Fināla teorija

SESTĀ NODAĻA

Karena soļoja šurpu turpu pa nopratināšanas telpu FIB ēkā. Vispirms viņa piegāja pie metāla durvīm, kas no ār­puses bija aizslēgtas. Tad pagāja garām spogulim, kas klā­ja gandrīz visu sienu; aģenti to droši vien izmantoja, lai no blakus telpas novērotu nopratināšanu. Visbeidzot viņa pie­gāja pie zili zeltainas zimes ar ērgļa attēlu un uzrakstu "Fe­derālais izmeklēšanas birojs - aizstāvot Ameriku". Ap me­tāla galdu telpas centrā atradās vairāki krēsli, taču Karena bija pārāk uztraukusies, lai sēdētu. Sieviete vismaz piecdes­mit reizes apgāja apkārt telpai - no bailēm, dusmām un no­guruma viņai reiba galva. Aģenti bija aizveduši Jonu prom.

Piecos no rīta Karena gaitenī izdzirdēja soļus. Slēdzenē pagriezās atslēga, un jau pēc brīža telpā parādījās aģents, kas bija viņu arestējis, - garš, muskuļots gaišmatis. Mugurā viņam joprojām bija tā pretīgā pelēkā jaka, zem kuras vīdē­ja ieroča maksts. Karena atcerējās viņa vārdu - aģents Broks. Tas nelietis bija uzlicis rokudzelžus septiņus gadus vecam zēnam!

- Kur ir mans dēls? - Karena noprasīja. - Es gribu redzēt savu dēlu!

Broks izstiepa rokas, it kā gribētu satvert savu gūstekni. Viņam bija dzedras, zilas acis.

- Ē, lēnāk! Ar jūsu dēlu viss ir kārtībā! Viņš guļ kādā citā telpā.

Karena neticēja. Kad aģenti bija izrāvuši viņu no mātes rokām, Jona bija kliedzis kā negudrs.

- Aizvediet mani uz turieni! Man jāredz dēls!

Viņa mēģināja apiet apkārt Brokam, lai tiktu līdz durvīm, taču aģents aizšķērsoja viņai ceļu.

- Ei, es teicu - lēnāk! Drīz atkal būsiet kopā ar savu dēlu. Taču vispirms es uzdošu jums dažus jautājumus.

- Paklau, es esmu juriste! Es varbūt ari nepraktizējos kri­mināltiesībās, taču zinu, ka tas nav likumīgi. Jūs nedrīkstat mūs šeit turēt, ja neesat izvirzījuši apsūdzību!

Broks saviebās. Viņam juristi bija acim redzami vienal­dzīgi.

- Mēs varam izvirzīt apsudzibu, ja vēlaties. Kā būtu ar nolaidīgu izturēšanos pret bērnu? Vai tas, jūsuprāt, butu pie­tiekami likumīgi?

- Ko? Ko jūs ar to gribat teikt?

- Par jūsu bijušā vīra aizraušanos ar narkotikām. Un to, ka viņš pārdeva kokaīnu Kolumbijas universitātes studen­tiem. Lielākoties darbojās Centrālparkā, tiklīdz bija izņēmis dēlu no skolas.

Karena vērās FIB aģentā. Kaut ko tik smiekligu viņa savā dzīvē vēl nebija dzirdējusi.

- Kādas muļķibas! Briesmīgākais, ar ko viņi nodarbojās parkā, bija spēles ar ūdenspistolem!

- Mums ir ieraksti no novērošanas kamerām, kas fiksē­jušas darījumus. Saskaņā ar mūsu avotiem Svifts ar to no­darbojies gadiem ilgi.

- Jēziņ! Ja Deivids būtu tirgojis narkotikas, es to zinātu!

Broks paraustija plecus.

- Varbūt zinātu, bet varbūt arī nezinātu. Bet skaidrs ir viens - bāriņtiesa noteikti gribēs zināt, vai ari jūs ar to no­darbojāties. Iespējams, nolems līdz apstākļu noskaidrošanai nodot jūsu dēlu aizbildnībā.

Karena papurināja galvu. Broks meloja. Kā juriste viņa pelnīja sev iztiku, apspriežot uzņēmumu apvienošanas līgu­mus, un parasti viņa juta, kad otra puse blefo.

- Labi, pierādiet to! Parādiet man tos videonovērošanas ierakstus!

Broks spēra soli tuvāk.

- Neuztraucieties, šovakar ziņās jūs tos redzēsiet. Sapro­tiet, jūsu bijušais virs vēlējās paplašināt biznesu, tāpēc sāka sadarboties ar Latin Kings*. Pieļauju, ka esat par viņiem dzir­dējusi.

Karena aizdomīgi vērās aģentā.

- Jus gribat teikt, ka Deivids sadraudzējies ar gangste­riem?

- Latin Kings kontrolē narkotiku tirdzniecību Augšman- hetenā. Pagājušajā naktī viņi nogalināja mūsu aģentus. No­šāva trīs aģentus, kas satikās ar Sviftu, lai veiktu kontrol- pirkumu, un vēl trīs, kas strādāja novērošanas komandā.

Karena riebumā nosprauslājās. Aģents stāsts bija pilnīgi absurds. Tie, kas pazina Deividu, uzreiz to saprastu. Bet kāpēc FIB nodarbojās ar tādām pasaciņām? Ko viņi centās noslēpt? Atkāpusies no Broka, viņa pavirzījās tuvāk metāla galdam un apsēdās uz krēsla.

* Latin Kings - viena no lielākajām bandam pasaulē, kas dibināta 1940. gadā Čikāgā, vēlāk izplatījusies ari citās pilsētas un valstis; lielākoties tajā darbojas izceļotāji no Latiņamerikas; tiek lēsts, ka bandā ir simts tūkstoši locekļu. ASV banda nodarbojas ar narkotiku tirdzniecību un cīnās ar citiem grupējumiem par ietekmes sfērām.

- Labi, aģent Brok, pieņemsim, ka jūs runājat patiesību. Ko jūs gribat no manis?

Broks no jakas kabatas izņēma piezīmju bloknotu un pild­spalvu.

- Mums vajadzīga informācija par jūsu bijušā vīra pazi­ņām. īpaši par tiem, kas dzīvo Ņūdžersijā.

- Ņūdžersijā? Jūs domājat, ka Deivids ir Ņūdžersijā?

Broks drūmi paskatījās uz Karenu.

- Jautājumus uzdošu es, labi? Mēs jau esam apzinājuši viņa kolēģus Kolumbijas universitātē. Tagad meklējam viņa draugus un paziņas.

- Es neesmu īstā, kam tas būtu jājautā. Mēs ar Deividu jau divus gadus esam šķīrušies.

- Nē, jūs esat visīstākā, kam pajautāt! Saprotiet, Svifts ta­gad bēguļo, tāpēc noteikti meklēs kādu draugu, kas varētu palīdzēt. Tuvu draugu, ja saprotat, ko ar to gribu teikt. - Aģents pielieca' galvu un veltīja Karenai zinīgu skatienu. - Vai viņam Ņūdžersijā ir šādi draugi?

Karena atkal papurināja galvu. Cik patētiski, viņa nodo­māja. Broks cenšas izraisīt manī greizsirdību.

- Man nav ne jausmas.

- Izbeidziet! Jūs neko nezināt par viņa mīlas dzīvi?

- Kādēļ lai es kaut ko par to zinātu? Mēs vairs neesam precējušies.

- Un pirms šķiršanās? Vai Deivids kādreiz gāja pa krei­si? Vai kādreiz vēlā naktī nav braucis pāri Džordža Vašing­tona tiltam?

Karena ieskatījās aģentam tieši acīs.

- Nē.

Broks nostājās līdzās krēslam, uz kura sēdēja Karena. Vienu roku aģents uzlika uz galda malas un noliecās tā, ka viņa seja atradās tikai dažu collu attālumā no Karenas vaiga.

- Jūs nemaz negribat sadarboties, Karena. Vai tad nevē­laties tikties ar savu dēlu?

Karenai sažņaudzās vēders.

- Jūs man draudat?

- Nebūt ne. Gribēju tikai atgādināt par bāriņtiesu. Ja ne­iesniegsim pozitīvu ziņojumu, viņi var izlemt nodot jūsu dēlu aizbildnībā. Bet jūs taču negribat zaudēt dēlu, vai ne?

Broka seja bija tik tuvu, ka Karena varēja saost mutes ska­lojamā līdzekļa smaržu - šķebinošu krūzmētras smārdu. Uz mirkli Karenai šķita, ka tūdaļ vems, bet tad viņa atgrūda krēslu un piecēlās. Garām Brokam sieviete taisnā ceļā de­vās pie spoguļa telpas otrā galā. Viņa centās skatīties tam cauri, taču redzams bija tikai pašas atspulgs.

- Labi, nelieši, - viņa teica spogulim, - vai esat beidzot noskaidrojuši, ar ko jums darīšana?

Spogulī Karena ieraudzīja, ka tuvojas Broks.

- Tur neviena nav, Karena. Šeit esam tikai mēs divi.

Karena ar pirkstu norādīja uz spoguli.

- Emorijs van Klīvs. Vai šis vārds jums kaut ko izsaka? Viņam pazīstama puse juristu Tieslietu ministrijā, un viņš ne­būt nepriecāsies, kad uzzinās, kā esat ar mani izrīkojušies.

Broks bija tikai dažu soļu attālumā no Karenas.

- Labi, pietiks. Jūs labāk…

- Pazūdiet no manām acīm! - Karena nokliedza, ar pirk­stu norādīdama uz Broku, taču acis neatraudama no spogu­ļa. - Ja Emorijs vēl ir dzīvs, es nepagūšu noskaitīt lidz des­mit, kad viņš jus visus jau būs nolicis pie vietas. Viņš aprunāsies ar saviem draugiem Tieslietu ministrijā, un jus vi­sus ieliks cietumā!

Uz piecām sekundēm telpā iestājās klusums. Pat Broks pievēra muti, gaidīdams, kas notiks tālāk. Tad Karena atkal saklausīja soļus gaitenī. Durvis atvērās, un telpā ienāca sie­viete baltā blūzē, uz acīm viņai bija lasāmās brilles.

- Vai ar jums viss kārtībā, mīļumiņ? - viņa jautāja, stiep­jot vārdus. - Izdzirdēju skaļas balsis un nolēmu…

Karena spēji pagriezās.

- Pat nesāciet! - viņa nokliedza. - Vienkārši aizvediet mani pie dēla!

Deivids pamodās zemu nolaistā pasažieru sēdeklī Moni­kas mašīnā. Samiegojies un nesaprazdams, kur atrodas, viņš paskatījās ārā. Mašīna brauca pa starpštatu maģistrāli - pa kokiem apaugušu kalnainu apkārtni, kas rīta gaismā šķita suligi zaļa. Plašā nogāzes pļavā līdzās milzīgai sarkanai kū­tij un nesen uzartam laukam ganijās bruņas govis. Jauka ai­nava, tāpēc Deivids ilgi noskatījās uz rāmo, nekustīgo ga­nāmpulku. Tad viņš sajuta spējas sāpes muguras lejasdaļā - tas neapšaubāmi bija iepriekšējās nakts jezgas rezultāts - un atcerējās, kāpēc traucas cauri visai valstij.

Viņš sagrozījās neērtajā krēslā. Monika skatījās uz ceļu, viena roka bija uz stūres, bet otra rakņājās pa paciņu ar va­niļas cepumiem. Pirms iziešanas no mājas viņa bija uzģēr­busi baltu, ērtu blūzi un haki krāsas šortus, bet tagad bija uzlikusi iPod austiņas un pašu aparātiņu ielikusi klēpī. Gal­va viegli šūpojās mūzikas ritmā. Monika nemanīja, ka Dei­vids pamodies, un viņš dažas sekundes vēroja sievieti - glez­no kaklu un slaidos kakao krāsas lielus. Bet jau pēc brīža viņš sāka justies kā Iūriķis, tāpēc nožāvājās, lai pievērstu Mo­nikas uzmanību, un izstaipīja rokas, cik nu tas šaurajā mašī­nā bija iespējams.

Monika pagriezās pret viņu.

- Beidzot! - viņa iesaucās. - Tu nogulēji trīs stundas! - Monika noņēma austiņas, un, iekams viņa izslēdza aparātu,

Deivids saklausīja piesmakuša repa dziedātāja balsi. Tad viņa piedāvāja savam pasažierim cepumus. - Gribi brokastis?

- Jā, protams, paldies. - Paņēmis paciņu rokā, Deivids sa­prata, ka ir ārkārtīgi izsalcis. Iebāzis mutē divus cepumus, viņš pagrāba vēl trīs. - Kur mēs esam?

- Brīnišķīgajos Pensilvānijas rietumos. Līdz Pitsburgai pa­likusi mazāk neka stunda.

Priekšējā paneļa pulkstenis rādīja astoņi četrdesmit sep­tiņas.

- Ātri atbraucām.

- Traks esi? - Monika izgrūda. - Ja es brauktu kā paras­ti, tad mēs jau sen būtu galā. Taču es turējos zem septiņdes­mit, lai neradītu aizdomas policistos.

Deivids palocīja galvu.

- Laba doma. Iespējams, tagad viņiem visiem jau ir mana fotogrāfija. - Viņš no paciņas izņēma vēl divus cepumus, tad atkal paskatījās uz Moniku un beidzot ieraudzīja maisiņus zem viņas acīm. - Ei, tu laikam esi briesmīgi nogurusi! Var­būt tagad pie stūres sēdīšos es?

- Nē, viss ir kārtībā, - Monika aši atteica, - es neesmu nogurusi.

Viņa ieķerās stūres ratā ar abām rokām - it ka nostipri­nātu savas tiesības to turēt. Bija skaidrs, ka viņai nepatiktu, ja kads cits vadītu automobili. Tas arī saprotams, Deivids nodomāja. Viņas mašīnite ir lieliska!

- Esi pārliecināta?

- Jā, protams. Man patik sēdēt pie stūres. Labāk raisās domas. Esi lasījis manu pēdējo rakstu žurnālā Phi/sical Ke- viezv? "Gravitācijas iespaids uz nekompaktajām papildu di­mensijām"? Šī ideja man ienāca prātā, reiz brīvdienās brau­cot uz Kolumbijas apgabalu.

Deivids atcerējās, ka tur Monika uzaugusi - Vašingtonas rajonā Anakostijā, Kolumbijas apgabalā. Tur tika noslepka­vots viņas tēvs, bet māte sāka aizrauties ar heroinu. Deivids vēlējās apjautāties Monikai, vai ģimene joprojām tur dzivo, taču nesaņēmās.

- Un par ko tu domāji tagad? - viņš jautāja. - Tas ir, pirms manas pamošanās.

- Par apslēptajiem mainīgajiem. Iespējams, esi kaut ko dzirdējis.

Deivids pārstāja ēst un nolika cepumu paciņu. Apslēptie mainīgie bija ļoti nozīmīga daļa Einšteina pētījumos par ap­vienoto teoriju. Divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos gados viņš nonaca pie pārliecības, ka dīvainajā daļiņu uzvedībā ir kāda neredzama kārtība. Mikroskopiskā pasaule izskatījās haotiska, taču tikai tāpēc, ka neviens nespēja saskatit mainī­gos lielumus, sīkos Visuma pirkstu nospiedumus.

- Mēģināji iztēloties, kā Einšteinam tas izdevās?

Monika sarauca pieri.

- Es joprojām to nespēju iztēloties. Kvantu teorija neie­derējās klasisko teoriju vidu. Tikpat labi varētu četrstūrai­nu tapu iedzīt apaļā caurumā. Abu sistēmu matemātikas bū­tiski atšķiras.

Deivids centās atcerēties, ko viņš savā grāmatā rakstījis par mainigajiem lielumiem.

- Matemātikā es nebūšu tev liels palīgs. Taču Einšteins apzinājās, ka kvantu mehānika ir nepilnīga. Savās vēstulēs un lekcijās viņš to allaž salīdzināja ar kauliņu spēli. Teorija nespēj pateikt, kad tieši radioaktīvais atoms sabruks vai kad iztriektās daļiņas beigs eksistēt. Kvantu mehānika spēja dot tikai varbūtības, un Einšteins to uzskatīja par nepieņemamu.

- Jā, jā, zinu. "Dievs nespēlē kauliņus." - Monika iepleta acis. - Visai augstprātīgs apgalvojums, ja atļauts izteikties.

Kā gan Einšteins varēja iedomāties, ka drīkst pamācīt Die­vu, kas darāms?

- Bet šai analoģijā ir daudz dziļāka doma. - Deivids tik­ko bija atcerējies nodaļu savā gramatā. - Kad tu met kauli­ņus, cipari šķiet nejauši, taču patiesībā tā nav. Ja tu stingri kontrolē apslēptos mainīgos - kauliņu mešanas spēku, tra­jektorijas leņķi, gaisa spiedienu telpā -, tu ikreiz vari uzmest septiņi. Ja tu perfekti izproti sistēmu, pārsteigumiem nav vietas. Un Einšteins uzskatīja, ka tāpat ir ar elementārdaļi­ņām. Tu tās perfekti izpratīsi, ja atklāsi apslēptos mainīgos, kas apvieno kvantu mehāniku ar klasisko teoriju.

Monika papurināja galvu.

- Principā izklausās pareizi, taču, tici man, tik vienkārši nemaz nav. - Viņa atrāva vienu roku no stūres un norādīja uz ainavu aiz loga. - Redzi šo jauko skatu? Lielisks piemērs klasiskai lauka teorijai, piemēram, relativitātes teorijai. Brī­nišķīgi lēzeni kalni un ielejas, kas iezīmē telplaika izlieku­mu. Ja tu ievēro govi, kas staiga pa lauku, tu ļoti precīzi vari aprēķināt, kur tā būs pēc pusstundas. Bet kvantu teorijā? Tur viss ir kā pretīgākajā un dīvainākajā Dienvidbronksas daļā. Kā no zila gaisa tavā priekšā pēkšņi parādās visdīvainākās un neparedzamākas lietas. - Monika ar roku iezīmēja zig- zagu, atdarinādama kvantu jucekli. - Tāda ir problēma dažos vārdos. Tu nevari panākt, ka Dienvidbronksa brīnu­mainā kārtā parādās labības lauka vidu.

Monika pasniedzās pēc cepumu paciņas. Skatīdamās uz ceļu priekšā, viņa nokoda gabaliņu cepuma. Deivids redzē­ja, ka viņa joprojām domā par šo problēmu, lai gan bija ap­galvojusi, ka visi mēģinājumi ir velti. Viņam ienāca prātā, ka Monikai, iespējams, ir vēl kādi iemesli doties uz Pitsburgu. Līdz šim viņš bija domājis, ka vienigais iemesls ir dusmas, primitīvais naids pret FIB aģentiem, kas ielauzušies Moni­kas mājā, taču tagad sāka saprast, ka ir vēl kaut kas. Viņa gribēja uzzināt par Visa Esošā teoriju. Ja ari to neizdotos publicēt, ja ari nedrīkstētu par to izstāstīt nevienai dzīvai dvēselei, viņa to tik un tā gribēja zināt.

Un ari Deivids vēlējās to pašu. Atmiņā atausa iepriekšē­jās nakts notikumi.

- Profesors Klainmans pieminēja vel kaut ko. Darbu par relativitāti, ko rakstīju aspirantūrā.

- To, ko rakstīji kopā ar viņu?

- Jā. "Vispārējā relativitāte divdimensiju telplaikā". Pie­minēja to mirkli pirms ciparu nosaukšanas. Teica, ka esmu nonācis tuvu patiesībai.

Monika izbrīnā sarauca pieri.

- Taču tajā darbā netika apskatīti reāli Visuma modeļi, vai ne?

- Nē, mēs apskatījām plakni, tas ir, Visumu, kurā ir tikai divas telpas dimensijas. Matemātika ir stipri vienkāršāka, ja nav jāņem vērā trīs dimensijas.

- Un kādi bija rezultāti? Es tavu darbu lasīju visai sen.

- Mēs atklājām, ka divdimensiju masas neiedarbojas ar gravitācijas spēku viena uz otru, taču izmaina telpu sev ap­kārt. Un mēs formulējām divdimensiju melnā cauruma mo­deli.

Monika veltīja Deividam aizdomu pilnu skatienu.

- Kā tad to dabūjāt gatavu?

Deivids saprata, kāpēc Monika jūtas apmulsusi. Trijās di­mensijās melnie caurumi rodas, kad milzu zvaigznes sabrūk pašas zem sava svara. Taču divdimensiju telpa nebūtu gra­vitācijas spēka, kas izraisītu sabrukšanu.

- Mēs pieņēmām, ka divas daļiņas saduras un izveido caurumu. Teorija bija visai sarežģīta, un es neatceros deta­ļas. Taču darbs ir pieejams internetā.

Monika, ar nagiem bungodama pa stūres ratu, mirkli ap­svēra dzirdēto.

- Interesanti. Zini, ko es mēdzu teikt par to, ka klasiskā teorija ir tik skaista un gluda? Melnie caurumi ir milzīgs iz­ņēmums. To fizika ir satriecoša.

Iestājās klusums, un viņi turpināja braukt pa Pensilvāni- jas maģistrāli. Deivids ceļa malā pamanīja norādi "Pitsbur- ga, 37 jūdzes". Atskārstot, cik tuvu ir mērķis, viņu pārņēma nemiers. Viņiem vajadzētu nevis spriedelēt par Einšteina ap­vienoto lauku teorijas aprisēm, bet gan domāt, kā satikt Amilu Guptu. FIB aģenti, iespējams, jau novēro Robotikas institūtu, ievāc ziņas par katru, kas tuvojas Ņūvela-Saimona ēkai. Ja ari viņiem izdosies paslidēt garām aģentiem, ko iesākt tālāk? Brīdināt Guptu par briesmām un pierunāt aiz­braukt no valsts? Dabūt pāri Kanādas vai Meksikas robežai un nogādāt vietā, kur viņu neatrastu ne FIB, ne teroristi? Uzdevums bija tik grūts, ka Deivids tikko spēja to aptvert.

Pēc brīža Monika bija beigusi prātot un pievērsās blakus­sēdētājam. Deivids bija iedomājies, ka atskanēs vēl kāds jau­tājums par plakni, taču viņa teica:

- Tu esi precējies, vai ne?

Monika centās izklausīties vienaldzīga, taču tas neizde­vās. Viņas balsī Deivids saklausīja vilcināšanos.

- Kāpēc tu tā domā?

Monika paraustīja plecus.

- Tava grāmata bija veltīta sievietei, vārdā Karena. Sa­pratu, ka tā ir tava sieva.

Viņas sejā nejautās ieinteresētība, tomēr Deivids to sajuta. Bija pārāk neparasti, ka viņa atcerējusies tieši to lappusi. Mo­nika kopš tās nakts, ko viņi pirms divdesmit gadiem pava­dīja kopā, acīmredzot nebija zaudējusi veselīgu ziņkāri par viņu. Iespējams, internetā meklējusi informāciju par Deividu tikpat bieži, cik viņš par Moniku.

- Mēs vairs neesam precējušies. Mēs ar Karenu izšķīrā­mies pirms diviem gadiem.

Monika palocīja galvu, joprojām tēlodama vienaldzību.

- Vai viņa kaut ko zina? Par to, kas notika pagājušajā naktī?

- Nē, es ar viņu neesmu ticies kopš brīža, kad runāju ar Klainmanu slimnīcā. Un tagad nedrīkstu viņai zvanīt, jo FIB noteikti uzmana dzīvokli. - Iedomājoties par Karenu un Jonu, Deividu atkal pārņēma nemiers. - Ļoti ceru, ka tie no­lādētie aģenti liks viņiem mieru.

- Viņiem?

- Mums ir septiņus gadus vecs dēls. Viņa vārds ir Jona.

Monika pasmaidīja. Bija skaidrs, ka smaids nevilšus iz­lauzies cauri vienaldzības maskai, un Deivids kārtējo reizi jutās pārsteigts, cik tas ir piemīlīgs.

- Brīnišķīgi, - viņa teica. - Kāds viņš ir?

- Viņam patik zinātnes, bet tas nav nekāds pārsteigums. Viņš jau cenšas radīt kosmosa kuģi, kas varētu pārvietoties ātrāk par gaismu. Taču viņam patik arī beisbols un pokemo- ni, un vispārēja rosīšanās. Tev vajadzēja redzēt, kā viņš vakar parkā ar ūdens… - Atcerējies, kas notika ar ūdens­pistoli, Deivids apklusa.

Monika dažas sekundes paklusēja, raudzīdamās uz ceļu un gaidīdama stāsta turpinājumu. Tad viņa paskatījās uz Dei­vidu, un smaids viņas sejā apdzisa.

- Kas notika?

Deivids dziļi ievilka elpu. šķita, ka krūškurvis ir nosprie­gots kā bungas.

- Jēziņ, - viņš nočukstēja. - Pie velna, kā mēs ar to visu tiksim galā?

Monika kodīja apakšlūpu. Nenolaizdama acis no maģis­trāles, viņa uzlika roku Deividam uz ceļa.

- Būs labi, Deivid. Iesim soli pa solim. Vispirms mums jāaprunājas ar Guptu. Un pēc tam varēsim izstrādāt plānu.

Sievietes slaidie pirksti papliķēja un mierinoši paspieda Deivida ceļgalu, un tad viņa atkal pilnībā pievērsās stūrēša­nai. Lai ari šis žests nebija izkliedējis Deivida bažas, viņš par to jutās pateicīgs.

Pēc minūtes Monika norādīja uz vēl vienu ceļazīmi. Tā vēstīja, ka pēc divām jūdzēm būs Ņūstentonas servisa sta­cija.

- Apstāsimies tur, - viņa teica, - mums gandrīz beigusies degviela.

Iebraucot servisa stacijā, Deivids ar acīm meklēja policis­tus. Paldies Dievam, patruļdienesta mašīnas nekur neredzēja. Kamēr Deivids centās dziļāk paslēpties pasažiera sēdeklī, Monika iepildīja mašīnā Shell Ultra Premium benzīnu. Tad viņa iekāpa mašīnā un iestūrēja stāvlaukumā. Viņi pabrauca garām milzīgai betona ēkai, kurā bija izvietojusies Burger King ēstuve, Nathan's restorāniņš un Starhucks kafejnīca.

- Man nepatīk sarežģīt lietas, taču man vajadzīga tuale­te, - Monika teica. - Un tev?

Deivids nopētīja stāvlaukumu, taču policijas mašīnas ne­redzēja. Bet ja nu policists nolikts postenī pašā ēkā, tieši pie vīriešu tualetes durvīm? Iespēja visai niecīga, tomēr risks bija.

- Es palikšu mašīnā. Iečurāšu glāzītē.

Monika veltīja viņam brīdinošu skatienu.

- Bet uzmanīgi! Labāk pat nemēģini apčurāt sēdekli!

Viņa iestūrēja mašīnu brīvā stāvvietā apmēram trīsdesmit

pēdu attālumā no cita transporta līdzekļa. Deivids pasniedza viņai pāris divdesmit dolāru banknotes.

- Vai tu varētu šo to nopirkt? Kādu sviestmaizi, ūdeni, čipsus?

- Gribi teikt, ka tev apnika cepumi? - Atvērusi vadītāja puses durvis, Monika atkal pasmaidīja un devās uz tualešu pusi.

Tiklidz viņa bija prom, Deivids atskārta, ka ari pašam ļoti gribas atbrīvot urīnpūsli. Viņš pārmeklēja mašīnu, ceredams atrast kādu kārbu, taustīdams zem sēdekļiem pēc tukšas pu­deles vai kafijas krūzītes, taču neveiksmīgi - salons bija ne­vainojami tīrs. Deivids nolēma, ka pagaidīs, kamēr atgrie­zīsies Monika ar ūdens pudeli, un izdzers to, taču negribējās čurāt viņas klātbūtnē. Izmisis Deivids paskatījās pāri stāv­laukumam un apmēram piecdesmit pēdu attālumā ieraudzī­ja kokus un zālienu. Pie piknika galdiņa kāda ģimene tie­sāja Burger King sviestmaizes, taču izskatījās, ka viņi tūdaļ brauks prom. Jauna sieviete skaļi pamācīja bērnus savākt at­kritumus, savukart vīrietis, turēdams rokā mašinas atslēgas, nepacietīgi piecēlās kājās.

Pēc dažam minūtēm ģimene devās uz savu minivenu, un Deivids izkāpa no mašīnas. Iedams uz zāliena pusi, viņš vis­pirms paskatījās pār vienu plecu, tad pār otru. Redzeslokā bija tikai vecs vīrs, kas gar stāvlaukumu pastaigājās kopā ar taksi. Deivids pagāja garām piknika galdiem, nostājās aiz lie­lākā koka un attaisīja bikšu rāvējslēdzēju. Pabeidzis viņš de­vās atpakaļ pie mašīnas. Taču, spēris kāju uz asfalta, pama­nīja, ka viņam tuvojas vecis ar suni.

- Ei, tu! - vecais vīrs uzsauca.

Deivids sastinga. Viņam ienāca prātā, ka tas patiesībā ir nomaskējies policists. Kad vīrietis pienāca tuvāk, Deivids at­vieglots secināja, ka večuks patiešām ir aizvēsturisks - visu laiku siekalojās, bet seja bija sačokurojusies kā rozīne. Ve­cais vīrs ar salocītu avīzi uzsita Deividam pa krūtīm.

- Es redzēju, ko tu darīji! - viņš bārās. - Vai tad tu nezi­ni, ka te ir tualete?

Apjucis Deivids uzsmaidīja vecajam kungam.

- Paklau, es tiešām atvainojos. Bet ļoti vajadzēja.

- Tas ir pretīgi, zinies! Tev…

Vecais pēkšņi mitējās rāties un, samiedzis acis, vērās Dei- vidā, bet tad ieskatījās avīzē. Večuka seja zaudēja krāsu. Kādu mirkli viņš stāvēja, pavēris muti un atklājis šķību, dzel­tenīgu zobu rindu. Tad viņš pagriezās un sāka skriet pro­jām, mežonīgi raustīdams suņa pavadu.

Tajā brīdī Deivids izdzirdēja Monikas balsi:

- Nāc atpakaļ!

Viņa stāvēja pie mašīnas un turēja rokā lielu plastikāta so­mu. Kamēr Deivids skrēja uz mašīnu, viņa nolika somu uz sēdekļa, apsēdās pie stūres un iedarbināja motoru. - Ātrāk, ātrāk!

Tiklīdz Deivids atkrita pasažiera sēdeklī, mašīna sāka braukt. Jau pēc dažām sekundēm viņi bija ārā no servisa sta­cijas teritorijas un izgrieza uz maģistrāles.

- Jēziņ! - Monika kliedza. - Kāpēc tev vajadzēja runāt ar to veco sakārni?

Deivids drebēja. Vecais vīrs bija viņu pazinis.

Spidometra bultiņa rādīja deviņdesmit. Monika nospie­da gāzes pedāli, un mašīna traucās prom pa maģistrāli.

- Nākamā nobrauktuve nav tālu, - viņa teica. - Jātiek prom no šā ceļa, iekams mūsu draugs nav piezvanījis policijai.

Deivids atsauca atmiņā vīru ar suni. Salocīta avīze, viņš prātoja. Tāpēc viņš mani pazina.

It kā uzminējusi Deivida domas, Monika no plastikāta so­mas izņēma Pittsburgh Post-Gazette.

- Šo te ieraudzīju Starbucks avīžu stendā. - Viņa pasnie­dza avīzi Deividam.

Raksts bija ievietots pirmajā lappusē. Zem virsraksta "Narkomāns nogalinājis sešus aģentus" mazākiem burtiem bija norādits - "Policija meklē Kolumbijas universitātes pro­fesoru". Bet augšā bija melnbalta Deivida fotogrāfija, kas sa­vulaik publicēta uz viņa grāmatas pēdējā vāka.

Semjons stāvēja pie Vašingtona pārbrauktuves sabiedris­kajā parkā Ņūdžersijā un vērās rāmajos Delavēras upes ūde­ņos. Viņš atradās tukšā autostāvvietā lidzās upei un bija at­spiedies pret koši dzeltenu Ferrari.

Viņš šo mašinu - 575 Maratiello Coupe - bija dabūjis Prin­stonas autodarbnicā. Mehāniķis Kits, ko viņš bija saticis Mo­nikas Reinoldsas mājā, izstastīja, kur meklēt atslēgas. Ļoti veiksmīgi, jo pēc saskriešanās ar viru no Prinstonas polici­jas iecirkņa Semjonam bija nācies pamest savu mersedesu. Būtu bijis vēl labāk, ja Kīts būtu atzinies, kurp devās Dei­vids Svifts un Monika Reinoldsa, taču jauneklis uzstaja, ka to nezinot - pat pēc tam, kad Semjons bija nocirtis viņam trīs pirkstus un uzšķērdis zarnas.

Semjons papurināja galvu. Tagad viņa rīcībā bija tikai zī­mīte, ko Monika bija atstājusi uz virtuves galda. Semjons iz­ņēma no kabatas salocīto papīra lapiņu un vēlreiz pārlasīja, taču tā daudz nepalīdzēja.

Kīt, piedod, bet mums ar Deividu jāsteidzas. Vi­ņam ir svarīgas ziņas, kas mums jāpārbauda. Pie­zvanīšu, kad būšu atgriezusies.

P. S. Ledusskapī ir apelsīnu sula, bet groziņā - maizītes. Neaizmirsti aizslēgt durvis!

Pēdējās rindiņas daļēji klāja asiņains pirkstu nospiedums, ko Semjons bija atstājis, paņemot zīmīti. Pirms iziešanas no mājas viņš paņēma smalkmaizītes. Kits savu pēdējo maltīti jau bija notiesājis.

Semjons ielika zīmīti atpakaļ kabatā un ieskatījās pulk­steni. Deviņi divdesmit piecas. Laiks kārtējai sarunai ar klientu. Henrijs Kobs zvanīja viņam katru rītu tieši pusdes- mitos, lai noskaidrotu, ciktāl izpildīts uzdevums. Henrijs Kobs noteikti bija izdomāts vārds. Ar šo cilvēku Semjons nekad nebija ticies aci pret aci - viņi runāja tikai pa telefo­nu, izmantojot dažādus kodus, ko bija ieteicis Henrijs -, taču, spriežot pēc akcenta, viņa īstais vārds varētu but Ab- duls vai Muhameds. Semjons vēl nebija noskaidrojis klien­ta tautību, taču viņš noteikti dzīvoja kaut kur starp Kairu Ēģiptē un Karači Pakistānā. Daudzus gadus pavadījis, no­galinot musulmaņu kaujiniekus Čečenijā, Semjons jutās diezgan pārsteigts, ka viņu nolīdzis tieši islāmistu grupē­jums. Bet iespējams, ka viņš nav pilnībā novērtējis džihāda piekritējus. Ja viņi cieši apņēmušies kaut ko izdarīt, tad pa­rūpēsies, lai uzdevumu izpilda pats labākais kandidāts. Un Semjonam - kā jau čečeni varēja pārliecināties - bija lieliski sasniegumi.

Lai kadu organizāciju vadīja Henrijs, viens bija skaidrs viņu resursi ir iespaidīgi. Lai sagatavotu Semjonu misijas iz­pildei, Henrijs bija nosūtījis viņam milzīgu kaudzi grāmatu par daļiņu fiziku un vispārējo relativitāti, kā arī vairākus dučus žurnāla Physical Review un Astrophysical joiirml eksem­plāru. Vēl vairāk, Henrijs bija piešķīris divsimt tūkstošus dolāru, lai segtu Semjona izdevumus, un apsolīja vēl miljonu, kad darbs būs pabeigts.

Smieklīgi, bet Semjons būtu ar mieru pabeigt šo darbiņu par baltu velti - ja vien jau no paša sākuma butu zinājis, ap ko lietas grozās. Pilnībā Henrija ambīcijas viņš saprata tikai pirms nedēļas, kad ieradās Žaka Bušē lauku mājā Provansā.

Semjons pārsteidza franču fiziķi vannā, un pēc nelielas pre­tošanās vecais vīrs sāka runāt. Diemžēl šim cilvēkam bija zināma tikai daļa no Einheitliche Feldtheorie, taču viņš izstās­tīja Semjonam pietiekami daudz par sekām, kādas var būt, ja teoriju izmanto nelāgiem mērķiem. Bušē acīmredzot bija iedomājies, ka Semjonu šis stāsts nobiedēs - tā nobiedēs, ka viņš atmetīs ar roku visai misijai. Taču Semjons gavilēja. Lai­mīgā kārtā viņa paša intereses saskanēja ar klienta vēlmēm. Triumfēdams viņš turpināja pratināt Bušē, līdz vecais vīrs sāka vannā drebēt. Tad Semjons pāršķēla fiziķa delnu locī­tavas un noskatījās, kā vannas ūdenī viļņojas asinis.

Deviņos divdesmit deviņās Semjons paņēma mobilo te­lefonu un, gaidīdams Henrija zvanu, atvēra vāciņu. Ekrānā parādījās Sergejs un Larisa; abi smaidīja.

- Pacietieties, - Semjons nočukstēja. - Vairs nav ilgi.

Precīzi deviņos trīsdesmit iezvanījās telefons. Semjons

pielika aparātiņu pie auss.

- Sveicināti, Džordžs Osmonds klausās, - viņš teica. Tas bija viņa segvārds.

- Labrīt, Džordž! Priecājos jūs dzirdēt! - Lēna, piesardzī­ga balss ar Tuvo Austrumu akcentu. - Stāstiet, kā vakar vei­cās spēlē!

Henrijs nez kāpēc bija izvēlējies beisbola metaforas. Lai gan viņu sarunas brīžiem šķita pat smieklīgas, Semjonam bija jāatzīst, ka piesardzība nav lieka. Kopš vienpadsmitā sep­tembra neviena telefona saruna nebija droša. Nācās rēķinā­ties ar to, ka varas iestādes var noklausities ikvienu.

- Mazliet skumji, - Semjons atbildēja. - Patiesībā bez re­zultāta.

Gara pauze. Bija skaidrs, ka Henrijs nav apmierināts.

- Un bumbas padevējs? - Tā viņi sauca Klainmanu.

- Viņam nebija iespējas pat sākt. Baidos, ka viņš šosezon vairs nespēlēs.

Vēl garāka pauze.

- Kā tad tā?

- Saķeršanās ar Yankees. Par to šodien raksta visas avī­zes. Protams, žurnālisti ne visas detaļas izpratuši pareizi. Viņi to centušies pārvērst par kārtējo narkotiku skandālu.

Šoreiz klusums vilkās gandrīz pusminūti. Semjons iztēlo­jās savu klientu, tērpušos baltā disdašā [10] un rokā virpinām lūgšanu krelles.

- Man tas nepatik, - pasūtītājs beidzot noteica. - Es ļoti cerēju uz šo padevēju. Kā gan mēs bez viņa uzvarēsim?

- Neuztraucieties, man ir kāda ideja. Jaunāks, ļoti daudz­sološs spēlētājs. Manuprāt, viņi savulaik strādājuši kopā.

- Vai es par šo spēlētāju agrāk esmu dzirdējis?

- Arī viņš ir pieminēts avizēs. Koledžas spēlētājs. Domā­ju, viņš ir tieši tas, kas mums vajadzīgs.

- Vai jūs zināt, kur viņš ir?

- Vēl ne. Pagājušonakt gandrīz izdevās viņu noķert, taču viņš pēkšņi aizbrauca no pilsētas.

Henrijs neapmierināts norūcās. Viņš noteikti nebija pacie­tīgs vīrs, taču šādi cilvēki reti bija pacietīgi.

- Tas ir nepieņemami, - Henrijs teica. - Es jums maksāju pietiekami labu algu, tāpēc gribu redzēt rezultātu.

Semjonu šis teikums aizkaitināja. Viņš lepojās, ka ir pro­fesionālis.

- Nomierinieties. Jūs nebūsiet velti maksājis. Es zinu, kurš man palīdzēs atrast šo spēlētāju.

- Kurš?

- Aģents Yankees organizācijā.

Atkal iestājās gara pauze, taču šoreiz tā bija citāda. Tajā jautas prātošana, izbrīns.

- Yankees? - klients nomurmināja. - Jums tur ir draugi?

- Mums ir tikai lietišķas attiecības. Saprotiet, Yatikees ir pārliecināti, ka agri vai vēlu atradīs šo spēlētāju. Tiklīdz viņi noskaidros, kur to puisi meklēt, aģents nodos informāciju man.

- Par samaksu, vai ne?

- Dabiski. Tāpēc manu budžetu vajadzēs būtiski palieli­nāt.

- Jau esmu teicis, ka nauda nav problēma. Es labprāt sa­maksāšu visus tēriņus. - Tagad Henrija balss skanēja samier- nieciski, pat godbijīgi. - Bet vai esat pārliecināts, ka viņam var uzticēties?

- Esmu norunājis tikšanos ar aģentu, lai pārliecinātos par viņa nolūkiem. Viņš būs klāt jau pēc dažām minūtēm.

- Tad jau mums jābeidz. Lūdzu, informējiet mani par visu!

- Protams.

Aizvēris telefonu un ielicis to atpakaļ kabatā, Semjons sa­rauca pieri. Viņam riebās sarunas ar klientiem. Tā bija dar­ba visnepatīkamākā daļa. Taču ilgi vairs nebūs jāgaida. Ja viss noritēs saskaņā ar plānu, šī misija būs pēdējā.

Semjons atkal pievērsās Delavēras upei un ozolu rindai tās pretējā krastā. Norāde pašā ūdens malā liecināja, ka šajā vietā ģenerālis Vašingtons ar karavīriem ar prāmi šķērsojis upi. Tūkstoš septiņsimt septiņdesmit sestā gada divdesmit piektajā decembri viņš vadīja divtūkstoš četrsimt kaujinie­ku no Pensilvānijas uz Ņūdžersiju, lai pārsteigtu britu armi­ju tās nometnē Trentonā. Tagad upe bija rāma, un bija grūti noticēt, ka šajā vietā kāds gājis bojā. Taču Semjonam tas bija zināms. Nāve šūpojās tieši zem ņirbošās ūdens virsmas. Tā bija visās upēs, visās valstis. Ar to bija piesātināts Visums.

Viņa domas pārtrauca SL1V motora rūkoņa. Semjons paskatījās pār plecu un ieraudzīja, ka stāvlaukumā iebrauc melns džips. Ja tas būtu FIB, automašīnu būtu krietni vairāk.

Džips apstājās laukuma viņā galā, un pēc dažām sekun­dēm no mašīnas izkāpa vīrietis pelēkā uzvalkā. Lai arī vi­ņam bija saulesbrilles un viņš atradās piecdesmit metru at­tālumā, Semjons nekavējoties saprata, ka tas ir gaidītais tips. Vīrietim bija īpatnēja, lempīga gaita un sakumpuši pleci, rokas viņš turēja kabatās. Kad viņš sāka soļot pāri lauku­mam, vējš sabužināja matus. Iespējams, zem žaketes viņam paslēpts pusautomātiskais ierocis, taču ari Semjons bija bru­ņots. Viņš gribēja būt gatavs, ja nāksies sākt šaudīšanos.

Aģents apstājās dažu metru attālumā no Ferrari un, plati smaidīdams, norādīja uz automašīnu.

- Jauks braucamais, - viņš teica. - Izmaksājis krietnu žūksnīti.

Semjons paraustīja plecus.

- Nieki! Tikai darbā nepieciešams pārvietošanās līdzeklis.

- Pārvietošanās līdzeklis, ko? - vīrietis apbrīnodams ap­gāja apkārt mašīnai. - Man arī gribētos tādu pārvietošanās līdzekli.

- Tas ir iespējams. Mans piedāvājums joprojām ir spēkā.

Aģents pārvilka ar pirkstiem pāri mašīnas spoilerim.

- Sešdesmit tūkstoši, ja? Tādu summu jūs minējāt?

Semjons palocīja galvu.

- Trīsdesmit samaksāju tūlīt. Vēl trīsdesmit, ja jusu sniegtā informācija palīdz notvert aizdomās turamo.

- Tad jau šī ir mana laimīgā diena. Kamēr braucu šurp, saņēmu sūtījumu arī no štaba. - Viņš sakrustoja rokas uz krū­tīm. - Vai nauda ir jums līdzi?

Nenolaizdams acis no aģenta, Semjons izņēma no mašī­nas portfeli, kas atradās uz sēdekļa.

- Te ir pirmais maksājums. Divdesmit dolāru banknotēs.

Aģents vairs neskatījās uz mašīnu - viņa uzmanību sais­tīja tikai portfelis. Šis cilvēks bija ārkārtīgi alkatīgs, un tieši tāpēc Semjons viņu izvēlējās.

- Mēs saņēmām ziņojumu, ka apmēram pirms stundas kāds pilsonis redzējis Sviftu. Servisa stacijā Pensilvānijas ma­ģistrāles malā.

Semjons paskatījās uz otru upes krastu, uz Pensilvāniju.

- Kur? Kādā servisa stacijā?

- Ņūstentonas servisa stacijā. Apmēram trīsdesmit jūdzes uz austrumiem no Pitsburgas. Vietējā policija bloķējusi ce­ļus, taču viņš vēl nav atrasts. Iespējams, jau nogriezies no maģistrāles.

Semjons nevilcinājās atdot portfeli aģentam. Viņš vēlējās pēc iespējas ātrāk doties ceļā.

- Sazināšos ar jums, lai vienotos par otro maksājumu. Gaidiet manu zvanu pēc divpadsmit stundām.

Aģents saņēma portfeli abās rokās. Šķita, ka viņu šāda laime apstulbinājusi.

- Gaidīšu! Prieks ar jums sastrādāties!

Semjons iekāpa savā mašīnā un iedarbināja motoru.

- Nē, man prieks, Broka kungs.

No sava novērošanas punkta simts jardu attālumā Deivids pētīja Ņūvela-Saimona ēku Kārnegī universitātes pilsētiņā un mēģināja atcerēties, kur tieši atradās Amila Guptas kabinets. Viņi ar Moniku bija iekārtojušies tukšā klases telpā blakus eso­šajā ēkā - Pērnela mākslas centrā. Izskatījās, ka klase tiek iz­mantota teātra dekorāciju dizaina nodarbībām - starp soliem bija salikti plati koka dēļi, kas nokrāsoti kā koki, mājas, ma­šīnas un veikalu fasādes; pie loga, kur stāvēja Deivids ar Mo­niku, atradās milzīga plāksne, kas atdarināja frizieru salona fasadi un uz kuras bija uzrakstīts "Svīnijs Tods". Šie divdi­mensiju priekšmeti radīja grūtības orientēties - šķita, ka viņi nonākuši atrakciju parkā. Deivids iedomājās savu darbu par plakni - par Visumu bez dziļuma dimensijas.

Bija gandrīz pēcpusdiena. Pēc neveiksmes Ņūstentonas servisa stacijā viņi vairāk nekā stundu bija riņķojuši pa Pits- burgas priekšpilsētu ieliņām, turoties tālāk no galvenajām ielām, lai, neuzduroties policijas mašīnām, nonāktu līdz Kār- negī universitātes pilsētiņai. Tiklīdz viņi bija galā, Monika novietoja savu mašīnu starp simtiem līdzīgu universitātes centrālajā stāvlaukumā, un tālāk abi gāja kājām. Pērnela māk­slas centru viņi izvēlējās tāpēc, ka tas atradās augstāk par Ņūvela-Saimona ēku un no tā brīnišķīgi varēja novērot stāv­laukumu starp abām celtnēm.

Pirmo Deivids pamanīja robotizētu Highlander automašī­nu - pēc pasūtījuma ražotu Hummer ar milzīgu sudrabotu lodi uz jumta. Viņš par to bija lasījis Scietitific American. Tas bija viens no Guptas lolojumiem, kas simtiem jūdžu nobraucis bez šofera un ko laukumā testēja vairāki Robotikas institū­ta studenti. Lodē uz jumta atradās lāzera skeneris, kas ana­lizēja objektus ap mašīnu. Vienam studentam rokā bija ra- dioiekārta, kas nekavējoties izslēgtu motoru, ja robots sāktu niķoties.

Tad Deivids pamanīja džipus. Pie ŅUvela-Saimona ēkas ieejas bija novietoti divi melni SUV, vēl divi - stāvlaukuma galā. Viņš uz tiem norādīja arī Monikai.

- Redzi tos džipus? Valdības mašīnas.

- Kā tu zini?

- Redzēju tādas pie FIB ēkas Ņujorkā. - Tad viņš norā­dīja uz pāris vīriem teniskreklos un šortos; šie cilvēki spār­dīja futbola bumbu. - Un paskaties uz tiem futbolistiem! Kāpēc viņi nolēmuši spēlēt pašā stāvlaukuma vidu?

- Viņi izskatās pārāk veci, lai būtu studenti, - Monika piebilda.

- Tieši tā. Un tad vēl zālē guļ tas puisis ar kailām krūtīm. Pats bālākais saulesbrālis, kādu es jebkad esmu redzējis.

- Un vēl divi sēž zālē ēkas otrajā pusē.

Deivids papurināja galvu.

- Nolādēts, tā ir mana vaina! Uzzinājuši, ka braucam pa šo maģistrāli, viņi, iespējams, pastiprinājuši novērošanu. Viņi zina, ka mēs gribēsim satikties ar Guptu.

Deivids aizgriezās no loga un atgāzās pret sienu. Tās bija lamatas. Maskējušies aģenti gaidīja viņa parādīšanos. Taču Deivids atskārta, ka dīvaina kārtā nemaz neuztraucas. Bailes bija izplēnējušas - vismaz pagaidām -, un tagad viņš juta tikai dusmas. Deivids atcerējās par rakstu Pitsburgas avīzē - meistarīgu pasaciņu, kas vēstīja, ka viņš ir narkoti­ku tirgonis un slepkava.

- Jēziņ! - viņš nočukstēja. - Tie nelieši domā, ka viņiem viss ir iespējams.

Ari Monika atslīga pret sienu.

- Nākamais solis ir acīm redzams. Tu paliec šeit, bet es eju.

- Ko?

- Mani viņi nemeklē. Tiem aģentiem nav ne jausmas, ka mēs esam kopā. Viņi zina tikai to, ka tevi kāds vecis redzē­ja servisa stacijā.

- Un ja nu tas vecis redzēja arī tavas mašīnas numuru?

Monika greizi paskatījās uz Deividu.

- Tas vecais sakārnis? Pazinis tevi, viņš panikā metās begt. Viņš neko vairs neredzēja!

Deivids sarauca pieri. Viņam Monikas plāns nepatika.

- Tas ir pārāk riskanti. Tie aģenti nopēta katru, kas tu­vojas ēkai. Cik mums zināms, viņiem ir visu valsts fiziķu fo­togrāfijas. Sapratuši, kas tu esi, viņi kļūs aizdomīgi. Vai aiz­mirsi, ka viņi jau pabijuši tavā mājā?

Monika dziļi ievilka elpu.

- Es zinu, ka tas ir riskanti. Bet ko citu lai mēs iesākam? Tev ir labāka ideja?

Diemžēl Deividam idejas bija beigušās. Viņš aizgriezās un paskatījās apkārt, cerēdams gūt kādu iedvesmu.

- Varbūt izmantot citas drēbes? - viņš ierosinaja. - Šī taču ir teatrāļu skola, varbūt kaut kur ir arī kostīmi. Varbūt vari uzlikt parūku vai ko tamlīdzīgu.

- Izbeidz, Deivid! Jebkas, ko mēs šeit atradīsim, izskatī­sies smieklīgi un vēl vairāk piesaistīs uzmanību.

- Nebūt ne. Varbūt tev…

Iekams Deivids pabeidza teikumu, gaiteni atskanēja trok­snis.

- Sasodīts! - Monika iekliedzās un iebāza roku šortu ka­batā, lai izņemtu revolveri, taču Deivids sagrāba viņu aiz delnas locītavas. Tas nu bija pēdējais, kas viņiem vajadzigs. Deivids bija pārliecināts, ka aiz durvīm stāv FIB aģenti un ir gatavi ielauzties klases telpā. Bet tad durvis atvērās un tajās parādījās apkopēja - jauna sieviete bāli zilā uzsvārcī -, vilkdama aiz sevis lielu brezenta konteineru.

Monika aiz prieka sagrāba Deivida plecu, taču abi palika savā paslēptuvē. No tās Deividam bija redzams, ka apko­pēja aizvelk konteineru lidz klases tālākajam galam, paceļ pa­pīrgrozu, kas pilns ar mākslas radīšanas atkritumiem - dē­ļu gabaliem, milzīgām, ar krāsu notraipītām lupatām -, un izber to konteinerā. Viņa bija gara auguma, slaida melnādai­nā, un zem uzsvārča viņai bija teniskrekls un džinsa šorti. Iespējams, ne vairāk kā divdesmit trīs gadus veca, taču seja bija rūpju nomākta un pauda sagurumu. Kratīdama kontei­nerā papīrgroza saturu, viņa drūmi vērās tukšumā, un tajā brīdī Deivids saprata - par spīti vecuma atšķirībai, apkopē­ja un Monika bija ļoti līdzīgas. Tikpat garas kājas, tikpat iz­aicinoši izslieta galva. Deivids turpināja vērot, kā apkopēja noliek papīrgrozu un sāk stumt konteineru ārā no klases. Kad viņa jau bija pie durvīm, Deivids izmetās no paslēptu­ves. Monika mēģināja viņu apturēt, taču nokavēja.

- Atvainojiet! - Deivids uzsauca apkopējai.

Tā pagriezās.

- Jēziņ! Kas…

- Piedodiet, ka jūs nobiedēju. Mēs ar kolēģi steidzam pa­beigt gatavošanos vakara izrādei. - Viņš pamāja, lai Moni­ka nāk tuvāk. Nikni sakodusi zobus, viņa parādījās pilnā au­gumā. Deivids aplika roku viņas viduklim un pabīdīja uz priekšu. - Šī ir profesore Gledvela, - viņš teica, - bet es esmu profesors Hodžs. No drāmas nodaļas.

Apkopēja, joprojām nespēdama attapties no pārbīļa, pie­spieda roku krūtīm un nikni uzbrēca Deividam un Monikai:

- Jūs mani pārbiedējāt līdz nāvei! Domāju, ka šajā telpā līdz vieniem neviena nav.

Deivids pasmaidīja, lai nomierinātu jauno sievieti.

- Parasti tā arī ir, taču mēs gribam kārtīgi sagatavoties vakara izrādei. Pasākums bus vērienigs un burvīgs.

Uz apkopēju šie vārdi, šķiet, neatstāja nekādu iespaidu.

- Un ko tad jus gribat? Kaut ko izmest konteinerā?

- Patiesību sakot, man iepatikās jūsu uzsvārcis. Vai mēs to varētu aizņemties uz dažām stundām?

Apkopēja kļuva aizdomīga. Viņa paskatījās uz savu uz­svārci, uz kura virs kreisās krūts bija zīmotne ar Kārnegī ēku apsaimniekošanas firmas nosaukumu.

- Šo te? Kam jums tas vajadzīgs?

- Izrādē mums ir apkopēja, taču viņai paredzētais tērps man nepatik. Man drīzāk gribētos tādu uniformu kā jūsējā.

Vajadzētu to parādīt tērpu māksliniecei, lai viņa sameistaro līdzīgu.

Sieviete piemiedza acis. Viņa neuzķērās.

- Paklau, man šis uzsvārcis vajadzīgs darbam, - viņa tei­ca. - Ja es to aizdošu jums, man no darbinieku telpām jāpa­ņem cits, bet tas ir ilgs gājiens.

- Es ar prieku atlīdzināšu jums par pūliņiem. - Deivids izņēma no kabatas divdesmitnieku žūksniti un noskaitīja desmit banknotes.

Apkopēja vērās uz divsimt dolāriem svešinieka rokā. Ma­zāk aizdomīga viņa nekļuva, taču tagad bija iemesls nelik­ties par šīm aizdomām ne zinis.

- Jus man maksājat par uzsvārci?

Deivids palocīja galvu.

- Drāmas nodaļas budžetā paredzēti šādi negaidīti izde­vumi.

- Un jūs man to atdosiet, kad pabeigsiet?

- Protams. Varēsiet to saņemt jau šopēcpusdien.

Joprojām piesardzīgi vērdamās Deividā, apkopēja novil­ka uzsvārci.

- Tikai nestāstiet nevienam, labi?

- Neuztraucieties, mēs neteiksim ne pušplēsta vārdiņa. - Deividam prāta ienāca vēl viena doma. - Mums būs vaja­dzīgs arī jūsu konteiners. Kā rekvizīts izrādē.

Apkopēja atdeva uzsvārci Deividam.

- Par konteineru es neuztraucos. Pagrabā ir vēl viens. - Viņa paņēma naudu un steigšus pazuda no klases, it kā bai­dītos, ka svešinieks pārdomās.

Deivids dažas sekundes nogaidīja un tad aizslēdza klases durvis. Pārmetis uzsvārci pār roku, viņš pievērsās Monikai.

- Luk, tavs kostīms.

Monika drūmi raudzījās uz apkopējas formastērpu.

- Apkopēja. Ļoti oriģināli! - Viņas balsī bija saklausāms rūgtums.

- Piedod! Es tikai iedomājos…

- Jā, es zinu, ko tu iedomājies. - Viņa papurināja galvu. - Melnādainās taču vienmēr uzkopj telpas, vai ne? Ja tie FIB aģenti ieraudzīs mani stumjam konteineru, tas neradīs ne­kādas aizdomas.

- Ja negribi…

- Nē, nē, tev taisniba. Skumjākais ir tas, ka tev ir pilnīga taisnība. - Monika paķēra uzsvārci un nogludināja to. Zilais audums noplīvoja vien. - Nav svarīgi, cik grādu cilvēks iegu­vis vai cik darbu publicējis, vai cik godalgu nopelnījis. Viņu acīs es esmu tikai apkopēja.

Viņa iebāza rokas uzsvārča piedurknēs un pēc tam sāka to pogāt ciet. Jau šķita, ka Monika tūdaļ sāks raudāt, taču viņa iekoda lūpā un savaldījās. Deividu pārņēma vainas apziņa. Lai kādi ari bija nolūki, viņš bija dziļi aizvainojis šo sievieti.

- Monika, - viņš iesāka. - Tā ir mana vaina. Es ne…

- Tev taisnība, sasodits, tā ir tava vaina! Bet tagad kāp iekšā!

Viņa norādīja uz konteineru. Deivids apmulsis raudzījās Monikā.

- Iekšā?

- Tieši tā. Noslēpsies pašā apakšā, bet virsū es uzbēršu atkritumus. Tā mēs abi tiksim tajā ēkā, lai satiktu Guptu.

Nolādēts, Deivids nodomāja. Un tā bija mana ideja!

Lūsīla Pārkere sēdēja pasažieru sēdeklī gaisa spēku lid­mašīnā C-21, kas slīdēja pāri Pensilvānijas štata rietumiem. Viņa paskatījās ārā pa logu un ieraudzīja maģistrāli, kas kā virve locījās starp zaļiem kalniem un ielejām. Kaut kur šīs maģistrāles malā atradās servisa stacija, kur uzradies Dei- vids Svifts, taču Lūsīla to nevarēja atrast. Visticamak, viņi jau ir tai garām. Priekšā vidēja Pitsburga - pelēcīgs traips abpus Monongahelas upei.

Bridī, kad lidmašīna sāka nolaišanos, zvanīja FIB direk­tors. Lūsīla pasniedzās pēc ARC-190 rācijas, kas nodrošinā­ja lidmašīnas sakarus ar zemi.

- Pirmais Melnais klausās.

- Sveika, Lūsij, - teica direktors. - Kā klājas?

- Esmu desmit minūšu attālumā no Pitsburgas starptau­tiskās lidostas. Tur mani gaida mašīna.

- Novērošanas rezultāti?

- Ne miņas no aizdomās turamā, bet vēl par agru. Guptas ēku ielenkuši desmit aģenti, vēl desmit ir iekšā. Videoka­meras foajē un pie visām ieejām, visos stāvos saliktas no­klausīšanās iekārtas.

- Vai esi pārliecināta, ka tā būs pareizi? Varbūt labāk grābt ciet Guptu un noskaidrot, kas viņam zināms?

- Nē, ja mēs aizturēsim Guptu tagad, tas ātri vien taps zināms. Un Svifts vairs nerādīsies pat tuvumā. Bet, paliekot slēpņos, mēs veikli abus pieķersim.

- Labi, Lūsij, es paļaujos uz tevi. Jo ātrāk pabeigsim šo darbiņu, jo labak. Man jau sāk apnikt aizsardzības ministra neatlaidīgie telefona zvani. - Direktors smagi nopūtās. - Vai jums vēl kas vajadzīgs? Vairāk aģentu, atbalsta?

Lūsīla vilcinājās. Sakāmais bija visnotaļ bīstams.

- Man vajadzīgas visu Ņujorkas reģiona aģentu personu lietas.

- Kāpēc?

- Jo vairāk es domāju par notikušo Brīvības ielā pagāju- šaja nakti, jo vairāk pārliecinos, ka notikusi informācijas no­plūde. Uzbrucēji pārāk daudz zināja par mūsu operāciju. Do­māju, ka viņiem palidzējis kāds no mūsējiem.

Direktors atkal nopūtas.

- Jēziņ! Tā tikai mums vēl pietrūka.

Konteinerā bija neērti un smirdēja vēl briesmīgāk, neka Deivids varēja iedomāties. Lielākā daļa atkritumu viņam virs galvas bija nekaitīgi - papīri, lupatas, audekla gabali un tamlidzīgi -, taču kāds starp tiem bija izmetis arī tortiljas pa­liekas, tāpēc konteinerā oda pēc sapuvušām olām. Lai mo­cības pastiprinātu, ikreiz, kad konteiners trāpīja kādā bed­rītē, mugurā viņam iedūrās dēļa gals. Deivids saviebies cieta, kamēr Monika izstūma viņu ārā no Pērnela mākslas centra un vilka uz Ņūvela-Saimona ēkas pusi.

Apmēram pēc minūtes acis bija pieradušas pie tumsas, un viņš konteinera brezentā pamanīja vertikālu plīsumu. Nome­ties uz elkoņiem un ceļiem, Deivids pamazām iekārtojās tā, ka varēja redzēt, kas notiek ārā. Viņi atradās stāvlaukumā - priekšā bija robotizētā mašīna, kas veikli virzījās Ņūvela-Sai­mona ēkas darbinieku ieejas virzienā. Monika sekoja mašī­nai un pāris aspirantiem, kas apsprieda sasniegto. Plāns šķita izdevies. Vēl dažas sekundes, un viņi jau būs ēkā. Tad Dei­vids izdzirdēja kliedzienu:

- Uzmanās!

Jau pēc brīža atkritumos viņam virs galvas kaut kas no- būkšķēja. Pret galvu atsitās kaut kas truls, tāpēc viņš ar de­gunu atdūrās konteinera grīdā. Sāpes bija briesmīgas, taču Deivids neizdvesa ne skaņas. Tūdaļ atskanēja soļi un spor­ta apavu šļūkāšana pret asfaltu. Pa spraugu brezentā viņš ieraudzīja divas bālas, spalvainas kājas, pēc mirkļa - vēl divas. Nolādēts, viņš domās izgrūda. Aģenti futbolisti! Viņi ar savu cūkādu trāpījuši tieši konteinerā! Vēl ļaunāk, trie­ciena rezultātā sakustējās drazas Deividam virs galvas, un tagad ir redzami viņa pleci un pakausis.

Aģenti pienāca tuvāk. Viens no viņiem nostājās mazāk ne­kā piecu pēdu attālumā. Deivids sēdēja klusi un jau gaidīja, kad vīrietis palieksies pāri konteinera malai un ieraudzīs bēgli. Tad viņš pamanīja trešo kāju pāri - tās bija gludas un bruņas.

- Pie velna! - Monika iesaucās. - Jūs man gandrīz iebel­zāt pa galvu!

- Piedodiet, kundze, - aģents atbildēja. - Mēs ne…

- Te nav nekāds futbola laukums! Jums, puiši, vajadzētu domāt, ko darāt!

Vīrietis soli atkāpās. Monika bija viņu iebaidījusi vien ar pāris vārdiem un skarbāku izturēšanos. Deivids atzinīgi no­vērtēja viņas stratēģiju. Labākā aizsardzība ir uzbrukums.

Monikas sandaļu purngali pagriezās pret konteineru, un viņa paliecās pari tā malai. Deivids juta, ka Monika, ņemot rokā futbolbumbu un sakārtojot drazas viņam virs galvas, viegli pieskaras mugurai. Tad viņa atkal pievērsās aģentiem.

- Te būs bumba. Ejiet spēlēt kaut kur citur!

Bālās kājas nozuda. Bruņās vēl kādu mirkli palika sardzē, bet tad pazuda no redzesloka, un konteiners atkal sāka kus­tēties.

Drīz vien viņi pa darbinieku ieeju iebrauca Ņūvela-Sai- mona ēkā; šo ieeju izmantoja ari piegādēm, un tā vienlaikus kalpoja par garāžu robotizētajam džipam. Monika aizstūma konteineru līdz kravas liftam un nospieda pogu. Kamēr at­vērās lifta durvis un Monika ievilka tajā konteineru, Deivids aizturēja elpu. Tiklīdz durvis bija ciet, viņa divas reizes no­klepojās. Tā kā, viņuprāt, ēka bija izvietotas noklausīšanās iekārtas, Monika un Deivids bija norunājuši signālu sistēmu - ja Monika noklepojas divas reizes, tas nozīmē - vai ar tevi viss kārtībā? Deivids noklepojās vienu reizi - tā bija apstip­rinoša atbilde. Viņi uzbrauca ceturtajā stāvā.

Izgājuši cauri nevainojami tīram gaitenim, viņi nonāca Amila Guptas biroja pieņemamajā telpā; Deivids to atcerē­jās kopš pēdējās viesošanās Robotikas institūtā. Telpas vidū atradās melns, spīdīgs rakstāmgalds, kas bija nokrauts ar da­toru monitoriem - ari tas Deividam jau bija pazīstams -, taču sekretāre vairs nebija tā garā un raženā blondīne, kas meta acis uz viņu. Tagad viņas vietā sēdēja jauns puisis, ne vai­rāk kā astoņpadsmit gadu vecs. Deivids mazliet pacēla gal­vu, lai pa spraugu labāk varētu saskatīt jaunekli. Tas blenza datora ekrānā un neprātīgi kustināja kursorsviru, kas atra­dās lidzās tastatūrai. Izskatījās pēc aspiranta un datoriķa, kurš dažus gadus agrāk beidzis vidusskolu un tagad strādā par sekretāru Robotikas institūtā. Viņam bija apaļa seja, olīv- krāsas āda un biezas, melnas uzacis.

Monika atstāja konteineru pie durvīm un piegāja pie sek­retāra galda.

- Atvainojiet, - viņa teica, - man jāuzkopj Guptas kunga birojs.

Puisis pat galvu nepacēla. Viņa acis joprojām bija pievēr­stas ekrānam un sekoja kādas datorspēles norisei.

- Atvainojiet, - Monika atkārtoja jau mazliet skaļāk, - vai drīkstu ieiet viņa kabinetā, lai iztīrītu papīrgrozus?

Atbildes joprojām nebija. Puisis, skatoties ekrānā, pavē­ra muti, un starp lūpām paradijās mēles galiņš. Emociju sejā nebija - tikai gluži mehāniska koncentrēšanās. Iespaids ne­bija sevišķi patīkams. Iespējams, tas nemaz nav students, Dei­vids nodomāja. Viņam ienaca prātā, ka ar šo puisi kaut kas nav kārtībā.

Monika beidzot atmeta sarunai ar roku un devās pie dur­vīm aiz sekretāra rakstāmgalda. Viņa nospieda rokturi un, saraukusi pieri, atkal pievērsās jauneklim.

- Durvis ir aizslēgtas, - viņa teica. - Jums tās jāatslēdz, lai varu izpildīt savu pienākumu.

Taču puisis neatbildēja, un Deivids izdzirdēja kādu dīvai­nu dūkoņu. Šķita, ka konteineram tuvojas elektriskais mo­tors. Monikas sejā parādījās apmulsums. Un tad Deivids ieraudzīja, kas bija piesaistījis viņas uzmanību, - sudrabots aparātiņš uz kāpurķēdēm, apmēram čemodāna lielumā, tu­vojās viņai. Tas apstājās Monikai pie kājām, izstiepa roboti- zētu roku un norādīja uz spuldzītei līdzīgu sensoru.

Aparāts atgādināja bruņrupuci ar ļoti garu kaklu. Moni­ka un aparātiņš dažas sekundes piesardzīgi vēroja viens otru, un tad skaļruņos atskanēja sintezēta balss:

- Labrīt! Esmu AR-21 autonomais sekretārs, ko izstrādā­juši Robotikas institūta studenti. Kā varu jums palīdzēt?

Monika apstulbusi skatījās uz aparātiņu un tad pievērsās puisim pie datora - iespējams, prātoja, vai tas ir kāds joks. Taču puisis joprojām bija iegrimis datorspēlē.

Aparāts pievērsa savu sensoru Monikas sejai.

- Varbūt varu jums pakalpot, - turpināja balss. - Lūdzu, pasakiet, ko vēlaties, un es mēģināšu jums palīdzēt.

Negribīgi Monika pievērsās aparātam un paskatījās uz spuldzītei līdzīgo sensoru.

- Esmu apkopēja. Atslēdziet durvis!

- Piedodiet, - atbildēja AR-21. - Es nesapratu, ko jūs tei­cāt. Vai jūs, lūdzu, nevarētu atkārtot?

Monika sarauca pieri.

- Esmu… apkopēja, - viņa lēni un skaļi iesāka, - atslē­dziet… durvis. - Monika paspēra soli tuvāk aparātam, un Deividam jau šķita, ka viņa tam iespers. - Man… jāiekļūst… doktora… Guptas… kabinetā. Saprati? Doktora… Guptas… kabinetā.

- Vai jus teicāt - Guptas? Lūdzu, atbildēt ar "jā" vai "nē".

- Jā! Jā! Doktors Gupta!

- Profesors Amils Gupta ir Robotikas institūta direktors. Vai vēlaties pieteikties uz tikšanos ar viņu?

- Jā! Tas ir, nē! Man tikai jāuzkopj viņa kabinets!

- Profesors Gupta pieņem pirmdienās un trešdienās. Tu­vākais pieņemšanas laiks ir nākamo pirmdien trijos pēcpus­dienā. Vai jums tas ir piemērots laiks? Lūdzu, atbildiet ar "jā" vai "nē".

Monikas pacietības mērs bija pilns. Pacēlusi rokas, it kā norādītu, ka padodas, viņa piegāja pie konteinera. Deivids sajuta spēcīgu triecienu - Monika bija sirdīgi ieķērusies kon­teinera malā un vilka to ārā no pieņemamās telpas. Viņi steigšus devās prom pa gaiteni, un konteinera ritenīši gra­bēja pa flizēto grīdu. Taču Monika neatgriezās pie kravas lif­ta; viņa atvēra noliktavas telpu un iestūma tajā konteineru.

Tiklīdz durvis aizvērās, viņa iegrūda rokas drazās un pa­šķīra saņurcīto papīru un netīro lupatu kaudzi, kas slēpa Deivida galvu un plecus. Balstīdamies uz elkoņiem, viņš pa­cēla acis un ieraudzīja niknuma pārņemto Monikas seju. Viss skaidrs - viņai vajadzīga palīdzība.

Deivids uzmanīgi pacēla galvu un nopētīja telpu. Pie sie­nām bija metāla plaukti ar visdažādākajiem telpu uzkopša­nas un biroju piederumiem - grīdu tīrīšanas līdzekļiem, tu­aletes papīra pakām, kārbām ar printeru kasetnēm. Stūrī bija milzīga nerūsējoša materiāla izlietne. Ne miņas no novēro­šanas kamerām. Protams, FIB varēja arī šeit kādu paslēpt, taču Deivids šaubījās, vai aģenti būs izvietojuši smalku video sistēmu tik nelielā un reti izmantojamā telpā. Noklausīšanās ierīces bija cita lieta - tās bez problēmām varēja salikt vai katrā telpā. Ne vārda neteikdams, Deivids izrāpās no kon­teinera, piegāja pie izlietnes un atgrieza ūdens krānu. Šo triku viņš bija redzējis filmās, taču nebija pārliecināts, ka tas patiešām traucēs noklausīties. Drošības labad viņš pavilka Moniku tuvāk un sāka čukstēt viņai ausi.

- Tev jāiet atpakaļ uz pieņemamo telpu.

Monika papurināja galvu.

- Nemūžam, - viņa čukstēja. - Tas sasodītais robots ne­kam neder. Nolādētā komunikācijas sistēma!

- Tad piesaisti tā puišeļa uzmanību! Kaut vai uzsit viņam pa plecu!

- Tas nelīdzēs. Tas puisis izskatās pēc invalida. Un FIB aģenti, iespējams, dzirdēs visu, ko es viņam teikšu. Ja pā­rak uzstāšu, viņi kļūs aizdomīgi.

- Tad ko mēs iesāksim? Gaidīsim šeit, kamēr Guptam beigsies tualetes papīrs?

- Vai ir vēl kāda iespēja iekļūt Guptas kabinetā?

- Nezinu! Es te gadiem neesmu bijis! Es neatceros…

Pēkšņi kaut kas atsitās pret Deivida papēdi. Tas bija ti­kai viegls pieskāriens apavam, taču nobiedēja ne pa jokam. Viņš paskatijās lejup un ieraudzīja zilu disku Frisbee lidojošā šķīvīša lielumā, kas lēni virzījās pāri noliktavas telpai, atstā­dams uz linoleja mitru zigzaga svītru.

Pēc mirkļa to ieraudzīja arī Monika un izbijusies ieklie­dzās. Deivids ar plaukstu aizsedza viņai muti.

- Nebaidies, - viņš nočukstēja. - Tas ir robots, kas mazgā grīdu. Vēl viens Guptas projekts. Tas atbilstīgi ieprogram­mētam maršrutam izsmidzina mazgājamo līdzekli un pēc tam uzsūc netīro ūdeni.

Monika drūmi vērās aparātā.

- Kāds varētu tam uzkāpt un izbeigt šo nožēlojamo ek­sistenci.

Deivids palocīja galvu un turpināja vērot ierīci, kas rā­poja projām. Tā atgādināja palielu kukaini ar melnu antenu, kas slējās ārā no diska malas. Gupta visus savus robotus apgādāja ar radioraidītājiem, jo viņam patika vērot, ko tie dara. Kad Deivids pirms desmit gadiem intervēja Guptu, vecais vīrs lepni bija rādījis datora ekrānā, kur Ņūvela-Sai- mona ēkas gaiteņos un laboratorijās atrodas viņa auto­nomās mašīnas. Atceroties šo ekrānu ar mirgojošajiem punktiņiem un stāvu trīsdimensiju plāniem, Deividam radās kāda ideja.

- Ja mēs nevaram tikt pie Guptas, darīsim tā, lai viņš at­nāk pie mums, - Deivids teica, sperdams soli tuvāk grīdas mazgāšanas robotam. Viņš pieliecās, lai satvertu aparāta an­tenu. - Tas pievērsīs Guptas uzmanību. - Spēji parāvis, viņš nolauza antenu.

Robots tūdaļ sāka raidīt apdullinošu, spalgu trauksmes signālu. Deivids salēcās. Ne jau šādu atbildi viņš bija gaidī­jis; viņš bija cerējis, ka signāls atskanēs tikai Guptas datorā, nevis visu apkārtni piepildīs tik briesmīgs troksnis.

- Nolādēts! - iesaucās Monika. - Ko tu izdarīji?

- Nezinu!

- Izslēdz to! Apklusini!

Deivids paņēma aparātu rokās un apgrieza otrādi, izmi­sīgi meklēdams izslēgšanas pogu, taču apakšā bija tikai sprauslas ūdenim un rotējošas birstes; aparāts viņa rokās vibrēja. Padevies Deivids pieskrēja pie izlietnes un, cik stip­ri vien spēdams, trieca robotu pret metāla malu. Plastikāta virsma saplīsa divās daļās, uz visām pusēm pašķīda mazgā­šanas līdzekļa šļakatas un vadības mehānisma detaļas. Apa­rāts apklusa.

Deivids atslīga pret izlietni un smagi elpoja. Monikas sejā viņš pamanīja riebumu. Sieviete neteica ne vārda, taču bija skaidrs, ko viņa domā. Trauksmes signālu būs dzirdējuši arī FIB aģenti, un pavisam drīz kāds iebrāzīsies noliktavā, lai paskatītos, kas noticis. Šķita, ka Moniku šī doma paralizēju­si, un dažas sekundes viņa kā sastingusi vienkārši stāvēja telpas vidū un vērās uz durvīm. Skatoties uz viņu, Deivids juta nemieru. Viņi bija slazdā. Palīgā neviens nesteigsies. Plāns bija izgāzies jau pašā sākumā. Viņi nespēs izglābties paši, par pasaules glābšanu nemaz nerunājot.

Tad atvērās durvis. Tajās parādījās Amils Gupta.

- Labi, stāstiet, kāds ir mūsu statuss?

Lūsīla stāvēja mobilajā komandpunktā, ko birojs agri no rīta bija atvilcis uz Kārnegī universitātes pilsētiņu. No ār­puses tas izskatījās kā parasts treilers - gara smilškrāsas kas­te ar alumīnija apšuvumu, kadas var redzēt vai katrā būv­laukumā -, taču iekšā bija vairāk elektronikas nekā atomzemūdenē. Vienā galā atradās videoekrāni, kuros va­rēja novērot dažādus Ņūvela-Saimona ēkas kabinetus, kāp­ņu telpas, liftus un gaiteņus. Ekrānus vēroja divi tehniķi, kam bija arī austiņas, lai noklausītos sarunas. Otrā treilera galā vēl divi tehniķi pētīja Robotikas institūta internetā savienojumus un, kā ierasts pretterorisma operācijā, uzrau­dzīja radiācijas līmeni ēkā. Bet treilera vidū Lūsīla bargi pratināja aģentu Krofordu - savu apzinīgo un godkārīgo vietnieku.

- Gupta kopš desmitiem ir viens savā kabinetā, - Kro- fords ziņoja, vērdamies savā mobilajā e-pasta platformā Blnckbernj, ko turēja rokā. - Desmitos piecpadsmit viņš aiz­gāja uz tualeti un atgriezās desmitos divdesmit. Vienpadsmi­tos piecās devās uz kafetēriju izdzert tasi kafijas un atgrie­zās vienpadsmitos deviņās. Tagad viņš ir redzams pirmajā ekrānā, lūk, tur.

Ekrānā bija redzams, ka Gupta sēž pie sava rakstāmgal­da, atslīdzis grozāmajā krēslā, un uzmanīgi veras datora ekrānā. Gupta bija neliela auguma, taču mundrs - piecas pē­das garš septiņdesmit sešus gadus vecs vīrs ar plāniem, sir­miem matiem un lellei līdzīgu bruņu seju. Saskaņā ar doku­mentiem, ko Lūsīla bija lasījusi pa ceļam uz Pitsburgu, Guptas mazais augums ir rezultāts nepietiekamam uzturam, kāds vi­ņam bijis bērnībā - divdesmitā gadsimta trīsdesmito gadu Bombejā. Bet tagad viņš noteikti necieta badu - pārdevis paša dibināto programmnodrošinājumu firmu un ieguldījis naudu robotikas industrijā, viņš bija aptuveni trīssimt mil­jonus dolāru vērts vīrs. Lai arī kārnāks par noplūktu vistu, viņš bija uzvilcis brīnišķīgu olīvzaļu, Itālijā ražotu uzvalku, kādu valdības dienesta vīrs nevarētu atļauties.

- Ko viņš pēta tajā datorā? - Lūsila jautāja.

- Visticamāk, programmatūras kodu, - Krofords atbildē­ja. - Mūsu ierīces liecina, ka viņš, tikko ienācis kabinetā, le- jupielādēja milzīgu programmu, kuras kodā ir vairāk nekā pieci miljoni rindiņu. Ļoti iespējams, ka tā ir viena no viņa mākslīgā intelekta programmām. Pēdējās divas stundas viņš nodarbojas ar nelielām izmaiņām tajā.

- Kā ar e-pastu un telefona zvaniem?

- Saņēmis duci e-pastu, taču nekā neparasta, bet viņa ienākošie zvani tiek novirzīti uz balss pastkastīti. Acīmre­dzot profesors nevēlas, ka viņu traucē.

- Bijuši kādi apmeklētāji?

Aģents Krofords atkal paskatījās atskaitē.

- Pieņemamajā istabā bija ienācis viņa students, aziāts, kas sevi nosauca par Džeikobu Sanu, un pierakstījās uz tikšanos nākamajā nedēļā. Citu apmeklētāju, ja neskaita FedEx pasū­tījumu piegādātāju, nav bijis. Un apkopēju, kas pirms minū­tes izgāja no pieņemamās istabas.

- Vai pārbaudījāt viņus biometrisko datu bāzē?

- Nē, neuzskatījām par nepieciešamu. Neviens no šiem apmeklētājiem neatbilst aprakstam.

Lūsīla sarauca pieri.

- Ko tu gribi teikt ar "neatbilst aprakstam"?

Krofords divas reizes ātri samirkšķināja acis, un viņa paš­pārliecinātība mazliet noplaka.

- Neatbilst mūsu aizdomās turamā Deivida Svifta un viņa līdzzinātāju aprakstam. Personas, kuras novērojām, pilnīgi noteikti ne…

- Paklau, man vienalga, vai tas ir students, apkopēja vai deviņdesmit deviņus gadus veca pļāpu kule ratiņkrēslā. Jums jāparbauda katrs, kas tuvojas Guptas kabinetam. Pārbaudiet viņu sejas datu bāzē, vai skaidrs?

Aģents steidzīgi palocīja galvu.

- Jā, kundze, tūdaļ tiks izpildīts. Piedodiet, ja…

Iekams viņš pabeidza, viens tehniķis izgrūda kliedzienu

un norāva austiņas. Krofords, kas no sirds vēlējās izbeigt sarunu ar Lusīlu, piegāja pie šā vīra.

- Kas noticis? - viņš jautāja. - Ir kāda informācija?

Tehniķis papurināja galvu.

- Tikko apklusa kaut kāda sirēna. Manuprāt, ceturtajā stāvā.

Lūsīlai sāka džinkstēt ausīs.

- Guptas biroja stāvs, vai ne? - Tajā pašā mirkli viņa pie­vērsās pirmajam ekrānam un ieraudzīja, ka vecais vīrs pie­ceļas no rakstāmgalda. - Rau, viņš iet prom! Viņš iet ārā no kabineta!

Krofords paliecās pāri tehniķa plecam un norādīja uz po­gām zem videoekrāniem.

- Pārslēdzies uz kameru pieņemamajā istaba. Paskatīsi­mies, kurp viņš dodas.

Tehniķis nospieda pogu. Pirmajā ekrānā parādījās neiz­skatīgs puisis, kurš sēž pie sekretāra galda, un dīvains daikts, kas atgādina tanku miniatūrā. Taču Gupta nebija re­dzams. Viņi nogaidīja vairākas sekundes, taču no vecā vīra nebija ne miņas.

- Uz kurieni viņš aizgāja? - Lūsila jautāja. - Vai no viņa kabineta ir vēl kāda izeja?

Krofords sāka strauji mirkšķināt acis.

- Ē, man japaskatās stāva plānā. Atļausiet…

- Nolādēts, nav laika! Sūtiet uz turieni aģentus! Nekavē­joties!

Deivids sagrāba profesoru Guptu un aizspieda viņam muti, savukart Monika aizslēdza durvis. Vecais virs bija pār­steidzoši viegls - ne vairāk kā simts mārciņu smags, tāpēc viņu bija relatīvi viegli aizstiept lidz noliktavas telpas tālā­kajam stūrim. Cik uzmanīgi vien iespējams, Deivids novie­toja Guptu pie sienas un pats sakņupa viņam līdzās. Profe­sors bija teju divreiz vecāks par Deividu, taču smalkā auguma, mazo roku un gludās sejas ādas dēļ viņš līdzinājās bērnam. Uz bridi Deivids iedomājās, ka tur rokās Jonu, ap­liek roku dēla pleciem, lai sasildītu, un maigi pieskaras lū­pām, lai apklusinātu raudas.

- Doktor Gupta? - Deivids nočukstēja. - Vai atceraties mani? Esmu Deivids Svifts. Reiz es ierados pie jums, lai in­tervētu par darbu kopā ar doktoru Einšteinu, atceraties?

Vecā vīra acis - nervozi šaudīgas balta marmora lodītes ar tumši brUniem centriem - acumirkli neuzticīgi vērās Dei- vidā un tad iepletās. Viņš pazina Deividu. Profesora lūpas aiz Deivida rokas sāka kustēties.

- Ko jums…

- Lūdzu! - Deivids nošņāca. - Runājiet čukstus!

- Jūsu paša drošības labad, - Monika piebilda, nolieku­sies par Deivida plecu. - Jūsu biroju novēro. Ari šajā telpā varbūt saliktas noklausīšanās ierīces.

Guptas acis šaudījās no Deivida uz Moniku un atpakaļ. Viņš bija acīm redzami pārbijies, taču šķita, ka cenšas aptvert situāciju. Pēc dažām sekundēm viņš samierinādamies palo­cīja galvu, un Deivids atrāva roku no vecā vīra mutes. Gup­ta nervozi aplaizīja lūpas.

- Noklausīšanās ierīces? - viņš nočukstēja. - Kurš mani noklausās?

- FIB noteikti, - Deivids atbildēja, - un varbūt vēl kāds. Jūs meklē daži ļoti bīstami ļautiņi, profesor. Mums jādabū jūs prom no šejienes.

Doktors samulsis purināja galvu. Nepaklausīgie sirmie mati aizsedza pieri.

- Vai tas ir kāds joks? Deivid, mēs gadiem neesam tiku­šies, bet nu jūs ierodaties kopā ar… - viņš apklusa un norā­dīja uz Monikas uzsvārci. - Un kas esat jūs? Jūs strādājat Kārnegī universitātes ēku apsaimniekošanas dienestā?

- Nē, mans vārds ir Monika Reinoldsa, - viņa nočukstē­ja. - No Padziļināto pētījumu institūta.

Profesors uzmanīgi nopētīja Moniku, it kā censtos kaut ko atcerēties.

- Monika Reinoldsa? Stīgu teorijas aizstāve?

Viņa palocīja galvu.

- Tieši tā. Piedodiet, ja mēs…

- Jā, jā, es jūs pazīstu. - Profesors vārgi pasmaidīja. - Mans fonds finansē vairākus daļiņu fizikas eksperimentus, tāpēc esmu iepazinies ar jūsu darbiem. Bet kāpēc esat tā sa­ģērbusies?

Deivids kļuva nepacietīgs. Pavisam drīz noliktavas telpā varēja parādīties FIB aģenti, lai noskaidrotu, kāda iemesla dēļ atskanējis trauksmes signāls.

- Mums jāiet. Profesor, es palīdzēšu jums iekāpt kontei­nerā, un tad…

- Konteinerā?

- Lūdzu, nāciet mums līdzi! Paskaidrojumiem nav laika.

Deivids sagrāba Guptu virs elkoņa un jau cēla viņu kā­jās. Taču vecais virs nevēlējās kustēties. Ar pārsteidzošu spē­ku viņš izrāva savu roku no Deivida tvēriena.

- Baidos, ka jums tomēr vajadzēs iztērēt mazliet laika. Es nekur neiešu, kamēr jūs neizstāstīsiet, kas notiek.

- Paklau, aģenti būs šeit kuru katru…

- Tad iesaku jums pasteigties.

Sasodīts, Deivids domās lādējās. Izcilu zinātnieku problē­ma ir tā, ka viņi ir briesmīgi racionāli. Viņš brīdi vērās gries­tos, cenšoties apslāpēt bailes un apskaidrot domas. Tad viņš ieskatījās Guptam tieši acīs.

- Einheitliche Feldtheorie, - viņš nočukstēja. - Viņiem vaja­dzīga ši teorija.

Vārdi vācu valodā atstāja savādu iespaidu uz Guptu. Sā­kumā viņš apjucis tikai sarauca uzacis, bet pēc dažām sekun­dēm saspringums atslāba. Viņš atslīga pret sienu, un skatiens bija pievērsts plauktiem ar tīrīšanas līdzekļiem.

Deivids paliecās tuvāk, lai varētu iečukstēt profesoram ausī.

- Kāds cenšas salikt kopā atsevišķos teorijas gabaliņus. Varbūt tie ir teroristi, varbūt spiegi, es nezinu. Vispirms viņi tika klāt Makdonaldam, tad Bušē un Klainmanam. - Viņš ap­klusa, baidīdamies no tā, kas būs jāsaka tālāk. Gupta ar pā­rējiem fiziķiem bija nostrādājis kopā daudzus gadus. Ar Klainmanu viņi bija īpaši tuvi. - Diemžēl, profesor, šie vīri jau ir miruši, ļūs esat palicis pēdējais.

Gupta paskatījās uz Deividu. Zem viņa labās acs bija ma­nāma pulsācija.

- Klainmans? Miris?

Deivids palocīja galvu.

- Pagājušajā nakti es biju pie viņa slimnīcā. Viņš tur no­kļuva, jo kads bija viņu spīdzinājis.

- Nē, nē, nē… - Gupta sažņaudza vēderu un novaidējās. Profesors aizvēra acis un atvēra muti. Izskatījās, ka viņš tū­daļ vems.

Monika nometās ceļos un aplika roku profesoram ap ple­ciem.

- Kuš, kuš, - viņa čukstēja, pliķēdama pa vecā vīra mu­guru. - Būs jau labi, būs labi.

Deivids gaidīja, kamēr Monika nomierinās veco viru. Taču ilgi gaidīt nedrīkstēja. Viņš jau iztēlojās, kā FIB aģenti skrien augšup pa Ņūvela-Saimona ēkas kāpnēm.

- Arī valdības dienesti sapratuši, kas notiek, - viņš teica, - un tagad vēlas tikt klāt teorijai. FIB novēro jūsu biroju un jau sešpadsmit stundas dzenas pakaļ man.

Gupta saviebies atvēra acis. Viņa seja bija vienos sviedros.

- Kā jūs to zināt?

- Pirms nāves Klainmans nosauca man kodu, ciparu vir­kni. Izrādījās, ka tās ir jūsu biroja ģeogrāfiskās koordinātas. Manuprāt, Klainmans vēlējās, lai es pasargātu teoriju. Gan no valdības, gan teroristiem.

Profesors vērās grīdā un lēni purināja galvu.

- Viņa ļaunākais murgs, - vecais vīrs nočukstēja. - Šis bija Herr Doktor ļaunākais murgs.

Deivids juta, ka ceļas adrenalīna līmenis. Asinis sakāpa kaklā.

- No kā viņš baidījās? Vai tas ir kads ierocis?

Profesors turpināja purināt galvu.

- To viņš man nekad nav teicis. Pateica pārējiem, ne man.

- Kā? Ko jūs ar to gribat teikt?

Gupta dziļi ievilka elpu. Ar acīm redzamu piepūli viņš piecēlās sēdus un izņēma no kabatas lakatiņu.

- Einšteins bija cilvēks ar sirdsapziņu, Deivid. Viņš rūpī­gi izvēlējās cilvēkus, kam varētu uzkraut šādu nastu. - Pro­fesors pacēla kabatlakatiņu pie pieres un noslaucīja sviedrus. - Tūkstoš deviņsimt piecdesmit ceturtajā gadā es jau biju precējies, mana sieva gaidija mūsu pirmo bērnu. Herr Doktor noteikti nevēlējās pakļaut mani briesmām. Tātad viņš sada­līja vienādojumu un iedeva to pārējiem - Klainmanam, Bušē un Makdonaldam. Saproti, viņi nebija precējušies.

Monika, kas joprojām tupēja līdzās Guptam, veltīja Dei­vidam bažīgu skatienu. Arī Deivids juta trauksmi un palie­cās vēl tuvāk vecajam vīram.

- Pag, - viņš čukstēja, - jūs gribat teikt, ka nezināt ap­vienoto teoriju? Pat daļu no tās?

Profesors vēlreiz papurināja galvu.

- Es zinu, ka Einšteinam izdevās formulēt teoriju un viņš nolēma to paturēt slepenībā. Taču man nav zināms ne kāds vienādojums, ne kada likumsakarība. Mani kolēģi zvērēja Herr Doktor, ka neizpaudīs to nevienai dzīvai dvēselei, un centīgi pildīja šo zvērestu.

Deivids bija tā nobijies, ka viņam kļuva nelabi. Lai ne­zaudētu līdzsvaru, nācās atslīgt pret sienu.

- Pagaidiet, pagaidiet, - viņš turpinaja, - te trūkst loģi­kas. Klainmana kods noveda pie jums. Ja reiz jūs teoriju ne­zināt, kāpēc viņš atsūtīja mani uz šejieni?

- Varbūt jūs esat nepareizi sapratuši to kodu. - Gupta bija mazliet atguvies un tagad pret Deividu izturējās kā pret stu­dentu. - Jūs teicāt, ka tā bija ciparu virkne?

- Jā, sešpadsmit cipari. Pirmie divpadsmit ir Ņūvela-Sai- mona ēkas ģeogrāfiskais garums un platums. Pēdejie četri cipari ir jūsu telefona numura…

Deivids apklusa. Viņš kaut ko sadzirdēja. Metālisku ska­ņu - klusu, bet nepārprotamu. Kāds grabinājās gar nolikta­vas telpas durvju rokturi.

Aģents Krofords bija noliecies pāri videoiekartas vadības pultij, viņa raižpilnā seja atradās mazāk nekā desmit collu attālumā no ekrāna. Viņš rācijā deva pavēles diviem vīriem, kas steidzās uz Amila Guptas biroju. Lūsīla stāvēja viņam aiz muguras un uzmanīja komandpunktā notiekošo. Viņi bija aplenkuši Ņūvela-Saimona ēku, tātad nebija nekādu iespē­ju, ka Gupta varētu izbēgt. Taču Lūsīla nespēs nomierinā­ties, kamēr šis vīrs nebūs viņu rokās.

Monitorā viņa redzēja, kā aģents Volšs un aģents Millers ieiet Guptas pieņemamajā istabā. Viņi bija ģērbušies kā stu­denti - šortos, teniskreklos un sporta apavos - un katrs ne­sa rokā milzīgu zilu mugursomu. Viņi nebija nekādi izcilie pārģērbšanās meistari, taču šai reizei derēs. Neglītais puisis joprojām sēdēja pie sekretāra galda, taču dīvainais tanciņš bija pazudis. Volšs - garākais no abiem aģentiem - piegāja pie puiša.

- Pasauciet profesoru Guptu! - viņš uzkliedza. - Datoru laboratorijā izcēlies ugunsgrēks!

Puisis pat galvu nepacēla un turpināja blenzt milzīgajā ek­rānā, kas aizņēma gandrīz visu rakstāmgaldu. Tā kā novē­rošanas kamera bija izvietota puisim aiz muguras, Lusila va­rēja saskatīt, kas redzams ekrānā - zaldātiņš haki krāsas formastērpā skrēja garām dzeltenai bloku mājai. Kaut kāda nolāpīta datorspēle!

Aģents Volšs pārliecās pāri rakstāmgaldam un ieskatījās puisim sejā.

- Ei, kurls esi, vai? Steidzami! Kur ir profesors Gupta?

Puisis tikai pacēla galvu un turpināja spēlēt. Tikmēr

aģents Millers piegāja pie profesora Guptas kabineta dur­vīm.

- Aizslēgtas, - viņš teica. - Paskaties, vai uz rakstāmgal­da nav kāda poga, kas atver durvis.

Volšs apgāja apkart galdam un pagrūda puiša krēslu malā. Pieliecoties, lai nopētītu rakstāmgalda virsmu, viņš pieskā­rās tastatūrai, un ekrāns nodzisa. Tajā pašā brīdī puisis pie­lēca kājās un sāka kliegt. Tas bija šausmu, izmisuma un pa­nikas pilns kliedziens - ilgs un spēcīgs. Kliegdams puisis sita plaukstas tik mežonīgi, it kā tās degtu.

- Jēziņ! - Volšs iesaucās, pagriezies pret puisi. - Aizve­ries taču!

Puisis sastinga un sāka kliegt vēl skaļāk. Sasodīts, skatī­damās ekrānā, domās lādējās Lūsila. Kaut ko līdzīgu viņa bija redzējusi jau agrāk. Tāpat uzvedās viens no māsas maz­bērniem, kas dzīvoja Hjūstonā. Puisim bija nosliece uz au- tismu.

Lūsīla spēra soli uz priekšu un izrāva rāciju aģentam Kro- fordam no rokas.

- Lieciet mierā puisi! - viņa nokliedza mikrofonā. - Vien­kārši atveriet durvis!

Volšs un Millers paklausīgi atvēra savas mugursomas un izņēma vajadzīgos instrumentus. Volšs iebāza ugunsdzēsēju lauzni starp durvīm un aplodu, bet Millers sita ar veseri, lai iedzītu instrumentu dziļāk. Pēc trim sitieniem durvis atsprā­ga vajā, un aģenti ieskrēja Guptas kabinetā. Lūsīla ieraudzīja viņus jau citā monitorā - pārmeklējot telpu, tie pagāja ga­rām profesora rakstāmgaldam.

- Viņa te nav, - Volšs ziņoja rācijā. - Taču ir vēl vienas durvis aiz grāmatu plauktiem. Vai doties turp?

- Pie velna, protams! - Lūsīla noauroja.

Stāvēdams līdzās, aģents Krofords šķirstīja Ņūvela-Sai- mona ēkas stāvu plānus.

- Plānā šo durvju nav, - viņš teica, - acīmredzot ierīko­tas nesen.

Lūsila pretīgumā saviebās. Šis virs nekam nebija derīgs.

- Lai vēl seši aģenti stiepjas uz ceturto stāvu, dzirdi? Jā­pārmeklē katra telpa, nolādēts, katra telpa!

Kamēr Krofords sāka rīkoties ar rāciju, viens no tehni­ķiem piegāja pie Lūsīlas. Rokā viņš turēja kādu apdrukātu papīra lapu.

- Aģente Pārkere? - viņš teica. - Vai drīkstu traucēt?

- Jēziņ! Kas tad atkal?

- Esmu saņēmis, ē, rezultātus no meklēšanas datu bāzē. Mēs salīdzinājām sejas no videoierakstiem ar tām, kas atro­das mūsu datubāzē.

- Klāj vaļā! Vai kaut ko atradāt?

- Jā, manuprāt, atradām kaut ko interesantu.

- Ei, vai te kāds ir?

Izdzirdējuši balsi durvju otrajā pusē, visi trīs sastinga. Deivids, Monika un profesors Gupta aizturēja elpu, un vie­nīgais troksnis noliktavas telpā bija izlietnē līstošais ūdens.

Tas, kurš stāvēja pie durvīm, sāka dauzīt tik spēcīgi, ka trīcēja sienas.

- Ugunsdzēsēji! Ja tur kāds ir, atveriet!

Gupta sagrāba Deivida roku - veca vīra trauslie pirksti ieķērās viņa bicepsos. Deivids atkal iedomājās par savu dēlu - atcerējās, kā Jona ieķērās viņā, kad bija nobijies. Gupta no- rādija uz durvīm un veltīja Deividam jautājošu skatienu. Dei­vids papurināja galvu. Tas noteikti nebija ugunsdzēsējs.

Gaiteni atskanēja žvadzoņa, pret durvīm noskrapstēja kaut kas smags. Pēc mirkļa telpu satricināja spēcīgs sitiens. Šaurajā spraugā starp durvīm un aplodu Deivids pamanīja metāla stieņa galu.

Monika no šortu jostas noņēma revolveri, un šoreiz Dei­vids viņu neaizturēja. Viņš zināja, ka izredžu nav nekādu - ja viņi sāks šaut, FIB aģenti viņus saplosīs gabalos -, taču patlaban skaidri domāt nebija spejigs. Drīzāk viņš jutās kā apreibis - apreibis no bailēm un dusmām. Tā bija muļķība un pašnāvība, taču viņš bija pārāk nikns, lai par to uztrauk­tos. Pie velna, Deivids domās nosprieda, es bez cīņas nepa­došos.

Par laimi, grožus savās rokas ņēma profesors Gupta. Viņš atlaida Deividu un satvēra Monikas roku, piespiežot viņu nolaist ieroci.

- Nevajag, - viņš čukstēja. - Man ir labāka ideja.

Gupta no žaketes iekškabatas izņēma nelielu ierīci, kas atgādināja mobilo e-pasta sistēmu Blackberri/, taču noteikti bija ražota pēc pasūtījuma. Ar īsajiem īkšķiem viņš veikli sāka spiest ierīces tastaturu. Miniatūrajā ekrānā bija redza­ma trīsdimensiju arhitektoniska shēma - Ņūvela-Saimona ēkas plāns ar mirgojošām ikonām, kas šķita izkaisītas starp stāviem. Deivids šo karti bija redzējis jau agrāk, iepriekšējā Guptas kabineta apmeklējuma laikā. Vecais virs to izmanto­ja, lai sekotu saviem robotiem.

Durvis satricināja vēl viens pamatīgs sitiens. Trokšņa dēļ Deivids satrūkās, taču Gupta mierīgi vērās savā nelielajā ekrāniņā un nikni spaidija taustiņus. Jēziņ, Deivids domās prātoja, ko, pie velna, viņš dara?! Tad atskanēja trešais sitiens - skaļākais no visiem -, tam sekoja dobjš metālisks bukšķis, un tērauda durvis sāka padoties laužņa spēkam. Stieņa gals jau par vairākām collām bija iespraucies telpā un dienasgaismas spuldžu gaismā mirdzēja sudraboti pelēkā krāsā. Vēl viens sitiens, un durvis būs vaļā.

Tad Deivids gaiteni sadzirdēja pazīstamo dūkoņu. Tas bija elektriskais motors, kas vienmērīgā ātrumā tuvojās. Tad atskanēja AR-21 autonomā sekretāra sintezētā balss:

- Uzmanību! Konstatēts bīstams radiācijas līmenis! Pame- tiet šo telpu nekavējoties! Uzmanību! Konstatēts bistams ra­diācijas līmenis! Pametiet šo telpu nekavējoties…

It kā apstiprinot robota paziņojumu, ēkas skaļruņos at­skanēja trauksmes signāls, pie griestiem sāka mirgot avāri­jas spuldzītes. Gupta acīmredzot bija pārinstalējis ēkas elek­troniskās sistēmas, lai varētu tās kontrolēt ar ierīci, ko turēja rokās. Cauri trauksmes signālam Deivids gaitenī saklausīja kņadu - FIB aģenti izkliedza pavēles cits citam. Tad viņi meta mieru ielaušanās rīkiem - Deivids dzirdēja, kā tie tiek nomesti zemē, - un steidzās uz izeju. Drīz vien soļi vairs ne­bija saklausāmi.

Plati smaidīdama, Monika paslēpa savu revolveri un pa­spieda Guptas plecu. Vecais virs kautrīgi pasmaidīja un no­rādīja uz savu ierīci.

- Paziņojums jau bija ieprogrammēts, - viņš skaidroja. - Sākotnēji mēs šos robotus radījām Aizsardzības ministri­jas vajadzibām. Izlūkošanai kaujas lauka apstākļos. Militā­rās versijas nosaukums ir "Pūķa skrējējs".

Deivids palīdzēja Guptam piecelties kājās.

- Tagad labāk iesim. Aģenti pēc pāris minūtēm būs atpa­kaļ ar visiem Geigera skaitītājiem. - Viņš aizveda profesoru līdz konteineram un gatavojās celt veco vīru iekšā. - Nebūs pats ērtākais brauciens, taču tā es tiku ēkā. Jums vienkārši jāsēž klusu, labi?

- Vai esat pārliecināts, ka tā ir laba doma? - Gupta jau­tāja. - FIB tagad meklē arī mani un ēka, iespējams, ir ap­lenkta. Vai nedomājat, ka viņi pārmeklēs arī konteineru?

Monika, kas jau bija atslēgusi durvis, apstājās.

- Sasodīts, viņam taisnība. Tā mēs ārā netiksim.

Deivids papurināja galvu.

- Mums nav izvēles. Aizvilksim konteineru, cik tālu va­rēsim, garām novērošanas kamerām, un tad rīkosimies at­bilstoši apstākļiem…

- Tās novērošanas kameras, - iejaucās Gupta, - raida sig­nālus pa radio, vai ne?

- Jā, laikam, - Deivids atbildēja. - Tas ir, šī ir slepena ope­rācija, tāpēc FIB noteikti nevēlēsies atklāti staipīt vadus.

Gupta atkal pasmaidīja.

- Tad jau šo to varam izdarīt. Aizvediet mani uz četrsimt septīto telpu. Tur atrodas traucējumu aparatūra. Pēc tam konteiners mums vairs nebūs vajadzīgs.

- Bet kā mēs tiksim ārā no ēkas? - jautāja Monika. - Ja arī kameras nedarbosies, viņiem pietiks aģentu, ko izvietot pie visām izejām.

- Neuztraucieties, es zinu, kurp mēs dosimies, - Gupta atbildēja. - Mums palīdzēs mani studenti. Taču vispirms man jāsatiek Maikls.

- Maikls?

- Jā, viņš sēž manā pieņemamajā istabā. Viņam tur patīk spēlēt datorspēles.

Tas invalīds, nodomāja Deivids. Tas, kurš visu laiku blen­za datora ekrānā un neatbildēja uz Monikas jautājumiem.

- Piedodiet, profesor, bet kāpēc jums…

- Mēs nedrīkstam viņu atstāt, Deivid. Tas ir mans maz­dēls.

***

Lūsīla pētīja apdrukāto lapu. Kreisajā pusē bija attēls no no­vērošanas kameras - apkopēja stumj brezenta konteineru Amila Guptas pieņemamajā istabā. Labajā pusē bija FIB dosjē par Mo­niku Reinoldsu - fizikas profesori no Padziļināto pētījumu in­stitūta Prinstonā. Birojs par profesori Reinoldsu diezgan daudz informācijas bija savācis vēl pirms slepenās operācijas viņas mājā Merserstntā simt divpadsmit. Aģenti Ņūdžersijā ziņoja, ka vi­ņai nav kriminālas pagātnes, lai gan māte neskaitāmas reizes arestēta par narkotiku lietošanu, bet māsa bijusi prostitūta Va­šingtonā, Kolumbijas apgabalā. Šķita, ka profesorei Reinoldsai nav tiešu kontaktu ar kādu no Einšteina asistentiem; institūts atļāvis viņai dzīvot Merserstritas namā tikai tāpēc, ka viņa ir viena no cienījamākajām fiziķem. Aģenti secinājuši, ka Reinoldsa konkrētajā lietā nav iejaukta, un ieteica, lai mājas pārmeklēša­na tiek maskēta kā vandalisma akts. Taču tagad izskatījās, ka secinājums bijis pāragrs.

Visai jauka, Lūsīla secināja. Pilnīgas lūpas, augsti vaigu kauli, izliektas uzacis. Un apmēram Deivida Svifta vecumā. Abi astoņdesmito gadu beigās bijuši aspiranti. Un Prinsto­nā bija viena no pieturām Ņūdžersijas tranzīta vilciena marš­rutā, ko pagājušonakt izmantoja Svifts. Lai gan iepriekš ne­ko tādu nebutu varējusi uzminēt, Lūsīla, veroties Monikas fotogrāfijā, tomēr jutās pazemota. Kaulainā kuce, Lūsīla nodomāja, ļūs ar Sviftu gandrīz mani apmuļķojāt! Bet tagad esat man rokās.

Viņas domas pārtrauca kņada komandpunkta otrā galā. Aģents Krofords stāvēja pie videomonitoriem un kliedza rācijā:

- Apstiprinu, atkāpieties uz pirmo stāvu un ieņemiet po­zīcijas tur! Atkāpieties un ieņemiet pozīciju pirmajā stāvā! Mums jāaizstāv perimetrs!

Lūsīla nolika papīra lapu un paskatījās uz Krofordu.

- Kas notiek?

- Saņēmām ziņojumu par radiāciju ceturtajā stāvā. Atsau­cu visus vīrus, kamēr ieradīsies speciālā vienība.

Lūsīla saspringa. Radiācija? Kāpēc to nekonstatēja agrāk?

- Kas par to ziņoja? Par cik remiem ir runa?

Viņa nepacietīgi gaidīja, kamēr Krofords izkliedza jau­tājumus rācijā. Pēc vairākām nebeidzamām sekundēm viņš saņēma atbildi.

- Sākās trauksmes signāls. To pārraidīja novērošanas ierīce, "Pūķa skrējējs".

- Kas? Mēs taču tādus neizmantojam!

- Taču aģents Volšs teica, ka tas bija "Pūķa skrējējs".

- Paklau, man vienalga… - Lūsīla apklusa. Viņa atcerējās savādo daiktu, ko tikai pirms dažām minūtēm bija redzēju­si video monitorā. Šis daikts atgādināja tanku miniatūrā un pārvietojās pa Guptas biroja pieņemamo istabu. - Nolādēts, tas taču ir viens no Guptas robotiem! Tā ir viltus trauksme!

Krofords stāvēja kā apstulbis.

- Viltus trauksme? Ko jūs…

Lūsila nekavējās, lai paskaidrotu. Viņa izrāva rāciju no Kroforda rokām un ierunājās mikrofonā:

- Visi atgriezieties savās iepriekšējās pozīcijās! Nekādu radi­ācijas briesmu nav! Atkārtoju, nekādu radiācijas briesmu nav…

- Aģente Pārkere! - iesaucās viens no tehniķiem. - Pa­skatieties piektajā monitorā!

Lūsīla ieskatījās monitorā tieši tajā brīdī, kad Monika Rei­noldsa stūma gaiteni konteineru. Viņa ar abam rokām bija ieķērusies konteinera malā un ķermeņa augšdaļu noliekusi gandrīz horizontāli - tātad stumšana prasīja daudz spēka. Un līdzās viņai soļoja ar autismu sirgstošais puisis no Gup­tas pieņemamās istabas.

Monika ātri pašāvās garām novērošanas kamerai, taču Lūsila redzēja, kurp bēgle dodas. Viņa atkal ierunājās mik­rofonā:

- Visām komandām doties uz ceturtā stāva dienvidrietu­mu stūri! Tur atkal redzēts objekts! Atkārtoju, ceturtā stāva dienvidrietumu stūris!

Lūsila smagi nopūtās un atdeva rāciju Krofordam. Labi, viņa domās sprieda, tagad tas ir tikai laika jautājums. Pa­skatījusies monitoros, viņa ieraudzīja aģentus, kas steidzās augšup pa Ņūvela-Saimona ēkas kāpnēm. Pēc nepilnas mi­nūtes viņi jau bus Monikas Reinoldsas tuvumā un izvilks Amilu Guptu no konteinera. Varbūt ari Deivids Svifts bijis tik stulbs, ka iekļuvis ēkā kopā ar šo sievieti. Tad Lūsīla va­rēs aizmirst par šo draņķīgo operāciju un doties atpakaļ uz savu kabinetu štābā, kur vairs nebūs jādomā par teorētisko fiziku, bēguļojošiem vēsturniekiem vai aizsardzības minis­tra vājprātīgajām idejām.

Kamēr Lūsīla ļāvās šīm domām, visi monitoru ekrāni pēk­šņi kļuva melni.

Braucis ar savu Ferrari tik ātri, cik vien uzdrošinājies, Semjons pēc četrām ar pusi stundām sasniedza Kārnegī uni­versitāti un taisnā ceļā devās uz Robotikas institūtu. Tikko nogriezies no Forbsa avēnijas, viņš tomēr sāka bažīties, ka ir nokavējis. Ēkas ieeju sargāja ducis dūšīgu viru šortos un teniskreklos; puse no tiem pārmeklēja visu studentu mugur­somas un somiņas, bet pārējie vīri, kuru pusautomātiskie ieroči vīdēja ārā no makstīm, uzmanīgi vēroja pūli.

Semjons veikli novietoja savu Ferrari stāvvietā un atrada no­vērošanas punktu aiz līdzās esošās ēkas. Intuīcija viņu nepie­vīla. Deivids Svifts un Monika Reinoldsa bija braukuši uz tik­šanos ar Amilu Guptu. Semjons bija iepazinies ar Guptas gaitām un darbu pie doktora Einšteina; patiesību sakot, sa­ņēmis šo uzdevumu, viņš bija pieņēmis, ka Gupta būs viens no mērķiem - tāpat kā Bušē, Makdonalds un Klainmans. Taču klients - Henrijs Kobs - bija iepriekš brīdinājis, ka ar Guptu nav vērts krāmēties. Viņš gan bijis viens no Einšteina asisten­tiem piecdesmitajos gados, taču neko nezinot par apvienoto teoriju. Kobs neatklāja, kā uzzinājis šo intriģējošo faktu, taču apgalvoja to ar nepārprotamu pārliecību. Tāpēc šķita dīvaini, ka FIB aģenti ielenkuši Robotikas institūtu un ir gatavi mes­ties virsū vīram, kas diemžēl neko nevarēs pastāstīt.

Taču arī Deivids Svifts bija pieņēmis, ka Gupta kaut ko zina par apvienoto teoriju, turklāt izskatījās, ka federālie aģenti notvēruši slazdā ari viņu kopā ar draudzenīti fiziķi. Izraut viņus no FIB rokām nebūs viegli. Birojs bija pastipri­nājis operācijas drošības pakāpi, turklāt papildus aģentiem pie ieejas Ņūvela-Saimona ēkā ducis vīru atradās arī pie die­nesta ieejas, bet citi, iespējams, sēdēja treilerā, kas kalpoja par komandpunktu. (Semjons to konstatēja pēc neskaitāma­jām antenām uz tā jumta.) Taču Semjons nenobijās. Viņš zi­nāja - ja nogaidīs pareizo brīdi, varēs izmantot apstakļus savā labā. Par veiksmi uzskatāms tas, ka apkārt bija daudz studentu, kas stulbi blenza uz aģentiem. Ja nāksies satikties ar FIB aci pret aci, varēs izmantot dzīvo aizsegu.

Semjons paņēma taktisko binokli, lai varētu tuvāk apska­tīt operācijas norisi. Pie dienesta ieejas līdzās vairākām sie­vietēm bāli zilos uzsvārčos stāvēja garš aģents ar triecien- šauteni M-16 rokās. Semjons nopētīja viņu sejas - visas piecas bija melnādainās, taču Monikas Reinoldsas starp viņām ne­bija. Dažus jardus tālāk divi aģenti rakņājās brezenta kon­teinerā un nikni mētāja pa gaisu avīzes, saburzītus kartona iepakojumus un koka gabalus. Pēc divdesmit sekundēm at­kritumi bija izsvaidīti pa stāvlaukumu, bet aģenti sadrūmu- ši vērās konteinera dibenā. Tad, piesteigusies pie aģentiem, drukna sieviete baltā blūzē un sarkanos svārkos sāka uz vi­ņiem kliegt. Semjons pievērsās viņas sejai - krunciņas ap acīm un dusmu rievas. Semjonu pārņēma šoks - tā taču bija ba­buška! Kuplā sieviete, kas viņu pagājušonakt tik tikko neno­galināja! Ari šeit viņa vadīja operāciju, un šis dāmas seja lie­cināja, ka te kaut kas sagājis gristē. Vismaz viens no objektiem izbēdzis.

Tad Semjons pamanīja vēl vienu aģentu pulciņu - tie ap­lūkoja kādu pavisam savādu mašīnu. Tās pasažieru pusē bija izņemts sēdeklis un tā vietā ievietots masīvs mehānisms, kura galā atradās milzīga sudraba lode. Semjons izbrīnīts pētīja divaino transporta līdzekli; ari agrāk viņš to bija re­dzējis - žurnālā, rakstā par robotu mašīnām. Lodē atradās rotējošs lāzera skeneris, kas radīts, lai konstatētu šķēršļus mašīnas ceļā. FIB veica rūpīgu mašīnas apskati, iespidinot lukturīti katrā kaktiņā un spraudziņā. Viens aģents iztaujāja pārīti Robotikas institūta studentu un zem mašīnas meklēja paslēpušos bēgļus. Beidzot aģenti ļāva turpināt mašīnas tes­tu, un studenti sekoja robotam, kas virzījās ārā no stāvlau­kuma.

Taču, tiklīdz mašīna izbrauca Forbsa avēnijā un leni attā­linājās, Semjons pamanīja kaut ko savādu - kad mašīna pa­griezās, sudrabotā lode nerotēja. Lāzera skeneris nedarbo­jās, taču mašīna tik un tā neuztriecās ietvei vai kādam citam transporta līdzeklim. Tā virzījās bez aizķeršanās un visu lai­ku taisni. Semjons saprata, ka tas var nozīmēt tikai divas lie­tas - vai nu mašīna izmanto citu tehnoloģiju, ka izvairīties no apkārtējiem objektiem, vai arī salonā noslēpies šoferis.

Plati pasmaidījis, Semjons nolika binokli un steidzās at­pakaļ uz savu Ferrari.