Kosmiskais Hospitālis - "Albatross"

II

O'Maras kajīte atradās nelielā apakšsekcijā, kuru ar laiku bija paredzēts pārvērst par operācijas, ķiruģisko palātu un pa­līgtelpām sekcijai, kas bija paredzēta MSVK klases zemas gra­vitācijas būtnēm. Iemītnieka ērtības labad divas nelielas ista­biņas un tās savienojošais gaitenītis atradās zem spiediena un bija aprīkots ar mākslīgo gravitāciju; pārējās telpās nebija ne gaisa, ne gravitācijas.

O'Mara peldēja pa īsiem gaitenīšiem, kas atvērās tieši kos­miskajā tukšumā, pa ceļam ielūkojoties niecīgās sānu nišās, kas bija pārāk mazas, lai tajās ietilptu mazulis, vai arī atvērās tuk­šumā. Tā pārlūkojot savus niecīgos īpašumus, viņš atgrūdās no kādas režģainas sienas.

Virs viņa, zem viņa un ap viņu desmitiem jūdžu tālumā tukšumā peldēja nākamā Hospitāļa daļas, kuras nevarēja labi saskatīt šeit mūžīgi valdošajā komiskajā tumsā, ja neskaita, pro­tams, spilgtās zilās gaismas signālugunis, kas bija uz tām uz­stādītas, lai nodrošinātu drošu kosmoplānu kustību šai zonā.

„Gluži it kā stāvētu lodveida zvaigžņu kopas pašā centrā," — O'Mara nodomāja. Šis skats bija visai iespaidīgs cilvēkam, kas bija noskaņots uz tā vērošanu.

O'Mara nebija noskaņots, jo daudzās no šīm apakšsekcijām dežūrēja staru operatori, kuru uzdevumos ietilpa izšķirt sek­cijas, ja tām draudēja sadursme. Šie cilvēki varēja ievērot un paziņot Kakstonam, ka O'Mara izvedis savu aprūpējamo mazuli ārā — vismaz tikai tāpēc, lai to pabarotu.

„Nē, kā redzams, nāksies tikai aizbāzt degunu," — viņš ar pretīgumu nodomāja, griezdamies atpakaļ.

Slūžās to sagaidīja rēciens, kas atgādināja nelielas kuģa si­rēnas kaucienu.

Mazulis izdeva asas kaucošas skaņas pēc noteiktiem laika intervāliem, kuri bija pietiekoši ilgi, lai ar trīsām sagaidītu nā­košo sirdi plosošo rēcienu. Tuvākas apskates rezultātā uz ādas, kas bija klāta ar ēdiena garozu, atklājas tukši plankumi, kas ļāva izdarīt secinājumu, ka viņa dārgais bērnelis ir atkal iz­salcis.

O'Mara devās pēc smidzinātāja.

Kad viņš jau bija apstrādājis gandrīz trīs kvadrātmetrus mazuļa ādas, kajītē ienāca doktors Pelings.

Projekta galvenais ārsts noņēma aizsargķiveri un cimdus, izlocīja pirkstus un norūca:

— Runā, ka jūs esat savainojis kāju. Rādiet šurp, palū­kosimies.

Pelings bija ļoti laipns, taču viņš palīdzēja ne tik daudz draudzības apsvērumu vadīts, cik pienākuma dēļ. Viņa balss skanēja atturīgi.

— Stipri sasitumi, nedaudz izstieptas cīpslas, tas arī viss — esat laimīgi ticis cauri. Miers, atpūta. Es iedošu jums ziedi. Vai esat nolēmis pārkrāsot sienas?

— Kā? — O'Mara mēģināja iebilst, bet tad ieraudzīja, kurp skatās Pelings. — Nē, tas ir barības maisījums. Riebīgais radījums šaudās pa kajīti šurpu turpu, kad es viņu laistu. Starp citu, reiz jau mēs esam sākuši par to runāt, vai jūs nevarētu man pateikt…

— Nē, nevaru, — Pelings viņu pārtrauca. — Man galva ir piebāzta ar savu tautiešu slimībām un zālēm, kur nu vēl, lai es piebāztu to ar FROB klases mnemogramām! Vispār jau šīs būtnes ir ļoti dzīvotspējīgas — ar tām gandrīz vispār nekas nevar atgadīties! — viņš ievilka gaisu nāsīs un saviebās. — Kā­pēc jūs neturat to ārpusē?

— Daži cilvēki ir pārlieku mīkstsirdīgi, — O'Mara sarūg­tinājuma pilnā balsī atbildēja. — Kad viņi redz, kā kaķēnus ceļ gaisā aiz čupra, viņu sirdis sažņaudzas, vērojot tik acīm­redzamu cietsirdību.

— Hm… — Pelings gandrīz vai līdzjūtīgi norūca. — Ko tur lai saka, jūsu darīšana. Es apciemošu jūs pēc pāris ne­dēļām.

— Pagaidiet! — O'Mara lūdzoši iesaucās, tenterējot pakaļ doktoram ar vienu ievilktu bikšu staru; otra, tukša plandīja ap gūžu. — Bet ja nu kaut kas notiks? Jābūt taču kaut kādiem norādījumiem kā viņus, šos FROBus, apkopt, barot, kaut vai visvienkāršākie norādījumi! Jūs taču neatstāsiet mani vienu ar šo… ar šo…

— Es jūs saprotu, — Pelings noteica. Viņš kādu brīdi pa­domāja, tad teica: — Šķiet, ka man kaut kur mētājas viena grāmatele, kaut kas līdzīgs hudlariešu rokasgrāmatai pirmās pa­līdzības sniegšanai. Taču tā ir universālā valodā…

— Es lasu universālā valodā, — O'Mara teica.

Pelings, šķiet, izbrīnījās.

— Malacis. Labi, es jums to atsūtīšu.

Viņš aprauti pamāja un izgāja.

# * *

O'Mara ciešāk aizvēra guļamnodalījuma durvis, cerībā, ka smirdoņa būs nedaudz mazāka, tad uzmanīgi apgūlās uz dīvā- niņa, lai baudītu, viņaprāt, godam pelnīto atpūtu.

Slimo kāju viņš iegrozīja tā, ka sāpes kļuva gandrīz vai pa­tīkamas, un viņš sāka pats sevi samierināt ar šo jauno pie­spiedu situāciju.

Viņa acu plaksti aizvērās, un pa visu ķermeni sāka jau izlīt silts, patīkams stingums.

O'Mara nopūtās, saritinājās un sāka laisties miegā…

Rēkoņa, kas viņu burtiski norāva no divāniņa, bija tik spal­ga, pavēlnieciska un uzstājīga, ka šķita, tur rēc visas pasaules sirēnas, un tik vareni, ka likās guļamistabas durvis tūlīt izlidos no eņģēm.

O'Mara instinktīvi metās pie skafandra, tad, sapratis, kas īsti notiek, lādēdamies nometa to uz grīdas un devās pēc smi­dzinātāja.

Mazulis atkal bija izbadojies!..

Pēdējo astoņpadsmit stundu laikā O'Mara paguva tā īsti aptvert, cik maz viņš īstenībā agrāk ir zinājis par hudlariešu mazuļiem. Viņam vairākkārt bija nācies sarunāties ar mazuļa vecākiem pa translatoru, un šajās sarunās bieži tika pieminēts mazulis, taču ne reizes netika runāts par vissvarīgākajām lie­tām. Tādām, kā piemēram, miegs.

Spriežot pēc O'Maras pašreizējiem novērojumiem, mazga­dīgie FROBi vispār iztiek bez miega. Kārtējo ēdienreižu starp­laikos — diemžēl neparasti īslaicīgos — viņi vazājas riņķī pa kajīti, graujot savā ceļā visu to, kas nav izgatavots no metāla un pieskrūvēts pie apšuvuma, bet visu metālisko un pieskrūvēto viņi iemanās sabojāt līdz nepazīšanai un padarīt par pilnīgi ne­lietojamu; vai arī tie iespiežas kaktā un nodarbojas ar savu taustekļu savīšanu un atvīšanu.

Iespējams, ka pieaudzis hudlarietis, ieraugot savu dārgo mazuli, kurš gluži kā bērns ar saviem pirkstiņiem rotaļājas ar taustekļiem, vaidētu aiz labsajūtas, taču O'Maram šis skats nez kādēļ izraisīja tikai riebumu un vēlēšanos pēc iespējas ātrāk novērsties.

Un ik pēc divām stundām šo briesmoni vajadzēja barot. Labi vēl, ja mazulis gulēja mierīgi, daudz biežāk gan O'Maram vajadzēja dzīties tam pakaļ ar smidzinātāju rokās. Tādā vecumā FROBi parasti vēl ir pārāk vāji, lai pastāvīgi pārvietotos, — taču tas tā ir uz Hudlaras, ar tās drausmīgo spiedienu un gravi­tāciju. Šeit, kur gravitācija bija četrreiz mazāka par tiem ie­rasto, hudlariešu mazuļi kustējās apbrīnojami strauji. Un tas viņiem sagādāja patiesu prieku.

O'Maram tas prieku nesagādāja; viņam likās, ka viņa ķer­menis ir kļuvis par biezu, irdenu sūkli, kas līdz pēdējai iespējai piesūcināts ar nogurumu.

Pēc katras kārtējās ēdienreizes viņš iekrita divāniņā un ie­grima nemaņā.

Pēc katras kārtējās apsmidzināšajas viņš loloja sevi cerību, ka šoreiz viņš nu ir paguris neglābjami un droši vien neiz­dzirdēs, kad nolādētais briesmonis atkal sāks aurot. Taču ikreiz piesmakušās asās skaņas pēkšņi izrāva to no pussnauda un viņš, grīļojoties kā piedzēries, atkal sāka mehāniski atkārtot procedūru, kas uz īsu mirkli pieklusināja šo drausmīgo, sirdi

un prātu plosošo rēkšanu.

# # #

Pavadījis tādā veidā apmēram trīsdesmit stundas, O'Mara saprata, ka vairāk viņš nespēs izturēt. Savāks šo mazuli pēc divām dienām vai pēc diviem mēnešiem — O'Maram tas jau būs vienalga: viņš jau tāpat būs zaudējis prātu. Ja, protams, viņš līdz tam kādā vājuma brīdī neizmetīsies ārpusē bez ska­fandra.

Viņš zināja, ka Pelings nekad neļautu pakļaut viņu tāda veida spīdzināšanai, taču Pelings neko nesaprata no FROB kla­ses dzīvības formām. Kakstons, protams, zināja nedaudz vairāk, taču viņš bija vienkāršs un vaļsirdīgs cilvēks, kuram sagādāja prieku tādi rupji jociņi, it īpaši vēl tad, ja viņš uzskatīja, ka upuris ir to pelnījis.

Bet ja nu iecirkņa priekšnieks ir gudrāks nekā tas šķiet? Ja nu viņš lieliski apzinās, kādām mocībām ir nolēmis cilvēku, uzdodams tam rūpēties par hudlariešu mazuli?

O'Mara dusmīgi sāka purināt galvu, velti cenšoties aizdzīt nogurumu, kas aptumšoja viņa apziņu.

Kakstons par to vēl dabūs trūkties.

O'Mara zināja, ka viņš šeit ir pats izturīgākais un viņam piemīt prāvas spēka rezerves. Viņš spītīgi centās sev iestāstīt, ka viss šis nogurums un nervu sabrukums ir tikai viņa iztēles auglis un ka viena vai divas diennaktis bez miega viņa vare­najam organismam ir tīrais nieks, pat pēc tās pārcilvēciskās pārpūles nesenās avārijas laikā. Kopumā ņemot, sliktāk nemaz nevarēja būt, tāpēc stāvoklim kuru katru bridi ir jāsāk uzla­boties. Gan jau viņš viņiem vēl parādīs! Kakstonam neizdosies viņu padarīt par psihopātu vai vismaz piespiest lūgt palīdzī­bu.

Vēl nesen viņš pats sev sūrojās, ka nav atradis nodarbo­šanos, kas tam prasītu visu to, uz ko viš ir spujīgs. Tagad viņam būs nepieciešama visa viņa milzu izturība un apķērība. Viņam uzticēja mazuli, un viņš rūpēsies par to neatkarīgi no tā, vai šis mazulis uzturēsies šeit divas dienas vai divus mē­nešus. Vēl vairāk, viņš darīs tā, lai tad, kad ieradīsies mazuļa aizbildņi, tie atzītu viņa nopelnus…

Pavadījis piecdesmit septiņas stundas bez miega, četrdesmit astoņas no tām mazgadīgā FROBa sabiedrībā, O'Mara daudz nebrīnījās par šiem aloģiskajiem un nedaudz sentimentālajiem sapņiem.

Un pēkšņi šī stingrā dienaskārtība, kuru O'Mara jau sāka uzskatīt par pilnīgi neizbēgamu, izjuka. Pēc kārtējā FROBa rē­ciena, kad viņš, kā parasti, tika pabarots, tas tomēr atteicās apklust.

Sākumā O'Mara apjuka un sašuta: tāda rīcība bija pret vi­siem noteikumiem. Parasti mazuļi bļauj, tos pabaro, un tie pār­stāj bļaut — katrā ziņā uz kādu laiku — FROBs turpretī iztu­rējās tik nekaunīgi, ka O'Mara bija vienkārši šokēts.

Tā bija kaut kāda neprātīga rēkoņa neskaitāmās variācijās. Žēlabaini, kaucoši, nesakarīgi auri kā okeāna viļņi vēlās par O'Maru. Laiku pa laikam skaņas augstums un stiprums mai­nījās vismežonīgākajā un bezjēdzīgākā veidā, tad pēkšņi pārgāja žņirkstošā tinkšķēšanā it kā mazuļa balss saites būtu pārblīvētas ar drupinātiem stikliem. Laiku pa laikam iestājās divas sekun­des līdz pusminūti ilgas pauzes, un tad O'Mara sarāvās, kārtējā skaņu viļņa gaidās.

Viņš turējās cik spēja — minūtes desmit, ne vairāk, — tad, jau nez kuro reizi, novilka no dīvāniņa savu svina noguruma pielieto ķermeni.

— Kāda velna pēc tu auro? — viņš iekliedzās, pārspējot mazuļa rēkoņu. FROBs bija no galvas līdz kājām pārklāts ar barības maisījumu, tāpēc viņš nevarēja būt izsalcis.

Tiklīdz mazulis ievēroja O'Maru, viņš ieaurojās vēl skaļāk un uzstājīgāk. Uz mazua muguras izvietotais kaluja plušām lī­dzīgais muskuļainais vārsts, kuru FROBi izmantoja tikai lai pa­dotu skaņu signālus, neiedomājamā ātrumā šāvās ārā un krita atpakaļ.

O'Mara aizbāza ausis — tas neko nelīdzēja — un mežonīgi iekliedzās:

— Aizveries!

Viņš lieliski saprata, ka nesen par bāreni kļuvušais hud- larietītis droši vien vēl joprojām ir apjucis un izbiedēts, ka tikai ar barošanu vien nevar apmierināt visas tā emocionālās pra­sības, un tāpēc viņš izjuta dziļu žēlumu pret nelaimīgo radī­jumu. Taču šīs jūtas bija pilnīgā pretrunā ar sāpēm, nogurumu un tiem drausmīgajiem skaņu viļņiem, kas plosīja viņa ķerme­ni.

— Aizveries! AIZVERIES!!! — O'Mara ieaurojās un me­tās virsū mazulim, spārdot to ar kājām un apstrādājot ar dū­rēm cik spēka.

Un — tavu brīnumu! — pēc šādas intensīvas desmitminūšu dauzīšanas hudlarietītis pēkšņi pārstāja aurot.

Kad O'Mara atkal atkrita krēslā, viņš vēl arvien trīcēja. Šīs desmit minūtes viņu bija vadījis akls dzīvniecisks naids. Un ta­gad viņš ar šausmām un pretīgumu aptvēra sava nodarījuma absolūto bezjēdzību un cietsirdību.

Nebija nekādas jēgas mēģināt sev iestāstīt, ka hudlarietītis, protams, ir biezādaina būtne un, iespējams, pat nav sajutis šos belzienus; mazulis taču tomēr bija apklusis — tātad, tā vai ci­tādi, viņš ticis iespaidots. Hudlarieši ir tiešām stipras un ne­parasti izturīgas būtnes, bet tas taču bija tikai mazulis, un cil­vēka mazuļiem, piemēram, ir viegli ievainojama vieta — galv­vidus…

Kad O'Maras izmocītais ķermenis jau sāka grimt miegā, pēdējā viņa sakarīgā doma bija par to, ka viņš droši vien ir

pats pēdējais nelietis pasaulē.

* * #

Pēc sešpadsmit stundām viņš pamodās. Tas bija lēns, da­bisks atmošanās process, kas to lēni iznesa no nemaņas dzel­mes.

Tiklīdz viņš paspēja izbrīnīties, ka par savu pamošanos vi­ņam nav jāpateicas mazulim, viņš tūdaļ atkal iegrima miegā. Nākošreiz viņš pamodās jau pēc piecām stundām, un šīs pamo­šanās iemesls bija Voringa ierašanās.

— Doktors P-p-pelings lūdza nodot šo te lietu, — viņš tei­ca, pametot O'Maram mazu grāmateli. — T-t-to es nedaru te­vis dēļ, vai s-s-saprati. — Vienkārši viņš teica, ka tas vajadzīgs mazulim. K-k-kā viņam klājas?

— Guļ, — O'Mara atbildēja.

Vorings aplaizīja lūpas.

— Man… jāpārbauda. Ka-ka-kakstons tā teica.

— Lai tad Ka-ka-kakstons arī pārbauda, — O'Mara mē­doties viņu atdarināja.

Viņš klusējot vēroja, kā Voringa seja saspringa un koši pie­sarka.

Vorings bija kalsns, jauns, ātri iekarsa un nebija ļoti stiprs. Jau kopš pašas pirmās dienas O'Maram piestāstīja pilnas ausis par šo staru operatoru.

Reiz, atomreaktora uzpildīšanas laikā, atgadījās avārija, un Vorings tika iesprostots nodalījumā, kas nebija pietiekami aiz­sargāts pret radiāciju. Taču viņš nezaudēja galvu un, sekojot instrukcijām, kuras tam pa radio nodeva inženieris, spēja no­vērst kodolsprādzienu, kas apdraudēja visu to dzīvības, kuri at­radās šai iecirknī. Viņš strādāja, skaidri apzinoties, ka ar šādu radiācijas līmeni pilnīgi pietiek, lai viņu nogalinātu dažu stundu laikā.

Aizsardzība tomēr izrādījās daudz drošāka, nekā to bija domājuši, un Vorings neaizgāja bojā. Tomēr šim atgadījumam bija likumsakarīgas sekas.

Vorings bieži zaudēja samaņu, sāka stostīties, viņa nervu sistēma sāka uzdot, un vispār mēļoja, ka Voringa uzvedība rei­zēm ir visai dīvaina, par ko O'Mara drīz pats varēs pārlie­cināties, un viņš pareizi darīs, ja pacentīsies nepievērst tam vi­sam nozīmi. Galu galā Vorings taču viņus visus izglāba, un jau tāpēc vien viņš ir pelnījis īpašu attieksmi. Šī iemesla dēļ Vo- ringam it visi piekāpās: viņam padevās visās sadursmēs, strīdos un spēlēs, neatkarīgi no tā, vai iznākumu izšķīra prasme vai akls gadījums, un vispār viņu cieši un gādīgi ietina sentimentālu rūpju mīkstajā vatē.

Raugoties uz niknumā nobālušajām Voringa lūpām, uz viņa cieši sažņaugtajām dūrēm, O'Mara pasmaidīja. Viņš nepiekā­pās Voringam nevienā lietā, cik vien tas, protams, bija viņa spēkos.

— Ej un palūkojies, — O'Mara beidzot ieteica. — Dari tā, kā tev Kakstons lika.

Viņi iegāja kajītē, uzmeta ātru skatienu mazulim, kas laiku pa laikam nodrebēja miegā, un tūdaļ pat izgāja.

Vorings stostīdamies paziņoja, ka viņam jāiet prom, un de­vās pie slūžām. Vispār jau viņš pēdējā laikā nemaz tik stipri nestostījās, un O'Mara to lieliski saprata: droši vien Vorings baidījās, lai neaizsāktos saruna par pēdējo avāriju.

— Pagaidi, — O'Mara viņu atturēja. — Man iet uz bei­gām barības maisījums. Vai tu nevarētu…

— P-p-pats arī gādā!

O'Mara lūkojās viņam tieši virsū, un Vorings samulsis no­vērsa skatienu.

Tad O'Mara mierīgi teica:

— Kakstons nevar prasīt no manis vienlaicīgi gan vienu, gan otru. Ja jau mazulis ir tik rūpīgi jānovēro, ka pat barošanas laikā to nedrīkst izvest ārpusē, tad no manas puses būtu no­ziegums tā vienkārši ņemt un aiziet, un atstāt viņu vienu uz vairākām stundām. Tev tas būtu jāsaprot. Dievs vien zina, kas ar viņu notiks, ja es viņu šeit atstāšu vienu. Man uzdeva par viņu rūpēties, un tāpēc es uzstāju…

— B-b-bet nedrīkst taču…

— Tikai kādas pāris stundiņas pārtraukumos starp mai­ņām, un arī taču ne katru dienu, — O'Mara asi noteica. — Izbeidz čīkstēt. Un izbeidz apšļakstīt mani ar savām siekalām, tu jau esi izaudzis no īsajām bikšelēm un tev jau būtu laiks sākt runāt pareizi.

Vorings dziļi, krampjaini ievilka gaisu plaušās un, žokļus neatverot, izelpoja.

— Tas… aizņems… visu… manu brīvo laiku… — viņš teica. — FROBu sekcija, kurā glabājs viņu barība… rīt tiks pievienota gal­venajam korpusam. Barības maisījumu nāksies izvest vēl līdz pie­vienošanai.

— Redzi, cik tev labi sanāk, kad tu seko tam, kā runā, — O'Mara smaidot piebilda. — Panākumi ir acīmredzami. Jā, vēl — kad nometīsi barības rezervuārus pie slūžām, pacenties pārāk netrokšņot, lai nepamodinātu mazuli.

Divas nākamās minūtes Vorings tikai to vien darīja, ka ap­saukāja O'Maru visos iespējamajos lamu vārdos, ne reizi pie tam neatkārtojoties un neaizķeroties.

— Es taču tev jau teicu, ka panākumi ir acīmredzami, — O'Mara beidzot pārmetoši piebilda. — Nav nekādas vajadzības to lieku reizi vēl pierādīt.

Kad Vorings izgāja, O'Mara iedomājās par priekšā stāvošo hudlariešu sekcijas montāžu. FROBi dzīvoja vienā no centrā­lajiem nodalījumiem, kur gravitācijas režģi nodrošināja četrus g, kā arī bija radītas dažas citas ērtības. Ja jau šo nodalījumu paredzēts teju teju montēt kopā ar galveno korpusu, tas no­zīmē, ka līdz pilnīgai montāžas pabeigšanai atlikušas kādas pie­cas sešas nedēļas.

O'Mara labi saprata, ka šīs pēdējās montāžas stadijas radīs vislielākos satraukumus. Operatori, krītot nost no kājām aiz no­guruma, patvērušies drošā aizsegā, pārbīdīs tukšumā tūkstoš- tonnīgus milzeņus un uzmanīgi tos savienos vienu ar otru, bet montētāji pa to laiku pārbaudīs tuvojošos virsmu paralelitāti, koriģēs un sagatavos savienošanai.

Daudzi no viņiem, ignorējot brīdinājuma signālus, pakļaus sevi galējam riskam, lai tikai ieekonomētu laiku un vēlāk neva­jadzētu visu pārmontēt.

O'Mara, protams, daudz labprātāk strādātu šīs montāžas noslēguma posmos, nekā šeit auklētu visādus mazuļus.

Atcerējies par mazuli, viņš atkal izjuta satrukumu, kuru bija slēpis no Voringa. Vēl nekad līdz šim mazulis nebija tik ilgi gulējis — kopš tā laika, kad viņš aizmiga, vai, pareizāk sakot, tika aizmidzināts visai nedelikātā veidā, bija jau pagājušas vis­maz kādas divdesmit stundas. Tiesa, FROBi ir izturīgas būtnes, taču tomēr, vai nevarētu tā atgadīties, ka mazulis nav vis vien­kārši aizmidzis, bet zaudējis samaņu šīs nežēlīgās dauzīšanas rezultātā.

O'Mara sagrāba grāmatu, kuru tam atsūtījis Pelings, un sā­ka drudžaini lasīt.

Tas nebija nemaz tik viegli, bet pēc divām stundām O'Ma­ra jau šo to zināja par mazgadīgu hudlarictīšu kopšanu; šī in­formācija viņu nomierināja un tai pašā laikā arī satrauca. Kā rādās, O'Maras dusmu uzliesmojums un tam sekojošā rīcība bija gājusi mazulim tikai labumā — mazgadīgiem FROBiem ir nepieciešami īsti glāsti, bet paviršs to pūļu uzskaitījums, kādas pieliek pieaugušie FROBi, maigi iepliķējot savu bērneli, pār­liecināja O'Maru, ka viņa negantie belzieni mazulim šķita kā ļoti maigi glāsti. Taču grāmata brīdināja no pārbarošanas bries­mām, un šeit O'Mara neapšaubāmi bija šāvis pār strīpu.

Pēc visa spriežot, mazulim esot nomodā, to vajadzēja barot pēc katrām piecām sešām stundām un nomierināt ar fiziska spēka pielietojumu, iepliķējot, ja mazulis ir satraukts vai prasa vēl barību. Izrādījās arī, ka FROBu bērneļi ir regulāri jāpel­dina un turklāt visai bieži.

Uz viņu dzimtās planētas šāda pelde atgādināja attīrīšanas procedūru ar spēcīgas smilšu strūklas palīdzību, taču O'Mara uzskatīja, ka tas droši vien ir saistīts ar spiedienu un viņu dzim­tās atmosfēras blīvumu. Turklāt viņam radās vēl viena problē­ma — kā nodrošināt pietiekami spēcīgus nomierinošus belzie­nus? Viņš ļoti nopietni šaubījās par to, ka spēs nonākt afek­ta stāvoklī katrreiz, kad mazulim būs nepieciešama vecāku mī­lestības hudlarietiskā porcija.

Katrā ziņā viņam tagad bija milzum daudz laika, lai to visu rūpīgi apdomātu, un viņš vēl arī noskaidroja, ka hudlarietīši paliek nomodā divas diennaktis, bet tad guļ veselas piecas no vietas.

Pa to laiku, kamēr viņa aprūpējamais gulēja, O'Mara spēja izdomāt, kā viņu samīļot un mazgāt, un pat iemanījās izbrīvēt pāris brīvas dienas, lai atpūstos un uzkrātu spēkus divām priek­šā stāvošajām sūrā darba diennaktīm.

Cilvēkam ar parasto spēku rezervi šāds režīms būtu ne­panesams, taču O'Mara pēc divām nedēļām ievēroja, ka viņa organisms fiziski un garīgi pielāgojās šādam darba ritmam un visām ar to saistītajām grūtībām.

Pēc četrām nedēļām savainotā kāja pārstāja sāpēt un nebija vairs stīva, bet mazulis tam vairāk nesagādāja vispār nekādas rūpes.

Bet tostarp grandiozais projekts tuvojās noslēgumam. Ja neskaita šādas tādas nebūtiskas pārbūves, tad šis viss ažūrais telpiskais labirints bija jau samontēts. Ieradās izmeklētājs no Monitoru Korpusa un nopratināja acīmredzot visus, bet tikai ne O'Maru.

O'Maru, protams, interesēja, vai Voringu jau arī noprati­nājuši, un ja tas noticis, ko viņš liecinājis. Izmeklētājs bija pro­fesionāls psihologs, kā visi pārējie Projekta inženieri, un droši vien nebija muļķis.

O'Mara pie sevis nosprieda, ka arī viņš, O'Mara, nav ne­kāds muļķis; viņš visu apdomāja un būtībā par izmeklēšanas rezultātiem bija drošs. Taču viss atkarīgs no tā, ko Monitoram teicis Vorings.

„Tu esi gluži vai kļuvis zaļš no bailēm, — O'Mara ar nici­nājumu domāja par sevi. — Tagad, kad tavas iemīļotās teorijas beidzot tiek pakļautas nopietnai pārbaudei, tu kā tāds muļķis esi pārbijies, ka tās varētu izrādīties nepareizas. Tu esi gatavs līst uz vēdera pie Voringa un laizīt viņam zābakus."

O'Mara apzinājās, ka tas ienestu nejaušības elementu tai situācijā, kurai vajadzēja būt prognozējamai, un gandrīz pilnīgi noteikti visu izbojātu. Neraugoties uz to, vilinājums bija ļoti spēcīgs.

# * *

Tā bija jau sestā nedēļa, kopš O'Mara bija spiests kopt mazuli, un viņš sāka studēt tās pārsteidzošās un ērmīgās kaites, kurām ir pakļauti mazgadīgie hudlarietīši, kad pēkšņi slūžu sig­nālierīce ziņoja, ka kāds ieradies vizītē.

O'Mara steidzīgi pieleca no krēsla un lūkojās uz lēnām va­ļā verošos lūku, cenšoties neizrādīt pat mazākās satraukuma pazīmes.

Taču tas bija tikai Kakstons.

— Es gaidīju Monitoru, — O'Mara teica.

Kakstons pasmīnēja.

— Hm… Vai tad viņš ar jums vēl nerunāja? Iespējams, viņš to uzskata par lieku laika tērēšanu. Pēc visa tā, ko mēs viņam pastāstījām, viņš droši vien domā, ka šī lieta ir pilnīgi skaidra. Pie jums viņš ieradīsies jau ar roku dzelžiem.

O'Mara tikai palūkojās uz viņu. Viņam tā vien gribējās pa­jautāt Kakstonam, vai Monitors jau ir nopratinājis Voringu, ta­ču viņš apspieda šo vēlēšanos.

— Es atnācu pavaicāt, ko jūs darāt ar ūdeni, — Kakstons naidīgi noteica, — no noliktavām ziņo, ka jūs esat pieprasījis trīsreiz vairāk ūdens nekā varējāt izmantot. Esat šeit ierīkojis akvāriju vai kaut ko tādā pašā garā?

O'Mara tīšām izvairījās no tiešas atbildes. Viņš tikai no­teica:

— Laiks peldināt mazuli, vai negribat paskatīties?

Viņš pieliecās, veikli atbīdīja malā apšuves gabalu sev tieši zem kājām un iebāza roku atsegtajā caurumā.

— Ko jūs darāt? — Kakstons iekliedzās. — Tur taču atro­das gravitācijas režģi, tos nedrīkst aiztikt.

Grīda pēkšņi sašķiebās asā leņķī. "Kakstons lādēdamies uz­gāzās virsū mēbelēm. O'Mara iztaisnojās, atvēra slūžu iekšējās durtiņas un devās uz guļamnodalījumu.

Kakstons viņam sekoja, nepārstādams aurot, ka O'Maram nav ne tiesību, ne pietiekamas kvalifikācijas, lai tas varētu pats regulēt mākslīgās gravitācijas ierīci.

Iegājis guļamistabā, O'Mara paziņoja:

— Tas ir rezerves barošanas rezervuārs, uz kura uzrīkots sūknis, kas ir pārtaisīts tā, lai padotu ūdens strūklu zem augsta spiediena.

Viņš nodemonstrēja, kā darbojas ierīce, apskalojot nelielu hudlarietīša ādas apgabalu. Taču mazulis bija pilnībā aizņemts ar to, ka beidza lauzt vienu no krēsliem, un nepievērsa ie­nācējiem nekādu uzmanību.

— Jūs savā priekšā redzat, — O'Mara turpināja, — ādas apgabalu, kur barības maisījums vēl nav pilnīgi sacietējis. Šo garozu pēc noteikta laika perioda ir jānoskalo, tāpēc ka tā aiz­sprosto barības uzņemšanas ceļus un tādā veidā samazina barī­bas pārstrādi. Tā visa rezultātā mazais hudlarietītis slikti jūtas, un viņš … ē-ē… sāk draiskoties.

O'Mara turpināja runāt tukšumā. Viņš redzēja, ka Kak­stons pat neskatās uz mazuli, bet apcer ūdens strūkli, kas, atsi­toties no hudlarietīša, tagad jau straumītē tecēja pa krietni sa­šķiebtajām dzīvojamās telpas durvīm atvērtajā slūžu lūkā. Taču tas nāca O'Maram tikai par labu, jo uz mazuļa ādas pēkšņi parādījās tādas krāsas un konsistences pleķis, kādu O'Mara ne­kad agrāk netika ievērojis.

Iespējams, ka uztraukumam nebija pamata, taču tomēr labi, ka Kakstons to neredz un neuzdos liekus jautājumus.

— Bet kas tur augšā? — Kakstons vaicāja, norādot uz griestiem.

Lai nodrošinātu mazulim maigu apiešanos, kādu tas neap­šaubāmi bija pelnījis, O'Maram nācās izgatavot veselu sviru, bloku un atsvaru sistēmu un nostiprināt šo neveiklo mašīnu pie griestiem. Šķiet, viņš pat lepojās ar savu ierīci; tā ļāva apveltīt mazuli ar kārtīgu, solīdu pliķi — sitienu, ar kuru varētu uz vietas nosist cilvēku. Taču O'Mara stipri šaubījās par to, vai šis izgudrojums iepatiksies Kakstonam. Visticamāk, ka iecirkņa priekšnieks apvainos viņu par to, ka tas ņirgājas par mazuli, un aizliegs pielietot tamlīdzīgus paņēmienus.

Tāpēc O'Mara steidzās ārā no guļamnodalījuma un kā starp citu izmeta:

— Vienkāršs pacēlājs.

* * *

O'Mara izberza ar lupatu slapjos plankumus uz grīdas un iemeta lupatu slūžās, kas bija jau līdz pusei piepildītas ar ūde­ni. Kurpes un kombinezons arī bija samirkuši, tāpēc viņš tos arī iemeta turpat, tad aizvēra iekšējo lūku un atvēra ārējo.

Kamēr ūdens uzvārījās, izlaužoties vakuumā, O'Mara pār­slēdza gravitācijas režģus, lai grīda atkal kļūtu horizontāla, tad izvilka no slūžām savas kurpes, kombinezonu un pārējo ap­ģērbu, kas jau bija paguvis pilnīgi izžūt.

— Jums, kā redzu, viss ir lieliski organizēts, — Kakstons norūca, nostiprinot sava skafandra sejassargu. — Katrā ziņā jūs rūpējaties par mazuli labāk nekā to darīja viņa vecāki. Pacen­tieties turpināt tādā pašā garā.

Pēc tam viņš piebilda:

— Monitors apciemos jūs rīt deviņos no rīta.

Un izgāja.

O'Mara iemetās atpakaļ guļamistabā, lai uzmanīgāk aplū­kotu aizdomīgo plankumu. Plankums bija bāls, pelēki zils, un šai vietā gludā, gandrīz tēraudcietā āda bija sasprēgājusi.

O'Mara uzmanīgi paglaudīja plankumu, mazulis tūdaļ pat sarāvās un nesapratnē iekaucās.

O'Mara neatcerējās, ka būtu lasījis grāmatā par kaut ko tamlīdzīgu, bet viņš taču nebija to izlasījis līdz galam. Jo ātrāk viņš to izdarīs, jo labāk.

Visdažādākās būtnes šeit galvenokārt sazinājās ar transla- tora palīdzību, kas šķiroja un klasificēja visas saprātīgās skaņas, bet tad atskaņoja tās runājošās būtnes valodā. Tajos gadījumos, kad ar translatoru nepietika, izmantoja mnemogrammu sistē­mas. Mnemogrammas pārnesa visas būtnes jutekliskās sajūtas, zināšanas un psiholoģiskās īpatnības tieši otras būtnes apziņā.

Daudz mazāk populāra un precīza bija to rakstisko simbolu izmantošana, kas veidoja tā saucamo universālo valodu jeb uni- versumu.

Universums derēja tikai tām būtnēm, kuru smadzenes bija pieslēgtas pie optiskiem receptoriem, kas spēja izlobīt ziņas no simboliskām zīmēm uz plakanas virsmas — citiem vārdiem sa­kot, no rakstiska teksta.

Lai gan bija visai daudz būtņu, kas apveltītas ar šo spēju, tomēr dažādiem tipiem parasti bija dažāda reakcija uz krāsu. Tas, ko O'Mara uzskatīja par pelēki zilo, citai būtnei varēja likties pelēki dzeltens vai purpursarkans, un, pilnīgi iespējams, tieši šī cita būtne varēja būt hudlariešu grāmatas autors.

Vienā no grāmatas pielikumiem bija ievietota salīdzināmā tabula aptuvenai krāsu attiecību noteikšanai, taču rakņāties tajā bija ļoti garlaicīgs un ilgs darbs, turklāt arī O'Maras univer-

suma zināšanas nebija nemaz tik spīdošas.

* * *

Pēc piecām stundām O'Mara vēl joprojām nespēja noteikt diagnozi, bet pa to laiku pelēki zilais plankums uz mazuļa ādas palielinājās divkārt un līdzās tam uzradās vēl trīs tādi paši. Skaidri nezinot, vai rīkojas pareizi, O'Mara tomēr pabaroja mazuli un atkal iegrima grāmatas studēšanā.

Ja varēja ticēt rokasgrāmatai, tad bija burtiski simtiem da­žādu slimību, kas apdraudēja jaunos hudlarietīšus. O'Maras mazulis no tām laimīgā kārtā izvairījās tikai tāpēc, ka viņu ba­roja ar barības koncentrātiem un viņam nebija kontakta ar tām baktērijām, kas bagātīgi mājoja viņa dzimtās planētas atmos­fērā.

O'Mara gan mierināja sevi, ka mazuļa slimība droši vien ir kāds masalu uzbēruma hudlariešu ekvivalents, tomēr plan­kumi izskatījās visai draudīgi. Nākošajā barošanas reizē tie jau bija veseli septiņi, visi tie ieguva zilgani ļaunu vēstošu nokrāsu, un piedevām vēl mazulis nepārtraukti sevi pļaukāja ar saviem izaugumiem jeb taustekļiem. Acīmredzot plankumi neciešami kņudēja.

Uzzinājis šos jaunumus, O'Mara atkal uzmanīgi pievērsās grāmatai.

Un pēkšņi viņš uzdūrās tam, ko meklēja. Simptomu uz­skaitījumā tika norādīti izteikti plankumi uz ādas un neciešama kņudoņa, kuru izsauc ādā neuzsūkušās barības daļiņas.

Vienīgā ārstēšanas metode bija kairināto ādas apgabalu at­tīrīšana, lai tādā veidā novērstu kņudoņu un niezi, bet par visu pārējo parūpēsies pati daba. Šī bija hudlariešiem visai reta sli­mība, tās simptomi parādījās ļoti pēkšņi, tā tikpat ātri attīstījās un tikpat ātri arī izzuda.

Grāmatā tika apgalvots, ka pareizas slimnieka kopšanas ga­dījumā šī slimība nav absolūti bīstama.

O'Mara sāka salīdzināt hudlariešu skaitļus ar cilvēku skait­ļiem. Viņš izskaitļoja, ka krāsainie plankumi var sasniegt astoņ­padsmit collu diametrā un tie var uzrasties pat vesels ducis, pirms sāks izzust. Un tam visam jānotiek sešu stundu laikā kopš tā brīža, kad O'Mara ievēroja pirmo plankumu.

Tāpēc viņam nebija nekāda pamata satraukties.