Kosmiskais Hospitālis - "Albatross"

II

Parasti kosmisko katastrofu laikā visi priekšmeti, kas atro­das uz kosmiskā kuģa, gan pārvietojamie, gan tie, kurus pie­ņemts uzskatīt par nepārvietojamiem, noraujas no savām vie­tām un lido trieciena virzienā. Šeit turpretī avārija sarāva kuģi saistošos spēkus, izmainot katras skrūves, katras šuves stāvokli. Mēbeles, kas vieglāk pakļaujas bojājumiem, bija cietušas visvai­rāk.

Krēsls vai gulta var daudz ko pavēstīt par to lietotāju for­mu, locekļu skaitu un svaru. Ir svarīgi zināt, vai lietu īpašnieks dod priekšroku cietai virsmai vai tam vajadzīgs mīksts paklā­jiņš. Mēbeļu formas un materiālu izpēte ļauj arī noteikt šai būtnei ierasto smaguma spēku. Bet Konvejam neveicās.

Dažas peldošās atlūzas un gabali neapšaubāmi bija mēbeļu atliekas, taču tas viss bija tik ļoti sasmalcināts un sajaukts, ka bija pilnīgi neiespējami sastādīt no tā visa kādu veselu priekš­metu.

Konvejs jau gandrīz nolēma izsaukt palīgā O'Maru, taču atteicās no šīs domas. Diez vai majoram būtu interesanti uz­zināt, ka Konvejs netiek galā ar saviem pienākumiem.

Konvejs rakņājās pa tā atliekām, kas reiz bija skapis, cerot atrast kādu apģērbu vai pat uzdurties kādam dārgumam, kas līdzinātos mīļotās sievietes fotogrāfijai. Pēkšņi viņu izsauca Kurseda.

— Analīze veikta, — medmāsa paziņoja. — Atmosfēras sastāvdaļas nav nekas neparasts. Taču to maisījums ir nāvējošs jebkurai būtnei, kurai ir elpošanas orgāni. Jauc kā gribi, kopā sanāk nāvējoša dzira.

— Palūgšu jūs izteikties konkrētāk, — Konvejs pārtrauca medmāsu. — Man ir vajadzīgi fakti, bet nevis spriedelējumi.

— Kas attiecas uz gāzu sastāvdaļām, — Kurseda atbildē­ja, — tas ir amonjaks, oglekļa pārskābe un divas inertās gāzes. Savienojumā ar jau zināmajiem elementiem tās izveido ne­caurspīdīgu, smagu un indīgu atmosfēru…

— Nevar būt! — Konvejs aprāva medmāsas teikto. — Vai jūs redzējāt, kā izkrāsotas kosmoplāna kajīšu sienas? Viņiem patīk smalkas, daudzveidīgas krāsas. Būtnes, kas dzīvo ne­caurspīdīgā atmosfērā, nespētu izjust dažādus krāsu toņus…

— Doktor Konvej, — kā atvainodamās atskanēja leitnanta balss, — es pārbaudīju gravitātes ierīces. Tās ir paredzētas pie­cu g lielai gravitātei.

* * *

Pievilkšanas spēks, kas piecreiz pārsniedz Zemes pievilk­šanas spēku, attiecīgi nozīmēja arī augstu atmosfēras spiedienu. Tātad šī būtne elpoja biezu indīgu sīrupu. Tas varēja radīt ļoti nopietnus sarežģījumus.

Konvejs teica Hendriksam:

— Nododiet glābšanai komandai, lai viņi tuvojas cietuša­jam ļoti uzmanīgi, taču pēc iespējas ātrāk. Jebkuram radīju­mam, kas dzīvo piecu g apstākļos, jābūt vareniem muskuļiem. Bet būtnes, kas iekļuvušas tamlīdzīgās likstās, reizēm zaudē ve­selo saprātu.

— Sapratu, — Hendrikss satraukti noteica un nozuda.

Konvejs atkal vērsās pie Kursedas:

— Vai dzirdējāt, ko teica Hendrikss, — viņš klusi notei­ca. — Izmēģiniet šo elementu kombināciju augsta spiediena apstākļos. Un atcerieties, ka mums ir vajadzīga tīra atmosfēra.

Pēc ilgāka klusuma brīža medmāsa teica:

— Es pakļaujos. Taču esmu spiesta piebilst, ka neieredzu velti tērēt laiku, pat ja man to pavēl darīt.

Kādu laiku Konvejs varonīgi cīnījās ar sevi, lai savaldītos un nepateiktu kaut ko lieku.

Pamazām Konveja dusmas pret spitigo, trulo, nekaunīgo ' medmāsu sāka norimt. Iespējams, Kurseda nebija nemaz tik aprobežota. Iespējams, ka viņai ir taisnība necaurspīdīgās at­mosfēras sakarā. Taču ko tas dod? Fakti runāja pretī viens otram.

„Viss šis kosmiskais kuģis ir pretrunu pilns," — Konvejs gurdeni nodomāja. Ne pēc tā formas, ne pēc uzbūves nevarēja pateikt, ka tā saimnieki būtu pieraduši pie liela smaguma spē­ka. Taču gravitācijas ierīces bija paredzētas pieciem g.

Spriežot pēc telpu nokrāsām, šo būtņu redze maz atšķī­rās no Konveja redzes. Taču, ja varēja ticēt Kursedai, tādā at­mosfērā vairāk būtu nepieciešams radars nevis acis. Un ko gan lai šeit vēl saka par nepamatoti sarežģīto gaisa apgādes sistēmu un koši oranžo korpusa krāsojumu?

Jau kuru reizi Konvejs centās sastādīt saprātīgu situācijas ainu pēc viņa rīcībā esošajiem datiem, taču velti. Varbūt ja visai šai problēmai pieietu no citas puses…

Pēkšņi viņš ieslēdza radio sakarus un teica:

— Hendriks, savienojiet mani, lūdzu, ar Hospitāli. Man ir nepieciešams aprunāties ar O'Maru. Es gribētu, lai šai sarunā piedalītos jūs, kapteinis Samerfilds un Kurseda. Vai to var iz­kārtot?

Hendrikss pavīpsnāja un teica:

— Pagaidiet mirklīti.

* * *

Konvejs dzirdēja, kā Hendriksa balss, kuru ik pa brīdim pārtrauca sakaru sprakšķi, izsauca „Šeldona" radistu, tas sazi­nājās ar Hospitāli un palūdza kapteini Samerfildu nekavējoties ienākt sakaru kabīnē, kā atsaucās mierīgā, bezkaislīgā, trans- latora pārtulkotā citplanētu operatora balss Hospitālī. Apmē­ram pēc minūtes visa šī kņada norima, un O'Maras labi pa­zīstamā balss noteica:

— Galvenais psihologs klausās. Runājiet.

Konvejs īsumā raksturoja situāciju, kas valdīja uz avarējušā kosmoplāna. Tad viņš turpināja:

— Glābēji virzās uz kuģa centru, tāpēc ka tur droši vien arī atrodas dzīvā būtne. Taču nav izslēgts, ka tā slēpjas kaut kur sānu sektoros, ja vien tur ir saglabājies spiediens. Tādā gadījumā mums nāksies izložņāt visus nodalījumus, pirms mēs to atradīsim. Tas var ilgt dažas dienas. Ja cietušais vēl nav nomiris, tad viņš gluži noteikti ir visai smagā stāvoklī. Mums vienkārši nav laika.

— Un ko jūs grasāties iesākt, doktor?

— Kā lai jums pasaka, — Konvejs izvairījās no tiešas at­bildes. — Mums varētu palīdzēt dažas vispārējas ziņas. Iespē­jams, ka kapteinis Samerfilds pastāstīs mums tuvāk par apstāk­ļiem, kādos tika atrasts kosmoplāns, par tā stāvokli, virzienu vai arī par saviem personīgajiem iespaidiem un apsvērumiem. Vai lidojuma virziens mums nevarētu palīdzēt noteikt planētu, no kuras startējis šis kosmiskais kuģis…

— Baidos, ka ne, doktor, — atskanēja Samerfilda balss. — Mēs centāmies izsekot kosmoplāna lidojuma virzienam un atklā­jām, ka tam vajadzētu šķērsot vienu no saules sistēmām. Taču šī sistēma tika apsekota vēl pirms kāda gadsimta un piereģistrēta kā iespējamais kolonizācijas objekts, kas, kā jūs pats to labi no­protat, nozīmē, ka tur nav saprātīgu dzīvības formu. Neviena ci­vilizācija nespēj simt gadu laikā noiet attīstības ceļu no nulles līdz kosmiskiem lidojumiem, bet tas nozīmē, ka kosmoplāns nevar būt startējis no turienes. Šīs līnijas turpinājums veda tukšumā — starpgalaktiku telpā. Acīmredzot katastrofa izsauca krasu kursa izmaiņu, tāpēc kosmoplāna stāvoklis mums neko nedod.

— Neko nepadarīsi, nāksies atteikties no šīs domas, — Konvejs skumji noteica un piebilda jau krietni vien pārlieci­nošākā balsī: — Kaut kur noteikti atrodas kosmiskā kuģa otra daļa. Ja to izdotos atrast un ja uz tās atrodas citu ekipāžas locekļi ķermeņi, tas mums palīdzētu atrisināt visas problēmas. Es saprotu, ka šis ceļš nav no tiem taisnākajiem, taču ar mūsu tempiem tas var izrādīties visātrākais no visiem iespējamajiem. Es gribu, lai tiktu uzsākta otras kosmoplāna daļas meklēšana.

Konvejs apklusa un gaidīja, kad sacelsies vētra. Pirmais re­aģēja kapteinis Samerfilds.

— Tas nav iespējams! Jūs neaptverat, ko runājat! Nāksies mobilizēt kādus divus simtus kosmoplānu — visu sektora floti, lai pārmeklētu šo galaktikas sektoru. Un viss tikai tādēļ, lai jūs atrastu kādu mironi un ķertos pie kāda cita kosmonauta ārstē­šanas, kurš līdz tam laikam jau arī būs kļuvis par mironi. Es zinu, ka jums jebkuras saprātīgas būtnes dzīvība ir svarīgāka par materiālajiem apsvērumiem, — Samerfilds jau nedaudz mierīgāk turpināja, — taču jūsu priekšlikums robežojas ar ne­prātu. Turklāt man nav tiesību ne tikai uzsākt, bet pat piedāvāt tādu operāciju.

— Hospitālim ir tādas tiesības, — O'Mara iejaucās. — Jūs, doktor, riskējat ar galvu. Ja jūs atradīsiet otru kosmoplāna pusi un tā rezultātā cietušais kosmonauts būs glābts, man nospļau­ties uz to, cik tas maksās un kāds troksnis tā visa dēļ tiks sacelts. Monitori var pat jūs uzslavēt par to, ka esat palīdzējis tiem atklāt agrāk nezināmu civilizāciju. Taču ja viņš nomirs vai jau ir nomiris, visa atbildība gulsies uz jums, doktor.

Liekot roku uz sirds, Konvejs nevarēja teikt, ka būtu vairāk nekā parasti ieinteresēts šī pacienta izglābšanā, taču viņu vadīja ne tikai vienkārša ziņkāre. Viņam bija kāda neapzināta sajūta, ka pretrunīgie fakti sastāda kādu veseluma daļu, kas bija kriet­ni vien lielāks nekā bojā gājušais kosmoplāns un tā vienīgais pasažieris. Citplanētu būtnes nekad nebūvē kosmiskos kuģus tikai tāpēc, lai apstulbinātu Zemes doktorus, un visiem šiem pretrunīgajiem faktiem noteikti vajadzēja kaut ko nozīmēt.

Uz kādu acumirkli Konvejs nosprieda, ka viņš ir atradis atbildi. Kaut kur apziņā pazibēja miglains neskaidrs tēls… Taču to pilnīgi izdzēsa Hendriksa satrauktā balss, kas iezvanīja austi­ņās:

— Doktor, mēs viņu atradām!

Pēc dažām minūtēm Konvejs atklāja, ka ir jau ierīkotas pagaidu slūžas starp nodalījumiem. Hendrikss un glābšanas grupas dalībnieki sarunājās, neizmantojot radiosakarus. Taču visvairāk Konveju pārsteidza stingri nostieptā lūkas membrāna.

Nodalījumā bija spiediens.

Hendrikss negaidīti ieslēdza rāciju un teica:

— Ienāciet, doktor. Izrādās, varēja vienkārši atvērt durvis, nemaz tās negriežot. — Viņš norādīja uz membrānu un pie­bilda: — Nodalījumā ir apmēram divpadsmit mārciņu liels spiediens.

Nav nemaz tik daudz, nodomāja Konvejs, ja ņem vērā, ka normālais smaguma spēks šeit ir pieci g un atbilstošs gaisa blīvums. Viņš cerēja, ka iekšā būs saglabājies pietiekami daudz gaisa, lai uzturētu pacienta dzīvību. Acīmredzot pēc avārijas gaiss pamazām izplūda no nodalījuma. Taču, iespējams, šīs būt­nes iekšējais spiediens spēja kompensēt ārējā spiediena kritu­mu.

— Ātri nododiet šī gaisa paraugu Kursedai! — Konvejs pavēlēja. — Tiklīdz būs zināms tā sastāvs, nebūs grūti palie­lināt spiedienu arī uz kutera, kas nogādās cietušo Hospitālī.

Pēc brīža viņš piebilda:

— Lai četri glābēji paliek pie kutera. Lai izvilktu pacientu no nodalījuma, mums, iespējams, būs steidzami vajadzīgas spe­ciālas iekārtas.

* * #

Konvejs iegāja pa lūku Hendriksa pavadībā, kas pārbaudīja slēģus, aizslēdza ārējās durvis un iztaisnojās.

Pēc skafandra čīkstoņas Konvejs saprata, ka no nodalījuma ieplūdušā gaisa spiediens bija lielāks nekā ārpusē. Gaiss bija caurspīdīgs un tam nebija nekā kopēja ar Kursedas paredzēju­miem par biezo, indīgo miglu.

Hermētiskās durvis atvērās.

— Neejiet, pirms es jūs nesaukšu, — Konvejs klusi teica un gāja iekšā. Austiņās atskanēja Hendriksa murmināšanā, kas nozīmēja piekrišanu, tad Kursedas balss, kas paziņoja, ka viņa ieslēdz ierakstu.

Sākumā Konvejs ieraudzīja tikai neskaidras šīs jaunās dzī­vības formas aprises. Viņam vajadzēja salīdzināt jaunatklāto būtni ar jau redzētajām — un tam bija nepieciešams zināms laiks.

— Konvej! — atskanēja O'Maras asā balss. — Vai jūs tur esat aizmidzis?

Konvejs bija pavisam aizmirsis par O'Maru, Samerfildu un daudzajiem radistiem, kas bija pieslēgušies pie viņa rācijas. Viņš isi nokāsējās un iesāka:

— Gredzenveida būtne, atgādina piepūstu automobiļa ka­meru. Gredzena diametrs sasniedz deviņas pēdas, gredzena resnums — divas vai trīs pēdas. Tās masa acīmredzot četrreiz pārsniedz manu masu. Nespēju saskatīt kustību vai fizisku bojā­jumu pēdas.

Viņš atvilka elpu un turpināja:

— Ārējais apvalks gluds, spīdīgs, pelēkā krāsā, šur tur klāts ar resnām brūnganām dzīsliņām. Brūnie plankumi, kas pārklāj vairāk nekā pusi no ādas, rada vēža izaugumu iespaidu, taču tā var būt arī dabiska kamuflāža [5] .

Tie varēja rasties arī dekompresijas rezultātā.

Pēc brīža Konvejs turpināja:

— Riņķa ārmalā var saskatīt divas īsu taustekļveida locekļu rindas, kas pašlaik cieši piespiesti pie ķermeņa. Pavisam ir pie­ci pāri taustekļu, to specializācijas pēdas nespēju atklāt. Ne­redzu arī ārējos orgānus. Nāksies pieiet tuvāk.

Kad viņš pienāca pie nepazīstamās būtnes, tā nekādi uz to nereaģēja, un Konvejs jau sāka uztraukties, vai tikai glābēji nav nokavējuši. Viņš vēl aizvien neredzēja ne acis, ne muti, taču saskatīja kaut ko līdzīgu žaunu spraugām un ausu atverēm.

Viņš izstiepa roku un uzmanīgi pieskārās pie viena no taustekļiem.

*

Būtne gluži kā uzsprāga.

*

Konvejs aizlidoja malā. Labā roka kļuva nejūtīga no sitiena, kas būtu varējis sadragāt Konveja plaukstu, ja vien viņš nebūtu tērpies smagajā skafandrā.

Viņš drudžainā steigā ieslēdza gravitācijas jostu, lai neuzlidotu pie griestiem, un sāka atkāpties uz durvīm.

No austiņās juceklīgi skanošo jautājumu gūzmas beidzot va­rēja izdalīt divas pamattēmas: kāpēc viņš iekliedzās? Un kas tas par troksni nodalījumā?

Konvejs drebošā balsī noteica:

— Es konstatēju, ka pacients ir dzīvs…

Hendrikss, kas visu novēroja caur lūku, aizrijās no smiek­liem.

— Zvēru, ka es dzīvē neesmu redzējis vēl dzīvāku pa­cientu, — viņš sajūsmināti noteica.

— Vai jūs nevarat paskaidrot, kas īsti notiek? — O'Mara ierēcās.

„Nav nemaz tik viegli atbildēt uz šo jautājumu," — Konvejs domāja , vērojot kā cietušais braukā pa visu nodalījumu.

Fiziskais kontakts ar Konveju noveda pacientu panikas stā­voklī. Un ja viss sākās ar Konveju, tad tagad sadursme ar grī­du, sienām, priekšmetiem, kas peldēja gaisā, izsauca ķēdes re­akciju. Pieci pāri spēcīgu, lokanu locekļu uzvijās divu pēdu augstumā, būtne braukāja pa visu telpu. Un lai ar kādu ķerme­ņa daļu tā nepieskartos priekšmetiem, taustekļi spēji uzlidoja gaisā.

Konvejs paguva noslēpties kamerā, kad radās labvēlīgs brī­dis: būtne bezpalīdzīgi uzlidoja gaisā nodalījuma vidū un lēni griezās ap savu asi, atgādinot vienu no seno laiku kosmiskajām stacijām. Taču pakāpeniski tā tuvojās sienai, un Konvejam bija kaut kas steidzīgi jādara, pirms tā atkal sāks mežonīgi nēsāties pa nodalījumu.

Konvejs ātri noteica:

— Mums ir vajadzīgs smalks izturīgs piektā izmēra tīkls, plastikāta maiss, kurā var ietilpt šis tīkls, un daži sūkņi. Paš­reizējā brīdī mēs nevaram cerēt uz pacienta sadarbību. Kad mēs to notversim tīklā, mēs piesūknēsim ar sūkņiem gaisu mai­sā un tādā veidā nogādāsim to uz kutera. Ātrāk nesiet tīklu!

Konvejs nespēja aptvert, kā būtne, kas dzīvoja tāda sma­guma spēka apstākļos, varēja izvērst tik aktīvu darbību retinātā gaisā.

— Kurseda, vai ir jau analīžu rezultāti? — viņš negaidīti pavaicāja.

Māsa kavējās ar atbildi, un Konvejs jau gandrīz vai nodo­māja, ka viņa nav sadzirdējusi jautājumu, taču tad atskanēja viņas monotonā mierīgā balss:

— Analīze veikta. Gaisa sastāvs nodalījumā ir tāds, ka jūs, doktor, mierīgi varat nolaist sejassargu un elpot sev par prieku.

Lūk paša galvenā pretruna, Konvejs apjucis nodomāja. Droši vien Kurseda ir tikpat lielā mērā apjukusi kā viņš. Un pēkšņi Konvejs iesmējās. Viņš iedomājās, kas tagad notiek ar medmāsu…