Fināla teorija

TREŠĀ NODAĻA

Semjons sēdēja savā mersedesā vadītāja sēdeklī un mo­bilajā telefonā spēlēja tetri, ar vienu aci turpinādams novē­rot ieeju Svētā Lūkas slimnīcā. Tetris šādās situācijās bija pati labākā spēle. Tā ļāva kavēt laiku, bet nenovērsa domas. Spiezdams mobilā telefona taustiņus, Semjons viegli manev­rēja klucīšus vajadzīgajās vietās, taču vienlaikus vēroja ma­šīnas un taksometrus, kas apstājās pie slimnīcas durvīm. Mierīgs, taču uzmanīgs, viņš sāka pētīt transporta līdzekļus Amsterdamas avēnijā, it kā tie būtu milzīgi tetra klucīši - kvadrāti, T un L burti un zigzagi, kas straumē virzās pa krēslā grimstošo ielu.

Viss atkarīgs no spējas mainīties, Semjons prātoja. Neat­karīgi no spēles, kurai esi nodevies, tev jāizstrādā sava stra­tēģija. I'askat tik, kas šovakar notika ar Hansu Klainmanu! Sākumā darbiņš bija šķitis vienkāršs, taču Klainmans atslē­dzās, iekams Semjons paguva izvilināt no viņa kaut ko no­derīgu. Un tad - it kā ar to vēl nepietiktu - pie profesora mājas apstājās pāris patruļmašīnu. Semjons jutās pārsteigts, taču panikā nekrita - viņš vienkārši pielāgoja savu stratēģi­ju jaunajiem apstākļiem. Vispirms viņš pa ugunsdzēsēju kāpnēm nonāca uz jumta un tad nolēca uz kaimiņos esošās noliktavas jumta. Tad iekāpa savā mersedesā un sekoja ne­atliekamās palīdzības automašīnai, kas Klainmanu veda uz Svētā Lūkas slimnīcu. Viņam jau bija gatavs jauns plāns - no­gaidīt, kamēr policisti aiziet no intensīvās terapijas nodaļas, un tad, ja Klainmans vēl ir dzīvs, vēlreiz mēģināt izdibināt Einheitliche Feldtheorie atslēgu.

Patiesību sakot, Semjons apbrīnoja profesoru. Tāds ietie­pīgs krupis! Atgādināja Semjona kādreizējo komandieri spec- nazā - pulkvedi Alekseju Latipovu. Aleksejs krievu speciālo uzdevumu vienībā bija dienējis gandrīz trīsdesmit gadus. Veikls, gudrs un nežēlīgs. Viņš Semjona vienību bija izvedis cauri briesmīgākajiem Čečenijas kara gadiem, mācījis saviem vīriem pārspēt un uzveikt kaujiniekus. Taču kādā uzbruku­mā čečenu nometnei snaiperis sašķaidīja Alekseja smadze­nes. Briesmīgi, taču ne negaidīti. Semjons atcerējās vārdus, ko reiz bija teicis komandieris: "Dzīve nav nekas cits kā mēs­lu bedre, un tas, kas nāk pēc tam, iespējams, ir vēl ļaunāks."

Tetra klucīši krājās mobilā telefona ekrāna apakšā, vei­dojot stūrainu klinti ar dziļu aizu kreisajā pusē. Tad lejup sāka slīdēt taisnstūra I klucītis. Semjons pavirzīja to pa kreisi, un četras rindas pēc ieprogrammētā elektroniskā pīkstiena izzuda. Ļoti labi. Kā ar nazi nogriezts.

Pēc brīža Semjons ievēroja, ka pa Amsterdamas avēniju tuvojas melns Chevrolet Suburban ar tonētiem stikliem. Tuvo­damās slimnīcai, mašīna samazināja ātrumu un apstājās pie uzbrauktuves. No mašīnas izlēca trīs vienādos uzvalkos ģēr­bušies vīri un taisnā ceļā devās uz dienesta ieeju, kur sarga deguna priekšā novēcināja savus žetonus. Lai gan viņi bija teju trīsdesmit metru attālumā, Semjons pēc gaitas pazina, kas tie tādi ir, - bijušie jūrnieki un reindžeri devušies kār­tējā FIB uzdevumā. Acīmredzot par profesoru Klainmanu in­teresējās arī amerikāņu izlūkdienests. Tagad ir skaidrs, kāpēc policisti tik ātri ieradās pie viņa mājas. Federālie aģen­ti droši vien dzīvokli salikuši noklausīšanās ierices un izdzir­dējuši Semjona sarunu ar Klainmanu.

Aģenti iegāja slimnīcā - laikam jau tādēj, lai nopratinātu veco vīru, iekams tas nav devies pie tēviem. Semjonu šis pa­vērsiens neiepriecināja, taču arī uztraukties nebija vērts. Lai gan viņš cienīja amerikāņu aģentus - tie bija lieliski trenēti un disciplinēti -, šos trīs likvidēt nebūs ne mazāko grūtību. Semjons saspringa - tā kā viņš strādāja viens, instinkti bija attīstīti līdz maksimumam. Tā bija viena no divām līgum- strādnieka priekšrocībām.

Otra priekšrocība bija nauda. Aizgājis no specnaza, Sem­jons varēja dienā nopelnīt vairāk nekā viss krievu gaisa de­santnieku vads gada laikā. Galvenais bija atrast klientus, kam ir daudz naudas un nav laika gaidīt. Šiem kritērijiem atbilda pārsteidzoši daudz cilvēku, korporāciju un valdību. Daži alka varas, citi - ietekmes. Dažiem bija vajadzīgas ra­ķetes, citiem - plutonijs. Taču Semjonam tas nerūpēja. Viņam visi līgumi bija vienādi.

Gaidīdams, kamēr atgriezīsies FIB aģenti, Semjons ap­svēra, vai nevajadzētu sazināties ar pašreizējo klientu. Viņam bija nācies krietni novirzīties no sākotnējā plāna, un klienti par šādām izmaiņām parasti vēlējās zināt. Beigu bei­gās viņš tomēr nolēma nezvanīt. Šis klients, iespējams, bija daudz lielākā izmisumā nekā visi citi, ar kuriem nācies strā­dāt. Kad vīrs piezvanīja pirmo reizi, Semjons nosprieda, ka tas ir joks; šķita smieklīgi, ka tāda nauda tiek maksāta par zinātnisku teoriju. Taču, uzzinājis vairāk par savu misiju, Semjons sāka saprast šīs teorijas potenciālu - gan militāro, gan pārējo. Un atjauta, ka šis darbiņš dos daudz vairāk nekā tikai naudu.

Negaidīti slimnīcas rezerves izejas durvīs parādījās trīs FIB aģenti. Līdzi viņi veda aizturēto - mazliet īsāku par aģentiem, taču labi veidotu un atlētisku, ģērbušos sporta apavos, džinsos un teniskreklā ar beisbola komandas sim­boliku, kas amerikāņiem tā patika. Gūstekņa rokas bija saslēgtas rokudzelžos, un viņš visu laiku grozīja galvu kā izbiedēts putns, bet divi aģenti stūma viņu uz savas auto­mašīnas pusi. Trešais aģents nesa rokā rotaļu ieroci spilgtās krāsās. Semjons iespurdzās - vai tiešām FIB aģenti tagad iz­mēģina ūdenspistoles? Aina šķita diezgan savada, un Sem­jons jau sāka prātot, ka šis arests nekādi nav saistīts ar Klain­manu. Varbūt arestētais ir tikai kāds ekscentrisks ņujorkietis, kas draudējis ārstiem ar savu ūdenspistoli. Taču pirms aiz­turētā iesēdināšanas mašīnā aģenti uzvilka viņam galvā mel­nu maisu un sasēja to zem zoda. Tātad, Semjons secināja, tas nav parasts ķertais. Aģenti vēlas viņu nopratināt.

FIB automašīnas šoferis ieslēdza bākugunis un sāka braukt. Kad mašīna slīdēja garām, Semjons ieslīga dziļāk sē­deklī. Viņš ļaus aģentiem atrauties par pāris kvartāliem un tad sekos. Pie slimnīcas dirnēt vairs nebija jēgas - tas, ka aģenti aizbrauca bez Klainmana, apliecināja, ka vecais ir mi­ris. Par laimi, izskatījās, ka profesors šo to pastāstījis savam jaunākajam kolēģim.

Semjons izslēdza mobilo telefonu, lai izbeigtu tetra spēli. Iekams aparāts izslēdzās, ekrānā nozibēja fotogrāfija, kas ieprogrammēta parādīties ikreiz, kad telefons tiek ieslēgts vai izslēgts. Muļķīga rīcība - glabāt personīgu fotogrāfiju te­lefonā, ko izmanto darbam. Taču Semjons nevēlējās aizmirst šīs sejas. Sergejs ar salmiem līdzīgajiem matiem un spoži zi­lajām acīm. Larisa ar gaišajām cirtām - mēnesi pirms savas ceturtās dzimšanas dienas.

Ekrāns kļuva melns. Semjons ielika telefonu kabata un iedarbināja mersedesu.

Tā bija sievietes balss ar spēcīgu dienvidniecisku akcentu.

- Labi, Holij, tagad to var noņemt.

Kad maiss tika noņemts, Deivids kāri tvēra gaisu. Tik ilgi elpojot zem melnā auduma, kas bija kļuvis mikls no paša sviedriem, viņam palika nelabi. Viņš samiedza acis - tās spo­žo lampu gaismā sāpēja.

Deividu apsēdināja pie pelēka galda tukšā telpā bez lo­giem. Līdzās krēslam stāvēja aģents Holijs, kurš sarullēja melno maisu un ielika kabatā. Holija kolēģi pētīja ūdenspis­toli, metodiski atvērdami visus rezervuārus un ieskatoties katrā caurumiņā. Pretī sēdēja apmēram sešdesmit gadus veca sieviete ar platiem pleciem, kuplām miesām un iespaidīgu platīnblondu matu sakartojumu.

- Ar jums viss kārtībā, Svifta kungs? - viņa jautāja. - Iz­skatāties mazliet izspūris.

Ar Deividu nekas nebija kārtībā. Viņš bija nobijies, nezi- naja, kur atrodas, un rokas joprojām bija savažotas. Un - pā­ri visam - viņš bija totāli apmulsis. Šī sieviete nelīdzinājās FIB aģentei. Koši sarkanajā žaketē un brīvi krītošajā baltajā blūzē viņa vairāk izskatījās pēc vecmāmiņas, kas sagatavo­jusies bingo spēlei.

- Kas jūs esat? - Deivids jautāja.

- Lūsīla, dārgumiņ, Lūsīla Pārkere. Bet jūs varat mani saukt par Lūsiju. Tā visi dara. - Viņa pasniedzās pēc ūdens krūzes un pāris glāzītēm, kas atradās uz galda. - Holij, no­ņem Svifta kungam rokudzelžus!

Aģents Holijs negribīgi paklausīja. Deivids paberzēja no­tirpušās rokas uņ nopētīja Lūsīlu, kas lēja papīra glāzītēs ūdeni. Viņas lūpu krāsa bija precīzi pieskaņota žaketes to­nim. Seja bija mīlīgi grumbaina, ap acīm neskaitāmas smieklu krunciņas, bet ķēdītē uz krūtīm karājās lasāmās brilles. Savukārt aiz kreisās auss viņai bija redzama tāda pati spirāle, tāds pats rācijas aparātiņš, kādu lietoja visi dro­šībnieki.

- Vai esmu arestēts? - Deivids jautāja. - Ja tā, es vēlētos aprunāties ar savu advokātu.

Lūsīla pasmaidīja.

- Nē, jūs neesat arestēts. Piedodiet, ja radījām jums tādu iespaidu.

- Iespaidu? Jūsu aģenti saslēdza mani rokudzelžos un uz­vilka galvā to sasodīto maisu!

- Ļaujiet paskaidrot, dārgumiņ! Šī ēka ir tā saucamā sle­penā māja. Un mēs, vedot cilvēkus uz šejieni, rīkojamies at­bilstoši standarta instrukcijai. Mēs nedrīkstam izpaust šīs ēkas atrašanās vietu, tāpēc jāizmanto tas maiss.

Deivids piecēlās.

- Ja neesmu arestēts, es drīkstu iet, vai ne?

Aģents Holijs satvēra Deivida plecu. Smaidīdama Lūsīla papurināja galvu.

- Baidos, ka situācija ir mazliet sarežģītāka. - Viņa pa­sniedza Deividam papīra glāzīti. - Apsēdieties, Svifta kungs! Iedzeriet ūdeni!

Roka uz Deivida pleca kļuva daudz smagāka. Viņš apsē­dās.

- Doktors Svifts, - viņš palaboja. - Un es neesmu iz­slāpis.

- Varbūt gribat kaut ko stiprāku? - Lūsīla koķeti piemie­dza ar aci un izņēma no žaketes iekškabatas sudraba blaš­ķi. - īsta Teksasas ugunsdzira, simt astoņdesmitā prove. Ma­nam draugam Labokā pieder degvīna dedzinātava. Viņam ir īpaša ATF* atļauja, tātad viss ir legāli. Vēlaties malciņu?

- Nē, paldies.

- Ak jā, biju piemirsusi. - Lūsīla ielika blašķi atpakaļ ka­batā. - Jus tam nekad vairs nepieskarsieties, vai ne? Tēva dēļ?

Deivids sastinga. Daži draugi un kolēģi zināja, ka viņš jau sen nozvērējies nelietot alkoholu, taču tikai bijusī sieva un daži senākie draugi zināja, kāpēc, bet Lūsīla to pateica kā pašu par sevi saprotamu lietu!

- Kas īsti notiek? - viņš noprasīja.

- Nomierinieties, dārgumiņ! Tas rakstīts jūsu lietā. - Viņa no milzīgas somas, kas karājās uz krēsla atzveltnes, izņēma divas mapes - biezu un plānu. Uzlikusi lasāmās brilles, viņa atvēra plānāko mapi. - Tātad ģimenes vēsture. Tēva vārds: Džons Svifts. Profesionāls bokseris no tūkstoš deviņi simti sešdesmit astotā līdz tūkstoš deviņi simti septiņdesmit ce­turtajam. Iesauka: Divdūru Terorists. Jā, tā gan ir laba!

Deivids neatbildēja. Tēvs nekad nesasniedza līmeni, lai atbilstu savai iesaukai ringā. Vienīgie cilvēki, kurus viņš pa­tiešām sekmīgi terorizējis, bija paša ģimenes locekļi.

Lūsīla pievērsās lappuses apakšai.

- Četras uzvaras, sešpadsmit zaudējumi. Tūkstoš deviņi simti septiņdesmit piektajā sācis strādāt par autobusa šoferi Ņujorkas sabiedriskā transporta uzņēmuma. Atlaists tūkstoš deviņi simti septiņdesmit devītajā, kad arestēts par brauk­šanu reibumā. Tūkstoš deviņi simti astoņdesmit pirmajā no-

* ATF - Bureau of Alcohol, Tobacco, Firearms and Explosives - Alkohola, taba­kas, šaujamieroču un sprāgstvielu birojs; ASV Tieslietu ministrijas struktūr­vienība, kuras uzdevums ir terorisma, smagu kriminālnoziegumu novērša­na un nācijas aizstāvēšana; alkohola un tabakas izstrādājumu kontrabandas izskaušana; tādu noziegumu izmeklēšana un profilakse, kuros iesaistīti šau­jamieroči un sprāgstvielas; šaujamieroču, munīcijas un sprāgstvielu tirgoša­nas, lietošanas un pārvadāšanas atļauju izsniegšana.

I

tiesāts par vardarbību un uz trim gadiem ieslodzīts Osinin- gā. [7] - Viņa aizvēra mapi un ieskatījās Deividam tieši acīs. - Piedodiet. Tas droši vien bija šausmigi.

Prātīgi, domās nosprieda Deivids. Iespējams, tieši to FIB aģentiem mācīja akadēmijā. Vispirms parādi cilvēkam, ka jau zini visus viņa noslēpumus. Un tad piebeidz viņu līdz ga­lam.

- Jums ir lieliski pētnieki, - Deivids noteica. - Vai jūs to visu uzzinājāt pēdējās pusstundas laikā?

- Nē, jūsu lietu aizsākām pirms dažām dienām. Mēs vā­cam materiālus par visiem, kas strādājuši kopā ar Klainma­nu, un jūs tikāt minēts kā viena viņa darba līdzautors. - Lū­sīla paņēma biezo mapi. - Šī ir paša profesora lieta. - Viņa atvēra mapi un, grozīdama galvu, sāka šķirstīt. - Hmm, tā fizika ir viena sarežģīta lieta. Nu, piemēram, kas ir Klain- mana-Guptas efekts? Tas te minēts vismaz pusduci reižu, taču es tā arī nespēju saprast.

Deivids cieši nopētīja pretim sēdošo sievieti. Nebija skaidrs, vai viņa patiešām neko nesaprot, vai arī tikai izlie­kas, lai piespiestu Deividu runāt.

- Fenomens, kas parādās, kad sabrūk noteikti nestabili atomi. Doktors Klainmans kopā ar kolēģi Amilu Guptu to atklāja tūkstoš deviņi simti sešdesmit piektajā gadā.

- Un tā rodas radiācija, ja? Kad sabrūk atomi.

Deivids sarauca pieri.

- Paklausieties, es labprāt jums to visu izstāstīšu, taču šeit to darīt negrasos. Brauksim uz manu biroju, un tur es jums visu paskaidrošu!

Lūsīla noņēma lasāmās brilles.

- Es saprotu, ka kļūstat nepacietīgs, Svifta kungs, taču jums nāksies mani pieciest. Redziet, profesoram Klainmanam bija pieeja slepenajai informācijai, un mums ir aizdomas, ka iespējama noplūde.

Deivids šķībi paskatījās uz viņu.

- Ko jūs ar to gribat teikt? Viņš valdības dienestā strādā­ja pirms četrdesmit gadiem! Un no militārā dienesta izstā­jās, kad pabeidza savus radiācijas pētījumus.

- So lietu viņš necentās afišēt. Aiziedams no Kolumbijas universitātes, Klainmans iesaistījās kādā Aizsardzības minis­trijas projektā.

- Un jūs domājat, ka tāpēc viņam uzbrukts?

- Varu pateikt tikai to, ka Klainmanam bija pieejami ār­kārtīgi svarīgi materiāli. Mums tagad tie jāatrod. Ja viņš slimnīcas palātā jums kaut ko pateica, mums tas jāzina.

Lūsīla paliecās uz priekšu un uzlika elkoņus uz galda. Sie­viete vairs nesmaidīja un nesauca Deividu par dārgumiņu; nu viņas seja pauda dziļu nopietnību. Tagad Deivids vairs nešaubījās, ka Pārkere ir FIB aģente. Taču viņš nenoticēja pa­saciņai par svarīgajiem materiāliem.

- Piedodiet, taču tas nešķiet ticami. Tas neizskatās pēc doktora Klainmana. Viņš nožēloja, ka kalpojis militārajā die­nestā. Viņš teica, ka šis darbs pārkāpis visas morāles nor­mas.

- Iespējams, jus nepazināt viņu tik labi, kā bijāt iedomā­jies.

Deivids papurināja galvu.

- Nē, skan neloģiski. Viņš Kolumbijas universitātē orga­nizēja protesta akcijas. Uzstāja, lai visi fiziķi paraksta pazi­ņojumu pret atomieročiem.

- Es nemaz neapgalvoju, ka viņš izstrādāja ieročus. Viņš Aizsardzības ministrijas labā sāka strādāt pēc vienpadsmitā septembra [8] . Piedāvāja savu palīdzību terorisma apkaro­šanā.

Deivids apsvēra dzirdēto. Aiz matiem pievilkts, taču ti­cams. Klainmans bija radioaktīvās sabrukšanas eksperts, īpa­ši daudz zināja par urāna atomu sabrukšanu, ko izmantoja atomieroču kaujas galviņās. Šīs zinašanas noteikti noderēja terorisma apkarošanā.

- Un ko tad viņš darīja? - Deivids jautāja. - Izstrādāja jaunu radiācijas detektoru?

- Es nedrīkstu to atklāt. Taču varu jums kaut ko parādīt. - Lūsīla atkal paņēma Klainmana mapi un sāka šķirstīt. Viņa izņēma kāda senāka dokumenta kopiju un pasniedza Deivi­dam. Desmit mazliet apdzeltējušas lappuses.

- Varat izlasīt. ŠI informācija nav slepena.

Raksts publicēts tūkstoš deviņi simti septiņdesmit piek­tajā gadā žurnālā Pfn/sical Revieiv. Virsraksts "II mezonu plūs­mas mērījumi", autors - H. V. Klainmans. Deivids šo rakstu nekad agrāk nebija redzējis. Diezgan neskaidrs, un aspiran­tūras laikā viņam nebija nācies to lasīt. Vēl ļaunāk, raksts bija pārblīvēts ar fantastiski komplicētiem vienādojumiem.

- Tieši tāpēc mēs jūs atvedām, Svifta kungs. Cīņā pret te­rorismu prioritāte ir pārliecība, ka teroristi nezina, kādi ieroči ir mūsu arsenālā. Tātad mums jānoskaidro, ko Klain­mans, iespējams, izstāstījis viņiem par mūsu darbu.

Deivids izpētīja rakstu un centās saprast, kas tajā teikts. Klainmans, izskatījās, bija atklājis, ka radiācijas stara koncen­trēšana uz urāna atomu rada neskaitāmas daļiņas, ko sauc par II mežoņiem. Lai gan rakstā nebija ne vārda par atkla- juma praktisko nozīmi, jēga šķita pilnīgi skaidra - šī tehno­loģija spēj noteikt bagātinātā urāna klātbūtni kodolgalviņās pat tad, ja bumba ieslēgta aiz svina vairoga. Deivids atkal atsauca atmiņā savu sarunu ar Klainmanu un sāka prātot, vai nav pārpratis profesora pēdējos vārdus. Vai Klainmans, brī­dinot par "pasauļu sagrāvēju", bija domājis kodolieročus, kas kontrabandas ceļā ievesti Savienotajās Valstīs?

- Vai viņš pētīja aktīvo skenēšanas sistēmu? - Deivids jau­tāja. - Sistēmu, kas varētu atklāt smagajā mašīnā vai kuģa konteinerā paslēptu kodolgalviņu?

- Nevaru to ne apstiprināt, ne noliegt, - Lūsīla atbildēja. - Taču, manuprāt, jūs tagad saprotat, kādēļ mēs to esam uz­tvēruši tik nopietni.

Deivids jau grasījās atrauties no lasāmvielas, kad pēdējā lappusē pamanīja kaut ko interesantu. Tā bija tabula, kurā 11 mezonu īpašības salīdzinātas ar to tuvāko līdzinieku - 0 un Q mezonu - īpašībām. Deivida uzmanību piesaistīja pē­dējā tabulas aile, kurā uzskaitīts daļiņu mūža ilgums. Viņš vairākas sekundes pētīja šos skaitļus.

- Tātad - ko teica Klainmans, Svifta kungs? Vai viņš jums kaut ko izstāstīja? - Lūsīla nopietni vērās Deividā, atkal at­gādinādama mīlošu vecmāmiņu. Taču tagad Deivids redzē­ja cauri šim tēlam.

- Jūs melojat, - viņš teica. - Doktors Klainmans neizstrā­dāja detektoru. Viņš vispār nestrādāja valdības labā.

Lūsīla tēloja aizvainoto, kas neko nesaprot, un pavēra muti.

- Kā, lūdzu? Vai jus…

Deivids ar pirkstu iebikstīja Klainmana raksta pēdējā lap­pusē.

- 11 mezonu mūža ilgums ir mazāk nekā 10"23 sekundes.

- Un tad? Ko tas nozīmē?

- Tas nozīmē, ka jūsu pētniecības departaments, sagud­rojot šo pasaciņu, stipri nobraucis greizi. Pat ja šie mežoni kustētos ar gaismas ātrumu, tie līdz sabrukšanas brīdim pie­veiktu mazāk nekā triljono daļu collas. Līdz ar to šādu da­ļiņu klātbūtni uz kodolgalviņām noteikt nav iespējams - tā­pat kā uzbūvēt skenēšanas sistēmu.

Lūsīla turpināja izskatīties aizvainota, un kādu brīdi Dei­vidam šķita, ka aģente nolēmusi tēlot nevainīgo. Taču tūdaļ viņa aizvēra muti un saknieba lūpas. Krunciņas ap acīm kļuva vel dziļākas, taču nu tās nebija smieklu krunciņas. Lūsīla bija nopietni sadusmojusies.

- Labi, sāksim no paša sākuma, - Deivids turpināja. - Vai jūs nevarētu vienkārši izstāstīt, kāpēc interesējaties par dok­toru Klainmanu? Runa ir par ieročiem, vai ne? Par slepena­jiem ieročiem, par kuriem jūs nedrikstat izpaust ne pušplēs­ta vārdiņa, taču tērējat tiem miljoniem dolāru, vai ne?

Lūsīla neatbildēja. Viņa novilka žaketi un pārmeta to krēsla atzveltnei. Izrādījās, pie sāna piestiprinātajā makstī viņa nēsāja spīdīgu melnu pistoli.

Kamēr Deivids blenza uz ieroci, Lūsīla pievērsās abiem aģentiem, kas joprojām pētīja ūdenspistoli.

- Jūs, puiši, vēl neesat beiguši?

Viens aģents panāca tuvāk un nolika ūdenspistoli uz galda.

- Viss tīrs, kundze, - viņš paziņoja.

- Jo labāk. Tagad sazinieties ar transportēšanas nodaļu un pasakiet, ka mums pēc desmit minūtēm būs vajadziga mašīna braukšanai uz lidostu.

Aģents nostājās telpas tālākajā stūrī un sāka čukstēt mik­rofonā, kas bija paslēpts viņa piedurknē. Savukārt Lūsīla pa­griezās krēslā un iebāza roku žaketes kabatā. Šoreiz viņa iz­ņēma Marlboro paciņu un Zippo šķiltavas, ko rotāja Teksasas zvaigzne. Izņēmusi no paciņas cigareti, viņa paskatījās uz Deividu.

- Vai zināt, jūs protat sagādāt neērtības. - Viņa pievērsās Holijam, kas joprojām stāvēja līdzās Deivida krēslam. - Ho­lij, šis puisis taču prot sagādāt neērtības, vai ne?

- Nepārtraukti, - aģents atbildēja.

Lūsīla iesprauda cigareti mutes kaktiņā.

- Tu tikai paskaties uz viņu! Iespējams, viņš arī smēķēša­nu neatbalsta. Iespējams, domā, ka mums, ja gribam uzpī­pēt, vajadzētu iziet ārā. - Viņa atvēra šķiltavu vāciņu, aiz­dedzināja cigareti un pirmo dūmu mutuli iepūta Deividam sejā. - Bet, Svift, es jums šo to pastāstīšu. Mēs, pie velna, drīkstam darīt visu, kas ienāk prātā! - Viņa aizvēra šķilta­vas un ieslidināja tās atpakaļ žaketes kabatā. - Sapratāt?

Kamēr Deivids prātoja, ko lai atbild, Lūsīla pamāja aģen­tam Holijam. Pēc brīža viņš iebelza Deividam pa galvu.

- Tev ir problēmas ar dzirdi? - Holijs uzkliedza. - Aģen­te Pārkere tev uzdeva jautājumu!

Deivids sakoda zobus. Sitiens bija spēcīgs, un galva pa­matīgi sāpēja, taču aizvainojums bija stiprāks par fiziskajām ciešanām. Paskatoties uz Holiju, Deividu pārņēma negants niknums. Tikai tas, ka aģentiem pie sāniem bija pistoles, no­turēja viņu krēslā.

Lūsīla pasmaidīja.

- Man ir vēl kādi jaunumi. Atcerieties to medicīnas māsu Klainmana palātā slimnīcā? Mūsu aģents ar viņu aprunājās. - Pārkere dziļi ievilka cigaretes dūmu un izpūta kārtējo mu­tuli. - Viņa teica, ka profesors jums iečukstējis ausī kaut kā­dus ciparus.

Nolādēts, Deivids domās nolamājās. Medmāsa!

- Viņa teica, ka tā bijusi gara ciparu rinda. Viņa, protams, tos neatceras, bet jūs, varu saderēt, noteikti atceraties.

Tieši tā. Deivids prātā atkārtoja ciparus - šķita, ka tie slid gar acīm. Tieši tā darbojās Deivida atmiņa. Cipari bija tieši tādā pašā kārtībā, kādā tos nosauca Klainmans.

- Un tagad jūs tos ciparus pateiksiet mums, - Lūsīla tur­pināja. Viņa uzrotīja blūzes kreiso piedurkni. Uz rokas bija senlaicīgs pulkstenis. - Dodu jums trīsdesmit sekundes.

Kamēr Lūsīla atslīga krēslā, aģents Holijs no kabatas iz­ņēma melno maisu. Deividam, to ieraugot, aizžņaudzās rīk­le. Jēziņ, viņš nodomāja, kāpēc tas notiek tieši ar mani? Šie aģenti iedomājas, ka viņiem ir tiesības uzbāzt cilvēkam gal­vā maisu un sasist viņu lupatu lēveros? Tagad vienīgā sa­prātīgā iespēja šķita aizmirst doktora Klainmana brīdināju­mu un izstāstīt visu viņiem. Turklāt Deivids zināja, ka tā var būt parasta nesakarīgu ciparu rinda. Pat ja tie nebija nejauši cipari, pat ja tā bija atslēga kādam šaušalīgam noslēpumam, kāpēc viņam jābūt atbildīgam par tā paturēšanu slepenībā? Neviens viņam to nebija lūdzis. Vienīgais viņa nodarījums - uzrakstīts darbs par relativitāti.

Deivids ieķērās galda malā, lai nomierinātos. Bija paliku­šas piecas, varbūt desmit sekundes. Lūsīla vērās savā pulk­stenī, Holijs gludināja melno maisu, bet Deivids, uz viņiem skatoties, atskārta - pat pēc ciparu nosaukšanas viņam ne­ļaus tā vienkārši aiziet. Kamēr vien cipari būs viņam atmi­ņā, viņš ir drauds drošībai. Vienīgā cerība - vienošanās, vis­labāk ar kādu personu, kas stāv augstāk par aģentiem Pārķēri un Holiju.

- Iekams ko saku, man vajadzīgas garantijas, - viņš tei­ca. - Gribu aprunāties ar kādu augstāku amatpersonu.

Lūsīla sarauca pieri.

- Vai, jūsuprāt, te ir lielveikals, ko? Domājat, jums ir tie­sības pasūdzēties veikala vadītājam, ka nepatīk apkalpoša­na?

- Man ir jāsaprot, kāpēc jums vajadzīgi šie cipari. Ja ne­varat nosaukt iemeslu, aizvediet mani pie kāda cilvēka, kurš ieņem augstāku dienesta posteni.

Lūsīla smagi nopūtās. Viņa izņēma cigareti no mutes, tad piecēlās, mazliet saviebās un iztaisnoja celi.

- Labi, Svifta kungs, izpildīsim jūsu vēlēšanos. Mēs jūs aizvedīsim uz turieni, kur būs neskaitāmi sarunu biedri.

- Un kur tas būtu? Vašingtona?

Lūsīla iesmējās.

- Nē, vairāk uz dienvidiem. Brīnišķīga vietiņa, vārdā Gu- antanamo līcis [9] .

Deivida sejā iesitās sārtums.

- Pag! Es esmu šīs valsts pilsonis! Jūs nedrīkstat…

- Saskaņā ar Patriotisko likumu pasludinu jus par ienaid­nieka kaujinieku. - Viņa pagriezās pret Holiju. - Uzliec vi­ņam rokudzelžus! Kājudzelžus uzliksim, kad būsim mašīnā.

Holijs sagrāba Deividu un uzkliedza:

- Celies!

Deivids kā sastindzis turpināja sēdēt. Viņa sirds auļoja kā neprātīga, kājas trīcēja. Holijs iekliedzās vēl skaļāk:

- Es teicu, celies!

Holijs jau grasījās raut Deividu kājās, kad viens no aģen­tiem uzsita viņam pa plecu. Tas bija puisis, kuram vajadzēja sazināties ar transporta nodaļu. Viņš šķita nobālējis.

- Ser? - viņš nočukstēja. - Manuprāt, mums ir problēmas.

To dzirdēja arī Lūsīla un iejaucās kolēģu sarunā.

- Kas noticis? Kas par problēmām?

Bālais aģents tā uztraucās, ka bija vajadzīgas vairākas mi­nūtes, lai atgūtos.

- Es nevaru sazināties ar transporta nodaļu. Izmēģināju visas frekvences, taču atbildes nav. Visur tikai sprakšķi.

Lūsīla veltīja viņam neapmierinātu skatienu.

- Tad jau tev rācija nav kārtībā. - Viņa pasniedzās pēc mikrofona, kas bija piesprausts blūzes apkaklei, un nospie­da podziņu.

- Melnais Pirmais izsauc transporta nodaļu. Transporta nodaļa, jūs mani dzirdat?

Iekams viņa saklausīja atbildi, sienas satricināja pamatīgs sprādziens.

Ejot uz stāvlaukumu, kurā bija iebraukts melnais Suburban, Semjons iedomājās - ja nebūtu vēlējies mainīt darbu, viņš vien­mēr varētu atrast drošības konsultanta vietu. Cilvēks, kurš neskaitāmas reizes ielauzies valdības un dienesta ēkās, spētu dot vislabākos padomus par to aizsargāšanu.

FIB viņš npteikti varētu šo to ieteikt. Sardzes namiņā pie ieejas stāvlaukumā bija tikai viens aģents - plecīgs jauneklis oranžā vējjakā un cepurītē ar Ņujorkas Yankees beisbola komandas simboliku. Viņš mēģināja izskatīties pēc parasta stāvlaukuma uzrauga. Viens aģents sardzes namiņā, nevis divi - tā ir kļūda, Semjons domās secināja. Apsargājot lau­kumu, nedrīkst aizmirst par stūriem, īpaši nakts maiņā.

Semjons bija uzvilcis modernu lietišķu uzvalku, bet rokā nesa ādas portfeli. Kad viņš pieklauvēja pie namiņa ložu ne­caurlaidīgā stikla, aģents pacēla galvu un pavēra durvis.

- Kas ir? - viņš jautāja.

- Piedodiet par traucējumu, - Semjons teica. - Es vēlētos uzzināt, cik mēnesī jāmaksā par vietu šajā stāvlaukumā.

- Mēs ne…

Semjons atrāva durvis un, ar plecu iesitis aģentam pa vē­deru, nogāza viņu uz muguras. Namiņā bija tikai viena no­vērošanas kamera - novietota tā, ka grīda nav redzama. Vēl viena kļūda. Uzgūlies aģentam, Semjons iegrūda savu kau­jas nazi vīrietim sirdī un turēja tik ilgi, kamēr šis cilvēks vairs nekustējās. Tā nav mana vaina, Semjons domās sprie­da. Vainojama iestādes bezrūpība.

Pieceļoties kājās, Semjonam mugurā jau bija oranžā vējja- ka un Yankees cepurīte. No portfeļa viņš bija izņēmis Uzi mašīnpistoli un munīciju. Paslēpis ieroci zem vējjakas, viņš izgāja no namiņa un pa garo slīpni devās uz stāvlaukumu.

Tagad Semjonam bija pievērstas neskaitāmas videokame­ras, tāpēc viņš pielieca galvu. Pagriezies ap stūri, viņš ierau­dzīja pusduci Suburban automašīnu, kas novietotas pie me­tāla durvīm bez norādēm. Kad Semjons bija apmēram desmit metru attālumā no durvīm, tās atvērās un spraugā galvu pa­bāza satraukts vīrietis pelēkā uzvalkā.

- Anderson! - viņš uzkliedza. - Ko, pie velna, tu…

Semjons vienlaikus pacēla galvu un sāka šaut. Par laimi, aģents nokrita ar seju pret zemi - ķermenis traucēja durvīm aizvērties. Semjons aizskrēja līdz durvīm - tieši laikā, lai no­gāztu no kājām trešo aģentu, kas bija atsteidzies palīgā sa­vam kolēģim. Drausmīgi, Semjons domās sprieda, viņi man pārāk palīdz!

Tieši līdzās durvīm bija vadibas centrs - nelaimīgo aģen­tu dežūras vieta. Vispirms Semjons atvienoja raiduztvērēju, tad apskatīja video monitorus. Savu mērķi viņš atrada ek­rānā ar norādi PAG-3A - tajā bija redzama nopratināšanas telpa pagrabstāvā. Semjonam šā ēku kompleksa plāns jau bija zināms - gadu gaitā viņš Amerikas izlūkdienestā bija iegu­vis dažus avotus, kas par nelielu samaksu neliedza informā­ciju par savu pārvalžu darbību.

Bija atlicis tikai viens šķērslis - otrās metāla durvis tel­pas dziļumā. Tās varēja atdarīt, nospiežot konkrētu burtu un ciparu kodu. Uz bridi Semjons nožēloja, ka nogalinājis aģentus; vajadzēja vismaz vienu atstāt dzīvu tik ilgi, kamēr tas izstāsta kodu. Par laimi, FIB pieļāvis vēl vienu muļķīgu kļūdu - durvīm bija tikai viens aizbīdnis, nevis kāds stip­rāks slēdzenes mehānisms.

Semjons izņēma no savas munīcijas somas puskilogramu smago C-4*. Bija vajadzīgas astoņdesmit trīs sekundes, lai piestiprinātu sprāgstvielu aizbīdnim un izritinātu detonato­ra vadu šķērsām vadības centra telpai. Pieplacis pie grīdas aiz staba, Semjons iesaucās:

- Na zdorovje!

Tradicionālais krievu tosts. Un tad viņš aktivizēja spri­dzekli.

Izdzirdējuši sprādzienu, Lūsīla, Holijs un abi aģenti iz­vilka savas Glock pistoles. Ienaidnieks nebija redzams, tomēr viņu mašīnpistoles bija kaujas gatavībā un nomērķētas uz aiz­vērtajām nopratināšanas telpas durvīm. Pirmo reizi dzīvē Deivids vēlējās, lai arī viņam būtu ierocis.

- Nolādēts! - Holijs iesaucās. - Kas tas bija?

Lūsīla šķita mazliet mierīgāka. Viņa ar roku - izstiepusi rādītājpirkstu un vidējo pirkstu - deva signālu aģentiem. Visi trīs vīrieši lēnām tuvojās durvīm. Holijs satvēra rokturi un atrāva durvis vaļā, savukārt kolēģi izskrēja gaitenī. Pēc se­kundes abi nokliedza:

- Tīrs!

Lūsīla atviegloti nopūtās.

- Labi, tagad paklausieties. Holijs paliek šeit, lai apsar­gātu mūsu aizturēto. Pārējie nāk man līdzi, lai noskaidrotu,

* C-4 - ASV izplatīta plastikas sprāgstviela, ko izmanto militārām vaja­dzībām. Vjetnamas kara laikā amerikāņu karavīri izmantoja nelielas C-4 de­vas, lai ilgos pārgājienos uzsildītu ēdienu.

kas noticis, un atjaunotu sakarus. - Viņa paņēma mapes, kas atradās uz galda, un pasita padusē, tad pievērsās Deividam. - Jūs, Svifta kungs, sēdēsiet krēslā un neizdveslsiet ne ska­ņas! Aģents Holijs stāvēs pie tām durvīm. Ja iepīkstēsieties, viņš ienāks un ietrieks lodi jūsu nožēlojamajā pakaļa. Skaidrs?

Atbildi viņa nemaz negaidīja, un tas bija labi, jo Deivids bija pārāk nobijies, lai runātu. Lūsīla izsteidzās gaitenī - ga­rām Holijam, kas joprojām bija satvēris durvju rokturi.

- Kundze? - viņš iesāka. - Kāds būs atkāpšanās ceļš? Ja nu es nespēju noturēt pozīciju?

- Ja tiktāl nonāks, tu drīksti rīkoties pēc apstākļiem.

Holijs izgāja gaitenī un aizvēra durvis. Deivids saklausī­ja, ka pagriežas atslēga. Un tad telpā iestājās tāds klusums, ka varēja dzirdēt, kā sīc dienasgaismas lampas pie griestiem.

Rīkoties pēc apstākļiem. Deivids beidzot aptvēra šīs frā­zes nozīmi. Viņš zināja kaut ko tādu, ko FIB kaut kādu iemeslu dēļ uzskatīja par ļoti vērtīgu. Patiesību sakot, tik vērtīgu, ka birojs gatavs spert jebkurus soļus, lai tikai šī in­formācijā nenonāktu nepareizajās rokās. Tā vien šķita, ka viņi gatavi iznīcināt šo informāciju, iekams to uzzina vēl kāds. Un iznīcināt ari tās zinātāju. Gara acīm Deivids jau re­dzēja, kā telpā atkal ienāk aģents Holijs un mērķē uz viņu ar pistoli.

Deivids pielēca kājās. Šeit palikt nedrīkstēja! Jātiek prom! Skatīdamies apkārt, viņš meklēja kādu izeju - kādu vaļīgu griestu paneli vai ventilācijas šahtu, kurā varētu iesprauk­ties. Taču sienas un griesti bija no blīva betona - melni bal­ti. Telpā bija tikai krēsli un pelēks galds, uz kura atradās krūze ar ūdeni, vienreizējās lietošanas glāzītes un rūpīgi iz­pētītā ūdenspistole.

Un tad Deivids pamanīja vēl kaut ko. Steigā Lūsīla uz krēsla atzveltnes bija aizmirsusi savu koši sarkano žaketi. Un tās kabatās bija šķiltavas un grādīgā dzēriena blašķe. Dei­vids atcerējās, ko viņa bijusī sieva bija teikusi par to, cik bīs­tamas ir ūdenspistoles.

Semjons nosprieda, ka vienu gan šajā FIB kompleksā iz­darījuši pareizi - automātiskie drošinātāji nav izvietoti tik redzamā vietā kā vadības centrs. Nācās izsekot pie sienām redzamajiem kabeļu līkločiem, kamēr viņš nonāca pie komu­nikāciju telpas. Taču tūdaļ viņa labās domas par šo dienestu noplaka, jo skapis nebija aizslēgts. Purinādams galvu, Sem­jons iegāja nelielajā telpā un uzmeklēja elektrosadales ska­pi. Neticami, viņš nodomāja. Ja es būtu nodokļu maksātājs, manam niknumam nebūtu robežu.

Semjons nospieda slēdzīti, un kompleksā iestājās tumsa. Tad viņš izņēma no kabatas savu jauno rotaļlietiņu - termālās nakts redzamības brilles ar infrasarkano apgaismojumu. Semjons ieslēdza aparātu un nostiprināja to pie galvas tā, ka brilles cieši piegūla acīm. šī bija daudz labāka tehnoloģija, salīdzinot ar ASV armijas nakts redzamības binokļiem, kas darbojās, intensificējot niecīgo redzamo gaismu. Šīs brilles uzradīja siltumu, nevis gaismu, tātad tās varēja izmantot pil­nīgā tumsā. Joprojām siltie datori un monitori koši mirgoja ekrānā, savukārt vēsā metāla durvis bija piķa melnas. Par orientieri izmantojot tikko nodzisušās dienasgaismas lampas, viņš viegli atradīs ceļu līdz kāpnēm. Semjons tumsā pasmai­dīja - viņam patika jaunākās tehnoloģijas. Tagad viņš bija ga­tavs medīt savu glīto, atlētisko gūstekni, kas atgādināja iz­biedētu putnu.

Pieveicis divus kāpņu posmus, Semjons saklausīja soļus. Viņš ļoti klusām uzkāpa atpakaļ līdz kāpņu laukumiņam un nomērķēja savu Uzi uz ieeju. Pēc dažām sekundēm viņš gaiteņa galā saskatīja trīs atsevišķus kabatas lukturīšu sta­rus. Tā nebija aģentu kļūda; šādos apstākļos viņiem nebija citas izejas - nācās izmantot kabatas lukturīšus. Taču re­zultāts no tā nemainījās. Infrasarkanajā gaismā Semjons re­dzēja siltu roku, kas žņaudz košu cilindru, un spokainu seju, kas šķita kā iemērkta spilgtā krāsā. Pirms vēl aģents paguva pavērst savu lukturīti pret viņu, Semjons izšāva divas kārtas.

Piesmakusi balss uzsauca:

- Izslēgt gaismas!

Atlikušie divi lukturīši tika nodzēsti. Semjons bez trok­šņa noslīdēja pa kāpnēm, pārkāpa pāri aģenta līķim un pa­skatījās ap stūri. Pieplakuši gaiteņa grīdai, gulēja divi cilvē­ki - viens apmēram desmit metru attālumā, otrs mazliet aiz pirmā. Tuvākais bija šaušanas pozīcijā - ar abām rokām sa­tvēris pistoli, ar kuru mērķēja uz visām pusēm. Infrasarka­nā bildīte bija tik skaidra, ka Semjons varēja saskatit pelēcī­gas sviedru straumītes, kas plūda pāri baltajai sejai. Semjons šo nabadziņu izslēdza ar vienu pašu šāvienu pierē, taču jau nakamajā mirklī gar viņa labo ausi nošvikstēja lode.

Semjons paslēpas aiz stūra tieši tajā brīdi, kad garām aiz­svilpa nakamā lode. Trešais aģents šāva viņa virzienā. Nav slikti, viņš domās secināja. Vismaz šitais rīkojas prātīgi. No­gaidījis dažas sekundes, Semjons atkal ieskatījās gaiteni, lai uzmeklētu pretinieku. Aģents bija pagriezies un redzams ti­kai no sāna - infrasarkanajā ekrānā Semjons skatīja lielu, spē­cīgu figūru ar kājām kā stabiem un milzīgām krūtīm. Viņš vilcinādamies pacēla ieroci - tā bija īsta babuška! Varētu būt viņa vecmāmiņa. Un tajā pašā mirkli vecmāmiņa izšāva vēl trīs reizes.

Semjons pieplaka sienai. Jēziņ, tas bija tik tuvu! Viņš pa­cēla ieroci un sagatavojās atbildes šāvienam, taču babuška jau bija nozudusi aiz stūra.

Semjons kļuva nikns. Tā vecene bija viņu pazemojusi! Klu­si slīdēdams pa gaiteni, viņš sekoja upurim, taču nebija tam pat pietuvojies, kad aiz muguras izdzirdēja apslāpētus klie­dzienus. Semjons apstājās un pagriezās. Vēl viens sauciens - tāla, taču ļoti skaļa virieša balss; tik skaļa, ka butu dzirda­ma cauri sienām visā ēkā.

- Holij, ka tev saku, atver tās sasodītās durvis!

Semjons negribīgi atteicās no babuškas vajāšanas. Gan jau

vēlāk. Tagad bija cits darbiņš darāms.

Gaisma nodzisa brīdī, kad Deivids iebāza roku Lūsīlas žaketes kabatā. Viņš sastinga kā nozieguma vietā pieķerts kabatzaglis. Aģents Holijs, stāvēdams aiz aizslēgtajām dur­vīm, bija tikpat pārsteigts. Deivids dzirdēja viņu noklie­dzam:

- Nolād…

Taču tad aģents apklusa.

Deivids dziļi ievilka elpu. Labi, viņš domās sprieda. Tas neko nemaina. Lai arī nodzisusi gaisma, man jātiek no še­jienes projām. No Lūsīlas žaketes ārējās kabatas viņš izņē­ma sudraboto blašķi un klusi nolika uz galda. Nākamās viņš izvilka šķiltavas. Deivids atmeta domu tās uzšķilt, lai varē­tu redzēt, ko dara, jo saprata, ka Holijs pa durvju apakšu var pamanīt gaismu. Nē, viss jāizdara tumsā. Nolicis šķilta­vas uz galda, Deivids pasniedzās pēc savas ūdenspistoles.

Par laimi, viņš lieliski bija apguvis prasmi apieties ar ūdenspistolēm - pirms dažām stundām, spēlējoties ar Jonu, viņš vismaz duci reižu bija uzpildījis pistoles rezervuāru, tāpēc viegli to atvēra un noņēma vāciņu. Atsaucis atmiņā šo pēcpusdienu kopā ar Jonu, Deivids uz mirkli apstajas - sirds sažņaudzās, iedomājoties, vai vēl kaut reizi redzēs savu delu. Nē, viņš sev iegalvoja, nedomā par to. Uz priekšu!

Paņēmis sudraba blašķi, viņš noskrūvēja tai vāciņu. Iek­šā bija apmēram septiņas vai astoņas unces šķidruma. Kā jau Lūsīla bija teikusi, gandrīz tīrs spirts - lejot to ūdenspisto- les rezervuārā, Deividam koda acīs. Vai pietiks? Lai otrajā rezervuārā radītu vajadzīgo spiedienu, bija vajadzīga vismaz pinte*. Sasodīts!

Lai gan telpā bija tumšs, viņš aizvēra acis, lai varētu kon­centrēties. Ūdens. Kaut kur uz galda bija divas vienreizlie- tojamās glāzītes ar ūdeni. Ja alkoholu uz pusi atšķaidītu ar ūdeni, tas joprojām degtu. Pagrābstījies pa galdu, Deivids atrada vienu glāzīti, izzvejoja no tas cigareti un ielēja rezer­vuārā vēl trīs unces ūdens. Vairāk riskēt nedrīkstēja. Ce­rams, ka pietiks.

Deivids aizvēra rezervuāru un klusītēm sāka pumpēt ūde­ni. Tumsā viņš iztēlojās, kā otrais rezervuārs piepildās ar ūdens un alkohola maisījumu, saspiežot gaisa molekulas. Pēc tam viņš pagrieza sprauslas pozīcijā "Lielais sprādziens". Al­kohols vieglāk aizdegsies, ja to izsmidzinas sīkās lāsītēs. Tad viņš pasniedzās pēc šķiltavām un jau grasijas tās satvert, kad gaitenī atbalsojās divi spēcīgi sprakšķi. Šāvieni. Pārbijies viņš nogāza šķiltavas uz grīdas.

Šķita, ka telpa sāk šūpoties. Deividam likās, ka viņš grimst melna okeāna dzelmē. Viņš bezpalīdzīgi blenza bez­dibenī, kurā bija pazudušas šķiltavas, un tad metās četrrā­pus. Metodiski iztaustījis grīdu no galda līdz sienām, ar pla­šiem vēzieniem velkot rokas pa vēso linoleju, viņš šķiltavas tomēr neatrada.

* Unce - apmēram 28 grami, tātad astoņas unces atbilst apmēram 200 gramiem. Pinte - apmēram puslitrs.

Atkal atskanēja šāvieni - šoreiz jau tuvāk. Deivids kā ne­prātīgs grābstījās pa grīdu. Augstais Dievs! Kur, pie velna, tās palikušas? Tad viņš ar galvu atsitās pret krēslu un, pa­bāzis roku zem galda, sataustīja šķiltavas.

Trīsošām rokām viņš atvēra vāciņu un pavirpināja krama ritentiņu. Liesmiņa uzšķīlās kā eņģelītis - kā brīnums no de­besim. Deivids pielēca kājās, paķēra ūdenspistoli un nomēr­ķēja uz durvīm. Pielicis šķiltavas plastikāta sprauslām, viņš izdzirdēja trešo šāvienu, taču šoreiz liesmu neuzšķila.

- Holij! - Deivids uzkliedza. - Atver durvis! Izlaid mani ārā!

No durvju otras puses atskanēja šņāciens:

- Aizveries, stulbeni!

Holijs acīmredzot nevēlējās pievērst tā šāvēja uzmanību. Taču Deivids saprata, ka tas atnāks tik un tā.

- Atver tās sasodītās durvis!

Pagāja dažas sekundes. Viņš gatavojas, Deivids domās nosprieda. Holijs jūtas neaizsargāts, tāpēc jārīkojas atbilsto­ši apstākļiem. Un vienīgā izeja ir nogalināt mani.

Kad atvērās durvis, Deivids uzšķīla liesmu.

Semjons iegāja blakus gaitenī un infrasarkanajā ekrānā ieraudzīja vēl vienu federālo aģentu. Tas stāvēja pie durvīm, vienā siltajā rokā satvēris rokturi, bet otrā sažņaudzis pis­toli. Ziņkārības mākts, Semjons, mērķēdams ar ieroci uz aģentu, pavirzījās tuvāk. Aģents dažas sekundes pastāvēja, nervozi murminādams lamuvārdus, it kā censtos nomieri­nāties. Tad viņš plaši atvēra durvis un izņēma no kabatas lukturīti. Un tajā pašā brīdi durvju spraugā uzplaiksnīja spoži balta liesma.

Semjons apžilba. Liesma aizpildīja visu ekrānu, kas tagad līdzinājās baltam četrstūrim. Noņēmis brilles, viņš pieplaka zemei un rokas salika pāri galvai. Tas bija kaut kas līdzīgs degbumbai, taču pēc degvielas vai baltā fosfora neoda. Sa­vādi, drīzāk šķita, ka ož pēc paštaisīta degvīna. Pēc dažām sekundēm spožā bumba izšķīda sīkās zilganās liesmiņās, kas uz grīdas izveidoja peļķīti. FIB aģents palīda atpakaļ un tad kā baļķis sāka velties prom, lai nodzēstu zilo uguntiņu, kas bija skārusi viņa jaku.

Pēc tam Semjons izdzirdēja tādu kā gumijas šņākoņu. Troksnis jau slīdēja garām, un tikai tad viņš saprata, kas tas ir, - gūstekņa sporta apavi. Semjons automātiski pacēla savu ieroci un nomērķēja straujo soļu virzienā, taču neuzdrošinā­jās šaut. Šis cilvēks bija vajadzīgs dzīvs. Semjons pietrausās kājās un sāka pakaļdzīšanos. Vēl tikai daži soļi, un viņš sa­tvers bēgli. Bet tajā bridi viņš izdzirdēja, kā kaut kas no- būkšķ pret grīdu. Nākamajā mirkli, uzkāpis kaut kādam plastikāta gabalam, viņš zaudēja līdzsvaru. Nolāpītā ūdens- pistole! Semjons atkrita uz muguras un ar pakausi atsitās pret durvīm.

Apdullis viņš gulēja uz grīdas kādas desmit vai piecpa­dsmit sekundes. Tad atvēra acis un ieraudzīja, ka garām pa­skrien FIB aģents joprojām liesmojošā jakā - arī viņš gribēja noķert bēgli. Stulbais amerikānis, Semjons nosprieda. Aiz­rautīgs, taču nevērīgs. Dziļi ievilcis elpu, lai sakārtotu domas, Semjons piecēlās kājās un uzlika nakts redzamības brilles. Ekrāns atkal rādija normāli. Tad viņš paķēra ieroci un aizsteidzās prom pa gaiteni.

Deivids ienira tumsā - viņš domāja tikai par tikšanu brī­vībā. Nometis ūdenspistoli, viņš izdzirdēja skaļu būkšķi, taču nepagriezās - tikai turpināja skriet. Nepalēninādams soli, viņš uzšķīla uguni, kas apkārt izgaismoja nelielu apli. Sākumā Deivids redzēja tikai kailas gaiteņa sienas, bet tad pašā galā saskatīja mirgojošu sarkanu lampiņu, kas norādīja izeju. Deivids metās uz turieni un ar plecu triecās pret dur­vīm. Par nelaimi, tās pat nesakustējās. Viņš paraustīja rok­turi, bet nekā. Neticami! Kāpēc viņi aizslēguši izejas durvis? Tā stāvēdams un nesekmīgi raustīdams rokturi, Deivids iz­dzirdēja attālu rēcienu:

- Kuņas dēls!

Un gaitenī atbalsojās aģenta Holija soļi.

Deivids atkal sāka skriet. Viņš nogriezās pa kreisi un, iz­misīgi meklēdams vēl kādu izeju, traucās prom pa citu gai­teni. Viņš skatījās uz visām pusēm un skrēja, cik ātri vien spēja, līdz paklupa pāri kaut kam, kas atgādināja veļas kau­dzi. Deivids uzšķīla liesmu un saprata, ka paklupis pāri lī­ķim. Tas bija viens no pelēkā uzvalkā ģērbtajiem Holija ko­lēģiem, un pierē viņam vīdēja divi asiņaini caurumi. Šausmu pārņemts, Deivids pielēca kājās. Un tad pamanīja līķi, kas gulēja pie kāpnēm.

Pēc brīža gaiteņa galā parādījās Holijs. Ieraudzījis šķilta­vu liesmiņu, viņš nostājās šaušanas pozīcijā, tāpēc Deivids nodzēsa šķiltavas un sāka skriet augšup pa kāpnēm. Tumsā viņš kā neprātīgs ķērās pie margām un smagi lika vienu soli pēc otra - Holijs bija jau dažu sekunžu attālumā. Pēc trešā kāpņu posma Deivids ieraudzīja vārgu dzeltenīgu gaismiņu, kas spiedās cauri sadragātajām durvīm. Izskrējis cauri tel­pai ar izdauzītiem videomonitoriem, viņš pamanīja vēl di­vus līķus. Visbeidzot Deivids jau bija stāvlaukumā un ieel­poja brīnišķīgo piesārņoto Ņujorkas gaisu. Pa slīpni viņš steidzās pretī svētīgi izgaismotai ielai.

Taču līdz slipnes beigām bija vismaz simts pēdu, un pa­slēpties nebija iespējams. Paskatījies pār plecu un ieraudzījis Holiju, Deivids saprata, ka ir nolemts bojāejai. Aģenta ap­degušajā un nomelnējušajā sejā rotājās smaids. Viņš lēni pa­cēla savu pistoli un rūpīgi nomērķēja. Tad atskanēja šāviens, un Holijs saļima.

Deivids skatījās uz aģentu, kas gulēja embrija pozā. Pir­majā brīdī šķita - kāds izspēlējis ļaunu joku. Deivids bija pā­rāk apmulsis, lai justu atvieglojumu, un pārāk nobijies, lai neturpinātu skriet. Kājas pašas aiznesa viņu līdz slipnes ga­lam, un jau pēc dažām sekundēm viņš stāvēja tukšajā ielā, ko ieskāva biroju ēkas. Uz stūra viņš pamanīja norādi - Brī­vības iela un Naso iela. Tātad viņš atradās Lejasmanhetenā, trīs kvartālus uz ziemeļiem no Fondu biržas. Tagad bija dzir­damas policijas automašīnu sirēnas, tāpēc viņš turpināja skriet rietumu virzienā - uz Brodvejas un Hudzonas upes pusi.

Kad Semjons bija piebeidzis apdegušo FIB aģentu un sa­sniedzis slīpnes virsotni, pa Brīvības ielu tuvojās pusducis patruļdienesta mašīnu. Babuška, Semjons domās secināja. Droši vien pa rāciju izsaukusi policiju. Kad mašīnas apstājās un stāvlaukumā iesteidzās policisti, Semjons paslēpās aiz aizslēģota avīžu kioska. Upuris bija tikai kāda kvartāla at­tālumā, Brodvejas un Brīvības ielas krustojumā, taču Sem­jons nedrikstēja riskēt iet garām policistiem - īpaši tāpēc, ka zem vējjakas bija paslēpts Uzi. Viņš ieslīdēja Naso ielā un no­skrēja vienu kvartālu uz ziemeļiem līdz Meidenleinai. Tādē­jādi viņš cerēja notvert savu upuri. Taču, nonākot līdz Brod- vejai, bēglis nebija redzams. Semjons skrēja tālāk pa avēniju un vērās uz visām pusēm, taču tā vira nekur nebija.

- ļobanij v roti - viņš nolamājās, nikni uzplīkšķinādams sev pa gurnu.

Taču niknuma lēkme turpinājās tikai mirkli. Viss atkarīgs no spējas mainīties, viņš sev atgādināja. Vienkārši vajadzēja mainīt stratēģiju.

Stāvēdams uz ielas stūra un elsdams kā suns, Semjons do­māja par savu upuri. Bija viegli paredzēt, uz kurieni viņš va­rētu doties. Pirmām kārtām vajadzēja noskaidrot, kas ir šis cilvēks un kā viņš saistīts ar doktoru Klainmanu. Tad va­jadzēja uzzināt, ar ko viņš satiekas. Semjons nešaubījās - agri vai vēlu šis puisis sporta apavos novedīs pie Einheitliche Feldtheorie.

Iedams uz vietu, kur bija atstajis savu mersedesu, Sem­jons atguva elpu. Vērdamies Brodvejas debesskrāpjos, kas slejās virs ielas, viņš juta skumju apmierinājumu. Pavisam drīz, viņš domāja, tas viss beigsies.

-