fakts, ka viņš, šķiet, būdams visizglītotākais no visiem evaņģēlistiem, savā vēstījumā par Jēzus piedzimšanu sakopojis vairāk brīnumainu nostāstu nekā viņa priekšteči. Zināmā mērā tas izskaidrojams ar Jēzus mitoloģizācijas procesu, kurš šajā laikā jau bija pavirzījies krietni tālāk uz priekšu nekā tad, kad bija darbojušies Marks un Matejs. Taču pati Jēzus deifikācija mums nepavisam neizskaidro to, kāpēc Lūka tik nekritiski savā evaņģēlijā savācis šīs aiz­kustinoši vientiesīgās, vienkāršās, tautas vidū radušās baumas, mutvārdos izplatītās pasaciņas, kurās notiek vis­neticamākie brīnumi. Erceņģelis Gabriēls pasludina Jāņa Kristītāja un Jēzus piedzimšanu, bet pēc tam liek ga­niem doties uz Betlēmi. Kad tie jau ir ceļā, «debesspulku draudze» pauž dieva slavu, saukdama: «Gods dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts!»

Bet, atcerēdamies šīs burvīgās ainas, kurās tik daudz aizkustinošas vientiesības, līksmas pacilātības un de­bešķīga gaišuma, dzirdēdami Marijas un Caharijas him­nas, kā arī debess izplatījumā atskanošās eņģeļu dzies­mas, mēs sākam Lūku saprast. Jādomā, ka ne jau tikai šo tipisko tautas leģendu vienreizējais dzejiskais skais­tums paskubinājis viņu iekļaut tās Jēzus dzīves stāstā. Droši vien nemaldīga nojauta likusi evaņģēlistam at­skārst, cik daudz prieka, stiprinājuma un cerību šie vien­kāršie nostāsti sagādās daudzām apspiesto un nomākto ļaužu paaudzēm. Saprazdams, cik liela nozīme kristietī­bas veicināšanā ir šīm leģendām, viņš ar savu autoritāti ir tās legalizējis un piešķīris tām vēsturiskas patiesības sankciju.

Šāds pieņēmums mums nemaz neliksies pārlieku pat­vaļīgs, ja ņemsim vērā, cik lietpratīgs savu uzskatu pro­pagandists bija Lūka. Uzstādamies kā kristietības aizstā­vis, viņš visai veiksmīgi izmantojis no pašas dzīves ņem­tus piemērus, līdzības un nostāstus.

Lūka savos tekstos ietilpinājis gandrīz visu Marka evaņģēliju, kas aizņem vairāk nekā trešdaļu viņa vēstī­juma. Taču viņš šo aizgūto materiālu pakļāvis visai iz­teiksmīgai pārstrādei, kas vēl skaidrāk ļauj apjaust viņa nolūkus. Vispirms viņš nogludina Marka skarbo stilu un atmet visu to, kas ar savu lētticību un klajām aplamī­bām intelektuāli attīstītākos lasītājos varētu izraisīt skep­tisku attieksmi. Ņemsim kaut vai pazīstamo incidentu ar vīģes koku. Lūka šo gadījumu vispār nepiemin, jo droši vien viņam vientiesīgu ļautiņu izplatītais nostāsts, ka Jēzus esot nolādējis nevainīgo koku, šķitis nepatīkams un absurds. Jēzus šajā nostāstā atgādina pārsteidzīgu un dusmās netaisnīgu vārdotāju, bet tas ir dziļā pret­runā ar to koncepciju, kādu Lūka cenšas iepotēt savā lasītājā. Izlabodams Marku, viņš vēl lielākā mērā nekā Matejs mīkstinājis, idealizējis un sacildinājis gan Jēzu, gan arī pat viņa mācekļus. Tas ne tikai bija saskaņā ar viņa gara kultūru, izglītību un augstākajiem morāles priekšstatiem, bet arī vienlaikus veicināja galvenā mērķa sasniegšanu — apgāzt nopulgo jumus un kristietībai pie­vērst labas gribas cilvēkus no grieķu un romiešu sa­biedrības vidus.

Lūkas evaņģēlija teksts noteikti liecina, ka tā autors labi pazinis grieķu un romiešu literatūru. Atbilstoši tā laika literatūras normām un konvencijām viņš savu darbu ievada ar īsu priekšvārdu, kurā īsi izklāsta šī traktāta avotus un ieceri, turklāt veltīdams to kādam «cienījamam Teofilam», par ko, starp citu, mums nav zināms, vai tas bijis viņa protektors vai arī draugs.

Taču tās ir tikai ārējas, uz literāro tehniku un etiķeti attiecināmas pazīmes. Daudz svarīgāks ir tas, ka Lūka bija patiesi talantīgs rakstnieks ar augstu vārda kultūru un dziļu sava darba izpratni. Viņa stils ir līdzsvarots un nopietns, leksika bagātīga, teikumu konstrukcija nosvērta un nekļūdīga, gramatiskās formas aizvien rūpīgi izkop­tas, sintakse veidota ar dabisku un ritmisku plūdumu. Turklāt viņš ir apdāvināts stāstītājs. Jēzus dzīves ainas ir dramatiski saspringtas, dinamiskas un tēlainas, bet to personāži tik izteiksmīgi un raksturīgi, ka uz laiku lai­kiem iespiedušies paaudžu atmiņā.

Pats Lūka tomēr sevi uzskatījis vispirms par vēstur­nieku. Kā vienīgais no evaņģēlistiem viņš mēģinājis Jē­zus dzīvi hronoloģiski saistīt ar Romas impērijas vēsturi, lai šādā veidā savu vēstījumu iekļautu konkrētos laika ietvaros. Lai gan — kā mēs to vēlāk redzēsim — šās hro­noloģiskās saistības precizitāte palaikam ir diezgan ap­šaubāma, tomēr nevar noliegt, ka Lūkam šajā jomā ir zināmi sasniegumi. Viņš vienīgais Jaunajā derībā piemin pēc prokuratora Kvirīnija pavēles izdarīto tautas skaitī­šanu un sauc vārdā Romas ķeizarus. Lai novērtētu Lū­kas metodi, minēsim vienu piemēru. Viņa evaņģēlija trešā nodaļa sākas ar šādu teikumu: «Bet ķeizara Tibērija piecpadsmitajā valdības gadā, kad Poncijs Pilāts bija zemes valdītājs Jūdejā un Hērods valdnieks Galilejā, un Filips, viņa brālis, valdnieks Iturejā un Trahonijā, un Lizanijs valdnieks Abilenē, augsto priesteru Annas un Kajafas laikā, dieva vārds nāca pār Jāni Caharijas dēlu tuksnesī.» Tibērija piecpadsmitais valdīšanas gads iekrīt mūsu ēras 29. gadā. Poncijs Pilāts bija Jūdejas proku- rators no 26. līdz 36. gadam. Anna un Kajafa pārmaiņus ieņēma augstā priestera amatu no 6. līdz 36. gadam. Aptuveni šajā pašā laikposmā valdīja arī pieminētie tetrarhi Hērods, Filips un Lizanijs. Tādējādi redzam, cik noderīgas ir šīs ziņas Jaunās derības hronoloģijas no­skaidrošanā.

Kā jau minēts, evaņģēliji ilgu laiku bija apgrozībā kā r nonīmi sacerējumi, un tikai vēlāk ļie tika piedēvēti no­teiktiem autoriem. Tas, protams, attiecināms arī uz Lūku. Taču šajā gadījumā šis fakts jāatzīst par visai dīvainu.; Mēs jau redzejam, ka Lūkas evaņģēlijs veidots pēc kla- s skās literatūras paraugiem, atbilstoši visiem tās noteiku­miem un kanoniem. Tāpēc grūti ticēt, ka Lūka nebūtu ievērojis vienu no šīs literatūras pamatnosacījumiem, pec kura katram literārām darbam jāuzrāda tā nosau­kums un autors, vienalga, ar patiesu vai pieņemtu vārdu.

_ Uz kāda pamata tad mēs varētu apgalvot, ka pārrunajamā evaņģēlija autors ir tieši Lūka, grieķu ārsts un Pāvila ceļojumu biedrs? Ir Bībeles zinātnieki, kuri par to šaubās. Aplūkosim dažus no viņu argumentiem, kas Laistās uz evaņģēlija teksta analīzi.

Vispirms šie pētījumi visā pilnībā apstiprināja tra­dicionālo pieņēmumu, ka teksta autors ir grieķu tautības ārsts. Tajā patiesi sastopami daudzi medicīniski termini, l as atbilst terminoloģijai, kuru lietojuši tādi pazīstami senatnes mediķi kā Hipokrāts, Dioskurīds vai vēlāk dzī­vojušais Galēns. Evaņģēlija autors šo terminoloģiju pa­tinis tik labi, kā to varēja pazīt vienīgi profesionāls me­diķis. Turklāt bez sevišķām pūlēm tika noskaidrots, ka evaņģēliju rakstījis grieķis, adresēdams to lasītājiem, kas nebija ebreji. Lūk, viens no argumentiem, kas apstip­rina šo tēzi. Citos evaņģēlijos lietoti aramiešu termini, kuri bija saprotami tikai ebrejiem. Un, kaut gan tie bija sniegti helēnizētā fonētiskā transkripcijā, tomēr Lūka apzinājies, ka tie jāaizvieto ar atbilstošiem grieķu termi­niem, lai tos saprastu lasītāji, kas pēc izcelšanās nebija ebreji.

Lūka, kā to liecina priekšvārds, pazinis un izmantojis jau tajā laikā pazīstamos «notikumu aprakstus». Kā vēs­turniekam viņam, protams, bija tiesības to darīt, un pret to nevarētu neko iebilst, ja vien šie aizguvumi būtu tikai papildinājums pamattekstam. Bet vina evaņģēlijs tomēr nav atzīstams par patstāvīgu darbu. Tas drīzāk ir tipiska kompilācija, kuras sastāvdaļas visnotāļ aizgūtas no ci­tiem. Tā, piemēram, mums jau zināms, cik pamatīgi Lūka izmantojis Marka evaņģēliju.

Taču viņš bagātīgi smēlies arī vēl no citiem, jau daudz nevērtīgākiem avotiem. Viens no šiem avotiem ir jau pieminētās «logijas» — patiesi vai ari tikai šķie­tami Jēzus izteikumi, ko kristiešu draudzēs izplatījuši viņa piekritēji un apkārtceļojoši sludinātāji. Cik rūpīgi Lūka tos savācis un iekļāvis savā stāstījumā, liecina fakts, ka, pēc dažu Bībeles zinātnieku vērtējuma, tie veido visa viņa evaņģēlija piekto daļu.

Beidzot, šeit,vēl atzīmējami jau agrāk minētie folklo­ras sacerējumi, kas saistīti ar Jēzus un Jāņa Kristītāja dzimšanu. Labi saprazdams, kāda psiholoģiska un didak­tiska vērtība ir šiem valdzinošajiem nostāstiem, Lūka nesvārstīdamies tos iekļāvis'Jēzus biogrāfijā.

Kā redzam, atkarība no svešiem avotiem šeit ir pa­tiesi pārsteidzoša, un tālab vietā ir jautājums, vai evaņ­ģēlija autors patiesi ir tas pats Lūka, kurš bijis Pāvila ceļojumu biedrs. Šis Lūka nebūtu bijis spiests tik plašā mērā izmantot svešus apcerējumus, jo viņš taču bija ciešā saskarē gan ar Jēzus mācības sākotnējiem piekritējiem, gan ar citiem aculieciniekiem, kuri viņam tieši būtu varējuši sniegt vajadzīgās ziņas. Tomēr evaņģēlijs rada iespaidu, ka tā autoram šādas saskares nav bijis un tālab viņš atradies pilnīgā atkarībā no tā, ko izdevies uzzināt no citiem.

Jaunie, dažkārt gluži pārsteidzošie atklājumi filolo­ģisko pētījumu jomā šīs šaubas vēl nav pietiekami izklī­dinājuši. Noskaidrojies, ka evaņģēlija autors, kurš vēlāk iedēvēts par Lūku, tādos gadījumos, kad viņam pietrūcis ziņu pirmavotos, nav vairījies no beletrizācijas un pa­ļāvis brīvu ceļu paša iztēlei. Tā vismaz apgalvo vairāki pētnieki. Pamēģināsim īsumā izklāstīt viņu secinājumus.

Vērīgs lasītājs, protams, pats jau būs pamanījis rak­sturīgo faktu, ka visos evaņģēlijos tikpat kā noklusēti Jēzus bērnības, jaunības un vīra gadi. Līdz ar to noklu­sēta ir gandrīz visa viņa dzīve, jo tajos aprakstīta vie­nīgi viņa misionāra darbība, kas beidzās ar traģiskajiem notikumiem Jeruzalemē, bet tā ilgst tikko vienu gadu vai arī — ja mēs ticam Jāņa evaņģēlijam — trīs gadus.

Tāpat kā pārējie evaņģēlisti, arī Lūka par Jēzus mūža lielāko daļu neko nezina vai arī neizrāda par to nekādu interesi. Tikai vienu reizi viņš pārtrauc vispārējo noklu­sējumu, pastāstīdams, ka Jēzus divpadsmit gadu vecumā, kopā ar vecākiem uzturoties Jeruzalemē, tiem pazudis, templī sastapies ar rakstu mācītājiem un pārsteidzis viņus ar savām zināšanām un gudrību.

Šī epizode ir sevišķi interesanta tāpēc, ka pārējie evaņģēlisti ne ar vārdu kaut ko līdzīgu nepiemin. Tā kā nav nekāda pamata domāt, ka viņi to kaut kādu iemeslu dēļ apzināti noklusējuši, iespējams tikai viens secinā­jums: šis divpadsmit gadus vecā Jēzus piedzīvojums tiem vienkārši nav bijis zināms.

Bībeles pētniekiem jau sen nedeva miera jautājums, no kurienes Lūka smēlies informāciju par šo gadījumu, jo pat mutvārdu tradīcijā no tā nav palicis ne miņas. Beidzot uz tā pēdām nokļuva izcilais angļu zinātnieks un vairāku Jaunajai derībai' veltītu kontroversīvu darbu autors Hjū Dž. Skonfīlds. Pēc ilgiem un rūpīgiem mek­lējumiem viņš nonāca pie atziņas, ka šī nostāsta pirmsā­kums rodams Jozefa Flāvija darbos. Autobiogrāfijā «Mana dzīvē» ebreju vēsturnieks dižodamies pastāsta, ka viņš četrpadsmit gadu vecumā visus pārsteidzis ar savu erudīciju un neparastām gara spējām. «Kad man bija četrpadsmit gadu,» lasām šajā autobiogrāfijā, «es savas zinātkāres dēļ baudīju vispārēju cieņu, kas sniedzās līdz tādai pakāpei, ka pat visaugstākie priesteri un [Jeruza­lemes] pilsētas mācītie vīri ieradās pie manis, lai gūtu padomu likumu zināšanās.»

Minētais biogrāfiskais citāts, pēc angļu zinātnieka drosmīgās hipotēzes, varēja izraisīt vai nu Lūkā pašā, vai viņa darīja pārrakstītājā domas, ka arī Jēzum pie­nāktos būt tādam pašam brīnumbērnam, kurš visus pār­steidz ar savām zināšanām un gudrību. Šī ticība bijusi tik stipra, ka autors vai arī pārrakstītājs nav redzējis nekā nosodāma tādā rīcībā, ja Flāvija atmiņas attiecinātu uz Jēzus biogrāfiju, tādā kārtā aizpildot uzkrītošu robu mūsu zināšanās par viņa laicīgo dzīvi.

Ja tas tiešām tā noticis, tad mums darīšana ar tipisku beletrizāciju. Flāvija sausā informācija šādā gadījumā ierosinājusi Lūku sacerēt dzīvu, dramatisma pilnu ainu, kuras darbība risinās un Jeruzalemes tempļa reāliju fona. Motīvs par Jēzus sastapšanos ar saviem vecākiem tad būtu evaņģēlija autora brīva izdoma, kurai šajā epizodē tomēr ir noteikta jēga, jo tā piešķir visam notikumam dziļāku doktrinālu nozīmi.

Tomēr jāatzīmē, ka tā būtu visai savdabīga beletri- zācija. To diktētu ne tik daudz literāta tieksme padižo­ties ar intriģējošu fabulu, cik dziļa pārliecība, ka šādā veidā no aizmirstības tiek paglābta patiesi notikusi Jēzus

dzīves epizode. Ticība šādas rekonstrukcijas mērķtiecībai šodien mums var likties dīvaina. Taču kristietības agrī­najā periodā tādu paņēmienu visnotaļ lietoja, tikai ar to atšķirību, ka avots, no kura smēlās iedvesmu līdzīga veida rekonstrukcijām, bija — kā mēs to vēlāk redzē­sim — galvenokārt Vecā derība.

Pēc Skonfīlda domām, Jozefs Flāvijs iedvesis Lūkam arī vēl citas idejas. Tā, piemēram, Sīrijas vietvalža Kvi- rīnija rīkotā tautas skaitīšana, ko nepiemin neviens cits evaņģēlists, arī aizgūta no Flāvija. Lūka šo apstākli iz­mantojis, lai motivētu Marijas un Jāzepa ierašanos Bet- lēmē. Tāda izcelsme ir lakoniskajai piezīmei par ga- liliešiern, «kuru asinis Pilāts bija sajaucis ar viņu upu­riem» (Lūkas ev., 13:1). Tā jēga būtu nesaprotama, ja «Jūdu senatnē» nebūtu lasāms par nežēlīgi apspiesta­jiem nemieriem, kurus izraisīja tas, ka Pilāts Jeruzale­mes jaunā akvedukta celšanai bija pievācis tempļa vērts­lietas. Skonfīlds uzskaita vēl citas analoģijas. Šajā sa­karā, noslēdzot šo visai konspektīvo ieskatu «ietekme- loģijas» jomā, minēsim kādu visai savdabīgu Roberta Greivsa novērojumu. Šis angļu pētnieks, kurš pazīstams ar savām oriģinālajām, lai gan reizēm visai pārdrošajām hipotēzēm, apgalvo, ka Lūka esot aizņēmies pat no Apu- lēja «Zelta ēzeļa jeb pārvērtībām vienpadsmit grāma­tās» — šī tagad klasikā ieskaitītā sadzīves romāna. Un patiesi, nav noliedzams, ka vienā gadījumā abu tekstu tematiskā sakritība ir acīm redzama.

Kā vienīgais no visiem evaņģēlistiem Lūka savā darbā pārstāsta diezgan mīklainu epizodi par diviem mā­cekļiem, kuri ceļā uz Emmausas pilsētiņu sastop no mi­roņiem augšāmcēlušos Jēzu (Lūkas ev., 24:13—32). Tur mēs starp citu lasām:

«Un redzi, divi no tiem gāja tai pašā dienā uz kādu pilsētiņu, tā bija sešdesmit stadiju no Jeruzalemes, vārdā Emmausa. Un tie sarunājās par visām tām lietām, kas bija notikušas. Un gadījās, kad tie tā savā starpā ru­nāja un apspriedās, arī pats Jēzus tiem tuvojās un gāja ar viņiem. Bet viņu acis tapa turētas, ka tie viņu nepa­zina. Un viņš tiem sacīja: «Kādas tās runas, ko jūs ru­nājat savā starpā uz ceļa?» Un viņi apstājās bēdu pil­nām sirdīm. Tad viens, ar vārdu Kleops, atbildēja un viņam sacīja: «Vai tu viens esi tāds svešinieks Jeru­zalemē, kas nezina, kas šinīs dienās tur noticis?» Un viņš tiem sacīja: «Kas tad?» Un tie viņam sacīja: «Tas ar Jezu no ? Nacaretes, kas bija pravietis, varens darbos un vārdos dieva un visas tautas priekšā.»»

«Zelta ēzelī» ir pārsteidzoši līdzīga epizode. Divi ce­ļinieki, mājup dodamies, aizrautīgi runā par kādu viņu apvidū notikušu brīnumu. Ceļā viņi sastop kādu sveši­nieku un uzzina, ka tam par šo notikumu nekas nav zi­nāms. Atvadoties viens no vietējiem ceļavīriem saka: «Tu droši vien šeitan esi svešinieks, ka neko par šo brīnumu neesi dzirdējis?»

Roberta Greivsa tēze ir visai intriģējoša, taču viena iemesla dēļ tā nav bez iebildumiem pieņemama, un proti, kad Lūka rakstīja savu evaņģēliju, Apulējs vēl nebija nācis pasaulē, jo vēsturnieki noskaidrojuši, ka viņš dzi­mis ap 130. gadu. Tāpēc par tiešu aizguvumu nevar būt runas. -

Greivsa tēzes labā tomēr minamas divas citas iespē­jas. Varētu taču būt, ka šī epizode ir iespraudums, ko Lūkas tekstā Apulēja ietekmē izdarījis kāds no vēlāka­jiem redaktoriem vai pārrakstītājiem. Tāda izrīcība, kas tolaik bija visai parasta, mūsu gadījumā ir jo iespēja­māka tāpēc, ka Lūkas evaņģēlijs ir kompilācija, kas sastādīta no visdažādākiem komponentiem un tālab viegli pakļaujas šāda veida izrīcībai. Bet kāpēc gan pārrakstī­tājam būtu vajadzējis izdarīt šādu dīvainu iestarpinā­jumu? Pietiek uzmanīgi pārlasīt šo fragmentu, lai sa­prastu tādas rīcības cēloņus. Šeit jaužama nepārprotama polemika ar ticības brāļiem, kuri nav gribējuši lāgā ticēt tam, ka Jēzus būtu augšāmcēlies no miroņiem (Lūkas ev., 24:25—28).

Ir vēl kāds cits pieņēmums, kurš drošāk dokumentēts un līdz ar to var būt tuvāks patiesībai. Izrādās, ka Apu­lēja «Zelta ēzelis» ir cita grieķu prozaiķa, m. ē. 1. gad­simtā dzīvojušā Patrejas Lūcija stāsta pārstrādājums, bet pēdējais savukārt to aizguvis no Aristīda, kurš dzīvojis 1. gadsimtā p. m. ē. Lūkas evaņģēlija autors, būdams grieķu literāts un helēnists, abus šos rakstniekus droši vien labi pazinis, jo tolaik tie bijuši ārkārtīgi populāri. Viņu aprakstītās dēkas, kuras pārdzīvojts par ēzeli pār­vērstais jauneklis, bijušas pazīstamas visās zemēs, kur vien saprata grieķu valodu.

JĀŅA evaņģēlija JĒZUS

Lasot, Marka, Mateja un Lūkas evaņģēlijus, bez sevišķām pūlēm pamanām tajos virkni analoģiju noti­kumu attēlojumā, Jēzus portretējumā, kā arī pašā vēstī­juma stilā un frazeoloģijā. Tūlīt redzams, ka tos saista kāds kopīgs viedoklis aprakstīto notikumu skatījumā, ka tie dibinās uz informāciju, kas smelta no identigkiem vai vismaz ļoti līdzīgiem avotiem. Tas apstāklis, ka dažus ša­jos evaņģēlijos sniegtos Jēzus biogrāfijas faktus varēja identificēt un apkopot speciālās enciklopēdijās, t. s. konkordancēs, zinātniekus uzvedināja uz domām šiem trim evaņģēlijiem dot kopīgu nosaukumu, lai tādējādi pasvīt­rotu to radnieciskumu. Sādā kārtā Bībeles zinātnes no­menklatūrā parādījās termins «sinoptiskie evaņģēliji», bet to autorus apzīmēja ar kopējo vārdu «sinoptiķi», šos nosaukumus atvasinot no grieķu «sinopsis», kas sevī ietvēra jēdzienus «pārskats», «kopējs skatījums», «ko­pējs priekšstats».

Šeit tūlīt jāpiebilst, ka šādas sakritības nav uzskatā­mas par drošām liecībām, ko neatkarīgi cits no cita par Jēzus dzīvi snieguši ticami liecinieki, jo, kā jau redzē­jām, ir noskaidrots, ka Matejs un Lūka pilnām riekšām smēlušies ziņas no Marka, gandrīz visu viņa evaņģēliju iekļaudami savējos. Tāpēc šīm sakritībām nav nekāda pierādījuma spēka. Jēdzienu «sinoptiskie evaņģēliji» šo­dien lieto citā nozīmē, un proti, lai pasvītrotu atšķirības, kādas pastāv starp šiem trim evaņģēlijiem un Jāņa evaņ­ģēliju, kuru no iepriekšējiem atdala pilnīgi cita nostāja gan paša Jēzus, gan viņa misijas aprakstā.

Starp tiem nav saskaņas pat kailu biogrāfisku faktu iz­klāstā. Sinoptiķi apgalvo, ka Jēzus publiskā darbība ilgusi tikai vienu gadu, bet no Jāņa stāstījuma secināms, ka Jē­zus savu mācību sludinājis trīs gadus. Pēc sinoptiķu stās­tījuma iznāk, ka Jēzus darbojies galvenokārt Galilejā un Perejā, bet Jūdejā un Jeruzalemē ieradies tikai vienu reizi. Tas arī bijis viņa pēdējais ceļojums, jo beidziesar krusta nāvi. Bet Jāņa evaņģēlijā lasām, ka Jēzus vairāk­kārt no Gaftlejas ieradies Jeruzalemē. Tātad šādos sva­rīgos pamatjautājumos, kas skar dievinātā skolotāja dzīvi, jau tolaik kristiešu vidū pastāvējis grūti izskaidro­jams juceklis.

Tādas pašas nesaskaņas pārsteidz notikumu hronolo­ģiskajā secībā. Pēc Jāņa evaņģēlija iznāk, ka Jēzus iz­dzinis no tempļa tirgoņus un naudas mijējus jau savas darbības sākumā, turpretim sinoptiķu evaņģēlijos tas no­tiek Jēzus dzīves pēdējā posmā, dažas dienas pirms viņa nāves. Pat kristietības doktrīnā tik svarīgs notikums kā pēdējais vakarēdiens nav datēts precīzi: sinoptiķiem tas sakrīt ar pashas svētkiem, bet Jāņa evaņģēlijā tas noticis šo svētku priekšvakarā. Atšķirība šeit varētu likties nie­cīga, taču, kā mēs vēlāk redzēsim, tai ir noteikta nozīme.

Tāpat Jāņa evaņģēlija Jēzus ir tik atšķirīgs no sinop­tiķu Jēzus tēla, ka tiem nav gandrīz nekā kopēja. Atšķi­rības ir tik krasas un būtiskas, ka varam jautāt, kam tad galu galā ir taisnība. Ja patiesību runā Marks, Matejs un Lūka, tad taisnība nevar būt Jānim, un otrādi. Poļu zinātnieks Zigmunts Poņatovskis min divus statistiskus skaitļus, kuri diezgan uzskatāmi parāda, kāds šajā ziņā ir stāvoklis. Izrādās, ka Jāņa evaņģēlijā tikai 8% teksta saskan ar sinoptiķu evaņģēlijiem, turpretim 92% ir pil­nīgi viņa personīgais ieguldījums stāstījumā par Jēzus dzīvi.

Sinoptiķu evaņģēlijos Jēzus tēls dziļi sakņojas sava laika dzīvē un tam piemīt visas dzīva cilvēka pazīmes. Tikai retumis un it kā negribot Jēzus runā pats par sevi un nekad kategoriski neapgalvo, ka viņš būtu mesija. Jēzus šajā ziņā ir tik atturīgs un noslēpumains, ka sa­viem mācekļiem, kad tie izsaka pārliecību, ka viņš ir dieva dēls, pavēl klusēt.

Taču pavisam citāds Jēzus ir Jāņa evaņģēlijā! Jau Jānis Kristītājs Jēzu atzīst par dieva dēlu, kuram viņš neesot cienīgs atraisīt kurpju siksnas. Ieraudzījis Jēzu nākam, viņš pasludina: «Redzi, tas ir dieva jērs, kas nes pasaules grēkus.» Viens no Jēzus pirmajiem mācek­ļiem, Nātānaēls, griežas pie viņa ar vārdiem: «Rabi, tu esi dieva dēls, tu esi Izraēla ķēniņš» (Jāņa ev., 1:49). Bet Jēzus ne mazākā mērā nenorobežojas no šādiem vi­ņam atklāti piedēvētiem atribūtiem, kuri viņu paceļ pāri citiem mirstīgajiem. Uz katra soļa viņš pasvītro, ka ir dieva dēls, neatstādams nekādu šaubu par to, kurš un kāpēc viņu sūtījis zemes virsū.

Ceturtā evaņģēlija autoru itin nemaz neinteresē vēs­tures fakti. Viņa vienīgā cenšanās ir pierādīt Jēzus die­višķību, aizstāvēt šo viedokli pret mazticīgo uzbruku­miem, paust prieku par to, ka dievs caur savu dēlu dāvā cilvēcei mūžīgu dzīvošanu. Gala rezultātā Jēzum Jāņa evaņģēlijā maz kopīga ar vēsturi. Jāņa interpretācijā Jēzus ir drīzāk bezmiesīga, aiz mistikas noslēpumainā aizsega jaužama parādība, gandrīz vai iedomu tēls, kurš radīts tikai tāpēc, lai ar tā muti paustu noteiktas teolo­ģiskas doktrīnas.

Šā Jēzus šūpulis ir mistiski sapņojumi, ko pauda viņa piekritēji, piedēvēdami savam skolotājam dievišķīgas īpa­šības. Tāpēc arī .viņu Jēzus, runādams par sevi, izsakās mīklainās, mistiski skanošās metaforās, kuru jēga grūti izprotama. Ceturtais evaņģēlijs mudžēt mudž no līdzīga veida pašapliecinājumiem. Šeit tikai daži piemēri: «es esmu pasaules gaisma»; «es esmu durvis, kas ved pie avīm»; «es esmu labais gans»; «es esmu īstais vīna koks»; «es esmu ceļš, patiesība un dzīvība» utt. Grūti iedomā­ties, ka vienkāršais Galilejas mazpilsētiņas namdaris, kuru ciešas saites vienoja ar tautas savdabīgo iztēli, būtu varējis pats sevi tā cildināt. Ir skaidrs, ka visus šos sti­listiskos izskaistinājumus daiļrunības kvēlē sadomājuši seno kristiešu draudžu locekļi un diezgan nekautrīgi ieli­kuši Jēzus mutē, lai viņš parādītos dievišķīgā spozmē. Ceturtajā'evaņģēlijā konstatēti 120 līdzīgi deklaratīvi ap­galvojumi, kas dod mums skaidru priekšstatu par to, cik izplatīti tie tolaik bijuši un kā tie lietoti bez jebkādas mēra izjūtas.

Tāda pati bijusi autora attieksme pret sava evaņģēlija fabulāro materiālu. Sinoptiķi Jēzus dzīves epizodes trak­tējuši kā patiesībā notikušus un atzīmēšanas cienīgus vēsturiskus faktus. Turpretim Jāņa evaņģēlijā tiem pa­visam atšķirīgs uzdevums un tie ir tikai iegansts kādas teoloģiskas doktrīnas vai morāles priekšraksta paušanai, tātad līdzeklis mērķa sasniegšanai, bet nevis mērķis kā tāds. Vēl vairāk — rodas iespaids, ka atsevišķas epizo­des sacerējis pats autors, lai ilustrētu savas tēzes un tādā veidā spēcīgāk iespaidotu lasītāju iztēli. Uz tādu pieņēmumu mūs paskubina fakts, ka līdzīgas epizodes sinoptiķiem nav zināmas. Bet no tā izriet secinājums, ka Jāņa evaņģēlijs nav vis vēsturisks vēstījums, bet brīvi sakopotas alegoriskas līdzības, kuras beidzas ar aforis- tisku pamācību un kopumā veido teoloģisku traktātu, kas formāli sniegts kā stāsts par Jēzus Kristus dzīvi, cieša­nām un nāvi.

Alegorizācijas metodi Jānis lietojis, aprakstot Jēzus sarunu ar ebrejiem pēc tam, kad viņš no tempļa bija padzinis tirgoņus. Atbildot uz jautājumu, kādas viņam bijušas tiesības to darīt, Jēzus atbild: «Noplēsiet šo templi, un es to trijās dienās atkal uzcelšu.» Ebreji, tam neticēdami, Jēzum saka: «Četrdesmit sešus gadus šis templis ir taisīts, un tu to gribi uzcelt trijās dienās?» Tad vārdu ņem pats autors un paskaidro: «Bet viņš runāja par savas miesas templi. Kad nu viņš bija uzcē­lies no miroņiem, viņa mācekļi atcerējās, ka viņš to bija sacījis, un sāka ticēt rakstiem un vārdam, ko Jēzus bija runājis.» Tātad mums šeit ir tipisks piemērs, kā burtis­kais pareģojums par Jeruzalemes nopostīšanu tiek pār­vērsts alegorijā, attiecinot to uz Jēzus augšāmcelšanos trešajā dienā pēc nāves pie krusta.

Vēl cits piemērs ir labi pazīstamā un mākslā daudz izmantotā epizode, kurā Jēzus pie Jēkaba akas sastopas ar sievieti no Samarijas. Sarunā ar viņu Jēzus, norādī­dams uz akas ūdeni, visai daiļrunīgā stilā svinīgi deklarē: «Ikvienam, kas dzer no šā ūdens, atkal slāps. Bet, kas dzers no tā ūdens, ko es tam došu, tam ne mūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvei.» Tā kā šī saruna notiek Samarijā, tad Jēzus pie reizes izšķir arī mūžseno strīdu ar samariešiem, kuri pielūdza Jahvi nevis Jeruzalemes templī, bet Gerazimas kalnā, un tāpēc ortodoksāli ebreji tos uzskatīja par nicināmiem ķeceriem. Šajā sakarā Jē­zus, pareizāk sakot, Jānis, pauž diezgan revolucionāru un ebrejiem nepieņemamu uzskatu, ka svarīga ir nevis kulta vieta, bet gan tas, ka dievs tiek pielūgts «garā un pa­tiesībā». Kā redzam, fabulārajam elementam šajā līdzībā ir otršķirīga nozīme, jo tas ir tikai fons, uz kura autors veido savu reliģisko doktrīnu ornamentus..

Šāda veida piemērus varētu minēt daudz vairāk. Kaut vai gadījumu, kad Jēzus, atbildēdams uz pārmetumu, ka viņš slimo izdziedinājis sabatā, patiesībā iztirzā dieva dēla un tēva attieksmes un paziņo par viņam doto varu spriest pastaro tiesu. Tāpat arī Kapernaumā, kur sākas saruna par maizes pārveidošanas brīnumu, Jēzus saviem mācekļiem, kuri nākuši viņu meklēt, starp citu, teic: «Pa­tiesi, patiesi, es jums saku, jūs mani meklējat nevis tā­pēc, ka esat redzējuši zīmes, bet ka esat baudījuši no maizes un paēduši. Uzņemiet sevī nevis iznīkstošo ba­rību, bet barību, kas paliek mūžīgai dzīvei, kuru jums dos cilvēka dēls, jo dievs tēvs viņu ir apzīmogojis.» Bei­dzot šeit nevaram nepieminēt Jēzus vārdus par viņa mie­sas ēšanu un asins dzeršanu. Šie vārdi kļuvuši par ne­rimtīga teoloģiska strīdus priekšmetu starp dažādiem kris­tietības novirzieniem, cenšoties noskaidrot, vai tie būtu jāsaprot burtiski vai arī netiešā nozīmē, kā tas ir ar lie­lāko daļu Jēzus izteikumu ceturtajā evaņģēlijā.

Atbilstoši sava evaņģēlija pamattendencei Jānim ir īpatnējs, atšķirīgs skatiens arī uz Jēzus paveiktajiem brī­numdarbiem. Atcerēsimies, ka sinoptiķiem Jēzus ir vien­kārši žēlsirdīga skolotājs, dziednieks un brīnumdaris, kurš izārstē sirdzējus un atvieglo viņu ciešanas tikai aiz līdzjūtības un mīlestības pret saviem līdzcilvēkiem. Tātad sinoptiķiem Jēzus ir savas tautas paražās un dzīvē dziļi iesakņojies tipisks ebreju pravietis, kādu tolaik ne ma­zums klaiņoja pa Galilejas un Jūdejas pilsētām un mies­tiņiem.

Pavisam citāds Jēzus ir Jāņa evaņģēlijā. Šeit viņš pa­rādās kā šīs pasaules lietām tālu stāvoša, ireāla būtne, bez cilvēkiem piemītošām īpašībām. Ja viņš runā, tad tikai puķainām metaforām pārpilnās sentencēs un vie­nīgi par lielām galējām patiesībām. Cenzdamies mūs pār­liecināt par Jēzus dievišķīgo būtību, Jānis viņam atņem visas šīs pasaules iezīmes un augstākā mērā sacildina. Gala rezultātā Jāņa evaņģēlijā mēs Jēzu redzam drīzāk kā noteiktu teoloģisku koncepciju simbolu, nevis kā cil­vēku ar miesu un asinīm, kāds Jēzus bija sinoptiķu attē­lojumā.

Šādā kontekstā, protams, arī Jēzus brīnumdarbi iegūst pilnīgi atšķirīgu, simbolisku nozīmi. Tajos Jānis redz tikai dievišķības izpausmi, pierādījumu, ka Jēzus ir dieva dēls. Un Jāni interesē tikai tie brīnumdarbi, kuri atbilst evaņģēlista doktrinālajām tēzēm. No dzimšanas nere­dzīgais, kuru Jēzus izdziedina, ebrejiem paziņo: «Ja viņš nebūtu no dieva, viņš neko nevarētu darīt» (Jāņa ev., 9:33). Varbūt tieši ar šādu nostāju arī izskaidrojams tas, ka Jānis salīdzinājumā ar sinoptiķiem ir daudz atturī­gāks brīnumdarbu uzskaitījumā. Viņš piemin tikai asto­ņus brīnumdarbus, no kuriem divi, un proti, staigāšana pa ūdeni un pieci tūkstoši cilvēku paēdināšana, zināmi arī sinoptiķiem, bet pārējie ir Jāņa personiskais ieguldī­jums Jēzus biogrāfijā.

Šo sešu brīnumdarbu vidū Jānim sevišķi raksturīgi ir divi — kāzas Galilejas Kānā un Lācara atmodināšana no miroņiem. Vispirms iztirzāsim pēdējo, jo tas vislabāk ilus­trē Jaņa nostāju. Jēzus uzmodina mirušos arī sinoptiķu evaņģēlijos. Piemēram, Lūka pavēstī par mirušā atraitnes dēla atmodināšanu Nainē, bet visi trīs sinoptiķi stāsta par sinagogas priekšnieka Jaira meitiņas uzmodināšanu. Pār­steidzošs ir fakts, ka visos trīs evaņģēlijos Jēzus paziņo, ka meitiņa nav mirusi, bet guļ. Kā tas būtu jāsaprot? Varbūt taisnība ir tiem evaņģēlija tekstu skaidrotājiem, kuri izvirza tēzi, ka runa šeit ir par klīnisku katalepsiju un letarģiju? Visos šajos gadījumos raksturīgs ir tas, ka brīnumdarbi tiek paveikti kaut kā ļoti dabiski un it kā ierasti, bez jebkāda dziļāka saviļņojuma.

Toties Lācara pamodināšanu Jānis inscenē visai dra­matiskā veidā. Šis gadījums izstaro it kā aizmūža bais­mas, un atmodinātājs šķiet apveltīts ar kosmisku spēku. Visam, kas šajā ievērojamā dienā notiek Betānijā, pie­mīt dīvaina, cilvēka prātam neizdibināma rēgainība. Lā­cara līķis jau četras dienas guļ kapličā, viņu apraud māsas Marija un Marta, bet Jēzus stiprā balsī sauc: «Lā- car, nāc ārā!» Un mironis iznāk no tumšās kapličas, kā­jas un rokas tam savīstītas autos un seja aizsegta ar sviedrautu. Jāatzīst, ka Jānis ar šo dramatisko aprak­stu patiešām panācis savu mērķi: viņš sniedz uz iztēli dziļi iedarbojošos pierādījumu, ka Jēzus patiesi ir dieva dēls. Jo tikai tas, kas apveltīts ar dievišķības spēku, var paveikt šādu brīnumdarbu.

Jau pats fakts, ka vēsts par Lācara pamodināšanu no miroņiem nav nokļuvusi līdz pārējiem evaņģēlistiem un vispār neviens, izņemot Jāni, to pat nepiemin, šķiet, ir pietiekams pierādījums, ka šeit nav runa par patiesi notikušu faktu, bet gan tas viss nepārprotami ir iztēles auglis. Pastāv pat noteiktas norādes, kas ļauj mums izse­kot šī saistošā stāsta avotu. Lūka, kas attēlo aizkustinošo ainu, kurā Jēzu sveic Marta un Marija, nemaz nezina, ka viņām būtu brālis, vārdā Lācars. Tiesa, citā viņa evaņ­ģēlija vietā gan kāds Lācars parādās, taču tas ir nabags, pavisam citas līdzības varonis, un tam nav nekā kopīga ar Lācaru, ko Jēzus uzmodinājis no miroņiem. Tāpēc daži Bībeles zinātnieki domā, ka Jānim kaut kādā veidā šīs abas teiksmas saplūdušas, izveidojot pilnīgi jaunu epizodi.

Kaut gan Galilejas Kānā veiktais brīnumdarbs tverts pilnīgi citā toņkārtā nekā Lācara uzmodināšana no mi­roņiem, taču abiem gadījumiem kopīgs ir ieceres vērie­nīgums. Jēzus taču pārvērš sešos akmens traukos salietu ūdeni vīnā. Katrā no tiem ietilpst divi vai trīs «mēri», bet Palestīnas «mērā» bija ap 38 litri, tātad runa ir par dažiem simtiem litru vīna, ko uzbūris Jēzus. Tas liecina, ka kāzu mielasts bijis visai bagātīgs, jo viesi jau pirms tam bija krietni iedzēruši un droši vien jutās īsti līksmi. Ne jau veltīgi galda uzraugs saka līgavainim: «Ikviens cilvēks papriekš ceļ galdā labo vīnu, un, kad viesi ieskurbuši, mazāk vērtīgo, bet tu labo vīnu esi pataupījis līdz šim» (Jāņa ev., 2:10).

Kāzu dzīres Kānā, kurās, starp citu, piedalījusies arī evaņģēlijos reti pieminētā Jēzus māte, ar savu tonali­tāti krasi atšķiras no Jāņa evaņģēlija parasti cildenā, svi­nīgā stila. Iekļaudams šo visumā stipri ikdienišķo kāzu ainu savā evaņģēlijā, Jānis droši vien būs pārcenties, pūlēdamies pasvītrot Jēzus brīnumdarbu neparasti plašo vērienu. Taču, no otras puses, nav izslēgta arī tāda iespēja, ka evaņģēlists tā rīkojies aiz noteiktiem doktri- nāliem apsvērumiem un tiecies parādīt, ka Jēzus varējis piedalīties arī šādās tipiski tautiskās kāzu līksmēs, lai tādējādi pasvītrotu viņa cilvēcīgo, laicīgo iedabu pret­metā dažām sektām, par kurām būs runa vēlāk.

Kā jau mēs sacījām, Jānis centās pierādīt, ka Jēzus bijis dieva dēls, lai tad ar viņa muti sludinātu tolaik izplatītas teoloģiskas doktrīnas. Nav izdevies noskaidrot, vai Jānis pazinis sinoptiķu evaņģēlijus, taču interesanti ir izsekot, kādus apstākļus Jēzus dzīvē viņš noklusē vai modificē tā, lai tie nevarētu kaitēt viņa tēzei par Jēzus dievišķīgumu. Noklusē viņš, piemēram, jautājumu par Jēzus piedzimšanu, un dara to droši vien tišām, lai iz­vairītos no jebkādām norādēm uz Jēzus miesīgo dabu. Uzkrīt arī tas, ka viņš atšķirībā no sinoptiķiem nepiemin Jēzus kristīšanu. Jānis droši vien būs domājis, ka Jēzus, būdams dieva dēls, bija brīvs no sākotnējā grēka, kas tika izpirkts tieši kristīšanas aktā. Jānis Kristītājs viņu taču apsveic kā augstāku būtni un nosauc par dieva jēru. Visvairāk Jāņa evaņģēlijā tomēr pārsteidz tas, ka tur nav rādīta satraucošā Jēzus kārdināšana tuksnesī. Pēc Jāņa uzskatiem (kā gan šo robu lai citādi izskaidro?), Jēzus kā dieva dēls bija brīvs no jebkuras cilvēciskas vājības un tādēļ sātans viņu nespēja kārdināt. Šī ten­dence visskaidrāk izpaužas ainā uz Eļļas kalna Ģetze- manes dārzā. Sinoptiķi vienbalsīgi apgalvo, ka Jēzus pē­dējās nakts stundās pirms savas apcietināšanas pavadījis grūtās dvēseles mokās un vienu brīdi pat garīgi sabrucis un lūdzis dievu, lai ciešanu biķeris viņam ietu secen. Visus šos apstākļus, kuri tik pārliecinoši atklāj Jēzus cilvēcisko dabu, Jānis pilnīgi ignorējis, tādēļ viņa stāsts par notikumiem Eļļas kalnā ir sauss, bezpersonisks un kopumā rada iespaidu, ka tas sniegts stipri apgraizītā formā.

Beidzot, atzīmējama Jāņa evaņģēlija visraksturīgākā īpatnība. Runa ir par pazīstamo «logosa» koncepciju, ko autors izklāstījis sava darba prologā. Tas skan šādi: «Pirmsākumā bija vārds, un vārds bija pie dieva, un vārds bija dievs.» Cits šās pašas nodaļas pants būtībā satur kristietības doktrīnas kvintesenci: «Un vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām viņa go­dību, kā tēva vienpiedzimušā dēla, pilnu žēlastības un patiesības» (Jāņa ev., 1:14). Skaidrs, ka «vārds» jeb «lo- goss» šeit apzīmē pašu Jēzu Kristu kā dieva iemieso­jumu.

Šis pilnīgi jaunais elements, ko evaņģēlists Jānis ieviesis kristoloģijā, sinoptiķiem ne tikai kā pilnīgi ne­pazīstams, bet viņu priekšstatiem un jēdzieniem ir pat gluži svešs. Vēlreiz šeit atkārtojam: «logosa» ideja ir tas jaunais ieguldījūms, ko kristietībai sniedzis vienīgi ce­turtā evaņģēlija autors, pats gan nebūdams šīs abstrak­tās domu kategorijas autors. Tās cilme un dziļākā no­zīme meklējama kā seno Austrumu, tā arī grieķu un ro­miešu filozofijas atziņu bagātībā.

Lai saprastu šo tolaik pilnīgi jauno parādību kristiešu teoloģijā, jāņem vērā tā vide, kurā radās ceturtais evaņ­ģēlijs. Pētnieki visumā ir vienisprātis, ka tās šūpulis ir Efesa — pilsēta, kam līdzās Antiohijai un Aleksandrijai bijusi milzīga loma Romas impērijas garīgajā dzīvē. Kā vietvalža rezidence tā bijusi arī svarīgs politisks centrs. Taču pilsētai par savu slavu jāpateicas vispirms Efesas Artemīdas kultam ar svētnīcu Artemizjonu, kurp saplūda svētceļnieki no visas grieķiskās Jonijas. Tā tika uzska­tīta par vienu no septiņiem pasaules brīnumiem, līdz to 356. gadā p. m. ē. nodedzināja Hērostrats. Templi at­jaunoja, bet m. ē. 236. gadā to galīgi nopostīja goti.

Efesā trīs gadus nodzīvoja apustulis Pāvils, un tur viņam atgadījās dramatisks piedzīvojums, par kuru runāsim vēlāk.

Efesā piedzima un darbojās grieķu filozofs Hēraklits (apt. no 540. līdz 475. g. p. m. ē.), kurš izstrādājis «lo­gosa» jēdzienu. Savu galveno filozofisko darbu «Par dabu» viņš nodevis uzglabāšanai svētnīcā ar noteikumu, ka to drīkst publicēt tikai pēc viņa nāves. No šā sa­cerējuma līdz mūsu dienām uzglabājušies tikai prāvāki fragmenti. Hēraklitu apbedīja pilsētas galvenajā lau­kumā, un viņa piemiņa vēl pāris gadsimtus pēc tam tur tikusi godināta, kaļot monētas ar filozofa attēlu.

Hēraklits Efesā bija kaut kas līdzīgs tautas varonim, bet viņa mācība par «logošu» aizvien ir aktuāla un plaši izplatīta. Viņu uzskata par vienu no dialektikas pamat­licējiem. Viņa filozofijas pamatos ir atziņa, ka pasaule atrodas nemitīgā tapšanas un bojāejas procesā, ka viss plūst un pārvēršas, ka pretmetu cīņā meklējams attīstī­bas un progresa avots. Taču tas, ka visums realizējas cīņas un pretmetu ugunīs, nenozīmē, ka tajā valdītu haoss. Šis mūžīgais dialektiskais process ir pakļauts no­teiktām iekšējās likumsakarības normām, ko Hēraklits nosauc par «logošu». Viņš māca, ka kosmosā viss notiek saskaņā ar «logošu», ka «logoss» ir saprātīgais, mūžīgais un suverēnais, no dieviem neatkarīgais visu lietu pa­mats, sava veida visuma saprāts.

«Logosa» jēdzienu mēs atrodam arī Platona un Aris­toteļa mācībā, taču neprecizētā un neattīstītā veidā. Tikai neoplatoniķi pieslienas Hēraklita koncepcijai, bet stoiķi pārmanto viņa «logosa» ideju, identificēdami to ar pan- teistisko pasaules dvēseli. Tātad helēnisma pasaulē «lo­gosa» jēdziens bija vispārzināms un izglītoto cilvēku ap­rindās izplatīts gluži tāpat kā mūsu dienās daži psihoana­līzes vai kodolfizikas termini. Helēnisko logozofiju, kas tajā laikā bija modē, droši vien tad pārņēmis arī ceturtā evaņģēlija autors un lietojis tās terminoloģiju, lai at­rastu ceļu pie grieķu inteliģences pārstāvjiem un darītu tai saprotamāku Jēzus. Kristus dievišķības ideju.

Taču Jēzus identifikācija ar «logošu» Jānim varbūt nebūtu nākusi prātā, ja viņu neietekmētu vēl citi, tiešāki faktori. Runa šeit ir par daudzajiem Aleksandrijā dzī­vojošā filozofa Filona zinātniskajiem darbiem, kuru autors uzskatāms par vienu no izcilākajiem domātājiem, kādi nākuši no ebreju tautas vidus. Filons bija audzināts helēniskās kultūras garā un visu dzīvi veltījis grieķu filozofijas studijām, bet tajās gūto intelektuālo bruņo­jumu prasmīgi pielietoja Vecās derības tekstu skaidro­jumiem. Tāpat kā diasporas ebreju lielākā da]a, viņš sentēvu valodu vairs neprata, rakstīja tikai grieķiski, to­mēr palika uzticīgs jūdaismam. Tiesa, Eisebijs gan ap­galvo, ka Filons Romā sastapies ar apustuli Pāvilu, un domā, ka ebreju zinātnieks kļuvis par kristietības pie­kritēju, taču zinātne šo apgalvojumu, tāpat kā daudzas citas šā baznīcas rakstnieka sniegtās ziņas, atzīst par aplamu.

Aleksandrijā, kā mēs jau zinām, pastāvēja liela un ļoti rosīga ebreju kolonija. Ebreji šeit bija pilnīgi hele- nizēti un runāja tikai grieķu valodā, tā ka paši savas svētās grāmatas varēja lasīt vienīgi Septuagintas tul­kojumā. Aleksandrijas skolas ietekmē daudzi no viņiem Bībeles tekstu interpretācijā lietoja alegorizācijas me­todi, lai sabalsotu grieķu filozofiju ar Toru. Mūsu ēras 1. gadsimtā, tātad evaņģēliju tapšanas laikā, jūdaisma helenizācija sasniedza savu augstāko pakāpi, lai gan tā nenorisinājās bez ortodoksālajām tradīcijām uzticīgo ebreju pretestības.

Visizcilākais alegorisma pārstāvis Bībeles tekstu skaidrošanā bija Aleksandrijas Filons. Viņš šo interpre­tācijas metodi lietoja totāli, apgalvodams, ka Vecā de­rība esot viena liela alegorija. Satura tiešo jēgu viņš pilnīgi noraidīja, uzskatīdams vārdus par ēnām, aiz ku­rām slēpjas patiesība, bet Bībeles tēli viņa skatījumā zaudēja savu vēsturisko realitāti un kļuva vienīgi par simboliem, kas izsaka abstraktus jēdzienus. Tā, piemē­ram, Ādams viņa traktējumā bija zemes saprāts, Ieva — jutekliskās sajūtas, Jēkabs pārstāvēja askētiskās izdarī­bas, Ābrahāms — zinātni, bet īzāks ir žēlastības iemie­sojums.

Filons šādā veidā pūlējās ne tikai pierādīt, ka Bībele ir noslēpumaina dziļas gudrības un augstākās patiesības grāmata, bet arī pieklusināt tajā visu, kas atgādināja primitīvu reliģisku antropomorfismu uņ bija pretrunā ar izglītoto cilvēku ētikas un morāles izpratni. Platona, Aristoteļa un stoiķu garā audzinātajiem diasporas ebre­jiem droši vien derdzās daža laba vieta Vecās derības tekstos. Vienīgā izeja bija atsevišķus morāli apšaubā­mus vai pat noteiktu nosodījumu izraisošus notikumus izskaidrot kā alegorijas, kurās esot ietverts cits, garīgs saturs.

Filonisms bija drosmīgs mēģinājums paglābt seno ebreju reliģiju no nicināšanas un vajāšanām, kādas tā cieta grieķu un romiešu pasaulē, piešķirt tai monolītas filozofiskas sistēmas dziļumu un cildenumu un tādā kārtā celt tās prestižu naidīgajā apkārtējā vidē. 5o apsvērumu dēļ filonismam vajadzēja atrast skaļu un labvēlīgu .at­balsi ebreju diasporas centros, tai skaitā arī Efesā. Pa­teicoties apustuļa Pāvila tuvam līdzstrādniekam un Filona māceklim Apollam no Aleksandrijas («Apustuļu darbi», 18:24—28; Pāvila vēstule Titam, 3:13), filonisms izplatī­jās arī kristiešu vidū. Var uzskatīt par diezgan drošu,, ka ceturtā evaņģēlija autors, alegoriski interpretēdams* Jēzus biogrāfiju, rīkojies Filona un viņa Vecās derības skaidrojuma ietekmē. Jo drošāk tas apgalvojams tāpēc, ka Jānis šajā ziņā nebija vientuļš. Filona ietekmi taču izjuta arī Pāvils un vēlākā laikposmā tādi baznīcas rakst­nieki kā Klēments no Aleksandrijas, Origēns un Ambro- sijs.

Filons saprata dievu kā transcendentu, no redzamās pasaules bezgala tālu stāvošu radītāju. Viņa traktējumā tas ir cilvēka prātam neizdibināms garīgs, bezpersonīgs iin bezmiesīgs spēks. Bet, tā kā jebkura matērija ir ļau­nums, šis' augstākā spēka kontakts ar dzīvi var īsteno­ties tikai ar vidutāja starpniecību, un šāds vidutājs, pēc Filona domām, ir «logoss». «Logoss» ir dieva vārds, viņa gara emanācija, materiālās pasaules veidošanas un virzī­šanas instruments, visa esošā saprāts un pirmcēlonis, un «logoss» valda pār pasauli tā, kā dvēsele valda pār cilvēka miesu.

Filons reizumis personificē «logošu» un nosauc to par «dieva dēlu» vai «dieva pirmdzimto». Piešķirdams «lo- gosam» savdabīgas individualitātes raksturu, Filons bija uzcēlis tādu kā ērtu tiltu, kas ļāva Jānim pavirzīties vēl tālāk šajos prātojumos. Ceturtajā evaņģēlijā «logoss» jau tiek pilnīgi identificēts ar Jēzu Kristu kā dieva iemie­sojumu. Tas, kam Filona mācībā ir abstraktas spekulā­cijas jeb, kā nu kādam labāk patīk, filozofiskas metafo­ras raksturs, Jānim jau apveltīts ar konkrēta, vienreizēja vēsturiska notikuma iezīmēm: «logoss» iemiesojas Na- caretes nabadzīga namdara dēlā.

Ir kāds apstāklis, kas gan Filonam, gan Jānim at­viegloja «logosa» idejas asimilāciju, un proti, jūdaisma mūžsenais kopīgais mantojums. Jāņem vērā, ka «logosa» koncepcijai, lai gan tās cilme meklējama galvenokārt grieķu filozofijā, savs ekvivalents atrodams arī ebreju reliģiskajās tradīcijās. Kopš Bābeles gūsta laikiem ebreju ticējumos dziļas ietekmes pēdas atstājusi persiešu reli­ģija — mazdaisms, kura pamatos bijusi duālistiska pa­saules izpratne. Mazdaismā pasaule sadalās garā un ma­tērijā, bet, tā kā matērija ir grēcīga, tad augstākais ra­dītājs nevar ar to tieši kontaktēties un tātad arī vadīt redzamās pasaules un cilvēku likteņus. Šajā nolūkā vi­ņam nepieciešams vidutājs, kāds Bībeles tekstos ir «gud­rība», ko reizēm dēvē arī par «dieva vārdu». «Gudrība», kas Bībeles koncepcijā ir radītāja emanācija, reizē ir arī patstāvīga būtne. Nevar būt šaubu, ka šī tālu aizvirzītā personifikācija palīdzēja Jānim apgūt tolaik lielēniskajā pasaulē pazīstamo «logosa» ide'ju un pielāgot to kristie­tības teoloģijas vajadzībām. Bet minētā «logosa» kon­cepcija, kurai kristietības teoloģijā ir tik būtiska nozīme, jo tā kļuva arī par vēlāk izstrādātās trīsvienības doktrī­nas iedīgli, pati ir sinkrētiska attīstības procesa gala pro­dukts, kurā saplūduši laikmeta galvenie idejiskie strā­vojumi.

Ne mazāk sarežģīts ir jautājums par to, kurš īsti uz­skatāms par Jāņa evaņģēlija autoru. Kopš 2. gadsimtā vi­dus visumā nostiprinājusies pārliecība, ka to sarakstījis apustulis Jānis — galilietis, kurš kopā ar savu tēvu un brāļiem nodarbojies ar zveju Tibērijas ezerā, bet pēc tam kļuvis par Jēzus mācekli. Tādu uzskatu pauž baz­nīcas rakstnieki Papijs, Klēments ne Aleksandrijas un Origēns. Pēc viņu domām, ceturtā evaņģēlija autors bijis tajā notēloto notikumu aculiecinieks un tāpēc šis sace­rējums uzskatāms par drošu dvēseles dokumentu.

Kādi argumenti tiek izvirzīti šīs tēzes atbalstīšanai? No Marka evaņģēlija mums zināms, ka Jēzus tiklab Jāni, kā viņa vecāko brāli Jēkabu nosaucis par «pērkona dēliem» (Marka ev., 3:17), jo viņi bijuši kvēla un dedzīga rakstura cilvēki. Apustulis Jānis savukārt bijis zvejnieks, un grūti iedomāties, ka viņš būtu baudījis jebkādu izglī­tību. Baznīcas tradīcija rāda viņu kā vienkāršu, nemā­cītu cilvēku. Par viņa tālāko likteni pēc Jēzus nāves mēs uzzinām no" avotiem, kas nav ietilpināti Bībelē. No­dodamies savai apustuliskajai misijai, viņš ceļojis no pil­sētas uz pilsētu, līdz beidzot pēc daudz gadu ilgiem klai- ņojumiem un piedzīvojumiem apmeties uz pastāvīgu dzīvi Efesā. Pie savu memuāru uzrakstīšanas viņš ķēries dziļā vecumā. Daudzus sīkumus Jāņis vairs nespējis at­cerēties, jaucis datumus un notikumus, bet, galvenais, tā kā viss pieredzētais jau bijis tālā pagātnē, viņš Jēzus tēlu redzējis it kā miglā tītu, bez miesīgām iezīmēm, die­višķīga oreola apstarotu. Kas attiecas uz grieķu filozo­fijas ietekmi Jāņa evaņģēlijā, tad tā viegli izskaidrojama ar to, ka viņš ilgus gadus nodzīvojis Efesā, kur neap­šaubāmi dzirdējis sarunas un diskusijas par dažādām filozofiskām koncepcijām.

Tie, kas apustuli Jāni uzskata par viņa vārdā nosauktā evaņģēlija autoru, balstās arī uz daudziem tekstoloģis- kiem kritērijiem. No evaņģēlija esot skaidri redzams, ka tā autors bijis ebrejs. Dažus ar jūdaismu saistītus ter­minus viņš citējot aramiešu valodā, un iepītie Vecās de­rības panti ņemti nevis no Septuagintas, bet gan no eb­reju oriģināla. Turklāt evaņģēlija autors lieliski pazīstot ebreju dzīvi un ieražas, tāpat arī Jeruzalemes tempļa un Palestīnas topogrāfiju. Un, visbeidzot, pēc apustuļu tēlu reālistiskajiem aprakstiem varot diezgan droši secināt, ka evaņģēlija autors ar tiem bijis personīgi pazīstams.

Taču šie argumenti daudzus nav pārliecinājuši. Pat jau 2. gadsimtā atradās kristieši, kuri šaubījās, vai evaņ­ģēlija autors varētu būt apustulis Jānis. Tā, piemēram, kristiešu «alogu» sekta, kura «logošu» doktrīnu uzska­tīja par ķecerību, bija pārliecināta, ka šo evaņģēliju uz­rakstījis kāds agnosticisma piekritējs — Kerints. Vēl 3. gadsimtā šaubas par evaņģēlija īsto autoru laikam bijušas diezgan izplatītas, jo Romas bīskaps Hipolits uz­skatīja par vajadzīgu publiski iestāties par apustuli Jāni. Kopš 19. gadsimta sākuma biblistikas speciālisti šo jau­tājumu pētī ar zinātniskām metodēm un aizvien vairāk sliecas uz domām, ka evaņģēlija autors nav varējis būt vienkāršs Tiberijas ezera zvejnieks.

Šā uzskata aizstāvju ārkārtīgi plašā argumentācija īsumā ietverama šādos punktos.

1. Visumā tiek uzskatīts par droši noskaidrotu, ka ceturtais evaņģēlijs radies ap 95.—100. gadu jeb 65— 70. gadus pēc Jēzus nāves. Cik vecs tolaik varēja būt apustulis Jānis? Ja pieņemsim, ka, sastopot Jēzu, viņam bija gadu 20—25, tad evaņģēliju būtu uzrakstījis vismaz 85—-90 gadus vecs sirmgalvis. Iespēja, ka evaņģēliju, kam piemīt tik augsts iztēles lidojums, varētu uzrakstīt šāda vecuma cilvēks, ir pavisam niecīga. Turklāt pastāv zi­nāmi norādījumi, ka apustulis Jānis kritis par upuri ebreju vajāšanām un tādu mūžu nav varējis nodzīvot.

2. Kā izriet no Marka evaņģēlija, apustulis Jānis bija galilietis. Bet visi apstākļi norāda, ka evaņģēlija autoram vajadzējis būt vai nu Jeruzalemes, vai tās tuvākās ap­kaimes pastāvīgam iedzīvotājam, jo viņš šo apvidu pa­zīst ļoti labi, bet Galileja viņam ir gluži sveša.

3. «Logosa» ideja ir dziļa kosmoloģiska koncepcija, kurā cenšas izskaidrot pasaules jēgu, gara un matērijas, labā un ļaunā attieksmes. Apustulis Jānis, būdams neiz­glītots cilvēks, šo ideju tik primitīvā veidā, kādā tā sa­stopama evaņģēlijā, spējis pielāgot saviem mērķiem. Viņš vienkārši ņēmis tolaik plaši pazīstamu, m6dē esošu ter­minu un, pavirši to izprazdams, piešķīris tam tādu jēgu, kurai nav nekā kopēja ar Hēraklitu un gnostiķiem.

Taču jautājums nepavisam nav tik vienkāršs, jo evaņ­ģēlija autors, izrādās, labi pazinis Platona terminoloģiju un idejas un visnotaļ redzams, ka viņš baudījis helēnisku izglītību un kultūru. Tā, piemēram, Platona ietekmē viņš palaikam savā izklāstā lieto dialektisko metodi. Jēzus uzdod saviem sarunu biedriem jautājumus, vērīgi ieklau­sās viņu atbildēs, bet pēc tam, parādīdams pretrunas tajās, jaunā, neparastā skatījumā izgaismo diskusijas objektu. Aptuveni tāpat, kā to savos Platona dialogos dara Sokrāts. Un tūlīt rodas jautājums: vai patiesi vien­kāršs zvejnieks no provinciālās Galilejas būtu spējis ap­gūt tik attīstītu un izsmalcinātu literāru tehniku? Vairums pētnieku uz šo jautājumu atbild noliedzoši.

Sakarā ar to radās mēģinājumi identificēt evaņģēlija autoru ar kādu citu Jāni. Runa ir par vārdā nenosauktu Jēzus mīļoto mācekli, kurš vairāk reižu parādās evaņģē­lijos. Tas ir tas pats māceklis, kurš pēdējā vakarēdiena laikā «sēdēja pie Jēzus krūtīm» (Jāņa ev., 13:23), kā vie­nīgais no viņiem, nepameta savu skolotāju nāves stundā, bet Jēzus pie krusta viņa gādībai novēlēja savu māti.

Šis māceklis ne tikai kā nepiederēja pie divpadsmit apustuļu saimes, bet vispār daudzējādā ziņā no tiem at­šķīrās. Vispirms mēs varam secināt, ka viņš bijis turīgs Jeruzalemes pilsonis. Kā augstā priestera paziņa (Jāņa ev., 18:15) viņš pils pagalmā varējis ievest Pēteri, kuru durvju sargs pirms tam nav gribējis ielaist. Efesas bīs­kaps Polikrats (2. gs. beigas) apgalvo, ka Jānis, Jēzus mīļotais māceklis, bijis ebreju priesteris un ka viņš ap­bedīts Efesā. Jāņa evaņģēlija 21. nodaļā lasām, ka tieši šis māceklis, kuru Jēzus iemīļojis, «šo visu ir uzrakstījis» un ka «viņa liecība ir patiesa» (21:24). Diemžēl 21. no­daļa ir vēlāks iespraudums, ko droši vien izdarījis kāds no evaņģēlija redaktoriem, tāpēc tās pierādījuma spēks ir visai apšaubāms.

Tēze, ka ceturtā evaņģēlija autors esot Jēzus mīļotais māceklis, ticīgajiem ir visai pievilcīga, jo šādā gadījumā to būtu uzrakstījis viens no Jēzum vistuvākajiem cilvē­kiem, tātad notikumu aculiecinieks, un tādēļ šo evaņģē­liju varētu uzskatīt par ļoti vērtīgu vēstures dokumentu. Diemžēl šī tēze balstās uz ļodzīga pamata, jo viss, kas tiek minēts tās labā, nav nekas cits kā ticīgu ļaužu vēl­mēm atbilstoša izdoma.

Šo apsvērumu pēc vairums neatkarīgo Bībeles pēt­nieku ir interesējušies par vēl vienu Jāni kā iespējamo evaņģēlija autoru. Runa ir par Jāni Prezbiteri, kurš bijis Efesas patriarhs un dzīvojis 1. un 2. gadsimtu mijā. Par viņu uzzinām no piezīmes Eisebija «Baznīcas vēsturē», bet Eisebijs savukārt šo ziņu smēlis no zudumā gājušiem Papija rakstiem. Jānis Prezbiteris bijis gudrs cilvēks un grieķu filozofijas pazinējs, tātad viņam bijušas visas do­tības, lai uzrakstītu tādu darbu, kāds ir ceturtais evaņ­ģēlijs.

Taču arī šajā gadījumā visi slēdzieni dibinās uz pa­visam īsu, turklāt no cita autora aizgūtu piezīmi. Tāpēc izvirzītas vēl divas teorijas. Pirmā no tām nosaukta par divu autoru teoriju. Tās piekritēji apgalvo, ka evaņģēlija autors bijis Jānis Prezbiteris, tikai viņš savai apdarei iz­mantojis apustuļa Jāņa vai- arī Jēzus mīļotā mācekļa Jāņa atmiņu materiālus. Šīs tēzes atbalstīšanai starp citu tiek citēts Eisebijs, kurš apgalvo, ka Efesā esot apbedīti divi Jāņi.

Visinteresantākais un patiesībai tuvāk stāvošais liekas uzskāls, ka ceturtais evaņģēlijs ir kompilācija un sastāv no dažādiem materiāliem, kurus apkopojuši redaktori, kas pieminētajā 21. nodaļā nosauc paši sevi. Šā uzskata aizstāvji aizrāda, ka tekstā skaidri saskatāmas kompilā­cijas pēdas. Piemēram, mēs evaņģēlijā sastopamies ar pārsteidzošām pretrunām: vietumis tajā jaužams filose- mītisms, bet citur atkal — nepārprotams antisemītisms. Virkne ainu un tēlu, kuri nav atrodami pārējos evaņģē­lijos, piemēram, sastapšanās ar netikli, kāju mazgāšana, Lācara uzmodināšana no miroņiem, mīklainais farizeja un «jūdu valdības vīra» Nikodēma tēls, var noderēt par pierādījumu tam, ka tradicionālā Jēzus biogrāfija šeit pa­pildināta ar citiem, vietējiem, tikai Efesā sastopamiem nostāstiem.

Viens no tādiem komponentiem neapšaubāmi ir pē­dējā nodaļa, kura atšķiras no pārējā teksta kā pēc stila, tā arī valodas. To vēlāk evaņģēlijam piekabinājuši ne­zināmi redaktori. Tāpat arī prologs rada aizdomas, ka tas sākotnēji bijis atsevišķs literārs darbs. Stila ziņā tas uz­rakstīts kā himna Jēzum, pasaules dievišķīgajam «logo- sam» un gaismas avotam, un, pēc dažu pētnieku domām, atgādina to himnu, par kuru savā ziņojumā ķeizaram Trajānam raksta Bitīnijas vietvaldis Plīnijs Jaunākais. Par šo himnu mēs jau ieminējāmies 1. nodaļā. Plīnijs ziņo, ka viņam padotajos Mazāzijas apvidos kristieši sa­pulcējoties rītausmas laikā un dziedot kaut kādu himnu Jēzum Kristum, kuru viņi godājot kā dievu. Tā kā ce­turtais evaņģēlijs radies Efesā, tātad arī Mazāzijā, ir pil­nīgi iespējams, ka evaņģēlija autors vai autori ir zinā­juši šo himnu un izmantojuši to par prologu, protams, attiecīgi apstrādājot un piešķirot tam doktrinālu jēgu.

No visa sacītā secināms, ka mēģinājumi noskaidrot, kas ir evaņģēlija autors, uzskatāmi par bezcerīgiem. Droši vien mēs nekad neizzināsim tā īsto autoru. Mīklas atmi­nējums varbūt slēpjas Efesas drupās, jo pašas pilsētas jau sen vairs nav. Tās vietā palikuši tikai pauguri, ko samēzuši mainīgo un vētraino vēsturisko likteņu negaisi. Šajos skumjajos gruvešos jau atrakti vecie pilsētas mūri un celtņu drupas no grieķu, romiešu, Bizantijas, kā arī krusta karu un muhamedāņu iebrukuma laikiem. Atras­tas slavenā Artemīdas tempļa atliekas uA gigantiskas ko­rintiešu kolonnas, kas reiz rotājušas Ķibeles un Serapīda tempļus. Kāda pakalna virsotnē, kas paceļas pāri visai apkārtnei, rēgojas krustnešu uzceltā cietokšņa sagrautie mūri, bet turpat blakus skatāmi Jāņa baznīcas atraktie pamati. Tautas teiksmas stāsta, ka vēl līdz šai dienai tur esot apslēpts apustuļa kaps. Bet varbūt tieši šajā kristiešu svētnīcā atrodas abi tie kapi, kurus piemin Eisebijs?

Jautājumu vēl vairāk sarežģī tas, ka aiī Smirna ir pār­liecināta, ka tieši tās robežās esot evaņģēlista Jāņa kaps.

Šodien ir grūti šajā problēmā pasacīt ko noteiktu, varbūt vienīgi to, ka ticīgo ļaužu iztēle nepazīst robe­žas. Efesā taču tūristiem rāda arī apustuļa Lūkas kapu, kas patiesībā ir tikai daļa no pagānu tempļa drupām, tāpat arī kāda nama paliekas, kurā vecumdienās esot mi­tinājusies dievmāte Marija.