Fināla teorija

DIVPADSMITĀ NODAĻA

Dīvainākais viceprezidentā ir tas, domāja Lūsila, ka viņš sasodīti līdzinās komunistam. Platas krūtis, gandrīz kails galvvidus un slikti pieguļošs zils uzvalks - īstens padomju komisārs. Televīzijā viņa šo līdzību nebija pamanījusi, taču to bija grūti neredzēt, sēžot viņa kabinetā Baltā nama rie­tumu spārnā. Pētot dokumentus uz rakstāmgalda, viņš muti bija savilcis nesimetriskā smīnā.

- Tātad, aģente Pārkere, - viņš iesāka, - dzirdēju, ka jums šorīt bijušas nelielas problēmas.

Lūsīla palocīja galvu. Taču nebūt neuztraucās. Viņa jau bija uzrakstījusi atlūgumu.

- Es uzņemos pilnu atbildību, ser. Steidzot arestēt aizdo­mās turamos, mums neizdevās koordinēt savas darbības ar Aizsardzības ministrijas spēkiem.

- Kas tieši notika? Kā viņiem izdevās aizbēgt?

- Iespējams, aizbrauca pa vienu no zemes ceļiem, kas ved uz rietumiem. Armijai bija jārūpējas par tuvākās apkārtnes apsargāšanu, taču viņi pārāk lēni izvietoja spēkus.

- Un ko tagad?

- Diemžēl esam turpat, kur sākuši. Vajadzīgi resursi, ser, vairāk fiziskā spēka. Mums tie kuces bērni jānoķer, iekams viņi nodod informāciju vēl kādam.

Viceprezidents sarauca pieri un savilka bālās lūpas smaidā.

- "Deltas" vienība par to parūpēsies. Mēs ar aizsardzī­bas ministru nospriedām, ka F1B palīdzība uzdevuma izpil­dē vairs nav nepieciešama. Tagad tā būs strikti militāra ope­rācija.

Lai gan Lusīla to bija gaidījusi, atstādināšana joprojām sā- pēja.

- Un tāpēc esmu šeit? Lai varētu mani pagrūst malā?

Viceprezidents centās izmocīt smaidu, taču velti - tas sa­nāca greizs.

- Nebūt ne. Man jums ir jauns uzdevums. - Viņš paņēma New York Times eksemplāru un norādīja uz virsrakstu pirma­jā lappusē - "Bruklinā nošauta žurnāliste". - Mums ir pro­blēmas. Times apsūdz F1B viņu žurnālistes nogalināšanā, un tā ir žurnāliste, kas bija devusi pajumti Svifta sievai. Visti­camāk, bijuši aculiecinieki, ka šāvējs izskatījies pēc FIB aģen­ta. Absurds apgalvojums, taču piesaista uzmanību.

- Baidos, ka tā varētu būt taisnība. Viens no mūsu aģen­tiem ir pazudis, un ir pierādījumi, ka viņš strādā otras pu­ses labā. Iespējams, viņš arī nošāvis to žurnālisti, lai tiktu klāt Svifta sievai.

Lūsīla bija iedomājusies, ka viceprezidentu ķers trieka, iz­dzirdot šos jaunumus, taču viņš tikai atgaiņājās.

- Tas nav būtiski. Jau esmu sasaucis preses konferenci. Gribu, lai jūs uz stingrāko noliedzat šos apgalvojumus. Ne­atkāpieties no narkotiku versijas. Pasakiet, ka jūsu koman­da izmeklē varbūtību, ka žurnālisti nogalinājuši un Svifta sie­vu nolaupījuši viņa partneri narkotiku tirdzniecībā.

Lūsīla papurināja galvu. Viņai līdz nāvei riebās šī muļķo­šanās.

- Piedodiet, ser, bet es to nevaru.

Viceprezidents pārliecās pāri rakstāmgaldam. Sejā bija at­griezies ierastais greizais smaids.

- Tad ir tikpat svarīgi kā atrast aizdomās turamos, Pār­kere. Mums nepieciešami līdzekļi cīņai ar teroristiem. Un Kongress šos līdzekļus grasās mums atņemt. Pēdējais, kas mums vajadzīgs, ir tādi skandalozi apgalvojumi.

Lūsīla nopūtās un piecēlās. Pienācis laiks doties atpakaļ uz Teksasu.

- Es labāk iešu. Jāsakārto rakstāmgalds.

Arī viceprezidents piecēlās.

- Jāatzīst, ka tas mani sarūgtina. FIB direktors apgalvo­ja, ka esat velns brunčos.

Lūsīla paskatījās uz viņu.

- Ticiet man, sarūgtinājums ir abpusējs.

Mašīna apstājās. Tā ka rokas bija sasietas uz muguras, Ka­rena nevarēja paskatīties pulksteni, taču minēja, ka kopš iz­braukšanas no priežu meža pagājušas apmēram sešas stun­das. Trīcēdama viņa pavirzījās tuvāk Jonam.

- Lūdzu, Jēzus, lūdzu, - viņa klusi čukstēja, - nepieļauj, ka tie riebekļi atkal atņem man dēlu! - Kad tas notika pē­dējo reizi, Karena gandrīz sajuka prātā. Lai gan Broks atve­da Jonu atpakaļ jau pēc divdesmit minūtēm, zēns pēc tam vairākas stundas raudāja.

Broks izkapa no mašīnas un apgāja tai apkart. Kad viņš atvēra aizmugurējās durvis, Karena varēja ieelpot svaigu gai­su un ieraudzīja tumšu, milzīgu garāžu ar izdauzītiem logiem un sadrupušām sienām. Viņi atradās pie kaut kādas sagra­bējušas noliktavas - vecas ēkas, kas pamesta pirms dau­dziem gadiem. Netālu stāvēja trīs baltas piegādes mašīnas un ducis jaunekļu. Nepārprotami, tie bija aspirantūras stu­denti - kaulaini, bāli un nabadzīgi ģērbušies. Ieraugot Jonu, Karenu un vēl divas gūsteknes, kam sasietas rokas un aiz­bāztas mutes, viņi iepleta acis. Tad Broks uzkliedza:

- Pie velna, ko gaidāt?

Un studenti metās klāt.

Kad divi studenti iekāpa mašīnā un sagrāba Jonu, viņš sāka mežonīgi raustīties. Kaut arī viņas mute bija aizbāzta, Karena iekliedzās:

- Nē!

Bet tajā brīdī viņu satvēra divi citi studenti. Viņa centās izlocīties, taču tvēriens bija ciešs. Jaunekļi iznesa viņu no ma­šīnas un stiepa uz garāžu.

Viņi nonāca līdz vienai no piegādes mašīnām. Uz tās sā­niem bija uzrakstīts "Nacionālā Fermi paātrinātāju labora­torija". Izstīdzējis students, kas izskatījās ļoti noskrandis - mugurā viņam bija nožēlojams teniskrekls ar periodiskās ta­bulas attēlu -, atritināja mašīnas kravas nodalījuma pārklā­ju. Jaunekļi, kas turēja Jonu, iestūma viņu mašīnā; pēc tam tur nonāca arī Karena. Apsēdināta blakus dēlam, viņa atvieg­lota ieelsojās. Tātad vēl kādu brīdi viņi būs kopā.

Jau gulēdama uz grīdas kravas nodalījumā, Karena ierau­dzīja pārējās divas gūsteknes - mierīgu melnādaino un ner­vozu balto; viņas tika aizvestas uz citu mašīnu. Šī droši vien ir tikšanās vieta, Karena prātoja, kur tie nelieši tiek pie ci­tām mašīnām un pārējām vajadzīgajām lietām. Viņa nopētīja apkārtni, cenšoties ieraudzīt kādas pazīšanās zīmes, norā­des par to, kur atrodas, taču nekā tāda nebija. Un tad garā­žas otrā galā viņa pamanīja neparastu kņadu. Divi studenti stāvēja līdzās pikapam un stīvējās ap vēl vienu savažotu gūs­tekni. Karenai aizžņaudzās kakls - tas bija Deivids. Viņš lo­cījās un pretojās tik neganti, ka studenti nespēja noturēt, un gūsteknis nokrita zemē. Karena atkal iekliedzās. Tad pievie­nojās vēl viens students - kopā viņi pacēla Deividu un aiz­vilka uz trešo furgonu.

Bija vēls, pāri pusnaktij. Kravas mašīnas lēni brauca pa līkumoto ceļu. Lai gan Monika neko ārā neredzēja, bija dzir­dama riteņu sišanās un jūtama nemitīgā mašīnas pagrieša­nās. Iespējams, viņi brauca pa nomaļiem ceļiem, lai izvairī­tos no kontrolpunktiem uz starpštatu šosejām.

Pa kreisi ap datoru kravas nodalījuma tālākajā stūrī stā­vēja profesors Gupta un viņa studenti. Dažu pēdu attālumā uz grīdas sēdēja Maikls, kas atkal spēlēja "Cīnītāju"; kāds bija uzlādējis baterijas. Gupta pēdējo stundu laikā bija ņē­mies savam mazdēlam čukstus uzdot jautājumus par Einheit­liche Feldtheorie, savukārt studenti ievadīja Maikla atbildes datorā. Tagad izskatījās, ka profesors ir uzzinājis visu, ko vēlējies. Viņš triumfēdams uzsmaidīja datora ekrānam, tad atrāvās no pārējiem un piegāja pie Monikas. Viņai gribējās mesties nelietim pie rīkles, taču rokas joprojām bija sasietas un mute aizbāzta.

- Gribu, lai jūs to redzētu, doktore Reinoldsa, - viņš tei­ca. - Piepildās visu fiziķu sapnis. - Viņš pievērsās diviem bā­liem, izstīdzējušiem studentiem ar biezām brillēm. - Skot, Ričard, vai jūs, ludzu, nepavadītu doktori Reinoldsu līdz ter­minālim?

Sagrābuši Moniku aiz pleciem un potītēm, studenti aiz­nesa viņu līdz datoram un novietoja saliekamajā krēslā. Gup­ta pārliecās viņai par plecu.

- Mēs esam radījuši programmu, kas simulē papildu di­mensiju neitrmo stara radīšanu. Pateicoties informācijai, ko izvilinājām no Žaka Bušē un Elestēra Makdonalda, mēs jau zinājām, ka stara ģenerēšanai varam izmantot tevatronu. Tik­līdz Maikls pateica lauka vienādojumus, mēs varējām aprē­ķināt nepieciešamos kolaidera regulējumus. Tagad varam iz­mēģināt sistēmu datorā, tātad drīz zināsim, kā tas darāms Fermi laboratorija. - Viņš pasniedzās pēc tastatūras, nospie­da Enter un norādīja uz ekrānu. - Skaties uzmanīgi! Vispirms tu redzēsi daļiņu sadursmju simulāciju.

Monikai nebija citas iespējas kā skatīties. Ekrānā parādī­jās trīsdimensiju režģis - taisnās baltās līnijas mazliet viļņo­jās. Acīmredzot tas bija vakuuma attēlojums - tukša telplai- ka reģions ar nelielām fluktuācijām. Taču ilgi tukšs tas nepalika. Pēc dažām sekundēm no kreisās un labās ekrāna puses parādījās daļiņu straumes.

- Tā ir protonu un antiprotonu staru simulācijā. Tie plūst cauri tevatronam, - Gupta piebilda. - Mēs tos izlieksim, lai daļiņas sadurtos perfektā lodē. Skaties!

Piemiegusi acis, Monika ieraudzīja, ka daļiņas patiesībā ir sīki saritināti klasteri un katra slīd cauri telplaika režģim kā mezgls stīgā. Sadursmes bridi ekrāna centrā parādījās mirdzošs punkts, un visi mezgli vienlaikus atritinājās, me­žonīgi satricinot apkārtējo režģi. Tad baltās līnijas pārtrūka un caurumā saplūda jauna daļiņu straume. Sterilie neitrīno.

Gupta satraukts norādīja uz daļiņām.

- Redzi, kā tās izspruka? Sadursmes savērpj telplaiku pie­tiekami, lai stimulētu sterilo neitrīno staru plūst ārā no mūsu brānas un iekšā papildu dimensijās. Lūk, paskatīsimies tuvāk!

Viņš atkal nospieda dažus taustiņus, un ekrānā uz melna fona parādījās saritināta, viļņojoša telplaika plātne. Tā bija mūsu Visuma brāna, kas ievietota desmitdimensiju apjomā. Neitrīno plūsma izlauzās no viļņa.

- Eksperiments jākonfigurē ļoti precīzi, - Gupta skaidro­ja. - Stars jānovirza tā, lai tas atgriežas mūsu brānā, vēlams, piecu tukstošu kilometru augstuma virs Ziemeļamerikas. Tā ikvienam šajā kontinentā būs redzams uzliesmojums.

Daļiņas plūda cauri Lielajam apjomam - papildu dimen­sijās tās kļuva košākas un paātrinājās. Stars šķērsoja tukšo telpu starp divām brānas krokām un tad atgriezās telplaika plātnē, kas izlocījās, notrīcēja un sadursmes vietā iemirdzē­jās. Tas acīmredzot bija uzliesmojums, par ko runāja Gupta. Ar garajiem nagiem viņš bungoja pa datora ekrānu.

- Ja visu izdarīsim pareizi, atgriešanās brīdi mūsu brānā atbrīvosies vairāku tūkstošu teradžoulu liela enerģija. Tas ir aptuvens ekvivalents vienu megatonnu vērtam kodolieroču sprādzienam. Tā kā stars ir nomērķēts tik augstu atmosfē­rā, tas nevar izraisīt nekādus postījumus uz zemes. Taču skats būs brīnišķīgs! Vairākas minūtes tas mirdzēs kā otra saule!

Monika vērās mirgojošajā brānas daļā - enerģijai izplūs­tot telplaikā, tā kļuva arvien blāvāka. Jēziņ, viņa domās sprieda, kāpēc Gupta to dara? Nespēdama jautājumu uzdot skaļi, viņa pagriezās pret profesoru un piemiedza acis. Viņš saprata mājienu un palocīja galvu.

- Mums tas jānodemonstrē publiski, doktore Reinoldsa. Ja mēs vienkārši mēģināsim publicēt apvienoto teoriju, varas iestādes to aizliegs. Valdība gribēs teoriju dabūt savās rokās, lai slepus varētu radīt ieročus. Taču Einheitliche Feldtheorie nepieder valdībai. Un tas ir kas vairāk, nevis tikai jaunu ieroču ražošanas projekts.

Gupta noliecās pār tastatūru un, nospiedis dažus tausti­ņus, izvērsa ekrānā arhitektonisku elektrostacijas zīmējumu.

- Izmantojot papildu dimensiju fenomenu, mēs varēsim saražot neierobežotu daudzumu elektroenerģijas. Vairs ne­vajadzēs ogļu dedzināšanu vai atomreaktorus. Bet tas ir ti­kai sākums. Varam pielāgot šo tehnoloģiju medicīnai, raidot neitrīno starus, lai nogalinātu vēža šūnas. Varam izmantot starus raķešu palaišanā pāri visai Saules sistēmai. Varam pa­ātrināt kosmosa kuģi tuvu gaismas ātrumam! - Profesors aizgriezās no ekrāna un paskatījās uz Moniku. Viņa acīs bija asaras. - Vai saproti, doktore Reinoldsa? Kad rīt no rīta cil­vēce pamodīsies, tā ieraudzīs apvienoto teoriju visā tās krāš­ņumā! Neviens vairs nespēs noslēpties.

Monika bija dzirdējusi pietiekami daudz. Viņa nešaubījās par Guptas vārdu patiesumu. Apvienotā teorija bija tik vis­aptveroša, ka varēja novest pie brīnišķīgiem izgudrojumiem. Taču par noteiktu cenu, šausmīgu cenu. Monika nespēja ne­domāt par karsti balto uzliesmojumu datora ekrāna centrā. Profesors teica, ka tā būs demonstrācija - plašs paziņojums debesīs, un Monika prātoja, kā to uztvers cilvēki uz zemes. Arī Hirosima bija demonstrācija.

Protams, ar vīkšķi mutē viņa savas domas skaļi izteikt nevarēja. Monika tikai paskatījās uz Guptu un papurināja gal­vu. Profesors sarauca pieri.

- Kas ir? Baidies?

Monika spēji palocīja galvu.

Gupta spēra soli tuvāk un uzlika roku Monikai uz pleca.

- Bailes ir vājuma pazīme, mīļā. Herr Doktor arī baidījās, un redzi, kas notika. Klainmans un pārējie pusgadsimtu slē­pa Einheitliche Feldtheorie! Vai viņu rīcība kādam palīdzēja? Nē, tas bija pilnīgi lieki, apkaunojoši lieki. Mums jāpārvar bailes, lai varam iesoļot jaunā ērā. Un tieši to es esmu izda­rījis, doktore Reinoldsa. Es vairs nebaidos.

Vecais vīrs paspieda sievietes plecu, un Moniku pēkšņi pārņēma riebums. Viņa centās kliegt un mēģināja triekties pret Guptas datoru. Taču profesors sievieti satvēra. Viņš at­kal pasmaidija - acīm redzami uzjautrināts.

- Jūtu, ka tu šaubies, taču drīz pārliecināsies, ka man tais­nība. Tiklīdz atklāsim teoriju pasaulei, tā sveiks mūs kā glā­bējus. Piedos mums visu, tiklīdz sapratīs…

Guptas vārdus pārtrauca sprakšķi.

- Piedodiet, - atāķējis rāciju no siksnas, viņš nočukstēja un aizgāja līdz pretējam kravas nodalījuma stūrim. Apmē­ram pēc divdesmit sekundēm viņš atgriezās pie studentiem un pacēla rokas svētījošā žestā. - Kungi, pirms došanās uz Fermi laboratoriju mums būs vēl viena pietura. Mums jāpa­ņem aprīkojums, lai varētu noregulēt tevatronu.

Deivids sēdēja, atspiedies pret kravas nodalījuma sienu. Mašīna bija apstājusies pirms piecpadsmit minūtēm, un stu­denti iekrāva viņam blakus duci koka kastu. Tās aizņēma gandrīz visu brīvo vietu, tāpēc studenti pārvietojās uz citu kravas mašīnu, un nu Deivids bija divatā ar plikgalvaino maniaku aizsargkrāsas biksēs, kurš pārmaiņus tīrīja savu mašīnpistoli un dzēra no Stolicna\/a pudeles.

Jau tūkstošo reizi Deivids mēģināja padarīt vaļīgāku ka­beli, ar ko bija sasietas rokas. Pirksti bija notirpuši, taču viņš turpināja mēģinājumus, līdz juta, ka cīpslas ir pārpūlētas un smeldz. Pār vaigiem ritēja sviedru lāsītes, kas sūcās vīkšķi, ar kuru bija aizbāzta mute. Pūloties atbrīvot rokas, viņš ne­atrāva skatienu no plikgalvainā algotņa - nelieša, kas bija turējis nazi pie Jonas rīkles. Dusmas deva jaunu spēku, taču jau pēc minūtes viņš aizvēra acis. Vajadzēja tomēr padoties FIB aģentiem.

Atvēris acis, viņš ieraudzīja, ka plikgalvis stāv līdzās un izstieptā rokā tur degvīna pudeli.

- Nomierinies, biedri. Atpūties pēc tik smaga varoņdarba.

Deivids centas atvirzīties tālāk, taču plikgalvis nometās blakus un pavēcināja pudeli viņam zem deguna.

- Nu, iedzer taču! Izskatās, ka tev tas vajadzīgs.

Deivids papurināja galvu. Degvina smaka šķebināja.

- Ej ellē! - viņš uzkliedza ar vīkšķi mutē, taču dzirdama bija tikai izmisuma pilna burbulēšana.

Algotnis paraustīja plecus.

- Labi, labi. Bet būtu kauns atstāt veselu kasti degvīna neizdzertu. Laika vairs nav daudz. - Plati pasmaidījis, viņš atgāza galvu, iedzēra krietnu malku un ar delnas virspusi noslaucīja muti. - Starp citu, mani sauc Semjons. Gribu tev izteikt komplimentu, doktor Svift. Grāmata, ko tu uzrakstī­ji par Einšteina asistentiem, ļoti palīdzēja. Kopš uzņēmos šo darbiņu, es to bieži esmu pārlasījis.

Deivids centās apslāpēt dusmas. Cauri smakojošajam vīk- šķim dziļi ievilcis elpu, viņš koncentrējās, lai ieklausītos slep­kavas balsī. Tajā bija manams krievu akcents, taču pavēles angļu valodā bija nevainojamas. Par spīti ārienei, viņš ne­būt nebija bezsmadzeņu dzīvnieks.

Semjons iedzēra vēl vienu malku un tad iebāza roku kabatā.

- Pēdējās stundas bijušas visai nogurdinošas. Pirms ap­stāšanās sēdēju profesora mašīnā - tajā, kas brauc mums pa priekšu, - taču viņš visu laiku izprašņāja savu mazdēlu un deva pavēles studentiem. Lai īsinātu laiku, es aprunājos ar Guptas meitu un atklāju kaut ko tādu, kas varētu interesēt arī tevi.

No bikšu kabatas viņš izņēma apaļu priekšmetu. Deivids to pazina uzreiz - zelta medaljons, ko Elizabete valkāja ap kaklu. Semjons to atvēra un paskatījās uz fotogrāfiju.

- Jūs to droši vien uzskatītu par pierādījumu. Kā novēlo­tu piebildi jusu vēsturiskajam pētījumam, ko? Bildīte noteikti šo to izskaidro.

Plikgalvis pagrieza medaljonu tā, lai arī Deivids varētu aplūkot fotogrāfiju. Tas bija senlaicīgs, brūngans uzņēmums - māte un meita. Māte bija skaista - ar gariem, tumšiem matiem. Meitai bija apmēram seši gadi. Abas nopietni vērās kamerā.

- Uzņemta pirms kara Belgradā, - Semjons piebilda.

- Trīsdesmito gadu beigās. Elizabete īsti nezināja, kad. - Vis­pirms viņš norādīja uz meitu. - Tā ir Manna, Elizabetes māte. Pēc kara pārcēlās uz Ameriku un apprecējās ar Guptu. Par nelaimi. - Tad pirksts pievērsās tumšmatainajai sievietei.

- Un tā ir Elizabetes vecmāmiņa. Nomira koncentrācijas no­metnē. Pa pusei ebrejiete, saproti. Luk, es tev parādīšu.

Izņēmis fotogrāfiju no medaljona, viņš to apgrieza otrā­di. Fotogrāfijas otrā pusē kāds bija uzskricelējis "Hanna un Līserla".

Semjons atkal plati pasmaidīja.

- Tu taču pazīsti šo vārdu, vai ne? Un vari būt drošs, ka tā nav sagadīšanās. Elizabete man visu izstāstīja. Viņas vec­māmiņa bija Herr Doktor ārlaulības meita.

Citos apstākļos Deivids būtu satriekts. Viņam ka Einštei­na biogrāfijas autoram šī vēsts līdzinātos jaunas planētas at­klāšanai. Tāpat kā citi pētnieki, Deivids bija pieņēmis, ka Lī­serla nomira bērnībā; tagad viņš zināja, ka meitene ne tikai izdzīvojusi, bet arī radījusi pēcnācējus. Taču pašreizējos ap­stākļos viņš nejuta ne mazāko prieku par šādu atklājumu. Tas bija tikai kārtējais atgādinājums, cik akls viņš bijis.

Semjons ielika fotogrāfiju atpakaļ medaljona.

- Pēc kara Herr Doktor uzzināja, kas noticis ar viņa meitu. Viņš aizsutija pēc savas mazmeitas Hannas, kas slēpās kopā ar kādu serbu ģimeni, taču nekad neatzina radniecību ar šo meiteni. Tu jau droši vien zini, ka vecais žīds nebija diez kāds ģimenes cilvēks. - Semjons aizvēra medaljonu un iesli­dināja atpakaļ bikšu kabatā. - Bet Hanna visu izstāstīja Gup- tam. Un Klainmanam ari. Un tāpēc viņi cīnījās par šo sievie­ti. Abi gribēja precēties ar Herr Doktor mazmeitu.

Atgāzis galvu, viņš iedzēra vēl vienu malku degvīna. Pu­dele jau bija pustukša.

- Tu droši vien brīnies, kāpēc es to visu tev stāstu. Tā­pēc, ka tu esi vēsturnieks. Tev vajadzētu zināt šīs operācijas vēsturi. Apprecējies ar Hannu, Gupta kļuva par Herr Doktor protežē, tuvāko asistentu. Kad Herr Doktor atzinās, ka atklājis Einheitliche Feldtheorie, Gupta cerēja, ka vecais žīds noslēpu­mu uzticēs viņam. Bet Herr Doktor droši vien jau tad juta, ka ar Guptu kaut kas nav kārtībā, tāpēc teoriju izstāstīja Klain­manam un pārējiem. Un tas Guptu padarīja traku. Profesors uzskatīja, ka teorija ir viņa īpašums.

Semjons bija sācis šļupstēt. Deivids paliecās uz priekšu, lai nopētītu šo cilvēku ciešāk un saskatītu kādu vājuma pa­zīmi. Varbūt rastos kāda izdevība. Varbūt tas riebeklis iz­darītu kaut ko muļķīgu.

Algotnis pievērsās kravas mašīnas priekšdaļai un kādu pusminūti klusēja, blenzdams kravas nodalījuma siena. Tad viņš atkal pagriezās pret Deividu.

- Gupta šo demonstrāciju plānojis gadiem ilgi. Iztērējis miljonus, lai radītu nelielo studentu armiju. Pārliecinājis, ka viņi glābs pasauli, ka cilvēki, ieraugot debesīs neitrīno sta­ru, izies ielās un sarīkos dejas. - Semjons nicinoši saviebās un nospļāvās uz grīdas. - Vai vari iedomāties, ka uz tādām muļķībām kāds uzķersies? Bet Gupta tam tic, un tagad tic arī viņa studenti. Viņš, zini, ir traks. Un trakie runā diez­gan pārliecinoši.

Viņš atkal iemalkoja degvīnu un atkal piedāvāja pudeli Dei vidām.

- Paklau, tev jāiedzer. Atteikšanos nepieņemu. Mēs uz­sauksim tostu. Par rītdienas demonstrāciju. Par Guptas jau­no apgaismības laikmetu.

Viņš sāka grābstīties gar mezglu, kas saturēja vīkšķi Dei­vida mutē. Reibuma dēļ viņa pirksti bija neveikli, bet pēc brīža izdevās mezglu padarīt vaļīgāku. Deivida asinis ieplū­da adrenalīns - šī bija gaidītā iespeja. Tiklīdz vīkšķis būs ārā no mutes, varēs kliegt, lai sauktu paligā. Bet kads no tā būtu labums? Visticamāk, viņi brauc pa tuksnešainu nomali, cauri Kentuki vai Indiānas mežiem un laukiem. Ar kliegšanu nebūs līdzēts. Jāaprunājas ar Semjonu. Jāpārliecina, lai laiž viņu vaļā. Tā bija vienīgā izeja.

Kad vīkšķis tika izņemts, Deivids atskārta, cik ļoti sāp žoklis. Viņš ieelpoja svaigu gaisu un ieskatījās Semjonam acīs.

- Un cik daudz Gupta tev maksā par pakalpojumu?

Semjons sarauca pieri. Uz bridi Deividam šķita, ka algot­nis pārdomās un atkal aizbāzīs viņam muti.

- Nepieklājīgs jautājums, doktor Svift. Es taču neprasu, cik tu nopelnīji ar grāmatu, vai ne?

- Tas ir citādi. Es zinu, kas notiks pēc tam, kad visi ierau­dzīs to staru. Pentagons sāks izmeklēšanu un…

- Jā, jā, zinu. Visas armijas pasaulē centīsies radīt šo iero­ci. Bet Pentagonā neviens neko nemeklēs. Un arī Vašingtonā, Kolumbijas apgabalā, ne.

Izsists no sliedēm, Deivids blenza uz algotni.

- Ko? Ko tu ar to gribi teikt?

Semjons joprojām rauca pieri, taču viņa acīs mirdzēja ap­mierinājums.

- Profesora Guptas demonstrācija būs vēl iespaidīgāka, nekā viņš domā. Es pamainīšu neitrīno stara virzienu, un tas atgriezīsies mūsu Visumā tieši Džefersona memoriālā. - Viņš ar pudeli norādīja uz mašīnas aizmuguri un aizvēra vienu aci, it kā gribētu trāpīt mērķī. - Saproti pareizi, es par To­masu Džefersonu neko ļaunu nedomāju. Esmu izvēlējies šo pieminekli tāpēc, ka tas atrodas izdevīgā vietā. Vienādā at­tālumā no Pentagona, Baltā nama un Kongresa. Visi trīs ob­jekti tiks pārvērsti pelnos. Tāpat kā viss pārējais desmit ki­lometru rādiusā.

Sākumā Deivids nolēma, ka algotnis joko. Viņam bija īpatnēja humora izjūta. Taču, skatoties degvīna pudelē, Sem- jona vaibsti šķita nocietināmies. Viņš atieza zobus. Raugoties šā vīra naidīgajā sejā, Deividam izkalta mute.

- Kas par to maksā? Al-Qaeda?

Semjons papurināja galvu.

- Nē, tas ir uz mana rēķina. Patiesībā uz manas ģimenes rēķina.

- Tavas ģimenes?

Semjons ļoti lēni nolika pudeli un atkal iebāza roku ka­batā. Šoreiz viņš izņēma mobilo telefonu.

- Jā, man bija ģimene. Nemaz tik ļoti neatšķīrās no tavē­jās, doktor Svift. - Viņš ieslēdza telefonu un parādīja Deivi­dam ekrānu. Pēc dažām sekundēm parādījās attēls - smaidīgs zēns un meitene. - Tie ir mani bērni. Sergejs un Larisa. Gāja bojā pirms pieciem gadiem Argunas aizā Čečenijas dienvidu daļā. Droši vien esi dzirdējis par tādu vietu, ko?

- Jā, bet…

- Aizveries! Aizveries un skaties! - Viņš paliecās tuvāk un piebāza telefonu Deividam pie deguna. - Manam puikam Sergejam bija seši gadi. Mazliet atgādina tavējo, vai ne? Bet Larisai bija tikai četri gadiņi. Viņi kopā ar māti gāja bojā ra­ķetes sprādzienā. Un to Hellfire raķeti palaida vienības "Del­ta" helikopters, kas patrulēja pie Čečenijas robežas.

- Amerikāņu helikopters? Ko tas tur darīja?

- Neko īpašu, par to vari but pārliecināts. Tā bija kārtējā paviršā antiterorisma operācija, kurā bojā gāja vairāk sievie­šu un bērnu nekā teroristu. - Semjons atkal nospļāvās. - Bet man viņu apsvērumi ir gluži vienaldzīgi. Esmu apņēmies iz­nīcināt katru, kas komandēja vai dienēja tajā vienibā. Tāpēc arī gribu iznīcināt gan Pentagonu, gan civilos vadoņus. Pre­zidentu, viceprezidentu, aizsardzības ministru. - Viņš aiz­cirta telefonu. - Man ir tikai viena iespēja, tāpēc sprādzie­nam jābūt grandiozam.

Deividam kļuva nelabi. Tieši no tā bija baidījies Einšteins. Un tas notiks jau pēc dažām stundām!

- Bet tas, kas notika ar tavu ģimeni, bija negadījums. Kā tu vari…

- Es taču teicu, ka man vienalga! - Semjons sagrāba degvīna pudeli aiz kakliņa un pavēcināja kā nūju. - Tas nav izturams! Tas nav piedodams!

- Bet tu nogalināsi miljonus…

Deivida vaigā iecirtās kaut kas smags. Semjons bija trie- cis viņam sejā ar pudeli. Deivids apgāzās uz sāniem un ar pieri atsitās pret kravas nodalījuma grīdu. Būtu zaudējis sa­maņu, taču Semjons sagrāba viņu aiz apkakles un uzrāva augšā.

- Jā, viņi visi būs beigti! - algotnis kliedza. - Kādēļ lai viņi dzīvotu, ja mani bērni ir miruši? Es viņus visus nogali­nāšu!

Deividam reiba galva. Pa vaigu tecēja asinis, acu priek­šā plīvoja zaļganu punktiņu mākoņi. Viņš redzēja tikai sa­niknota algotņa seju, taču pat šī aina bija izplūdusi sarka­nos, sārtos un melnos strautiņos. Turēdams Deividu ar vienu roku, ar otru Semjons pacēla pudeli. Tā joprojām bi­ja vesela un ar dažām uncēm alkoholiskā dzēriena. Viņš pielika to pie Deivida lūpām un iegāza aso dziru gūstek­nim rīklē.

- Visam beigas! - viņš kliedza. - Iestāsies klusums!

Degvīns dedzināja rīkli un iekšas. Kad pudele bija tukša, Semjons to aizmeta un atlaida ari Deivida apkakli. Viņš at­krita uz grīdas un iegrima tumsā.

Lūsīla ieradās F1B štābā agrā pirmdienas ritā, lai nebūtu jāsatiekas ar kolēģiem, taču, iegājusi kabinetā, atskārta, ka stulbeņi no Aizsardzības ministrijas Izlūkošanas pārvaldes jau iztīrījuši viņas rakstāmgaldu. Bija pazudušas viņas pie­zīmes par Klainmanu, Sviftu, Reinoldsu un Guptu. Tāpat kā grāmata "Uz titānu pleciem". Palikušas bija tikai viņas per­sonīgās mantas - algas izmaksas kvīšu pasakņi, uzslavas rak­sti, papīra prese Teksasas revolvera izskatā un ierāmēta fo­togrāfija, kura viņa redzama kopā ar Ronaldu Reiganu.

Labi, Lūsīla nosprieda, viņi izdarījuši man pakalpojumu. Nebūs jāķēpājas, kravājot mantas.

Sameklējusi kartona kasti, viņa pusminūtes laikā visu sa­lika tajā. Interesanti - visa viņas mantība svēra mazāk nekā piecas mārciņas. Trīsdesmit četru gadu laikā viņa FIB bija ziedojusi sirdi un dvēseli, bet tagad te viss šķita tik nevēr­tīgs! Viņa apbēdināta noskatījās uz vecmodīgo datoru uz sava rakstāmgalda un lēto plastmasas dokumentu turētāju. Briesmīgi nomācoši!

Un tad dokumentu turētājā Lūsīla pamanīja kādu mapi. To acīmredzot atnesuši nakts maiņas aģenti pēc tam, kad stulbeņi no Izlūkošanas pārvaldes bija jau prom. Dažas se­kundes Lūsīla vienkārši skatījās uz to, pūlēdamās sev iegal­vot, ka mape jāatstāj uz galda. Beigās ziņkārība tomēr guva virsroku - viņa paņēma mapi.

Tas bija profesora Guptas telefonu sarunu izraksts. Lūsi­la šo informāciju no telekomunikāciju kompānijas bija pie­prasījusi pirms trim dienam, taču tie idioti nav steigušies. Sarunu bija maz - Gupta mobilo telefonu lietojis divas vai trīs reizes dienā. Šķirstīdama lapas, Lūsīla pamanīja kaut ko neparastu. Katru dienu pēdējo divu nedēļu laikā profesors zvanījis vienam un tam pašam abonentam. Tas nebija ne Svifta, ne Reinoldsas, ne Klainmana telefona numurs. Un aiz­domīgi bija tas, ka zvanīts katru ritu deviņos trīsdesmit. Ne minUti agrāk un ne minūti vēlāk.

Lūsīla sev atgādināja, ka vairs nav atbildīga par šo lietu. Viņa taču jau bija aizpildījusi visus dokumentus, lai varētu aiziet no darba. Taču vēl nebija tos iesniegusi.

Semjons sēdēja pie stūres mašīnai kolonnas priekšgala - viņi tuvojās laboratorijas austrumu vārtiem. Bija pieci no rīta, dažas minūtes pēc saullēkta, un lielākajā daļā māju gar Batā- vijas ceļu valdīja tumsa. Garām piebraucamajiem ceļiem un mauriņiem sīkā riksītī skrēja kāda sieviete sarkanos šortos un balta teniskrekla. Semjons kādu brīdi blenza uz viņas kas- taņbrunajiem garajiem matiem. Tad saspieda virsdeguni un nožāvājās. Viņš joprojām bija iereibis. Lai neaizmigtu, viņš iebāza roku aiz vējjakas un sagrāba mašīnpistoles laidi. At­maksas diena bija klāt. Drīz viss bus beidzies.

Aiz krustojuma ar Kontinentālo ceļu mašīna pārbrauca pāri dzelzceļam, un abpus ceļam pavērās skaista ainava. Pie­pilsētas māju un pļavu vietā Semjons ieraudzīja plašus laukus un neskartas Ilinoisas prērijas. Tagad viņi atradās valsts īpa­šumā, laboratorijas teritorijas austrumu daļā. Priekšā vīdēja sardzes mājiņa, kurā sēdēja briesmigi tukla sieviete zilā for­mastērpā. Semjons papurināja galvu. Grūti noticēt, ka labo­ratorija sargāšanai algo tik korpulentus cilvēkus. Skaidrs, ka šajā objektā uzbrukumam negatavojas.

Semjons apstādināja mašīnu, un sieviete iztusnīja no sar­dzes mājiņas. Viņš pasmaidīja un pasniedza sardzei doku­mentu, ko bija sagatavojis profesors Gupta, - biezu žūksni viltotu rēķinu un pieprasījumu.

- Lūdzu, mīlulīt, - viņš teica, cenzdamies izklausīties pēc amerikāņu šofera. - Šodien agri esam klāt.

Sieviete nesmaidīja. Viņa rūpīgi izpētīja dokumentus un salīdzināja tos ar savu sarakstu.

- Grafikā jūsu nav.

Viņa turpināja pētīt papīrus - vai nu tuklite lēni lasīja, vai arī viņai patika likt gaidīt. Beidzot kuplā sieviete pacēla mil­zīgo galvu.

- Labi, kāp ārā no mašīnas un atver aizmugurējās dur­vis! Un pārējiem šoferiem pasaki to pašu!

Semjons sarauca pieri.

- Ka es saku, viss ir saskaņots. Vai tad neredzēji piepra­sījumus?

- Jā, bet man jāpārbauda viss, kas tiek ievests teritorijā. Izslēdz motoru un…

Semjons viņu apklusināja, ietriekdams galvā divas lodes. Tad viņš devās atpakaļ pie mašīnas un trīs reizes uzsita pa aizmugurējām durvīm.

- Atveriet, profesor, - viņš uzkliedza. - Mums jāuzņem vēl viens pasažieris!

Viens no studentiem atvēra durvis un palīdzēja Guptam izkāpt no mašīnas. Ieraudzījis zemē guļošo sievieti, profe­sors sāka nervozēt.

- Kas notika? Vai tad es neteicu, ka pietiks nogalināt?

Semjons nelikās ne zinis par šo piebildi un pievērsās stu­dentiem.

- Nu, dabūjiet to līķi mašīnā!

Jau pēc pusminūtes tas bija iestūķēts kravas nodalījumā, un studenti uzslaucīja asinis no asfalta. Ja kāds ietu garām, izskatītos, ka tuklā sieviete gluži vienkārši pametusi savu posteni. Semjons atgriezās vadītāja sēdeklī, bet Gupta ietrau­sās pasažiera vietā un veltīja algotnim nopietnu skatienu.

- Lūdzu, iztiksim bez slepkavībam, - viņš teica. - Astoņ­desmitajos gados es šeit strādāju kopā ar citiem fiziķiem, mēs būvējām tevatroņu.

Semjons ieslēdza ātrumu. Nebija noskaņojuma pļāpāt, tāpēc viņš neko neteica. Mašīnu kolonna atsāka kustību.

- Patiesību sakot, es biju tas, kurš lika priekšā daļiņu ko- laideru nosaukt par tevatronu, - Gupta turpināja. - Teva ir saīsinājums no triljona elektronu voltu. Tas ir enerģijas mak­simums, ko protoni paātrinātājā var sasniegt. Ar šo enerģiju tie kustas ar ātrumu, kas vienlīdzīgs deviņdesmit deviņiem, komats, deviņtūkstoš deviņsimt deviņdesmit deviņiem pro­centiem gaismas atruma. - Profesors ar dūri apvilka gaisā apli un trieca pret otru dūri, atdarinot daļiņu sadursmi. Viņš bija tik aizgrābts, ka nespēja noturēt rokas mierā. - Protams, tagad lielais hadronu kolaiders Šveicē var sasniegt milzīgā­ku enerģiju. Taču tevatrons lieliski saspiež protonus tievā starā. Un tāpēc tas ir piemērots mūsu darbiņam.

Semjons sakoda zobus. Viņš vairs nespeja izturēt šo ner­vozo pļerkstēšanu.

- Man vienalga, - viņš izgrūda. - Izstāstiet labāk par va­dības telpu. Cik cilvēku tur būs?

- Neuztraucies, tikai paši nepieciešamākie. Lielākais, pieci vai seši operatori. - Profesors nicīgi pavēcināja roku. - Viss tikai apcirptā budžeta dēļ. Valdība vairs negrib maksāt par fiziku. Lai paātrinātāji turpinātu darboties, nacionālajām la­boratorijām vajadzīgas privātās investīcijas. - Vecais vīrs at­kal papurināja galvu. - Pagājušajā gadā mans Robotikas in­stitūts Fermi laboratorijai ziedoja divdesmit piecus miljonus dolāru. Redzi, es gribēju būt pārliecināts, ka viņi neaptures tevatronu. Man bija sajūta, ka tas varētu noderēt.

Ceļš nogriezās pa kreisi, un Semjons pie horizonta ierau­dzīja dīvainu ēku. Tā atgādināja divus gigantiskus matračus, kas atbalstīti viens pret otru. Netālu no ēkas viņš pamanīja zemu uzbērumu, kas pa apli ieskāva zālāju.

Gupta vispirms norādīja uz neparasto ēku.

- Tā ir Vilsona ēka, laboratorijas galvenā pārvalde. Mans kabinets bija sešpadsmitaja stāvā. Brīnišķīgi skati! - Viņš no­laida roku zemāk un norādīja uz uzbērumu. - Zem tā atrodas tevatrona stara tunelis. Mēs to mēdzām saukt par daļiņu trasi. Četras jūdzes garš aplis ar tūkstoti superjutīgu mag­nētu, kas virza staru. Protoni virzās pulksteņrādītāju virzie­nā, antiprotoni - pretēji. Katrs stars ir tik spēcīgs, ka var iz­dedzināt caurumu ķieģeļu sienā. - Tad profesors norādīja uz kādu ēku tuvāk ceļam. Tā bija neizprotama struktūra bez logiem un ļoti atgādināja noliktavu virs staru tuneļa. - Un tā ir Sadursmju ēka. Tajā protoni un antiprotoni ietriecas viens otrā. No tās mēs neitrīno ievadīsim papildu dimensi­jās.

Profesors apklusa un caur mašīnas priekšējo stiklu vēro­ja ēku. Pateicīgs par klusuma bridi, Semjons pabrauca garām cilindrisku tvertņu rindai; uz katras bija uzraksts "Bīstami. Saspiests hēlijs". Tad viņi nonāca pie gara atstarojoša basei­na Vilsona ēkas priekšā.

- Pagriezies šeit un brauc ēkas otrā pusē, - Gupta pavē­lēja. - Vadības telpa ir blakus protonu paātrinātājam.

Kolonna virzījās pa ceļu, kas veda gar Vilsona ēku, un no­nāca stāvlaukumā pie zema paraboliska objekta. Guptas teik­tais par cilvēku skaitu ēkā šķita patiess - stāvlaukumā bija mazāk nekā pusducis mašīnu. Triju stundu laikā šis skaits noteikti pieaugs - sāksies normāla darba diena taču, ja pa­veiksies, viņi savu darbiņu jau būs beiguši.

Semjons novietoja mašīnu un sāka komandēt pārējos. Daži studenti izkrāva koka kastes ar elektronisko aprīkojumu, citi pārvietoja gūstekņus uz mašīnu, ko vadīja aģents Broks. Semjons bija izlēmis, ka būs prātīgāk turēt Broku tālāk no vadības telpas, lai tas nesaprastu, kas notiek. Bijušajam FIB vīram tika paziņots, ka viņi laboratorijā grasās nozagt ra­dioaktīvos materiālus. Semjons devās pie Broka mašīnas.

- Aizved gūstekņus drošākā vietā, - viņš pavēlēja. - Ne­gribu, lai viņi maisās pa kājām. Apmēram kilometru uz rie­tumiem ir neizmantotas ēkas. Brauc uz turieni un kādu stun­du sēdi rāms!

Broks veltīja Semjonam kareivīgu skatienu.

- Kad viss beigsies, mums jāaprunājas. Tu par šito mēslu vākšanu maksā pārāk maz!

- Neuztraucies, tev tiks labi samaksāts.

- Starp citu, kāpēc tie gūstekņi vajadzīgi dzīvi? Agri vai vēlu tik un ta nāksies viņus nošaut. Visus, izņemot profeso­ra meitu, protams.

Semjons paliecās tuvāk un pieklusināja balsi.

- Profesoram sagādā prieku dzīvi gūstekņi, bet man vien­alga. Tiklīdz pazudīsi no acīm, vari darīt ar viņiem, ko gribi.

Studenti nogāza Deividu līdzās Monikai un Elizabetei kravas nodalījumā, taču, tiklīdz mašīna sāka braukt, viņš at­tapās blakus Karenai un Jonam. Kamēr viņš locījās uz kra­vas nodalījuma grīdas, dēls ieplestām acīm skatījās uz tēvu, bet bijusī sieva sāka raudāt. Kāds atkal bija aizbāzis Deivi­dam muti - viņš nespēja izdvest ne vārda un vienkārši līda tuvāk savai ģimenei. Joprojām reiba galva no piespiedu kārtā izdzertā degvīna un sitieniem, taču uz brīdi viņu pārņēma atvieglojums.

Pēc pāris minūtēm mašina atkal apstājās. Deivids uzma­nīgi ieklausījās - atskanēja spalgs, vienmuļš troksnis, it kā grieztu metālu. Tad Broks atvēra mašinas aizmugurējās dur­vis, un Deivids ieraudzīja kupolveidīgu, ar zāli apaugušu uz­kalniņu. Tas bija apmēram divdesmit pēdas augsts un simts pēdas garš cilvēku veidots paugurs virs kāda pazemes ob­jekta - milzīga pagraba vai bunkura. Mašīna bija apstājusies pie ieejas uzkalniņa sānā. Virs durvīm, ko Broks jau bija at­vēris, bija izkārtne ar uzrakstu "Nacionālā Fermi paātrinā­tāju laboratorija, paātrināto neitrīno eksperiments".

Broks iekāpa kravas nodalījumā un no jakas kabatas iz­ņēma nazi - tādu pašu, kādu Semjons bija turējis pie Jonas rīkles. Plati smaidīdams, aģents tuvojās Sviftu ģimenei.

- Nē! - Deivids centās kliegt un aizsargāt dēlu, taču ar sasietām rokām un kājām viņš tik tikko spēja nosēdēt, kur nu vēl atvairīt uzbrukumu. Broks dažas sekundes pastāvēja, nazi pavērsis tā, ka to apmirdzēja saules gaisma. Tad viņš pieliecās un pārgrieza kabeli ap Deivida kājām.

- Tu darīsi to, ko es tev teikšu, - Broks čukstēja. - Citādi puika tiks sadalīts gabalos! Saprati?

Broks atbrīvoja arī Jonas, Karenas un Monikas kājas. Par Elizabeti viņš nelikās ne zinis - tā stūrī gulēja. Vienā rokā turēdams automātu, kas karājās plecā, ar otru viņš pierāva gūstekņus kājās.

- Ārā no mašīnas! - viņš pavēlēja. - Apmetīsimies tajā šķūnī.

Rokas joprojām bija sasietas uz muguras, taču viņiem iz­devās izkāpt no kravas nodalījuma un rindā citam aiz cita ieiet ēka. Tuvojoties ieejai, Deivida sirds dauzījās kā neprā­tīga; bija skaidrs, ka aģents viņus ved uz nomaļu vietu, lai nogalinātu sava prieka pēc. Nolādēts, Deivids klusībā sodī­jās, kaut kas jādara - nekavējoties! Taču Broks turējās aiz mu­guras Jonam un ar mašīnpistoli mērķēja zēna galvā, tāpēc Deivids neuzdrošinājās pat soli spert sānis.

Viņi nonāca tumšā telpā, ko apgaismoja tikai mirgojošas diodes. Broks aizvēra durvis un lika pārējiem turpināt iet. Telpas galā bija spirālkāpnes, kas veda lejup. Deivids saskai­tīja trīsdesmit pakāpienus. Broks nospieda gaismas slēdzi - viņi atradās uz platformas, no kuras pavērās skats uz milzī­gu sfērisku tvertni. Tai bija betona pamats - atgādināja gol­fa bumbiņu bedrītē, taču šīs bumbiņas diametrs bija gandrīz četrdesmit pēdu. Platforma atradās vienā līmeni ar plakanu tērauda lodes virsotni, kam virsū bija apaļš panelis, kas lī­dzinājās milzīgam lūkas vākam. Skatīdamies uz tvertni, Dei­vids saprata, ka ir lasījis par to žurnālā Scientific American. Tā bija daļa no eksperimenta, kurā pēta neitrīno, kas ir tik grūti uztverami, ka zinātniekiem vajadzīgs milzīgs aparāts to klātbūtnes noteikšanai. Tvertnē bija ceturtdaļmiljons ga- lonu minerāleļļas.

- Sēdēt! - Broks uzkliedza. - Pie sienas!

Beigas, Deivids nodomāja, kad visi satupās uz grīdas. Ta­gad tas nelietis sāks šaut. Broks, mērķēdams ar mašīnpisto­li, pienāca tuvāk. Monika paliecās tuvāk Deividam, bet Ka­rena aizvēra acis un pārliecās pāri Jonam, kas iespieda seju matēs vēdera. Taču Broks nevis izšāva, bet gan izrāva Dei­vidam vīkšķi no mutes un aizmeta prom.

- Labi, varam sākt, - viņš teica. - Mums vēl šis tas jāpa­beidz.

Aģents atkal plati pasmaidīja - acīm redzami izbaudīja šo mirkli. Uzreiz viņš gūstekņus nenogalinās. Viņš šo brīdi iz­stieps pēc iespējas garāku.

- Nu, Svift, sāc kliegt, - viņš teica. - Kliedz, cik skaļi vien gribi! Neviens tevi nedzirdēs. Mēs esam pazemē.

Deivids atvēra un aizvēra muti, lai izkustinātu žokli. Iespējams, Broks ilgi neļaus runāt, tāpēc jāķeras pie lietas. Pāris reižu dziļi ievilcis elpu, viņš paskatījās aģentam acis.

- Vai zini, kas notiek tevatronā? Vai tev ir kaut vismazā­kā nojausma, ko viņi tur dara?

- Patiesību sakot, man ir pilnīgi vienalga.

- Bet tā nedrīkstētu būt, ja tev Vašingtonā ir draugi vai radi. Tas krievs gatavojas uzspert pilsētu gaisā!

Broks iesmējās.

- Tiešām? Kā filmās? Un būs arī mākonis, kas līdzīgs sē­nei?

- Nē, viņš izmantos jaunākos fizikas sasniegumus. Viņš izmainīs Guptas neitrīno stara virzienu. Taču efekts būs tads pats. Nebūs vairs Baltā nama, nebūs vairs Pentagona. Un ari FIB štāba vairs nebūs.

Monika plati ieplestām acīm vērās Deividā, taču Broks turpināja smieties.

- Pag, ļauj, es minēšu! Man vajadzētu tevi atlaist brīvībā, vai ne? Jo tu esi vienīgais, kas var viņu apturēt? Vai to tu gribi teikt?

- Es gribu teikt, ka arī tu ilgi nedzīvosi, ja tavam partne­rim veiksies. Ja valdības vairs nebūs, kontroli valstī pārņems armija, un pirmā pavēle tai būs atrast neliešus, kas uzlaidu­ši gaisā Vašingtonu. Ja biji iecerējis tikt pāri robežai un no­zust - aizmirsti! Viņi tevi noķers un pakārs.

Deivids runāja dedzīgi, taču aģents neticēja. Šķita, ka viņu šī aina uzjautrina.

- Un viss sāksies ar… Kā tu teici? Neitrālo staru?

- Neitrīno staru. Paklau, ja netici man, aprunājies ar pro­fesoru Guptu! Pajautā, vai…

- Jā, jā, noteikti pajautāšu! - Ķiķinādams Broks aizgrie­zās un paskatījās uz milzīgo tvertni. Piegājis pie vāka, viņš uzsita ar kāju pa tērauda paneli. Džinksts atbalsojās visā tel­pā. - Kas tas? Atkal neitrīno?

Deivids papurināja galvu. Bezcerīgi. Broks bija pārāk stulbs, lai saprastu.

- Minerālejļa. Lai noteiktu daļiņas.

- Minerāleļļa, ko? Un kāpēc tā viņiem vajadzīga?

- Detektoram nepieciešams caurspīdīgs šķidrums, kas satur oglekli. Kad neitrino saduras ar oglekļa atomiem, tiek izstarota gaisma. Bet, kā teici tu, man ir pilnīgi vien­alga.

- Minerāleļļu var izmantot arī citiem nolūkiem. Zini, tā ir slīd īga.

Broks sāka grābstīties ap paneļa skavām. Viņš ar kāju no­spieda sarkano pogu, un sāka dūkt elektriskais motors. Pa­nelis atvērās kā gliemežvāks, un aiz tā bija saskatāms šķid­rums džakuzi izmēra tvertnē.

- Paskat tik! Pietiks ļoti ilgam laikam!

Notupies uz ceļiem, Broks iebāza vienu roku eļļā. Tad viņš piecēlās un pacēla spīdīgo roku gaisā. Berzēdams pirk­stus, viņš paskatījās uz Deivida.

- Mums jāvienojas par rezultātu, Svift. Tajā būdā Rietum- virdžīnijā tu man uzbruki. Un diezgan pabojāji man seju. Ta­gad es pabojāšu tavējo.

Deividam aizžņaudzās kakls, un kādu bridi viņš nespēja elpot. Tad viņš norija siekalas.

- Uz priekšu, - viņš izmocīja. - Tikai liec mierā pārējos!

Broks dažas sekundes noskatījās uz Karenu, tad uz Mo­niku. No viņa pirkstu galiem pilēja minerāleļļa.

- Nē, es pamocīšu arī viņus!

***

Pārņemt tevatrona vadības telpu bija viegli. Tiklīdz Sem­jons ar mašīnpistoli plecā iegāja pa durvim, izkāmējušie ope­ratori, kas sēdēja pie savām pultīm, atrāvās no datoru ek­rāniem un pacēla rokas. Kamēr profesors Gupta ar studentiem ieņēma vietas, Semjons aizveda Fermi laborato­rijas darbiniekus uz tuvāko noliktavas telpu un ieslēdza. Čet­rus studentus viņš norīkoja sardzē, katram iedevis rāciju un mašīnpistoli. Divi devās dežurēt stāvlaukumā, pārējie divi patrulēja pie ieejas kolaidera staru tunelī. Ja parādītos kāds laboratorijas darbinieks, Semjons bija izlēmis arī to ieslēgt noliktavā. Varas iestādēm vēl divas vai trīs stundas nebūs skaidrs, ka te kaut kas nav kārtībā, tātad Guptam un stu­dentiem ir pietiekami daudz laika, lai sagatavotu tevatronu eksperimentam.

Profesors stāvēja telpas vidū un vadīja studentus kā or­ķestra diriģents. Viņa acis šaudījās no slēdžiem pie kabeļiem un ekrāniem, lai nolasītu rezultātus. Tiklīdz kaut kas piesais­tīja viņa uzmanību, profesors metās pie studenta, kas vadī­ja konkrēto pulti, un pieprasīja atskaiti. Gupta bija tā aizrā­vies, ka āda ap acīm un uz pieres saspringa, izdzēšot jebkuras vecuma un noguruma pazīmes. Semjonam nācās at­zīt, ka notiekošais atstāj iespaidu. Līdz šim viss ritēja atbil­stoši plānam.

Pēc kāda briža viens students uzsauca:

- Sāku protonu palaišanu!

- Lieliski! - profesors atbildēja un šķita mazliet atslāb­stam. Viņš paskatījās par plecu un uzsmaidīja savam vājprā­tīgajam mazdēlam, kas sēdēja vadības telpas stūri un node­vās datorspēlei. Tad, joprojām smaidīdams, Gupta atgāza galvu un paskatījās griestos.

Semjons piegāja viņam klāt.

- Vai jau drīz?

Gupta palocīja galvu.

- Ļoti drīz. Mums veicas. Kad ieradāmies, operatori jau gatavoja jaunu daļiņu masu. - Profesors atkal sāka pētīt da­toru ekrānus. - Esam visu noregulējuši un sākam virzīt pro- tonus no galvenā inžektora uz tevatrona gredzenu. Jāpārvie­to trīsdesmit sešas kopas, katrā ir divsimt miljardi protonu.

- Cik ilgs laiks vajadzīgs?

- Apmēram desmit minūtes. Parasti operatori izvieto ko­pas vienmērīgi pa visu gredzenu, taču mums šī kartība jā­maina, lai radītu sfērisku sadursmju modeli. Tāpat mēs mo­dificējām dažus magnētus, lai radītu vajadzīgo protonu plūsmas ģeometriju. Tam bija domāts aprīkojums, ko atve­dām koka kastēs.

- Tātad pēc desmit minūtēm sāksies sadursmes?

- Nē, kad pabeigsim protonu pārvietošanu, palaidīsim an- tiprotonus. Tas ir procesa atbildīgākais bridis - paies ilgāks laiks, aptuveni divdesmit minūtes. Jārīkojas ļoti uzmanīgi, lai neizraisītu apslāpšanu.

- Apslāpšanu? Ko tas nozīmē?

- No tās jāizvairās par katru cenu. Magnēti, kas virza da­ļiņas, ir superjutīgi, un tas nozīmē, ka tie darbojas, ja ir auk­stāki par četrsimt piecdesmit grādiem zem nulles. Tevatro­na kriogēnā sistēma notur magnētus aukstus, sūknējot ap spolēm šķidru hēliju.

Semjons sāka justies neomulīgi. Viņš atcerējās saspiestā hēlija tvertnes, ko bija redzējis, braucot garām staru tune­lim.

- Kas tad var noiet greizi?

- Katrs daļiņu stars nes desmit miljonus džoulu lielu enerģiju. Ja to novirza nepareizi, daļiņu stars izlauzīsies cau­ri staru caurulei. Pieļaujot kaut vismazāko kļūdu, daļiņas no­nāks uz magnēta un uzkarsēs šķidro hēliju. Ja karstums bus pārāk liels, hēlijs pārvērtīsies par gāzi un eksplodēs. Tad magnēts vairs nebūs superjutlgs un elektriskā pretestība iz­kausēs spoles.

Semjons sarauca pieri.

- Vai to var labot?

- Iespējams. Taču tam būs vajadzīgas vairākas stundas. Un vēl dažas, lai no jauna kalibrētu staru.

Nolāpīts, domās sodījās Semjons. Vajadzēja taču saprast, ka risks ir lielāks, nekā profesors sākumā teicis.

- Vajadzēja to pateikt agrāk. Ja valdības viri atklās, ka esam šeit, tiks sūtīta aizturēšanas komanda. Kādu bridi es viņus varēšu aizkavēt, bet ne jau vairākas stundas!

Kāds students pagriezās un satraukts paskatījās uz plik­galvi, taču Gupta mierinoši uzlika roku Semjonam uz pleca.

- Es taču teicu, ka jābūt uzmanīgiem. Visiem maniem stu­dentiem ir pieredze darba ar daļiņu paātrinātājiem, mēs dučiem reižu esam trenējušies ar simulācijām datorā.

- Un kas būs ar neitrīno? Kad ievadisim eksplozijas ko­ordinātas?

- Pēc tam, kad palaidīsim antiprotonus. Neitrīno trajek­torija būs atkarīga no konkrētā laika… - Profesors apklusa teikuma vidū un vērās tukšumā. Viņš pavēra muti, un Sem­jonam uz bridi likās, ka veco vīru ķērusi trieka. Bet drīz tas atkal smaidīja. - Vai dzirdēji? - viņš nočukstēja. - Vai tu dzirdēji?

Semjons ieklausījās. Tie bija klusi, strauji pīkstieni.

- Tas nozīmē, ka protoni cirkulē staru caurulē! - Gupta iekliedzās. - Signāls sākumā ir kluss, bet top arvien spalgāks, kad stars kļūst intensīvāks. - Profesora acu kak­tiņos parādījās asaras. - Dievišķīga skaņa! Vai tā nav brī­nišķīga?

Semjons palocīja galvu. Izklausījas pec neparasti straujiem sirdspukstiem, kas neprātīgi dun, nojaušot tuvu nāvi.

Kabelis griezās Deividam delnu locītavas. Vel pēdējo reizi mēģinot atbrīvoties, viņš neganti raustīja rokas, bet Broks tikmēr tuvojās Karenai un Jonam. Visu nakti cīnoties ar ka­beli, viņam bija izdevies to padarīt mazliet vaļīgāku, taču ar to nepietika. Kad aģents piegāja pie Karenas, Deivids nikni iekliedzās. Karena sakumpa ciešā kamolā, lai ar savu ķer­meni aizsargātu Jonu. Pieliecies Broks satvēra Karenu aiz skausta. Viņš jau grasījās atraut sievieti no dēla, bet Deivids spēji pietrausās kājās un metās virsū uzbrucējam.

Viņa vienīgā cerība bija pēkšņums. Pieliecis labo plecu un noliecis ķermeņa augšdaļu paralēli grīdai, viņš gāzās virsū aģentam. Taču Broks pamanīja šo kustību. Pēdējā bridi viņš pakāpās sānis un izstiepa kāju. Deivids paklupa. Vienu acu­mirkli Deivids šķita lidojam. Jau nākamajā, nespēdams mīk­stināt kritienu ar rokām, viņš nokrita uz sejas. Piere spēcīgi atsitās pret betonu, no nāsīm mutē sāka plūst asinis.

Broks iesmējās.

- Lielisks mēģinājums, aunapiere!

Telpa satumsa un sāka griezties. Uz dažām sekundēm Dei­vids zaudēja samaņu. Atvēris acis, viņš ieraudzīja, ka Mo­nika skrien virsu aģentam. Taču viņas centieni bija tikpat neveiksmīgi. Tiklīdz viņa bija nonākusi līdz mērķim, Broks trieca dūri sievietei krūtīs. Viņa atmuguriski aizkūleņoja prom, un aģents atkal sāka smieties. Broka seja pietvīka koši sārta, viņa acīs jautās gaviles. Noliecies pār Moniku, viņš pārlika mašīnpistoli kreisajā rokā un iebāza labo roku bikšu kabatā. Izskatījās, ka no tās viņš izvilks vēl kādu ieroci - at- spernazi, garoti vai kastetes -, taču Broks tikai turēja roku kabatā un lēni slidināja uz augšu un leju. Tas riebeklis ap­mierināja pats sevi!

Pēkšņi Broks pagriezās un devās atpakaļ pie minerāleļ- ļas tvertnes. Mašīnpistole karājās plecā, un viņš abas rokas iemerca eļļā.

- Nu, Svift! - viņš uzkliedza. - Vai tad spēcina pietrūka, ko? Jebšu tu tā vienkārši sēdēsi un skatīsies?

Deivids sakoda zobus. Celies augšā, viņš sev pavēlēja. Celies! Viņš pietrausās kājās un grīļojās uz priekšu, taču pā­rāk lēni. Broks pakāpās malā un satvēra kabeli, ar ko bija sasietas Deivida rokas. Tad viņš pagrieza savu gūstekni un piespieda nokrist ceļos. Aģenta rokas bija eļļainas un auk­stas.

- Ar to nēģerieti būs jautri, - viņš čukstēja, - bet ne tik ļoti, kā ar tavu sievu. Izņemšu viņai vīkšķi no mutes, lai tu dzirdi, kā viņa kliedz.

Broks nogāza Deividu zemē. Galva jau otro reizi atsitās pret betonu, to pāršķēla spējas sāpes. Taču šoreiz Deivids neatslēdzās. Savilcis rokas dūrēs, viņš iekoda apakšlūpā un apkopoja spēkus, lai paliktu pie samaņas.

Apdullis, apreibis un pārbijies viņš ieraudzīja, ka Broks velk Karenu prom no Jona uz tērauda tvertnes pusi. Aģents izrāva vīkšķi no Karenas mutes, un atskanēja tikko dzirdams šņuksts, taču tas bija daudz plosošāks par kliedzienu. Tas padarīja Deividu gluži traku. Viņš sāka svaidīties uz grīdas un pūlējās piecelties kājās. Tā cīnoties, labā roka atbrīvojās no kabeļa, ko Broks acīmredzot nejauši bija samitrinājis ar minerāleļļu.

Deivids jutās tik pārsteigts, ka dažas sekundes ar rokām aiz muguras turpināja gulēt uz gridas. Taču jau nākamajā mirkli reibonis izplēnēja un viņš atguva spēju skaidri domāt. Deivids saprata, ka ir pārāk vājš, lai cīnītos. Ja mēģinātu at­ņemt Brokam ieroci, aģents viņu vienkārši pagrūstu malā un sāktu šaut. Vajadzēja padarīt to nelieti nekaitīgu, un pēkšņi Deivids atskarta, kā tas panākams. No aizmugurējās bikšu kabatas viņš izņēma šķiltavas, ko bija pazaudējusi aģente Pārkere, - šķiltavas ar Teksasas zvaigzni.

Izlikdamies, ka rokas joprojām ir sasietas, Deivids pietrausās kājās. Broks pasmaidīja un atlaida Karenu.

- Tas jau man labāk patīk! - viņš sāka klaigāt, pārkāp­dams Karenai pāri un sagatavodamies aizsardzībai. - Nu, puis! Rādi, ko vari!

Šoreiz Deivids nesāka skriet. Viņš grīļodamies vilkās uz priekšu, līdz atradās pavisam tuvu aģentam. Broks neapmie­rināts papurināja galvu.

- Zini, tu briesmīgi izskaties! Kā…

Deivids aizdedzināja šķiltavas un iegrūda tās Brokam sejā. Aģents instinktīvi pacēla rokas, lai aizsargātos no uguns, un abas eļļainās rokas uzliesmoja.

Sakopojis atlikušos spēkus, Deivids sagrāba Broku aiz vi­dukļa un pagrūda. Aģents bezpalīdzīgi plivināja rokas, taču liesmas kļuva vēl spēcīgākas. Deivids noskaitīja divus soļus, trīs, četrus. Un tad iegrūda Broku minerāleļļas tvertnē.

Tiklīdz aģenta rokas saskārās ar šķidruma virsmu, lies­mas izplatījās pa visu tvertni. Taču arī bez uguns viņa likte­nis būtu izlemts - viņš grima kā akmens un tūdaļ nozuda skatienam. Eļļa ne tikai uzliesmo; tā nav tik blīva kā ūdens. Tā kā cilvēka ķermenis lielākoties sastāv no ūdens, tam nav iespējams peldēt šķidrumā, kas ir daudz vieglāks. Deivids bija aizmirsis daudz ko no tā, kas mācīts skolā, taču, par lai­mi, ne šo fizikas likumu.

Signāls vadības telpā vairs nelīdzinājās sirdspukstiem. Pīkstieni kļuva arvien spalgāki, līdz atgādināja necilvēcīgu bļāvienu. Skanēja kā trauksmes sirēna, kā automatisks brīdi­nājums par kadu mehānisku bojājumu, taču profesoru Guptu tas, šķiet, neuztrauca. Viņš atkal paskatījās griestos. Vēlreiz pievēršoties Semjonam, profesora mute atkal bija vaļā un sejā jautās pirmītējā ekstāze.

- Stars ir spēcīgs, - viņš paziņoja. - Es to dzirdu! Visi pro­toni ir gredzena!

Burvigi, Semjons nosprieda. Tagad jāpabeidz darbiņš.

- Vai esam gatavi ievadīt mērķa koordinātas?

- Jā, tas ir nākamais solis. Tad kolaiderā ielādēsim anti- protonus.

Profesors piegāja tuvāk pultij, ko vadīja Ričards Čens un Skots Krinskis - bālie briļļaini no Okridžas Nacionālās la­boratorijas. Iekams Gupta paguva dot viņiem kādus norā­dījumus, Semjons satvēra profesoru aiz rokas un nomērķēja automātu viņam pierē.

- Pagaidi! Vēl' daži regulējumi. Eksplozijai būs citas koordinātas.

Gupta neizpratnē vērās savā algotni.

- Ko tur dari? Novāc rokas!

Ričards, Skots un pārējie studenti pagrieza galvas. Daži, ieraudzījuši, kas notiek, piecēlās kājās, taču Semjonu tas ne­uztrauca. Šajā telpā neviens cits nebija bruņots.

- Ja jums darga profesora dzīvība, iesaku apsēsties, - viņš rāmi noteica. Un, lai apstiprinātu savus vārdus, iespieda stobru Guptam deniņos.

Studenti paklausīgi atkrita krēslos.

- Kāpēc tu man zvani? Tu taču vairs pie manis nestrādā.

Lūsīla tik tikko pazina FIB direktora balsi. Klausulē tā at­gādināja rūcienu.

- Ser, - viņa atsāka, - man ir kāda jauna…

- Nē, es neko negribu dzirdēt! Tu esi atlaista. Atdod ieroci un žetonu un vācies!

- Lūdzu, ser, paklausieties! Es identificēju mobilā telefo­na numuru, kas piederēja vienam no…

- Nē, tu paklausies! Es tevis dēļ, Pārkere, gandrīz pazau­dēju darbu! Viceprezidents jau bija izvēlējies cilvēku manā vietā un pateica viņa vārdu aģentūrai Fox Nnvs!

Lūsīla dziļi ievilka elpu. Bija jāpasteidzas, lai piespiestu direktoru klausīties.

- Šis aizdomās turamais, iespējams, strādā Amila Guptas labā. Viņa telefona numurs ir reģistrēts uz Džordža Osmon- da vārda. Izdomāts vārds, izdomāta adrese. Saskaņā ar mo­bilo telefonu kompānijas datiem pēdējo divu nedēļu laikā viņš reizi dienā ieslēdzis telefonu, lai saņemtu zvanu no Gup­tas, un tūdaļ to atkal izslēdzis. Taču es domāju, ka Osmon- da kungs pieļāvis kļūdu. Šodien vienos naktī viņš ieslēdza telefonu un atstāja ieslēgtu, tātad kopš tā brīža viņam seko.

- Zini ko, Lūsij? Tā vairs nav mana problēma. Šopēcpus- dien es atgriezīšos privātajā sektorā.

- Man ir izsekošanas dati. Izskatās, ka aizdomās turamais braucis pa nomaļākajiem Batāvijas ceļiem Ilinoisas štatā. Un tagad viņš atrodas Nacionālajā Fermi…

- Paklau, kāpēc tu man to visu stāsti? Tev jārunā ar aiz­sardzības ministru. Tagad viņš atbild par operāciju.

- Es jau mēģināju, ser, taču viņi neklausās! Tie idioti no Aizsardzības ministrijas izlūkošanas pārvaldes uzstāj, ka vi­ņiem nav vajadzīga palīdzība!

- Liec tu viņus mierā! Lai viņi visi iet ellē!

- Ser, ja jūs varētu…

- Nē, man pietiek. Pie velna Pentagonu, pie velna Balto namu, pie velna visu administrāciju!

- Bet jums tikai…

Atskanēja klikšķis. FIB direktors bija nolicis klausuli.

Deivids vedināja Karenu, Jonu un Moniku ārā no paze­mes laboratorijas atpakaļ pie mašīnas. Lai gan laboratorijas ugunsdzēsības sistēma jau bija nodzēsusi liesmas minerāleļ- ļas tvertnē, viņi no sirds vēlējās tikt prom no šīs vietas. Ār­pusē Deivids visiem atsēja rokas. Karena un Jona raudāda­mi krita viņam ap kaklu, bet Monika skriešus metās atpakaļ laboratorijā.

- Pagaidi! - Deivids uzsauca. - Uz kurieni tu?

- Mums jāatrod telefons! Viņi taču paņēma mūsu mobi­los telefonus!

Maigi atraisījies no bijušās sievas un dēla skavām, Dei­vids devās pie laboratorijas durvīm. Monika soļoja pa telpu un starp datoru galdiem meklēja telefonus.

- Jēziņ! - viņa iesaucās. - Kur te varētu but telefons? Vi­ņiem te ir miljonus vērts aprīkojums, bet nav neviena tele­fona!

Deivids palika durvis, viņam negribējās atkal uzturēties iekšā.

- Iesim, - viņš mudināja. - Tas krievs kuru katru bridi var atsūtit papildspēkus.

Monika papurināja galvu.

- Vispirms jāpiezvana. Gupta ir sagatavojies telplaika iz­mantošanai. Ja viņi mērķē uz Vašingtonu, tad… O, kas tas? - Viņa norādīja uz metālisku paneli sienā netālu no durvīm. - Iekšējais telefons?

Deivids negribīgi iegāja telpā, lai nopētītu paneli. Tas tiešām izskatījās pec iekšējā telefona - zem skaļruņa režģa atradās krāsainu pogu rinda. Zem pogām bija uzraksti: "Vadī­bas telpa", "Paātrinātājs", "Galvenais inžektors", "Tevatrons" un "Sadursmju ēka".

- Vadības telpas pogu nespied, - Deivids brīdināja.

- Iespējams, tieši tur atrodas Gupta.

- Varbūt varam sazināties ar kādu telpu, kuru viņi vēl nav ieņēmuši. Ja varētu atrast kadu tevatrona inženieri, var­būt izdotos viņu pārliecināt atslēgt kolaideram strāvu. - Mo­nika brīdi pētīja pogas un tad nospieda to, zem kuras bija rakstīts "Tevatrons".

- Hallo? Hallo?

Neviens neatsaucās, taču, piespiedis ausi panelim, Deivids saklausīja straujus, spalgus pīkstienus.

- Nolādēts, - Monika nočukstēja. - Es pazīstu šo signā­lu. - Viņa ieķērās Deividam elkonī, lai saglabātu līdzsvaru.

- Stari jau gandrīz gatavi.

- Ko? Ko tu…

- Nav laika, vairs nav laika! - Monika metās uz durvju pusi un rāva Deividu līdzi. - Mums palikušas desmit vai piec­padsmit minūtes!

Viņa pieskrēja pie kravas mašīnas un satvēra vadītāja pu­ses durvju rokturi. Diemžēl tās bija slēgtas. Atslēgas droši vien palika Broka bikšu kabatā un nu mirka minerāleļļas tvertnes dibenā.

- Nolādēts! - viņa kliedza. - Nāksies skriet!

- Uz kurieni? Uz kurieni jāskrien?

- Uz staru tuneli! Tur!

Monika jau metās uz priekšu, uz tevatrona gredzenu, sa­vukārt Deivids pieskrēja pie Karenas, kas bija nometusies ce­ļos līdzās Jonam. Deivids neuzdrošinājās viņus atstāt vienus, taču tas, kas varēja notikt kolaiderā, bija vēl biedējošāks.

- Mums jāšķiras, - viņš teica. - Jums ar Jonu jātiek prom pēc iespējas ātrāk. - Viņš norādīja uz ietvi apmēram divsimt jardus uz ziemeļiem. - Ejiet līdz ceļam un griezieties pa krei­si. Ja redzat sargus vai policiju, pasakiet, ka staru tunelī iz­cēlies ugunsgrēks, tāpēc jāatslēdz strāva. Saprati?

Karena palocīja galvu. Deivids apbrīnoja, kā viņa spēj sa­glabāt mieru. Sieviete paspieda Deivida roku un tad pastū­ma viņu staru tuneļa virzienā.

- Ej, Deivid, - viņa teica. - Kamēr vēl nav par vēlu.

Semjons jutās apmulsis. Viņš bija mēģinājis sasaukt Bro- ku pa rāciju, taču tas neatbildēja. Viņš mēģināja vēl tris reizes, taču rācijā bija dzirdami tikai sprakšķi. Bija grūti iedo­māties, ka bruņotu vīru varētu pieveikt saujiņa sasietu gūs­tekņu ar aizbāztām mutēm. Taču tā acīmredzot noticis.

Semjons vēl arvien turēja profesoru Guptu uz grauda, un studenti joprojām sekoja tevatrona darbībai, paklausīgi vir­zīdami protonu un antiprotonu starus, lai tie atbilstu jauna­jām koordinātām. Apmēram desmit minūšu laikā daļiņu stari būs gatavi, un pēc divām paātrinājuma minūtēm sāksies sa­dursmes. Taču, ja Svifts un Reinoldsa tiešām aizbēguši no Broka, iespējams, viņi jau nesas uz staru tuneļa pusi, lai mē­ģinātu pārtraukt eksperimentu. Tagad Semjonam vajadzēja izvēlēties - ķert bēgļus vai palikt vadības telpā.

Dažas sekundes apdomājies, Semjons ar automātu iebak­stīja Guptam galvā un pagrūda viņu uz priekšu. Vecais vīrs bija tā nobijies, ka tik tikko spēja nostāvēt kājās. Pieturot profesoru aiz skausta, Semjons pievērsās studentiem.

- Mēs ar profesoru Guptu novērosim eksperimentu citā telpā ne visai tālu no šejienes. Bet jūs izpildīsiet manas pa­vēles. Ja demonstrācija neizdosies, es nogalināšu jūsu pro­fesoru, turklāt nāve būs tik briesmīga, ka jūs pat iedomā­ties nevarat. Un tad es atgriezīšos un piebeigšu jūs.

Studenti palocīja galvas un atkal pievērsās ekrāniem. Vār­guļi un gļēvuļi - Semjons nešaubījās, ka viņi visu izdarīs, kā likts. Viņš devās vadības telpas dziļumā un atvēra skapi, kurā glabājās staru tuneļa atslēgas. Profesora vājprātīgais mazdēls brīdi neizpratnē paskatījās uz viņiem, taču tad at­kal noliecās pār datorspēli, bet Semjons izvilka Guptu ārā pa durvīm.

Līdz tevatronam bija pusjudze. Deivids un Monika no­skrēja pa bruģēto celiņu vairākus simtus jardu un tad metās pāri dubļainam laukam. Drīz kļuva redzams ar zāli apaugu­šais uzbērums, kas sedza staru tuneli, un zemā izdedžu be­tona bloka ēka ar ķēžu vārtiem durvju vietā. Tuvumā nebi­ja nevienas mašīnas un neviena cilvēka.

Monika norādīja uz ēku.

- Tā ir viena no ieejām tunelī. F-divi ieejas punkts.

- Nolādēts, - Deivids sodījās. - Vārti, iespējams, aizslēg­ti. Kā, pie velna, mēs iekļūsim iekšā?

- Ar ugunsdzēsēju cirvjiem, - Monika atbildēja. - Tie ir pie katras ieejas - gadījumam, ja tunelī sākas avārija. Atceros to kopš pēdējās reizes, kad šeit piedalījos eksperimentā.

- Un vadības paneļus staru pārtraukšanai tu arī atceries?

- Manuālie slēdži ir tunelī, taču Gupta tos, iespējams, at­vienojis. Varu derēt, ka tas bija pirmais, ko viņš izdarīja.

Aizskrējuši līdz izdedžu betona bloku ēkai, viņi ātri vien uzmeklēja ugunsdrošības skapīti - tas atradās pie ārējās sie­nas. Monika izņēma cirvi un devās pie ieejas ēkā. Caur ķēžu vārtiem Deivids saskatīja kāpnes, kas veda tunelī. Viņš sa­tvēra Monikas elkoni.

- Pagaidi! Kā tu izslēgsi paātrinātāju, ja slēdži atvienoti?

Monika pacēla cirvi.

- Ar šo te. Pietiks ar vienu pamatīgu sitienu pa staru cau­ruli.

- Bet, ja stars jau plūst, protoni izsmidzināsies pa visām malām! Tu dabūsi radiācijas lietu!

Viņa drūmi palocīja galvu.

- Tāpēc tev jāpaliek šeit un jāsargā ieeja. Nebūtu prātīgi uzcepties abiem.

Deivids vēl ciešāk satvēra Monikas elkoni.

- Ļauj man! Iekšā iešu es.

Viņa sarauca pieri un paskatījās tā, it kā Deivids tikko butu pateicis kādu muļķību.

- Tas nu gan ir smieklīgi! Tev ir bērns, ģimene. Man ne­viena nav. Rēķins skaidrs. - Viņa izrāva elkoni no Deivida rokas un nostājās vārtu priekšā.

- Nē, pagaidi! Varbūt mēs varam…

Monika pacēla cirvi virs galvas un jau gatavojās pārcirst vārtu slēdzeni, kad viņu ķēra lode. Deivids dzirdēja šāvie­nu un ieraudzīja, ka viņai mazliet virs vidukļa sāk sūkties asinis. Viņa izdvesa pārsteiguma pilnu "oho" un nometa cir­vi. Deivids satvēra viņu aiz pleciem un veikli aizvilka aiz ēkas stūra.

- Jēzus! - viņš kliedza. - Monika!

Viņa sāpēs saviebās un ieķērās Deivida rokās. Viņš no­guldīja sievieti un pacēla viņas kreklu. Lode bija trāpījusi vē­dera kreisajā pusē, bet tās izeja bija redzama labajā. No abām brūcēm plūda asinis.

- Sasodīts! - viņa izdvesa. - Kas notika?

Deivids paskatījās ap stūri. Aptuveni piecdesmit jardu at­tālumā viņš pamanīja pāri Guptas studentu, kas stāvēja, pie­spiedušies citam ēkas stūrim. Lai gan abiem bija mašīnpis­toles, studenti vienkārši stāvēja kā sastinguši - acīmredzot šokēti pēc pirmajām ugunskristībām. Viens no viņiem runā­ja pa rāciju.

Deivids atkal pievērsās Monikai.

- Viņi ir divi, taču pārējie tuvojas, - viņš čukstēja. Notu­pies līdzās, viņš vienu roku paslidināja Monikai zem mugu­ras, bet otru zem ceļiem. - Es tevi aiznesīšu prom no šejie­nes. - Kad Deivids mēģināja Moniku pacelt, viņa iekliedzās. Asinis no brūces sāka plūst vēl straujāk.

- Liec mani zemē, liec mani zemē! - viņa vaidēja. - Tev tas jāizdara pašam. Pusjūdzi uz dienvidiem ir vēl viena ieeja.

- Es nevaru…

- Nav laika strīdēties. Ņem cirvi un ej!

Semjons ieslēdza profesoru Guptu Sadursmju ēkas pielie­kamajā. Ticis prom no vadības telpas, viņš mierīgi, nevie­nam nezinot, varētu nogalināt veco viru, taču nolēma, ka būs labāk, ja profesors piedzīvos eksperimenta rezultātu.

Izgājis no Sadursmju ēkas, Semjons pa rāciju saņēma zi­ņojumu no studentiem, kas patrulēja pie staru tuneļa. Pēc trim minūtēm Semjons jau stāvēja pie F-divi ieejas. Studenti atradās aptuveni desmit metru attālumā no Reinoldsas un nervozi mērķēja uz viņu ar automātiem, lai gan sieviete acīmredzot nebija spējīga pretoties. Viņa gulēja uz muguras asiņu peļķē, taču joprojām bija dzīva.

- Viņa bija viena? - Semjons jautāja. - Vai redzējāt vēl kādu?

Tuklais students papurināja galvu, savukārt tievais nešķi­ta pārliecināts. Viņš noslaucīja sviedrus no pieres un pagrū­da brilles augstāk uz deguna.

- Kad Gerijs izšāva, man liekas, sievieti kads aizvilka aiz stūra. Taču es to cilvēku neredzēju.

Semjons piegāja klāt tuvredzīgajam nejēgam.

- Uz kurieni viņš aizskrēja?

- Nezinu, es neredzēju. Es tūdaļ sazinājos ar jums pa ra­dio, un pa to laiku…

Nospiedis gaili, Semjons apklusināja šo idiotu. Tad pa­griezās uz papēža un izrēķinājās ari ar resno. Šie studenti nekam nederēja. Tātad Svifts ticis brīvībā - iespējams, skrēja uz ieeju tunelī. Taču Semjonam nebija ne jausmas, uz kuru četru jūdžu garā apļa punktu tas devies. Neganti nikns, viņš uzkāpa mirušajam studentam un sadragāja viņa brilles.

Tad ievaidējās ievainotā sieviete. Tas bija aizsmacis, aiz­lauzts: "Deivi-i-i-d!" Acis bija ciet, taču viņa joprojām bija pie samaņas. Iespējams, Semjons nodomāja, viņa zina, kur mek­lēt Sviftu.

Viņš izņēma no maksts savu dunci. Lai sāpes būtu bries­mīgākas, vislabāk sākt ar pirkstiem.

Karena nespēja noticēt tādai veiksmei. Kopā ar Jonu skriedama pa ceļu, ko bija norādījis Deivids, viņa ieraudzīja tuvojamies trīs ugunsdzēsēju mašīnas un sarkanbaltu džipu. Ugunsdzēsēji, sirēnām kaucot, pabrauca garām, bet džips apstājās. Tam uz šofera puses durvīm bija uzraksts "Fermi laboratorijas ugunsdzēsības priekšnieks". Pa logu izliecās vīrs ar patīkamu apaļu seju un noslieci uz plikgalvainību.

- Kā varu jums palīdzēt, kundze?

Karena centās atgūt elpu.

- Ugunsgrēks! Staru tunelī! Jāatslēdz strava!

Ugunsdzēsēju priekšnieks nesatricināmi pasmaidīja.

- Nu, nu, lēnāk! Mēs saņēmām ziņojumu, ka neitrīno de­tektorā aktivizēta ugunsdzēšanas sistēma. Tāpēc nosūtīju turp mašīnas.

- Nē, nē, tas ugunsgrēks jau likvidēts. Jums jādodas uz staru tuneli! Un jāatslēdz strāva, iekams viss nav uzgājis gaisā!

Priekšnieka smaids noplaka. Viņš cieši nopētīja Karenu un Jonu, kas joprojām raudāja.

- Piedodiet, kundze, vai jums ir Fermi laboratorijas ap­meklētāja caurlaide?

- Nē! Mūs šurp atveda ar mašīnu.

- Baidos, ka bez caurlaides jūs nedrīkstat atrasties labo­ratorijas teritorijā. Jums jā…

- Jēziņ! Objektu pārņēmuši teroristi, bet jūs uztraucaties par kaut kādu caurlaidi!

Smaids pazuda pavisam. Priekšnieks nobrauca džipu malā un atvēra durvis.

- Jūs pārkāpjat likumu, kundze. Domāju, ka jums labāk…

Karena sagrāba Jonu aiz rokas un metās prom pa ceļu.

Deivids izskrēja cauri ozolu alejai, kas, jožot gar staru tu­neļa gredzenu, nodrošināja aizsegu. Viņš neatskatījās uz to vietu, kur bija atstājis Moniku. Viņš bija noskrējis jau pusjū­dzi, tātad, visticamāk, vairs nevarēja redzēt ievainoto, taču joprojām baidījās paskatīties pār plecu. Jāizmet no galvas viss, izņemot staru tuneli.

Turēdams rokā cirvi, viņš skrēja uz E-nulle ieeju - uz iz­dedžu bloku ēku, kas līdzinājās tai, pie kuras viņš tikko bija stāvējis. Līdzās ēkai bija novietots masīvs elektromobilis. Iespējams, to izmanto, lai pārvadātu tehniskos darbiniekus vai aprīkojumu no vienas ieejas līdz otrai, taču šorīt neviens vēl nestrādāja. Bija dzirdama tikai putnu čivināšana un klu­sa dūkšana, kas skanēja no kāpnēm, kuras veda uz staru tuneli.

Deivids aši nopētīja vārtus kāpņu galā. Tiem priekša aiz­likta ķēde un slēdzene, taču ķēde bija lēta un neizturīga. Deivids ciešāk sagrāba cirvja kātu - kā beisbola nūju - un pāris reižu pavēcināja. Tad viņš atvēzējās un trieca asmeni pret ķēdes posmiem. Sitiens bija spēcīgs, un viņš gandrīz iz­laida cirvi no rokām, taču ķēde bija pušu.

Atvēris vārtus, Deivids metās lejā pa kāpnēm, taču uz pē­dējā pakāpiena nācās apstāties - ieeju tuneli aizšķērsoja vēl vieni vārti. Starp restēm bija redzama staru caurule - gara, izliekta un sudraboti pelēka, tā vijās apmēram pēdas aug­stumā no tuneļa grīdas. Ari par to viņš bija lasījis žurnālā Scientific American. Lielāko daļu caurules ieskāva superjutī- gie magnēti - kā milzīgas kaklarotas posmiņi; katrs bija div­desmit pēdas garš un pēc formas atgādināja zārku. Magnēti noturēja protonus un antiprotonus taisnā līnijā un virzīja sta­rus tērauda caurules iekšpusē. Bet, nospiežot slēdzi, tie pa­ši magnēti satuvinās starus un izraisīs sadursmi.

Deivids atkal pacēla cirvi, taču otrie vārti bija daudz iz­turīgāki par pirmajiem. Tiem bija divas aizšaujamās bultas. Uzsitot pa tām, cirvis neatstāja pat visniecīgāko iedobi. Viņš mēģināja trāpīt vārtu centrā, taču restes tikai nodžinkstēja. Grūtības sagādāja ari tas, ka gaitenis bija pārāk šaurs - ne­izdevās kārtīgi atvēzēties. Saniknojies Deivids atkal trieca cirvi pret bultām, un šoreiz tam nolidoja piets.

- Nolādēts! - Deivids iekliedzās un uzsita pa vārtiem ar salauzto cirvja kātu. Viņš bija spļāviena attālumā no staru caurules, taču tuvāk netika.

Tā kā neko labāku izdomāt nespēja, viņš joņoja atpakaļ - augšup pa kāpnēm. Iespējams, varētu atrast vēl kādu cirvi, tomēr Deivids saprata, ka liela labuma no tā nebūs. Varbūt tiešām izdotos salauzt vārtus, bet tad tos vajadzētu dauzīt vismaz pusstundu, taču viņam bija tikai dažas minūtes. Iz­nācis ārā, viņš paskatījās apkārt, meklēdams kādu darbarī­ku - atslēgu, metālzāģi, dinamītu. Un tad skatiens pievēr­sās elektromobilim.

Par laimi, to varēja iedarbināt, nospiežot pogu. Deivids ietrausās vadītāja sēdekli un stūrēja uz ieeju tunelī, kas šķi­ta pietiekami plata. Iespiežot pedāli grīdā, braucamā ātrums pieauga līdz divdesmit jūdzēm stundā. Tad viņš izlēca no mašīnas un noskatījās, kā tā slīd lejup pa kāpnēm.

Trieciens bija ārkārtīgi skaļš, un Deivids atguva cerību. Noskrējis pa kāpnēm, viņš ieraudzīja, ka dzeltenais elektro­mobilis balansē uz salauzto vārtu paliekām. Transporta lī­dzekļa priekšdaļa jau bija tunelī, bet aizmugurējā vīdēja ārā pa vārtiem. Aizmugurējie riteņi strauji griezās - mašīnas mo­tors joprojām darbojās, bet gāzes pedālis acīmredzot bija iestrēdzis -, taču Deivids lauzās garām un pa vārtos radu­šos caurumu ierāpās tunelī.

Viņš noslīdēja uz tuneļa grīdas, ko klāja mašīnas priek­šējo lukturu drumslas. Staru caurule izskatījās neskarta. Dažas pēdas tālāk sienā Deivids atrada vadības paneli. Ātri noskaitījis lūgšanu, viņš atvēra paneli un nospieda slē­dzi. Taču nekas nenotika, superjutīgie magnēti turpināja darboties. Gupta bija atvienojis slēdžus - kā jau Monika paredzēja.

Deivids paņēma smagu tērauda stieni, kas bija izlauzts no vārtiem. Citu iespēju viņš neredzēja. Būtu grūti sabojāt kādu superjutigo magnētu - spoles ieskāva biezas tērauda kolon­nas -, bet kolaidera strāvas vadi bija piestiprināti pie tuneļa griestiem neaizsniedzama augstumā. Jāsadauza staru cau­rule - tikai tā varēs izslēgt tevatronu. Tā ir vienīgā iespēja. Jāsit tik spēcīgi, lai parrautu daļiņu plūsmu, kas tad ietriek­tos viņa ķermenī kā triljons sīku šautriņu. Deividam sāka sā­pēt acis. Labi, viņš nosprieda, tas vismaz bus ātri. Viņš iz­berzēja acis un nočukstēja:

- Ardievu, Jona.

Tad viņš pacēla stieni virs galvas. Taču, piegājis pie staru caurules posmā starp diviem magnētiem, viņš pamanīja, ka virs tās ir vēl viena ar diviem melniem burtiem HE. Pa šo cauruli uz magnētiem plūda auksts šķidrais hēlijs. Tieši hē­lijs padarīja magnētus superjutīgus - tas pazemināja titana spoļu temperatūru tiktāl, ka magnēti varēja vadīt elektrību bez jebkādas pretestības. Skatoties uz šo cauruli, Deivids sa­prata, ka ir vēl viens veids, kā apturēt daļiņu starus.

Ciešāk satvēris stieni, viņš nomērķēja uz hēlija cauruli. Va­jadzēja izsist tikai mazu caurumiņu. Saskaroties ar gaisu, hē­lijs pārvērtīsies gāzē un izplūdis ārā; tad magnēti pārkarsīs un tevatrons automātiski izslēgsies. Deivids no visa spēka trieca stieni tieši pa uzrakstu HE. Tunelī atbalsojās spalga džinkstoņa. Caurulē bija parādījusies collu plata iedobe - lie­liski, bet ne pietiekami. Viņš uzsita pa to pašu vietu - iedo­be kļuva platāka un dziļāka. Vēl tikai viens trieciens, viņš nodomāja un pacēla tērauda stieni. Taču kāds to izrāva no rokām un pagrūda viņu prom no staru caurules.

Deivida galva atsitās pret tuneļa betona sienu. Uzbrucē­ju viņš neredzēja, taču, noslīgstot zemē, izdzirdēja pazīsta­mu balsi:

- Sveicināts, doktor Svift! Tava kolēģe Reinoldsa bija vi­sai laipna un izstāstīja, kur tevi meklēt. Vajadzēja nocirst ti­kai divus pirkstiņus.

- Nē, kundze, nekas nenotiek. Laboratorijā sākusies vēl viena jauka dieniņa. Septiņdesmit pieci grādi, un pie debe­sīm ne mākonīša.

Fermi laboratorijas drošības dienesta priekšniekam Ādamam Ronkam bija līksma balss ar Čikāgas akcentu. Klau­soties viņā pa telefonu, Lūsīla iztēlojās šā vīrieša izskatu - drukns sārtvaidzis vidējos gados. Bezbedlgs puisis, kas at­radis darbu, kurā nav īpaši jānopūlas.

- Vai ir kadi ziņojumi par negadījumiem? - Lūsīla jautā­ja. - Kāda pazīme, ka pēdējo stundu laikā noticis kaut kas neparasts?

- Paskatīsimies. - Priekšnieks apklusa un sāka šķirstīt pa­pīrus. - Četros divpadsmit no rīta rietumu vārtu sargs pa­manījis kādu rosīšanos mežā. Izrādījās - lapsa. Sešos divdes­mit astoņās ugunsdzēsēji atsaucās trauksmes signālam neitrīno detektorā.

- Trauksmes signālam?

- Visticamāk, nieki vien. Viņiem tur bija problēmas ar ugunsdzēsības sistēmu. Lāpījuma vietas… - Sarunu pārtrauca sprakšķi. - Atvainojiet, aģente Pārkere. Mani pa rāciju izsauc ugunsdzēsēju priekšnieks.

- Pagaidiet! - Lūsīla iesaucās, taču viņš jau bija pievēr­sies sarunai pa rāciju. Apmēram minūti viņa bungoja ar pirk­stiem pa rakstāmgaldu un pārskatīja Džordža Osmonda mo­bilā telefona sarunu izdrukas. Fermi laboratorija nešķita piemērots teroristu mērķis - tajā neizstrādāja ieročus, ari ra­dioaktīvo materiālu bija ļoti maz. Bet varbūt Osmonda kun­gu interesēja kaut kas cits.

Beidzot Ronka atsāka sarunu ar viņu.

- Piedodiet, kundze. Ugunsdzēsēju priekšniekam bija va­jadzīga mana palīdzība. Tātad - ko jūs…

- Kāpēc viņam bija vajadzīga jūsu palīdzība?

- Viņš notvēra pārkāpējus. Kādu pustraku sievieti ar bēr­nu. Tas notiek biežāk, nekā varētu iedomāties.

Lūsila ciešāk satvēra telefona klausuli. Viņa iedomājās par Svifta bijušo sievu un dēlu, kas pazuda pirms divām dienām.

- Vai sieviete ir apmēram trisdesmit piecus gadus veca un piecas pēdas gara blondine? Ar septiņus gadus vecu zēnu?

- Ei, kā jūs zināt…

- Klausieties uzmanīgi, Ronka! Iespējams, sācies teroris­tu uzbrukums. Jums jānoslēdz laboratorija.

- Oho! Pag, pag. Es nevaru…

- Paklau, es pazīstu FIB Čikāg as filiāles direktoru. Pateik­šu, lai nosūta turp dažus aģentus. Bet jūs nodrošiniet, lai ne­viens netiek ārā no teritorijas!

Profesors Gupta zināja, kur atrodas. Pieliekamais, kurā viņš ieslēgts, bija netālu no kolaidera detektora - Fermi la­boratorijas lielākā dārguma. Atspiedis muguru pret sienu un apsēdies, viņš ieklausījās klusajā ierīces dūkoņā un juta, kā vibrē grīda.

Detektors atgādināja gigantisku riteni - vairāk nekā des­mit metrus augstu un ar staru cauruli vietā, kur vajadzētu būs asij. Protoni un antiprotoni sadursies riteņa centrā - punktā, ko ieskauj koncentriski instrumentu gredzeni: plūs­mas kambari, kalorimetri, daļiņu skaitītāji. Parasti šie instru­menti sekoja dažādu kvarku, mezonu un fotonu trajektori­jām - šīs daļiņas tika izgrūstas sadursmēs. Taču šodien no riteņa centra neizplūdīs neviena daļiņa. Sadursmes radīs cau­rumu mūsu Visumā, lai sterilie neitrīno varētu nonākt pa­pildu dimensijās, un to klātbūtni nevarēs noteikt neviens aparāts uz šīs planētas - līdz brīdim, kad tās gaudodamas atkal nonāks mūsu telplaikā. Gupta bija dzirdējis, kādas ko­ordinātas Semjons nosauc studentiem, tāpēc varēja noteikt atgriešanās punktu. Aptuveni tūkstoš kilometru uz austru­miem. Kaut kur Austrumu krastā.

Profesors pielieca galvu un blenza gridā. Tā bija viņa vai­na. Viņš nebija gribējis kādam nodarīt pāri. Protams, viņš jau no paša sākuma bija zinājis, ka šo to vajadzēs ziedot. Sa­pratis, ka Semjonam nāksies izdarīt spiedienu uz Klainma- nu, Bušē un Makdonaldu, lai izdabūtu no viņiem Einheitliche Feldtheorie. No tā nevarēja izvairīties. Taču, tiklīdz vienādo­jumi bija viņa rokās, Gupta vēlējās iztikt bez vardarbības, kas aptumšotu apvienotās teorijas demonstrāciju. Bet pro­fesors nejutās vainīgs, ka viņa pavēles netiek pienācīgi iz­pildītas. Vainojama cilvēku perversitāte. Krievu algotnis viņu visu laiku maldinājis.

Sēdēdams tumsā, Gupta saklausīja citu troksni - attālu bungošanu. Tā bija RF sistēma, kas ģenerēja oscilējošu ra­dio frekvenču lauku, lai paatrinātu protonus un antiproto- nus. Ikreiz, kad daļiņas virzījās pa gredzenu - piecdesmit tūkstošus reižu sekundē -, RF lauks lika tām paātrināties. Apmēram divās minūtēs protonu un antiprotonu kopas sa­sniegs enerģijas maksimumu, un tad superjutīgie magnēti tās satuvinās. Profesors pacēla galvu un ieklausījās. Telplaika pārraušanas troksni viņš, iespējams, nedzirdēs, taču drīz vien zinās, vai eksperiments izdevies.

Deivids gulēja uz staru tuneļa grīdas. Semjons stāvēja lī­dzās, ar kāju uzkāpis viņa krūtīm, tāpēc bija grūti elpot un piecelties. Mokoties ar reiboni un cīnoties pēc elpas, Deivids satvēra plikgalvja ādas zābaku un centās nocelt no sava krūš­kurvja, taču algotnis tikai stiprāk piespieda ar papēdi. Vien­laikus viņš ar savu mašīnpistoli nomērķēja Deividam pierē, taču neizskatījās, ka gatavojas šaut. Varbūt baidījās, ka riko­šetā lode ietrieksies staru caurulē. Bet varbūt gluži vienkārši ļauni tīksminājās. Kad Semjons iespieda zābaka papēdi Dei­vida krūšu kaulā, superjutlgo magnētu dūkoņa kļuva skaļā­ka un tuneļa grīda sāka vibrēt.

- Dzirdi? - Semjons noprasīja, un viņa sviedriem noplū­dušajā sejā parādījās plats smaids. - Pēdējais paātrinājums. Palikušas divas minūtes.

Deivids locījās, svaidījās un ar dūrēm sita pa Semjona kāju, taču nelietis šķita neizkustināms no vietas. Viņš atgādināja cilvēku, kam patīk mocīt savus upurus. Pēc brīža Deivids sāka zaudēt spēku. Galva pulsēja, no brūcēm sejā plūda asi­nis. Viņš kliedza sāpēs un izmisumā. Tā bija viņa vaina - no sākuma līdz pašām beigām. Viņš bija iedomājies, ka va­rēs bez problēmām iepazīties ar Visa Esošā teoriju, bet nu tika sodīts par šo grēku, par mēģinājumu izzināt Dieva prātu.

Semjons palocīja galvu.

- Sāp, vai ne? Bet pagājušas tikai dažas sekundes. Iedo­mājies, kā būtu, ja nāktos ciest visu mūžu!

Par spīti spiedienam uz krūtīm, Deivids centās ievilkt elpu. Lai arī bezcerīgi, viņš tomēr nolēma cinities.

- Nelietis! - viņš izgrūda. - Pretīgais nelietis!

Algotnis ieķiķinājās.

- Tev neizdosies sabojat manu garastāvokli, doktor Svift. Pirmo reizi piecu gadu laikā es jūtos laimīgs. Esmu izdarījis to, ko būtu gribējuši mani bērni. - Semjons pār plecu paska­tījās uz staru cauruli. - Jā, viņi to būtu gribējuši.

Deivids papurināja galvu.

- Tu esi jucis!

- Varbūt, varbūt. - Viņš pavēra muti un neķītri izbāza mēli. - Taču es to izdarīju! Kā Samsons un filistieši. Es sagā­zīšu viņu māju pīlārus, un tās uzkritis viņiem uz galvas.

Brīvo roku Semjons savilka dūrē. Uz bridi viņš aizgrie­zās no Deivida un paskatījās uz tuneļa sienu.

- Neviens nesmiesies pie mana kapa, - viņš čukstēja.

- Nebūs ne smieklu, ne nožēlas. Nekā, izņemot… - Viņa balss izplēnēja. Dažas reizes samirkšķinājis acis, viņš saspieda virs­deguni. Tad, atguvis domu gājienu, Semjons atkal pievērsās Deividam un iespieda papēdi viņam krūtīs. - Nekā, izņemot klusumu. Pārējais ir klusums.

Deivids juta grūdienu krūtis, taču tas nebija uzbrucēja zā­baks. Viņš cieši vērās algotņa sejā. Tā šķita miegaina. Mute atslāba, acu plakstiņi pagurumā vērās ciet. Tad Deivids pa­skatījās uz hēlija cauruli, ko bija mēģinājis pāršķelt. Cauru­les posms pie abiem melnajiem burtiem joprojām bija ne­skarts, taču dažas pēdas tālāk ta bija saliekusies. Izskatījās, ka savienojumā radusies neliela sūce - ne tik liela, lai pār­karsētu magnētus, taču pietiekama, lai tunelī samazinātos skābekļa daudzums. Tā kā hēlijs bija otrs vieglākais elements, tas vispirms nonāca tuneļa augšdaļā, nevis pie grīdas.

Semjons atkal samirkšķināja acis.

- Ko tu dari? Uz ko tu skaties? - Viņš izstiepa labo roku, un mašīnpistole atradās pēdas attālumā no Deivida pieres.

- Vajadzētu tevi nošaut! Aizsūtīt uz elli!

Algotnis sāka strauji elpot. Viens no skābekļa nepietieka­mības simptomiem. Nākamais bija koordinācijas trūkums. Deivids kā padodamies pacēla rokas. Varbūt visas cerības vēl nebija zaudētas.

- Nē, nešauj! - viņš iesaucās. - Lūdzu, nevajag!

Semjons saknieba lūpas.

- Tu, nožēlojamais zemes tārps! Tu…

Deivids nogaidīja, kamēr Semjons atkal samirkšķina acis. Tad viņš ar labo dūri trieca pa mašīnpistoli, un ierocis izkrita nelietim no rokas. Kad tas nodžinkstēja pret betona gridu, Semjons pārlika svaru no kājas, kas spieda Deivida krūtis, uz otru. Satvēris zābaku abās rokās, Deivids pagrieza to kā korķviļķi, un Semjons nogāzās uz grīdas.

Ierocis, Deivids iedomājās. Tam jābūt manās rokās. Bija palikusi tikai viena minūte. Viņš pietrausās no grīdas, taču palika rāpus, lai nebūtu jāieelpo pārāk daudz hēlija. Pēc da­žām sekundēm viņš apmēram divdesmit pēdu attālumā ieraudzīja mašīnpistoli, kas bija paslīdējusi zem staru cauru­les. Deivids sāka virzīties tuvāk, taču bija gaidījis pārāk ilgi - Semjons sagrāba viņu aiz vidukļa. Algotnis trieca upuri pret sienu un skriešus metās pēc ieroča.

Uz bridi Deividu pārņēma šausmas. Tad viņš pagriezās un sāka skriet pretējā virzienā - atpakaļ uz ieeju tuneli. Dei­vidu vadīja instinkts, viņš domāja tikai par glābšanos, taču vienīgā izeja bija kolaidera izslēgšana. Kamēr Semjons pie- tupās, lai paņemtu ieroci, Deivids kā neprātīgs pētīja vārtu paliekas un meklēja kaut ko pietiekami smagu, lai iedauzītu staru cauruli. Tad viņš pacēla acis un ieraudzīja elektro- mobili. Tas pa pusei atradās tunelī un bīstami šūpojās uz sa­lauztajiem vārtiem, taču motors joprojām darbojās un aiz­mugurējie riteņi griezās.

Nonācis pie elektromobiļa, Deivids aiz muguras izdzir­dēja soļus. Semjons bija dabūjis mašīnpistoli un nu skrēja uz izeju. Taču šaut nesāka - tik lielā attālumā bija jābaidās no rikošeta. Nelietis vilcinājās šaut, un tas deva Deividam lai­ku rīkoties. Ieķēries dzeltenajā braucamajā, viņš rāva no visa spēka, taču aparāts nekustējās. Mašīna bija vismaz četrsimt mārciņu smaga, turklāt iestrēgusi salauzīta tērauda kaudzē. Deivids parāva vēlreiz, taču bez rezultāta. Tā nolāpītā ma­šīna bija pamatīgi iesprūdusi!

Nonācis desmit pēdu attālumā, Semjons pacēla ieroci un nomērķēja. Deivids ieaurojās kā dzīvnieks - tas bija izaici­nājuma sauciens. Algotnis izšāva, taču Deivids pieliecās, lai vēl vienu reizi paraustītu elektromobili, un lodes aizsvilpa virs galvas. Tajā pašā brīdī mašīna padevās un ieslīdēja tu­nelī.

Tiklīdz transporta līdzekļa aizmugurējie riteņi pieskārās grīdai, tas nošņācās kā bullis. Semjons spēji nolaida mašīn­pistoli un brāzās uz priekšu. Viņš metās pie elektromobiļa, sniedzās pēc stūres, taču pēdēja brīdī zābaki paslīdēja uz kādas stikla lauskas. Algotnis nokrita zem riteņiem, kas vir­zījās uz staru caurules pusi.

Deivids lēcienā metās pāri salauztajiem vārtiem un pavē­lās uz sāniem, aiz betona sienas. Uzliesmoja balta gaisma, un atskanēja apdullinošs būkšķis.

Profesors Gupta saklausīja attālu rībienu. Pēc brīža super- jutīgo magnētu dūkšana apsīka. Vēl pēc dažām sekundēm Sadursmju ēkā iestājās klusums. Tevatrons bija izslēgts.

Ierāvies pieliekamā stūri, Gupta dzirdēja savus sirdspuk­stus. Aizvēris acis, viņš iztēlojās viļņotu plātni - to pašu, kas parādījās viņa radītajā simulācijā datorā. No plātnes atrāvās sterili neitrīno, kas kā triljons spoži baltu dzirksteļu sāka pārvietoties starp viļņiem. Tad viņš sabruka un ieslīga tumsā.

Viņu pamodināja studentu izmisīgie kliedzieni. Viņi bija pavisam tuvu un sauca pēc sava profesora. Ar mokām pie­cēlies, Gupta līda uz izeju un ar dūri sāka sist pa pieliekamā durvīm.

Balsis tuvojās.

- Profesor? Vai tas esat jūs?

Kāds uzmeklēja atslēgu un atvēra durvis. Pirmos Gupta ieraudzīja Ričardu Čenu un Skotu Krinski - abi iesteidzās pieliekamajā un notupās viņam līdzās. Parādījās ari pārējie, kas spiedās šaurajā telpā. Guptam bija izkaltusi mute, viņš tik tikko spēja parunāt.

- Ričard, - viņš izgrūda, - kas notika?

Ričardam pār vaigiem ritēja asaras.

- Profesor! - students šņukstēja, - mēs jau domājām, ka esat miris! - Un viņš kā bērns apvija rokas Guptas kaklam.

Profesors atrāvās.

- Kas notika? - viņš atkārtoja, šoreiz daudz skaļāk.

Skots spēra soli uz priekšu. Viņam plecā karājās ierocis.

- Mēs izpildījām Semjona pavēles, taču dažas sekundes pirms trieciena staru tuneļa E-nuIle atzarā kaut kas eksplo­dēja.

- Tātad daļiņu sadursmes nemaz nesākās? Telplaiks ne­tika pārrauts?

- Nē, eksplozija pārrāva staru plūsmu, un tevatrons tika atslēgts.

Guptu pārņēma atvieglojums. Paldies debesīm!

- Pēc tam sākām meklēt jus, - Skots piebilda. - Baidījā­mies, ka Semjons jūs nogalinājis. - Students iekoda apakšlū­pā. - Viņš nogalināja Geriju un Džeremiju. Atradām viņu lī­ķus pie F-divi ieejas tunelī. Es paņēmu viņu automātu.

Gupta paskatījās uz ieroci.

- Kur ir Maikls? - Viņš skatījās garām Skotam un Ričar­dam un meklēja mazdēlu. - Viņš nenāca kopā ar jums?

Studenti nervozi skatījās cits uz citu.

- Nē, - Skots atbildēja. - Kopš iziešanas no vadības tel­pas neesmu viņu redzējis.

Profesors papurināja galvu. Studenti stāvēja apkārt kā bezpalīdzīgi bērni. Viņi bija rīkojušies nodevīgi, bet tagad gaidīja piedošanu un turpmākos rīkojumus. Dusmas deva Guptam jaunus spēkus. Viņš pastiepa roku Skotam.

- Palīdzi piecelties, - viņš pavēlēja. - Un atdod ieroci!

Skots nevilcinādamies palīdzēja profesoram nostāties uz

kājām un pasniedza mašīnpistoli. Izejot no pieliekama, Gupta to piespieda pie sāniem.

- Labi, ejam atpakaļ uz vadības telpu, - viņš paziņoja. - Vispirms atradīsim Maiklu un tad atsāksim eksperimentu.

Ričards samulsis vērās profesorā.

- Taču staru caurule ir pamatīgi sabojāta! Dati liecina, ka nedarbojas vismaz pusducis magnētu.

Gupta atgaiņājās.

- Mēs to varam salabot. Mums ir viss nepieciešamais ap­rīkojums.

Viņš devās uz vienu no Sadursmju ēkas izejām, un studenti noraizējušies sekoja viņam pa pēdām. Būs vajadzīgas vairā­kas stundas, iekams izdosies salabot staru cauruli, taču, ja pa­veiksies, dienas beigās varēs palaist jaunu daļiņu plusmu. Tad viņi novirzīs neitrīno uz iecerēto koordinātu punktu - piecu tūkstošu kilometru augstumā virs Ziemeļamerikas. Un eks­plodējot naksnīgajās debesīs parādīsies brīnišķīgi stari.

Kad viņi bija izgājuši arā, Skots viegli ieķērās profesoram elkoni.

- Ir vēl kāda problēma, profesor, - viņš teica. - Labora­torijas drošības dienests zina, ka mēs esam šeit. Redzējām, ka tris sargi dodas uz vadības telpu.

Gupta turpināja soļot pāri stāvlaukumam uz uzbērumu, kas sedza staru tuneli.

- Vienalga. Mēs sasniegsim savu mērķi! Mes pārveidosim pasauli!

- Taču sargiem ir ieroči! Un drīz parādīsies pārējie!

- Es taču teicu, ka man vienalga. Cilvēce to gaidījusi vai­rāk nekā pusgadsimtu. Einheitliche Feldtheorie vairs netiks slēpta!

Skots vēl ciešāk satvēra Guptas elkoni.

- Profesor, lūdzu, uzklausiet! Mums jātiek no šejienes prom, iekams neesam arestēti!

Profesors nokratīja studenta roku un pacēla automātu, mērķēdams viņam krūtīs. Pārējie studenti apmulsuši apstā­jās. Stulbeņi! Vai tad viņi nesaprot, kas jādara?

- Nošaušu katru, kas stāsies man ceļā! - viņš uzkliedza. - Tagad mani neapturēs nekas uz pasaules!

Skots pacēla rokas, taču neatkāpās. Nē, viņš spēra soli uz priekšu.

- Lūdzu, esiet saprātīgs, profesor. Varbūt pamēģināsim kādu citu reizi, bet tagad mums jā…

Gupta apklusināja strīdnieku, iešaudams viņam tieši sir­di. Tad viņš nošāva Ričardu, kas kāpās atpakaļ. Pārējie, iepletuši acis, stāvēja un nekustējās. Viņiem pat nepietika prāta bēgt! Saniknojies par tādu stulbumu, profesors turpi­nāja šaudīties, mērķēdams te uz vienu, te uz citu studentu. Tie krita cits pēc cita kā marionetes. Gupta izšāva vēl vairā­kas reizes, lai pārliecinātos, ka visi ir beigti. No viņiem tik un tā nebija nekāda labuma. Viņš atgriezīsies viens un izpil­dīs savu misiju.

Profesors gar uzbērumu devās uz Vilsona ēku. Ceļa malā bija novietots melns SUV, no mašīnas izlēca trīs vīri pelēkos uzvalkos. Viņi paslēpās aiz automobiļa, nomērķēja uz pro­fesoru un izkliedza kaut ko nesaprotamu. Kārtējais stul­bums, Gupta domās secināja. Šodien šā labuma netrūka.

Aizkaitināts Gupta pagriezās pret vīriem un pacēla auto­mātu, taču nepaguva nospiest gaili - tajā bridī vienas pisto­les stobra galā parādījās dzeltenīgs uzliesmojums. Gaisā no­svilpa deviņu milimetru lode - tā šāvās spēji kā protons, taču nebūt ne tik ātri. Lode ietriecās Guptam galvā, un uz visām pusēm izšāvās ādas, kaulu un asiņu daļiņas. Un tad profe­sora prāts atbrīvojas no mūsu Visuma un izgaisa skaidrajās debesis.

Pie F-divi ieejas stāvēja neatliekamās palīdzības un uguns­dzēsēju mašīnas. Deivids pielika soli un kliboja uz izdedžu betona bloku ēkas pusi. Pēc sprādziena staru tuneli viņš bija zaudējis samaņu un tagad pat aptuveni nenojauta, cik ilgs laiks pagājis kopš šķiršanās no Monikas. Divdesmit minū­tes? Pusstunda? Viņš atcerējās briesmīgās brūces sievietes vēderā un asiņu straumes. Deivids tomēr cerēja, ka mediķi paguvuši laikā.

Beidzot divdesmit jardu attālumā viņš ieraudzīja uz ze­mes guļošu cilvēku, kas bija apklāts ar palagu. Līdzās stā­vēja divi ugunsdzēsēji pilnā aprīkojumā un skatījās uz līķi. Deivids apstājās; viņam trīcēja kājas. Krūtis sažņaudzās, kad dažas pēdas pa kreisi viņš ieraudzīja otru apklātu līķi. Bet vēl tālāk pa kreisi divi mediķi zilos kombinezonos cēla ma­šīnā nestuves. Deivids pamanīja tumsnēju seju ar skābekļa masku uz mutes.

- Monika! - viņš iekliedzās un metās pie nestuvēm. Viņa bija dzīva!

Trešais mediķis - garš puisis ar melnam ūsām - apturēja Deividu pusceļā.

- Ei, lēnāk, brāl! - puisis teica, satverdams Deividu aiz elkoņa un cieši nopētīdams. - Kas ar tevi noticis?

Deivids norādīja uz nestuvēm. Monikai ap vidu bija ap­tītas marles saites. Apsaitēta bija arī viņas roka.

- Kā viņa jūtas? Vai ar viņu viss būs kārtībā?

- Neuztraucies, mes stabilizējam viņas stāvokli. Viņa zau­dējusi daudz asiņu, taču viss būs kārtība. Un tos pirkstiņus ķirurgi piešūs atpakaļ. - Puisis norūpējies paskatījās uz brū­cēm, kas klāja Deivida pieri. - Izskatās, ka arī tev vajadzīga palīdzība.

Sasprindzinājis visus speķus, Deivids pakāpās atpakaļ un izrāvās no puiša tvēriena. Viņš tik ļoti uztraucās par Moni­ku, ka bija aizmirsis, ko pašam nācies pārciest. Viņš pirms sprādziena bija aizvēlies aiz betona sienas, taču zināja, ka protoni var ģenerēt visdažādākās daļiņas.

- Neaiztieciet mani, - viņš brīdināja. - Es biju staru tu­nelī, tātad, iespējams, esmu apstarots.

Puisim nodrebēja ūsas. Viņš atkāpās un uzsauca vienam no ugunsdzēsējiem, kas stāvēja līdzās līķiem.

- Aleks! Radiācijas mēraparātu, nekavējoties!

Alekss atsteidzās ar Geigera skaitītāju rokā - tā bija liela metāla caurule, kas savienota ar nelielu monitoru. Ja Dei­vids bijis pakļauts daļiņām, kas izplūdušas no staru cauru­les, skaititājs uztvers radiāciju uz viņa drēbēm vai ādas. Ka­mēr ugunsdzēsējs rīkojās ar Geigera skaitītāju, virzīdams to viņam no galvas līdz papēžiem, Deivids aizturēja elpu. Bei­dzot virs pacēla galvu.

- Pilnīgi nekā, - viņš paziņoja. - Radiācijas nav.

Deivids atvieglots iesvilpās. Iespējams, viņš ticis apsta­rots, taču ne nāvējoši. Paldies Dievam par betona aizsegu.

- Vajadzētu kādu aizsūtīt uz E-nulle ieeju, - viņš sacīja ugunsdzēsējam. - Tā tuneļa daļa butu jāapsargā. Arī tur ir viens bojāgājušais. Lai gan no viņa nekas daudz pāri nav pa­licis.

Alekss papurināja galvu.

- Jēziņ! Kas, pie velna, te šorīt notiek? Sitie cits citu ap­šāvuši ar mašīnpistolēm, pustraks pusaudzis plosās kā vāj- prātigs un tuneli, izrādās, ir vēl viens beigtais…

- Pagaidiet! Pusaudzis?

- Jā, stāvlaukumā pie vadības telpas viens puisis visu lai­ku kliedz, svaida mantas mašīnās un… Ei, uz kurieni tu?

Deivids sāka skriet. Kamēr ugunsdzēsēji sauca un mek­lēja rācijas, viņš metās garām izdedžu bloku ēkai. Tas bija pēdējais piedzivojumu posms, pēdējie piecsimt jardi. Tagad viņš bija viens - uz sabrukuma robežas, taču spēka vēl pieti­ka paskriet garām galvenajam inžektoram, antiprotonu avo­tam, paātrinātājam un akumulatoram. Beidzot Deivids no­nāca līdz plašajai ēkai, kurā atradās tevatrona vadības telpa.

Viņš pilnā ātrumā skrēja uz stāvlaukumu, kur bija novie­totas Guptas mašīnas. Vispirms viņš pamanīja, ka abas iz- brauktuves aizšķērso melni automobiļi. Tas viņš iepriecināts ieraudzīja, ka uz vienas mašīnas motora pārsega sēž Kare­na un Jona. Līdzās stāvēja pāris FIB vīru, kas sniedza Jonam brokastmaizi, bet Karenai ūdens glāzi. Šie aģenti izskatījas pavisam mierīgi - kad Deivids tuvojās, neviens neizvilka ieroci. Viens pat pasmaidīja, kad Jona noslīdēja no motora pārsega un iekrita Deivida skavās.

Kad tēvs un dels beidza apkampties, aģenti paveda Dei­vidu sānis un uzsita uz pleca. Tad pienāca komandieris - jautrs sirms kungs ar Dievmātes nozimīti pie žaketes atloka - un paspieda Deividam roku.

- Aģents Koulijs, - viņš sacīja. - Vai ar jums viss kārtībā, doktor Svift?

Deivids piesardzīgi nopētīja sirmo viru. Kāpēc gan viņš ir tik laipns?

- Jā, viss kārtībā.

- Jūsu bijusī sieva izstāstīja, ko jums nācies piedzīvot. Jums ļoti laimējies. - Tagad aģents kļuva nopietns un pie­klusināja balsi. - Diemžēl gandrīz visi pārējie ir miruši. Gan profesors Gupta, gan viņa studenti. Tā bija pamatīga asins­pirts.

- Tātad jūs zināt par Guptu? Un par to, ko viņš gribēja izdarīt?

- Jā, vispārējos vilcienos. Pa ceļam uz šejieni mani nomo­cīja aģente Pārkere. Taču mums joprojām ir daži jautājumi. Mēs ļoti priecātos, ja jūs varētu ierasties mūsu birojā un pa­līdzēt aizpildīt dokumentus. Protams, pēc tam, kad būsiet pabijis mediķu rokās.

Aģents pasmaidīja kā vectētiņš un paspieda Deivida ple­cu. Protams, FI15 joprojām kaut kas bija vajadzīgs. Uzspēlē­tā pieklājība bija tikai kārtējais taktiskais gājiens. Iepriekšē­jie paņēmieni izrādījušies neveiksmīgi, un nu viņi nolēmuši pamēģināt kaut ko jaunu.

Ari Deivids pasmaidīja.

- Labi, norunāts. Taču vispirms es gribētu satikties ar Maiklu.

- Maiklu? Profesora Guptas mazdēlu?

- Jā, gribu pārliecināties, ka ar viņu viss kārtībā. Ziniet, viņš ir autisks.

Aģents Koulijs mirkli apdomājās.

- Protams, varat ar viņu satikties. Taču puisis nav visai runātīgs. Kad mēs viņu atradām, viņš kliedza kā traks, bet nu nesaka ne vārda.

Uzlicis roku Deividam uz pleca, aģents vedināja viņu uz vienu no piegādes mašīnām. Piegājis tuvāk, Deivids ierau­dzīja salauzta datoru aprīkojuma kaudzi, kas šķita izmesta no furgona. FIB aģenti apkārtni bija norobežojuši ar dzelteno policijas lenti, taču neizskatījās, ka te kaut kas būtu labojams. Visi datori, ko Gupta bija izmantojis, lai simulētu telplaika pārrāvumu, bija uzšķērsti, cietie diski izņemti. Pa visu stāv­laukumu bija izmētātas spožas atmiņas disku lauskas.

Maikls stāvēja pie dzeltenās lentes, viņam līdzās - divi aģenti. Puiša rokas bija saslēgtas rokudzelžos uz muguras, taču viņu tas, šķiet, neuztrauca. Skatoties uz atlūzu kaudzi, viņš smaidīja, it kā tā būtu dzimšanas dienas dāvana. Dei­vids nekad nebija redzējis Maiklu tik laimīgu.

Koulijs deva zīmi aģentiem, kas sargāja puisi, un tie at­kāpās.

- Lūk, doktor Svift! Viņš te drusku paplosījās, bet nu ir nomierinājies.

Deivids pārsteigts skatījās uz sadauzītajiem diskiem, mik­roshēmām un korpusiem, kuros pavisam nesen vēl glabājas apvienoto lauku teorija. Viņš saprata, ka pārāk zemu vērtē­jis Maiklu. Lai gan puisis bija kritis par upuri vectēva vēl­mēm, Deivids bija pilnīgi pārliecināts, ka Maikls nekad ne­atklās teoriju FIB vīriem, lai arī kā tie nopūlētos ar nopratināšanu. Galu galā viņš bija Einšteina mazmazmaz- dēls. Gluži tāpat kā Hanss Klainmans nebija atkāpies no sava Herr Doktor dotā solījuma, tā Maikls turēja solījumu, ko bija devis Hansam.

Deivids uzmaidīja puisim un norādīja uz atlūzu kaudzi.

- Maikl, vai tu to izdarīji?

Puisis paliecās uz priekšu un pietuvināja lūpas Deivida au­sij.

- Tā vajadzēja, - viņš čukstēja, - jo tā nebija droša vieta.