Fināla teorija

DESMITĀ NODAĻA

Monika veltīja viņam riebuma pilnu skatienu.

- Tas ir neprāts! Mēs velti tērējam laiku!

Viņi atkal bija furgonā, taču tagad strīdējās, nevis skūp­stījās. Mašīna atradās degvielas uzpildes stacijā Viktorijas ceļā, aptuveni ceturtdaļjūdzi uz dienvidiem no "Nakts ma­nevru bāra", un Elizabete Gupta stāvēja pie taksofona. Viņai līdzās dežurēja Grediks, kuram rokā bija Dunkin' Donuts kafija, savukārt Deivids, Monika un Maikls gaidīja mašīnā.

- Nav nekāds neprāts, - Deivids uzstāja. - Viss ir loģiski.

Monika papurināja galvu.

- Ja Klainmans negribēja, ka teorija nonāk valdības ro­kās, kāpēc viņš to saglabāja datorā, kas pieder Savienoto Valstu armijai?

- Militāristu datori ir visdrošākā sistēma pasaulē. Turklāt viņš noslēpa vienādojumus datorspēles programmatūrā, kuru neviens vairs nelieto.

- Taču armijai joprojām ir pieeja šai programmatūrai! Un ja nu kāds kapteinis vai pulkvedis Virtuālo kauju birojā kā­dudien sāk garlaikoties un nolemj uzspēlēt "Cīnītāju"?

- Pirmkārt, pie teorijas nevar tikt, kamēr nav sasniegts augstākais ekspertu līmenis. Tas, iespējams, nav nemaz tik viegli, ja nespēlē caurām dienām kā Maikls. - Deivids norā­dīja uz puisi, kurš aizmugurējā sēdeklī bija sakņupis pār da­torspēli. - Otrkārt, pat ja kāds būs ieguvis meistarību un at­radis vienādojumus, viņš tos nesapratīs, jo nebūs fiziķis. Nodomās, ka tās ir kaut kādas muļķības, un liksies mierā.

Monika nešķita pārliecināta.

- Nezinu, Deivid. Tev jāatzīst, ka versija ir visai traka. Vai esi drošs, ka…

Iekams viņa paguva pabeigt domu, Elizabete nolika tak- sofona klausuli un devās atpakaļ uz furgonu. Arī tagad, uz­vilkusi elastīgas sintētikas bikses un teniskreklu, viņa jopro­jām izskatījās pēc ielasmeitas.

- Neviens neatbild, - Elizabete teica Deividam caur ma­šīnas logu. - Šila, iespējams, nedēļas nogalē kaut kur aizbrau­kusi.

Deivids sarauca pieri. Viņš bija cerējis, ka šī Šīla - Eliza­betes draudzene, kas joprojām strādāja par sekretāri Virtu­ālo kauju simulācijas birojā, - varētu palīdzēt iekļūt Benin­ga fortā.

- Vai pazīsti vēl kādu, kas tur strādā?

- Nē-e, nevienu, - Elizabete atbildēja. - Lielākā daļa puišu tajā birojā bija īsti datoriķi. Kamēr es tur strādāju, viņi pat nesasveicinājās.

Nolādēts, domās sodījās Deivids. Ja mums nepalidzēs kāds, kas strādā bāzē, mēs nespēsim iziet cauri Beninga forta drošības sistēmai un nespēsim iekļūt VKS birojā.

- Jocīgi, - Elizabete turpināja. - Es tos datoriķus arī klu­bā nekad neesmu redzējusi. Viņiem droši vien pietiek ar pornogrāfiju internetā.

Deividam radās kāda ideja.

- Beta, vai tev ir kādi pastāvīgie klienti, kas strādā bāzē? Puiši, kas regulāri iet pie tevis?

- Pie velna, jā. - Balsi ieskanējās piesardzīga nots. - Ir tādi, kas nak reizi nedēļā. Daudzi.

- Vai kāds no viņiem ir militārais policists?

Elizabete mirkli apdomājās.

- Jā, es pazīstu kādu seržantu no militārās policijas. Ser­žantu Manheimeru. Gadiem pazīstu, kopš tā laika, kad sāku strādāt klubā.

- Vai zini viņa telefona numuru?

Neatbildējusi Elizabete ieliecās mašīnā un uzsita knipi Maikla deguna priekšā. Puisis atrāvās no datorspēles. Eli­zabete stingri paskatījās viņā.

- Kolumbusas telefonu gramata, - viņa teica. - Manhei- mers Ričards.

- Septiņi, nulle, seši, pieci, četri, četri, viens, trīs, divi, de­viņi, - Maikls skaitīja. Un tad atkal pievērsās spēlei.

Elizabete pasmaidīja.

- Vai nav vareni? Dzīvodams kopā ar mani, viņš iemācī­jās no galvas Kolumbusas telefonu grāmatu. Un Meikonas telefonu grāmatu arī.

Deivids pierakstīja numuru uz papīra gabaliņa. Viņu Maikla atmiņa nepārsteidza; viņš zināja, ka daudziem au- tiskiem bērniem ir neparastas iegaumēšana spējas, turklāt atmiņā atausa telefonu saraksti, kas saglabāti datorā at­pūtas nama. Taču viņu satrauca tas, kā Elizabete izmanto dēla spējas. Acīmredzot ari agrāk viņa bija izmantojusi to knipja sišanu. Droši vien ērts veids, kā sekot saviem klientiem.

Viņš pasniedza Elizabetei papīra lapiņu.

- Piezvaniet seržantam un izlūdzieties pakalpojumu. Pa­sakiet, ka atbraukuši draugi, kas gribētu iekļūt bāzē. Pasa­kiet, ka mēs gribam tikt līdz barakām, apciemot mūsu jau­nāko brāli, taču nelaimīgā kārtā esam atstājuši mājās perso­nu apliecinošus dokumentus.

Elizabete paskatījās uz numuru un tad papurināja galvu.

- Manheimers par velti neko nedarīs. Viņš gribēs, lai at­strādāju tādu pakalpojumu.

Deivids to bija gaidījis. Viņš izņēma no kabatas maku un noskaitīja piecas divdesmit dolāru banknotes.

- Neuztraucieties, es samaksāšu. Simtnieks tagad, divi simti pēc tam. Norunāts?

Elizabete skatijās uz divdesmit dolāru banknotēm. Pavē­rusi muti, sieviete aplaizīja lūpas - varbūt jau sajuta metam­fetamina garšu. Tad viņa izrāva naudu Deividam no rokas un devās atpakaļ pie taksofona.

Deivids paskatījās uz Moniku, taču viņa aizgriezās. Viņa bija nikna - par to šaubu nebija -, taču neteica ne vārda, un tas bija daudz sliktāk par lamāšanos. Klusēdami viņi vēro­ja, kā Elizabete paņem klausuli un sāk runāt. Beidzot Dei­vids pastiepa roku un pieskārās Monikas plecam.

- Ei, kas noticis?

Viņa nopurināja Deivida roku.

- Tu zini, kas noticis. Tu tikko nodarbojies ar sutenerismu.

- Nē! Es tikai…

- Ko, tavuprāt, viņa iesāks ar naudu? Iztērēs par metam- fetaminu un ļausies uzdzīvei. Un tad atgriezīsies striptīza klubā un moteļa istabā.

- Paklau, lai atrastu teoriju, mums vajadzīga viņas palī­dzība. Ja tev ir labāks priekšlikums, kāpēc…

Pēkšņi Monika sagrāba Deivida roku.

- Kaut kas nav kārtībā, - viņa teica, rādīdama uz takso- fonu. Grediks stāvēja lidzās Elizabetei un kliedza. Viņa ne­likās dzirdam un turpināja runāt pa telefonu. Nākamajā brīdī

Grediks sagrāba viņu aiz vidukļa un sāka vilkt uz furgona pusi. Deivids samulsa, taču tad paskatījās uz Viktorijas ceļu - "Nakts manevru bāra" priekšā bija sastājies pusducis melnu SUV. Viri pelēkos uzvalkos kāpa ārā no mašinām un ielenca striptīza klubu.

Grediks atvēra furgona aizmugurējās durvis un iegrūda Elizabeti iekšā.

- Iedarbini motoru, brāl! Sātans seko mums pa pēdām!

Karena stāvēja Glorijas Mičelas dzīvokļa istabā un pa logu aizvirtņu spraugu vēroja satiksmi Austrumu divdesmit sep­tītajā ielā. Uz ietves līdzās piegādes mašīnai slaistījās divi dūšīgi vīri sporta kreklos, turklāt mašīna jau divpadsmito stundu nebija izkustējusies no vietas. Ik pēc dažām minū­tēm viens no vīriem pielika plaukstu mutei un izlikās, ka klepo, bet patiesībā runāja mikrofonā, kas bija paslēpts krek­la piedurkne.

Jona sēdēja uz dīvāna un šķirstīja astronomijas grāmatu, ko bija atradis Glorijas plauktā. Pati Glorija istabas otrā galā pa mobilo telefonu runāja ar New York Times redaktoru. Glo­rija bija neliela auguma sirdīga sieviete ar kraukļa melniem matiem, kaulainām kājām, asu zodu un tumšām acīm, kas nemitīgi šaudijās uz visām pusēm. Pabeigusi sarunu, viņa aiz­vēra telefonu un piesteidzās pie Karenas.

- Man jāiet, - viņa paziņoja. - Dubultslepkavība Brukli- nā. Paliec šeit, kamēr atgriežos.

Karenai sažņaudzās vēders. Viņa norādīja uz logu.

- Aģenti joprojām ir tur. - Viņa runāja klusi, lai Jona ne­varētu dzirdēt. - Ieraudzījuši, ka tu izej no mājas, viņi ne­kavējoties nāks augšā un arestēs mūs.

Glorija papurināja galvu.

- Nelikumīga ielaušanās žurnālistes dzīvokli? Viņi neuz­drošināsies.

- Viņi pagūs durvis gan uzlauzt, gan salabot. Izskatīsies, it kā mēs ar Jonu esam nolēmuši doties prom. Un to FIB tev paziņos, kad sāksi taujāt, kas ar mums noticis.

- Tu tiešām domā…

- Vai nevari palūgt redaktoram, lai sūta uz notikuma vie­tu kādu citu?

Glorija izgrūda skaļu "ha".

- Aizmirsti! Tas vīrs ir īsts despots!

Karena paskatījās uz savu dēlu, kas grāmatā pētīja aste­roīdu joslu. Viņa nepieļaus, ka tie nelieši Jonam kaut pirk­stu piedur.

- Tad mēs iesim kopā ar tevi. Tavā klātbūtnē viņi mūs nearestēs.

Glorija paraustīja plecus.

- Kā vēlies.

Ja tā būtu parasta lieta, Semjons savu klientu jau būtu no­šāvis. Profesors Amils Gupta, saukts arī par Henriju Kobu, bija pats iedomīgākais, pats tracinošākais cilvēks, kura labā viņš jebkad strādājis. Atzinies, ka viņu patiesībā sauc, klients tūdaļ sāka lamāt Semjonu vispretīgākajiem vārdiem. Lai gan Guptam bija pamatoti iemesli dusmoties, vainīgs bija profe­sors pats - ja viņš neizmantotu izdomātu vārdu, nekāda mi­sēkļa nemaz nebūtu. Uzliekot vecajam uz ievainojuma apsē­ju, Semjons mēģināja to paskaidrot, taču Gupta tikai turpināja lamāties. Tiklīdz profesors spēja staigāt, viņš sāka izkliegt pavēles. Un nāca klajā ar jaunu plānu - viņi abi ar pikapu brauks uz Džordžiju un sekos saviem upuriem, bet aģents Broks ar doktora Dženkinsa Dodge furgonu dosies uz Ņujorku. Kad Semjons pajautāja, kāpēc Brokam jābrauc uz

Ņujorku, Gupta asi pavēlēja aizvērties un sameklēt furgona atslēgas. Semjons automātiski sniedzās pēc savas mašīnpis­toles, taču atturējās izšķaidīt Guptas smadzenes pa sienām. Esi pacietīgs, viņš sev atgādināja. Koncentrējies galvenajam mērķim!

Dženkinsa māja bija dažu kilometru attālumā no ameri- kaņu drošības spēku izveidotā kordona, tāpēc neviens ne­iebilda, kad Semjons izvēlējās Virdžīnijas dienvidrietumu nomaļākos ceļus. Vienpadsmitos dienā viņi bija nonākuši līdz Medouvjūvas pilsētai, kur Broks pa astoņdesmit pirmo starpštatu maģistrāli nogriezās uz ziemeļiem, bet Semjons un Gupta devās uz dienvidiem. Profesors bija atgāzies pasažiera sēdekli un ievainoto kāju uzlicis uz priekšējā paneļa, taču neļāvās snaudai. Viņš ik pēc piecām minūtēm skatījās rokaspulkstenī un nikni sodījās par cilvēku neizmērojamo stulbumu. Kad viņi bija šķērsojuši Tenesi štata robežu, Gupta pēkšņi paliecās tuvāk Semjonam un norādīja uz ceļa zīmi, kas vēstīja, ka priekšā ir sešdesmit devītais pagrieziens uz Blontvilu.

- Brauc nost no maģistrāles, - viņš pavēlēja.

- Kāpēc? Ceļš ir tīrs. Nav ne armijas, ne policijas.

Gupta drūmi paskatījās uz Semjonu.

- Mums nepietiek laika, lai tiktu līdz Džordžijai. Tavas muļķības dēļ Svifts un Reinoldsa mums ir par desmit stun­dām priekšā. Iespējams, jau satikušies ar manu meitu.

- Vēl viens iemesls, lai mēs brauktu pa starpštatu maģis­trāli. Pa nomaļajiem ceļiem ies ilgāk.

- Ir vēl viena alternatīva. Es reiz sadarbojos ar kādu kom­pāniju Blontvilā, ar "Vidējo dienvidu robotikas firmu", kas bija noslēgusi ligumu ar Aizsardzības ministriju. Es viņiem uzbūvēju dažas prototipu mašīnas, tātad viņi ir novēroša­nas tīklā.

- Novērošanas?

- Jā. Ja Svifts un Reinoldsa dodas turp, kur es domāju, mēs varēsim viņus novērot.

Semjons nobrauca no starpštatu maģistrales un apmēram divus kilometrus stūrēja pa trīssimt deviņdesmit ceturto ceļu. "Vidējo dienvidu robotikas firma" bija izvietojusies pla­šā vienstāva ēkā Tenesī štata lauku apvidū. Tā kā bija sest­dienas rīts, stāvlaukumā atradās tikai viena mašīna. Semjons apstājās līdzās tai, un tad viņi ar profesoru Guptu devās uz apsardzes mājiņu. Tajā sēdēja izdēdējis sirms vīrs zilā for­mastērpā un lasīja vietējo avīzi. Gupta pieklauvēja pie māji­ņas loga, lai pievērstu vira uzmanību.

- Sveicināti! - viņš uzsauca. - Esmu Amils Gupta no Ro­botikas institūta. Vai atceraties mani? Es te biju aprīlī.

Sargs nolika avīzi un brīdi vēroja atbraucējus. Tad plati pasmaidīja.

- Ak, doktors Gupta! No Pitsburgas! Es dežurēju, kad jūs ieradāties, lai apskatītu rūpnīcu! - Viņš piecēlās un atvēra mājiņas durvis, lai paspiestu profesora roku. - Priecājos jūs atkal redzēt!

Gupta izmocīja smaidu.

- Jā, es arī priecājos. Sakiet, vai Komptona kungs vēl ir savā kabinetā? Viņš lūdza atbraukt un apskatīt vienu no pro­totipiem.

- Jā, piedodiet, bet Komptona kunga nav. Viņš neteica, ka jūs šodien būsiet.

- Tad jau viņš laikam ieradīsies vēlāk. Bet varbūt jūs va­rētu mani kopā ar asistentu ielaist testu laboratorijā? Man ir tikai dažas stundas laika, tāpēc vajadzētu ķerties pie darba.

Sargs paskatījās uz Semjonu un tad atkal pievērsās Gup­tam. Viņš jau sāka pārdomāt.

- Vajadzētu vispirms piezvanīt Komptona kungam. Pateik­šu, ka esat atbraucis.

- Tas nav nepieciešams. Negribu traucēt viņu brīvdienās.

- Tomēr es domāju, ka vajadzētu piezvanīt.

Viņš jau kāpās atpakaļ savā postenī, bet profesors palocī­ja galvu. Turēdams automātu gatavībā, Semjons spēra soli uz priekšu un iešāva sargam pierē. Vīrs bija miris, iekams paguva nokrist uz grīdas. Semjons pieliecās un pārmeklēja viņa kabatas.

Gupta paskatījās uz līķi.

- Satriecoši! Septiņdesmit sešus gadus biju nodzīvojis, ne­redzot, kā tiek nogalināts cilvēks, bet nu esmu savām acīm skatījis divas slepkavības divpadsmit stundu laikā!

- Būs jāpierod.

Izņēmis no sarga kabatas atslēgas, Semjons sāka atvienot ēkas signalizāciju. Profesors papurināja galvu.

- Atgādina neliela Visuma sabrukšanu. Bezgalīga varbū­tību virkne reducējas līdz vienai bojāgājušai realitātei.

- Ja jau tā ir tāda traģēdija, kāpēc likāt viņu nogalināt?

- Es neteicu, ka tā ir traģēdija. Dažkārt Visumam ir jāiet bojā, lai dzimtu citi. - Gupta pacēla skatienu uz debesīm un pielika rokas pie pieres, lai pasargātu acis no saules. - Kad būsim prezentējuši pasaulei Einheitliche Feldtheorie, sāksies milzīgs lēciens cilvēces attīstībā. Mēs būsim vecmātes jaunas ēras, apgaismības zelta laikmeta dzimšanas brīdī.

Semjons sarauca pieri. Viņš bija karavīrs, nevis vecmāte. Viņa misija bija nāve, nevis dzimšana.

Bija acīm redzams, ka seržants Manheimers ir viens no Elizabetes pastāvīgajiem klientiem. Lempīgs vīrs, kam sākuši izkrist mati, likdegunis un mutes brūķētājs - iespējams, viņam randiņu norunāt izdodas tikai ar ielasmeitām. Viņš sēdēja furgona aizmugurējā sedekli, aplicis roku Elizabetes viduklim un blenzdams viņas krūšu bedritē, bet vienlaikus veltīdams baudkārus skatienus ari Monikai, kas kopā ar Maiklu sēdēja kravas nodalījumā. Grediks īgņodamies stū­rēja uz Beninga forta ieejas pusi - viņam acīmredzot nepati­ka seržants un vajadzība braukt uz armijas bāzi. Taču Dei­vids uzstāja, ka tas nepieciešams Elizabetes glābšanai, un ar to pietika, lai Grediks apklustu - vismaz uz laiku.

Tiklīdz viņi piebrauca pie vārtiem, Deivids priekšā ierau­dzīja garu mašīnu rindu. Sestdienās te acīmredzot bija dzī­va satiksme. Rādīdams uz vārtiem, viņš pievērsās Manhei- meram.

- Kas notiek?

Seržants rotaļājās ar zelta ķēditi Elizabetei ap kaklu, raus­tot uz augšu medaljonu starp viņas krūtīm.

- Visi brauc tikties ar Dārtu Veideru. Viņš šodien bāzē teiks runu.

- Dārts Veiders?

- Jā, aizsardzības ministrs. Viņš vada Beninga-Bagdādes ekspresi.

Deivids atkal paskatijās uz vārtiem - katru mašīnu pār­baudīja pusducis militāro policistu. Tie atvēra bagāžniekus un pietupās, lai paskatītos, vai zem šasijas nav paslēpts kads spridzeklis.

- Nolādēts! Viņi pastiprinājuši apsardzi!

- Nomierinies, puikiņ! - Manheimers veiksmigi bija izda­būjis medaljonu ārā no Elizabetes krekla un nu to šūpoja viņas acu priekšā. - Tie ir manējie. Mūs viņi nemocīs.

Elizabete ieķiķinājas, kad seržants izlikās, ka hipnotizē viņu. Ar simts dolāriem kabatā viņa bija labā garastāvoklī. Bet Deivids sāka arvien vairāk nervozēt. Pēc piecām minū­tēm viņi jau bija pie vārtiem, un furgonam tuvojās jauns kap­rālis ar M-9 pistoli maksti. Viņš pieliecās un pa šofera puses logu ieskatījās salonā.

- Vadītāja apliecību un mašinas dokumentus! - viņš pa­vēlēja. - Vajadzīgi visu personu dokumenti!

Iekams Grediks paguva atbildēt, Manheimers paliecās uz priekšu, lai pievērstu kaprāļa uzmanību.

- Sveiks, Mērf! - viņš priecīgi uzsauca. - Mēs tik aizlai­dīsim līdz mūsu daļas veikalam! Šis tas jānopērk.

Merfs garlaikots salutēja. Sejā bija lasāms, ka viņš par ser­žantu nav visai augstās domās.

- Posteņa komandieris devis jaunu pavēli, ser. Visiem ap­meklētājiem jāuzrāda personu dokumenti.

- Neuztraucies, puis! Šie cilvēki ir kopā ar mani.

- Nekādu izņēmumu, ser. Tā teica komandieris.

Otrs militārais policists piegāja pie mašīnas no otras puses. Viņam galvā bija ķivere, pie sāniem M-16 trie- cienšautene. Deivids pasniedzās pēc durvju roktura, lai gan saprata, ka viss beidzies. Pēc trim minūtēm viņi visi būs rokudzelžos.

Seržants Manheimers pavirzījās tuvāk sēdekļa malai - tu­vāk aizdomu pilnajam kaprālim.

- Klau, Mērf, - viņš klusi iesāka, - vienosimies. Redzi Betu? - Viņš ar īkšķi norādīja uz Elizabeti. - Viņas ar to melnādaino šodien uzstāsies. Privāti aizsardzības ministram, kad tas būs beidzis runu.

Kaprālis blenza uz Elizabeti, kas aplaizīja lūpas un izrie- za krūtis. Kaprālim pavērās mute.

- Atvedi striptīza dejotājas ministram?

Manheimers palocīja galvu.

- Klau, vecais daudz strādā, tāpēc viņam ari laiku pa lai­kam jāatpūšas.

- Svētā pasaulīti - Mērfs bija sācis cienīt savu priekšnie­ku. - Vai komandieris par to zina?

- Nē, šī pavēle nāca tieši no Pentagona.

Kaprālis plati pasmaidīja.

- Nolādēts, tas ir par daudz! Ministrs sajuks prātā! - Tad viņš atkāpās no mašīnas un pavēcināja ar roku, ļaujot viņiem iebraukt bāzē.

Ieraudzījusi atskaiti par Guptas meklējumiem internetā - īpaši mājaslapu ar karti un Viktorijas ceļa koordinātām -, Lū­sīla deva pavēli sagatavot FIB lidmašīnu. Pēc divām stun­dām viņa ar aģentu Krofordu iegāja "Nakts manevru bārā", kuru jau bija aplenkuši aģenti no Atlantas. Apmēram trīsdes­mit apmeklētāji - lielākoties piedzēruši karavīri, kas palais­ti atvaļinājumā, - drūzmējās ap kluba galdiņiem, bet darbi­nieki - piecas dejotājas, bārmenis un sargs - sēdēja pie bāra. Sargs ar bārmeni pazina Deividu Sviftu, kad aģenti parādī­ja viņa fotogrāfiju, turklāt bārmenis piebilda, ka redzējis aiz­domās turamo aizejam no bāra kopā ar kādu dejotāju, kas beigusi savu maiņu. Dejotāja, kā izrādījās, bija Elizabete Gup­ta, profesora meita. Diemžēl Atlantas aģentiem, pārmeklē­jot viņas pagaidu mitni motelī ielas pretējā pusē, neizdevās atrast šo sievieti. Bārmenis - noplucis tipiņš, vārdā Hārlans Vudss, kas vienlaikus bija arī kluba menedžeris, - teica, ka viņam nav ne jausmas, kur Betu varētu meklēt, taču Lūsilai tā nešķita.

Viņa Hārlanu pamanīja uzreiz - neliela auguma, tuklu, bārdainu vīrieti, kam mugurā bija teniskrekls ar uzrakstu "Vari pieteikties jāšanai uz ūsām". Lūsīla piegāja pie bāra un sakrustoja rokas uz krūtīm.

- Tātad jūs esat atbildīgais par šo jauko iestādījumu?

Vīrietis steigšus palocīja galvu. Uzrausies uz augstā bāra krēsla, viņš atgādināja izlaidīgu rūķi uz suņusēnes.

- Es tiešam gribu palīdzēt, ja? Bet, kā jau teicu, es nezi­nu, kur ir Beta. Viņa te tikai strādā, tas arī viss. Uz kurieni viņa dodas brīvajā laikā, man nav ne mazākās nojausmas.

Hārlanu acīm redzami mocīja abstinence - viņš bēra vār­dus kā pupas un smirdēja kā veca zeķe. Lūsīla sarauca pie­ri. Viņa ienīda narkomānus.

- Lēnāk, puis. Vai Betai pilsētā ir kādi draugi?

Viņš norādīja uz dejotājām pie bāra, kas, ģērbušās vien stringbiksitēs, drebinājās.

- Protams, meitenes draudzējas. Parunājiet ar Emberu vai Britniju. Varbūt viņas zina, kur meklēt Betu.

- Bet citi draugi? Bez meitenēm, kuras tu pārdod?

- Nolādēts, es neesmu nekāds suteners! Es tikai…

- Neāksties, Hārlan! Domā ātri, citādi…

- Labi, labi! - Viņa pieres grumbās parādījās sviedru lā- sites. Kā jau visi narkomāni, viņš bija ātri pierunājams.

- Meiča, vārdā Šīla, iedomīga kuce. Viņa reiz ieradas, lai sadotu man sutu. Viņas ar Betu savulaik kopā strādāja bāzē.

Lūsīlai tas bija jaunums. Atlantas aģenti par Elizabeti Gup­tu zināja vien to, kas viņa bijusi arestēta.

- Beta strādāja Beninga fortā?

- Jā, pirms atnākšanas uz šejieni. Strādāja pie datoriem, vismaz pati ta stāstīja. To darbu viņai sadabūja kāds radi­nieks, taču tur nekas nesanāca.

Lūsīla iedomājās par sadauzīto datoru, ko bija redzējusi Rietumvirdžīnijas būdā. Aizdomās turamie sekoja ciparu no­rādēm, un tagad nebija grūti uzminēt, kāds ir viņu nākamais mērķis.

Lūsīla pievērsās aģentam Krofordam, kas, kā allaž, atra­dās līdzās.

- Sadabūjiet Beninga forta komandieri! - viņa pavēlēja. - Un to stulbo pulkvedi Tārkingtonu.

Pirmais, ko Deivids ieraudzīja, bija lēkšanas torņi - trīs augstas smailes, kas slējās pari Beninga forta barakām un ad­ministrācijas ēkām. Tie atgādināja slaveno Koniailendas torni lekšanai ar izpletni - izpriecu parka atrakciju, kas pirms des­mitiem gadu tika slēgta. Atšķirībā no Koniailendas šos tor­ņus joprojām izmantoja. Gaisa desantnieki lēca no smaiļu vir­sotnēm un planēja lejā kā zirnīši no milzīgas tērauda pāksts.

Seržants Manheimers lika Gredikam atstāt furgonu aiz plašas dzeltenas ēkas, ko sauca par Kājnieku māju. Virtuālo kauju simulācijas birojs atradās ēkas rietumu spārnā. Deivids bija sagudrojis pasaciņu, kādēļ viņiem tur jānokļūst, - Mo­nikas jaunākais brālis dien bāzē un cieš no panikas lēkmēm, tāpēc grib aprunāties ar kādu tuvinieku. Bija skaidrs, ka Manheimers netic ne vārdam, taču viņam, par laimi, bija pil­nīgi vienalga. Alkās pēc samaksas par pakalpojumu viņa vie­nīgā rūpe bija tukša istaba, kur pamīcities ar Elizabeti. Viņš izvilka sievieti no mašīnas un vedināja uz ieeju ēkā no pa­galma puses.

Arī Monika, Deivids un Maikls izkāpa no mašīnas. Gre­diks palika vaditāja sēdekli un nobažījies paskatījās uz pā­rējiem.

- Kas notiek, brāl?

Deivids uzmundrinoši paspieda vecā vīra plecu.

- Palieciet šeit un gaidiet mūs. Mēs būsim prom tikai da­žas minūtes. Un tad ķersimies pie Elizabetes dvēseles glāb­šanas, labi?

Grediks palocīja galvu. Monika ar Deividu nostājās katrs savā pusē Maiklam un, satvēruši puiša elkoņus, steidzās pa­kaļ Elizabetei un Manheimeram. Deivids gribēja atstāt zēnu mašīnā - bija acīm redzams, ka viņa māte ir gatava sniegt pakalpojumus ari dēla klātbūtnē. Taču Maikls bija vienīgais, kas prot spēlēt "Cīnītāju".

Viņi iegāja ēkā un kāpa augšā uz trešo stāvu. Elizabete ar seržantu gaiteņa galā apstājās pie durvīm bez plāksnītes. Manheimers sāka taustīties sava formastērpa kabatās.

- Tu esi pārliecināta, ka tur ir dīvāns? - viņš jautāja.

- Jā, direktora kabinetā, - Elizabete atbildēja. - Es atce­ros - liels, brūns dīvāns.

- Bet tas bija pirms četriem gadiem! Varbūt sen jau aiz­nests prom.

- Jēziņ, vienkārši atslēdz durvis!

Seržants beidzot atrada atslēgu, taču, iekams viņš pagu­va to ielikt slēdzenē, Deivids gaiteni saklausīja kādu trok­sni. Tas bija mehānisks, ļoti pazīstams. Viņš pagriezās un ieraudzīja "Pūķa skrējēju" - četrstūrainu sudrabotu novēro­šanas robotu, ko profesors Gupta bija konstruējis armijas va­jadzībām. Uz kāpurķēdēm tas atgādināja miniatūru tanku un pavērsa savu spuldzei līdzīgo sensoru uz viņu pusi. Deivids sastinga.

- Nolādēts! Viņi mūs atraduši!

Manheimers ieķiķinājās.

- Brīvi, ierindniek! Šitie daikti vēl nedarbojas.

- Ko? - Deivida sirds krūtis salēcās.

- Viņi joprojām testē elektroniku. Ka jau armijā. Desmi­tiem gadu testē un tad nospriež, ka tas ir pārāk dārgi. - At­kal ieķiķinājies, Manheimers atvēra durvis un stūma Eliza­beti iekšā.

- Nu, mazulīt, kur ir direktora kabinets?

Deivids viņiem sekoja. Telpa bija plaša, varbūt četrdes­mit pēdas gara. Vienā galā bija plaukti ar serveriem, kas klusi dūca un mirgoja. Pretī atradās galddators ar milzīgu plakano ekrānu, telpas centrā - divas lielas, dobas, caurspī­dīgas lodes, vismaz deviņas pēdas augstas, novietotas uz platformas, kas aprīkota ar metāla skritulīšiem.

Monika stāvēja durvīs un skatījās uz lodēm - tikpat ap­mulsusi kā Deivids. Bet Maikls ieskrēja kabinetā un devās taisnā ceļā pie skapja telpas tālākajā galā. Viņa māte ar ser­žantu pazuda blakus kabinetā, bet puisis atvēra skapi un iz­ņēma masīvu melnu ierīci, kas atgādināja stereoskopisku at­tēlu skatītāju. Deivids saprata, kas tas ir - virtuālās realitātes brilles. Tās uzliekot, var redzēt ainavas simulāciju; pagro­zot galvu pa labi vai pa kreisi, var redzēt dažādas virtuālās pasaules daļas. Uzliekot brilles, Maikls priekā staroja un, pieskrējis pie datora, sāka spaidīt tastatūru.

Deivids ar Moniku piegāja pie termināļa un paskatījās Maiklam pār plecu. Pēc dažām sekundēm ekrānā parādījās karavīrs plaša zaļojoša lauka vidū. Karavīram mugurā bija aizsargkrāsas formastērps, bet galvā ķivere ar numuru - lielu, sarkanu vieninieku.

- Tas ir "Cīnītājs", - Deivids nočukstēja. - Viņš ielādē pro­grammu.

Vēl pēc dažām sekundēm ekrānā parādījās vārdi: "Gatavs sākt?" Maikls atgriezās pie skapja un izņēma plastmasas šau­teni - M-16 atdarinājumu dabiskā izmērā. Tad viņš piegāja pie vienas milzīgās lodes, atvēra kādu lūku un ielocījās caur­spīdīgajā bumbā.

- Sasodīts, - Monika iekliedzās. - Ko viņš dara?

Maikls aizvēra lodi no iekšpuses un uzlika brilles. Turē­dams plastmasas šauteni kā karavīrs, viņš sāka kustēties, lai gan patiesībā uz priekšu negāja - griezās tikai lode, atgādi­nādama milzīgu kursorbumbu. Pēc brīža Maikls sāka soļot vēl ātrāk, un lode rotēja vēl straujāk. Drīz vien puisis lēk- soja kā kāmis riteni. Ieskatījies datora ekrānā, Deivids ierau­dzīja, ka tagad karavīrs skrien pa lauku.

- Sasodīti fantastiski. - Viņš uzlika roku Monikas mugu­rai un norādīja uz platformu zem lodes. - Redzi tos skritulišus? Tie mēra, cik ātri griežas lode un kāds ir rotācijas vir­ziens. Tad dati tiek nosūtīti uz datoru, un karavīrs kustas tikpat ātri kā Maikls. Bet Maikls simulāciju redz savās bril­lēs. Viņš skrien virtuālajā pasaulē.

- Lieliski, bet uz kurieni viņš skrien?

- Izskatās, ka viņam tas sagādā prieku. Domāju, ka viņš, kā parasti, nonāks līdz ekspertu līmenim.

- Un kas notiks, kad viņš sasniegs ceturto SVIA līmeni?

- Nezinu. Varbūt varēs lejupielādēt teoriju no servera. Bet varu saderēt, ka vajadzēs izmantot virtuālās realitātes inter­feisu, lai tiktu tai klāt.

Deivids nopētīja ikonas datora ekrāna apakšā un atrada meklēto: "Divi spēlētāji". Viņš uzklikšķināja uz tās, un ek­rānā parādījās vārdi: "Gatavs sākt?" Par pārsteigumu Mo­nikai, Deivids piegāja pie skapja un sameklēja vēl vienas bril­les un plastmasas šauteni.

- Es kāpju iekšā, - viņš teica. Un, piegājis pie otras lo­des, Deivids atvēra lūku.

Semjons stāvēja sardzē "Vidējo dienvidu robotikas fir­mas" testu laboratorijā, kamēr profesors Gupta datorā pē­tīja novērošanas kameru datus. Ekrāns bija sadalīts divpa­dsmit kvadrātos, un katrā bija redzams, ko filmē "Pūķu skrējēji" Beninga fortā. Tieši pirms pusdienlaika dators no­pīkstēja - seju pazīšanas programma bija atradusi meklēto. Gupta noteica robota atrašanās vietu un palielināja attēlu, kas nu aizpildīja visu ekrānu. Semjons piegāja mazliet tuvāk terminālim un ieraudzīja garu, neglītu karavīru, kas aplicis roku slampai ar kuplām krūtīm. Un tad viņš ieraudzīja sa­vus upurus - Sviftu, Reinoldsu un Guptas mazdēlu.

- Interesanti, - profesors norūca. - Viņi ir VKS birojā.

- VKS?

- Virtuālo kauju simulācija. Es viņiem palīdzēju attīstīt vir­tuālās realitātes interfeisu programmai "Cīnitājs". - Iegrimis domās, profesors apklusa. - Un tur strādāja Elizabete. To vietu viņai bija atradis Hanss.

Ekrānā bija redzams, kā upuri ieiet telpā un aizver dur­vis aiz sevis, tāpēc novērošanas kamerā nebija izsekojami. Gupta aši nospieda dažus taustiņus un izgāja no program­mas.

- Klainmans! - viņš iesaucās. - Vecais muļķis!

- Kas ir?

Profesors papurināja galvu.

- Viņš iedomājās, ka ir gudrs! Noslēpis to teoriju taisni man deguna priekšā!

- Jūs domājat Einheitliche Feldtheorie?

Ekrānā parādījās jauns logs, un Gupta ierakstīja lietotāja vārdu un paroli. Viņš mēģināja iekļūt kādā tiklā.

- Par laimi, vēl nav par vēlu. Visām VKS programmām ir tālvadības piekļuve. Armijnieki gribēja, lai virtuālajās kau­jās varētu cīnīties karaviri no dažādām bāzēm.

Dažas sekundes bija jānogaida. Tad ekrānā parādījās garš saraksts ar militārajiem serveriem un atskaitēm no tiem.

- Tā jau es domāju, - Gupta teica. - Viņi iedarbinājuši "Cī­nītāju".

Skatoties profesoram pār plecu, Semjonu pārņēma ne­miers.

- Vai viņi var lejupielādēt teoriju? Vai izdzēst to?

Gupta noklikšķināja uz kāda servera. Kamēr tika gaidīts

savienojums, viņš pagriezās un paskatījās uz Semjonu.

- Ej uz noliktavu! Tur nav virtuālās realitates aprīkoju­ma, bet varbūt bus kāda kursorsvira.

Deivids stāvēja plašā laukā, ko ieskāva dienvidu priedes. Pagriezies pa labi, viņš pie horizonta redzēja mežiem apau­gušu kalnu ainavu. Pagriežoties pa kreisi, displejā parādījās eja starp kokiem un zemu ēku puduris. Attēls bija pārstei­dzoši reāls. Austiņās, kas bija aprīkotas ar skaļruņiem un mikrofonu saziņai ar citiem spēlētājiem, varēja dzirdēt pat putnu balsis. Šī ainava šķita dīvaini pazīstama, un pēc da­žām sekundēm Deivids saprata, ka virtuālā pasaule atdari­na Beninga forta mācibu poligonus, ko klāj meži. Virs koku galotnēm slējās lēkšanas torņi - izskatījās, ka tie atrodas vai­rāku jūdžu attālumā.

- Ko tu gaidi?

Sadzirdējis jautājumu austiņās, Deivids pacēla šauteni. Displejā varēja saskatīt tās stobra galu, taču ne laukā, ne mežā citu cilvēku nebija.

- Ei? - viņš uzsauca. - Kas tur ir?

- Tā esmu es, dumiķit. - Monikas balss. - Stāvu pie ter­mināļa un skatos uz tevi datora ekrānā. Tu izskaties tieši tāds pats kā Maikla karavīrs, tikai tev uz ķiveres ir liels div­nieks.

- Kā tu…

- Tu šķiti mazliet apjucis, tāpēc es terminālī sameklēju mikrofonu, lai varētu tevi pamācīt, kurp doties. Maikls ir cie­matā.

- Ciematā? - Viņš ar šauteni norādīja uz ēku puduri. - Vai tur?

- Jā, un viņš jau sasniedzis otro B līmeni. Kusties! Cik varu spriest, tev jātiek tuvāk Maiklam, iekams viņš sasniedz ceturto SVIA līmeni. Citādi tu nevarēsi ieiet beidzamajā lī­menī un lejupielādēt teoriju.

Deivids spēra piesardzīgu soli uz priekšu. Lode viegli pa­griezās. Viņš pakāpās pa kreisi, un atkal lode pagriezās. Viņš devās uz koku pusi - sākumā lēni, bet pēc tam jau pārlieci- nātāk.

- Nav nemaz tik slikti. Paiet brīdis, un viss šķiet normāli.

- Pamēģini skriet! Tev vēl tāls ceļš priekšā.

Deivids laidās rikšos. Displejā parādijās kārtējā ainava; tā kā Deivids gāja pāri laukam, ēkas kļuva arvien lielākas, varēja saskatīt cilvēkus, kas ar seju pret zemi gulēja zālē. Tie bija ienaidnieki, ģērbušies kā teroristi - melnās jakās un rai­bos lakatiņos -, kādus Deivids bija redzējis Maikla dator­spēlē.

- Izskatās, ka Maikls te jau pastrādājis.

- Turi acis vaļā, - Monika brīdināja. - Visus viņš vēl nav nošāvis.

- Kas notiks, ja viņi mani nošaus? Cik dzīvības tiek pie­šķirtas šajā spēlē?

- Paskatīšos instrukcijā. - Iestājās klusums. - Tātad, ja tev iešauj ķermenī, tu vairs nedrīksti kustēties, taču joprojām vari šaut. Ja tev iešauj galvā, tad tu automātiski nonāc uz starta līnijas.

- Un tas nav labi, vai ne?

- Galvenais ir noķert Maiklu. Viņš ir jau trešajā B līmenī.

Deivids pielika soli un līkumoja starp beigtajiem karavī­riem. Pēc dažām sekundēm viņš jau bija nonācis pie ciema­ta, kas izskatījās vienmuļš un pamests. Galvenās ielas vienā pusē atradās divstāvu ēkas ar slīpiem jumtiem, otrā - vien­kārša balta bazniciņa ar zvanu torni. Iela bija tukša - ja ne­skaita kritušos karavīrus, kas iezīmēja Maikla gājienu. Dei­vids skrēja pa ielas vidu, līdz nonāca pie dzeltenas taisnstūra noliktavas ēkas. Pie ieejas gulēja pusducis virtuālo līķu Pūlēdamies noturēt līdzsvaru rotējošajā lodē, viņš palēnināja soli un pa durvīm ieskatījās ēkā. Tajā bija tumšs, taču uz grī das varēja saskatīt uz mutes nogāzušos siluetus.

Deivids jau grasījās iet iekšā, kad sadzirdēja šāvienus Šķita, ka no aizmugures, un viņš apsviedas ap savu asi. Pa ielu skrēja pretinieka karavīrs un šāva no sava AK -47 automāta. Uz brīdi Deivids aizmirsa, ka tā ir simulācija, izbijjies viņš pieplaka pie zemes un, nomērķējis uz cilvēku melnajā jakā, nospieda plastmasas šautenes gaili. Šāvieni atbalsojās austiņās, un Deivids atkrita atpakaļ. Viņš piezemējās uz dibena, un lode sašūpojās. Displejā bija redzamas tikai zilas debesis un dzeltenā noliktavas siena. Tad viņš pietrausās kājās un ieraudzīja, ka ienaidnieka karavīrs nokritis četrrāpus un sāpēs saviebies, taču joprojām žņaudz rokā automātu.

- Piebeidz viņu! - Monika iekliedza austiņās. - Nu, galvā!

Deivids iešāva karavīram galvā, un tas saļima.

- Jēziņ! - viņš iekliedzās, ar šauteni apvilcis gaisā plašu loku un paskatījies apkārt, vai neredzēs vēl kadu pretinieku. Viņš strauji elpoja. Dzirdēja šāvienus, taču nespēja noteikt, no kurienes tie nāk.

- Ej iekšā! Maikls ir otrajā stāvā!

Deivids atkal pievērsās durvīm un pāri līķiem iegāja ēkā Displejs palika tumšs - viņš bija nokļuvis garā, šaurā gaitenī. Kājas šķita ļenganas, un viņu sāka šķebināt. Pār pieri pilēja sviedri un sakrājās ap briļļu ietvariem.

- Nolādēts, es neko neredzu!

- Ej pa kreisi, pa kreisi! Tur ir kāpnes!

Deivids pagriezās pa kreisi - streipuļoja kā dzērājs gaiteni atbalsojās šāvieni, taču viņš redzēja tikai baltus uz plaiksnījumus. Simulācija bija pārņēmusi Deivida prātu, un viņam kļuva nelabi. Gribējās noraut brilles.

- Pietiek! Man pietiek!

- Nē, uz priekšu! Maikls jau ir trešajā C līmeni. Viņš jau gandrīz ir galā!

Beidzot Deivids atrada kāpnes. Ejot augša, displejs kļu­va gaišāks - kāpņu galā bija vēl viens gaitenis. Viņš pagāja garām dažām tukšām istabām, kur uz grīdas gulēja asiņaini liki.

- Kad nonāksi gaiteņa galā, griezies pa labi, - Monika mā­cīja. - Tad tu…

No kādas telpas dažas pēdas priekšā Deividam izskrēja karavīrs. Deivids tā pārbijās, ka izmeta no rokām ieroci. Viņš pakāpās atpakaļ un instinktīvi pacēla rokas - gatavojās virtuālajai nāvei. Bet karavīrs tikai pagriezās un devās tā­lāk. Beidzot Deivids atskārta, ka viņam mugurā nav mel­nās jakas, bet gan aizsargkrāsas formastērps un galvā ķive­re ar koši sarkanu vieninieku. Tas bija Maikls.

Sajūsmināts Deivids pacēla šauteni un sekoja viņam. Gai­teņa galā Maikla karavīrs pagriezās pa labi, un Deivids sa­dzirdēja šāvienu kārtu. Kad viņš noķēra puisi, visi seši atli­kušie pretinieki jau gulēja ar seju pret grīdu.

- Redzi! - Monika iesaucās. - Tu esi pēdējā limeni!

Maikla karavīrs piegāja pie durvīm telpas otrā galā. Dei­vids aizturēja elpu - viņš cerēja beidzot ieraudzīt Herr Dok­tor vienādojumus. Bet izrādījās, ka viņš iegājis tādā kā ģērb­tuvē. Pie visām četrām sienām bija salikti neskaitāmi metāla skapīši. Maikla karavīrs piegāja pie tuvākā skapīša un pie­skārās tam ar savu ieroci. Viņa rokā materializējās jauns iero­cis - automāts, kas zem stobra aprīkots ar resnu cilindru. Granātmetējs.

Deividam pamira sirds. Tas nebija pēdējais līmenis. Viņi bija nonākuši kādā vidusposmā, kur var saņemt jaunus iero­čus nākamajām cīņām.

- Nolādēts! Cik ilgi vēl?

- Pagaidi, - Monika atbildēja. - Paskaties uz burtiem, kas uzrakstīti uz skapīšu durvīm.

Uz katra skapīša bija uzkrāsoti burti. Acīmredzot tie bija militāro rangu nosaukumi. Uz pirmā skapīša bija IER - ierind­nieks; uz otrā bija KAP - kaprālis; uz trešā bija LT - leitnants, un tā tālāk. Pirmo duci rangu Deivids zināja, bet nākamās ab­reviatūras viņam bija svešas: WO 1, WO 5, CMSAF, MGYSGT.

- Parbaudi rindu pie galējās sienas, - Monika teica. - No otrā līdz pēdējam skapītim.

Deivids atrada uzrakstu SV1A/4.

- Svētā debess! Tie paši burti, kas datorspēlē!

Viņš piesteidzās pie skapīša un uzsita pa to ar savu šau­teni. Displejā parādījās, kā viņa rokās materializējas virtuā­lais granātmetējs. Taja pašā mirkli simboli uz skapīša samai­nījās vietām. S pavirzījās mazliet tālāk pa kreisi, bet A/4 - pa labi. Tad VI pagriezās par deviņdesmit grādiem pulksteņ­rādītāju virzienā. Un tas bija vienādojums:

Deividam nebija zināms šis vienādojums, bet viņš jau ne­bija fiziķis.

- Monika, vai tu to redzi? - viņš uzsauca mikrofonā. - Vai tu…

- Uzmanies!

Atkal atskanēja šāviens. Viņš pagriezās tieši tajā bridi, kad Maikla karavīrs nokrita uz grīdas. Tad displejs kļuva sar­kans, it kā būtu nošļākts ar asinīm.

***

Vājš karadarbības atdarinājums, Semjons nodomāja, pār Guptas plecu skatīdamies datora ekrānā. Pat treniņiem šī programma bija pārāk attālināta no realitātes. Kad karavīru ievaino, viņš nelokās pa zemi un nesauc māti. Viņš vienkār­ši sabrūk. Tā bija bērnu spēlīte, rotaļlieta. Guptam nebija va­jadzīga Semjona palīdzība; viņam bija jānošauj tikai pāris zī­mētu zaldātiņu.

Nogalinājis savus pretiniekus, Gupta devās tuvāk skapī­tim ar dīvainiem simboliem uz durvīm. Kustinādams kursorsviru, viņš izstiepa šauteni un pieskārās skapītim. Vis­pirms viņam rokās parādījās granātmetējs, bet pēc dažām sekundēm ekrānā parādījās uzraksts: "Gatavs lejupielādēt? Jā vai nē?"

Gupta noklikšķināja uz "Jā". Parādījās uzraksts: "Lejup- ielādēšana būs pabeigta pēc 0:46 sekundēm." Profesors cie­ši vērās ekrānā,' kur mainījās cipari. Viņš šķita aizrāvies - it kā redzētu, kā no datora dzīlēm iznirst kaut kas jauns.

- Piedodiet, Herr Doktor, - viņš čukstēja. - Bet nevajadzē­ja likt man gaidīt.

- Deivid? Kur tu esi? Man ekrāns saniķojās!

Viņš dzirdēja Monikas balsi, taču neko nespēja pateikt. Displejā nekas nebija redzams - tikai bieza, asiņaini sarka­na migla. Pēdējais, ko viņš atcerējās, bija tas, kā nokrita Maikla karavīrs. Vēlreiz to visu atsaucot atmiņā, šķita, ka fonā viņš redzējis vēl kaut ko. Vēl vienu karavīru, kas stā­vēja aiz Maikla. Nevis datorā radītu tēlu melnā jaka, bet gan karavīru aizsargkrāsas formastērpā ar trijnieku uz ķiveres.

Deivids noņēma brilles. Cauri lodei viņš redzēja Moni­ku, kas bija pārliekusies pār termināli un kā neprātīga spai­dīja tastatūru.

- Sasodīts! - viņa kliedza. - Vēl kāds izmanto šo serveri! Sākta lejupielādēšana!

Pa kreisi - otrajā lodē - Maikls sakārtoja savas brilles. Viņš neizskatījās ne pārsteigts, ne sarūgtināts, ka viņi zau­dējuši. Pēc dažām sekundēm viņš pacēla šauteni un atkal sāka skriet. Zēns bija sācis jaunu spēli.

- Mums jāatgriežas uz starta linijas, - Deivids teica. - Mēs…

- Mums nav laika! - Monika bija tuvu histērijai. - Paliku­šas tikai divdesmit sekundes!

Nespēdams izdomāt neko labāku, Deivids uzlika bril­les. Sarkanā migla bija sākusi izklīst, un viņš domāja, ka tūdaļ nonāks tai plašajā laukā ap ciematu. Bet, tiklīdz sar­kanie mākoņi izklīda, viņš atkal ieraudzīja skapīšus ar sim­boliem uz durvīm. Viņš bija četrrāpus - ievainots ķermenī, nevis galvā.

Deivida cīnītājs nespēja kustēties, taču varēja pacelt iero­ci. Karavīrs ar trešo numuru uz ķiveres stāvēja pie skapīša, uz kura durvīm tagad tika skaitītas sekundes, bet vienādo­jums bija pazudis. Kad pulkstenītis rādīja 0:09, Deivids no­spieda gaili.

Semjons datora ekrānā pamanīja kādu kustību. Pret skapīšu rindu atsitās kaut kas mazs un apaļš un pazuda no redzesloka.

- Kas tas? - viņš jautāja, rādīdams uz datoru.

Gupta neatbildēja. Viņš aizrautīgi vēroja, kā tiek skaitī­tas sekundes.

- Ekrānā kaut kas sakustējās! Pazuda pa kreisi!

Saraucis pieri, profesors pavirzīja kursorsviru pa kreisi,

lai būtu redzama visa ģērbtuve. Uz grīdas atradās kaut kas līdzīgs zaļai olai. Semjons to uzreiz pazina. Savienoto Valstu armijas granāta M406.

***

Izkāpjot no lodes, Deividam ļima kājas. Virtuālajā pasau­lē viņš bija pavadījis mazāk par piecpadsmit minūtēm, taču jutās tā, it kā būtu piedalījies uzbrukumā Ivodzimai*. No­metis virtuālās realitātes brilles un plastmasas šauteni, viņš aizstreipuļoja pie Monikas.

- Kas notika? - Deivids jautāja. - Vai mēs apstājāmies?

Monika nepacēla galvu. Viņa bija noliekusies pār termi­nāli un vērās ekrānā.

- Kāpēc tu lietoji granātu? Tev tikai vajadzēja nošaut to riebekli, lai viņš tiek izslēgts.

- Bet mēs apturējām lejupielādēšanu, ja? Viņš netika pie teorijas, vai ne?

- Jā, tu apturēji lejupielādēšanu. Un salauzi "Cīnītāju", un izdzēsi visas programmu datnes.

Deivids ieķērās galda malā.

- Un kā ar failu, kurā bija teorija?

- Tā nav. Izdzēsts. Fails bija iestrādāts spēles programma­tūrā, programmas sabojāšana sakropļo arī to. Ja ari kāds mē­ģinātu atjaunot datus uz servera, labuma nebūtu nekāda.

Deividam sažņaudzās vēders. It kā būtu atkal jākāpj lodē, tikai šoreiz apkart rotētu Visums. Kosmosa pēdas, realitā­tes slepenais dizains - viss bija pazudis vienas vienīgas kļū­das dēļ.

Beidzot Monika pacēla galvu. Deividam par pārsteigumu, viņa smaidija.

- Par laimi, doktors Klainmans pret to bija nodrošinājies. Viņš radīja failam bēgšanas ceļu. Iekams programma tiek iz­dzēsta, dati saglabājas zibatmiņas modulī.

* Ivodzima - sala apmēram 1200 km attalumā no Japānas galvaspilsētas Tokijas. Uzbrukumu šai stratēģiski nozīmīgajai salai ASV sarīkoja 1945. gadā no 19. februāra līdz 26. martam.

- Ko?

Sievietes plaukstā vīdēja sudrabots cilindriņš - apmēram tris collas garš un collu plats.

- Teorija ir šeit. Vismaz es tā ceru. Labāk sameklēšu klēpjdatoru, lai par to pārliecinātos.

Deivids juta, ka ļimst. Skatīdamies uz zibatmiņas modu­li, viņš pāris reižu dziļi ievilka elpu. Līdz pat šim bridim Deivids nebija sapratis, cik nozīmīga viņam ir šī teorija.

Kamēr Monika kabinetā meklēja klēpjdatoru, no savas lo­des izkāpa Maikls. Ielicis brilles un šauteni atpakaļ skapī, viņš paņēma savu datorspēli. Droši vien bija ārkārtīgi grūti no virtuālās realitātes kaujas atkal pārslēgties uz aparātiņu ar pogām un tris collas platu ekrānu, taču Maikla seja, kā allaž, emocijas nepauda.

Pēc brīža no blakus kabineta iznāca viņa māte. Riebumā nopūtusies, Elizabete nogludināja bikses un sakārtoja kurp­ju siksniņu ap potīti.

- Tātad - kur ir pārējā nauda?

- Kur ir Manheimers?

- Guļ uz dīvāna. Viņam daudz nevajag. Bet tu man tik un tā esi parādā divsimt zaļo.

- Labi jau, labi. - Deivids no maka izņēma banknotes. - Klau, mums jāaizbrauc no bāzes, iekams kādam sāk ras­ties aizdomas. Jums labāk braukt mums līdzi.

Elizabete paķēra divdesmitniekus un ieslidināja aiz bik­šu jostas.

- Lieliski. Izmetīsiet mani pie moteļa.

Šajā brīdī Monika atrada klēpjdatoru - spoži sudrabotu MacBook. Taču nepaguva to ieslēgt - Deivids piegāja pie loga un ieraudzīja divas nepatīkamas lietas. Pirmkārt, pie Ierind­nieku mājas ieejas vairs nebija Gredika autofurgona. Otrkārt, uz ēkas pusi skrēja militārās policijas nodaļas karavīri. No attāluma viņi atgādināja virtuālos kareivjus no "Cīnītāja", taču triecienšautenes viņu rokās noteikti nebija no plast­masas.

Lūsila stāvēja Beninga forta apmācību laukumā un strīdē­jās ar vienu no aizsardzības ministra vīriem. Ministrs teica runu uz paaugstinājuma iepretim Ierindnieku mājai. Lau­kumā bija sapulcējušies vismaz trīs tūkstoši karavīru un civilo, vēl daži simti drūzmējās aiz paaugstinājuma, aizšķēr­sojot ieeju ēkā. īsts murgs - tā kā te sanācis tik daudz cil­vēku, meklēt aizdomās turamos, kas bāzē ieradušies pirms nepilnas stundas, bija gandrīz neiespējami. Lūsīla vēlējās, lai ministrs saīsina savu runu, taču viņa palīgs no Pentagona priekšlikumu noraidīja. Tas bija plecīgs, apmēram divdesmit gadus vecs puisis - un absolūts cietpauris.

- Mēs to gatavojām vairākus mēnešus, - viņš teica. - Ka­ravīri to sen gaidīja.

- Paklau, tas ir nacionālās drošības jautājums. Esi par to kaut ko dzirdējis? Par nacionālo drošību? Tā ir daudz sva­rīgāka par tavu nolāpīto pasākumu!

Palīgs izskatījās apmulsis.

- Drošība? Manuprāt, par to rūpējas militārā policija.

- Jēzus ar kruķi! - Dusmās Lūsīla no maksts zem žaketes izvilka savu pistoli. - Vai man jāšauj, lai piesaistītu tavu uz­manību?

Bet pat pistole nespēja satricināt cietpauraino puisi.

- Lūdzu, kundze, nomierinieties. Ministrs drīz beigs. Viņš tūdaļ izstāstīs anekdoti par cāli ar trim kājām.

Militārās policijas vīri ieskrēja Ierindnieku mājā un sāka kāpt augšā pa kāpnēm. Deivids aizgriezās no loga.

- Ejam, ejam! - viņš uzkliedza pārējiem. - Šurp!

Viņš vilka Maiklu prom pa gaiteni, bet Monika ar Eliza­beti skrēja nopakaļus. Viņš instinktīvi virzījās uz ēkas ārdur­vīm, prom no karavīriem, lai gan zināja, ka pie parādes dur­vīm var gaidīt cita vienība. Nonācis pie kāpnēm virs parādes ieejas, Deivids saklausīja balsis no lejas un pirmajā mirklī no­domāja, ka policisti uzmundrina cits citu. Bet tad viņš izdzir­dēja smieklus un līksmu spurgšanu. Vairāk izklausījās pēc ballītes, nevis cilvēku medībām.

Viņi metās lejā pa kāpnēm un nonāca foajē, kur drūzmē­jās karavīri un viņu ģimenes. Sievietes un vīrieši civilā ap­ģērbā stāvēja rindā pie gara galda, uz kura bija saliktas bļo­das ar kartupeļu čipsiem un kolas sešpakas. Kaut kāda pieņemšana. Cilvēki spieda cits citam rokas, stāstīja jociņus un sirsnīgi ieturējās. Deivids spraucās cauri pūlim, baidīda­mies, ka šeit kāds varētu sacelt trauksmi, taču neviens nepie­vērsa uzmanību ne viņam, ne Maiklam. Daži karavīri pablen- za uz Elizabeti un Moniku, bet tas arī viss. Pēc pusminūtes viņi izgāja ārā un iejuka cilvēku straume, kas devās uz stāv­laukumiem. Pagājis labu gabalu no ēkas, Deivids ieraudzīja vecu viru, kura seja šķita pazīstama. Šis cilvēks sarokojās ar vairākiem ģenerāļiem. Jēziņ, Deivids nodomāja, aizsardzī­bas ministrs! Deivids ciešāk satvēra Maikla roku un pielika soli.

Kopā ar pūli viņa nogāja apmēram pusjūdzi rietumu vir­zienā - garām stāvlaukumiem, kuros pamazām izklīda ska­tītāji, meklēdami savas mašīnas. Apmēram pēc desmit mi­nūtēm pūlis bija nozudis, bet viņu četrinieks turpināja ceļu, sekojot norādēm "Rietumu vārti, Edija tilts". Viņi pagāja ga­rām tenisa kortam un laukumam, kurā ducis karavīru spē­lēja futbolu. Militāro policiju Deivids neredzēja, nebija arī ne miņas no pakaļdzīšanās.

Vēl pēc desmit minūtēm priekšā parādījās upe - duļķai­na līkumota lente ar kokiem apaugušiem krastiem. Čatahu- čī upe, Beninga forta rietumu robeža. Pāri upei veda div- joslu tilts, pie kura atradās drošībnieku postenis. Barjera bija nolaista, aiz tās vairākas mašīnas gaidīja atļauju izbraukt no bāzes. Vaditaji spieda mašīnu signālus, taču abi militārie po­licisti posteni stāvēja kā statujas. Nolādēts, Deivids domās sodījās, visas izejas slēgtas. Viņš apsvēra iespēju radikāli mai­nīt virzienu, taču bija iespējams, ka militārie policisti viņus jau pamanījuši. Vienīgā cerība bija mānīties, lai tiktu ārā.

Viņi piegāja pie vārtiem un izlikās par dīvaiņu ģimenīti, kas devusies pārgājienā. Deivids pamāja militārajiem poli­cistiem.

- Sveiki, karavīri! - viņš uzsauca. - Vai pa šo ceļu mēs nonāksim līdz nometnes vietai?

- jūs domājat Učī līča nometni, ser? - viens no policis­tiem atbildēja.

- Jā, jā, tieši tā.

- Jāiet pāri tiltam un tad vēl divas jūdzes uz dienvidiem. Taču tagad pāri tikt nevar, ser.

- Kāpēc nevar?

- Trauksme. Mēs gaidām tālākas pavēles.

- Bet tā trauksme jau droši vien ir tikai mašīnām. Gājēji taču drīkst iet, vai ne?

Policists mirkli padomāja un tad papurināja galvu.

- Pagaidiet šeit, ser. Ceru, ka tas nebūs ilgi.

Kamēr Deivids ar Moniku apmainījās satrauktiem skatie­niem, pie vārtiem piebrauca armijas mašīna. No tās izlēca šoferis un pieskrēja pie policistiem. Rokā viņš turēja vairā­kas papīra lapas; Deivids nevarēja saskatīt, kas uz tām rakstīts, taču varēja derēt, ka tas ir viņa portrets. Policisti pagrieza viņiem muguras, un Deivids klusītēm vedināja

Maiklu, Moniku un Elizabeti garam barjerai. Viņi devās uz tiltu, kas bija aptuveni simts pēdu attālumā.

- Stāt! - Viens no militārajiem policistiem bija pagriezies. - Pie velna, kurp jūs ejat?

Deivids paskatījās par plecu, taču neapstājās.

- Piedodiet, bet mēs steidzamies!

Otrs policists, kas jau bija apskatījis papīrus, nomērķēja uz viņiem ar pistoli.

- Stāvi, stulbeni!

Dažu sekunžu laikā visi tris karavīri bija izvilkuši savas M-9 pistoles. Automašīnu šoferi bija pārstājuši signalizēt un aizrautīgi sekoja ķīviņam. Tā ka visu acis bija pievērstas ka­ravīriem un bēgļiem, klaburčūsku viņi pamanīja tikai tad, kad tā jau atradās pie policistu kājām. Resnā, rūsganā čūska tika nomesta uz asfalta un nu, sāpēs locīdamās, cirta savus in­des zobus pirmajā kustīgajā objektā, kas gadījās acu priekšā - un tas izrādījās militārā policista kājas liels. Karavīrs ieklie­dzās, un tajā bridi gaisā parādījās otra čūska. Deivids tālu­mā ieraudzīja Grediku, kas bija pieplacis aiz sava furgona upes krastā ne pārāk tālu no tilta. Saviļņots Grediks aizsvie­da policistu virzienā arī trešo čūsku, kas nu metās uz mežu. Tad viņš pamāja Deividam.

- Nāciet, jūs, grēcinieki! - viņš uzsauca. - Kāpiet mašīnā!

Karena ar Jonu atradās Braunsvilā - vienā no nabadzi- gākajiem Bruklinas rajoniem. Viņi sekoja Glorijai Mičelai pāri laukumam, ko klāja stikla lauskas. Glorija kā jau nenogur­dināma žurnāliste visu dienu bija vākuši informāciju par du­bulto slepkavību - vispirms vietējā iecirknī runājusies ar po­licistiem, pēc tam intervējusi bojāgājušo draugus un radus. Deviņos vakara viņa joprojām bija darbā, mēģinādama at­rast notikuma aculiecinieku. Parastos apstākļos Karena ne­kad neuzdrošinātos nakti atrasties Braunsvilā, taču tagad ši vieta nemaz nebiedēja. Pusaudžu bandas uz ielu stūriem viņu nemaz neuztrauca. Viņu uztrauca lēni braucošs SUV, kas, šķi­ta, seko it visur.

Kad viņi bija šķērsojuši tukšo rotajlaukumu, no ēnas iz­nāca garš vīrs ar resnu kaklu. Tā kā gaisma bija pavisam vāja, Karena redzēja tikai siluetu. Seja nebija saskatāma, taču Karena saprata, ka vīram mugurā ir uzvalks, bet aiz kreisās auss rēgojas vadiņš.

Karena apstājās un saspieda Jonas roku. Bet Glorija ne no kā nebaidījās un piegāja tieši pie aģenta.

- Sveiks, puis, vai esi apmaldījies? - viņa jautāja.

- Nē, - vīrietis atbildēja.

- FIB birojs atrodas Federālajā laukumā, ja gribi zināt. Turp. - Viņa norādīja uz rietumiem, uz Manhetenu.

- Kāpēc tu domā, ka esmu no FIB?

- Pirmkārt, lēts uzvalks. Otrkārt, tu visu dienu man seko.

- Tu mani neinteresē. Tikai tava draudzene.

- Par to aizmirsti. Ja arestēsi viņu, rīt no rīta pa to būs uzrakstīts New York Times pirmajā lappusē.

Aģents no žaketes kabatas izņēma pistoli.

- Pie velna Times! Es lasu Post. - Un tad viņš nomērķēja Glorijai galvā un izšāva.

Karena sagrāba Jonu un piespieda zēna galvu sev klāt, lai viņam nebutu jāskatās. Kad aģents pienāca klāt un later­nas gaismā kļuva redzama viņa seja, Karenai sāka trīcēt kā­jas. Vīrieša deguns bija pietūcis un pieri klāja rētas, taču viņa to uzreiz pazina. Tas bija aģents Broks.