Kosmiskais Hospitālis - "Albatross"

TREŠĀ DAĻA

Neraugoties uz milzīgajām medicīniskajām un tehniskajām iespējām, kas izvirzīja Hospitāli pirmajā vietā visā civilizētajā Galaktikā, tomēr gadījās, ka tur ieradās pacients, kuram nekā­di nebija iespējams palīdzēt. Šajā konkrētajā gadījumā pacients piederēja pie SRTT tipa — tādi Hospitālī vēl nekad nebija redzēti.

Viņš bija līdzīgs amēbai un spēja izstiept ekstremitātes, sa­jūtu vai aizsargorgānus, kad varētu ievajadzēties attiecīgos ap­stākļos, un tam piemita tādas fantastiskas pielāgošanās spējas, ka bija grūti iedomāties, ka tas vispār spētu saslimt.

Vispārsteidzošākais bija tas, ka nebija nekādu saslimšanas simptomu. Nekādu organisku traucējumu, ne miņas no kaitīgu baktēriju klātbūtnes. Pacients gluži vienkārši kusa — klusi, bez trokšņa un satraukuma, gluži kā ledus gabals siltā istabā.

Tika izmēģināti visi līdzekļi, taču nekas nelīdzēja. Diagnosti un jaunākie ārsti, kas novēroja slimnieku, mazpamazām nāca pie bēdīgā slēdziena, ka divpadsmitā sektora Galvenā hospitā­ļa vienveidīgo medicīnisko brīnumu ķēde drīz vien tiks pār­rauta.

— Domāju, ka būtu labāk sākt visu no paša sākuma, — doktors Konvejs teica, cenšoties neskatīties uz sava jaunā ko­lēģa mazajiem spārniņiem, kas laistījās visās varavīksnes krā­sās. — Sāksim no slimnieku uzņemšanas telpas.

Un viņi devās uz Uzņemšanas nodaļu. Konvejs gaidīja, kā asistents reaģēs uz viņa teikto. Viņš centās iet divus soļus pa priekšu savam pavadonim — ne jau tāpēc, ka gribētu to ap­vainot, viņš vienkārši baidījās, ka, pieejot tuvāk, varētu sagādāt asistentam smagus fiziskus bojājumus.

Jaunais asistents piederēja pie GLNO tipa. Viņš bija seškā- ju bruņnesis, kukaiņveidīgs Cinrusas planētas iemītnieks. Sma­guma spēks uz viņa dzimtās planētas bija divpadsmit reizes ma­zāks nekā uz Zemes. Tāpēc kukaiņi tur sasniedza tādus iz­mērus un kļuva par valdošo dzīvības formu.

Asistents bija aplicis divas antigravitācijas jostas — bez tām viņš jau sen būtu saspiests plakans. Starp citu, viņam būtu pie­ticis arī ar vienu, taču Konvejs nespēja nosodīt viņu par šo divkāršo piesardzību. Asistents bija smalks, neveikls un apbrī­nojami trausls. Viņu sauca — doktors Prilikla.

Konvejs zināja, ka Prilikla medicīnā nav nekāds iesācējs — viņam bija liela darba pieredze gan uz savas dzimtās planētas, gan galaktiskajos hospitāļos, taču Galvenā Hospitāļa izmēri vi­ņu patiesi pārsteidza un mulsināja.

Konveja pienākumos ietilpa rūpēties par Priliklu un viņu vadīt, bet tad, kad Konveja norīkojuma termiņš Bērnu nodaļā būs pagājis, nodot šo nodaļu Priliklam. Acīmredzot Hospitāļa vadītājs nolēma, ka ar citplanēliešu bērneļiem vislabāk varētu tikt galā tieši šādi, pie zema spiediena pieraduši, ar paaugsti­nātu jūtību un smalku uztveri apveltīti ārsti.

„Un tas noteikti ir bijis pareizs lēmums, — Konvejs no­domāja, metoties sānis, lai aizsegtu Priliklu ar savu augumu, jo tieši tobrīd pa gaiteni uz visām savām sešām ziloņa kājām aiz- dipināja traltaniešu praktikants, — ja vien Prilikla vispār spēs sadarboties ar saviem masīvajiem un neveiklajiem kolēģiem."

— Jūs, protams, saprotat, — Konvejs teica, pievedot Pri­liklu pie Uzņemšanas nodaļas kontrolcentra, — ka reizēm slim­nieka atgādāšana uz Hospitāli izvēršas par īstu problēmu. Kas attiecas uz maziem pacientiem, tad šeit viss ir vienkārši, bet ko pavēlēsiet darīt ar traltaniem vai četrdesmitpēdu AUGL no Čaldereskolas?.. — Konvejs aprāva frāzi un teica: — Nu lūk, mēs esam atnākuši.

Cauri platajai caurspīdīgai sekcijas sienai varēja redzēt tel­pu, kurā atradās trīs kontrolpultis. Pie vienas no tām sēdēja nfdiānis.

Pults indikatori norādīja, ka viņš ir nodibinājis kontaktu ar kādu Hospitālim tuvojošos kosmoplānu.

— Paklausīsimies, — Konvejs noteica.

— Lūdzu paziņojiet, — nldiāniešu sarkanais lācēns noteica savā ātrajā rejošajā balsi, kas, izejot cauri Konveja translato- ram, pārvērtās angļu valodā. Prilikla izdzirda šos pašus vārdus savā gludajā, absolūti neemocionālajā cinruniešu valodā. — Kas jūs esat? Pacients, viesis vai līdzstrādnieks? Kāda ir jūsu fizio­loģiskā piederība?

— Viesis, — sekoja atbilde no kosmoplāna. — Cilvēks.

Pēc mazas pauzltes sarkanspalvainais dežurants piemiedza

ar aci aiz caurspīdīgās sienas stāvošajiem Konvejam un Pri- liklam un teica:

— Esat tik laipns, paziņojiet jūsu fizioloģisko raksturoju­mu. Visas saprātīgās būtnes sauc sevi par cilvēkiem, bet visus pārējos uzskata par necilvēkiem. Tāpēc jūsu vārdiem trūkst dziļākas jēgas…

Konvejs gandrīz nedzirdēja pārējo sarunu, tāpēc ka centās iedomāties, kā gan varētu izskatīties SRTT — būtne ar šādu fizioloģisko raksturojumu. Dubultais T nozīmēja, ka tās forma un fizioloģiskie rādītāji var mainīties, R — ka šī būtne spēj izturēt augstas temperatūras un spiedienus, bet kas attiecas uz S, tad šeit bija lieki jebkādi komentāri… Ja vien šī būtne neat­rastos netālu no Hospitāļa, Konvejs nekad nespētu noticēt, ka tā vispār var eksistēt.

Turklāt viesis izrādījās svarīga persona: dežurants steidzīgi paziņoja par viņa ierašanos medicīniskajam personālam — pār­svarā tiem, kas nebija zemāki par Diagnostu rangu.

Pēkšņi Konvejam radās vēlēšanās palūkoties uz šo vis­augstākā mērā neparasto būtni, taču viņu atturēja doma, ka, metoties aplūkot šo brīnumu, viņš rādīs sliktu piemēru Prilik- lam. Turklāt Konvejs vēl ļoti maz pazina savu asistentu: bet ja nu pēkšņi Prilikla pieder pie tām pārlieku jūtīgajām personām, kas uzskata, ka, blenžot uz citām būtnēm sava prieka pēc, tās tiek smagi apvainotas.

— Ja vien tas netraucētu svarīgākām lietām, — no aparāta atskanēja Priliklas mērenā balss, — es gribētu palūkoties uz šo viesi.

— Paldies Dievam, Konvejs nodomāja, taču izlikās, ka ap­domā Priliklas priekšlikumu. Beidzot viņš piekrita un teica:

— Citos apstākļos es tam nekādā gadījumā nepiekristu, bet reiz jau slūžas, pa kurām SRTT iekļūs Hospitāli, atrodas netālu no šejienes un mūsu rīcībā ir nedaudz brīva laika, es domāju, ka mēs varam atļauties apmierināt jūsu ziņkāri. Palūgšu jūs, doktor, man sekot.

Pamājis uz atvadām pinkainajam dežurantam, Konvejs no­domāja, cik labi gan, ka Priliklas trasnslators nespēja nodot viņa pēdējo vārdu ironisko zemtekstu. Citādi gan asistents spē­tu noprast, cik ļoti viņam ir pa prātam šis priekšlikums.

Un tad pār Konveju nāca apskaidrība. Viņš atcerējās, ka Prilikla bija empāts.

Kopš viņi iepazinās, Prilikla bija pateicis pavisam nedaudz, bet visi viņa teiktie vārdi apbrīnojami atbilda Konveja izjūtām. Jaunais asistents nebija telcpāts — viņš nespēja lasīt domas, — taču viņš uztvēra jūtas un emocijas un, protams, nojauta Kon­veja ziņkāri.

Konvejs sapīka — kā gan viņš varēja aizmirst par asistenta empātiskajām spējām.

„Vēl nav zināms, kurš kuru šeit īsti izmanto savās inte­resēs," — viņš nodomāja.

* * *

Sestās slūžas, pa kurām vajadzēja ienākt SRTT, atradās da­žu minūšu gājiena attālumā, ja, protams, turp doties pa visīsāko ceļu, pa vienu no ar ūdeni piepildītajiem gaiteņiem uz AUGL Operāciju zāli un cauri hloru elpojošo PVSŽ Hirurģiskajai no­daļai. Taču, lai veiktu šo gājienu, vajadzēja uzvilkt vieglos ūdenslīdēju skafandrus. Konvejs to varēja izdarīt bez kādām īpašām problēmām, taču viņš visai skeptiski vērtēja daudzkā- jainā Priliklas spējas šajā darbības jomā. Nācās izvēlēties ap­kārtceļu un pasteigties.

Viņus apdzina traltans ar Diagnosta zelta emblēmām un inženieris no Zemes.

FGLI ripoja gluži kā uzbrukumā ejošs tanks, bet cilvēks steidzīgi tipināja nopakaļ, lai neatpaliktu.

Konvejs un Prilikla piespiedās pie sienas, lai grieztu ceļu cienījamajam Diagnostam un vēl arī tāpēc, lai nepakļūtu zem tā, bet tad turpināja savu ceļu.

No nejauši noklausīta sarunas fragmenta viņš uzzināja, ka traltans un inženieris ietilpst komisijā, kas sagaidīs SRTT, bet, spriežot pēc Zemes inženiera indīgā toņa, viņiem kļuvis zināms, ka viesis ieradies agrāk nekā ticis gaidīts.

Kad viņi bija nogriezušies aiz stūra un apstājušies netālu no milzīgās ieejas lūkas, Konvejs nespēja atturēties nepasmai­dījis, vērojot amizanto skatu, kas viņiem pavērās.

Pa visiem trim gaiteņiem, kas šai līmeni izbeidzās pie slūžu kameras, pa augstākā un zemākā līmeņa gaiteņiem, kas arī bija savienoti ar to, steidzās komisijas locekļi. Izņemot traltanu un cilvēku, kuri viņus apdzina, pie lūkas bija sapulcējušies vēl viens traltans, divi DBLF kāpuri un trauslais, membrānām pār­klātais ilensietifcs caurspīdīgā aizsargskafandrā, kurš tikko kā iznāca no PVSŽ sekcijas hlora gaiteņa.

Visi viņi steidzās pie lūkas, kas lēnām vērās vaļā. Tas šķita Konvejam smieklīgi, un viņam pēkšņi izlikās, ka visi viņi sa­skriesies vienā punktā…

Taču, kamēr viņš tā klusībā smaidīja par savām domām, pēkšņi, bez jebkāda brīdinājuma, komēdija pārvērtās par tra­ģēdiju.

Kad viesis iznāca laukumiņā un lūka aiz viņa aizvērās, Kon­vejs ieraudzīja krokodiļveidīgu būtni ar taustekļiem, kuriem ga­los bija ragveida uzgaļi. Neko tādu Konvejs vēl nekad nebija redzējis.

Šī būtne atsprāga nost no figūrām, kas steidzās pie viņas, un pēkšņi metās virsū tuvākajai no tām. Par upuri tika izrau­dzīts mazais PVSŽ, kas stāvēja tuvāk par pārējiem. Šķiet, visi vienlaicīgi iekliedzās, jo no translatoriem pārslodzes dēļ izlau­zās tikai spalgs kauciens.

Ieraudzījis savā priekšā uzbrūkošā viesa zobus un ragveida taustekļus, ilensietis bez šaubām iedomājās par to, cik neiz­turīgs ir mākslīgais apvalks, kas aizsargā viņu no gaisa, un me­tās pie lūkas, kas atdalīja to no viņa paša sekcijas.

Viesim ceļā pagadījās traltans, kas mēģināja to nomieri­nāt, taču viesis padrāzās tam garām un metās pie tās pašas lūkas.

Visas starpgaiteņu lūkas bija aprīkotas ar ierīci, kas atvēra pirmās durvis tai acumirklī, kad otras aizvērās, lai nevajadzētu gaidīt, kamēr pārejas kamera piepildās ar citu gaisu. PVSŽ, kuru vajāja satrakojies viesis, nolēma, ka tāda nepieciešamība tagad ir radusies, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņa skafandrs bija cietis no SRTT nagiem un viņam draudēja saindēšanās ar skā­bekli. Acīmredzot viņš bija pārāk izbijies un neievēroja, ka vie­sis nepaguva ienākt pa pirmajām durvīm, bet tiklīdz atvērsies otrās durvis, viesi pirmās durvis pārgriezīs uz pusēm…

Visā šai juceklī Konvejs neievēroja, kurš īsti atģidās no­spiest rezerves pogu, kas atvēra abas durvis vienlaicīgi, un tādā kārtā izglāba viesa dzīvību. SRTT bija glābts, taču pa atvēr­tajām durvīm ielauzās biezi dzeltenīgi hlora mākoņi. Un, vēl pirms Konvejs paspēja kaut ko uzsākt, sienās iebūvētie atmos­fēras signalizatori ieslēdza trauksmes signālu un vienlaicīgi aiz­vēra visas pārējās durvis, tā ka visi pie lūkas sapulcējušies no­kļuva slazdā.

# # #

Pirmajā acumirklī Konvejs tikai ar pūlēm apvaldīja vēlē­šanos mesties uz hermētiskajām durvīm un dauzīt pa tām no visa spēka ar dūrēm. Tad viņš nolēma izkļūt cauri indīgajai miglai līdz starpsekciju lūkai. Taču tad viņš ieraudzīja, ka uz lūku steidzas arī inženieris un viens no DBLF kāpuriem, taču viņus tik ļoti cieši ieskāva hlora tvaiki, ka Konveju pārņēma šaubas, vai tikai viņi neies bojā ātrāk, pirms būs paguvuši uz­vilkt skafandrus.

Vai ir izredzes aizkļūt līdz lūkai, Konvejs domāja. Tur, pā­rejas kamerā, kā to paredzēja noteikumi, atradās maskas un aizsargķiveres ar autonomu desmitminūšu skābekļa rezervi. Ta­ču, lai aizkļūtu līdz ķiverei, nāksies vismaz uz trim minūtēm aizturēt elpu un aizspiest acis, jo atliek tikai ievilkt elpu vai atvērt acis, un tūdaļ pilnīgi zaudēsi spēju pārvietoties. Bet ja tu neko neredzi savā priekšā, kā gan citādi vēl izkļūt cauri mudžošajai traltanu kāju un taustekļu masai, kas aizšķērsojusi gaiteni?

Pēkšņi viņš izdzirda Priliklas balsi:

— Atvainojiet, taču hlora atmosfēra man ir nāvējoša.

Ar Priliklu notika kaut kas dīvains. Viņa garās daudzposmu kājas dejoja un raustījās it kā viņš izpildītu kādu mežonīgu rituāla deju, bet divi no četriem manipulatoriem (pateicoties kuriem viņa rase arī iemantoja izcilu hirurgu slavu) veica sarež­ģītas manipulācijas ar priekšmetiem, kas atgādināja caurspīdīga plastikāta ruļļus.

Konvejs nepaguva lāga saskatīt, kā tas notika, bet viņa asis­tents pēkšņi izrādījās ievīstījies caurspīdīgā apvalkā, no kura izspraucās ārā sešas kājas un divi manipulatori. Viss Priliklas ķermenis, spārni un divi citi manipulatori, kas steidzīgi lipināja ciet spraugas, pa kurām spraucās ārā kājas, atradās jau zem apvalka, kas sāka uzpūsties. Tas bija hermētisks.

— Man nebija ne jausmas, ka jūs… — Konvejs ierunājās, un tad viņam dzima ceriba.

— Paklausieties, — viņš žēlabaini iesaucās. — Dariet to, ko es jums teikšu. Sagādājiet man aizsargķiveri. Un pēc iespē­jas ātrāk…

Taču pirms vēl viņš paguva Priliklam visu paskaidrot, ce­rība nomira tikpat pēkšņi kā bija uzradusies. Prilikla, sapro­tams, spēja atrast aizsargķiveri. Taču kā gan viņš cauri šai ķer­meņu masai uz grīdas aizkļūs līdz lūkai, kur glabājās aizsarg­ķiveres. Kāds nejaušs sitiens var noraut tam kāju vai saspiest kukaiņveidīgās bruņas. Viņam nav tiesības lūgt Priliklu izdarīt šādu pakalpojumu — tas būtu pielīdzināms slepkavībai.

Viņš jau gribēja ņemt savus vārdus atpakaļ un teikt Pri­liklam, lai tas paiet malā un parūpējas par savu izglābšanos, kad pēkšņi Prilikla šķērsoja gaiteni, uzskrēja augšā pa sienu, uzradās pie griestiem un nozuda hlora miglā.

Konvejs atcerējās, ka daudziem kukaiņu tipiem pie kājām ir piesūcekņi, un viņš atguva cerību un spēju pievērst uzmanību

tam, kas notiek visapkārt.

* # *

Skaļrunis līdzās Konvejam vēstīja visiem Hospitālī, ka sesto slūžu rajonā notikusi atmosfēras saindēšanās, signālierīce, kas atradās zem skaļruņa, mirgoja ar sarkanu gaismu un nepatī­kami sanēja — Apkalpes nodaļā centās uzzināt, vai kāds atro­das saindētajā zonā.

Konvejs pagrāba mikrofonu:

— Klusāk! — viņš iesaucās. — Klausieties! Runā Konvejs, es atrodos līdzās sestajām slūžām. Divi FGLI, divi DBLF, viens DBGD saindējušies ar hloru, taču pagaidām vēl ir dzīvi. Viens PSVŽ bojātā skafandrā un saindējies ar skābekli, iespējams, ievainots, un viens…

Pēkšņi viņam sāka dedzināt un durstīt acīs, Konvejs izmeta mikrofonu. Viņš atkāpās atpakaļ, līdz atspiedās ar muguru pret hermētiskajām durvīm, un lūkojās kā dzeltenā migla arvien tu­vojās viņam.

Viņš neredzēja, kas notiek gaiteni, un viņam likās, ka pa­gāja mūžība, līdz pie griestiem virs viņa galvas parādījās dī­vainā Priliklas figūra.

iii

Aizsargķivere, kuru atnesa Prilikla, īstenībā bija maska, kas izdala skābekli, ja to stipri piespiež pie sejas. Skābekļa pietika neilgam laikam, kādām desmit minūtēm, taču, uzvilcis masku un atbrīvojies no nāves briesmām, Konvejs atklāja, ka spēj do­māt jau krietni vien saprātīgāk.

Sākumā Konvejs aizkļuva līdz atvērtajai lūkai, kas veda uz hlora sekciju. PVSŽ gulēja nekustīgi pie pašām durvīm, un pa viņa ķermeni izplūda pelēki plankumi — agrīnā ādas vēža sta­dija. PVSŽ skābeklis bija ļoti bīstams.

Konvejs uzmanīgi atvilka ilcnsieti uz viņa sekciju, pie tu­vākās noliktavas telpas. Spiediens šajā sekcijā bija nedaudz augstāks nekā skābekļa nodalījumos, un priekš PSVŽ gaiss bija pietiekami tīrs.

SRTT nekur neredzēja.

Konvejs paņēma līdzi pāris plastikāta pārklājus, kas šai sek­cijā aizvietoja palagus.

Atgriezies gaitenī, viņš izstāstīja Priliklam savu darbības plānu. Tad izlauzās cauri nekustīgo vai knapi kustošos ķermeņu grēdai līdz sestajām slūžām un atvēra tās. Iekšā, kamerā, rindā stāvēja skābekļa baloni. Viņš paņēma divus no tiem un izkļuva ārā.

Tad viņš ieraudzīja inženieri, kuram tomēr bija izdevies uz­vilkt skafandru, taču inženieris nespēja neko saskatīt un, aiz­gūtnēm klepodams, klīda pa gaiteni. No viņa nevarēja gaidīt nekādu palīdzību.

Prilikla jau bija apklājis ar plastikāta pārklāju vienu no cie­tušajiem.

Konvejs atvēra skābekļa balona krānu, palika to zem pa­klāja un vēroja, kā plastikāta palags uzpūšas kā burbulis. Tā bija primitīva skābekļa telts forma, taču tobrīd viņš nespēja ne­ko labāku izdomāt.

Konvejs, ilgi neprātojot, devās pēc jaunas balonu partijas.

Pēc trešā gājiena Konvejs ievēroja satraucošas pazīmes. Viņš pārklājās ar sviedriem, galva plīsa vai pušu un acu priekšā ņirbēja melni punkti — gaisa rezerves sāka izsīkt. Jau sen bija laiks noraut masku, pabāzt galvu zem skābekļa palaga un gaidīt glābšanas brigādes ierašanos.

Viņš paspēra dažus soļus pretī palagā ievīstītajai figūrai… un grīda mežonīgā ātrumā drāzās tam pretī. Sirds neprātīgi dauzījās krūtīs, plaušas liesmoja un nepietika spēka pat noraut masku…

* * *

No dziļā un pat savā veidā patīkamā ģīboņa Konveju izrāva neciešamas sāpes: kaut kas ar milzu spēku spieda viņa krū­tis.

Viņš centās pārvarēt sāpes, bet kad vairs nepietika spēka, atvēra acis un teica:

— Norāpieties no manis nost, velns parāvis! Ar mani viss ir kārtībā!

Varenais praktikants, kas ar entuziasmu izpildīja Konvejam mākslīgo elpināšanu, piecēlās kājās un teica:

— Kad mēs aizkļuvām līdz tām nolādētajām slūžām, jūsu sienāzis teica, ka jūs esat jau atstiepis kājas. Es jau gandrīz vai izbijos. Es gribēju teikt… nedaudz izbrīnījos. — Viņš pasmīnēja un piebilda: — Ja vien esat spējīgs kustināt kājas un mēli, ar jums vēlētos aprunāties O'Mara.

Konvejs kaut ko norūca par atbildi un piecēlās. Gaiteņa ventilatori un filtrējošās ierīces ātri attīrīja gaisu no pēdējām hlora paliekām, cietušos evakuēja — dažus uz nestuvēm, kas bija apsegtas ar skābekļa teltīm, pārējie, sanitāru atbalstīti, aiz­gāja paši.

Konvejs aptaustīja prāvo punu uz pieres — praktikants bija pārāk strauji norāvis masku, — bet tad dažas reizes dziļi ie­elpoja svaigo gaisu — pārliecinājās, ka šis murgs beidzot bei­dzies.

— Paldies, doktor, — viņš izjusti noteica.

— Nav par ko, doktor, — praktikants atbildēja.

* * *

Viņi sastapa O'Maru Zinātnes daļā. Galvenais psihologs nesāka tērēt velti laiku ievadam. Viņš norādīja Konvejam uz krēslu, Priliklam uz kaut ko, kas atgādināja sirreālistisku pa- pīrkurvi, un norūca:

— Kas tur notika?

Istaba grima puskrēslā, tikai uz pults mirgoja uguntiņas un O'Maram priekšā dega galdalampa. Konvejs redzēja vienīgi spēcīgās plaukstas, kas rēgojās no tumši zaļajām formas pie­durknēm, un pelēkās aukstās acis aizēnotajā sejā. Plaukstas ne­kustējās, un O'Mara ne uz mirkli nenovērsa acis no Konveja sejas, kamēr tas runāja.

Kad Konvejs apklusa, O'Mara nopūtās un dažas sekundes klusēja. Tad noteica:

— Pie sestajām slūžām atradās četri no mūsu vadošajiem Diagnostiem. Tas ir krietni vien vairāk nekā Hospitālis var at­ļauties pazaudēt. Jūsu enerģiskā rīcība izglāba dzīvības vismaz trim no viņiem. Tāpēc jūs var pat uzskatīt par varoņiem. Taču es nelikšu jums sarkt un nepakavēšos ilgāk pie šīs jautājuma puses. Turklāt, — viņš sāji piebilda, — es negrasos jūs samulsināt ar jautājumu par to, kāpēc jūs vispār tur atrādā­ties. »

Konvejs iekāsējās:

— Vienīgais, ko es vēlētos uzzināt, — viņš teica, — kāpēc SRTT tā satrakojās? Visvienkāršāk būtu iedomāties, ka viņš izbijās, ieraudzījis skrienam pretī sagaidītājus. Taču neviena sa­prātīga būtne nebūtu tā uzvedusies. Šeit tiek ielaisti tikai val­dības locekļi vai speciālisti — un tos parasti nevar izbiedēt ērmīgais citplanētiešu izskats. Starp citu, kāpēc viņu sagaidīt ieradās tik daudz Diagnostu?

— Viņi ieradās tur tāpēc, — O'Mara atbildēja, — ka viņi gribēja redzēt, kā izskatās SRTT tai brīdī, kad tas necenšas līdzināties kaut kam citam. Šī informācija varēja tiem noderēt tā pacienta ārstēšanā, ar kuru mēs pašlaik nodarbojamies. Tur­klāt, kad mēs sastopamies ar pilnīgi nezināmu dzīvības formu, nekad nav iespējams paredzēt, kāpēc tā rīkojas tieši tā, bet ne citādi. Un visbeidzot, mūsu viesis nepieder pie to apmeklētāju loka, kādus mēs esam ieraduši šeit uzņemt. Mums nācās pār­kāpt noteikumus, tāpēc ka viņa vecāks atrodas Hospitālī ārstē­šanā. Un viņa stāvoklis ir bezcerīgs.

— Skaidrs, — Konvejs klusi noteica.

Istabā ienāca Monitoru leitnants un piesteidzās pie O'Ma­ras.

— Atvainojiet, — viņš teica. — Man izdevās atklāt kādu detaļu, kas var izrādīties noderīga mūsu meklējumos. DBLF medmāsa paziņoja, ka redzēja PVSŽ, kas aizsteidzās no nega­dījuma vietas tieši incidenta laikā. No DBLL kāpuru redzes viedokļa šie PVSŽ nav nekādi īpašie skaistuli, taču medmāsa apgalvo, ka šoreiz viņai acīs pagadījies vienkārši kroplis. Tāds kroplis, ka medmāsa nosprieda, ka tas ir pacients, kurš slimo ar velns zina ko…

— Vai pārbaudījāt, ka starp PVSŽ pacientiem nav tāda, kas slimotu ar šādu slimību?

— Jā. Tāds nav atklāts.

O'Mara pēkšņi sadrūma un teica:

— Labi, Karson, jūs zināt, kas jādara.

Un viņš pamāja, atlaižot virsnieku.

Visas sarunas laikā Konvejs tikai ar pūlēm savaldījās un, kad leitnants izgāja, izšāva:

— Būtnei, kas izgāja no slūžām, bija taustekļi… un… un… jebkurā gadījumā tā nemaz nelīdzinājās PVSŽ. Es zinu, ka SRTT var izmainīt savu fizioloģisko struktūru, bet tik radikāli un tādā ātrumā…

O'Mara strauji piecēlās.

— Mēs būtībā neko nezinām par šo dzīvības formu, — viņš teica, — nezinām ne tās vēlmes, ne prasības, ne iespējas, ne emocionālās reakcijas — un mums ir nepieciešams to stei­dzīgi noskaidrot. Es domāju mesties virsū Kolinsam no Sakaru nodaļas, un tad palūkosimies, ko viņš spēs izrakt. Ceru kaut ko uzzināt par tās dzīves veidu, evolūciju, kulturālajām, sociā­lajām ietekmēm un tā tālāk. Nedrīkst taču pieļaut, ka mūsu viesis tā vienkārši šaudītos pa Hospitāli — viņš var sagādāt nepatikšanas, pats īsti neapzinoties, ko dara.

— Bet/fy) jums abiem es vēlētos lūk ko, — O'Mara tur­pināja. — Vērojiet, vai Bērnu nodaļā neparādās kādi dīvaini pacienti vai bērneļi. Karsons tikko kā devās uz Sakaru nodaļu, lai paziņotu par to pa interkomu. Ja jūs ieraudzīsiet kādu, kas atgādinās jums izbēgušo SRTT, izturieties pret to saudzīgi. Tuvojieties tam piesardzīgi, izvairieties no asām kustībām, cen­šaties viņu nesatraukt, nerunājiet ar viņu visi uzreiz. Un ne­kavējoties ziņojiet par to man.

Kad saruna ar O'Maru bija beigusies, Konvejs nosprieda, ka var vēl uz stundu atlikt palātu apgaitu, un devās ar Priliklu uz milzīgu telpu, kas kalpoja par ēdnīcu skābekli elpojošajiem Hospitāļa iemītniekiem.

Pēc pusdienām Konvejs uzaicināja Priliklu uz vienu no pa­lātām, kas atradās viņa pārziņā. Pa ceļam viņš turpināja iepa­zīstināt asistentu ar šejienes apstākļiem.

Hospitālis sastāvēja no trīssimt astoņdesmit četriem līme­ņiem, un tajā bija rūpīgi atveidoti sešdesmit astoņu dažādu sa­prātīgu dzīvības formu dzīves apstākļi, kas bija zināmi Galak­tiskajai Federācijai.

Konvejam nenāca ne prātā apstulbināt Priliklu ar Hospitāļa milzīgajiem izmēriem vai lielīties, lai gan viņš pasakaini lepojās ar to, ka strādā tik ievērojamā iestādē. Konvejs nebija pār­liecināts par to, cik lielā mērā viņa kolēģis ir sagatavots ap­stākļiem, kādos viņam nāksies strādāt…

Pa to laiku sienās iemontētie skaļruņi turpināja nepār­traukti ziņot par pazudušā SRTT meklēšanas gaitu. Viņu vēl arvien nebija atraduši, taču jau daudzkārt tikuši aizturēti pilnīgi nevainīgi garāmgājēji, un arvien biežāk kādam šķita, ka viņš ir redzējis viesi.

Konvejs jau bija gandrīz vai aizmirsis par SRTT eksistenci, bet tagad, iedomājoties, ko bēglis var pastrādāt Bērnu nodaļā, nerunājot jau nemaz par to, ko ar viņu var izdarīt daži no bērneļiem, viņu sāka pārņemt nemiers. Ja vien viņš vairāk ko zinātu par šo SRTT!

Konvejs nolēma piezvanīt O'Maram.

Galvenais psihologs teica:

— Mēs saņēmām informāciju, ka SRTT evolucionējuši uz planētas, kurai ir ekscentriska orbīta. Ģeoloģiskās, klimatiskās un temperatūras svārstības uz tās ir tik milzīgas, ka tās ie­mītniekiem vajadzēja izstrādāt neparastas piemērošanās spējas. Līdz tur radās civilizācija, šīs planētas iedzīvotāju galvenais aiz­sardzības veids bija īpaša veida mimikrija — spēja, mainot for­mu, iedvest bailes vai kopēt savu ienaidnieku ārējo izskatu. Pa­mazām mimikrija kļuva tik ierasta, ka SRTT sāka neapzināti mainīt savu izskatu. Viņi dzīvo ļoti ilgi — lūk, tas arī viss, ko izdevās noskaidrot, izpētot tās ekspedīcijas ziņojumu, kas at­klāja šo planētu. Vēl mēs uzzinājām, ka šīs būtnes nekad nesli­mo.

— Skaidrs, — Konvejs teica.

— Starp citu, viņiem ir šāda paraža — kad mirst vecāks, tad tur jābūt klāt viņa jaunākajam bērnam, bet nevis vecāka­jam, — O'Mara turpināja. — Starp vecāku un pēdējo no vi­ņa bērniem eksistē ļoti spēcīga emocionālā saikne. Mūsu bēgļa masa un izmēri norāda uz to, ka viņš vēl ir ļoti jauns. Jau ne mazulis, taču nebūt ne pieaudzis indivīds.

Pēc pauzes O'Mara turpināja:

— Ja mēs runājam par to, kas viņam varētu būt kaitīgi, tad metāna sekcija viņam ir pārlieku auksta, bet radioaktīvās palātas pārlieku „karstas". Diez vai viņš līdīs „turku pirtī" astoņpadsmitajā līmenī, tur viņam nāktos elpot sakarsētu tvai­ku. Ņemot vērā šīs ziņas, jūs tagad ne sliktāk par mani zināt, kur viņš varētu atrasties.

— Es ļoti vēlētos palūkoties uz SRTT vecāku, — Konvejs teica. — Vai tas ir iespējams?

Pēc ilgas pauzes O'Mara atbildēja:

— Tas nav tik viegli izdarāms. Pacientu ielenc tik daudz Diagnostu un augstas klases talantu… Ienāciet pie manis, kad beigsiet apgaitu, un es pacentīšos kaut ko izdarīt.

— Paldies, — Konvejs teica un atslēdza sakarus.

Viņš vēl aizvien izjuta nemieru, kas bija saistīts ar nepa­rasto viesi.

Ja bēgli noķert vēl joprojām nav izdevies, tātad SRTT ne­maz nav tik jauns un nesaprātīgs, lai nezinātu, kā atveras lūkas starp sektoriem.

Taču Konvejs centās neizrādīt savu nemieru un sāka stāstīt Priliklam par pacientiem nākamajā palātā un mēriem, kādus nākas pielietot, lai tos savaldītu.

Palātā bija divdesmit astoņi FROBu mazuļi — zemas, reti varenas būtnes, kuru apvalks bija vienas vienīgas kustīgas bru­ņas.

Pieaugušie FROBi bija tik masīvi, ka pārvietojās lēni un neveikli, taču bērneļi kustējās ārkārtīgi ātri.

Šajā palātā bija nepieciešami sevišķi augstas aizsardzības skafandri, ārsti un medmāsas tur iegāja tikai galējas nepiecie­šamības gadījumos. Lai pacientus apskatītu, tos ar ceļamkrānu pacēla līdz pašiem griestiem, kur to anestezēja, vēl pirms tika palaistas vaļā krāna ķepas. Narkoze tika ievadīta ar garu un ļoti izturīgu adatu, kuru vajadzēja iedurt vienā no nedaudzajām FROBu ķermeņa neaizsargātajām vietām — starp pakaļkāju un vēderu.

— Baidos, ka jums nāksies salauzt ne mazums adatu, līdz jūs iemācīsieties durstīt šos FROBus, — Konvejs teica. — Ta­ču neņemiet to tuvu pie sirds un nedomājiet, ka sagādājat tiem sāpes. Šiem mazuļiem ir tik stipri nervi, ka, pat ja līdzās uz­sprāgs bumba, viņi ne aci nepamirkšķinās.

Viņi ātri devās uz FROBu palātu. Šķita, ka Priliklas tievās kājiņas aizņem visu telpu, taču viņš iemanījās ne reizi neaiz­skart Konveju.

Konvejs jau atbrīvojās no sajūtas, ka iet pa plānu ledu, viņš vairāk jau nebaidījās pieskarties GLNO un nedomāja, ka viņa asistents izjuks, tiklīdz viņš to aizskars. Prilikla jau ne reizi vien spīdoši bija nodemonstrējis savu māku izvairīties no nevē­lamiem kontaktiem un sadursmēm un darīja to patiesi gracio­zi.

Cilvēks tomēr var sastrādāties ar ikvienu, — Konvejs no­domāja.

— Atgriezīsimies pie mūsu biezādainajiem draugiem, — viņš teica, — viņi ir ļoti izturīgi, taču bērnībā viņiem ir zemas pretestības spējas pret mikrobiem un dažādām vīrusu infek­cijām; kļūstot vecāki, viņi izstrādā visas organismam nepiecie­šamās antivielas, un pieaugušie indivīdi, kā likums, ir veseli, bet mazuļi…

— Viņi iemanās saķert jebkuru slimību, — Prilikla iebil­da, — un atliek tikai atklāt kādu jaunu, kad viņi nekavējoties ar to saslimst.

Konvejs iesmējās.

— Es pavisam aizmirsu, ka jums droši vien jau ir nācies saskarties ar FROBiem un jūs zināt, ka viņu slimības ļoti reti beidzas letāli, taču viņu ārstēšana ir garš, sarežģīts un nepa­teicīgs process, tāpēc ka viņi nekavējoties saslimst ar vēl kādu citu infekciju. Šeit nav neviena smaga gadījuma, un mēs turam visus šeit, bet nevis parastā hospitālī, tāpēc ka ceram atklāt serumu, kas pasargātu viņus no jebkuras infekcijas, un izstrādāt viņiem imunitāti, vēl pirms… Pagaidiet! — Konvejs pēkšņi nočukstēja.

Prilikla pamira, plati iepletis garās kājas, un vēroja būtni,

kas parādījās gaiteņu krustojumā.

* * *

Pirmajā acumirkli šķita, ka tas ir ilensietis. Bczformlgais tievais ķermenis ar sažuvušām, čaukstošām membrānām, kas savienoja apakšējās un augšējās ekstremitātes, neapšaubāmi piederēja hloru elpojošajam PVSŽ. Taču bez tam viņam vēl bija taustekļi, kas šķita kā pārstādīti no FGLI, spalvainas krūtis kā DBLF, un, līdzīgi viņiem, viņš elpoja ar skābekli piesātinātu gaisu.

Tas varēja būt vienīgi bēglis.

Pretēji visiem fizioloģijas likumiem Konvejs sajuta, kā viņa sirds daudzās kaklā, un, atcerējies O'Maras stingro piekodi­nājumu neizbiedēt bēgli, drudžaini centās rast kādus labus un nomierinošus vārdus.

Taču SRTT, ievērojis doktoru un asistentu, metās bēgt, un Konvejam nekas cits neatlika kā iesaukties:

— Ātrāk viņam pakaļ!

Viņi metās uz krustojumu un nogriezās gaitenī, kurā nozu­da SRTT. Prilikla skrēja pa griestiem, lai netrāpītos Konvejam zem kājām. Taču, ieraudzījis FROBu palātas ieejas lūku, Kon­vejs vienā acumirklī aizmirsa visas O'Maras pavēles un iesau­cās:

— Stāvi, idiot! Neiedomājies tur iet iekšā!..

Bēglis pieskrēja pie FROBu palātas.

Viņi nokavēja un apjukuši vēroja, kā SRTT atvēra iekšējās durvis un, četrkārtīgā smaguma spēka satverts, nozuda skatie­nam. Tad iekšējās durvis automātiski aizvērās, un Konvejs un Prilikla iegāja slūžu kamerā, lai pārģērbtos.

Konvejs ātri ielīda augstas drošības skafandrā, kas glabājās skapī, un pārstādīja savas antigravitācijas jostas rādītāju. Pār­baudot skafandra vārstus un neganti lādēdamies, Konvejs palū­kojās pa iekšējo durvju lodziņu un nodrebēja.

SRTT ilesiānieša veidolā gulēja pieplacināts pie grīdas. Viņš viegli drebēja, un viens no FROBu mazuļiem jau tuvojās viņam, lai izpētītu šo dīvaino lietiņu.

Mazulis ar vienu savu plato pēdu droši vien aizskāra SRTT, tāpēc ka tas nodrebēja un sāka ātri un neparasti mai­nīties.

Vājie membrānveidīgie PVSŽ izaugumi pārvērtās spēcīgā kaulainā ķirzakas ķermenī, bet no tā izbāzās asi kaulaini taus­tekļi — tos Konvejs jau bija redzējis pie sestajām slūžām. Acīmredzot tā bija visbriesmīgākā forma, kādu vien spēja pie­ņemt SRTT.

Taču FROBu mazulis bija vismaz piecreiz masīvāks par briesmoni un nebūt neizbijās. Viņš pielieca vareno galvu un iebadīja SRTT. Tas aizlidoja kādas divdesmit pēdas un atsitās pret bruņusienu.

FROBs nolēma paspēlēties ar viesi.

Doktors un asistents pa to laiku jau paguva izkļūt no ka­meras un ierīkojās galerijā virs zāles, no kurienes varēja labāk novērot notiekošo.

SRTT atkal izmainījās.

Četru g apstākļos ķirzakas ķermenis izrādījās nepiemērots un nespēja pretoties jaunajam behemotiņam, un tāpēc SRTT centās atveidot kaut ko jaunu.

Ziņkārīgais FROBs pienāca tuvāk un kā apburts lūkojās uz SRTT.