Kosmiskais Hospitālis - "Albatross"

VI

Mazulis ļāva noprast, ka tūlīt atkal sāks aurot, un O'Mara ar drūmu nolemtību atkal sāka nedaudz piecelties uz elkoņiem, grasīdamies uzsākt kārtējo glāstu sēriju. Viņam vajadzēja iegūt laiku, lai pabeigtu uzsākto procedūru un atbildētu uz visiem Monitora uzstājīgajiem jautājumiem. Ja mazulis atkal sāks au­rot, šādas iespējas nebūs.

— … jūsu patiesai vaļsirdībai un vēlmei sadarboties, — Monitors dzestri turpināja. — Vispirms es vēlētos dzirdēt pa­skaidrojumu, kāpēc tik krasi izmainījās jūsu raksturs?

— Man viss apriebās, — O'Mara teica. — Šeit nav kur izvērsties. Iespējams, ka es patiesi esmu kļuvis par kaut ko lī­dzīgu čīkstulim. Taču tagad mani uzskata par nelieti, un es tā rīkojos apzināti. Esmu pietiekami daudz lasījis un domāju, ka nebūt neesmu slikts psihologs autodidakts.

Un šeit notika katastrofa. O'Maras elkonis paslīdēja uz grī­das, un viņš nogāzās no trīs ceturtdaļmetru augstuma. Trīskārša smaguma spēka gadījumā tas līdzinājās kritienam no otrā stāva. Par laimi viņš bija smagā skafandrā ar blīvēm aizsargķiverē, tāpēc nezaudēja samaņu, taču krītot instinktīvi sagrāba virvi.

Tā izrādījās liktenīgā kļūda.

Viens svars nolaidās, otrs uzlidoja pārāk augstu. Tas ar troksni atsitās pret griestiem un triecās pret skavu, kas saturēja to uz vieglas metāliskas sijas.

Visa sarežģītā konstrukcija salīgojās, sāka jukt ārā un pēkš­ņi, smaguma spēka iespaidā, sabruka tieši virsū mazulim.

O'Mara, būdams tuvu ģībonim, nespēja noteikt tā sitiena spēku, kādu saņēma mazulis: vai tas tikai nedaudz pārspēja ierasto pliķi, vai arī bija kaut kas krietni vien nopietnāks. Ma­zulis acumirklī apklusa, un tas satrauca O'Maru.

— Es jums jau trešo reizi vaicāju, — Monitors iesaucās, — kas tur pie jums notiek, velns parāvis?!

O'Mara kaut ko neskaidri nomurmināja. Taču tad iejaucās Kakstons.

— Tur notiek kaut kas visai nelāgs, un es varu apzvērēt, ka tas ir kaut kādā veidā saistīts ar mazuli. Man jāpalūkojas pašam…

— Pagaidiet! — O'Mara izmisīgi iekliedzās. — Dodiet man sešas stundas laika!

— Es būšu pie jums pēc desmit minūtēm, — Kakstons pa­ziņoja.

— Kakston! — O'Mara pēdējiem spēkiem nogārdza. — Ja jūs ieiesiet slūžās, jūs mani piebeigsiet! Man iekšējā lūka ir atvērta, un, ja jūs atvērsiet ārējo, viss gaiss acumirklī aizplūdīs. Monitoram vairs nebūs ko tiesāt.

Pēkšņi iestājās pilnīgs klusums, tad Monitors mierīgi pavai­cāja:

— Kāpēc jums ir nepieciešamas šīs sešas stundas?

O'Mara pacentās sapurināt galvu, lai tādā veidā attīrītu

smadzenes, bet tā kā viņa galva tagad bija trīsreiz smagāka nekā parasti, tad viņš gandrīz vai izmežģīja sev kaklu.

Patiesi, kāpēc gan viņam būtu vajadzīgas šīs sešas stundas, viņš pēkšņi izbrīnījās, palūkojās visapkārt un ieraudzīja, ka at­svaru sistēma izjūkot ir sīkās driskās sašķaidījusi smidzinātāju un barības rezervuāru. Tagad viņš nevarēja mazuli ne pabarot, ne apmazgāt, bet to pašu gandrīz nevarēja saskatīt zem izju­kušās glāstu mašīnas atliekām. Tāpēc viņam atlika tikai gaidīt vienīgi brīnumu.

—,. Tūdaļ tikšu skaidrībā, — Kakstons stūrgalvīgi noteica.

— Nē, — Monitors iebilda joprojām laipnā, taču katego­riskā toni, kas noraidīja jebkādu tukšu pļāpāšanu. — Es gribu uzzināt, kas par lietu. Jūs pagaidiet ārpusē, bet es tikmēr ap­runāšos ar O'Maru bez lieciniekiem. Nu, bet tagad, O'Mara, kas… pie jums… tur notiek?

Guļot uz muguras, O'Mara centās savākt pēdējos spēkus, lai izturētu ilgāku sarunu. Viņš izlēma, ka saprātīgāk būtu izstāstīt Monitoram visu patiesību, bet tad lūgt, lai viņu liktu mierā nākamo sešu stundu laikā. Tikai tā varēja glābt mazuli.

Visas šīs grēksūdzes laikā O'Maras pašsajūta bija ļoti draņ­ķīga, viss peldēja gluži kā miglā, tā ka viņš pats laiku pa laikam nesaprata, vai viņa acis ir vaļā vai ciet. Viņš redzēja, ka kāds pabāza Monitoram zīmīti, bet Kreitorns to nesāka lasīt, līdz O'Mara nebeidza stāstīt.

— Jūs esat iekūlies pamatīgā likstā, — Monitors beidzot noteica. Viņš uzmeta O'Maram īsu līdzjūtīgu skatienu, bet ta­gad jau stingrāk noteica: — Parastos apstākļos man būtu jā­rīkojas tā, kā jūs to iesākāt, un es dotu jums sešas stundas laika. Galu galā rokasgrāmata ir pie jums, un jūs labāk zināt, kas jādara. Taču burtiski pēdējo minūšu laikā situācija ir ra­dikāli izmainījusies. Man tikko kā paziņoja, ka ieradušies divi hudlarieši, turklāt viens no tiem ir ārsts. Tāpēc jums labāk būtu piekāpties, O'Mara. Jūs pūlējāties, cik tas bija jūsu spēkos, ta­ču tagad ļaujiet kvalificētiem speciālistiem glābt to, kas vēl ir glābjams. — Viņš brīdi paklusēja, bet tad piebilda: — Jūsu mazuļa dēļ.

* * *

Pēc trim stundām Kakstons, Vorings un O'Mara sēdēja pie galda iepretī Monitoram.

— Tuvākajās pāris dienās es būšu aizņemts, — Kreitorns enerģiski noteica, — tāpēc būtu labāk, ja mēs tiksim ātrāk skaidrībā ar visu šo lietu. Vispirms par nelaimes gadījumu. O'Mara, jūsu lieta pilnīgi bija atkarīga no tā, vai Vorings at­balstīs jūsu versiju. Man zināms, ka jums šai sakarā bija kādi visai viltīgi apsvērumi. Voringa liecību es jau uzklausīju, taču man gribētos apmierināt savu ziņkāri un uzzināt, ko, jūsuprāt, viņš teica.

— Viņš apstiprināja manu teikto, — O'Mara nogurušā bal­si teica. — Viņam nebija citas izejas.

Viņš palūkojās lejup uz savām rokām; domās viņš vēl jo­projām bija līdzās bezcerīgi slimajam mazulim, kuru viņš atstāja savā kajītē.

Vēlreiz un vēlreiz viņš sev atkārtoja, ka nav vainīgs visā notikušajā, taču sirds dziļumos sajuta, ja vien būtu palauzījis smadzenes un uzsācis ārstēšanu hudlariešu apstākļos ātrāk, tad mazulis pašlaik būtu jau absolūti vesels. Salīdzinājumā ar to izmeklēšanas iznākumam jau vairs nebija nekādas vērtības — gluži tāpat kā Voringa liecībai.

— Kāpēc jūs uzskatāt, ka viņam nebija citas izejas? — Monitors asi izmeta.

Kakstons tikai pavēra muti un izskatījās visai apjucis. Vo­rings nosarka no kauna un visādi centās izvairīties no O'Maras skatiena.

— Kad es tikko atbraucu uz šejieni, — O'Mara gurdeni paskaidroja, — es sev sāku meklēt kādu papildnodarbošanos, lai kaut kā īsinātu laiku, un sāku vajāt Voringu. Es tā rīkojos tieši paša Voringa dēļ. Tas bija vienīgais veids, kā viņu ie­tekmēt. Lai to izprastu, ir nedaudz jāatgriežas pagātnē. Tās reaktora avārijas daļLvisi z^ni mūsu iecirknī uzskatīja, ka ir Voringam parādā milzu pateicību — jums jau droši vien ir zināmas šī atgadījuma detaļas. Taču pats Vorings gan nekam nederēja. Viņš bija fiziski vārgs — viņam vajadzēja izdarīt in­jekcijas, lai noturētu līmeni asinspiedienu, viņam knapi pietika spēka, lai tiktu galā ar visām ierīcēm, un viņš burtiski smaka nost aiz žēluma pret sevi. Psiholoģiski viņš bija kļuvis par graustu. Lai gan Pelings viņam apgalvoja, ka pēc diviem mē­nešiem injekcijas vairāk nebūs vajadzīgas, Vorings pats sev ie­galvoja, ka viņam ir asins vēzis. Piedevām viņš vēl uzskatīja, ka kļuvis sterils — gluži pretēji visiem ārsta apgalvojumiem — un tādēļ sarunājās un uzvedās tā, ka jebkuram normālam cil­vēkam sāka skraidīt skudriņas pa muguru. Šādas sarunas ir ti­piska patoloģija, bet Voringam nekā tamlīdzīga nebija. Kad es ieraudzīju un sapratu, kas par lietu, es sāku viņu izsmiet jeb­kurā izdevīgā gadījumā. Es viņu nežēlīgi vajāju. Tāpēc, manu­prāt, viņam vajadzēja apstiprināt manu versiju. Viņam nebija citas izejas. To prasīja elementārās pateicības jūtas.

— Sāk nedaudz noskaidroties, — Monitors teica. — Tur­piniet vien.

— Cilvēki, kas bija viņam līdzās, sajutās pārlieku lieli pa­rādnieki viņa priekšā, — O'Mara turpināja. — Bet, tā vietā, lai viņu apvaldītu, aprunātos ar viņu atklāti, viņi burtiski žņaudza to ar savu žēlsirdību. Viņi ļāva tam uzvarēt visās sa­dursmēs, spēlēs un tamlīdzīgi un vispār izturējās pret viņu kā pret tādu trauslu idiotu. Es neko tamlīdzīgu nedarīju. Tiklīdz viņš sāka puņķoties vai tizloties, es viņam sadevu kā nākas, neatkarīgi no tā, vai tas notiek viņš slimīgās pašiedvesmas vai īsta fiziska vājuma dēļ, kuru tas nespēja pārvarēt. Iespējams, reizēm es biju pat pārlieku ass, taču es vienatnē centos labot to ļaunumu, kuru viņam nodarīja visi pārējie piecdesmit bra­šuļi. Saprotams, Vorings bija gatavs mani saplosīt, taču kopā ar mani viņš vienmēr zināja, uz ko ir spējīgs. Es nekad viņam nepadevos. Tajos retajos gadījumos, kad viņam izdevās gūt virsroku, viņš zināja, ka pievarējis mani, lai gan esmu darījis visu iespējamo, lai to nepieļautu. Un tieši to viņam visvairāk vajadzēja, — viņam bija vajadzīgs cilvēks, kas pret viņu iztu­rētos kā līdzīgs pret līdzīgu un neluncinātu asti viņa priekšā. Tāpēc, kad sākās visas šīs nepatikšanas, es biju absolūti pār­liecināts, ka viņi apjēgs, kādu pakalpojumu esmu tam izdarījis, un elementārā atzinība un godīgums neļaus tam noklusēt fak­tus, kas var mani attaisnot. Vai man izrādījās taisnība?

— Jā, — Monitors teica. Viņš ar žestu nomierināja Kak- stonu, kas sašutumā pieleca kājās, un atkal vērsās pie O'Ma­ras.

— Bet tagad pāriesim pie jautājuma par FROBu bērneli. Acīmredzot jūsu mazulis saķēra vienu no tām retajām, vieg­lajām slimībām, kas labi padodas ārstēšanai tikai dzimtās pla­nētas apstākļos, — Kreitorns negaidot pasmaidīja. — Katrā zi­ņā tā tika uzskatīts līdz šai dienai. Taču tagad mūsu hudlariešu draugi apgalvo, ka jūs jau esat organizējis visu nepieciešamo ārstēšanu — tagad tikai atliek nogaidīt dienu divas, un mazulis būs svaigs kā gurķītis. Taču viņi ar jums ir ļoti neapmierināti, O'Mara, — Monitors teica. — Viņi saka, ka jūs esat sameis­tarojis speciālu ierīci, lai glāstītu un mierinātu mazuli, un tur­klāt esat to glāstījis un mierinājis daudz biežāk nekā vajadzīgs. Viņi saka, ka»jūs esat visnekaunīgākā kārtā pārbarojis un izlu­tinājis viņu bērneli, ka tagad viņš daudz labāk jūtas cilvēka sabiedrībā nekā ļauj to aprūpēt saviem ciltsbrāļiem.

Kakstons pēkšņi iegāza ar dūri pa galvu:

— Viņš nedrīkst tā vienkārši iziet cauri sveikā! — viņš no­sarcis iekliedzās. — Vorings ne vienmēr atbild par saviem vār­diem…

— Kakston, — Monitors viņu asi pārtrauca, — visi fakti, kas ir mūsu rīcībā, liecina par to, ka O'Mara nav pelnījis ne mazāko nosodījumu — gan nelaimes gadījuma laikā, gan vēlāk, kopjot mazuli. Taču es vēl patiešām neesmu beidzis ar viņu sarunāties, tāpēc es domāju, ka jūs būsiet tik laipns un atstāsiet mūs divatā…

Kakstons kā lode izšāvās no kabineta. Vorings, nedaudz vilcinādamies, viņam sekoja. Pie durvīm operators aizkavējās un veltīja O'Maram krietni piparotu vārdu, tad pēkšņi pasmī­nēja un izgāja.

Monitors nopūtās.

— O'Mara, — viņš skarbi noteica, — jūs atkal esat palicis bez darba, un lai gan es negribētu uzbāzties ar nelūgtiem pa­domiem, es tomēr vēlētos jums šo to atgādināt. Pēc dažām nedēļām sāks ierasties Hospitāļa ārstējošais un tehniskais per­sonāls, kurā ietilps gandrīz visu Galaktikas iemītnieku pārstāvji. Mans pienākums ir viņus kā nākas uzņemt un novērst iespē­jamās nesaskaņas, lai ar laiku tie labi sastrādātos. Tamlīdzīgiem gadījumiem vēl nav rakstītu likumu, taču, kad mana priekš­niecība sūtīja mani uz šejieni, man teica, ka tādam darbam būs nepieciešams cilvēks ar iedzimtām psihologa dotībām, kuram piemistu arī pietiekami daudz veselā saprāta un kas nebaidītos no pamatota riska. Domāju, ka nav vērts īpaši skaidrot, ka divi tādi psihologi ir vēl labāk nekā viens…

O'Mara viņu uzmanīgi klausījās, taču vēl joprojām domāja par Voringa sminiņu. Viņš zināja, ka gan ar mazuli, gan ar Voringu tagad viss būs kārtībā, un, atrodoties tādā pacilātā ga­rastāvoklī, viņš nespēja nevienam neko atteikt. Taču Monitors droši vien noturēja šo viņa izklaidību par kaut ko gluži citu.

— Velns parāvis, es taču piedāvāju jums darbu. Vai tad jūs neredzat, ka tas ir jums kā radīts! Mans dārgais draugs, tas taču ir Hospitālis, bet jūs tikko kā izārstējāt jūsu pirmo pacientu!