PIEKTĀ NODAĻA

Lai ari Lerijs, Plters un pārējie ļoti lūdzās, Deivids attei­cās izkāpt Metučenā. Aizbildinājās, ka sieva viņu nogalinās, ja viņš taisnā ceļā nebrauks uz Ņūbransviku, taču apsolīja kādreiz satikties ar saviem jaunajiem draugiem "Burvīgajā atpūtā". Piedzērušie ballītes dalībnieki skaļi atvadījās no Deivida un, jau stāvēdami uz perona, skandēja:

- Fils! Fils! Fils! Fils!

Deivids parādīja uz augšu paceltus īkšķus un tad pārgu­ris atkrita sēdeklī.

Kad vilciens izbrauca no stacijas, Deivids sāka trīcēt. Gai­sa kondicionētājs, šķiet, pārāk dzesēja nelielo telpu. Viņš sa­krustoja rokas uz krūtīm un sāka berzēt plecus, lai sasildī­tos, taču drebulis nepārgāja. Deivids saprata, kas notiek - viņu pārņēmis pēctraumatiskais stress. Organisms beidzot reaģēja uz briesmīgajiem pēdējo četru stundu notikumiem. Aizvēris acis, viņš vairākas reizes dziļi ievilka elpu. Viss ir kārtībā, viņš sev domās iegalvoja. Tagad tu brauc prom no Ņujorkas. Viss paliks aiz muguras.

Deivids atvēra acis tikai tad, kad vilciens apstājās Ņubransvikas stacijā. Viņš jau bija pārstājis trīcēt un spēja daudz skaidrāk domāt. Un nolēma braukt tālāk lidz Tren- tonai. Tad viņš iekāps Greihoundas autobusā un dosies uz Toronto. Taču, tiklīdz vilciena durvis aizvērās un tas turpi­nāja ceļu rietumu virzienā, Deivids sāka apzināties sava plā­na trūkumus. Ja nu pasažieru personību pārbauda arī auto­ostās? Nevarēja taču paļauties, ka gadīsies vēl kāda vecpuišu ballīte. Un, kad autobuss būs sasniedzis Kanādas robežu, viņu, iespējams, meklēs arī tur. Nē, braukt ar autobusu bija pārāk riskanti - ja vien neizdodas sadabūt viltotu autova­dītāja apliecību. Un kā, pie velna, lai to dabū gatavu?

Pārāk satraukts, lai sēdētu, Deivids sāka soļot pa eju gandrīz tukšajā vilciena vagonā. Tajā bija vēl tikai trīs pasa­žieri - pārītis pusaugu skuķu īsos svārciņos un adītā džem­perī ģērbies vecāks vīrs, kas klusi runāja pa mobilo telefo­nu. Kādu brīdi Deivids apsvēra iespēju piezvanīt Karenai un dēlam, taču saprata - tiklīdz ieslēgs aparātu, tiks nodots sig­nāls uz tuvāko sakaru torni un FIB noskaidros, kur viņš at­rodas. Pats skumjākais bija tas, ka Deivids sāka uztraukties par bijušo sievu. Viņam bija aizdomas, ka vīri pelēkajos uz­valkos vēlēsies iztaujāt Karenu.

Drīz vien konduktors paziņoja:

- Iebraucam Prinstonas dzelzceļa mezglā. Līdz Prinsto- nai var nokļūt pa Prinstonas atzara līniju.

Visu savās vietās nolika trīs reizes atkārtotais vārds "Prin- stona". Deivids uzreiz iedomājās, kas viņam varētu palīdzēt. Viņš šo sievieti nebija saticis divdesmit gadus, taču zināja, ka viņa joprojām dzīvo Prinstonā. Maz ticams, ka FIB gai­dīs savu upuri viņas mājā; lai gan birojs bija pamatīgi inte­resējies par viņa pagātni, Deivids šaubījās, vai tas būs kaut ko uzzinājis par šo sievieti. Un galvenais - viņa bija fiziķe, viena no stīgu teorijas pionierēm. Deivids nojauta, ka tikai fiziķis spēs izskaidrot visu šo notikumu būtību.

Vilciens apstājās, un durvis atvērās. Deivids izgāja uz pe­rona un devās uz atzara līniju, kas veda uz Prinstonas uni­versitāti.

Tūkstoš deviņi simti astoņdesmit devītajā gadā, joprojām būdams fizikas aspirants, Deivids Prinstonā bija apmeklējis stīgu teorijai veltītu konferenci. Tolaik zinātnieku sabiedrī­ba bija aizrāvusies ar šo jauno ideju, jo tā solīja atrisināt senu problēmu. Lai gan Einšteina relativitātes teorija perfekti iz­skaidroja gravitāciju, bet kvantu mehānika - ikvienu daļiņu fizikas niansi, abas teorijas bija matemātiski nesavienojamas. Trīsdesmit gadus Einšteins bija pulējies apvienot abus fizi­kas likumus, lai radītu vienotu, visaptverošu teoriju, kas iz­skaidrotu visus dabas spēkus. Taču visi publicētie Einšteina risinājumi izrādījās kļūdaini, un pēc viņa nāves daudzi fizi­ķi secināja, ka izcilais ģēnijs meklējis nepareizajā virzienā. Vi­sums, viņi apgalvoja, vienkārši ir pārāk sarežģīts, lai to ap­rakstītu vienā vienādojumu ķēdē.

Taču, sākot no divdesmita gadsimta septiņdesmitajiem gadiem, daži fiziķi atdzīvināja apvienotās teorijas ideju, iz­virzot hipotēzi, ka visas fundamentālās daļiņas patiesībā ir sīkas enerģijas stīgas un katra ir mazāka nekā triljonā daļa no milimetra triljonas daļas. Tūkstoš deviņi simti astoņdes­mitajā gadā stīgu teorijas aizstāvji nāca klajā ar paziņojumu, ka viņu modelī stigas vibrē desmit dimensijās, no kurām se­šas ir saritinātas kā caurulītes un ir pārāk mazas, lai būtu redzamas. Teorija bija pārāk neskaidra, nepabeigta un neti­cami smagnēja, taču iesvēla iztēli pētniekiem visa pasaulē. Viena no viņiem bija Monika Reinoldsa - divdesmit četrus gadus veca aspirante Prinstonas universitātes Fizikas fakul­tātē.

Pirmo reizi Deivids viņu ieraudzīja konferences noslēgu­ma sesijā, kas bija noorganizēta Džedvina ēkas lielajā audi­torijā. Monika stāvēja publikas priekšā, gatava sākt daudz- dimensiju telpu prezentāciju. Vispirms Deivids pamanīja, cik viņa gara - galvastiesu garāka par izdēdējušo Fizikas fakul­tātes dekānu, kas iepazīstināja pārējos ar Moniku, nosaucot sievieti par "izcilāko studenti, ar kādu viņam jebkad bijusi laime strādāt kopā". Deivids prātoja, vai tikai vecais vīrs nav iemīlējies savā studentē, kura bija ne tikai gara, bet ari skais­ta. Viņas seja atgādināja kādu antīku grieķu gudrības die­vietes Atēnas portretu, tikai ķiveres vietā Monikai bija ne­skaitāmas smalkas bizītes, savukārt viņas āda bija kafijas liķiera un krēma maisījuma krāsā. Garā kleita no Ganas na­cionālajā aušanas tehnikā darinātā dzelteni sārtā auduma ap pleciem bija saņemta ielocēs; viņas brūnās rokas rotāja vai­rākas zelta aproces. Džedvina ēkas pelēcībā viņa šķita kā mirdzošs elementārdaļiņu stariņš.

Divdesmitā gadsimta astoņdesmitajos gados sievietes fi- ziķes bija liels retums, bet melnādaina stīgu teorijas pētnie­ce - neparasts fenomens. Zinātnieki auditorijā izturējās pret viņu kā pret jebkuru fenomenu - bijīgi un skeptiski. Taču, tiklīdz Monika sāka prezentāciju, viņu pieņēma kā savējo, jo viņa runāja pārējiem saprotamā valodā - grūti uztvera­majā matemātikas mēlē. Piegājusi pie tāfeles, viņa uzrakstīja garu vienādojumu rindu - katrā bija simboli, kas apzīmēja fundamentālus Visuma parametrus: gaismas ātrumu, gravi­tācijas konstanti, elektrona masu, daļiņu mijiedarbības stip­rumu. Un tad ar vieglumu, ko Deivids varēja tikai apskaust, viņa sāka manipulēt ar šiem neskaitāmajiem simboliem tik ilgi, kamēr tie pārvērtās vienā elegantā vienādojumā, kas ap­rakstīja telpas formu apkārt vibrējošai stīgai.

Deivids nespēja izsekot viņas stāstītajam; tolaik viņš jau apzinājās savas matemātiskās spējas, un parasti, sastopoties ar tādiem ģēnijiem kā Monika, viņu pārņēma dusmas un skaudība. Taču viņa tikai turpināja burt simbolus uz tāfeles un mierīgi atbildēt uz kolēģu jautājumiem, un Deivids at­skārta, ka nejūtas sarūgtināts. Viņš bez cīņas padevās Mo­nikas pārspēkam. Kad viņa pabeidza prezentāciju, Deivids pielēca kājās un steidzās iepazities.

Kad Deivids nosauca savu vārdu, Monika izbrīnīta sarau­ca pieri - viņas sejā jautās pārsteigums un prieks.

- Protams, es jūs pazīstu! - viņa iesaucās. - Nesen lasīju darbu, ko jūs izstrādājāt kopā ar Hansu Klainmanu. Relati­vitāte divdimensiju telplaikā, vai ne? Diezgan jauks darbiņš.

Monika paspieda Deivida roku. Viņš jutās apmulsis - ne­spēja noticēt, ka šī sieviete patiešām lasījusi viņa darbu.

- Nekas dižs jau nebija, - Deivids atbildēja. - Nemaz ne­var salīdzināt jūsējo. Prezentācija bija vienkārši lieliska. - Viņš centās izdomāt kādu gudrāku komentāru, taču neveik­smīgi. - Elpu aizraujoša! Tiešām!

- Ak, izbeidziet! - Monika izplūda smieklos - burvīgos, skanīgos smieklos. - Jūs liekat man justies kā filmu zvaig­znei! - Tad, paspērusi soli tuvāk Deividam, uzlika plaukstu viņa apakšdelmam, it kā viņi būtu seni draugi. - Tātad jūs studējat Kolumbijas universitātē, ja? Kā tad fakultātē sokas?

Saruna turpinājās vēl vairākas stundas - vispirms fakul­tātes atpūtas telpā, kur Deivids sastapa vēl dažus Prinsto­nas universitātes aspirantus, pēc tam vietejā restorānā ar no­saukumu "Sarūsējušais kuģis", kur daudzsološie jaunie fiziķi pasūtīja kokteiļus "Margarita" un spriedelēja par relatīvi po­zitīvajām supersimetrijas teorijas pusēm. Pēc dažām glāzēm Deivids atzinās Monikai, ka ne visu sapratis viņas prezen­tācijā, un viņa, pacietīgi izskaidrodama katru matemātisko darbību, labprāt aizpildīja baltos plankumus sarunu biedra zināšanās. Vēl pēc dažām glāzēm Deivids apjautājās, kāpēc Monika sākusi interesēties par fiziku, un viņa izstāstīja, ka tas noticis tēva dēļ - šis cilvēks ieguvis tikai deviņu klašu izglītību, taču allaž nācis klajā ar interesantām teorijām par pasaules kārtību. Ap pusnakti Deivids un Monika bija pali­kuši restorānā pēdējie, bet vienos naktī viņi mīcījās uz di- vāna Monikas nelielajā dzīvoklītī.

Deividam šāda notikumu secība bija diezgan ierasta. Viņš jau sešus mēnešus bija ļāvies uzdzīvei, kas stipri aizēnoja otro gadu aspirantūrā, un, dzerot kopā ar sievieti, viņš al­laž centās viņu iedabūt gultā. Lai gan daudz inteliģentāka un skaistāka par tām, ar kurām Deividam bija izdevies pār­gulēt, Monika uzvedās tāpat kā pārējās - bija impulsīva, vientuļa un centās slēpt, cik nelaimīga jūtas. Šķita, viss vir­zās ierastajās sliedēs, bet tad Monika piecēlās no dīvāna, lai novilktu savu tērpu, kas nokrita viņai pie kājām krāsainā kaudzē, un kaut kas notika. Ieraudzījis viņas kailo augumu, Deivids sāka raudāt. Tas bija tik pēkšņi un negaidīti, ka sā­kumā Deividam šķita - raudātāja ir Monika. Kāpēc viņa raud? - Deivids prātoja. Vai es kaut ko izdarīju nepareizi? Bet nē, viņa neraudāja. Elsas plosīja viņa paša krūtis, asaras ritēja pār viņa paša vaigiem. Deivids steigšus piecēlās un aiz­griezās. Jēziņ, viņš nodomāja, kas, pie velna, ar mani notiek?

Pēc dažām sekundēm viņš sajuta uz pleca Monikas roku.

- Deivid? - viņa čukstēja. - Vai ar tevi viss kārtībā?

Viņš papurināja galvu un izmisīgi centās paslēpt seju.

- Piedod, - Deivids nomurmināja un atkāpās. - Es labāk iešu prom.

Taču Monika viņu nelaida. Viņa apvija rokas vīrieša vi­duklim un pievilka sev klāt.

- Kas notika, mīļumiņ? Man taču tu vari to izstāstīt!

Viņas āda bija maiga un vēsa. Deividu pārņēma savādas izjūtas, un tajā pašā brīdī viņš saprata, kāpēc raud. Salīdzi­nājumā ar Moniku Reinoldsu viņš nebija nekas. Pirms nedē­ļas viņš izkrita eksāmenā, un tas nozīmēja, ka Kolumbijas universitātes Fizikas fakultātes vadība drīz vien palūgs viņu aiziet no aspirantūras. Dzeršana, protams, sekmēja šo izkrišanu - ir visai grūti uztvert kvantu teoriju, ja tevi nepārtraukti moka paģiras -, taču Deivids šaubījās, vai skaidrā prātā rezultāts būtu cits. Ļaunākais bija tas, ka tēvs bija pareģojis šādu iznākumu. Pirms diviem gadiem viņš bija apciemojis veco vīru noplukušas viesnīciņas istabiņā, kur Džons Svifts dzīvoja kopš iznākšanas no cietuma. Un tēvs bija smējies, kad Deivids stāstīja par saviem plāniem kļūt par fiziķi.

- Tu nekad nebūsi zinātnieks, - tēvs bija brīdinājis. - Tu visu salaidīsi dēlī.

Taču Monikai viņš to nespēja atzīt, tāpēc vienkārši atrai­sīja sievietes rokas.

- Piedod, - Deivids atkal noteica, - taču man jāiet prom.

Aizgājis no Monikas dzīvokļa un klīzdams pa tumsā slīg­stošo Prinstonas universitātes pilsētiņu, Deivids joprojām raudāja. Tu esi idiots, viņš čukstēja, nolādēts idiots! Viss ti­kai alkohola dēļ, tās sasodītās dzeršanas dēļ! Tu vairs ne­spēj saprātīgi domāt! Viņš apstājās pie studentu kopmītnes un uz brīdi atslīga pret gotiskās akmens ēkas sienu, lai sa­kopotu domas. Vairs nekādas dzeršanas, viņš sev apzvērē­ja. Tā bija tava pēdējā glāzīte.

Bet, nākamajā dienā nonācis atpakaļ Ņujorkā, viņš vis­pirms devās uz Vestendas tavernu Brodvejā un pasūtīja jack Daniel's viskiju. Viņš vēl nebija pašā dibenā. Tikai pēc diviem mēnešiem, padzīts no Kolumbijas universitātes Fizikas fa­kultātes, viņš bija sasniedzis tādu degradācijas līmeni, kas bija pietiekami šausmīgs, lai liktu uz visiem laikiem atteik­ties no dzeršanas.

Nākamajos gados Deivids sakārtoja savu dzīvi, ieguva doktora grādu vēsturē un laiku pa laikam prātoja par sazi­nāšanos ar Moniku, lai izskaidrotu notikušo. Taču nerīko­jās. Divtūkstoš pirmajā gadā viņš žurnālā Scientific American uzgāja rakstu par Moniku. Viņa joprojām strādāja Prinsto­nas universitātē un joprojām nodevās stīgu teorijai, kas kopš astoņdesmitajiem gadiem izrādījās diezgan uzlabota, taču bija tikpat neskaidra, nepabeigta un smagnēja kā iepriekš. Tagad Monika pētīja varbūtību, ka papildu dimensijas nav savijušās saritinājumos, bet gan atrodas aiz kosmiskās bar­jeras, kur nav mums saskatāmas. Deividu neinteresēja fizi­ka, viņu interesēja biogrāfiskie dati, kas bija minēti raksta pēdējās rindkopās. Izrādījās, ka Monika uzaugusi Anakosti- jā - nabadzīgākajā Vašingtonas rajonā. Viņas māte lietojusi heromu, tēvs nošauts aplaupīšanas mēģinājumā, kad meita bija tikai divus mēnešus veca. To lasot, Deividam sažņau­dzās sirds. Monika taču bija stāstījusi, ka tēvs iedvesmojis viņu kļūt par fiziķi, bet nu izrādījās, ka viņa šo cilvēku vis­pār nav pazinusi.

Vēlreiz par Moniku Deivids iedomājās pēc laulības šķir­šanas un vairākas reizes jau grasījās viņai zvanīt, taču vien­mēr nolika klausuli un tūdaļ atvēra internetā pārlūkpro­grammu, lai ierakstītu viņas vārdu meklētājā un pārlasītu uzrādīto informāciju. Tā viņš uzzināja, ka Monika kļuvusi par profesori, piedalās tērzētavā par Āfrikas vēsturi un Ņu­jorkas maratonu noskrējusi trijās stundās un piecdesmit divās minūtēs - četrdesmit trīs gadus vecai sievietei tas ir vērā ņemams rezultāts. Taču lieliskākais atradums bija Mo­nikas fotogrāfija laikraksta Princeton Packet internetā versijā - viņa stāvēja pie vienkāršas divstāvu ēkas ar milzīgu lieveni.

Deivids uzreiz pazina šo vietu - Merserstrita simt divpa­dsmit, māja, kur Alberts Einšteints nodzīvoja sava mūža pē­dējos divdesmit gadus. Savā testamentā Einšteins bija norā­dījis, ka māju nedrīkst pārvērst par muzeju, tāpēc tā kalpoja par privātu rezidenci profesoriem, kas strādāja Prinstonas Padziļināto pētījumu institūtā. Paraksts zem fotogrāfijas vēs­tīja, ka profesore Reinoldsa nesen pārcēlusies uz šo māju, jo tās iepriekšējais iemītnieks pensionējies.

Uz turieni ari devās Deivids, kad izkāpa no vilciena Prinstonas stacijā. Viņš atkal izgāja cauri tumsā slīgstošajai universitātes pilsētiņai - šoreiz skaidrā prātā, taču tikpat iz­misis kā iepriekšējā reizē, turklāt šaubijās, vai Monika prie­cāsies, viņu ieraugot.

Kad aizsardzības ministrs gāzelēdamies ienāca apsprie­žu telpā, Lūsīla runāja pa telefonu ar saviem aģentiem Tren- tonā. Viņa tā sabijās, ka gandrīz izmeta telefonu no rokas. Ar aizsardzības ministru viņa bija tikusies tikai vienu reizi ceremonijā Baltajā namā, kad tika pasludināta jaunā teroris­ma apkarošanas programma; viņi bija sarokojušies un apmai­nījušies ar dažām pieklājības frāzēm. Bet tagad šis vīrs bija nostājies viņas priekšā - galva kareivīgi pieliekta, sīkās ač­teles aiz brillēm bez ietvara nepatika piemiegtas. Lai gan bija trīs naktī, viņa plānie, sirmie mati bija rūpīgi sasukāti, kakla­saite glīti sasieta nevainojamā Vindzoras mezglā. Viņam aiz muguras stāvēja gaisa spēku ģenerālis, kas nesa ministra portfeli.

- Es tev pārzvanīšu, - Lusīla noteica klausulē un tad pie­cēlās kājās. - Ministra kungs, es…

- Sēdi, Lūsij, sēdi. - Ministrs ar rokas mājienu norādīja uz krēslu. - Iztiksim bez formalitātēm. Es tikai pats savām acīm gribēju pārliecināties, kā veicas izmeklēšana. Gaisa spēki bija pietiekami laipni, lai ar lidmašīnu atvizinātu mani uz Ņujorku.

Lieliski, nosprieda Lūsīla. Kāds taču varēja mani brīdi­nāt!

- Ser, mēs domājām, ka esam noskaidrojuši meklējamās personas atrašanās vietu. Mūsu rīcībā ir informācija, ka viņš tagad atrodas Ņudžersijā, un mēs…

- Ko? - aizsardzības ministrs paliecās uz priekšu un pa­grieza galvu sānis, it kā būtu pakurls ar vienu ausi. - Man šķita, ka esat iespieduši to puisi Manhetenā. Vai tad uz vi­siem tiltiem un tuneļos nebija izlikti posteņi?

Lūsīla nervozi sagrozījās krēslā.

- Diemžēl iznāca vilcināšanās, kamēr sagādājām policijai Deivida Svifta fotogrāfiju. Tiklīdz bijām to izplatījuši, kads virsnieks no Pensilvānijas stacijas ziņoja, ka redzējis aizdo­mās turamo. Viņš teica, ka Svifts apmēram pusdivos naktī iekāpis Ņūdžersijas vilcienā.

- Kā tad viņš tika vilcienā? Vai viņam bija viltoti doku­menti?

- Nē, izskatās, ka aizdomas turamais bijis kopā ar vairā­kiem citiem cilvēkiem, kas steigušies uz vilcienu. Ar kaut kā­diem iereibušiem tēviņiem. Izcēlusies jezga, un virsnieks nav pārbaudījis dokumentus.

Ministrs sarauca pieri. Mutes kreisais kaktiņš savilkās glu­ži vai makšķerāķa formā.

- Nepiedodami. Armijā tādus virsniekus nošauj! Rītaus­mā viņu nošautu paša vienības karavīri!

Lūsīla nezināja, ko lai atbild, tāpēc nolēma ignorēt šo sa­vādo repliku.

- Es tikko runāju ar saviem aģentiem Ņūdžersijā. Viņi de­vās uz Trentonas staciju, taču vilcienā aizdomās turamā ne­bija. Tagad mēs izmeklējam versiju, ka Svifts izkāpis no vil­ciena kopā ar tiem dzērājiem. Virsnieks no Pensilvānijas sta­cijas ziņoja, ka viņi bijuši no Metučenas.

- Neizklausās visai daudzsološi. Kādas vēl ir versijas?

- Esam izvietojuši novērošanas posteņus pie Svifta kolē­ģu mājām. Daži dzivo Ņūdžersijā, un ir pilnigi iespējams, ka palidzlbu viņš meklēs tieši tur. Tāpat esam atveduši uz no­pratināšanu Svifta bijušo sievu. Viņa kopā ar dēlu un drau­gu - vecāku vīru, vārdā Emorijs van Klīvs - ir lejā. Mēs gra- sāmies…

- Pag, kā viņu sauc?

- Emorijs van Klīvs. Advokāts, partneris Mortona Makin- tīra un…

- Jēziņ! - Ministrs pielika roku pie pieres. - Vai tad jūs nezināt, kas viņš tāds ir? Van Klīvs pēdējās vēlēšanās bija viens no lielākajiem ziedotājiem! Viņš prezidenta kampaņai ziedoja divdesmit miljonus dolāru!

Lūsīla sastinga. Dzirdētais viņai nepatika.

- Ser, mēs tikai izpildām FIB direktora pavēles. Viņš lika rūpīgi izmeklēt šo lietu, un tā mēs ari darām.

Saviebies ministrs noņēma brilles un paberzēja virsde- guni.

- Ticiet man, Lūsij, es patiešām vēlos, lai jūs no sirds iz­meklētu šo lietu un mestu cīņā visus spēkus. Šis projekts ir viena no Pentagona prioritātēm. Ja informācija nonāks Irā­nas vai Ziemeļkorejas rokas, sekas var but katastrofālas. - Viņš atkal uzlika brilles un veltīja Lūsilai snaipera skatienu. - Taču pret tādu cilvēku kā Emorijs van Klīvs nedrīkst iz­mantot standarta nopratināšanas metodes. Viņš ir viens no ievērojamākajiem republikāņu ziedotājiem. Kad pagājušajā pavasari prezidents bija ieradies vizītē, viņi kopā spēlēja golfu!

- Un ko jūs iesakāt, ser?

Ministrs pār plecu paskatījās uz ģenerāli. Ne vārda ne­teicis, virs atvēra portfeli, izņēma mapi un pasniedza minis­tram, kas sāka to šķirstīt.

- Te teikts, ka tas Svifts bijis atkarīgais.

- Divdesmit gadu vecumā viņam bijušas problēmas ar dzeršanu, - Lūsīla paskaidroja.

Aizsardzības ministrs paraustīja plecus.

- Dzērājs ir un paliek dzērājs. Mēs varam apgalvot, ka puisis aizrāvies ar kokaīnu un pārdevis to bagātnieku bēr­neļiem, kas studē Kolumbijas universitātē. FIB grasījies viņu arestēt kādā zaņķi Hārlemā, bet viņš kopā ar drauģeļiem ap­steidzis aģentus un nogalinājis pusduci cilvēku. Vai tāda pa­saciņa derēs?

Lūsīla centās izdomāt diplomātisku atbildi.

- Ir dažas problēmas. Pirmkārt, FIB parasti nemēdz…

- Es negribu zināt detaļas. Vienkārši sagudrojiet kaut ko un pavēstiet van Klīvam un tai bijušajai sievai! Varbūt viņi vairs nebūs tik līdzcietīgi pret Sviftu un izstāstīs, kur viņš varētu slēpties. Un to pašu paziņojiet ari medijiem. Tad mēs varēsim sākt meklēšanu visā valstī.

Lūsīla papurināja galvu. Informēt aizsardzības ministru bija viena lieta, bet saņemt no viņa pavēles - pavisam cita. Kāpēc šis tipiņš iedomājies, ka drikst vadīt tiesībsargājošo spēku operāciju?

- Neesmu pārliecināta, ka tā butu pareiza rīcība, - Lūsīla teica. - Varbūt vajadzētu sazināties ar FIB direktoru un…

- Neuztraucieties, direktors piekritīs. Es ar viņu aprunā­šos, tiklīdz būšu atgriezies Vašingtonā. - Ministrs aizvēra mapi un pasniedza ģenerālim, tad pagriezās uz papēža un devās ārā no apspriežu telpas. Ģenerālis viņam sekoja.

Lūsīla sašutusi pielēca kājās.

- Pagaidiet, ministra kungs! Manuprāt, jums vajadzētu vēlreiz visu apdomāt!

Ministrs pat nepagriezās. Viņš vienkārši pacēla roku at­vadu mājienam un gāja ārā pa durvīm.

- Pārdomām nav laika! Karā jādodas ar tādu armiju, kāda tev ir.

Einšteina māju Merserstrītā Deivids jau reiz bija apmeklē­jis - tolaik, kad rakstīja grāmatu "Uz titānu pleciem". Tā kā ēka piederēja fakultātei, publikai tā nebija atvērta, taču Dei­vids bija uzrakstījis īpašu pieprasījumu un izskaidrojis savu vajadzību, tāpēc Padziļināto pētījumu institūts atļāva pusstun­du ilgu apmeklējumu. Pētījumam tas izrādījās nenovērtējams. Atvēlēto laiku Deivids pavadīja kabinetā otrajā stāvā, kurā pēdējos gados strādājis arī Einšteins. Pie trim istabas sienām atradās grāmatplaukti, kas stiepās no griestiem līdz grīdai, ceturtajā bija logs ar skatu uz pagalmu. Skatoties uz rakstām­galdu līdzās logam, Deividu pārņēma savāds reibonis. Viņš iztēlojās, kā pirms pusgadsimta pie tā sakumpis sēdējis Ein­šteins un stundām rakstījis ar tintes pildspalvu, lapu pēc la­pas aizpildot ar telplaika metriku un Riči tenzoriem.

Tagad, tumsā tuvojoties šai mājai, Deivids atskārta, ka pēdējo desmit gadu laikā apkārtne pamatīgi uzposta. Kāds lieveņa priekšā izveidojis puķu dobes un apcirpis mežonī­gās vīnstīgas, kas savulaik vijās apkārt notekcaurulei. Klu­sītēm Deivids kāpa augšup pa lieveņa pakapieniem, nospie­da durvju zvana pogu - zvans izrādījās pārsteidzoši skaļš - un gaidīja. Diemžēl gaisma mājā neiedegās. Pēc pusminūtes viņš pogu nospieda vēlreiz un uzmanīgi ieklausījās, vai mājā neparādīsies kādas dzīvības pazīmes. Nolādēts, Deivids klu­sībā sodījās, varbūt neviena nav mājās. Varbūt Monika ne­dēļas nogali nolēmusi pavadīt citur.

Kļūdams nepacietīgs, Deivids jau grasījās nospiest zvana pogu trešo reizi, taču tad pamanīja kaut ko savādu - durvis nesen pārbūvētas. Aplodas joprojām nebija nokrāsotas, dur­vīs ielikta jauna atslēga, un tās misiņš spoži spīdēja. Šķita, ka meistars strādājis steigā un nevīžīgi - rezultāts bija pil­nīgs pretstats rūpīgi sakoptajai mājai. Domas pārtrauca sau­ciens aiz muguras:

- Ei, tu!

Deivids pagriezās un ieraudzīja, ka lievenim tuvojas baskājains jauneklis kailām krūtīm, ģērbies tikai džinsos, gariem, gaišiem matiem, muskuļotu augumu. Taču Deivida uzmanību saistīja beisbola nūja, ko svešais turēja rokā.

- Jā, jā, es runāju ar tevi! - jauneklis sacīja. - Pie velna, ko tu te dari? Gribi pārliecināties, ka neviena nav mājās?

Deivids atkāpās no durvīm un izpleta rokas, lai svešais redzētu, ka tajās nekā nav.

- Man ļoti- žēl, ka traucēju tik vēlu. Mans vārds ir Dei­vids…

- Žēl? Tu saki - žēl? Pēc minūtes tev, pretekli, būs simt­kārt vairāk žēl!

Nonācis uz augšējā pakāpiena, jauneklis atvēzēja beisbo­la nūju. Tā pāršķēla gaisu tikai dažu collu attālumā no Dei­vida galvas - tik tuvu, ka bija dzirdams spējš švīksts.

- Jēziņ! - Deivids atkāpdamies iesaucās. - Izbeidziet! Esmu savējais!

Jauneklis nerimās.

- Man tu neesi nekāds savējais! Tu esi viens sasodīts na­cists! - Viņš atvēzēja nūju un atkal bija gatavs sitienam.

Domāt nebija laika, tāpēc Deivids paļāvās uz instinktiem. Viņš prata kauties. Tēvs bija iemācījis vienu pamatnoteiku­mu - nebaidies cīnīties negodīgi! Kamēr svešais atvēzējās, Deivids turējās atstatu, bet tad metās uz priekšu un spēra puisim pa kājstarpi. Tas saliecās, bet Deivids trieca ar dūri jauneklim krūtis. Kailā mugura ar troksni atsitās pret lieve­ņa margām. Kamēr svešais cīnījās pēc elpas, Deivids izrāva viņam no rokas nūju. Pēc trim sekundēm kautiņš jau bija bei­dzies.

Deivids pieliecās tuvāk saļimušajam.

- Mēģināsim vēlreiz, - viņš teica. - Man ļoti žēl, ka trau­cēju tik vēlu. Mans vārds ir…

- Nekusties, pretekli!

Deivids pacēla galvu un ieraudzīja Moniku, kas stāvēja durvīs un tēmēja uz viņu ar revolveri. Viņas acis spoži mir­dzēja, bet rokas žņaudza ieroci. Naksnīgajā vējiņā plīvoja ko­ši dzeltens naktskrekls.

- Met zemē nūju un atkāpies no viņa! - Monika nokoman­dēja.

Deivids darīja, kā likts - ļāvis nūjai nokrist uz lieveņa, viņš pakāpās trīs soļus atpakaļ.

- Monika, - viņš ierunājās, - tas esmu es, Deivids. Es…

- Aizveries! - Viņa acīmredzot nepazina vēlīno viesi. - Kīt, ar tevi viss kārtībā?

Jauneklis atbalstījās uz elkoņiem.

- Jā, viss kartībā, - viņš teica, taču joprojām šķita apdullis.

- Monika, tas esmu es, - Deivids atkārtoja. - Deivids Svifts. Mēs satikamies astoņdesmit devītajā, kad tu prezen­tēji savu pētījumu par stīgu teoriju.

- Es teicu, aizveries! - Monika uzkliedza, taču Deivids ma­nīja, ka viņa sākusi apdomāties un sarauc uzacis.

- Deivids Svifts, - viņš atkārtoja. - Es biju aspirants Ko­lumbijas universitātē. Relativitāte divdimensiju telplaikā. At­ceries?

Monika beidzot pazina viņu, taču, kā jau Deivids bija pa­redzējis, nebūt nepriecājās. Drīzāk šķita, ka viņa kļuvusi vēl dusmīgāka. Nolaidusi revolveri un uzlikusi to uz drošinā­tāja, sieviete sarauca pieri.

- Pie velna, kas te notiek? Kāpēc tu pēkšņi parādies nakts vidū? Es tev gandrīz smadzenes izšķaidīju!

- Tu viņu pazīsti, Mo? - Kīts jautāja un mēģināja pietraus- ties kājās.

Monika palocīja galvu.

- Satikāmies aspirantūrā. Nejauši. - Viņa izņēma no re­volvera patronas.

Kaimiņu mājā iedegās gaisma. Nolādēts, Deivids domās sodījās. Ja mēs tūdaļ neapklusīsim, kāds vēl izsauks polici­ju. Viņš veltīja Monikai ludzošu skatienu.

- Paklau, man vajadzīga tava palīdzība. Ja tas nebūtu tik svarīgi, es tevi netraucētu. Vai varam ieiet iekšā un aprunā­ties?

Monika joprojām rauca pieri, bet pēc dažām sekundēm nopūtās.

- Pie velna! Nāc iekšā! Es tik un tā vairs neaizmigšu.

Viņa pieturēja durvis, kamēr Deivids iegāja iekšā. Kīts pa­ņēma savu besibola nūju - Deividam jau šķita, ka viņš atkal atvēzēsies, bet puisis tikai papurināja galvu.

- Ei, vecīt, piedod, - viņš teica. - Likās, ka tu esi kārtē­jais nacistu riebeklis. Viņi nekādi neliek Mo mierā.

- Nacisti? Ko tu ar to gribi teikt?

- Ieiesi mājā, redzēsi!

Deivids iegāja nelielā dzīvojamā istabā ar ķieģeļu kamī­nu vienā pusē un erkera logu otrā. Viņš atcerējās, ka agrāk kamīnam bija glīts koka apšuvums, bet tagad izskatijās, ka to kāds pamatīgi izpostījis ar cirvi. Lakotais plaukts bija vie­nos robos. Ari pats kamīns bija stipri cietis - tam trūka vis­maz ducis ķieģeļu. Sienās caurumus atstājis pamatigs vese­ris, vairākās vietās izlauzti grīdas dēļi. Bet ļaunākais, ka viscaur bija uzzīmētas svastikas - iegrebtas kamīnā, iecirstas grīdas dēļos, uzkrāsotas uz sienām. Pāris milzīgu sarkanu svastiku bija izzīmēts uz griestiem, bet starp tām uzrakstīts: "Nēģerietei vieta Āfrikā!"

- Nevar būt, - Deivids nočukstēja. Viņš pagriezās pret Moniku, kas nolika revolvera patronas uz kamīna malas un skatījās griestos.

- Skūtgalvji, varbūt vidusskolēni, - viņa teica. - Redzēju viņus slaistāmies autobusu pieturā, ģērbušos ādas jakās un Dr. Martens firmas zābakos ar biezām zolēm. Varbūt ierau­dzīja manu fotogrāfiju avīzē un iedomājās, ka pienākusi lie­lā iespēja. Protams, pasaulē slavenāka žīda mājā dzīvo nē­ģeru kuce… Kur vēl labāku iemeslu!

Deivids saviebās.

- Kad tas notika?

- Pagājušajās brīvdienās, kad biju aizbraukusi pie drau­giem uz Bostonu. Tie riebekļi rīkojušies patiešām gudri. No­gaidījuši, kad neviena nav mājās, un uzlauzuši durvis. Ār­pusē neko nav darījuši, jo zinājuši, ka viņus kāds var pamanīt.

Deivids iedomājās par kabinetu otrajā stāvā.

- Vai augšā ari visu izdemolējuši?

- Jā, gandrīz visu māju. Pat zālienu pagalmā. Par laimi, virtuvei likuši mieru, ari mēbeles nav stipri bojātas. - Viņa norādīja uz melno ādas dīvānu, hromēto kafijas galdiņu un koši sarkanu Barselonas krēslu. Šis lietas nekad nav piede­rējušas Einšteinam.

Kīts, sabāzis īkšķus džinsu kabatās, pārkāpa vienam caurumam grīdā. Tikai tagad Deivids pamanīja, ka viņam uz kreisā pleca ir tetovējums - klaburčūska -, bet sejā jaušama divdesmit gadu veca puiša aizrautība.

- Kad dzirdējām durvju zvanu, iedomājāmies, ka tie at­kal ir tie panki, kas pārliecinās, vai mājā neviena nav. No­spriedām - ja iedegsim gaismu, puišeļi tūdaļ aizbēgs, tāpēc izgāju pa pagalma durvīm, lai pārsteigtu viņus nesagata­votus.

Monika apvija roku Kīta viduklim un atslīga pret tetovē­to plecu.

- Kīts ir ārkārtīgi labs, - viņa teica. - Šonedēļ katru nak­ti palika pie manis.

Kīts atbildes vietā pārlaida roku Monikas gurnam un no­skūpstīja viņas pieri.

- Kas cits man atlika? Tu esi mana labākā kliente. - Jau­neklis, plati smaidīdams, pievērsās Deividam. - Saproti, es remontēju Mo mašīnu. Prinstonas autodarbnīcā. Viņai pie­der viena sasodīti temperamentīga Corvette.

Deivids apmulsis vērās jaunekli. Slavenā stigu teorijas aiz­stāve Monika satiekas ar automehāniķi? Šķita neticami. Taču viņš tūliņ izmeta šo domu no prāta, jo bija citas problēmas risināmas.

- Monika, vai mēs varētu kaut kur apsēsties? Saprotu, ka tev tāpat klājas grūti, taču esmu nonācis briesmīgā nelaimē, un man vajadzētu tikt skaidrībā, kas īsti notiek.

Sieviete sarauca pieri un rūpīgi nopētīja vēlīno viesi - it kā pirmo reizi atskārstu, cik lielā izmisumā viņš nonācis.

- Varam iet virtuvē, - viņa teica. - Arī tur valda nekārtī­ba, bet vismaz to svastiku nav.

Virtuve bija liela un moderna - tā mājai piebūvēta pirms dažiem gadiem šaurā ķēķa vietā, kurā reiz rosījusies Einštei­na otrā sieva Elza. Zem skapīšiem stiepās plata marmora vir­sma, nišā bija novietots galds. Lai ari priekšpilsētas standar­tiem virtuve bija liela, ikvienā brivā stūrītī bija saliktas kastes, grāmatas, lampas un greznumlietiņas, kas pārvieto­tas šurp no pārējām istabām. Monika vedināja Deividu pie galda un noņēma no krēsla grāmatu sainīti.

- Piedod, ka te tāda nekārtība, - viņa teica. - Vajadzēja to visu nest šurp, jo kabinets ir pamatīgi izpostīts.

Deivids palīdzēja novākt galdu un krēslus. Nesdams vie­nu grāmatu sainīti, lai noliktu uz palodzes, viņš virspusē ieraudzīja pazīstamus vākus. "Uz titānu pleciem".

Apsēdusies Monika smagi nopūtās, tad pievērsās Kītam, maigi uzlikusi roku viņam uz ceļa.

- Mīļumiņ, vai uzvārīsi mums kafiju? Nāvīgi gribas iedzert kaut ko siltu!

Kīts papliķēja viņas roku.

- Protama lieta! Kolumbiešu, augstākā labuma, vai ne?

Monika palocīja galvu un tad noskatījās, kā jauneklis pie­iet pie kafijas automāta virtuves otrā galā. Tiklīdz viņš bija drošā attālumā, Monika paliecās tuvāk Deividam.

- Tātad - kas tā par nelaimi?

Dienēdams speciiaza un cīnīdamies pret čečenu nemiernie­kiem, Semjons bija apguvis noderīgu ienaidnieka pamanīšanas tehniku. To varēja rezumēt astoņos vārdos - lai kādu atrastu, tev jāzina, kas viņam vajadzīgs. Čečenu kaujinieks, piemēram, grib nogalināt krievu karavīru, tātad viņš jāmeklē kalnos netālu no militārajām bāzēm. Ļoti vienkārši. Bet ar Deividu Sviftu bija mazliet sarežģitāk - viņu meklēja arī amerikāņi. Pieņemot, ka šim vēstures profesoram piemita veselais saprāts, viņš noteikti turēsies tālāk no sava dzī­vokļa, kabineta Kolumbijas universitātē un visām citam vietām, kur varētu gaidīt FIB. Tāpēc Semjonam atkal nācās improvizēt. Viņš internetā sāka meklēt informāciju par Dei­vida Svifta slēptākajām vēlmēm.

Trijos nakti viņš joprojām sēdēja savā pārmērīgi dārgajā viesnīcas numurā un vērās klēpjdatora ekrānā. Semjons bija mēģinājis ielauzties Kolumbijas universitātes datu bāzē, taču drīz vien nonāca pie lieliska secinājuma - mājaslapas admi­nistrators novēroja fakultātes darbinieku aktivitātes inter­netā, iespējams, tādēļ, lai pārliecinātos, ka viņi darba laikā neizmanto pornogrāfiskās vietnes. Semjons ieķiķinājās - pa- domijai tas patiktu. Labākais bija tas, ka atskaite par aktivi­tātēm nebija šifrēta. Nospiedis dažus taustiņus, viņš lejup- ielādēja visus vietrāžus par lapām, kuras Deivids Svifts pārlūkojis pēdējo deviņu mēnešu laikā.

Klēpjdatora ekrānā parādījās garš saraksts ar internetā mājaslapām. Četri tūkstoši septiņsimt piecdesmit pieci no­saukumi. Pārāk daudz, lai visus pārbaudītu. Taču sarakstu varēja arī saīsināt, apskatot tikai ierakstus Google meklētājā. Tas, ko tu meklē, liecina par tavām vēlmēm, domās nosprie­da Semjons. Google bija jauns logs uz cilvēka dvēseli.

Parādījās tūkstoš simt divdesmit seši ieraksti. Joprojām pārāk daudz, taču tagad varēja uzzināt meklētos vārdus. Viņa klēpjdatorā bija programma, kas tekstā identificē kris­tiešu vārdus. Atlikušo vietrāžu analīze uzrādīja, ka Deivids Svifts šo vārdu ierakstījis simt četrdesmit septiņas reizes. Ta­gad internetā mājaslapu saraksts bija pietiekami īss, lai to varētu pārbaudīt, taču Svifts uzdevumu bija padarījis vēl vienkāršāku. Vairāk nekā vienu reizi parādījās tikai viens vārds. Kopš septembra trīs dažādos datumos Deivids Svifts bija meklējis informāciju par kādu Moniku Reinoldsu. Ieska­tījies šajās lapās pats, Semjons ātri vien saprata, kāpēc.

Viņš piezvanija uz viesnīcas reģistratūru un lūdza pēc pie­cām minūtēm sagatavot viņa mersedesu braukšanai. Sem­jons bija nolēmis braukt uz Ņūdžersiju, lai apmeklētu bavā- riešu žīda pēdējo mājvietu.

***

Deivids dziļi ievilka elpu.

- Hanss Klainmans ir miris, - viņš iesāka. - Nogalināts.

Monika atkrita krēslā kā sitienu saņēmusi. Viņa pavēra

lūpas, it kā samulsumā spētu izdvest tikai: "O!"

- Nogalināts? Kā? Kurš?

- Nezinu. Policija teica, ka tā bijusi laupīšana, taču, ma­nuprāt, noticis kaut kas cits. - Deivids uz mirkli apklusa. Viņa teorija par profesora slepkavu bija pavirši izstrādāta, tāpēc viņš nezināja, kā lai to izklāsta Monikai. - Aprunājos ar Klainmanu slimnīcā mirkli pirms viņa nāves. Un tad sā­kās tas murgs. - Viņš jau grasījās izstāstīt par FIB ēku Brīvī­bas ielā, taču tad pārdomāja. Labāk visu pēc kārtas. Neva­jag sievieti pārbiedēt.

Monika papurināja galvu un skatijās vienā punktā uz no­spodrinātā virtuves galda.

- Augstais Dievs, - viņa čukstēja, - tas ir šausmīgi! Vis­pirms Bušē, tagad Klainmans.

Pirmais vārds Deividam bija pamatīgs trieciens.

- Bušē?

- Jā, Žaks Bušē no Parīzes universitātes. Tu taču viņu pa­zīsti, vai ne?

Deivids viņu pazina ļoti labi. Bušē bija viens no franču fizikas grandiem - izcils zinātnieks, kas palīdzēja uzbūvēt vienu no spēcīgākajiem daļiņu paātrinātājiem Eiropā. Piec­desmito gadu sākumā viņš bija viens no Einšteina asisten­tiem.

- Kas ar viņu notika?

- Šodien institūta direktoram piezvanīja viņa sieva. Tei­ca, ka pagājušajā nedēļā Bušē miris, tāpēc grib viņa vārdā noformēt dāvinājumu. Direktors jutās pārsteigts, jo nekur nebija redzējis nekrologu. Sieva paskaidroja, ka ģimene nav publiskojusi šo informāciju, jo tā bijusi pašnavība. Šķiet, sē­dēdams vannā, pārgriezis vēnas.

Deivids bija intervējis Bušē, kad rakstīja grāmatu "Uz ti­tānu pleciem". Viņi bija paēduši lieliskas vakariņas fiziķa lau­ku mājā Provansā un līdz trijiem nakti spēlējuši kārtis. Bušē bija gudrs, jocīgs, bezrūpīgs cilvēks.

- Viņš bija slims? Un tāpēc izdarīja pašnāvību?

- Par to direktors neko neteica. Taču pieminēja, ka sie­vas vārdi izklausījušies ļoti savādi. Šķiet, viņa joprojām ne­spēj tam noticēt.

Deivida prāts sāka drudžaini darboties. Vispirms Bušē, tagad - Klainmans. Nedēļas laikā viens pēc otra nomiruši divi Einšteina asistenti. Protams, abi bija cienījamā vecumā - aptuveni astoņdesmit gadi. Agri vai vēlu tādi nomirst. Bet ne jau šādi.

- Vai tev ir dators? - Deivids jautāja. - šis tas jāapskatās internetā.

Monika samulsusi norādīja uz melnu klēpjdatoru līdzās kastei uz marmora virsmas.

- Tam ir bezvadu pieslēgums. Ko tu gribi sameklēt?

Deivids nolika klēpjdatoru uz galda, ieslēdza un atvēra

Google programmu.

- Amilu Guptu, - viņš atbildēja, ierakstot šo vārdu mek­lētājā. - Ari viņš piecdesmitajos gados strādāja kopā ar Ein- šteinu.

Jau pēc sekundes ekrānā parādījās meklējumu rezultāti. Lielākoties tika rakstīts par Guptas darbu Kārnegi univer­sitātes Robotikas institūtā. Divdesmitā gadsimta astoņdes­mitajos gados - pēc tam, kad viņš trīsdesmit gadus bija nodarbojies ar zinātni, - Gupta pēkšņi pameta fizikas pasauli un sāka strādāt kādā programmnodrošinājumu firmā. Desmit gadu laikā viņš nopelnīja vairākus simtus miljonu do- laru. Viņš kļuva par filantropu, kas ziedo naudu dažādiem netradicionāliem pētniecības projektiem, taču visvairāk viņu interesēja mākslīgais intelekts. Piecdesmit miljonus dolāru viņš piešķīra Robotikas institūtam un pēc dažiem gadiem kļuva par tā direktoru. Kad Deivids intervēja Guptu, bija stipri jānopūlas, lai uzturētu sarunu par Einšteinu, jo Gupta vēlējās runāt tikai un vienīgi par robotiem.

Pārskatījis vismaz simts mājaslapu, Deivids beidzot pār­liecinājās, ka par Guptu nekādu briesmīgu ziņu nav. Taču tas nenomierināja. Iespējams, viņš jau bija miris, tikai neviens vēl nav atradis līķi.

Kamēr Deivids vērās klēpjdatora ekrānā, pie galda pie­nāca Kīts, katrā rokā turēdams pa kafijas krūzei. Vienu viņš pasniedza Deividam.

- Lūdzu, - Kīts teica. - Vēlies arī pienu un cukuru?

Deivids pateicīgi paņēma krūzi. Viņa prāts vai kliedza al­kās pēc kofeīna.

- Nē, nē, pietiks ar melnu. Paldies.

Otru krūzi Kīts pasniedza Monikai.

- Paklau, Mo, es iešu augšā. Astoņos no rīta man jau jā­būt darbnīcā. - Viņš uzlika roku Monikas plecam un palie­cās uz priekšu tā, ka abu sejas teju saskārās. - Ar tevi viss būs kārtībā?

Monika paspieda viņa roku un pasmaidīja.

- Jā, viss būs kārtībā. Atpūties, mīļumiņ. - Viņa noskūpstīja Kītu uz vaiga un, kad puisis jau gāja prom, uzšāva pa dibenu.

Malkodams kafiju, Deivids pētīja Monikas seju. Bija skaidri redzams, kā viņa jūtas. Neapšaubāmi, viņa bija aiz­rāvusies ar šo puisi. Lai arī Monika bija divdesmit gadus ve­cāka par savu draudziņu, patlaban abi šķita vienaudži. Kopš pēdējās Deivida vizītes pie Monikas - tajā nelielajā aspiran­tes dzīvoklītī - viņas seja tikpat kā nebija mainījusies.

Pēc mirkļa Monika pamanīja šo pētījošo skatienu. Samul­sis Deivids pielika krūzi pie lūpām un applaucēdamies iz­dzēra pusi kafijas. Tad viņš krūzi nolika uz galda un atkal pievērsās klēpjdatoram. Bija jāpārbauda vēl viens cilvēks, un viņš meklētājā ierakstīja Elestēra Makdonalda vārdu.

Makdonalds bija viens no neveiksmīgākajiem Einšteina asistentiem. Tūkstoš deviņsimt piecdesmit astotajā gadā viņš pārcieta nervu sabrukumu, tāpēc bija jāpamet Padziļināto pē­tījumu institūts. Viņš atgriezās pie ģimenes Skotijā, taču pil­nībā tā arī neatveseļojās. Makdonalda uzvedība kļuva pavi­sam dīvaina - Glazgovas ielās viņš mēdza kliegt uz garāmgājējiem, bet pēc dažiem gadiem uzbruka policistam, tāpēc tika ievietots pansionātā. Deivids viņu tur apmeklēja tūkstoš deviņsimt deviņdesmit piektajā gadā; atņēmis svei­cienu un piekritis intervijai, Makdonalds tomēr neatbildēja ne uz vienu jautājumu par strādāšanu kopā ar Einšteinu. Viņš vienkārši sēdēja un skatījās taisni uz priekšu.

Ekrānā parādījās garš saraksts, taču tā bija informācija par dažādiem cilvēkiem - skotu folkmūziķi Elestēru Makdonal- du, austrāliešu politiķi Elestēru Makdonaldu un citiem. Bet no fiziķa Elestēra Makdonalda ne miņas.

Monika piecēlās un paskatījās Deividam pār plecu.

- Elestērs Makdonalds? Kas viņš ir?

- Vēl viens Einšteina asistents. Viņš sen izkritis no apri­tes, tāpēc informāciju atrast grūti.

Monika palocīja galvu.

- Jā, viņš pieminēts tavā grāmatā. Tas, kurš sajuka prātā, ja?

Deividu pārņēma prieks. Monika "Uz titānu pleciem" bija lasijusi ļoti rūpīgi. Viņš piegāja pie loga, paņēma savu grāma­tu un atvēra nodaļu par Makdonaldu. Uzmeklējis pansionā­ta nosaukumu - "Holirūdas pansionāts garīgi slimajiem" -, Deivids noliecās pie klēpjdatora un ierakstīja to meklētājā blakus Elestēra Makdonalda vārdam.

Parādījās tikai viens ieraksts. Deivids noklikšķināja uz mājaslapas adreses, un jau nākamajā mirkli ekrānā parādī­jās laikraksta Glasgoiv Herald internetā versija, kas radīta tre­šajā jūnijā, tātad pirms deviņām dienām.

Izmeklēšana Holiūdā

Skotijas Veselības departaments šodien pazi­ņojis, ka ierosināta izmeklēšana par nelaimes ga­dījumu Holirūdas pansionātā garīgi slimajiem, kā rezultātā iestājusies nāve. Viens no iemītniekiem - astoņdesmit vienu gadu vecais Elestērs Makdo­nalds - agrā pirmdienas rītā atrasts miris hidro­terapijas telpā. Departamenta pārstāvji apgalvo, ka Makdonalds noslīcis vienā no terapijas basei­niem pēc tam, kad naktī izgājis no savas istabas. Departaments vēlas noskaidrot, vai nakts dežu­rantu rīcībā nav konstatējamas kļūdas, kas nove­dušas pie nelaimes gadījuma.

Skatoties ekrānā, Deivids nodrebēja. Makdonalds noslī­cis baseinā, Bušē pārgriezis vēnas savā vannā. Un tad viņš atcerējās detektīva Rodrigesa vārdus Svētā Lūkas slimnīcā - Klainmans atrasts savā vannas istabā. Tātad visus trīs ve­cos fiziķus vienoja ne tikai darbs kopā ar Einšteinu, bet ari nāve. Nelieši, kas bija spīdzinājuši Klainmanu, nogalinājuši arī Makdonaldu un Bušē, radot iespaidu, ka tas bijis nelai­mes gadījums vai pašnāvība. Bet motīvs? Kāds bija motīvs? Vienīgais pavediens bija Klainmana pēdējie vārdi - Einheit- liche Feldtheorie. Pasauļu sagrāvējs.

Monika piespiedās Deividam tuvāk, lai varētu izlasīt rak­stu. Viņas elpa kļuva straujāka.

- Nolādēts! - viņa nočukstēja. - Ļoti savādi.

Deivids pagriezās un saskatījās ar sievieti. Bija pienācis laiks izklāstīt savu hipotēzi.

- Ko tu zini par Einšteina pierakstiem par apvienoto lau­ku teoriju?

- Par ko? - Monika soli atkāpās. - Einšteina teoriju? Kāda tai…

- Vienkārši paklausies! Es runāju par viņa mēģinājumiem radīt tādu vienādojumu, kas aptvertu gravitāciju un elek­tromagnētismu. Atceries viņa pierakstus par piecdimensi- ju saritinājumiem un Rīmana ģeometriju? Vai tev tie ir pa­zīstami?

Monika paraustīja plecus.

- Ne īpaši. Tiem ir tikai vēsturiska vērtība. Ar stīgu teo­riju tiem nav nekā kopīga.

Deivids sarauca pieri. Viņš bija cerējis - iespējams, muļ­ķīgi -, ka Monika šo tēmu pārzinās kā savus piecus pirkstus un tāpēc palīdzēs atšķetināt daudzās mīklas.

- Kā tu uzdrošinies tā teikt? Saistība ar stīgu teoriju no­teikti ir! Kā tad Einšteina darbs kopā ar Kalucu*? Viņi pir­mie postulēja piektās dimensijas eksistenci! Un tu visu savu darba mūžu esi veltījusi, pētot papildu dimensijas!

Monika papurināja galvu. Viņas sejā bija tāda izteiksme kā pacietīgam profesoram, kas neaptēstam pirmkursniekam pūlas ieskaidrot pašus zinātnes pamatus.

- Einšteins centās izstrādāt klasisku teoriju. Teoriju ar striktiem cēloņiem un sekām, bez mistiskiem kvantu mainī­gajiem. Bet stīgu teorija atvasināta no kvantu mehānikas. Tā

* Kaluca - Teodors Francs Eduards Kaluca (1885-1954), vācu matemāti­ķis un fiziķis.

ir kvantu teorija, kas ietver gravitāciju un ir pilnīgi atšķirī­ga no Einšteina darbiem.

- Bet vēlākajos darbos viņš pievērsās jaunai pieejai, - Dei­vids strīdējās pretī. - Viņš mēģināja integrēt kvantu mehā­niku daudz vispārīgākā teorijā. Kvantu teorija tad butu pla­šākas teorijas īpašais gadījums.

Monika nepiekrītot pavēcināja ar roku.

- Zinu, zinu. Bet ar ko tas viss beidzās? Neviens no viņa risinājumiem neapstiprinājās. Viņa pēdējie darbi bija pilnīgas muļķības.

Deividam kļuva karsti. Viņam nepatika Monikas balss to­nis. Iespējams, viņš nebija tāds matemātikas ģēnijs, taču šo­reiz nešaubījās, ka viņam taisnība.

- Einšteins atklāja pareizo risinājumu. Taču nepublicēja.

Monika pielieca galvu un izbrīnīta raudzījās sarunu bied­rā. Viņas lūpu kaktiņi mazliet paliecās uz augšu.

- Tiešām? Vai tev kāds atsūtījis sen zudušu manuskriptu?

- Nē, Klainmans pirms nāves pastāstīja. Viņš teica: "Herr Doktor bija taisnība." Tieši tādiem vārdiem. Un tāpēc viņu nogalināja. Tāpēc nogalināti viņi visi.

Monika saklausīja Deivida balsī neatlaidību un savilka no­pietnu sejas izteiksmi.

- Paklau, Deivid, es saprotu, ka esi satraucies, bet tas, ko tu stāsti, nav iespējams. Einšteins pilnīgi noteikti nav for­mulējis apvienoto teoriju. Viņš zināja par gravitāciju un elek­tromagnētismu. Taču lidz pat sešdesmitajiem gadiem fiziķi nebija pietiekami izpētījuši daļiņu vājo mijiedarbību, bet par stipro mijiedarbību uzzināja vēl pēc desmit gadiem. Kā Ein­šteins varēja atklāt Visa Esošā teoriju, ja viņam nebija izpro­tamas divas no četrām fundamentālajām mijiedarbībām? Tik­pat labi varētu likt mozaīku, ja puses tās gabaliņu trūkst!

Deivids uz brīdi iegrima domās.

- Taču viņam nebija jāzina pilnīgi viss, lai radītu vispārī­gu teoriju. Tā drīzāk ir krustvārdu mikla, ne mozaika. Ja vien tavā rīcība ir pietiekami daudz izejas datu, tu vari ra­dīt vispārējas aprises, bet tukšos laukumus aizpildīt vēlāk.

Monika nešķita pārliecināta - izteiksme sievietes sejā ap­liecināja, ka, viņasprāt, ideja ir absurda.

- Pieņemsim. Bet, ja reiz viņš atklaja pareizo risinājumu, kāpēc to nepublicēja? Tas taču bija viņa mūža sapnis!

Deivids palocīja galvu.

- Bija gan. Taču tas notika tikai dažus gadus pēc Hirosi- mas. Lai arī Einšteins nepiedalījās atombumbas radīšanā, to­mēr saprata, ka viņa vienādojums bija norādījis īsto ceļu. E=mc2 - milzīga enerģija, ko rada niecīgs urāna daudzums. Un šī apziņa mocīja Einšteinu. Reiz viņš teica: "Ja būtu zi­nājis, ka viņi to izdarīs, es butu kļuvis par kurpnieku."

- Jā, jā, esmu to dzirdējusi.

- Bet tu padomā! Vai, atklajot apvienoto teoriju, Einšteins neuztrauktos, ka atkal notiktu tas pats? Viņš saprata, ka jā­novērtē sekas, kādas varētu būt šim atklājumam. Un, ma­nuprāt, viņš paredzēja, ka teoriju var izmantot militāriem mērķiem. Iespējams, lai radītu kaut ko vēl briesmīgāku par atombumbu.

- Ko tu ar to gribi teikt? Kas var būt vēl briesmīgāks?

Deivids papurināja galvu. Šī bija viņa versijas vājākā daļa.

Deividam nebija ne jausmas, kas ir Einheitliche Feldtheorie, bet vēl mazāk viņš saprata, kādas tai varētu būt sekas.

- Nezinu, bet tam jābūt kaut kam šausmīgam. Un tieši tāpēc Einšteins nolēmis nepublicēt savu teoriju. Taču viņš nespēja ari to aizmirst. Viņš ticēja, ka fizika atklāj Dieva darbus. Viņš ne­spēja vienkārši izdzēst teoriju un izlikties, ka tā nekad nav ek­sistējusi. Un uzticēja to saviem asistentiem. Iespējams, katram atklājis daļu teorijas un piekodinājis turēt slepenībā.

- Un kāds no tā labums? Ja jau teorija bija tik briesmīga, ari asistenti nedrīkstēja to publicēt.

- Viņš domāja par nākotni. Einšteins bija neglābjams op­timists. Viņš tiešām uzskatīja, ka pēc dažiem gadiem ameri­kāņi un krievi noliks ieročus un izveidos pasaules valdību. Tad karš tiks pasludināts ārpus likuma un visi dzīvos mie­rā. Tatad asistentiem vienkārši jānogaida, līdz pienāks ši diena, un tad jāizklāsta teorija. - Pēkšņi Deividam sāka sā­pēt acis. - Bet viņiem nācās gaidīt visu mūžu.

Monika veltīja Deividam līdzjūtīgu skatienu, taču bija skaidrs, ka nav noticējusi nevienam viņa vārdam.

- Neparasta hipotēze, Deivid. Un neparastām hipotēzēm vajadzīgi neparasti pierādījumi.

Deivids saņēmās.

- Klainmans slimnīcā nosauca man vairākus ciparus. Tei­ca, ka šo atslēgu viņam uzticējis Einšteins, bet viņš to no­dod tālāk man.

- Diez vai tas ir…

- Nē, tas nav pierādījums. Pierādījums ir tas, kas notika pēc tam.

Tad Deivids izstāstīja par nopratināšanu FIB ēkā un vē­lāko slaktiņu. Sākumā Monika vienkārši klausījās, nespēda­ma noticēt dzirdētajam, bet brīdī, kad Deivids stāstīja par to, kā pazuda gaisma un gaiteņos atbalsojās šāvieni, viņa ne­apzināti ieķērās sava naktskrekla malā un savilka pirkstus dūrē. Kad stāsts bija galā, Monika šķita tikpat pārbijusies kā viņš, kad no stāvlaukuma izskrēja uz Brīvības ielas. Viņa ieķērās Deividam plecā.

- Ak, - viņa nočukstēja. - Kas bija tie uzbrucēji? Teroristi?

- Nezinu, neredzēju. Redzēju tikai beigtus FIB aģentus. Taču varu saderēt, ka tie ir tie paši nelieši, kas nogalināja Klainmanu, Bušē un Makdonaldu.

- Kā tu vari to zināt? Varbūt viņus nogalināja FIB. Izska­tās, ka valdība un teroristi meklē vienu un to pašu.

Deivids papurināja galvu.

- Nē, FIB būtu aizveduši viņus uz nopratināšanu. Manu­prāt, teroristi par apvienoto teoriju uzzinājuši pirmie. Var­būt Klainmans, Bušē vai Makdonalds kaut ko izpļāpājuši. Teroristi viņus atrada un spīdzināja, lai izdabūtu informāci­ju. Kad tapa zināms, ka zinātnieki nogalināti, Amerikas iz­lūkdienests saprata, ka noticis kaut kas nopietns. Tāpēc FIB aģenti tik veikli parādījās slimnīcā. Iespējams, viņi izsekoja Klainmanu.

Deivids bija sācis runāt arvien skaļāk, pēdējie vārdi spēji atbalsojās virtuves sienās. Apķēries viņš paskatījās uz Mo­niku, lai redzētu viņas reakciju. Sieviete vairs neizskatījās tik skeptiska, taču arī pārliecības viņas sejā nebija. Viņa atlaida vīrieša plecu un atkal ielūkojās savā klēpjdatorā, kurā bija parādījies ekrāna saudzētājs - rotējoša Kalabi-Jau saritinā- juma attēls.

- Izklausās neloģiski, - Monika teica. - Iespējams, tev tais­nība par to slepkavošanu, varbūt teroristi tiešām nonāvēju­ši Klainmanu un pārējos, jo viņi piedalījušies kāda slepena projekta izstrādē. Taču es nespēju noticēt, ka tas projekts bi­jis apvienoto lauku teorija, ko Einšteina asistenti slēpuši piecdesmit gadus. Tam ir gaužām grūti noticēt!

Deivids atkal palocīja galvu. Viņš spēja saprast šīs izjū­tas. Tā nebija vienkārša priekšrokas došana kvantu teorijai, nevis klasiskajām. Uz speles bija likts viss viņas mūža darbs. Deivids taču apgalvoja, ka nekam, ko viņa ar kolēģiem sa­sniegusi stigu teorijā divu gadu desmitu garumā - rūpīga­jam darbam, sūri grūti gūtajiem panākumiem un spožajiem atklājumiem -, nekam nav bijis būtiskas nozīmes. Balva par viņu darbu - Visa Esošā teorija - pieder zinātniekam, kas nomiris, pirms viņi visi dzimuši. Šādu variantu, maigi sakot, bija grūti pieņemt.

Deivids novērsās - bija jāizdomā, kā pārliecināt Moniku. Viņam bija neparasta hipotēze, taču trūka neparastu pierā­dījumu. Viņa rīcībā nebija pat parastu pierādījumu. Bet, ska­toties virtuves kailajās sienās, viņam prātā iešāvās jauna doma. Ne visai patīkama; patiesību sakot, tik pretīga, ka sirds sāka neprātīgi dauzīties. Taču tas bija pierādījums.

- Paskaties apkart, - Deivids teica, atkal pievērsies Mo­nikai un rādīdams uz sienām un skapīšiem. - Paskaties uz šo virtuvi! Tā nav izdemolēta, nav neviena uzraksta. Nevie­nas svastikas.

Monika neizpratnē raudzījās uz sarunu biedru.

- Jā? Un tad?

- Kāpēc Ņūdžersijas skūtgalvji izdemolējuši pilnīgi visu māju, bet virtuvi likuši mierā? Vai tas nešķiet mazliet savādi?

- Bet kas tam kopīgs…

- Tie nebija nekādi skūtgalvji, Monika. Kāds sagrāvis šo māju, jo meklējis Einšteina piezīmes. Meklējis tās zem grī­das dēļiem, izrakņājis pagalmu un izdauzījis caurumus sie­nās. Un visur sazīmējis svastikas, lai izskatītos pēc vanda- lisma akta. Taču virtuvi likuši mierā, jo tā piebūvēta krietni pēc Einšteina nāves, tātad tajā zinātnieks neko nebūtu va­rējis paslēpt. Un tā paša iemesla dēļ viņi nav aiztikuši arī tavas mēbeles.

Monika aizlika roku priekšā mutei. Garie, slaidie pirksti pieskārās lūpām.

- Ja atļauts minēt, - Deivids turpināja, - es teiktu, ka te pastrādājis FIB. Teroristi negaidītu tavu aizbraukšanu. Viņi gluži vienkārši tevi nogalinātu, kamēr tu guli. Tāpat es gri­bētu teikt, ka viņi tas piezīmes nav atraduši. Einšteins bija daudz gudrāks. Viņš neko nepierakstīja.

Lai arī lielāko daļu Monikas sejas aizklāja roka, Deivids tomēr pamanīja sejas izteiksmi. Vispirms acis iepletās - aiz bailēm un pārsteiguma bet jau pēc dažām sekundēm tās samiedzās un starp uzacīm parādījās dziļa vertikāla rieva. Viņa bija pārskaitusies - nikna. Neonacistu skūtgalvji bija ne­lieši, bet ko teikt par federālajiem aģentiem, kas uz sienām sazīmējuši svastikas, lai piesegtu slepenu operāciju? Tā bija pilnīgi cita neliešu kategorija.

Beidzot viņa nolaida roku un atkal satvēra Deivida plecu.

- Kādus ciparus tev nosauca Klainmans?

Semjons bez problēmām tika pāri Hudzonas upei. Pie Linkolna tuneļa bija izvietots postenis - pāris policistu pa­vēlēja atvērt mašīnas logu, un dienesta suns iebāza degunu salonā, taču Semjons viesnīcā bija nomainījis drēbes un dušā nomazgājis jebkuras sprāgstvielas paliekas, tāpēc vācu aitu sunim atlika vien stulbi blenzt uz stūres ratu. Semjons uzrā­dīja policistiem savus dokumentus - prasmīgi viltotu Ņujor­kas štata autovadītāja apliecību -, un viņam atļāva braukt tālāk.

Pēc piecām minūtēm viņš jau bija uz Ņūdžersijas maģis­trāles, kas šķēla tumšās, mitrās Medoulendas pļavas. Viņš varēja braukt, cik vien ātri vēlējās, jo maģistrāle bija gan­drīz tukša - bija četri no rīta, bet visi štata policisti palīdzē­ja Ņujorkas tiesībsargiem posteņos uz tiltiem un pie tune­ļiem. Garām Ņūarkas lidostai viņš patraucās ar ātrumu deviņdesmit jūdzes stundā, tad nogriezās uz rietumiem un brauca Eksona naftas pārstrādes fabrikas kompleksa vir­zienā.

Bija dziļa nakts. Tālumā no tumsas iznira fabrikas torņi. No viena skursteņa sprāga ārā liesmiņas, taču tās bija vār­gas un mirgoja - atgādināja signallampiņu. Traucoties garām cauruļu un degvielas cisternu labirintiem, Semjonam šķita, ka ceļš pavisam satumsis un viņš brauc zem ūdens. No prā­ta neizgāja divas sejas - viņa bērnu sejas -, taču ne tās lai­mīgās, kādas viņš bija saglabājis mobilā telefona ekrānā. Prā­ta ainā Sergejs un Larisa nesmaidīja. Sergejs aizvērtām acīm gulēja dubļainā grāvī, viņa rokas klāja plaši apdegumi, bet matos bija saķepušas asinis. Savukārt Larisas acis bija plaši atvērtas, it kā vēl būtu dzīvas, it kā meitene joprojām skatī­tos sprādziena liesmās, kas viņu aprij.

Semjons nospieda gāzes pedāli, un mersedess rāvās uz priekšu. Drīz vien viņš nonāca pie devītās nobrauktuves un nogriezās uz pirmās autostrādes dienvidu virzienā. Pēc piec­padsmit minūtēm viņš būs Prinstonā.

4026367956447800

Deivids ar zīmuli uzrakstīja šos ciparus uz piezīmju papīra un pasniedza Monikai, bet tūdaļ viņu pārņēma spēja vēlme izraut lapu sievietei no rokām un saplosīt sīkās driskās. Viņš baidījās no šiem sešpadsmit cipariem. Viņam gribējās tos iz­nīcināt, izdeldēt, izdzēst uz visiem laikiem. Taču viņš sapra­ta, ka to nedrīkst. Nekā cita viņam nebija.

Monika turēja lapu abās rokās un pētīja ciparus. Acis šau­dījās no kreisās puses uz labo - viņa centās saskatīt kādu sistēmu, progresiju, ģeometrisku secibu. Viņas sejā Deivids saskatīja to pašu izteiksmi, kas bija vērojama konferencē, kurā viņa prezentēja savu pētījumu par stīgu teoriju. Tā bija dieviete Atēna, kas gatavojas kaujai.

- Kartība, šķiet, nav nejauša, - Monika norādīja. - Ir trīs nulles, trīs četrinieki un trīs sešnieki, taču tikai viens pāris, tas ir, septiņnieku pāris. Tādā skaitļu rindā nav iespējams uzrakstīt vairāk trijotņu nekā pāru.

- Vai tas varētu būt kods kādam datora failam? Klain­mans lietoja vārdu "atslēga", tātad tas varētu būt loģiski.

Monika turpināja skatities uz skaitļiem.

- Rindas garums ir piemērots. Sešpadsmit cipari, un kat­ru var pārveidot četrās ciparkoda daļās. Tātad kopā butu sešdesmit četras daļas, kas ir standarta garums šifrēšanas kodam. Taču secībai jābūt nejaušai, lai varētu strādāt. - Viņa papurināja galvu. - Ja secība nav nejauša, kodu pārāk viegli var uzlauzt. Kādēļ lai Klainmans rīkotos tik nepārdomāti?

- Varbūt tas ir atšķirīgs kods. Varbūt tā ir identificēša­nas iezīme. Kaut kas, kas mums palīdzētu sameklēt failu, ne­vis atkodēt to.

Monika neatbildēja. Viņa pielika papira lapu tuvāk sejai, it kā būtu grūti izlasīt ciparus.

- Tu šo rindu esi uzrakstījis mazliet savādi.

- Ko tu ar to gribi teikt?

Monika pagrieza lapu, lai arī Deivids varētu to apskatīt.

- Cipari ir tā kā sagrupēti. Pēc katra otrā cipara ir neliela atstarpīte. Savukārt beigās atstarpes ir vienādas.

Deivids paņēma lapu rokā. Monikai taisnība - pirmie div­padsmit cipari bija sagrupēti pa divi. Apzināti viņš to nebija darījis, taču tā nu tas sanācis.

- Tiešām, - viņš izgrūda, - tas ir savādi.

- Vai Klainmans norādīja, ka cipari tā jāgrupē?

- Nē. - Deivids aizvēra acis un iztēlē ieraudzīja profeso­ru Klainmanu sēžam slimnīcas gultā un izrunājam pēdējos vārdus. - Viņam bija problēmas ar plaušām, tāpēc viņš ru­nāja aizelsdamies, saucot divus ciparus katrā reizē. Un tā es šo secību iegaumēju. Pusducis ciparu pāru un četri cipari beigās.

- Bet ir taču iespējams, ka viņš speciāli tos sagrupējis? Ka Klainmans vēlējies, lai tu tos tieši šādi iegaumētu?

- Laikam jā. Bet ko tas maina?

Monika paņēma papīra lapu un nolika uz virtuves galda. Sameklējusi zīmuli, viņa ik pēc diviem cipariem ievilka svīt­riņu.

40/26/36/7 9/56/44/7800

- Ja ciparus sakārto šādi, tie izskatās mazāk nejauši izvē­lēti, - Monika skaidroja. - Uz brīdi aizmirsti par pēdējiem četriem cipariem un paskaties uz ciparu pāriem! Pieci no se­šiem ir starp divdesmit pieci un sešdesmit. Tikai septiņdes­mit deviņi izkrīt no šīs kārtības. Tātad grupēšana bijusi diez­gan akurāta.

Deivids skatījās uz cipariem. Viņam tie joprojām šķita ne­jauši izvēlēti.

- Nezinu. Drīzāk šķiet, ka tu vēlies saskatīt kādu kon­sekvenci un sameklēt sakarību.

Monika sarauca pieri.

- Es zinu, ko runāju, Deivid. Es ļoti daudz laika esmu pa­vadījusi, pētot daļiņu fizikas eksperimentu rezultātus, lai zi­nātu, kad redzu kādu sakarību. Kaut kāda iemesla pēc ci­pari ir sakopoti visai šaurās robežās.

Deivids atkal paskatījās uz cipariem - šoreiz no Monikas skatpunkta. Labi, viņš nodomāja, varētu būt, ka izvēlēti ci­pari zem sešdesmit. Bet vai tad tā nevar gadīties nejauši? Deividam tie šķita tikpat nejauši izvēlēti ka "Ņujorkas loto", kuru viņš laiku pa laikam uzspēlēja, lai gan izredzes laimēt bija visai vājas. Ari loterijas numuri bija zem sešdesmit, taču tikai tāpēc, ka lielākais numurs, kuru varēja izvēlēties, bija piecdesmit deviņi.

Un tad viss tapa skaidrs kā diena.

- Minūtes un sekundes, - viņš teica.

Šķita, ka Monika to nav dzirdējusi. Viņa stāvēja, nolie­kusies pār virtuves galdu, un pētīja ciparus.

- Tu skaties uz minūtēm un sekundēm. - Šoreiz Deivids runāja mazliet skaļāk. - Tāpēc arī cipari ir zem sešdesmit.

Monika pacēla acis.

- Ko? Tu gribi teikt, ka te norādīts laiks?

- Ne jau laiks. Tie ir telpas mērījumi. - Deivids vēlreiz paskatījās uz cipariem, un nu sakarība atplauka viņa priek­šā kā zieds, kam katra no sešām ziedlapiņām ir savā vietā.

- Ģeogrāfiskās koordinātas, garums un platums. Pirmais ci­paru paris ir leņķa grādi, otrais ir loka minūtes, trešais ir loka sekundes.

Monika brīdi skatījās uz Deividu, tad atkal pievērsās ci­pariem. Un viņas seja atplauka smaidā - vienā no brīnišķī­gākajiem, kādu Deivids jebkad redzējis.

- Lieliski, doktor Svift, - viņa teica. - Uz to ir vērts iedzert!

Viņa piegāja pie klēpjdatora un sāka spiest taustiņus.

- Ierakstīšu koordinātas meklētājā. Tā uzzināsim, kas tā par vietu. - Viņa atrada programmu un ierakstīja ciparus.

- Pieņemu, ka ir četrdesmit grādi ziemeļu platuma, nevis dienvidu. Citādi mēs nonāksim kaut kur Klusajā okeānā. Tā­pat pieņemšu, ka ir septiņdesmit deviņi grādi rietumu ga­ruma, nevis austrumu.

Deivids nostājās viņai līdzās tā, lai varētu redzēt datora ekrānu. Pirmais parādījās graudains satelīta foto. Augšā bija milzīga ēka H burta veidā, bet apakšā - mazāku ēku rinda L formā un dažādas zīmes. Tās bija pārāk lielas, lai būtu mājas, taču ne tik augstas, lai būtu biroju torņi. Turklāt tās nebija iz­vietotas gar ielu vai maģistrāli; lielākā daļa ēku atradās gara četrstūra pagalma perifērijā, bet šo pagalmu šķērsoja gājēju celiņi. Pilsētiņa, Deivids nodomāja. Koledžas pilsētiņa.

- Kur tas ir?

- Pagaidi, es iedarbināšu ielu karti. - Monika noklikšķi­nāja uz ikonas; pie katras ēkas un ielas parādījās norāde. - Tā ir Pitsburga. Tās ir šīs ēkas koordinātas. - Monika no­rādīja uz kādu vietu datora ekrānā un piemiedza acis, lai va­rētu izlasīt uzrakstu. - Lūk, adrese: Forbsa avēnija 5000, Ņū- vela-Saimona administratīvā ēka.

Deividam šī adrese bija pazīstama. Reiz viņš šajā ēkā jau bijis. Tas bija Kārnegī universitātes Robotikas institūts. Guptas darbavieta.

Monika nospieda vēl dažus taustiņus un sameklēja insti­tūta majaslapu internetā. Tad viņa noklikšķināja uz lapas, kurā bija darbinieku saraksts.

- Paskaties telefona numurus, - viņa teica, pār plecu pa­lūkojusies uz Deividu. - Visiem beigās ir četri cipari, kas sā­kas ar septiņi un astoņi.

- Un kāds ir Guptas numurs?

- Privātajam telefonam ir septiņi astoņi trīs divi. Bet viņš taču ir institūta direktors, vai ne?

- Jā, jau desmit gadus.

- Paskat! Direktora kabineta numurs ir septiņi astoņi nul­le nulle. - Monika staroja. - Pēdējie četri cipari Klainmana ķēdē.

Monika tā priecājās par veiksmi, ka sāka vēcināt ar dūri. Savukārt Deivids vērās sarakstā klēpjdatora ekrānā.

- Kaut kas nav kārtībā, - viņš teica. - Diez vai esam pa­reizi sapratuši.

- Ko tu ar to gribi teikt? Viss šķiet loģiski. Ja Einšteins tiešām atklājis apvienoto teoriju, pilnīgi iespējams, ka viņš to izstāstījis arī Guptam. Klainmans lika tev doties pie Gup­tas, lai teorija būtu drošībā. Tas taču ir acīm redzami!

- Tur jau tā lieta! Viss ir pārāk acīm redzami. Visi zina, ka Gupta strādāja kopā ar Einšteinu. To zina gan FIB, gan te­roristi, nolādēts, viena nodaļa tam veltīta ari manā grama- tā! Kādēļ lai Klainmans izdomātu tik sarežģītu kodu, ja tas bija vienīgais, ko viņš gribēja pateikt?

Monika paraustīja plecus.

- Sasodīts, man to vari nejautāt. Man nav ne jausmas, kas darījās Klainmana galvā. Varbūt tas bija labākais, ko viņš va­rēja izdomāt.

- Nē, neticu. Klainmans nebija muļķis. - Deivids paņēma lapu ar sešpadsmit cipariem. - Šajā rindā noteikti apslēpts kaut kas cits. Mēs kaut ko esam palaiduši garām.

- Ir tikai viens veids, kā to noskaidrot. Jāaprunājas ar Guptu.

- Zvanīt viņam nedrīkstam. Esmu pārliecināts, ka fede- rāļi jau noklausās Guptas telefonu.

Monika izslēdza un aizvēra datoru.

- Tad mums jādodas uz Pitsburgu.

Viņa ielika datoru ādas somā un tad sameklēja ceļojumu somu, kurā no virtuves skapīšiem un atvilktnēm sāka likt visdažādākos priekšmetus: bateriju lādētāju, saliekamo lie­tussargu, iPod atskaņotāju, paciņu SnackWell cepumus. Dei­vids bažīgi vēroja Monikas darbošanos.

- Tu traka esi, vai? Mēs nevaram tā vienkārši doties pie Guptas uz mājām! FIB, iespējams, to jau novēro! Varbūt jau aizveduši viņu uz Guantanamo. - Bet varbūt teroristi viņu jau nomocījuši līdz nāvei, Deivids domās piebilda. - Lai vai kā, mēs nedrīkstam Guptam pat tuvumā rādīties.

Monika aiztaisīja ceļojumu somas rāvējslēdzēju.

- Mēs esam divi gudri cilvēki, Deivid. Gan atradīsim iz­eju.

Turēdama ceļojumu somu vienā rokā un datorsomu otrā, Monika devās ārā no virtuves. Deivids sekoja viņai dzīvo­jamajā istabā.

- Pagaidi! Mēs nedrīkstam! Mani vajā policija! Jābrīnās, ka man izdevās tikt ārā no Ņujorkas!

Monika apstājās pie izdemolētā kamīna un nolika somas uz grīdas. Tad viņa no kamīna malas paņēma revolveri un atvēra cilindru. Starp uzacīm viņai atkal bija parādījusies ver­tikālā rieva, lūpas bija cieši sakniebtas.

- Paskaties uz šo, - viņa teica, ar revolveri rādīdama uz divām sarkanajām svastikām uz griestiem un uzrakstu. - Tie nelieši ielauzušies manā mājā - manā mājā! - un aprakstījuši manas sienas. Tu domā, ka es ļaušu viņiem sveikā tikt cau­ri? - Monika paķēra no kamīna malas patronas un citu pēc citas ielādēja revolverī. - Nē, es gribu tikt skaidrībā. Es gri­bu saprast, kas te notiek, un tad piespiedīšu tos pretekļus samaksāt par visu!

Deivids skatījās uz revolveri Monikas rokās. Viņam tas nepatika.

- Tas ierocis pie laba gala nenovedīs. Viņiem ir simtiem aģentu un tūkstošiem policistu. Nav prātīgi sākt šaudīties.

- Neuztraucies, es negrasos sākt bruņotu cīņu. Mēs rīko­simies klusi, nevis stulbi. Neviens nezina, ka esi kopā ar mani, tātad manu mašīnu FIB nemeklēs. Tu tikai nerādi savu seju, un viss būs kārtībā. - Ielādējusi pēdējo patronu, Moni­ka aizvēra revolvera cilindru. - Es uzkāpšu augšā, lai pa­ņemtu kādas drēbes. Vai paņemt tev skujamo no Kita pie­derumiem?

Deivids palocīja galvu. Viņš vairs nespēja strīdēties ar Moniku. Viņa atgādināja dabas spēku - nepakļāvīgu un ne­apturamu -, kas visu telplaiku apliec sev apkārt.

- Ko tu teiksi Kītam?

Monika paņēma abas somas vienā rokā, bet otrā turēja revolveri.

- Atstāšu zīmīti. Pateikšu, ka mums jādodas uz konferenci vai kaut ko tamlīdzīgu. - Viņa izgāja priekšnamā un devās augšup pa kāpnēm. - Viņš pārāk nebēdāsies. Kītam ir ari ci­tas draudzenes, ar kurām burvīgi pavadīt laiku. Puisim ir apbrīnojama izturība!

Deivids atkal palocīja galvu. Tātad viņas attiecības ar Kitu nebija pārak nopietnas. Deivids pārsteigts atskārta, ka viņu šis fakts iepriecina.

Semjons brauca par Aleksandra ceļu. Pusjūdzes attālumā no Einšteina mājas viņš atpakaļskata spoguli ieraudzīja mir­gojošas gaismas. Balti zilā Prinstonas pilsētas policijas iecir­kņa patruļas mašīna.

- job tvoju matj! - viņš nolamājās, ar dūri uzsizdams pa stūres ratu. Ja tas būtu noticis kaut minūti agrāk, kad viņš vēl bija uz pirmā ceļa, viņš varētu vienkārši piespiest gāzes pedāli - viņa SLK 32 AMG mersedess viegli varēja apsteigt jebkuru amerikāņu automašīnu -, bet tagad viņš brauca pa pilsētas ielām un viegli varēja nonākt lamatās. Nekas cits ne­atlika - vajadzēja paļauties uz likteni.

Semjons apturēja auto ielas malā, apmēram piecdesmit metru attālumā no ieejas parkā. Tuvumā nebija ne māju, ne veikalu, uz ielas nebija neviena transporta līdzekļa. Patru­ļas mašīna apstājās desmit metrus aiz Semjona, bākugunis atstāja ieslēgtas, un vairākas tracinošas sekundes nekas ne­notika. Policists, iespējams, pa rāciju ziņoja dispečeram Sem­jona mersedesa pazīmes. Beidzot - pēc pusminūtes - no po­licijas mašīnas izkāpa muskuļots puisis zilā formastērpā. Semjons pieregulēja sānskata spoguli, lai varētu nopētīt po­licistu. Jauneklis, ne vairāk kā divdesmit piecus gadus vecs.

Muskuļotas rokas un pleci, tukls viduklis. Iespējams, lielā­ko daļu dežūras laika pavada, sēžot mašīnā un gaidot, kad garām pabrauks iedzēruši studenti.

Kad policists pienāca pie mašīnas, Semjons atvēra logu. Puisis uzlika rokas uz šofera puses durvīm un paliecās tu­vāk.

- Kungs, vai jūs zināt, ar kādu ātrumu braucat?

- Simt četrdesmit trīs kilometri stundā, - Semjons atbil­dēja. - Apmēram.

Policists sarauca pieri.

- Tie nav nekādi joki. Jūs varējāt kādu nogalināt! Jūsu va­dītāja apliecību un mašīnas dokumentus, ludzu!

- Protams. - Semjons iebāza roku jakas kabatā. Viņam bija viltota vadītāja apliecība, taču mersedesa dokumentu nebi­ja, jo mašīnu viņš pirms divām dienām nozaga kādā auto­veikalā Konektikutā. Tāpēc viņš no kabatas izņēma nevis maku, bet gan ieroci, un iešāva policistam pierē.

Puisis sagrīļojās. Semjons iedarbināja mersedesu un trau­cās prom. Pēc dažām minūtēm kāds garāmbraucējs pamanīs līķi, un jau pēc pusstundas Prinstonas policija meklēs Sem­jona transporta līdzekli. Bet viss bija kārtībā. Viņš šajā pil­sētā ilgāk uzkavēties neplanoja.

Kīts sapņoja par Monikas Corvette. Viņa bija atvedusi ma­šīnu uz darbnīcu un pateikusi, ka tai uzkarst motors, taču, paceļot pārsegu, izrādījās, ka motora nav vispār. Tā vietā sa­ritinājies gulēja Deivids Svifts. Kīts pievērsās Monikai, lai pa­jautātu, kas notiek, taču viņa draiski paslēpās.

Kīts sajuta roku uz pleca. Un tas vairs nebija sapnis. Kāda roka bija sagrābusi plecu un parvēla viņu uz muguras. Droši vien Monika beidzot nāk gulēt, Kīts nosprieda. Varbūt grib drusku pamīlēties. Lieliska partnere, taču sasodīti griboša.

- Ak, Mo, - viņš ievaidējās, taču acis joprojām turēja ciet. - Es taču teicu, ka man rit agri jāceļas.

- Tu neesi Deivids Svifts.

Nepazīstamā balss izrāva Kitu no miega. Viņš atvēra acis un ieraudzīja kailas galvas un resna kakla aprises. Vīrieša roka pieķērās Kīta rīklei un spieda viņu pie gultas.

- Kur viņi ir? - svešais jautāja. - Uz kurieni viņi aizbrauca?

Pirksti bija sažņauguši Kīta balseni. Viņš gulēja, nespē­dams pakustēties, pārāk nobijies, lai pretotos.

- Lejā! - Kīts čērkstošā balsi izdvesa. - Viņi ir lejā!

- Nav gan.

Kits tumsā saklausīja švīkstoņu un ieraudzīja kaut ko no- mirgojam. Tas bija garš asmens, kas atstaroja zilgano rītaus­mas gaismu, kas plūda iekšā pa guļamistabas logu.

- Labi, draudziņ, - svešais teica, - mums nāksies apru­nāties.

Загрузка...