Kosmiskais Hospitālis - "Albatross"

v

O'Mara steidzīgi uzlika galvā aizsargķiveri, pārstiepa kabeli no skafandra mikrofona pie komunikatora, lai varētu sarunāties un lai ne Kakstons, ne Monitors nesaprastu, ka viņš atrodas skafandrā. Jāmēģina atlikt šo sarunu līdz ārstniecības kursa beigām, taču viņiem nedrīkst rasties aizdomas, ka šeit notiek kaut kas ārkārtējs.

Viņš sāka regulēt gaisa padevi un gravitācijas režģus.

Nepilnu divu minūšu laikā atmosfēras spiediens kajītē pa­lielinājās sešas reizes, bet mākslīgais pievilkšanas spēks pieauga līdz četriem g — tas bija maksimāli iespējamais hudlariešu „ie- rasto" apstākļu variants, kādu O'Maram izdevās sasniegt. Sajū­tot, kā saspringst un gandrīz vai pārtrūkst pleca muskuļi — josta taču neitralizēja tikai trīs ceturtdaļas g no četriem — O'Mara izvilka no cauruma apšuvumā neparasti smago un ne­veiklo bluķi, par kādu tagad pārvērtās viņa roka, un smagi pār­vēlās uz muguras.

Viņam bija tāda sajūta it kā viņam uz krūtīm būtu uzvēlies viņa dārgais pustonnlgais mazulis; acu priekšā lēkāja lieli tumši plankumi. Šiem plakumiem cauri vīdēja neliels griestu gabals un videofona ekrāns kaut kādā gluži neiespējamā leņķī. Uz ek­rāna redzamais cilvēks izrādīja nepacietības pazīmes.

— Esmu šeit, — O'Mara ar pūlēm izteica. Viņš pūlējās pakļaut sev savu elpošanu. — Jūs droši vien gribat uzzināt ma­nu šī nelaimes gadījuma versiju.

— Nē, — Monitors atbildēja. — Es noklausījos Kakstona izdarīto ierakstu. Mani interesē jūsu pagātne, vēl līdz tam, kad jūs šeit sākāt strādāt. Es ievācu ziņas, un te nu gluži viss ne­saskan…

Viņu sarunu pārtrauca apdullinošs rēciens. Lai gan pa­augstinātā spiediena dēļ mazulis rēca piepūlētā basā, O'Mara saprata, ka tas ir izsalcis un aizkaitināts.

O'Mara ar milzu pūlēm pagriezās uz sāniem, tad atspiedās uz elkoņiem. Kādu laiku viņš nekustīgi gulēja tādā stāvoklī, sa­kopojot spēkus, lai pārvietotu ķermeņa smagumu uz plaukstām un ceļiem. Tad kad viņam tas beidzot izdevās, viņš atklāja, ka viņa kājas ir piepampušas, un šķita, ka tās tūdaļ tūdaļ pār­sprāgs no tajās pieplūdušo asiņu spiediena.

Aizelsdamies viņš nolaida galvu. Asinis tūdaļ ieplūda ķer­meņa priekšdaļā — un viņam acu priekšā sāka peldēt sarkani riņķi..,

Viņš nevarēja rāpot četrrāpus vai līst uz vēdera. Un, pro­tams, trīs g viņam neļāva tā vienkārši piecelties un iet. Kas gan cits vēl atlika?

O'Mara atkal pielika milzu pūles, lai pagrieztos uz sāniem, bet tad pārvēlās uz muguras, taču šoreiz jau piepalīdzēja sev ar elkoņiem. Skafandra apkakle noturēja viņa galvu, bet pie­durkņu blīves bija pārlieku plānas un elkoņi neciešami sāpēja. Piedevām vēl no šī milzu sasprindzinājuma viņam sāka dru­džaini sisties sirds. Un visļaunākais, O'Mara atkal sāka zaudēt samaņu.

Protams, ir taču jābūt kādam paņēmienam, kas ļautu līdz­svarot vai vismaz sadalīt ķermeņa smagumu tā, lai varētu kustē­ties un pie tam nezaudēt samaņu.

Viņš centās iedomāties, kādā pozā cilvēks sēdēja speciāli ierīkotajos aizsargkrēslos, kurus pielietoja uz kosmiskajiem ku­ģiem tajos laikos, kad vēl nebija izgudrota mākslīgā gravitācija. Viņš pēkšņi atcerējās, ka tajos gulēja ne gluži plakaniski, bet ar ceļiem gaisā…

Lēnām atgrūžoties ar elkoņiem, muguru un pēdām, locoties gluži kā čūska, O'Mara devās guļamistabas virzienā. Varenie muskuļi, ar kuriem to bija apveltījusi daba, tagad lieti noderē­ja — parasts cilvēks tādos apstākļos noteikti būtu pieplacis pie grīdas un nespētu pat pakustēties. Taču pat O'Maram bija ne­pieciešamas veselas piecpadsmit minūtes, lai aizrāpotu līdz smi­dzinātājam, un visu šo laiku mazulis nepārtraukti rēca. Šī skaņa bija tik skaļa un zema, ka no tās, šķiet, vibrēja katrs O'Maras ķermeņa kauliņš.

— Man ar jums nepieciešams aprunāties, — Monitors kā­dā īslaicīga klusuma brīdi iekliedzās. — Vai patiesi jūs nespē­jat aizbāzt rīkli šim nolādētajam zīdainim?!

— Viņš ir izsalcis, — O'Mara atbildēja. — Viņš nomie­rināsies, tiklīdz viņu pabaros.

Smidzinātājs bija nostiprināts uz ratiņiem, un O'Mara bija aprīkojis tos ar kājas pedāli, lai ar rokām varētu brīvi vadīt strūklu mērķī.

Tagad, kad četrkārt pieaugušais smaguma spēks piekala vi­ņa aprūpējamo pie vienas vietas, O'Maram nācās stumt ratiņus ar plecu, lai tie ieņemtu vajadzīgo stāvokli, un ar elkoni spiest pedāli.

Pieaugušā smaguma spēka iespaidā barības strūkla sliecās uz grīdas pusi, taču galu galā O'Maram tomēr izdevās pārklāt mazuli ar barības kārtu.

Attīrīt slimos apgabalus no barības maisījuma bija krietni vien grūtāk.

Ūdens strūklu, kuru O'Mara, guļot uz grīdas, šā tā vēl spē­ja regulēt, nekādi nevarēja novirzīt tieši mērķī. Viņam tikai iz­devās trāpīt platajā spilgti zilajā plankumā, kurš izveidojās, trim plankumiem saplūstot vienā, un aizņēma gandrīz veselu ce­turtdaļu mazuļa ķermeņa.

* * *

Ticis ar to galā, O'Mara izstiepa kājas un uzmanīgi no­laidās uz muguras. Neraugoties uz trim g, viņš jutās gandrīz labi, pēc tam kad kādu pusstundu bija centies noturēt ķermeni pussēdus stāvoklī.

Mazulis pārstāja aurot.

— Es gribēju teikt, — Monitors stingri noteica, kad ie­stājās klusums, — es gribēju teikt, ka tās atsauksmes, kuras es saņēmu no jūsu iepriekšējām darba vietām, nesakrīt ar tām, kādas es ieguvu šeit. Jūs raksturo kā nemierīgu un neapmie­rinātu cilvēku, tāds jūs esat arī patreiz, taču agrāk jūs tikāt ļoti labi ieredzēts no savu biedru puses un nedaudz mazāk — no priekšniecības puses; jūsu priekšnieki taču reizēm kļūdījās, bet jūs — nekad…

— Es nebūt nebiju dumjāks par viņiem, — O'Mara gur­deni iebilda, — un bieži vien viņiem to pierādīja. Bet man ģīmī taču bija rakstīts, ka esmu neaptēsts tēviņš.

Dīvaini, taču visas šīs personiskās nepatikšanas O'Maram pašlaik bija gandrīz pilnīgi vienaldzīgas. Viņš nespēja atraut skatienu no ļaunu vēstošā zilā plankuma uz mazuļa sāna: tas bija kļuvis tumšāks, bet tā vidusdaļa šķita viegli piepampusi. Radās tāds iespaids, ka supercietā bruņu čaula šai vietā kļuvu­si mīkstāka un kolosālais iekšējais spiediens FROBu plēš pu­šu.

Viņš ļoti cerēja, ka tagad, kad smagums un spiediens ir paaugstinājušies līdz hudlariešu normai, šis nelabvēlīgais pro­cess apstāsies — ja vien tas, protams, nav kādas gluži citas slimības simptoms.

O'Mara jau apdomāja nākamo savas rīcības soli — izsmi- dzināt barības maisījumu tieši gaisā pie sava aprūpējamā. Uz Hudlaras aborigēni pārtika no sīksīkiem dzīviem organismiem, kas peldēja planētas superblīvajā atmosfērā, — bet, no otras puses, rokasgrāmatā bija skaidri norādīts, ka barības daļiņas nedrīkst saskarties ar inficētajiem ādas apgabaliem, tāpēc droši vien pietika ar paaugstināto spiedienu un gravitāciju…

— Tomēr, — Monitors turpināja savas pārdomas, — ja kaut kas tamlīdzīgs būtu atgadījies vienā no tiem kolektīviem, kur jūs strādājāt agrāk, jūsu versiju uzskatītu par pilnīgi tica­mu. Pat ja tas būtu noticis jūsu vainas dēļ, visi solidarizētos ar jums, lai aizstāvētu jūs no man līdzīga svešinieka. Kāpēc tad jūs no labsirdīga, simpātiska cilvēka pārvērtāties pa tādu…

— Man viss noriebās, — O'Mara lakoniski atbildēja.

Mazulis klusēja, taču O'Mara ievēroja raksturīgo taustekļu

raustīšanos, kas liecināja par kārtējā jūtu izvirduma tuvošanos. Un tas arī sākās.

Turpmāko desmit minūšu laikā jelkādas sarunas, protams, nebija iespējamas.

O'Mara piecēlās uz sāna un atkal atspiedās uz nobrāzta­jiem un asiņojošajiem elkoņiem. Viņš zināja, kas par lietu: ma­zulim pietrūka ierastās pēcmaltītes maiguma devas.

O'Mara lēni aizkļuva līdz virvēm ar atsvariem, kas bija do­māti hudlarietīša iepliķēšanai, un sagatavojās jau labot savu no­laidību. Bet diemžēl virvju gali karājās pusotra metra augstumā no grīdas.

Pusguļus, atspiedies uz viena elkoņa un visiem spēkiem cenšoties pacelt otras rokas neciešamo smagumu, O'Mara mie­rināja sevi ar domu, ka virve ar gluži tādiem pašiem panā­kumiem varēja karāties četru jūdžu augstumā.

Sviedri aumaļām lija pār viņa seju, viņš viss izmirka no sasprindzinājuma un visbeidzot, lēni, drebot un kratoties, aiz­sniedzās līdz virvei un drudžaini iekrampējās tajā. Turot to ar savu dzelžaino tvērienu, viņš saudzīgi nolaidās uz grīdas, pa­stiepjot sev līdzi virvi.

Ierīce darbojās uz atsvaru principa, tāpēc tas viss neprasīja nekādu papildus piepūli. Smagā krava akurāti nolaidās uz ma­zuļa muguras, apveltot to ar maigu plaukšķi.

O'Mara dažas minūtes atpūtās, tad pieķērās pie otras vir­ves, kuras smagumam nolaižoties, pie reizes tika pacelts pir­mais smagums.

Izdarījis apmēram astoņus plaukšķus, O'Mara atklāja, ka viņš vairāk neredz virves galu, lai gan pamanās katrreiz to at­rast. Viņa galva pārāk ilgu laiku atradusies augstāk par ķerme­ni, un viņš bija tuvu ģībonim.

Nepietiekamais asins pieplūdums smadzenēm izraisīja arī vēl citas sekas… O'Mara izbrīnījies izdzirda savu balsi, kas no­šļupstēja:

— Nu, nu… būs jau labi… tētiņš tūdaļ papaijās… nu, tū­daļ… čuči-guli…

Visdīvainākais bija tas, ka viņš patiesi izjuta atbildību un kaut kādas neprātīgas bailes par mazuļa dzīvību. Vai tad tāpēc viņš to izglāba, lai notiktu kaut kas tāds. Iespējams, ka trīs g smaguma spēks, kas spieda viņu pie grīdas, kad katrs viegls nopūtiens nogurdināja kā vesela ilga darba nedēļa, bet katra niecīgākā kustība prasīja visu spēku piepūli, — iespējams, tas atgādināja viņam citu situāciju: divu milzīgu nejēdzīgu un neva­dāmu metālisku milzeņu lēnu, nepielūdzamu tuvināšanos?

Nelaimes gadījums…

Tai nolādētajā dienā O'Mara bija atbildīgais montētājs un, tiklīdz ieslēdza brīdinājuma signālus, ieraudzīja divus pieaugu­šus hudlariešus, kas skrēja pakaļ savam lolojumam pa vienu no montējamajām konstrukcijām.

Viņš pa translatoru pieprasīja, lai tie nekavējoties aizvācas un ļauj viņam pašam noķert mazuli. O'Mara bija daudz mazāks nekā pieaugušie FROBi, tāpēc šīs ātri tuvojošās virsmas sa­spiestu viņus krietni vien ātrāk nekā viņu, bet šo dažu lieko minūšu laikā viņš noteikti pagūtu aizdzīt mazuli pie tā vecā­kiem.

Vai nu FROBu translatori bija atslēgti, vai arī viņi baidī­jās uzticēt sava dārgā bērneļa izglābšanu niecīgajai cilvēciskajai būtnei… lai kā arī tur nebija, taču viņi palika starp metālis­kajām konstrukcijām tik ilgi, līdz bija jau par vēlu. Un O'Ma­ra bija spiests noskatīties, kā tuvojošās konstrukcijas notvēra FROBus slazdā un tos saspieda.

Ieraugot mazuli, kas bija palicis dzīvs savu daudz mazāko izmēru dēļ un tagad riņķoja ap mirušajiem vecākiem, O'Mara metās pie viņa. Pirms virsmas saskārās, viņam izdevās izdabūt mazo FROBu no spraugas un izslīdēt no tās arī ārā pašam. Uz kādu brīdi O'Maram pat izlikās, ka viņš vairs nespēs izvilkt savu kāju.

„Šeit nav īstā vieta bērniem, — viņš dusmīgi nodomāja, raugoties uz drebošo, trīcošo, spilgti ziliem plankumiem pār­klāto mazuli. — Gluži vienkārši ir jāaizliedz pieaugušām būt­nēm ņemt uz šejieni līdzi bērnus — pat tik varenām kā hud­larieši."

Taču tad Monitors atkal ierunājās:

— Spriežot pēc tā, ko esmu dzirdējis, — viņš dzēlīgi no­teica, — jūs ļoti labi rūpējaties par savu aprūpējamo. Tas, ka mazulis ir vesels un apmierināts, neapšaubāmi tiks uzskatīts…

„Vesels un apmierināts, — O'Mara nodomāja, atkal pa­stiepjot roku pēc virves. — Vesels…"

— Taču ir vēl arī citi apsvērumi, — mierīgā balss turpi­nāja. — Iespējams, ka jūs esat vainīgs pie tā, ka nelaimes gadī­juma laikā nevērības dēļ neieslēdzāt brīdinājuma signālus. Pie­devām, pretēji sākotnējām pozitīvajām atsauksmēm, šeit jūs pieteicāt sevi kā rupjš, kašķīgs ķildnieks, bet jūsu attieksme pret Voringu…

Monitors apklusa, neatzinīgi saviebās un turpināja:

— Pirms dažām minūtēm jūs paziņojāt, ka rīkojāties tā tā­pēc, ka jums viss apriebās. Paskaidrojiet, ko tas nozīmē.

— Vienu mirklīti, Monitor, — Kakstons iejaucās, pēkšņi uzradies uz ekrāna līdzās Kreitornam. — Es esmu pārliecināts, ka viņam atkal ir kaut kas aiz ādas. Visas šīs aizkavēšanās ar atbildēm, šī smagā elpa un visādi „čuči-guli, mazulīt" — šeit vienkārši tiek spuluta komudija, lai parādītu jums, cik viņš ir lieliska aukle. Es domāju, ka mums viņš ir jāatgādā uz šejieni, lai nostājas jūsu priekšā aci pret aci…

— Tas nebūt nav nepieciešams, — O'Mara steidzīgi at­bildēja. — Esmu gatavs kaut vai tūdaļ pat atbildēt uz visiem jautājumiem.

Viņa iztēlē jau iezīmējās baiga aina: Kakstona reakcija uz pašreizējo mazuļa stāvokli; to iedomājoties, O'Maram kļuva slikti, un viņš pat jau sāka pie tā pierast. Kakstons nesāks ap­grūtināt sevi ar prātojumiem, ir vai nav godīgi uzdot rūpēties par mazgadīgu citplanētieti cilvēkam, kurš ir absolūti nekom­petents citplanētu fizioloģijā. Kakstons gluži vienkārši darbo­sies — un turklāt visai enerģiski.

Bet kas attiecas uz Monitoru…

O'Mara iedomājās ka no šīs, ar nelaimes gadījumu saistītās lietas viņam, iespējams, arī izdotos izkļūt cauri sveikā, taču ja vēl tam visam piedevām nomirs mazulis, kuru viņš aprūpēja, tad te nu viņam vairs nebūs nekādu cerību. Tagad O'Maram bija nepieciešams iegūt laiku. Četras sešas stundas, ja var ticēt rokasgrāmatai.

Pēkšņi viņš apjauta, ka mazulis ir nolemts bojāejai. Tam nekļuva labāk — viņš vaidēja un drebēja, un vispār šķita vis­nožēlojamākā un slimākā būtne Visumā.

O'Mara, zaudējis cerības, nolamājās. To, ko viņš centās iz­darīt tagad, vajadzēja izdarīt jau sen iepriekš; tagad mazulis bija jau tikpat kā miris, bet vēl piecas sešas stundas — un O'Mara pats atstieps kājas vai kļūs par invalīdu uz visu atlikušo mūžu. Un pelnīti!