Fināla teorija

OTRĀ NODAĻA

Deivids Svifts bija neparasti labā noskaņojumā - viņi ar Jonu, viņa septiņus gadus veco dēlu, tik tikko bija pavadī­juši brīnišķīgu pēcpusdienu Centrālparkā. Lai diena būtu pil­nīga, Deivids Septiņdesmit otrajā ielā bija nopircis saldēju­mu vafeles konusiņos, un nu svelmīgajā jūnija pievakarē tēvs un dēls devās uz Deivida bijušās sievas dzīvokli. Ari Jona bija lieliskā omā, jo labajā rokā - kreisajā bija saldējums - viņš lepni vēcināja pilnīgi jaunu Super Soaker ūdenspistoli ar trim sprauslām. Iedams pa trotuāru, Jona dīki mērķēja ar moderno pistoli uz visdažādākajiem objektiem - logiem, pastkastītēm, baložu bariem -, taču Deivids par to nelikās ne zinis. Viņš pirms aiziešanas no parka bija iztukšojis pis­toles rezervuāru.

Jona mēģināja vienlaikus laizīt saldējumu un pētīt ūdens- pistoles stobru.

- Kā tā īsti darbojas? Kāpēc ūdens tik ātri beidzās?

Deivids jau divas reizes bija izskaidrojis pistoles darbī­bas principu, taču viņam nebija iebildumu to atkārtot vēl­reiz. Viņam patika šādas sarunas ar dēlu.

- Jānospiež tas sarkanais daikts, sūkņa rokturis, ja? Tā­dējādi ūdens no lielā rezervuāra nonāk mazajā.

- Pag, kur tad ir tas mazais?

Deivids norādīja uz udenspistoles aizmugurējo daļu.

- Šeit. Mazakaja rezervuārā ir gaiss. Kad tu iesuknē taja ūdeni, gaisam paliek mazāk vietas. Gaisa molekulas tiek sa­spiestas, un uz ūdeni tiek izdarīts spiediens.

- Nesaprotu. Kāpēc tās spiež uz ūdeni?

- Tāpēc, ka gaisa molekulas visu laiku kustas uz visām pusēm. Kad tu tās saspied, tās stiprāk saduras ar ūdeni.

- Vai varu aiznest pistoli uz skolu, lai parādītu un pastās­tītu draugiem?

- Nu, es nezinu…

- Kāpēc ne? Tā taču ir zinātne, vai ne?

- Nedomāju, ka ir atļauts uz skolu nest ūdenspistoles. Taču tev taisniba, tā lieta izstrādāta zinātniski. Puisis, kas izgudrojis ūdenspistoli, bijis zinātnieks. Kodolinženieris, kas strādājis NASA.

Pa Kolumba avēniju garām brauca autobuss, un Jona tam sekoja, mērķēdams ar ūdenspistoli. Šķita, ka viņš zaudējis interesi par Super Soaker fiziku.

- Kāpēc tu nekļuvi par zinātnieku, tēt?

Deivids mirkli apdomājās un tad atbildēja:

- Ne jau visi var būt zinātnieki. Taču es rakstu grāmatas par zinātnes vēsturi, un ari tas ir aizraujoši. Esmu daudz uz­zinājis par tādiem slaveniem cilvēkiem kā īzaks Ņūtons un Alberts Einšteins, esmu lasījis lekcijas par viņiem.

- Es gan tā negribētu. Es būšu īsts zinātnieks. Es izgud­rošu kosmosa kuģi, kas piecās sekundes aizlidos uz Plūtonu.

Būtu interesanti parunāties par kosmosa kuģa lidojumu uz Plutonu, taču Deivids pēkšņi jutās neomulīgi. Viņam šķi­ta, ka jāizskatās labākam dēla acīs.

- Pirms daudziem gadiem, kad studēju aspirantūrā, es nodarbojos ar īstu zinātni. Pētīju kosmosu.

Jona novērsās no ielas un paskatījās uz tēvu.

- Kosmosa kuģus? - viņš cerīgi iejautājās. - Kosmosa ku­ģus, kas vienā sekundē spēj pieveikt miljardiem jūdžu?

- Nē, es pētīju Visuma modeļus. Kāds būtu Visums, ja pa­stāvētu tikai divas dimensijas, nevis trīs.

- Nesaprotu. Kas ir dimensija?

- Visumam ar divām dimensijām ir garums un platums, bet nav augstuma. Kā milzīga lapa. - Deivids izstiepa rokas ar delnām uz leju, it kā nogludinot bezgalīgu lapu. - Man bija skolotājs - doktors Klainmans. Viņš ir viens no gudrā­kajiem zinātniekiem pasaulē. Un mēs kopa uzrakstījām dar­bu par divdimensiju Visumu.

- Darbu? - Šķita, ka prieks pilnīgi pametis Jonu.

- Jā, ar to nodarbojas zinātnieki. Viņi raksta darbus par saviem atklājumiem. Lai kolēģi redz, kas sasniegts.

Jona atkal pievērsās satiksmes straumei. Viņš jutās tik gar­laikots, ka pat nepajautāja, ko nozīmē vārds "kolēģi".

- Paprasīšu mammai, vai drīkst aiznest un parādīt to ūdenspistoli draugiem.

Pēc minūtes viņi iegāja daudzdzīvokļu mājā, kur dzīvoja Jona ar māti. Savulaik ari Deivids tajā mita, taču pirms di­viem gadiem viņi ar Karenu izšķīrās. Tagad viņam bija ne­liels dzīvoklītis dzīvojamo namu rajonā tuvāk Kolumbijas universitātei, kur viņš strādāja. Katru darba dienu viņš tri­jos izņēma Jonu no skolas un pēc četrām stundām nogādāja pie mātes. Šāda kārtība deva iespēju krietni ietaupīt uz auk­les rēķina. Taču ikreiz, ieejot savas bijušās mājas foajē un pēc tam gausajā liftā, Deividam pamira sirds. Viņš jutās kā trim­dinieks.

Kad viņi beidzot nonāca četrpadsmitajā stāvā, Deivids dzīvokļa durvīs ieraudzīja Karenu. Viņa vel nebija novilkusi darba drēbes - kājās melnas laiviņas, mugurā pelēks lietišķs kostīms; standarta apģērbs juristei. Sakrustojusi rokas uz krūtīm, sieviete nopētīja bijušo vīru - viņai acīm redzami ne­patika rugāji uz Deivida sejas, plankumainie džinsi un tenis- krekls, ko rotāja viņa iemīļotās softbola komandas nosau­kums "Neuzveicamie vēsturnieki". Tad viņas skatiens pievērsās ūdenspistolei. Juzdams nelaimi, Jona iedeva iero­ci Deividam un garām mātei ieslīdēja dzīvoklī.

- Gribas čurāt, - viņš uzsauca un aizskrēja uz tualeti.

Karena skatījās uz pistoli un purināja galvu. Gar kreiso

vaigu viņai šūpojās gaišo matu šķipsna. Viņa joprojām ir skaista, Deivids nodomāja, taču tas bija auksts skaistums, auksts un nepiekāpīgs. Viņa pielika roku pie sejas un atglau­da šķipsnu.

- Pie velna, k6 tu iedomājies?

Deivids jau bija sagatavojies.

- Paklau, es Jonam visu paskaidroju. Nedrīkst šaut uz cil­vēkiem. Mēs aizgājām uz parku un šāvām uz akmeņiem un kokiem. Bija jautri.

- Tu domā, ka automāts ir piemērota rotaļlieta septiņus gadus vecam bērnam?

- Tas nav automāts, ja? Uz kastes rakstīts: "Bērniem no septiņiem gadiem un vecākiem."

Karena piemiedza acis un saknieba lūpas. Viņa mēdza tā darīt strīda karstumā, un Deividam tas nekad nebija pati­cis.

- Vai tu zini, ko puikas dara ar tādām pistolēm? - viņa jautāja. - Vakar ziņās rādīja vienu sižetu. Stetenas salā puiši ūdens vietā ielēja benzīnu un uzmeistaroja ugunsmetēju. Viņi gandrīz nodedzināja visu apkārtni.

Deivids dziļi ievilka elpu. Viņš vairs nevēlējās strīdēties ar Karenu. Tieši tāpēc jau nācās šķirties - viņi visu laiku strī­dējās, turklāt dēla klātbūtnē. Nebija vērts šo sarunu turpi­nāt.

- Labi, labi, nomierinies. Vienkārši pasaki, ko man darit tālāk.

- Ņem to pistoli līdzi. Drīksti atļaut Jonam ar to spēlē­ties, kad pats esi klāt, taču savā mājā es to redzēt negribu.

Iekams Deivids paguva atbildēt, dzīvoklī iezvanījās tele­fons. Tad atskanēja Jonas balss:

- Es pacelšu!

Karena novērsa skatienu. Uz mirkli šķita, ka viņa ir ga­tava mesties pie telefona, taču beigās tikai pielieca galvu, lai paklausītos. Deivids prātoja, vai zvanītājs varētu būt viņas jaunais draugs. Karena bija sākusi satikties ar kādu advo­kātu - sirsnīgu sirmu kungu, kam ir divas bijušās sievas un daudz naudas. Deivids nebija greizsirdīgs šā vārda pieras­tajā nozīmē - kaisli pret Karenu viņš bija zaudējis jau sen. Taču viņš nespēja paciest domu, ka tas apburošais nejēga pa­mazām iedraudzējas ar Jonu.

Zēns parādījās durvīs ar radiotelefonu rokā. Viņš spēji ap­stājās, acīmredzot bija pamanījis abu vecāku niknās sejas. Tad pasniedza telefonu Deividam.

- Tēt, prasa tevi.

Karena sadrūma. Šķita, ka viņa jutas nodota.

- Savādi. Kāpēc tev zvana uz šejieni? Vai tad viņiem nav zināms tavs jaunais numurs?

Jona paraustīja plecus.

- Tas vīrietis teica, ka ir no policijas.

Deivids bija atlaidies taksometra aizmugurējā sēdeklī un brauca ziemeļu virzienā - uz Svētā Lūkas slimnīcu. Jau tum­sa, un pārīši, kas izvēlējušies šo ceturtdienas vakaru izklai­dei, pulcējās pie restorāniem un bāriem Amsterdamas avē­nijā. Kamēr taksometrs lavierēja garām gausiem autobusiem un piegādes automašīnām, Deivids vērās neona izkārtnēs virs restorāniem, kurās mirdzēja liesmojoši oranži burti.

Viņam uzbrukts, bija teicis policists. Profesoram Klainma- nam uzbrukts viņa dzīvoklī Simt divdesmit septītajā ielā. Viņš smagā stāvoklī ievietots Svētā Lūkas slimnīcas intensī­vās terapijas palātā. Un lūdzis, lai ataicina Deividu Sviftu. Telefona numuru nočukstējis ātrās palīdzības mediķim.

- Labāk pasteidzieties, - detektīvs bija teicis.

- Kāpēc? - bija jautājis Deivids. - Kas noticis?

- Vienkārši pasteidzieties, - detektīvs bija atbildējis.

Deividu pārņēma vainas apziņa. Ar profesoru Klainma-

nu viņš nebija ticies tris gadus. Vecais virs kopš aiziešanas pensijā no Kolumbijas universitātes Fizikas fakultātes bija kļuvis par vientuļnieku. Mitinājās nelielā dzīvoklītī Hārle- mas rietumos un visu naudu bija ziedojis Izraēlai. Ne sie­vas, ne bērnu. Visu savu dzīvi veltījis fizikai.

Pirms divdesmit gadiem Deivids bija aspirants, bet Klain- mans - aspirantūras vadītājs. Deividam viņš iepatikās jau no paša sākuma - draudzīgs un saprotošs profesors, kas lekci­jā par kvantu teoriju bārstīja frāzes jidišā. Reizi nedēļā Dei­vids gāja uz Klainmana kabinetu, lai klausītos skaidrojumus par viļņu funkcijām un virtuālajām daļiņām. Diemžēl ar šīm pacietīgajām sarunām nebija gana; pēc diviem gadiem cerī­bas sabruka - Deividam nācās atzīt, ka viņš nav pietiekami gudrs, lai būtu fiziķis. Tāpēc viņš aizgāja no aspirantūras un pievērsās nākamajai labajai lietai - ieguva doktora grādu zi­nātnes vēsturē.

Klainmans bija apbēdināts, taču saprotošs. Lai ari caur- kritis kā fizikas students, Deivids vecajam vīram bija iepati­cies. Viņi laiku pa laikam tikās vēl desmit gadus. Kad Dei­vids sāka vākt materiālus savai grāmatai - pētījumam par Albertu Einšteinu un viņa neskaitāmajiem asistentiem -, Klainmans piedāvāja savas atmiņas par cilvēku, ko pats sau­ca par Hi'rr Doktor. Grāmata "Uz titānu pleciem" izrādījās ār­kārtīgi veiksmīga un padarīja Deividu slavenu. Viņš kļuva par zinātnes vēstures profesoru Kolumbijas universitātē. Taču saprata, ka tas nav nekas dižs. Salīdzinājuma ar tādu ģēniju kā Klainmans viņa sasniegums līdzinās nullei.

Taksometrs čīkstēdams apstājās pie Svētā Lūkas slimnī­cas intensīvās terapijas nodaļas. Samaksajis šoferim, Deivids pa automātiskajām stikla durvīm iesteidzās iekšā un tūdaļ pamanīja trīs Ņujorkas policistus, kas stāvēja pie uzņemša­nas nodaļas. Divi bija formastērpos - seržants vidējos ga­dos, ar izspiedušos vēderu, un garš, slaids jauniņais, kurš šķita tikko pabeidzis vidusskolu. Trešais bija detektīvs ci- vilapģērbā - pievilcīgs latiņamerikānis akurāti izgludinātā uzvalkā. Man zvanīja tieši viņš, domās nosprieda Deivids. Viņš atcerējās detektīva vārdu - Rodrigess.

Sirdij auļojot, Deivids piegāja pie policistiem.

- Atvainojiet! Mans vārds ir Deivids Svifts. Vai jūs būtu detektīvs Rodrigess?

Detektīvs nosvērti palocīja galvu. Savukārt patruļnieki šķita uzjautrināti. Resnvēderainais seržants uzsmaidīja Dei­vidam.

- Vai šim ir atļauja?

Viņš norādīja uz ūdenspistoli. Deivids bija pārāk uztrau­cies un aizmirsa, ka rokā joprojām tur dāvanu Jonam.

Rodrigess veltīja seržantam drūmu skatienu - viņš bija koncentrējies darbam.

- Paldies, ka ieradāties, Svifta kungs. Vai esat Klainmana kunga radinieks?

- Nē, nē, vienkārši draugs. Kādreiz biju viņa students.

Detektīvs šķita samulsis.

- Viņš bija jūsu pasniedzējs?

- Jā, Kolumbijas universitātē. Kā viņš jutas? Smagi savai­nots?

Rodrigess uzlika roku Deivida plecam.

- Lūdzu, nāciet mums līdzi! Viņš ir pie samaņas, taču uz mūsu jautājumiem neatbild. Viņš uzstāj, ka runās tikai ar jums.

Detektīvs vedināja Deividu prom pa gaiteni, abi patruļ­nieki viņiem sekoja. Viņi pagāja garām pāris medicīnas māsām, kas veltīja nācējiem skumjus skatienus. Tā nebija laba zīme.

- Kas notika? - Deivids jautāja. - Jūs teicāt, ka viņam uz­brukts.

- Mēs saņēmām ziņojumu par ielaušanos, - Rodrigess lie­tišķi atbildēja. - Kāds no ielas pretējās puses bija redzējis, kā svešinieks pa ugunsdzēsēju kāpnēm iekļūst dzīvoklī. Kad ieradās policija, Klainmana kungs tika atrasts vannas istabā uz grīdas. Ārkārtīgi smagā stāvoklī. Tas pagaidām ir viss, kas mums zināms.

- Ko nozīmē "ārkārtīgi smagā stāvoklī"?

Detektīvs skatījās taisni uz priekšu.

- Tas, kurš to izdarījis, ir ķerts. Klainmana kungam uz sejas, krūtīm un ģenitālijām konstatēti trešās pakāpes apde­gumi. Viņam ir plīsusi plauša un skarti citi orgāni. Ārsti domā, ka drīz apstāsies arī sirds. Man ļoti žēl, Svifta kungs.

Deividam aizžņaudzās kakls.

- Vai tad operēt nevar?

Rodrigess papurināja galvu.

- Viņš to nepārciestu.

- Nolādēts, - Deivids norūca. Viņš bija vairāk dusmīgs nekā nobēdājies. Iedomājoties, ka pustraks huligāns ar sa­distiskām tieksmēm piekāvis tik jauku un izcilu vecu viru kā doktors Hanss Valters Klainmans, Deivida pirksti savilkās dūrēs.

Viņi nonāca pie palātas ar uzrakstu "Traumu centrs". Pa durvīm bija redzams, kā divas medicīnas māsas zaļos virs­valkos stāv līdzās gultai, ko ieskauj medicīniskā aparatūra - sirds monitors, intensīvās terapijas iekārtas, defibrilators, intravenozo injekciju statīvs. No gaiteņa Deividam nebija re­dzams, kas guļ gultā. Viņš jau grasījās ieiet palātā, bet de­tektīvs Rodrigess sagrāba viņu aiz elkoņa.

- Es zinu, ka būs grūti, Svifta kungs, taču mums vajadzī­ga jūsu palīdziba. Mēs vēlētos, lai jūs pajautājat Klainmana kungam, vai viņš var pastāstīt par uzbrukumu. Mediķi sacī­ja, ka neatliekamās palīdzības automašīnā viņš visu laiku at­kārtojis vairākus vārdus. - Rodrigess paskatījās pār plecu uz jauniņo patruļnieku. - Kādi bija tie vārdi?

Puisis sāka šķirstīt savu piezīmju bloknotu.

- Pag! Atceros, ka tie bija vācu vārdi. Jā, te ir. Einhards Ligins un Felds Terijs.

Rodrigess cieši vērās Deividā.

- Vai pazīstat šos cilvēkus? Vai tie bija Klainmana kunga kolēģi?

Deivids klusībā atkārtoja šos vārdus - Einhards Ligins, Felds Terijs. Neparasti pat vāciešiem. Un tad viņš saprata.

- Tie nav cilvēku vārdi, - viņš teica. - Tie ir divi vācu valodas vārdi. Einheitliche Feldtheorie.

- Ko tas nozīmē?

- Apvienoto lauku teorija.

Rodrigess bija neizpratnē.

- Pie velna, ko tas nozīmē?

Deivids nolēma paskaidrot tieši tāpat, kā būtu skaidrojis Jonam.

- Teorija, kas izskaidrotu visus dabas spēkus. Visu, sā­kot no gravitācijas un elektriskās strāvas un beidzot ar ko- dolspēku. Fizikā tas ir Svētais Grāls. Zinātnieki šo problē­mu pēta jau gadu desmitiem, taču nevienam vēl nav veicies.

Resnvēderainais seržants iespurdzās.

- Te nu mēs esam. Apvienoto lauku teorija. Vai man pie­rakstīt meklējamās personas pazīmes?

Rodrigess atkal veltīja seržantam niknu skatienu un tad pievērsās Deividam.

- Vienkārši apjautājieties Klainmana kungam, ko viņš at­ceras. Jebko, kas mums varētu noderēt.

- Labi, mēģināšu, - Deivids atbildēja, taču jutās apmul­sis. Kāpēc Klainmans atkārtojis tieši šos vārdus? Apvienoto lauku teorija zināmā mērā bija novecojis termins. Lielākā daļa fiziķu tagad to sauca par stīgu teoriju vai M-teoriju, vai kvantu gravitāciju. Vēl vairāk, Klainmans pats ne visai aiz­rāvās ar šīm teorijām. Viņš mēdza teikt, ka kolēģi visu ne­pareizi saprot. Tā vietā, lai mēģinātu saprast, kā darbojas Visums, viņi būvē mežonīgus matemātisku formulu torņus.

Rodrigess veltīja Deividam nepacietīgu skatienu. Izņēmis Deividam no rokas ūdenspistoli, detektīvs pastūma viņu tu­vāk "Traumu centram".

- Labāk ejiet! Viņam, iespējams, vairs nav daudz atlicis.

Deivids palocīja galvu un iegāja palātā. Kad viņš piegāja

pie gultas, abas medicīnas māsas atkāpās un pievērsās sirds monitoram.

Vispirms Deivids pamanīja apsējus, biezu marles kārtu, kas piestiprināta Klainmana sejas labajai pusei, un asinīm pie­sūkušās saites, kas klāja profesora krūtis. Nosaitēts bija teju viss Klainmana ķermenis, taču plašos savainojumus apslēpt nebija iespējams. Zem vecā vīra sirmajiem matiem Deivids ieraudzīja sakaltušu asiņu traipus, bet uz abiem pleciem - violetus pirkstu nospiedumus. Taču pati briesmīgākā bija zilganā ādas krāsa. Deivids pietiekami labi pārzināja fiziolo­ģiju, lai saprastu, ko tas nozīmē - Klainmana sirds vairs ne­spēja normāli suknēt ar skābekli bagātinātās asinis no plaušām uz pārējām ķermeņa daļam. Mediķi viņam uzlikuši skābekļa masku un novietojuši pacientu sēdus stāvoklī, lai šķidrums no plaušām atplūstu, taču šie pasākumi neko daudz nedeva. Skatīdamies uz profesoru Klainmanu, Deivids juta, kā kaklā sakāpj rūgts kamols. Vecais vīrs jau tagad atgādināja līķi.

Taču pēc dažām sekundēm līķis sāka kustēties. Klainmans atvēra acis un lēni pielika kreiso roku pie sejas. Savilcis pirk­stus, viņš uzsita pa plastikāta masku, kas klāja muti un de­gunu. Deivids paliecās tuvāk gultai.

- Doktor Klainman? Tas esmu es, Deivids. Vai jūs mani dzirdat?

Profesora miglainās, ūdeņainās acis vērās Deividā. Klain­mans atkal uzsita pa skābekļa masku un tad ieķērās vinila gaisa balonā, kas karājās zemāk un darbojās kā trešā plauša. Mirkli neveikli grābstījies, viņš beidzot satvēra balonu un sāka to raustīt.

Deivids sāka uztraukties.

- Vai kaut kas noticis? Vai gaisa pieplūde pārtrūkusi?

Klainmans vēl spēcīgāk parāva balonu. Cauri maskai bija

redzams, kā kustas viņa lūpas. Deivids paliecās vēl tuvāk.

- Kas noticis? Kas noticis?

Vecais vīrs papurināja galvu. Pieri klāja sviedru lāses.

- Vai tad tu neredzi? - viņš čukstēja maskā. - Vai tad tu neredzi?

- Ko es neredzu?

Klainmans atlaida balonu, izstiepa roku gaisā un lēni to grozīja, it kā izrādītu godalgu.

- Tik skaisti, - viņš nočukstēja.

Deivids dzirdēja, kā gārdz profesora krūtis. Plaušās at­kal ieplūda šķidrums.

- Vai jūs saprotat, kur atrodaties, profesor? Jūs esat slim­nīcā.

Klainmans kā apbrīnodams turpināja skatīties uz savu roku vai, pareizāk sakot, uz tukšumu savā plaukstā.

- Jā, jā, - viņš nočērkstēja.

- Jums kāds uzbruka jūsu dzīvokli. Policija grib zināt, vai jūs kaut ko atceraties.

Vecais vīrs noklepojās, un maskā izsprāga iesārtas siekalas. Taču viņa acis šķita kā piekaltas neredzamajai godalgai rokā.

- Viņam bija taisnība. Meirt Gott, viņam bija taisnība!

Deivids iekoda lūpā. Tagad viņš neapšaubāmi saprata, ka

Klainmans mirst, jo kaut ko līdzīgu bija redzējis arī agrāk. Pirms desmit gadiem viņš bija stāvējis pie sava tēva gultas slimnīcā un noskatījies, kā tas mirst no aknu vēža. Deivida tēvs Džons Svifts bija autobusa šoferis un izbijis bokseris, kas pametis ģimeni un nodzēries līdz nāvei. Beigu beigās viņš vairs nepazina pat paša dēlu. Viņš tikai svaidījās gultā un atkārtoja savulaik populāru pussmagā svara bokseru vār­dus - šie vīri pirms trīsdesmit gadiem biju viņu situši kā pe­lavu maisu.

Deivids saņēma Klainmana roku. Tā bija ļengana un ļoti auksta.

- Profesor, lūdzu, uzklausiet! Tas ir ļoti svarīgi.

Vecais vīrs paskatījās uz savu bijušo studentu. Šķita, ka šajā ķermeni dzīvas palikušas tikai acis.

- Visi domāja… ka viņš kļūdījies. Taču viņam bija taisnī­ba. Viņam bija taisnība! - Klainmans runāja aprauti, starp frāzēm sekli ieelpojot. - Taču viņš neuzdrošinājās… to pub­licēt. Herr Doktor saprata… briesmas. Vēl ļaunākas… nekā bumba. Pasauļu… sagrāvējs.

Deivids vērās vecajā vīrā. Herr Doktor? Pasauļu sagrāvējs? Viņš vēl ciešāk satvēra Klainmana roku.

- Mēģiniet palikt pie samaņas, labi? Jums jaizstāsta par cilvēku, kas jūs tā sakropļojis. Vai jūs atceraties, kā viņš iz­skatījās?

Profesora seja sasvīdusi spīdēja.

- Tāpēc arī… bija atnācis shtarker. Tāpēc arī… viņš mani spīdzināja.

- Spīdzināja? - Deividu pārņēma nelabums.

- Jā, jā. Viņš gribēja… lai es to uzrakstu. Taču es nerak­stīju. Es nerakstīju!

- Ko jūs nerakstījāt? Ko viņš gribēja?

Klainmans maskā pasmaidīja.

- Einheitliche Feldtheorie, - viņš nočukstēja. - Herr Doktor… pēdējā viņa dāvana.

Deivids jutās apmulsis. Visvieglāk bija pieņemt, ka pro­fesors redz halucinācijas. Uzbrukumā gūtās traumas atsau- kušas atmiņā pusgadsimtu senus notikumus - tolaik Hanss Klainmans bija jaunākais fiziķis Padziļināto pētījumu insti­tūtā Prinstonā un kļuva par leģendārā, taču jau sasirgušā Al­berta Einšteina asistentu. Deivids par to bija rakstījis savā grāmatā - nebeidzamas aprēķinu rindas uz tāfeles Einštei­na kabinetā; ilgi, taču veltīgi pētījumi, meklējot lauka vienā­dojumu, kas aptvertu gan gravitāciju, gan elektromagnē­tismu. Nebija nekāds brīnums, ka Klainmans pirmsnāves agonijā atcerējās šīs tālās dienas. Taču vecais vīrs nemaz ne­šķita ārprāta lēkmes pārņemts. Krūtis cilājās, viņš ārkārtīgi svīda, taču seja bija rāma.

- nedod, Deivid, - viņš gārdza. - Piedod, ka nekad… neesmu tev par to stāstījis. Herr Doktor saprata… briesmas. Taču viņš neuzdrošinājās… neuzdrošinājās… - Klainmans at­kal sāka klepot, un vecā vira ķermenis nodrebēja. - Viņš ne­spēja sadedzināt… savas piezīmju klades, ši teorija… bija pā­rāk skaista. - Klainmanu pārņēma vēl viena neganta klepus lēkme, un tad profesors saļima.

Viena medicīnas māsa piesteidzās Klainmana gultas otrā pusē. Satvērusi profesoru aiz savainotajiem pleciem, viņa at­kal nolika viņu sēdus. Deivids, joprojām turēdams Klainma­na roku, ieraudzīja, ka skābekļa maska ir pilna ar sārtām sie­kalām.

Medicīnas māsa steigšus noņēma masku un to iztīrīja. Kad viņa mēģināja to atkal uzlikt, Klainmans papurināja gal­vu. Viņa satvēra veco vīru aiz pakauša, lai noturētu nekus­tīgi, taču profesors ar brīvo roku atgrūda masku.

- Nē! - viņš čērkstoša balsī iesaucās. - Pietiek! Izbeidziet!

Medicīnas māsa skatījās uz pacientu, tad pievērsās savai

kolēģei, kas joprojām skatījās sirds monitorā.

- Pasauc ārstu! - viņa pavēlēja. - Nepieciešama intubā- cija.

Klainmans atslīga pret Deividu, kas apskāva veco vīru, lai tas nenogāztos. Tagad burbuļošana krūtis šķita skaļāka, bet acis mežonīgi šaudījās uz visām pusēm.

- Es mirstu, - viņš gārdza. - Vairs nav daudz… laika.

Deividam sāka sūrstēt acis.

- Būs labi, profesor. Ar jums viss būs…

Klainmans pacēla roku un sagrāba Deivida krekla ap­kakli.

- Uzklausi… Deivid. Tev jābūt… uzmanīgam. Tavs darbs… atceries? Tas, kuru mēs izstrādājām… kopā. Atce­ries?

Deivids tikai pēc mirkļa saprata, par ko profesors runā.

- Jūs domājat aspirantūrā? "Vispārējā relativitāte divdi- mensiju telplaikā"? To darbu?

Profesors pamāja.

- Jā, jā… tu biji tuvu… ļoti tuvu… patiesībai. Kad manis vairs nebūs… viņi var sākt vajāt tevi.

Deivids juta nepatīkamu kņudināšanu vēderā.

- Par ko jūs runājat?

Klainmans vēl ciešāk satvēra Deivida apkakli.

- Man ir… atslēga. Herr Doktor… man iedeva… šo dāva­nu. Un nu es to nododu… tev. Noglabā to… drošā vietā. Ne­pieļauj… ka viņi tiek klāt. Saprati? Neviens lai netiek klāt!

- Atslēga? Kāda…

- Nav laika… nav laika! Vienkārši klausies! - Ar pārstei­dzošu spēku Klainmans pavilka Deividu tuvāk. Tagad vecā vira lūpas skāra viņa ausi. - Atceries… ciparus. Četri, nul­le… divi, seši… trīs, seši… septiņi, deviņi… pieci, seši… čet­ri, četri… septiņi, astoņi, nulle, nulle. - Izrunājis pēdējo vār­du, profesors atlaida Deivida apkakli un atkrita pret viņa krūtīm. - Tagad atkarto… visu pēc kārtas.

Apmulsis Deivids tomēr darīja, kā likts. Viņš paliecās tu­vāk Klainmana ausij un atkārtoja visus ciparus pēc kārtas. Viņš nekad nav bijis izcils kvantu fizikas vienādojumos, taču apveltīts ar spēju atcerēties garas ciparu rindas. Kad Deivids pabeidza, vecais vīrs palocīja galvu.

- Labs zēns, - viņš nočukstēja Deivida kreklā. - Labs zēns.

Medicīnas māsa stāvēja pie neatliekamās palīdzības iekār­tas un gatavojās intubācijai. Deivids noskatījās, kā viņa pa­ņem sudrabotu, izkaptij līdzīgu instrumentu un garu plasti­kāta caurulīti ar melnām svītriņām visā tās garumā. To viņi grasās iebāzt profesoram rīklē, Deivids domās nosprieda.

Un tad viņš sajuta uz vēdera kaut ko siltu. Paskatījies lejup, viņš ieraudzīja, ka no Klainmana mutes pāri zodam plūst vis­koza sārta šķidruma urdziņa. Vecā vīra acis bija ciet, viņa krūtis vairs neburbuļoja.

Kad beidzot ieradās intensīvās terapijas nodaļas ārsts, viņš izdzina Deividu ārā no "Traumu centra" un izsauca pa­pildspēkus. Drīz vien ap gultu sastājās pusducis ārstu un medicīnas māsu, kas centās atdzīvināt profesoru. Taču Dei­vids zināja, ka tas ir bezcerīgi. Hanss Klainmans bija miris.

Rodrigess un abi patruļnieki notvēra Deividu, tiklīdz viņš bija iznācis no palātas. Detektīvs, joprojām turēdams rokā ūdenspistoli, veltīja viņam līdzjūtīgu skatienu. Un pasniedza rotaļlietu.

- Kā veicās, Svifta kungs? Vai viņš kaut ko pastāstīja?

Deivids papurināja galvu.

- Piedodiet. Viņš bridi pa brīdim krita bezsamaņā. Neko prātīgu uzzināt neizdevās.

- Bet kaut ko taču viņš teica? Vai tā bija laupīšana?

- Nē. Viņš teica, ka ticis spīdzināts.

- Spīdzināts? Kāpēc?

Iekams Deivids paguva atbildēt, gaiteņa galā atskanēja sauciens:

- Ei! Palieciet, kur esat!

Tas bija garš, pelēkā uzvalkā ģērbies sārtvaidzis ar resnu kaklu un īsi apcirptiem matiem. Līdzās viņam turējās vēl divi bijušie armijnieki, kas daudz neatšķīrās no sava priekšnie­ka. Visi trīs mundrā soli tuvojās. Pienācis klāt, vidējais vīrs no žaketes kabatas izņēma savu apliecību un novēcināja že­tonu.

- Aģents Holijs, FIB, - viņš paziņoja. - Vai jūs izmeklējat Klainmana lietu?

Resnais seržants un jauniņais patruļnieks pakāpās uz priekšu, lai nostātos plecu pie pleca ar Rodrigesu. Viņi ko­lektīvi pasmīnēja.

- Jā, mēs, - Rodrigess atbildēja.

Aģents Holijs pamāja ar roku vienam no saviem līdzbied­riem, un tas devās uz "Traumu centru". Tad Holijs atkal iebāza roku žaketes kabatā un izņēma salocītu vēstuli.

- Tagad lietu pārņemam mēs, - viņš pavēstīja, pasnieg­dams papīra lapu Rodrigesam. - Te ir Savienoto Valstu pro­kurora izdota sankcija.

Rodrigess atlocīja vēstuli. Lasot viņa skatiens kļuva ar­vien drūmāks.

- Kādas muļķības! Šī nav jūsu jurisdikcija.

Holija sejā nebija jaušamas nekādas emocijas.

- Ja vēlaties, varat sūdzēties Savienoto Valstu prokuro­ram.

Deivids nopētīja aģentu Holiju, kurš nemitīgi grozīja gal­vu, lai pārskatītu visu gaiteni. Spriežot pēc akcenta, viņš no­teikti nebija ņujorkietis. Drīzāk izklausījās pēc Oklahomas fermera dēla, kas izrunu uzlabojis jūras spēkos. Deivids prā­toja, kāpēc šis nopietnais FIB virs tā interesējas par pensio­nēta fiziķa slepkavību. Atkal vēderā bija jūtama nepatīkamā kņudināšana.

It kā uzminējis Deivida noskaņojumu, aģents Holijs no­rādīja uz viņu.

- Kas ir šis cilvēks? - viņš jautāja Rodrigesam. - Ko viņš šeit dara?

Detektīvs paraustīja plecus.

- Viņu ataicināt lūdza Klainmans. Viņu sauc Deivids Svifts. Viņi tikko beidza runāt, un viņš…

- Nolādēts! Jūs pieļāvāt, ka viņš runā ar Klainmanu?

Deivids sarauca pieri. Šis aģents bija īsts preteklis.

- Es centos palīdzēt, - Deivids sacīja. - Ja jūs kaut uz mir­kli aizvērtos, detektīvs jums visu paskaidrotu.

Holijs spēji pievērsās Rodrigesam. Viņš piemiedza acis un spēra soli tuvāk Deividam.

- Jūs esat fiziķis, Svifta kungs?

Aģents šķita draudīgs, taču Deivids centās runāt mierīgi.

- Nē, esmu vēsturnieks. Un doktors Svifts, ja jūs neiebil­stu.

Kamēr Holijs cieši nopētīja Deividu, atgriezās aģents, kurš bija iegājis "Traumu centrā". Viņš piegāja pie Holija un kaut ko iečukstēja tam ausī. Uz bridi Holijs saknieba lūpas un saviebās. Tad viņš atguvās.

- Klainmans ir miris, Svifta kungs. Un tas nozīmē, ka jūs brauksiet mums Ildzi.

Deivids gandrīz iesmējās.

- Jums līdzi? Nedomāju vis!

Deivids vēl nebija izrunājis šos vārdus, kad trešais FIB aģents paslīdēja viņam garām, atlieca rokas aiz muguras un uzlika rokudzelžus. Ūdenspistole nokrita zemē.

- Sasodīts, ko jūs darāt? - Deivids iesaucās. - Vai esmu arestēts?

Holijs neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt. Viņš sagrāba Deivida roku tieši virs elkoņa un pagrieza viņu iešanai. Aģents, kas bija uzlicis rokudzelžus, pacēla ūdenspistoli un turēja izstiepta rokā, it kā tas būtu īsts ierocis. Tad visi trīs FIB aģenti aizveda Deividu prom pa gaiteni un steidzināja garām apmulsušajiem ārstiem un medicīnas māsām. Deivids pār plecu paskatījās uz detektīvu un abiem patruļniekiem, taču policisti vienkārši stāvēja un nolūkojās notiekošajā.

Viens aģents pasteidzās uz priekšu un atvēra durvis uz kāpņu telpu. Deivids bija pārāk nobijies, lai protestētu. Kāp­dams lejup uz rezerves izeju, Deivids atcerējās, ko pirms da­žām minūtēm bija teicis profesors Klainmans. Tā bija daļa no slavenā citāta, ko mēdzis lietot Dž. Roberts Openheimers - izcilais fiziķis, kas savulaik strādājis kopā ar Einšteinu. Šie vārdi iešāvušies Openheimeram prātā tūdaļ pēc pirmā atom­bumbas izmēģinājumā.

Es esmu Nāve, lielais pasauļu sagrāvējs.[6]