Kosmiskais Hospitālis - "Albatross"

CETURTA DAĻA

Kosmiskais dežūrkreiseris „Šeldons" iznira no hipertelpas piecsimt jūdžu no Galvenā Hospitāļa. Tas uzradās šeit tādēļ, ka hipertelpas ģeneratoru darbības lauku zonā bija avarējis kāds kosmiskais kuģis.

Šādā attālumā milzīgā, krāsainām ugunīm mirgojošā kon­strukcija šķita tikai gaišs plankumiņš, taču kreisera kapteinis neuzdrošinājās uzreiz tuvoties Hospitālim.

Kaut kur avāriju cietušajā kosmoplānā atradās tā ekipāžas loceklis, kuram bija nepieciešama steidzama medicīniskā palī­dzība.

Kreisera kapteinis bija īstens likuma un kārtības sargs un baidījās ar savu lēmumu kaut kā kaitēt nejaušiem garāmgā­jējiem. Šajā gadījumā garāmgājēju lomā uzstājās lielākā Galak­tiskā interzvaigžņu hospitāļa iemītnieki.

Sazinoties ar Uzņemšanas nodaļu, kapteinis paskaidroja si­tuāciju un saņēma solījumu, ka ar šo lietu nekavējoties sāks nodarboties. Pārliecinājies, ka avārijā cietušā liktenis ir drošās rokās, kapteinis ar tīru sirdsapziņu nolēma ķerties klāt pie avā­rijā cietušā kosmoplāna izpētes, kurš kurā katrā brīdī varēja sasprāgt gabalos.

Doktors Konvejs visai neveikli iegūlās ļoti mīkstā krēslā Galvenā psihologa kabinetā un pāri ar papīriem apkrautajam

rakstāmgaldam lūkojās uz kvadrātveidīgo un stūraino O'Maras seju.

— Atslābinieties, doktor, — O'Mara pēkšņi noteica, kā pa­rasti uzminot viņa domas. — Ja es būtu jūs izsaucis, lai norātu, būtu apsēdinājis uz cietāka krēsla. Taču esmu saņēmis norā­dījumu paglāstīt jūs pa spalvai. Jūs, doktor, esat saņēmis pa­augstinājumu. Apsveicu. Tagad jūs godinās par Vecāko tera­peitu.

Taču nepaguva Konvejs ne muti atvērt, kad O'Mara pacēla lielo kvadrātveida plaukstu.

— Personīgi es esmu pārliecināts, ka notikusi nejēdzīga kļūda, — viņš turpināja. — Taču gluži acīmredzami, ka jūsu panākumi ar kūstošo SRTT atstājuši vērā ņemamu iespaidu uz priekšniecību. Viņi iedomājušies, ka tā nav vistīrākā veiksme, bet gan jūsu spēju nopelns. Kas attiecas uz mani, — viņš pa­smīnējis turpināja, — tad es neuzticētu jums izgriezt pat manu apendicītu.

— Jūs esat ļoti laipns, — Konvejs vēsi noteica.

O'Mara pasmaidīja.

— Bet jūs gaidījāt, ka es jūs sākšu lielīt? Mans darbs ir mazgāt galvas, bet nevis kutināt aiz austiņas. Tagad es jums dāvāšu mirkli laika, lai jūs varētu aprast ar savas jaunās slavas spožumu…

Konvejs lieliski saprata, ko viņam nozīmē šis paaugstinā­jums. Saprotams, viņš jutās pagodināts, taču domāja, ka šo pa­kāpi iegūs ne ātrāk kā pēc diviem gadiem. Taču viņš arī maz­liet izbijās…

Kopš šī brīža viņa piedurkni rotās sarkana uzšuve, viņam būs priekšrocības, salīdzinot ar citiem, izņemot kolēģus, kuriem būs tāda pati pakāpe un, protams, Diagnostus, viņa rīcībā būs visas Hospitāļa iekārtas un aparatūra. Tai pat laikā viņš būs atbildīgs par jebkuru viņam uzticētu pacientu, un viņš nevarēs uzkraut šo atbildības nastu kādam citam. Viņam būs mazāk brīvā laika. Nāksies lasīt lekcijas medmāsām, vadīt nodarbības praktikantiem, un viņu noteikti iesaistīs kādā kolektīvā pētīju­mā. Nāksies mūždien izmantot vismaz vienu mnemogrammu, bet, iespējams, pat veselas divas. Tas nemaz nebija tik jautri.

— Reiz jau jūs tagad esat Vecākais terapeits, — Psihologs teica, — es piedāvāšu jums kādu darbiņu. Šeit mums ir uz­radies avarējis kosmoplāns ar cietušo uz borta. Pārvest to uz Hospitāli parastā veidā mēs nevaram. Šis būtnes fizioloģiskās īpatnības nav zināmas. Mums neizdevās noteikt, no kurienes šis kuģis ir lidojis. Tāpēc mēs nezinām, ko mūsu jaunais pa­cients elpo, ko ēd un kā izskatās. Es gribu, lai jūs pats perso­nīgi dotos turp, noskaidrotu visus lietas apstākļus un organizētu pacienta transportēšanu. Man paziņoja, ka avārijā cietušais iz­rāda ļoti vārgas dzīvības pazīmes, — viņš pēkšņi beidza, — tāpēc varam uzskatīt šo gadījumu par ārkārtēju.

— Labi, — Konvejs, pielecot no krēsla, teica.

Pie durvīm viņš uz mirkli aizkavējās. Vēlāk viņš pats brī­nījās, kā gan viņam pietika nekaunības pateikt kaut ko tādu Galvenajam psihologam, un nosprieda, ka viņu tā ir ietekmējis negaidītais paaugstinājums.

— Jūsu nolādētais apendiks ir pie manis, — viņš svinīgi paziņoja. — To jums izgrieza Kelermans pirms trim gadiem un saglabāja to burkā. Bet tad zaudēja man to šahā. Tā ka jūsu apendiks stāv manā grāmatplauktā…

O'Mara tikai viegli pielieca galvu kā pateicoties par šo komplimentu.

* * #

Gaitenī Konvejs piegāja pie tuvākā komunikatora un iz­sauca Transporta nodaļu.

— Runā doktors Konvejs. Man ir steidzams gadījums. Lūdzu nodot manā rīcībā kosmisko kuteri un medmāsu, kas prot rīkoties ar analizatoru un, ja tas ir iespējams, vēlams, lai tai būtu pieredze glābšanas darbos. Pēc dažām minūtēm es bū­šu pie astotajām ārējām slūžām.

Pacilātais noskaņojums, kādā atradās Konvejs, izgaisa, tik­līdz viņš aizkļuva līdz astotajām slūžām.

Tur viņu gaidīja DBLF medmāsa — spalvaina daudzkāju būtne, kas, ieraugot Konveju, sāka kliegt un svilpot.

Konveja translators pacietīgi pārveidoja svešās valodas ska­ņas angļu vārdos, kā jebkuru šņapstināšanu, šņarkstēšanu un kurkstēšanu, kādu tikai varēja saklausīt Hospitāli.

— Es gaidu jūs jau vairāk nekā septiņas minūtes, — med­māsa paziņoja. — Man teica, ka šis uzdevums ir ļoti steidzams, taču jūs nemaz nesteidzaties…

Translators nespēja nodot emocijas. Tāpēc DBLF varēja jokot, vilkt uz zoba vai vienkārši konstatēt faktu bez jebkādas slēptas vēlēšanās iedzelt doktoram. Tiesa, par šo pēdējo pie­ņēmumu Konvejs stipri šaubījās, taču viņš zināja, ka izrādit sa­vu sašutumu būtu absolūti bezjēdzīgi.

Viņš dziļi nopūtās un teica:

— Es būtu varējis saīsināt jūsu gaidīšanas laiku, ja visu ceļu būtu skrējis. Taču es neatzīstu bezjēdzīgu skraidīšanu; tā­pēc ka pārlieka steiga manā stāvoklī var radīt sliktu iespaidu. Apkārtējie vēl secinās, ka esmu pakļāvies panikai un neesmu pārliecināts par savām spējām. Tāpēc lūdzu iegaumēt, — viņš oficiāli piebilda, — es nevis kavējos, bet gāju pārliecinātā, nor­mālā solī.

Skaņa, kuru izdeva DBLF par atbildi uz šo tirādi, nebija pārtulkojama.

Konvejs gāja uz pārejas tuneli, un pēc dažām sekundēm viņi jau devās ceļā.

Kutera aizmugures ekrānā Galvenā hospitāļa uguņu masa sāka bālēt un sarauties, un Konveju pārņēma nemiers. Viņam ļoti gribējās dalīt ar kādu atbildību, vismaz ar doktoru Priliklu.

Lidojuma laikā DBLF, kas paziņoja, ka viņu sauc Kurseda, sarīkoja krietnu viņa pacietības pārbaudi. Māsai absolūti ne­piemita takta izjūtas, un izturēt viņu bija ļoti grūti.

DBLF, šajā konkrētajā gadījumā Kursedai, nepiemita tele- pātiskas īpašības, bet tie spēja visai precīzi noteikt sava saru- nasbiedra domas, tos vērojot. Taču tie nebija spējīgi uz jeb­kādu diplomātiju un vienmēr runāja to, ko domāja.

Beidzot Konvejs un Kurseda pietuvojās kosmiskajam dežūr- kreiserim un pie tā pietauvotajam avarējušajam kosmoplānam. Šis kuģis bija koši oranžā krāsā un ne ar ko īpaši neatšķīrās no citiem avarējušiem kuģiem.

Konvejs nodomāja, ka kosmiskie kuģi atgādina cilvēkus — vardarbīga nāve laupa tiem individualitāti.

Viņš pavēlēja Kursedai pāris reizes aplidot ap avarējušo kuģi, bet pats pieplaka pie iluminatora.

Kosmiskais kuģis bija pārrauts uz pusēm.

Pēc korpusa spilgtā krāsojuma Konvejs varēja spriest par kuģi būvējošo būtņu redzes aparāta raksturu, par atmosfēras blīvumu un tās caurspīdību. Pēc dažām minūtēm, nospriedis, ka vizuālais apskats vairāk neko nedos, viņš lika Kursedai pie­stāt pie „Šeldona".

* * *

Kreisera pārejas kamera bija maza un šķita vēl mazāka tā­pēc, ka tā bija piebāzta ar Monitoriem tumši zaļās formās, kuri aplūkoja kādu mehānismu, kas droši vien bija noņemts no ava­rējušā kosmoplāna.

Gaisā virmoja tehnisko terminu piesātinātā balsu duna, kas tik raksturīga speciālistiem, un neviens nepievērsa absolūti ne­kādu uzmanību doktoram un medmāsai.

Konvejam vajadzēja divreiz skaļi nokāsēties, pirms kalsns, sirmot sācis virsnieks atdalījās no pūļa un pienāca pie viņiem.

— Samerfilds, — viņš stādījās priekšā, — dežūrkreisera kapteinis.

Kapteinis runāja ātri, nenovērsdams savu ieinteresēto ska­tienu no tā, kas gulēja uz grīdas. — Jūs, kā noprotu, esat me­dicīniskā priekšniecība no Hospitāļa.

Konvejs sāka izjust īgnumu. Viņš spēja saprast šo cilvēku izjūtas — sadauzīts kosmoplāns no citas planētas, kas pieder līdz šim nezināmai kultūrai, bija rets atradums, tehnoloģisks dārgakmenis, kuru grūti novērtēt. Taču Konvejs domāja tikai par dzīvās būtnes glābšanu. Tāpēc viņš nekavējoties pārgāja pie lietas.

— Kapteini Samerfild, — viņš asi teica. — Mums ir nepie­ciešams pēc iespējas ātrāk gan uz kutera, gan Hospitālī radīt cietušajam tā ierastos dzīves apstākļus. Palūgšu jūs nozīmēt man pavadoni uz avarējušo kuģi. Vēlams, lai tas būtu piere­dzējis virsnieks, kurš…

— Saprotams, — Samerfilds viņu pārtrauca. Šķita, viņš vē­lējās kaut ko piebilst, taču tad pārdomāja, paraustīja plecus un pasauca: — Hendriks!

Pie viņiem pienāca Hendrikss — jauns cilvēks ar nedaudz apjukušu sejas izteiksmi, kas jau grasījās vilkt mugurā skafan­dru. Kapteinis viņu steidzīgi iepazīstināja ar ārstiem.

Hendrikss teica:

— Jums būs nepieciešami augstas aizsardzības skafandri. Jums, doktor, es vienu piemeklēšu, bet kas attiecas uz doktoru Kursedu…

— Neraizējieties, — medmāsa teica. — Mans skafandrs ir

kuterī. Es būšu gatava pēc piecām minūtēm.

* # *

— Kas šeit īsti notika? — Konvejs vaicāja, ziņkārīgi lūko­damies visapkārt. — Nelaimes gadījums, sadursme?

— Mēs uzskatām, — Hendrikss atbildēja, — ka kāda mums nezināma iemesla dēļ izgāja no ierindas viens no diviem ģeneratoru pāriem, kas konstruēti speciāli hipertelpai. Tā re­zultātā kosmoplāns pārlūza uz pusēm. Puse no kosmiskā kuģa tūdaļ nekavējoties tika atmesta atpakaļ normālajā telpā, tas no­zīmē, ka tās ātrums kļuva ievērojami mazāks par gaismas ātru­mu. Otra tā puse ar bojātajiem ģeneratoriem vēl kādu laiku saglabāja kustību, jo pēc avārijas atlikušais ģeneratoru pāris vēl vienu divas sekundes turpināja funkcionēt. Automātiskās ierīces likvidēja bojājumus un aizhermetizēja dažus nodalījumus, taču tā kā kuģis būtībā bija izjucis gabalos, tad šeit maz ko varēja līdzēt. Par laimi mums izdevās uztvert automātisko briesmu sig­nālu, un, kad mēs atradām kuģi, vienā no tā nodalījumiem acīmredzot bija palicis gaiss, tāpēc ka mēs izdzirdām, ka tur kāds pārvietojas. Taču man neliek mieru doma par to, kas no­ticis ar otru avarējušā kuģa pusi, — Hendrikss turpināja. — Automātiskais briesmu signāls tur neiedarbojās, citādi jau mēs to būtu dzirdējuši. Bet tur taču arī kāds varēja palikt dzīvs.

— Izglābsim vismaz šo, — Konvejs teica. — Kā lai tiek tam klāt?

Hendrikss pārbaudīja gravitācijas jostas uz sava skafandra, palūkojās uz gaisa balonu rādītājiem un teica:

— Jums neizdosies to izdarīt. Katrā ziņā ne tūlīt. Sekojiet man, un jūs pats sapratīsiet, kāpēc.

Kad O'Mara pieminēja, ka līdz pacientam grūti nokļūt, Konvejs nosprieda, ka uz cietušā kosmoplāna kā parasti atlūzas ir aizbarikādējušas pieeju. Taču zinot, cik Monitori ir kompe­tenti šajā jomā, Konvejs saprata, ka šoreiz lieta ir daudz no­pietnāka nekā šķita.

Kad viņi uzkāpa uz avarējušā kosmiskā kuģa borta, izrā­dījās, ka tā iekštelpas ir absolūti brīvas. Pa kajītēm lidoja priekšmeti, taču barikāžu un atlūzu nebija.

Tikai vērīgāk ieskatoties, Konvejs spēja aptvert katastrofas vērienu. Nebija saglabājies nevienas veselas, neieplaisājušas vai no vietas neizbīdītas caurules, skrūves vai sekcijas.

Telpas attālākajā sienā Konvejs ieraudzīja masīvas durvis ar lāzera izzāģētu caurumu, kurā bija iebūvēta pagaidu lūka.

— Avārijas brīdī visas hermētiskās durvis aizveras automā­tiski, — Hendrikss, uztvēris Konveja vaicājošo skatienu, atbil­dēja, — taču, kad kuģis ir tādā stāvoklī, aizvērtas durvis vēl nenozīmē, ka aiz tām ir spiediens. Un lai gan mēs esam tikuši skaidrībā par šā kosmoplāna rokas vadību, mēs nevaram būt pārliecināti, ka, atvēruši vienas durvis, tādā veidā neatvērsim arī visas pārējās. Tad cietušais neglābjami ies bojā.

Konveja austiņās atskanēja īsa skumja nopūta. Hendrikss turpināja:

— Mums nācās uzstādīt uz katrām durvīm hermētiskas slū­žas, tāpēc, ja aiz durvīm slēgtajā nodalījumā ir saglabājies spie­diens, tas gandrīz nemaz nekritīsies, ja mēs ar lāzera staru iz­dedzināsim durvīs caurumu. Taču šis darbs prasīs ilgu laiku, un to nevar paveikt ātrāk, neriskējot ar cietušā dzīvību.

— Tad vajag palielināt glābšanas komandu skaitu, — Kon­vejs teica. — Ja šeit ir par maz glābēju, mēs atsūtīsim no Hos­pitāļa palīgus. Tas saīsinās laiku, kas nepieciešams…

— Nē, doktor! — Hendrikss dedzīgi iebilda. — Kāpēc, jūs domājat, mēs nobremzējām piecsimt jūdzes no Hospitāļa? Mū­su rīcībā ir informācija, ka kaut kur uz šī kosmiskā kuģa atro­das enerģijas krājumi. Un, kamēr mēs nezinām, kas tā par enerģiju un kur tā atrodas, mums ir jārīkojas ļoti piesardzīgi. Jā, mēs gribam izglābt citplanētieti, taču tālab negrasāmies paši uzsprāgt gaisā. Vai patiešām jums to Hospitālī neteica?

Konvejs pagrozīja galvu.

— Iespējams, negribēja mani uztraukt.

Hendrikss iesmējās.

— Es ari negribu jūs uztraukt. Atklāti sakot, sprādziena iespēja ir niecīga, kamēr mēs ievērojam drošības noteikumus. Taču, ja kuģim metīsies virsū cilvēku pūļi un sāks to izvazāt pa gabaliņiem, tad briesmas kļūs reālas.

Pa to laiku viņi šķērsoja vēl divus nodalījumus un īsu gai­teni.

Konvejs ievēroja, ka katra telpa bija nokrāsota savādākā krāsā. Viņš nodomāja, ka rase, kas būvējusi šo kuģi, ir ļoti jūtīga pret krāsu.

— Kad jūs cerat aizkļūt līdz šim citplanētietim? — Kon­vejs vaicāja.

— Atbildēt uz šo jautājumu nav nemaz tik viegli, — Hen­drikss paskaidroja. — Dzīvo būtni atrada pēc trokšņa, pareizāk sakot, pēc kosmoplāna vibrācijas, ko izraisīja tās kustības. Taču kosmiskā kuģa avārijas stāvoklis un tas, ka šī nezināmā būtne kustas arvien mazāk un mazāk, neļauj mums noteikt tās precīzu atrašanās vietu. Mūsu cilvēki griež kuģa starpsienas, virzoties uz centru. Mēs uzskatām, ka visticamāk tieši tur ir saglabājies neskarts nodalījums. Turklāt troksnis, ko rada glābēju koman­da, neļauj tiem ieklausīties cietušā kustībās.

Visā visumā tas ilgs trīs līdz septiņas stundas.

Bet vēl pēc tam, kad glābēji sasniegs neskarto nodalījumu, nāksies paņemt atmosfēras paraugu, izanalizēt to un atveidot, uzzināt šīm būtnēm ierastos spiediena un smaguma spēka rā­dītājus, sagatavot cietušo evakuācijai uz Hospitāli un sniegt tam pirmo palīdzību.

— Pārāk ilgi, — Konvejs satriekts noteica.

Diez vai būtne, kas atrodas tik bēdīgā stāvoklī, spēs tik ilgi izturēt.

Brīdi padomājis, Konvejs pieņēma lēmumu.

— Nāksies sagatavot telpu vēl pirms pacienta ierašanās. Citas izejas nav. Lūk, ko mēs darīsim…

Konvejs pavēlēja steidzīgi noraut grīdas apšuvumu, lai at­klātu gravitācijas iekārtas. Pats Konvejs no tā visa maz ko sa­prata, taču viņš cerēja, ka Hendrikss spēs aptuveni noteikt to jaudu. Galaktikā bija zināms tikai viens gravitācijas regulēšanas veids. Ja citplanētieši ir izmantojuši kādu citu — tad nāksies padoties.

— Jebkuras būtnes fizisko raksturojumu, — Konvejs tur­pināja, — var noteikt pēc barības paraugiem, gravitācijas ie­kārtu izmēriem un gaisa sastāva. Ja mēs savāksim visus šos datus, tad varēsim atveidot tās dzīves apstākļus.

— Daži no mums riņķī lidojošajiem objektiem var izrādī­ties konteineri ar pārtiku, — Kurseda pēkšņi iejaucās.

— Nu ko, laba doma, — Konvejs piekrita. — Taču vis­pirms vajadzētu atrast un izpētīt atmosfēras sastāvu uz kuģa. Tādā veidā mēs uzzināsim kaut ko par cietušā vielu maiņu un noskaidrosim, kādi no konteineriem satur barību, bet kādi krāsu…

# * *

Viņi tūdaļ nekavējoties ķērās pie gaisa parauga meklēšanas. Jebkurā kosmiskā kuģa telpā atradās milzums cauruļu, taču to skaits pat visniecīgākajos nodalījumos izbrīnīja Konveju.

„Ja jau visi nodalījumi nodalīti ar hermētiskām durvīm, tad tas nozīmē, ka arī caurulēm, pa kurām tiek padots gaiss noda­lījumos, ir jābūt ieplūdes un izplūdes vārstiem," — Konvejs nosprieda.

Nācās izsekot katru cauruli līdz tās pārrāvuma vietai, kur viņi varēja pārliecināties, ka konkrētais kabelis vai caurule ne­pieder gaisa sistēmai. Šis darbs bija grūts, apnicīgs, un Konvejs naidīgi lūkojās uz šo mehānisko rēbusu, no kura atminēšanas bija atkarīga pacienta dzīvība.

Pagāja divas stundas, un beidzot meklējumu loks sašauri- nājās līdz resnai caurulei, kas, pēc visa spriežot, kalpoja izlie­totā gaisa aizvadīšanai, un veselam tievu caurulīšu kūlim, pa kuru gaiss ieplūda nodalījumā.

Ievadcaurules bija veselas septiņas!

— Būtne, kurai nepieciešami septiņi dažādi ķīmiskie… — Hendrikss iesāka un apjucis apklusa.

— Gaisa pamatkomponents tiek padots tikai pa vienu cau­ruli, — Konvejs teica. — Pa pārējām plūst visi nepieciešamie papildelementi un inertie komponenti, līdzīgi kā azots^ mūsu gaisā. Ja regulējošie vārsti nebija aizvērti tad, kad nodalījumā kritās spiediens, mēs spēsim noteikt, no kā sastāvēja viņu gaiss.

Konvejs runāja ļoti pārliecinātā tonī, taču pats nebūt tā nejutās. Viņu nomāca drūmas priekšnojautas.

Tad pie lietas ķērās Kurseda. Viņa izvilka no darba somas mazu elektrogriezēju, ieslēdza, nofokusēja liesmu un uzmanīgi pielika adatveida liesmas strūkliņu pie vienas no septiņām ie- vadcaurulēm. Konvejs pienāca tuvāk ar atvērtu mēģeni.

No caurules izrāvās dzeltena tvaiku strūkla, un Konvejs in­stinktīvi atrāva roku. Mēģenē gandrīz nekas neiekļuva, taču analīzei pilnīgi pietika arī ar to, kas tur atradās.

Kurseda ķērās klāt pie nākamās caurules.

— Pēc visa spriežot, tas ir hlors, — DBLF teica, turpinot darbu. — Un ja vien hlors ir viņu atmosfēras pamatelements, mēs varēsim to ievietot modificētā PVSŽ palātā.

— Baidos, ka tas viss nebūs tik vienkārši, — Konvejs atbil­dēja.

Nepaspēja viņš vēl pabeigt šo frāzi, kad no caurules iz­lauzās baltu tvaiku strūklaka, kas ieskāva visu telpu miglā.

Kurseda, neizlaižot no rokām griezēju, pakāpās atpakaļ, un tvaiks, saskaroties ar liesmu, pārvērtās caurspīdīgā šķidrumā, kas ieskāva glābējus kā kūpošas lodes. Pēc izskata šis lodes bija no ūdens.

Konvejs savāca šķidrumu otrā mēģenē.

Griezēja liesma, saskārusies ar gāzes strūklu, kas izlauzās no trešās caurules, spilgti uzliesmoja. Kļūdīties nebija iespē­jams.

— Skābeklis, — Kurseda noteica, vārdiski materializējot Konveja domu. — Vai gāze ar augstu skābekļa saturu.

— Mani mulsina ūdens, — Hendrikss piezīmēja. — Bet skābeklis ar hloru taču nevarētu būt visai noderīgs maisījums elpošanai.

— Piekrītu, — Konvejs atbildēja. — Jebkura būtne, kas el­po skābekli, iet bojā no hlora dažu sekunžu laikā, un otrādi. Taču, iespējams, ka viens no šiem elementiem sastāda atmos­fērā tikai niecīgu piemaisījuma daļu. Var izrādīties arī, ka abas šīs gāzes ir tikai niecīgi piemaisījumi, bet atmosfēras pamat- komponentu mēs vēl neesam atklājuši.

Tūdaļ pat tika pārgrieztas četras atlikušās caurules, un gā­zu paraugus savāca mēģenēs. Visu šo laiku Kurseda gluži no­teikti pārdomāja Konveja teikto. Pirms doties uz kuteri, lai veiktu paraugu analīzes, medmāsa uz mirkli aizkavējās.

— Ja jau visas šīs gāzes ir tikai niecīgi piemaisījumi, — translators vienaldzīgā balsi tulkoja viņas teikto, — tad kāpēc šeit ne tikai inertās gāzes, bet arī skābeklis jau netiek sajaukts iepriekš kā visām citām būtnēm, bet tiek pievadīts nodalījumā pa atsevišķām caurulēm. Izvadīti visi taču tiek pa vienu.

Konvejs pavīpsnāja. Tieši šis jautājums viņu visvairāk arī nomocīja, un viņš nekādi nespēja rast uz to atbildi.

Viņš asi noteica:

— Tagad man ir nepieciešama paraugu analīze, un es pa­lūgšu jūs lieki nekavēties. Mēs ar Hendriksu pacentīsimies iz­skaitļot šīs būtnes izmērus un tai atbilstošo smaguma spēku. Un neuztraucieties, — viņš sāji piebilda, — nav neizdibināmu noslēpumu.

— Cerēsim, ka šie noslēpumi tiks izdibināti ārstēšanas lai­kā, — Kurseda atvairīja, — bet nevis fiksēti slēdzienā par nā­ves iestāšanos.

Hendrikss bez turpmāka atgādinājuma sāka raut nost grī­das plāksnes, lai piekļūtu gravitācijas ierīcēm.

Konvejs viņu uzskatīja par cilvēku, kas zina, ko dara, tāpēc atstāja to un devās meklēt kaut kādas mēbeles.