Kosmiskais Hospitālis - "Albatross"

I

Būtne, kas bija ieņēmusi Oivlaras kajītes guiamnodalījumu, svēra ap pustonnu. Tā bija apveltīta ar sešiem īsiem resniem taustekļiem, kas kalpoja tai gan kā rokas, gan kā kājas, bet tās ādas apvalks atgādināja elastīgas tērauda bruņas. Būtnēm no Hudlaras planētas, kur smaguma spēks ir četrreiz, bet spie­diens astoņreiz lielāks nekā uz Zemes, tāda ķermeņu uzbūve nebija nekas neparasts.

O'Mara zināja, ka, neraugoties uz milzu spēku, šī būtne bija gluži bezpalīdzīga, jo bija tikai sešus mēnešus veca un pa­visam nesen kļuva par liecinieci avārijai, kurā gāja bojā viņas vecāki, taču tā jau bija pietiekami saprātīga, lai šis skats to spētu satriekt.

— Es a-a-atgādāju mazuli, — noteica staru operators Vo- rings, kurš strādāja vienā iecirknī ar O'Maru. Vorings nemīlēja O'Maru, un viņam tam bija visai pamatots iemesls, taču šoreiz viņš tomēr pacentās neizrādīt savas jūtas. — K-k-kakstons ma­ni sūtīja. Viņš t-t-teica, ka tu ar tādu kāju v-v-vienalga nevari p-p-pastrādāt, tad vismaz p-p-pieskati mazuli, līdz pēc viņa ie­radīsies no viņa p-p-planētas. Viņi jau ir kādu a-ai-aizsūtīju- ši…

Viņš pameta ar roku sveicienu un sāka pārbaudīt skafandra vārstus, cenšoties pēc iespējas ātrāk nozust, lai tikai O'Mara neuzsāktu ar viņu sarunu par notikušo avāriju.

— Es šeit a-a-atstāju viņam ēdamo, — viņš steidzīgi no­teica.^— Tas ir slūžās.

O'Mara klusējot pamāja. Viņš bija vēl jauns. Ļauns liktenis apveltīja viņu ar spēcīgu ķermeņa uzbūvi; viņa seja bija tikpat smagnēja, stūraina un rupji izcirstiem vaibstiem kā viss pārējais viņa muskuļainais ķermenis.

O'Mara lieliski saprata, ka nav nekādas nozīmes izrādīt, cik ļoti viņu ietekmējusi šī avārija, jo Vorings nospriedīs, ka viņš vienkārši izliekas.

O'Mara jau sen bija atklājis, ka no cilvēkiem ar viņa kom- pleksiju vismazāk sagaida jebkādas sentimentalitātes izpaus­mes.

Tiklīdz Vorings izgāja, O'Mara devās uz slūžām, lai aplū­kotu smidzinātāju, ar kura palīdzību baroja hudlariešus, kad tie neatradās uz savas dzimtās planētas. Pārbaudījis smidzinātāju un tā rezerves ēdināšanas balonus, O'Mara domāja par to, kā viņš visu šo notikumu atstāstīs Kakstonam. Ik pa brīdim skumji palūkojoties iluminatorā, aiz kura peldēja gigantiskās ažūra la­birinta sekcijas, kas aizņēma izplatījumā veselas, piecdesmit ku- bikjūdzes, O'Mara apzinīgi centās sevi piespiest domāt par ne­seno avāriju. Taču domas spītīgi atgriezās pie daudz senākas pagātnes notikumiem vai arī traucās nākotnē.

Milzīgā konstrukcija, kas pakāpeniski iezīmējās divpadsmitā galaktiskā sektora kosmiskajā tukšumā (pusceļā starp mūsu Ga­laktiku un biezi apdzīvotajām Lielā Magelāna mākoņu sistē­mām), kalpoja kā hospitālis — Hospitālis, kuram nebija līdzīga nekur citur Visumā. Šeit vajadzēja reproducēt simtiem visda­žādāko planētu dzīves apstākļu variantus — jebkurus galējos karstuma, aukstuma, spiediena, smaguma, radiācijas vai at­mosfēras sastāva variantus, kas būs nepieciešami Hospitāļa pa­cientiem un personālam.

Šādas sarežģītas un kolosālas konstrukcijas radīšana daudzas reizes pārsniedza jebkuras atsevišķas planētas iespējas, un tāpēc katra no simtām apdzīvoto pasauļu izgatavoja savu

Hospitāļa sekciju, bet tad transportēja to uz galīgās montāžas vietu.

Taču arī šī monstra montāža nebūt nebija viegls darbs.

Katrai no planētām, kas ņēma dalību šajā projektā, bija sava ģenerālā plāna kopija. Un tomēr laiku pa laikam atgadījās kļūdas — iespējams tāpēc, ka plānu nācās pārtulkot visās ie­spējamās valodās un tā skaitļus pārvērst visās atšķirīgajās skai­tīšanas sistēmās.

Sekcijas, kuras bija paredzēts savienot, visai bieži nācās pārtaisīt, lai tās precīzi piedzītu vienu otrai, tāpēc arī tās vaja­dzēja vairākas reizes bīdīt uz priekšu un atpakaļ ar koncentrētu staru enerģijas kūļu palīdzību. Tas bija grūts uzdevums, lai gan sekciju svars kosmosā līdzinājās nullei, to masa un inerce bija vienkārši kolosāla.

Hudlarieši, kas gāja bojā nesenās avārijas laikā, piederēja pie FROB klases. Viņi svēra ap divām tonnām, un tiem bija neparasti cieta, bet elastīga āda, kas aizsargāja tos no spiediena uz viņu dzimtās planētas un tai pašā laikā ļāva dzīvot un strā­dāt jebkuros zema spiediena apstākļos, tai skaitā arī kosmiskajā vakuumā. Piedevām tie vēl arī bija pilnīgi nejūtīgi pret radiā­ciju, un tas padarīja tos vienkārši nenovērtējamus un neaiz­stājamus, kad vajadzēja montēt kodoltermiskās enerģijas agre­gātus.

Divu labāko montāžas iecirkņa strādnieku zaudējums droši vien padarīja Kakstonu burtiski traku. To iedomājoties vien, O'Mara smagi nopūtās. Tad viņš savāca smidzinātāju un at­griezās kajītē.

Parastos apstākļos hudlarieši uzsūc barības vielas cauri sa­vai ādai pa taisno no savas planētas atmosfēras, kas tur ir tik bieza gluži kā zupa; taču uz citām planētām vai kosmosā viņu ādu laiku pa laikam nācās apsmidzināt ar speciālu barojošu koncentrātu. Uz mazgadīgā citplanētieša ādas varēja samanīt plašus plankumus, arī pārējās vietās garoziņa, kas pielipusi pa­gājušās barošanas laikā, bija kļuvusi ievērojami plānāka. Nē, mazuli noteikti vajadzēja vēlreiz pabarot.

O'Mara pietuvojās mazulim tiktāl, cik to atļāva piesardzība, un uzmanīgi ieslēdza barotāju.

Apsmidzināšana ar barojošo koncentrātu mazgadīgajam FROBam droši vien šķita visai patīkama procedūra. Viņš izlīda no kakta un sāka uzbudināti šaudīties pa niecīgo guļamnoda- lījumu.

O'Maram vajadzēja trāpīt ar strūklu pa ātri kustošos ob­jektu un tai pat laikā enerģiski manevrēt, lai izvairītos no sa­dursmes ar šo objektu. No šiem lecieniem krietni vien dabūja ciest slimā kāja un tāpat arī — guļamistabas mēbeles.

Tai brīdī, kad uzradās Kakstons, visa tagad jau rāma kļu­vušā mazuļa virsma, kā arī visa guļamistabas ārējā virsma, bi­ja noklāta ar biezu neciešami smirdošā barības maisījuma slā­ni.

— Kas šeit notiek? — iecirkņa priekšnieks skaļi uzbļāva.

Apvaldījis dusmas, O'Mara paskaidroja, kas notiek, un pie­bilda:

— Tagad es nolēmu viņu palaist atklātā kosmosā un tur arī barot…

— Nekādā gadījumā! — Kakstons burtiski uzsprāga. — Mazulim visu laiku jāatrodas šeit, kopā ar jums. Taču mēs vēl par to pagūsim aprunāties. Tagad runa būs par avāriju. Jūsu vaina visā šai notikumā — lūk, kas mani interesē pirmām kār­tām.

Ar visu savu izturēšanos Kakstons lika noprast, ka ir gatavs pacietīgi klausīties, taču jau iepriekš netic nevienam O'Maras vārdam.

* * *

Tiklīdz O'Mara pateica divas frāzes, Kakstons viņu pār­trauca:

— Jūs jau zināt, ka mūsu Projekts atrodas Monitoru Kor­pusa pārziņā. Parasti viņi ļauj mums pašiem tikt galā ar savām nepatikšanām, taču šajā gadījumā iet runa par citplanētiešiem, un nāksies Monitoriem sniegt izsmeļošu atskaiti. Būs izmek­lēšana, — viņš pieskārās pie mazas plakanas kastītes uz savām krūtīm. — Uzskatu par savu pienākumu jūs brīdināt, ka es fik­sēju katru jūsu vārdu.

O'Mara pamāja un sāka monotoni atstāstīt bēdīgā inci­denta gaitu. Viņš saprata, ka viņa stāsts šķiet visai neticams, bet uzsvērt kaut kādas detaļas, kas liecinātu viņam par labu, nozīmētu padarīt visu šo stāstu vēl neticamāku.

Pāris reizes Kakstons, šķiet, grasījās kaut ko teikt, taču droši vien pārdomāja. Beidzot viņš neizturēja:

— Bet vai kāds redzēja, ka jūs patiesi darījāt visu iespē­jamo, lai viņus glābtu? Vai redzējāt abus citplanētiešus bīsta­majā zonā, kad jau bija ieslēgti brīdinājuma signāli? Jūs esat izdomājis lielisku pasaciņu, kas izskaidro viņu bezjēdzīgo uz­vedību, bet pie viena — protams, pilnīgi nejauši, — iztēlo jūs gluži vai par īstu varoni. Varēja taču notikt arī tā, ka signālus jūs ieslēdzāt jau pēc nelaimes gadījuma, ka visam par iemeslu ir bijusi jūsu nevērība, bet visi šie jūsu stāstiņi par it kā apmal­dījušos mazuli nav nekas vairāk kā vienīgi meli, lai novērstu no sevis visai nopietnu apsūdzību.

— Mani redzēja Vorings… — O'Mara viņu pārtrauca.

Kakstons vērīgi uz viņu palūkojās. Apvaldīto dusmu iz­teiksmi iecirkņa priekšnieka sejā nomainīja nicinājuma pilna grimase.

O'Mara pēkšņi aptvēra, ka viņa seja deg kā ugunīs.

— Tad lūk kā, Vorings… — Kakstons neizteiksmīgi novil­ka. — Nu ko, veikli izdomāts. Visiem ir labi zināms, ka jūs mūždien ņirgājāties par nabaga Voringu, izvedāt viņu no pacie­tības un izsmējāt viņa bezpalīdzību tik lielā mērā, ka viņam droši vien būtu jūs vienkārši jāienīst. Un, saprotams, tiesneši nospriedīs, ka pat ja arī viņš jūs ir redzējis, tad turēs mēli aiz zobiem. Bet ja arī neko nav redzējis, viņi vienalga nospriedīs, ka viņš ir redzējis, bet speciāli nesaka ne vārda.

Viņš ātri pagriezās un devās uz slūžām. Jau pārkāpis iekš- durvju slieksnim, viņš atskatījās:

— Un iegaumējiet, O'Mara: ja mazulim jūsu dēļ kļūs slikti vai ar viņu vispār kaut kas atgadīsiem, Monitoriem neizdosies ar jums pat aprunāties.

„Pārāk tiešs mājiens," — O'Mara ar dusmām nodomāja, kad Kakstons izgāja; kopš šī brīža viņš ir nolemts dalīt savu kajīti ar šo piecsimt kilogramus smago dzīvo tanku. Bet visi taču lieliski zina, ka atlaist hudlarieti kosmosā ir tas pats kā atbrīvot suni no saites uz nakti: tam taču absolūti nekas ne­draud.

Diemžēl O'Maram bija darīšana ar vienkāršiem, atklā­tiem, neparasti sentimentāliem un visai izlēmīgiem ļaudīm —

kosmisko konstrukciju montētājiem.

* * *

Pirms sešiem mēnešiem, iestājies darbā Projektā, O'Mara atklāja, ka viņam atkal būs jānodarbojas ar lietu, kas, lai gan arī ir ļoti svarīga, tomēr nesagādā viņam nekādu gandarījumu un neprasa no viņa to, ko viņš spētu dot. Kopš skolas beig­šanas brīža visa viņa dzīve bija viena vienīga tamlīdzīgu vilšanos virkne. Kadru inspektori nekādi nespēja noticēt, ka jaunais pui­sis ar stūraino seju un varenajiem pleciem, uz kuriem galva šķita pārlieku maziņa, varētu interesēties par tik smalkām lie­tām kā psiholoģija vai elektronika.

O'Mara metās kosmosā, cerībā, ka vismaz šeit viss būs sa­vādāk, bet te tev nu bija. Lai gan viņš katrā sarunā centās paspīdēt ar savām patiesi pārsteidzošajām zināšanām, visus, kā likums, apbūra viņa atlētiskā ķermeņa uzbūve, un viņiem ne prātā neienāca vēl arī ieklausīties, ko viņš saka. Galu galā viņa anketās neizbēgami parādījās rezolūcija: „Izmantot darbos, kas prasa ilgstošu fizisku piepūli."

Iestājies šai darbā, O'Mara izvirzīja sev mērķi iegūt šeit sliktu slavu. Tā rezultātā viņa dzīvi varētu raksturot dažādi, ta­ču tikai ne kā garlaicīgu. Tagad viņš nodomāja, ka labāk tomēr nebūtu tik ļoti centies atgrūst visus no sevis.

Pašlaik viņam vairāk par visu bija vajadzīgi draugi, bet draugu viņam nebija.

Hudlariešu ēdiena asā un nospiedošā smaka atrāva O'Maru no pārdomām par drūmo pagātni un atgrieza viņu vēl drū­mākajā tagadnē. Vajadzēja kaut ko darīt, un pēc iespējas āt­rāk.

O'Mara steidzīgi ieģērbās vieglā skafandrā un metās uz slū­žām.