Malvilas pils

XI

Naktī pēc manas ievēlēšanas lietus atkal gāž kā ar spaiņiem un es vairākas stundas nevaru iemigt — ne jau tāpēc, ka mani traucētu ūdens šalkoņa, bet gan aiz satrauktām gandrīz vai tīri personiskas pateicības jūtām, kas mani pārņēmušas. Man vienmēr paticis te­košs ūdens, taču šī patika bijusi gaužām pasīva. Cil­vēks ātri pierod pie tā, kas uztur viņa dzīvību, un sāk domāt, ka tas ir pats par sevi saprotams. Patiesība ir citādi — nekas mums nav dots uz mūžīgiem laikiem, viss var izzust. Apziņa, ka tagad esmu to atskārtis un atkal sajūtu lietus šļāces, dara mani tik mundru, it kā es atveseļotos pēc ilgas un grūtas slimības.

So istabu esmu izvēlējies tāpēc, ka no tās augstā spraišļu loga paveras plašs skats uz austrumiem pāri Rinas senlejai ar skaisto, tagad gan sagrauto Ruzī pili pretējā krastā. Nākamajā rītā mani pamodina pa logu ieplūstošie saules pali. Es neticu savām acīm. Noticis, kā Peisū pareģoja: viss labais nāk reizē. Pielecu kājās, spēcīgi sapurinu Tomā, un tad abi kopā nolūkojamies divus mēnešus neredzētajā saulē.

Es atceros kādu divdesmit piecus kilometrus garu braucienu ar velosipēdiem Kopas laikos, kad mēs pēc tam vēl pusotras stundas kāpām apvidus augstākajā virsotnē (512 m), lai redzētu uzlecam sauli. Piecpa­dsmit gadu vecumā šādos braucienos dodas ar aizrau­tību, bet, gadjem apritot, tā pamazām zūd. Zēl gan! Par dzīvi vajadzētu vairāk priecāties, jo tā nemaz nav tik gara.

— Ejam, — es saku Tomā. — Apseglosim zirgus un aizjāsim uz Pužadu.

Nenomazgājušies un brokastis neieturējuši, mēs tā arī izdarām. Pužadas pakalns, kas paceļas pāri Malžakai, ir šeit visaugstākais. Es jāju ar Malabāru, uz kuru vēl nevar neko lielu paļauties, bet Amarantu at­stāju Tomā, jo ķēvīte ir pats lēnprātības un padevības iemiesojums.

Sī rīta izjāde kopā ar Tomā man dziļi iespiedusies atmiņā. Ne jau tāpēc, ka būtu atgadījies kaut kas ievē­rības cienīgs, — tur nebija neviena cita kā tikai mēs abi un saule. Ne arī tāpēc, ka šīs izjādes laikā būtu kas svarīgs pārspriests, — mēs vispār jājām klusē­dami, vārda nepārmīdami. Un tāpat ne tālab, ka no Pužadas būtu pavērusies nezkada krāšņā ainava, drī­zāk otrādi — visapkārt pletās mirusi zeme, nodegušas ēkas, nomelnējuši tīrumi, kaili koku ģindeņi. Bet tam visam pāri lējās saules spozme.

Kad sasniedzām virsotni, saules disks jau bija pa­kāpies krietnu gabalu pāri pamalei, savu sarkano krāsu nomainīdams vispirms pret rožainu, bet pēc tam — pret gaiši sārtu. Lai gan saule jau silda tīri manāmi, debesu spīdeklī vēl varam vērties, acis nemirkšķinā­dami, jo to klāj viegla dūmaka. No lietū izmirkušās zemes augšup ceļas garaiņi. Tie saveļas miglas vālos, kuri izskatās jo baltāki tāpēc, ka pati zeme ir pārogļojusies gluži melna.

Zirgiem galvas pret austrumiem pagriezuši, mēs lī­dzās sēžam seglos un klusēdami gaidām, kamēr saule nometīs baltos garaiņu palagus. Kad beidzot tas no­tiek — un notika tas pēkšņi, vienā mirklī —, abi zirgi sasmailē ausis, it kā brīnīdamies par neredzēto parā­dību. Amaranta izbijusies pat klusu iezviedzas un pa­griež galvu pret Malabāru. Ērzelis tai maigi sāk koš­ļāt purnu, un ķēvīte nomierinās. Kad Amaranta paska­tās uz manu pusi, es pamanu, ka viņa aši mirkšķina acis, daudz ātrāk, nekā to dara cilvēks. Ari Tomā pa­ceļ roku un ar delnu aizēno acis, it kā ar plakstiem vien vairs nepietiktu. To pašu daru es. Tagad saule jau neizturami žilbina. Un no tā, cik nepanesama mums šķiet tās spozme, mēs atskārstam, ka veselus divus mēnešus esam nodzīvojuši tikpat kā pagraba krēslainībā. Kolīdz acis mazliet pieradušas pie saules, jūtu uzbangojam nevaldāmu līksmes vilni. Krūtis spēji paplašinās. Es tik alkatīgi ievelku gaisu, it kā ieelpo­jama būtu pati saules gaisma. Liekas, pat acis pavē­rušās tik plaši kā nekad agrāk un līdzi tām pavērusies visa mana būtne. Un, peldēdamies saules palos, es jūtu visam augumam pāršalcam neizsakāmu atbrīvo­tību un atvieglinājumu. Pagriežu Malabāru, lai saules siltums apskalotu man ari muguru un pakausi. Bet pēc tam lieku Malabāram rāmā solī virzīties aplī pa nokalni, lai es varētu pavērst pret sauli visas auguma puses. Amaranta, Tomā paskubinājumu nemaz neno­gaidījusi, seko Malabāram. Paskatos lejā uz zemi. Lie­tavās izmirkuši un irdena, tā vairs neatgādina pelnus, bet šķiet jau gluži dzīvīga. Nepacietīgi sāku ar acīm meklēt kādu zaļu asniņu. Tāpat noskatos mazāk sa­kropļotajos kokos, it kā tur jau varētu gaidīt parādā­mies pumpurus.

Nākamajā dienā mēs nospriežam upurēt vērsīti Princi. Malvilā mums vēl ir no «Dīķiem» atvestais vēr­sis Herkuless. Arī larokiešiein saglabājies vaislas bul­lis. Tā kā esam nolēmuši Melnaļu atdot larokiešiem, tad Princi turēt vairs nav nozīmes, jo ar Marķīzes pienu paēdināsim abas telītes, bet no Princeses iz­slaukto visā pilnībā izlietosim paši.

«Upurēt» — tādā liekulīgā vārdā esam 'nodēvējuši tik baismīgu izrīcību kā dzīvnieka noslepkavošanu. Tikko mēs vērsīti esam aizveduši, Princese sāk tik žēli' maurot, ka mums krūtīs sirds vai pušu plīst. Mjeta glāsta un apmīļo Princi līdz pašam pēdējam mirklim, bet pēc tam nosēžas uz pagalma klona un rūgti raud. Tas mums grūto darbu mazliet atvieglo, jo ari Momo, kurš agrāk šādās apkaunojošās «upurēšanas» reizēs bija tā uztraucies, ka skraidīja apkārt, izgrūzdams briesmīgus kliedzienus, tagad, redzot Mjetu raudam, vispirms mēģina meiteni nomierināt, bet pēc tam no­sēstas viņai blakus un arī sāk liet asaras. t

Princim bija jau vairāk nekā divi mēneši. Kad Žake vērsēnu sadalījis, mēs nolemjam pusi gaļas atdot laro­kiešiem apmaiņā pret cukuru un ziepēm. Braucot uz turieni, līdzi ņemsim vēl trīs laužņus ceļa attīrīšanai no koku stumbriem, kas tur varētu būt sakrituši, bet kā dāvanu turieniešiem aizvedīsim divus klaipus mai­zes.

Mēs izbraucām trešdienas rītā, gaismiņai svīstot. Ratos iejūgts Malabārs. Man sirds ir bažu pilna, jo pat tikai uz vienu dienu es nelabprāt šķiros no Malvi­las. Toties Kolēns priecājas, ka atkal redzēs savu darbnīcu. Pārmaiņa patikama arī Tomā. Mums visiem plecā uzkārtas šautenes.

Vislabākajā omā ir bijušie «Dīķu» ļaudis, jo viņi La­rokā sastaps Katī un savu tēvoci Marselu. Mjeta jau iepriekšējā vakarā bija izmazgājusi galvu. Mugurā vi­ņai puķaina kleitiņa, un mēs visi izsakām Mjetai komplimentus, par ko pretim kā pateicības algu saņeinarn bučas. 2akē ir noskuvies un sasukājies. Un Falvina aiz laimes vai kūst, jo viņa ne tikai sastaps brāli, bet uz vairākām stundām būs ari paglābta no majas soļa un Menu tirānijas.

Pie tik lielas laimes Falvina nav pieradusi — tikko mēs esam izbraukuši no Malvilas, sakas neapturami vārdu plūdi, kas šļācas un šļācas, lietojot Kolena iz­teicienu, tikpat kā govij čurās no astes apakšas. Taču mēs saprotam večas prieka cēloni, un tāpēc neviens' neiedrošinās viņu pārtraukt. Toties pie pirmās izdevī­bas, kad ceļā pagadās pirmais novācamais koka stumbrs, visi četri — ari Mjeta mums seko — izkāp­jam no ratiem un atpakaļ vairs nesēžamies. Tikai p'a reizei, kad ceļš iet lejup no kalna, vēl ieraušamies ta­jos. Tagad Žakē vienam jāiztur vecmāmuļas vārdu plūdi. Par braukšanu rikšos nav ko domāt, jo ratu pa­kaļā piesietā Melnaļa jau tā ar grūtībām steberē līdzi. Lai pārvarētu piecpadsmit kilometru lielo attālumu līdz Larokai, paiet vairāk nekā trīs stundas. Visu šo laiku Falvina nepieklust ne uz mirkli, kaut gan neviens viņai neatbild. Pāris reižu es ieklausos, lai izprastu šā ār­kārtējā runlguma mehānismu. Taču tur nav nekā se­višķa: viens pasacīts vārds izraisa otru primitīvā aso­ciāciju secībā. Falvinas runa atgādina rožukroņa lūg­snu skaitīšanu. Vai, labāk sakot, tualetes papīra rulona lietošanu — pavilkts aiz viena gala, tas pakāpeniski atrisinās visā garumā.

Pulksten astoņos mēs piebraucam pie Larokas dien­vidu vārtiem. Lielajos vārtos ierīkotās durtiņas nav aizslēgtas. Tās atgrūdis, es ieeju iekšā, atvelku aizšau­jamos un atveru abas vārtu puses. Tuvumā neviena cilvēka. Saucu. Nekādas atbildes. Tiesa, šeit pilsētiņa nodegusi un izpostīta, tāpēc nav brīnums, ka neviens šajā pusē nedzīvo. Bet tas, ka vārti netiek apsargāti un nav pat aizslēgti, liecina jau tikai par Filbēra ne­vīžību.

Laroka ir neliela, it kā uz klints uzsēdusies un ar muguru pret to atspiedusies pilsētiņa. Lejā to apjož vienlaidu mūris, bet augšā uz klints pakāpusies pils. Sādu pilsētiņu, ko savā laikā ļoti iecienījuši bija tū­risti, Francijā būs kāds ducis, bet Laroka ir viena no vislabāk saglabātajām, jo visas mājas šeit vecas un nav sabojātas ar vēlākām pārbūvēm. Tikpat labi sagla­bājušies nocietinājumu mūri ar divējiem skaistiem vār­tiem un pie katriem no tiem — apaļi sargtorņi. Vieni vārti atrodas dienvidu, otri — rietumu pusē un iziet uz galvenās šosejas, kura ved uz departamenta galvas­pilsētu.

Pa dienvidu vārtiem nokļūstam šauru ieliņu labi­rintā, kurš galu galā tomēr izved uz galveno ielu. Tā gan ir mazliet platāka, bet par galveno saucas tikai tāpēc, ka šeit gar abām pusēm izvietoti veikaliņi un darbnīcas. To dēvē vēl arī par pilsielu.

Šejienes veikaliņi ļoti jauki, jo laikā, kad sākās vis­pārējā modernizācija, Senatnes pieminekļu pārvalde bija noliegusi pārbūvēt spraišļotās durvis un logus. Sienas šeit ir no gaiši dzelteniem neapmestiem akme­ņiem ar tikko samanāmām salaiduma vietām. Nameļus klāj lēzeni akmens plākšņu jumti, kur vēlāko labo­jumu vietu gaišie un siltie toņi līkloču līnijām izvijas agrākajā tumši pelēkajā pamatā. Milzīgos nelīdzenos bruģakmeņus, kuri, tāpat kā namiņi, bija savus četri simti gadus veci, gājēju kājas gadsimtu tecējumā no­pulējušas spožus.

Galvenā iela kraujā kāpumā ved augšup līdz izrak­stītiem un ar sarežģītiem ornamentiem rotātiem mil­zīgiem pils vārtiem. Taču galeriju ar šaujamlūkām šeit nav, jo līdzīga veida nocietinājumi vēlākajā laikmetā, kad celta Larokas pils, jau vairs nebija «modē». Pils vārti pēc Lormio rīkojuma nokrāsoti tumši zaļi, kas pirmajā acu uzmetienā izraisa izbrīnu, jo visā pilsē­tiņā logu slēģi saskaņā ar senu tradīciju ir sarkan­brūnā krāsā. Arī pati pils apjozta ar mūri, un ap to piebūvju veidā drūzmējas nameļi, kas tāpat ir krietni senlaicīgi, lai gan celti ne agrāk par 16. gadsimtu tolaik nodegušā cietokšņa vietā. Pils priekšā neliels, metrus piecdesmit garš un trīsdesmit plats, laukums, no kura paveras lielisks skats — dzidrās dienās no šejienes saredzama pat Malvilas pils. Lormio šeit li­kuši savest neskaitāmus vezumus auglīgas zemes un iekārtojuši angļu gaumē iekoptu zālāju. Aizmugurē pāri pilij slejas klinšu pārkare, kas sprādziena laikā to pasargājusi.

Izbraucot no mazo ieliņu šķembu pārklāja uz pilsielas nelīdzenā akmeņu bruģa, Malabāra pakavi un ratu riteņi saceļ ellišķīgu dārdoņu. Māju logos parā­dās vairākas galvas. Es lieku Žakē pieturēt pie mies­nieka Lanuaija veikala, lai tur izkrautu vērsēna lie­meņa pusi. Tikko esam apstājušies pie durvīm, uz ielas iznāk ļaudis.

Man viņi liekas novājējuši, bet galvenais —stipri nomākti. Biju gaidījis, ka mūsu ierašanos larokieši uzņems ar lielu prieku. Taču, lai gan viņu acis iedzirkstās, kad Žakē uzveļ sev uz muguras Prinča liemfeņa pusi un, Lanuaijam palīdzot, uzkarina veikalā uz āķa, šis prieka uzliesmojums ātri vien izdziest. Tas pats atkārtojas, kad es izceļu abus maizes klaipus un sviesta klunci un tos nododu Lanuaijam. Viņš visu sa­ņem vilcinādamies, it kā nobijies, bet ap mums sastā­jušies Larokas iedzīvotāji uz maizi noskatās kārām, skumjām acīm.

— Vai tad to visu tu dod mums? — Marsels Falvins iejautājas aprautā, gandrīz vai skarbā balsī. Atbrīvo­jies no māsas un tās mazmeitas skavām, viņš nāk man klāt, ādas skotelei pie katra soļa noplivinoties.

Esmu. pārsteigts par dusmām, kādas jaušamas Mar­šēta Falvina balsī, un izbrīnījies paskatos uz viņu. Es večuku pazīstu jau daudzus gadus, bet parasti esmu viņu redzējis sēžam darbnīcā ar klēpi iespiestu liesi i un lāpām kādu apavu. Viņš ir gadus sešdesmit vecs virs, ar gandrīz pilnīgi pliku pauri, ļoti melnām acīm un pamatīgu degunu, kuram virs labās nāss uzaugusi krietna kārpa. Taču, skatoties uz viņu, visvairāk mani pārsteidz kontrasts starp līkajām īsajām kājām un platajiem milža pleciem.

— Protams, — es atbildu. — Tas domāts jums vi­siem,

— Tādā gadījumā, — pret Lanuaiju pagriezies, Marsels skaļā balsī nosaka, — nav ko gaidīt. Nekavējoties sadali. Sāc ar maizi.

— Nezinu, vai mācītāja kungam tā patiks, —iemi­nas Fabrelatrs. — Labāk būtu pagaidīt.

Fabrelatram Larokā bija dzelzs izstrādājumu tirgo­tava. Viņš ir izstīdzējis garš kā maikste, bāls, ar gļē­viem sejas vaibstiem un mazu ūsu kušķīti zem deguna. Bālganās ačteles aiz brillēm dzelzs ietvaros viņam ne­mitīgi mirkšķinās.

—Viņa daļu mēs atstāsim, — Marsels asi pamāj ar roku, uz Fabrelatru nemaz nepaskatīdamies. — Tā­pat Armānam, Gaselam un Zozefai. Neviens nepaliks bešā, esiet mierīgi. Nu, Lanuaij, veicīgāk ķeries klāt! Ko tu vari tik ilgi tūļāties, velns parāvis!

— Nav nekādas vajadzības piesaukt nešķīsto, — Fabrelatrs nosaka pamācošā balsī.

Iestājas klusums. Lanuaijs noskatās uz mani, it kā padomu gaidīdams. Viņš ir jauns puisis, gadus div­desmit piecus vecs, tikpat raženi noaudzis kā Žakē, ar apaļiem vaigiem un vaļsirdīgām acīm. Pēc visa spriežot, viņš ir vienis pratis ar Marselu, taču neie­drošinās uzstāties pret Fabrelatru.

Ap mums sadrūzmējies cilvēku divdesmit liels pūlītis. Es vēroju viņu sejas, starp kurām ir gan pazīstamas, gan ari svešas. Visās lasāms izsalkums, bailes un no­māktība. Es saprotu, ka vajadzēs iejaukties man, un zinu jau, kādā veidā. Taču gribu nogaidīt izdevīgāku bridi.

Pienāk vēl viens vīrietis. Tas ir Pimons, kuram Larokā piederēja tabakas, rakstāmlietu un avīžu veika­liņš. Es viņu labi pazīstu, bet vēl labāk — viņa sievu Aņesu. Abiem gadi trīsdesmit pieci. Pimons agrāk bija centra uzbrucējs futbola komandā, kura uzvarēja malžakiešus tajā dienā, kad autokatastrofā gāja bojā tē­vocis un mani vecāki. Viņš ir neliela auguma, žirgts, plecīgs, ar ezīti apcirptiem matiem, arvien smaidīgs. Bet pašreiz viņš sadrūmis.

— Nav nekāda iemesla sadali novilcināt, — Pimons skarbā balsī nosaka. — Mēs visi būsim liecinieki, ka tas notiks taisnīgi un nevienam nenodarīs pārestību.

— Pieklājīgāk tomēr būtu nogaidīt, — sausā tonī iebilst Fabrelatrs, acis aiz dzelzs briļļu stikliem mirk­šķinādams.

Es ievēroju, ka ne Pimons, ne Marsels, ne Lanuaijs neskatās uz Fabrelatru, kad tas runā. Pamanīju ari to, ka Marsels, kurš nav uz mutes kritis, neatsēdināja Fabrelatru, kad tas, visiem dzirdot, izsacīja viņam aiz­rādījumu par nešķīstā piesaukšanu. Redzot klātesošo izbadojušās, alkatīgās acis, ar kādām tie veras abos maizes klaipos, ir skaidrs, ka visi vēlas tūlītēju sadali. Taču, izņemot Marselu un Pimonu, neviens neiedroši­nās ko sacīt. Gļēvais, mikstčaulīgais plānā galdiņa ur­bējs Fabrelatrs notur paklausībā divdesmit cilvēku!

— Ko tur stiept garumā! — pēkšņi ierunājas vecais Pužess, griezdamies pie Lanuaija. Večuks to saka še­jienes izloksnē, un man tūlīt skaidrs, ka Fabrelatrs to nesaprot. — Ķeries klāt, dēliņ, man jau tā tek sie­kalas,, kad paskatos uz maizīti.

Par veco Pužesu es vēlāk pastāstīšu tuvāk. Viņš runa it kā jokodamies un pats par saviem vārdiem iesmejas, taču neviens uz viņa smiekliem neatsaucas. Valda smags klusums. Lanuaijs paskatās uz mani, tad uzmet acis pils lielajiem, tumši zaļajiem vārtiem, it kā bīda­mies, ka tie piepeši varētu atvērties.

Kad klusums vēl turpinās, es saprotu, ka pienācis brīdis iejaukties.

— Kas tur daudz ko spriedelēt! — es saku un mun­dri iesmejos. — Nav vērts mutes dzesināt. Ja domas dalās un nezināt, ko iesākt, tad vajag nobalsot. Tā­tad, — es uzsaucu skaļāk, — kaš ir par tūlītēju sadali, lai paceļ roku!

Uz brīdi visi apstulbst. Tad rokas pastiepj Marsels un Pimons. Marsels to dara apvaldītā niknumā, Pimons mierīgāk, bet stingrā apņēmībā. Lanuaijs kautri nodur acis. Pēc mirkļa vecais Pužess pasper soli uz priekšu un, ar saprotošu aci uz mani pablenzdams, pa­virza labās rokas rādītājpirkstu krūšu augstumā, tā ka Fabrelatrs, kuram priekšā večuks aizstājies, to ne­var redzēt. Sīs viltīgās māžošanās pēc man sametas kauns par viņu, un es večuka balsi neskaitu.

— Divi balso «par», — es paziņoju, un neviens man neiebilst. — Bet tagad — kas ir «pret»?

Vienīgi Fabrelatrs paceļ roku. Marsels skaļā balsī izmet kodīgu piezīmi, taču uz Fabrelatra pusi nepa­griezdamies. Pimons izsmējīgi novīpsnā.

— Kas atturas?

Neviens nepakustas. Es pārlaižu acis Iarokiešiem. Gluži neticami — pat atturēties viņi neiedrošinās.

— Divas balsis «par», viena «pret», — es vienal­dzīgi paziņoju rezultātu. — Tātad pieņemts ierosinā­jums sākt tūlītēju sadali. Tā notiks dāvinātāju kon­trolē. Tomā un Žakē ir atbildīgie.

Tomā, kurš visu laiku dzīvi tērzējis ar Katī (vēlāk, vaļīgākā brīdī, es pastāstīšu par to sīkāk), panāk uz priekšu. Žakē viņam seko. Pūlis paklausīgi pakāpjas sāņus, lai abi atbildīgie varētu iekļūt Lanuaija veika­liņā. Es uzmetu ašu mirkli Fabrelatram. Viņš izska­tās pavisam dzeltens un sabrucis. Tam gan jābūt nel­gām, ja neiebilda pret balsošanu, turklāt pats tajā vēl piedalījās, tā atklādams savu nevarību. Saprotu, ka šis stulbenis pats par sevi ir pavisam nenozīrņīmīgs. Spēli vada cits spēks, kurš patvēries aiz piis vārtiem.

Lanuaijs veicīgi ķeras pie darba un sāk sagriezt klaipus aprikās, bet šajā brīdī es ieraugu Aņesu.

Kamēr viņas vīrs ieņēmis vietu rindā, Aņesa ar zīdainīti uz rokām nostājusies nomaļus. Viņa izskatās mazliet vājāka, bet ir tikpat pievilcīga ar saviem saulē mirdzošajiem gaišajiem matiem un brūnajām acīm, kas man vienmēr likušās zilas. Pieeju pie viņas. Ierau­got Aņesu, manī atkal pamostas maigums, ko es vien­mēr esmu pret viņu izjutis, ari viņa uzmet man maigu un sērīgu skatienu, it kā sacīdama: «Nu redzi, nabaga Emanuel, bijis tu pirms desmit gadiem drosmīgāks, es šodien tāpat būtu Malvilā.» Zinu jau zinu. Bet . tā ir tikai viena no daudzajām garām palaistajām iespējām. Es tagad bieži par to domāju. Brīdi mēs sarunājamies šādā skatienu valodā, tad pārejam uz vārdiem. Ep'noglaudu vaigus zīdainītim, kurš būtu varējis būt arī mans bērns. No Aņesas uzzinu, ka zīdainis ir meite­nīte un drīz tai paliks astoņi mēneši.

— Tātad tu negribēji vis mums Malvilā uzticēt savu mazo meitiņu, pat tādā gadījumā ne, ja mēs nebūtu atveduši govi?

Aņesa nolūkojas manī ar plaši ieplestām acīm.

— Kas tev tādas blēņas sastāstījis? Pat runa par kaut ko tādu nav bijusi.

— Pati vari iedomāties, kurš tas bija.

— Ak tad tā gan! — Aņesa ierunājas ar apvaldī­tām dusmām. Taču pat viņa to saka jau klusākā balsī.

Sajā brīdī es pamanu, ka Fabrelatrs iesāņus mēģina aizlavīties uz zaļo vārtu pusi.

— Fabrelatra kungs! — es viņam uzsaucu.

Viņš apstājas, paskatās atpakaļ, un tagad jau visu acis vērstas uz viņu.

— Fabrelatra kungs, — piegājis tuvāk, es, jautri smaidīdams, saku, — tas nu gan nav gudri — aiziet tieši sadales laikā!

Nejūtu nekādu pretestību, tāpēc, vēl aizvien smaidī­dams, paņemu viņu zem rokas un šķelmīgi piebilstu:

— Jūs taču neiesiet traucēt Filbēra kunga atdusu. Kā jau pats zināt, viņam ir trausla veselība. Tāpēc ne­drīkst Filbēra kungu modināt.

Es jūtu, ka Fabrelatra gļēvā roka dreb zem manē­jās, un, palaidis to brīvāk, lēnītiņām aizvedu Fabrelatru atpakaļ pie veikala.

— Vajadzētu gan mācītāja kungam ziņot par jūsu ierašanos, — viņš neskanīgā balsī ieminas.

— Nav nekādas steigas, Fabrelatra kungs. Pulkste­nis ir tikai pusdeviņi. Palīdziet labāk Tomā sadalīt produktus.

Un viņš, izstīdzējusī maiksts, paklausa! Viņš pado­das! Viņš ir pietiekami gļēvs un dumjš, lai piedalītos

sadalē, kurai pats nebija piekritis. Marsels, rokas uz skoteles salicis, palaiž skaļu smējienu, taču neviens, izņemot Pimonu, viņam nepiebalso. Uz Pimonu, ar kura sievu man nupat bijusi maiga skatienu apmaiņa, man tagad neērti skatīties.

Eju pie Katī, bet mani aiztur vecais Pužess. Es viņu labi pazīstu. Ja atmiņa mani neviļ, viņam ir kādi sep­tiņdesmit pieci gadi. Pužess ir augumā pamazs; pa­maz viņam arī tauku, matu un zobu, bet pavisam jau' maz — patikas strādāt. Vienīgais, ar ko viņš jo bagā­tīgi apveltīts, — tās ir ūsas. Man liekas, ka Pužess uz savām dzeltenīgi iesirmajām nokarenajām ūsām ir varen lepns, jo laiku pa laikam, valšķīgus skatienus ap­kārt mezdams, viņš tās noglauda. «Pēc paskata,» viņš mēdza dižoties, mums Malžakā agrāk satiekoties, «manī nekā liela nav, bet visus esmu ķešā iebāzis. Vispirms jau savu lauleni, kas nelaikā atstiepa kājas. Un kas tas bija par meitieti! Veilata, ne sievišķis! Bet pēc tam, kad sešdesmit piecu gadu vecumā sālcu sa­ņemt zemkopja pensiju, es savu pleķi uzsitu gaisā un ari no šitenās naudiņas sāku saņemt augļus. Un tā es mierīgā garā teitan mielojos no divām bļodām. Dzī­vošana, nav vārdam vietas, tikpat kā dieva azotē. Pa­šam ne mazais pirkstiņš nav jāpakustina. Tā jau ga­dus desmit es dzīvoju cepuri kuldams. Un dzīvošu vēl labu laiku. Mirt es domāju kādu deviņdesmit gadu ve­cumā. Tātad gadus piecpadsmit vēl dzīvošu jo zaļi. Bet citi lai maksā ragā!»

Malžakā es veco Pužesu ar viņa ūsām sastapu tāpēc, ka katru dienu, pat tad, ja sniga un putināja, viņš ar velosipēdu nobrauca tos piecpadsmit kilometrus, kas Laroku atdalīja no Malžakas, lai izdzertu divas glāzes baltvīna mazajā krodziņā, ko Adelaida vecumdienās bija atvērusi līdzās pārtikas preču bodītei. Tikai divas glāzes, ne vairāk. Vienu, par kuru viņš maksāja pats no savas kabatas. Otru, ar ko viņu pacienāja Adelaida, kas allaž bija laipna pret vecajiem klientiem. Bezmaksas vīna glāzi iztukšot Pužess nesteidzās.

— Kā tad tā atgadījās, — ūsas braucīdams un šķel­mīgi manī vērdamies, Pužess noprasīja, — ka manu balsi tu nemaz neņēmi vērā?

— Nepamanīju tevi balsojam, — pavīpsnādams es paskaidroju. — Laikam jau nebūsi pacēlis roku pietie­kami augstu. Nākamo reizi esi drosmīgāks.

— Lai nu kā, — viņš teica un pavilka mani sāņus,

— es nobalsoju «par». Liec aiz auss, Emanuel, ka es balsoju «par». Man nav pa prātam tas, kas teitan no­tiek.

Bet iepiņķēties nepatikšanās viņam tāpat nebija pa prātam, — par to es biju pārliecināts.

— Tev laikam grūti iztikt bez mazajiem pastaigas braucieniem un ierastajām divām baltvīna glāzēm, — es laipni saku.

Pužess paceļ galvu un uzmet man ašu skatienu.

— Ar braucieniem es šā tā izlāpos, Emanuel. Tu neticēsi, bet arī tagadiņ es katru mīļu dieniņu izbraucu uz šosejas pavizināties. Tikai nelādzīgi tas, ka nav kur pēcgalā atvilkt elpu. Tepat pilī jau nu gan vīniņš būtu, bet tu, cilvēks, vari kauču izstiepties, tikpat šie badakāši tev nenovēlēs ij piņģerota tiesu! — viņš sir­dīgi piebilst.

— Paklausies, — es pāreju uz šejienes izfoksni,

— kāpēc tagad, kad ceļš attīrīts, tu nevarētu laiku pa laikam ar savu vellapēdu atlaist līdz Malvilai? Menū tevi labprāt pacienātu ar glāzi sarkanvīna, kas nepa­visam nav sliktāks par Adelaidas baltvīnu.

— Kāda runa! — večuks atbild, gandrīz nemaz ne­slēpdams mazliet nekautrīgo prieku par izredzēm atkal saņemt bezmaksas vīna glāzi. — Tencinu par laip­nību, Emanuel! Tikai nedrīkst nevienam teikt ne puš­plēsta vārda, tagadiņ sarastos ne mazums tādu, kas tīko uz citu rēķina iemest.

Večuks draudzīgi uzsit man pa plecu, it kā jau iepriekš pateikdamies par bezmaksas vīna glāzi, un, ūsas nobraucījis, pamirkšķina man ar aci. Un tā mēs šķiramies, abi apmierināti ar savu norunu — večuks tāpēc, ka atradis jaunu labdari, bet es, priecādamies, ka turpmāk man būs drošs un nevienam nezināms in­formācijas piegādātājs par notikumiem Larokā.

Pārtikas sadale Lanuaija veikaliņā tuvojās noslēgu­mam. Saņēmuši savu daļu maizes un sviesta, ļaudis steidzās mājup, it kā bīdamies, ka dabūto kāds pēdējā brīdī vēl varētu atņemt.

— Bet tagad sadali arī.gaļu, — es saku Lanuaijam.

— Tas tik ātri nebūs izdarāms, — viņš atbild.

— Vismaz sāc to darīt.

Viņš paskatās uz mani — lāga puisis, tāds zaļok­snis spēkavīrs un tik bailīgs. Tad noceļ no āķa lie­meni un ņemas trīt dūci. Veikaliņā palikuši tikai Mar­sels, Tomā, Katī un kāda meitenīte, ko viņa tur pie rokas. Žakē pēc maizes un sviesta sadalīšanas aizgā­jis palīgā Kolēnam, kurš tajā pašā ielā, tikai mazliet tālāk, krauj vezumā savus dzelžus. Falvinu un Mjetu es nekur neredzu — viņas droši vien aizgājušas kaut kur pie draugiem. Bet Melnaļa, kuru dīvainā kārtā visi, ieraugot maizes klaipus, tā kā piemirsuši, stāv piesieta pie kāda riņķa pa labi no zaļajiem vārtiem un ar purnu mierīgi rakņājas pa siena klēpīti, ko "Žakē iedomājies viņai atnest.

Beidzot pienācis vaļīgāks brīdis un es varu rūpīgāk aplūkot Katī. Viņa ir slaidāka par Mjetu un nav tik tukla — droši vien Larokā meitene salasījusies sieviešu /urnālus, kuros cildināts slaido līniju kults. Tāpat kā māsai, viņai ir diezgan paprāvs deguns, tāds pats zods un skaistas melnas, tikai jau stipri iekrāšļotas acis un usinssarkana mute. Mati viņai nav tik kupli kā Mjetai, toties daudz rūpīgāk sakārtoti. Katī ģērbusies zilās, cieši apžņaugtās džinsa biksēs, ko apjož plata siksna ar zeltītu sprādzi, un raibā blūzītē. Ap kaklu, ausīs, uz rokām un pirkstiem daždažādi karekļi. Tādā izskatā Katī šķiet tikko nokāpusi no kāda jaunām meitenēm domāta žurnāla vāka, bet visa viņas stāja — brīva, gurnos izgorīta, nevērīga, roka pret sienu atspiesta, vēders uz priekšu izvirzīts — šķiet aizgūta no kādā katalogā nolūkota manekena.

Katī skatienā, manuprāt, nav tādās piemīlības kā Mjetai, taču tajā ietverts liels seksuālas pievilcības spēks, vismaz spriežot pēc tā, ka viņa dažu minūšu laikā bija spējusi pievilkt, savalgot un sev piesaistīt lomā, kurš kā apburts stāvēja viņas priekšā. Acīmre­dzot Katī jau pirmajā acu uzmetienā, mums izkāpjot no ratiem, bija izdarījusi savu izvēli un tik prasmīgi izlikusi cilpas, ka tajās sagūstītajam, liekas, vairs ne­bija nekādu cerību paglābties.

— Emanuel, — saka Marsels, — iepazīsties ar ma­nas māsas mazmeitu.

Paspiežu viņa māsas mazmeitai roku un pasaku daus vārdus. Katī man atbild un šā pieklājības rituāla laikā ieurbjas manī ar ašu vērtējošu skatienu. Es sa­jūtu, ka esmu vērtēts un svērts ne jau pēc savas mo­rālās un vēl mazāk pēc intelektuālās būtības, bet tikai kā iespējams partneris tām izdarībām, kurām viņas acīs vēl ir kaut kāda nozīme. Un, man liekas, esmu guvis-atzinīgu vērtējumu. Pēc tam Katī savas ugunī­gās acis atkal pievērš Tomā. Visvairāk mani šajā izrī\parciba pārsteidz ārkārtīgais ātrums un gandrīz vai bru­talitāte, ar kādu risinājies Tomā piesavināšanās pro­cess. Patiesi, mūsu dzīvē kopš Notikuma dienas gan­drīz nekas vairs nenotiek normāli. To pierāda kaut vai tas veids, kādā nupat Larokā tika sadalīta atvestā pār­tika. To pierāda arī fakts, ka neviens no mums nav iedomājies, ka vajadzētu noņemt plecā uzkarinātās bi­ses, pat ne Kolēns, kuru, kravājot uz ratiem savu man­tību, ierocis manāmi traucē.

— Un kas tu tāda esi? — es pajautāju meitenītei, kuru Katī tur pie rokas. Kamēr virs viņas galvas krus­tojas skatienu ugunis, meitenīte jau kopš kāda brīža, acis nenovērsdama, seko katrai manai kustībai. — Kā tevi sauc?

—Evelīna, — meitenīte atbild, nolūkodamās manī ar savām zilajām nopietnajām, dziļi iekritušajām un tumšu apļu noēnotajām acīm, kuras aizņem vai pusi vājās sejiņas. To ieskauj gaiši, gluži taisni mati, kas sniedzas gandrīz līdz viduklim. Satveru meitenīti zem padusēm un paceļu, lai viņu noskūpstītu. Drudžaini viņa ar kājām apskauj manus gurnus, bet vājās rokas apvij ap kaklu. Laimē vai kusdama, Evelīna atbild uz maniem skūpstiem, ar rokām un kājām turēdamās pie manis tik spēcīgi, ka esmu pārsteigts.

— Emanuel, — Marsels ierunājas, — ja tev ir brīvs brīdis, ienāc pie manis darbnīcā, kamēr vēl nav uzkū­lušies šie maitas.

— Labprāt, — es atbildu. — Jūs abi (es to saku Tomā un Katī) varētu iet palīdzēt Kolēnam. Kāp zemē, Evelīna, laid mani vaļā, — es paskubinu meitenīti, at­raisīdams viņas mazās, vājās roķeles. Bet Katī satver Tomā pie rokas un aizvelk viņu sev līdzi uz ielas.

— Nē, nē, — Evelīna tiepjas, man pieplakdama. — Aiznes mani tāpat līdz Marsela darbnīcai.

— (Jn pēc tam tu kāpsi zemē, ja es tevi nesīšu?

— Kāpšu.

— Ja tu šai mazajai palaidnei paklausīsi, tad tev vairs glābiņa nebūs, — Marsels noburkšķ un piebilst: — Pēc sprādziena viņa mitinās pie manis. Katī ar viņu noņemas. Reizēm tas nemaz nav tik viegli, jo mazā slimo ar astmu. Naktīs palaikam ir pavisam nelā­dzīgi.

Tātad Evelīna ir tā pati bārenīte, par kuru Filbērs stāstīja, ka Larokā neviens negribot ar to nopūlēties. Ir gan nekrietnelis. Melo vienā melošanā pat tad, ja tas nemaz nav vajadzīgs.

Marsels ieved mani nevis savā darbnīcā, kur mūs varētu kāds ieraudzīt, bet mazā ēdamistabiņā ar lo­giem uz gandrīz tikpat mazu pagalmiņu. Pirmais, ko es tur pamanu, ir ceriņu krūmi. Mūru aizsegā tie nav nodeguši, tikai mazliet apsviluši.

— Vai redzi? — Marsels iesaucas, melnajām acīm priekā nodzirkstot. — Tie jau pumpuros. Mani ceriņi nav aizgājuši bojā, drīz vien atspirgs. Sēdies, Ema­nuēli

Es paklausu. Evelīna tūlīt iespraucas man starp kā­jām, satver delnās abus manus īkšķus un, muguru uz­griezusi, sakrusto tos sev uz krūtīm. To izdarījusi, viņa paliek mierīgi stāvam.

Nosēdies es sāku apskatīt virs riekstkoka kumodes iekārtotos plauktus, kur Marsels sarindojis savas grā­matas. Tur ir tikai kabatas formāta un sēriju izdevumi. Laikam gan tādēļ, ka šāda formāta izdevumi bija visur nopērkami un tāpat arī sēriju izdevumus nevajadzēja meklēt grāmatnīcās. Atceros, pirmo reizi es par Marselu nobrīnījos tad, kad man bija gadu divpadsmit. Gribēdams tēvocim parādīt kādu no savām grāmatām, viņš virtuvē zem krāna ilgi ziepēja un mazgāja rokas.

Taču tās pēc tam nemaz neizskatījās baltākas — tik dziļi to platajās, sarepējušās delnās bija iesēdušās melnas rievas.

— Nav man nekā, ar ko tevi pacienāt, Emanuel, — viņš teica, apsēzdamies man pretim.

Tad Marsels skumji nošūpo galvu:

— Nu, vai redzēji, kādas pie mums tās lietiņas?

— Jā-ā.

— Tomēr jābūt taisnīgiem. Sākumā no viņa bija savā labums. Viņš lika mums apbedīt bojā gājušos. Savā ziņā arī uzmundrināja. Tikai vēlāk kopā ar Ar­mānu saņēma mūs spīlēs.

—Un jūs tik vienkārši paļāvāties?

— Kad atjēdzāmies, bija jau par vēlu. Sākumā mums pret viņu nekāda neuzticība neradās. Filbēram ir zelta mēle. Vispirms viņš teica, ka visus pārtikas krājumus vajagot no veikala pārvākt uz pili, lai no­vērstu bez īpašnieka palikušo preču izlaupīšanu, šis ierosinājums šķita prātīgs, un tā mēs arī izdarījām. Vēlāk tāpat notika ar gaļas produktiem. Tad pienāca kārta bisēm. Nevajagot tās glabāt mājās. Galu galā sākšot vēl cits citu apšaut. Drošāk esot ieročus glabāt pilī. Arī tas likās tīri jēdzīgs priekšlikums. Turklāt kāda velna pēc turēt bises, ja medījuma vairs nav. Un tā kādā jaukā dienā izrādījās, ka pili ir viss: lopba­rība, graudi, zirgi, cūkas, gaļa un citi produkti, arī bises. Nepieminu šeit govi, ko tu šodien atvedi. Un, raugi, ieģājās tā, ka pilī mums ik dienu sāka izsniegt iztikas devu. Bet tas notika pēc deguniem, vienam vai­rāk, otram mazāk. Saproti? Un dažādā daudzumā arī dažādās dienās, kā nu saimniekam labpatikās. Tā nu viņš mūs tur kā siekstā iežņaugtus. Ar dienišķās izti­kas palīdzību.

— Un ko tad pilī dara Armāns?

— Arrnāns pārstāv laicīgo varu. Viņš ir iebiedēša­nai. Tāpat kā Fabrelatrs izspiegošanai. Kā jau tev bija izdevība pārliecināties, pats par sevi viņš gan ir gļēvs lupata.

— Un Zozefa?

— Zozefa esot saimniece. Viņai gadu piecdesmit, turklāt paskata gluži nekāda. Taču patiesībā viņa no­der ne tikai saimniecības apkopšanai — ja tu mani pareizi saproti. Viņa dzīvo pilī kopā ar Filbēru, Armānu un Gaselu. Kad Gasels būs pienācīgi iedīdīts, Filbērs grib viņu iecelt pie tevis par vikāru.

— Kas šis Gasels ir par vīru?

— Viņš drīzāk ir meitietis! — Marsels sāk skaļi smieties, un mani viņa smiekli iepriecina. Biju taču pieradis viņu redzēt darbnīciņā aizvien jautru — mel­najām acīm dzirkstot, kārpai uz deguna trīsot, plata­jiem pleciem kratoties smieklos, kurus vienmēr vaja­dzēja apvaldīt, tāpēc ka mute viņam parasti pilna ar kurpnieka nagliņām. Viņš ņem tās citu pēc citas un dzen labojamā apava pazolē. Prieks bija noskatīties, cik aši un droši, nevainojami taisnā rindiņā, nekad ar āmuru garām nenositot, tas tika darīts!

— Gasels, — Marsels atsāka, — ir gadu piecdesmit vecs atraitnis. Redzot viņu rītos ap pulksten desmitiem uzkopjam savu māju, var aiz smiekliem vai nobeig­ties. Aptinis dvieli turbāna veidā ap galvu, lai nepie­putētu mati, viņš mazgā, berž un spodrina, bet tam isam nav nekādas jēgas, tādēļ ka viņš apmeties pilī. Taču Gasels par to nevar vien nopriecāties, jo paša māja paliek nepielāčota.

— Un citādi?

— Citādi jau vīrelim nebūtu nekādas vainas, tikai viena nelaime — pārlieku dievticīgs. Tālab Filbērs viņu tin ap pirkstu. Ja šo aizsūta uz Malvilu, tad nu gan neuzticies viņam nevienā lietā.

Es vērīgi paskatos uz Marselu.

— Malvilā nekāda vikāra nebūs. Svētdienas vakarā biedri mani izvelēja par Malvilas abatu.

Evelīna atlaiž manus īkšķus, pagriežas un ar izbie­dētām acīm ielūkojas man sejā. Taču redzētais, liekas, viņu nomierina, jo meitene atkal iekārtojas iepriekšējā pozā. Bet Marsels, teikto izdzirdējis, atpleš muti vai līdz ausīm un mirkli vēlāk sāk nevaldāmi smieties.

— Mats matā kā tavs tēvocis! — žagodamies viņš nosaka. — Zēl gan, ka tu nedzīvo Larokā! Tu mūs būtu paglābis no šā riebekļa. Starp citu, — viņš piebilst at­kal ar nopietnu seju, — es gan arī esmu izdomājis', ko iesākt, ja lieta kļūtu pavisam nopietna, taču vienī­gais cilvēks, ar kuru es varētu rēķināties, ir Pimons. Tomēr pat viņš dieva kalpam negribēs ne pirksta pie­durt.

Klusēdams es noskatos uz Marselu. Cik briesmīgai gan jābūt Filbēra tirānijai, ja pat tādam cilvēkam, kāds ir Marsels, galvā nākušas līdzīgas domas.

— Paklau, — viņš atkal ierunājas, — vai pagājušo svētdien, kad Filbērs atgriezās Larokā, tu viņam iedevi maizi? -

— Maizi un sviestu.

— Jā, tā jau arī Zozefa teica. Viņa, paldies dievam, ir pļāpīga.

'— Maize bija domāta jums visiem.

— Tā jau man likās.

Marsels paplēš rokas, parādīdams savas melnās, sa­repējušās delnas.

— Redzi, cik tālu esam nonākuši, — viņš saka. — Ja Filbērs rītdien nospriedīs, ka tev jānosprāgst, tad tu, cilvēks, arī atstiepsi kājas. Ja viņam ienāks prātā, ka

tu negribi piedalīties dievkalpojumā vai iet pie grēkKiidzes, tad tik sāksies spaidi. Samazinās tev pārtikas devu. O, pavisam jau to neatņems, nekādā ziņā! Ti­kai samazinās. Pamazītēm. Bet, ja tu sāksi kurnēt, tad pie tevis mājā ieradīsies Armāns. Ne jau pie manis, iicL»— Marsels izsliedamies piebilst. — No manis viņš vel maķenīt raustās. Tāpēc, ka man ir šitenais.

Un Marsels no skoteles kabatas izvelk kā bārdas nazis aso kurpnieka ģelzi zoļu apgriešanai. Nazi nozibsnījis, viņš to tūlīt atliek atpakaļ kabatā.

— Paklausies, Marsel, — es pēc kāda brīža ierunā­jos. — Mēs ar tevi esam pazīstami jau kur tas laiks. Arī tēvoci tu labi pazini, un viņš tevi cienīja. Ja tu nr Katī un Evelīnu pārceltos pie mums uz Malvilas pili, mēs tevi labprāt pieņemtu.

Evelīna nepagriežas, bet, stipri sažņaugdama ma­nus īkšķus, sakļauj manas rokas sev uz krūtīm.

— Tencinu, Emanuel, — Marsels atbild, un melna­jās acīs viņam sariēšas asaras. — Es tev patiesi no visas sirds pateicos. Bet divu iemeslu pēc es nevaru pieņemt tavu piedāvājumu. Vispirms, ir taču Filbēra izdotie dekrēti.

— Dekrēti?

— Jā, padoma tik: kaklakungs izdod dekrētus, pil­nīgi pats uz savu galvu, ne ar vienu neaprunājies. Un svētdienās no kanceles mums tos nolasa. Pirmais dekrēts — es to no galvas atceros — ir šāds: privāt­īpašums Larokā tiek atcelts, un visi nekustamie īpa­šumi, kas atrodas šaipus pilsētas mūriem, kā arī vei­kali, pārtikās un lopbarības krājumi pieder kopēji visai Larokas draudzei.

— Nevar būt!

— Pagaidi! Tas vēl nav viss. Otrs dekrēts: neviens Larokas iedzīvotājs bez draudzes padomes atļaujas ne­drīkst atstāt savu dzīves vietu. Bet šī padome, ko Fil­bērs nozīmējis, sastāv no Armāna, Gasela, Fabrelatra un viņa paša!

Esmu kā apstulbis. Un saudzība, ar kādu izturējos pret Filbēru, man jau šķiet pārmērīga. Turklāt pēdējās stundas trīsceturtdaļās esmu tik daudz redzējis un dzirdējis, ka varu būt pilnīgi drošs: ja Filbēra attiecī­bas ar Malvilu pasliktināsies, viņš neatradīs visai daudz aizstāvju.

— Tu pats saproti, ka draudzes padome man neat­ļaus atstāt Laroku. Kurpnieka amats viņiem lieti no­derīgs. Jo sevišķi pašreiz.

— Lai Filbērs iet ellē ar visiem saviem dekrētiem! Nebaidies, Marsel, savāc savas mantiņas un brauc mums līdzi!

Marsels sadrūmis papurina galvu.

— Nē. Es tev pateikšu patieso iemeslu, kālab nevaru aizbraukt. Man negribas pamest sprukās šejieniešus. Zinu jau, zinu, ka viņi ir zaķapastalas. Taču — ja manis šeit nebūs, sāksies vēl trakākas lietas. Mēs ar Pimonu tomēr šos kundziņus maķenīt piebremzējam. Un es nevaru pamest Pimonu vienu, tā no manas pu­ses būtu galīga cūcība.

— Bet, — viņš piebilst, — ja tu gribi ņemt sev līdzi Katī un Evelīnu, tad dari to. Filbērs jau sācis uzplīties, lai Katī pārceļas uz pili viņam par saimnieci. Tu sa­proti mani!? Nemaz jau nerunājot par Armānu, kurš sen luncinās ap skuķi.

Atbrīvoju īkšķus no Evelinas rokām un, meitenīti pie pleciem paņēmis, pagriežu viņu pret sevi.

— Evelīna, vai tu proti turēt mēli aiz zobiem?

— Protu.

— Tad paklausies — dari visu, ko tev liek Katī, bet nesaki nevienam ne vārda. Skaidrs?

— Jā, — meitenīte atbild tik nopietni, itin kā pie

nllāra kādam solīdamās.

Viņas lielās, nopietnās acis, ko vēl platākas dara tumšās aploces zem tām, mani aizkustina, un es no­liecos un noskūpstu meitenīti uz abiem vaigiem, tomēr ueatlaizdams viņas rokas, lai tās atkal mani nesa­tvertu.

— Es paļaujos uz tevi, — pieceldamies nosaku.

Šajā mirklī uz ielas atskan balsu kņada, tad pa

bruģa akmeņiem skrejošu kāju dipoņa, bet pēc tam ai/elsusies istabā iebrāžas Katī, jau no durvīm man uzsaukdama:

— Nāciet, nāciet ātrāk! Armāns ar Kolēnu tūlīt sāks kauties!

Katī atkal pazūd. Ašiem soļiem izeju no istabas, bet uz sliekšņa, redzēdams, ka Marsels nāk man līdzi, vietējā dialektā viņam saku:

'— Tā kā tu esi nolēmis palikt Larokā, labāk būtu, ja tu nenāktu, bet tepat pieskatītu Evelīnu, lai viņa nejaucas man pa kājām.

Kad aizsteidzos līdz mūsu pajūgam, redzu, ka Arināna stāvoklis nav nekāds apskaužamais un tālab viņš nelabā balsī klaigā. Žakē un Tomā viņu tur aiz rokām. (Tomā apbruņojies ar uzgriežņu atslēgu.) Bet Kolēns, pietvīcis kā gaiļa sekste, vicina Armānam gar galvu svina caurules gabalu.

— Ei, kas šeit notiek? — es pēc iespējas mierīgākā balsī apjautājos.

Ar muguru pret Kolēnu nostājos starp viņu un Arinānu.

— Jūs abi, laidiet vaļā Armānu! Lai viņš paskaidro, kas noticis.

Tomā ar Žakē tūlīt paklausa. Liekas, viņi par manu iejaukšanos pat nopriecājas, jo abi jau krietnu laiku Armānu turējuši un, tā kā Kolēns neiedrošinās zvelt viņam ar cauruli, situācija ir diezgan delikāta.

— Vainīgs ir viņš, — Armānsr tāpat acīm redzami atvieglots, rāda uz Kolēnu. — Tavs drauģelis mani apvainoja.

Es noskatos uz viņu. Kopš neesmu Armānu redzējis, viņš krietni uzbaroj.ies. Laikam gan vienīgais visā La­rokā. Armāns ir liela auguma, garāks vēl par Peisū. No platajiem pleciem un druknā skausta redzams, ka viņam piemīt varens spēks. Tā kā viņam bija nodibi­nājusies nelāga slava, tad jau pirms bumbas sprā­dziena ar Armāna ierašanos kādās līksmēs pietika, lai tās izbeigtos. Taisni tāpēc arī iznāca tā, ka Armāns nevarēja at­rast meiteni, kura pie viņa izietu par sievu, lai gan pilī viņš saņēma noteiktu mēneša algu, turklāt vēl dzī­vokli ar bezmaksas apkurināšanu un apgaismošanu. Un, tā kā Armānam pašam savas sievas nebija, viņam vajadzēja apmierināties ar jebkuru jau brangi apviļātu meitieti, bet tas negantniekam aizdeva vēl lielākas dus­mas. Tiesa, pie Armāna neveiksmēm vainīga bija arī viņa āriene: ūdeņainas acis, bālas skropstas un uzacis, plakans deguns, izliekts zods un seja vienās pinnēs. Taču tas vēl nebūtu tik svarīgi, jo pat visneglītākais vīrietis vienmēr atradis meitieti, kura izietu par sievu pie Viņa. Visu izšķīra tas, ka viņš ne tikai bija bru­tāls, bet arī bēga no darba kā velns no krusta. Aiz­skart citus, tiem uzmākties un tos iebiedēt — tas bija viņa vienīgais prieks. Turklāt Armānam ļaunā ņēma vēl to, ka viņš izlikās par pils pārvaldnieku un medību pārzini, lai gan tāds nemaz nebija. Bet galīgi Armānu sāka ienīst tad, kad viņš sev iegādājās pusmilitāru for­mas tērpu: vecu laiviņcepuri, melnus samta svārkus ar spožām pogām, tikpat melnas jātnieka bikses un

stulmeņu zābakus. Un, protams, ari bisi. Neaizmirsī­sim — bisi! Un staigāja ar to pat tad, kad nebija medību sezona.

— Kolēns tevi apvainoja? — es jautāju. — Ko tad viņš tev tādu pateica?

— Viņš teica: es tev uzkrauju čupu, — Armāns pikti atkārtoja, — uzkrauju čupu tev un taviem dekrētiem.

— Vai tu tā teici? — Es pagriežos pret Kolēnu un pamirkšķinu viņam ar aci.

— Teicu, — Kolēns, vēl aizvien nikns, apstiprina. — Teicu un uzkr …

Es nejauju viņam pabeigt.

— Kā tev nav kauna, rupuci tāds! — es, ska|ā balsī runādams vietējā dialektā, sabaru Kolēnu. — Tūlīt ņem savus vārdus atpaka). Mēs neesam atbraukuši uz šejieni, lai celtu naidu.

— Labi, labi, lai notiek tā, — Kolēns saka, beidzot izpratis manus gājienus. — Es ņemu savus vārdus atpakaļ. Bet viņš arī mani nogānīja par mazo sūdu renguli.

— Vai tu Kolēnu tā nosauci? — es pagriežos pret Armānu un stingri viņam noprasu.

— Viņš man aizdeva dusmas, — Armāns paskaidro.

— Nu, tu gan arī esi labais. «Mazais sūdu rengulis» katrā ziņā ir briesmīgāks apvainojums nekā «es tev uzkrauju čupu»! Mēs šeit esam ieradušies pēc La­rokas baznīckunga ielūguma. Tāpēc tu, Armān, nedrīksli palaist muti. Mēs jums atvedam govi, pusi teļa, divus klaipus maizes un kilogramu sviesta, bet tu mūs apsaukā tādā nesmukā vārdā!

— Es tikai viņu vienu nosaucu par mazo sūdu ren­guli, — Armāns taisnojas.

— Mūs visus vai tikai viņu, tas vienalga, Armān, tev jāņem tavi vārdi atpakaļ, tāpat kā darīja Kolēns.

«— Ja jau tas tev sagādā prieku, varu arī ņemt at­pakaļ, — Armāns visai negribīgi noburkšķ.

— Bravo! — es iesaucos, juzdams, ka nebūtu gudri prasīt vēl ko vairāk. — Bet tagad, kad jūs esat izlī­guši un mēs varam mierīgi runāt, paskaidro, kā viss iznāca. Itas tāds par dekrētu?

Armāns man skaidro, bet es tajā laikā varu pārdo­māt savu atbildi.

— Skaidrs, — es saku, kad Armāns beidzis. — Dibi­nādamies uz sava baznīckunga dekrētu, tu neļāvi Ko­lēnam aizvest mantas no viņa darbnīcas, jo tas tagad ir draudzes kopīpašums.

— Tieši tā, — Armāns apstiprina.

— Nu, ko tur sacīt, manu zēn, es tevi nevainoju. Tu esi tikai izpildījis savu pienākumu.

Armāns ir pārsteigts un neuzticīgi blenž manī, mirk­šķinādams savas baltās skropstas pār ūdeņainajām acīm. Tad es turpinu:

— Te, Armān, ir tikai viens āķis. Arī pie mums, Mal­vilā, izdots dekrēts. Un saskaņā ar šo dekrētu visa mantība, kas agrāk piederējusi Malvilas iemītniekiem, tagad pieder visai pilij, neatkarīgi no tā, kur šī man­tība atrodas. Kolēna darbnīca Larokā tātad ir Malvilas pils īpašums. Ceru, ka tu necelsi iebildumus, — es no­pietnā balsī saku, pievērsies Kolēnam.

— Protams, es nekādus iebildumus neceļu, — Ko­lēns paskaidro.

— Manuprāt, — es atsāku, — tas ir sevišķs gadī­jums. Armāna baznīckunga dekrēts šajā gadījumā nav piemērojams, jo Kolēns dzīvo nevis Larokā, bet Mal­vilā.

— Var jau būt, — Armāns augstprātīgā balsī at­bild, — bet to noteiks mācītāja kungs, nevis es.

— Nu labi, — es saku, viņu pie rokas paņemdams, lai tādā kārtā dotu Armānam iespēju ar godu atkāp­ties. — Ej in manā vārdā pasaki to visu Filbēram. Pie reizes atgadini viņam, ka mēs atrodamies šeit un ir Jau pavēls, tādēļ mums jāpošas mājup. Bet jūs, — es izmetu pāri plecam, — pagaidām turpiniet kraut mantas vezumā. — Kad esam atgājuši jau vairāku «oļu attālumā, es Armānam saku: — Nu, bez jebkādas lielīšanās teikšu, ka esmu paglābis tevi no briesmīgas ķezas. Mani puiši ir baigie kaušļi, bet mazais Ko­lēns — bīstamākais no visiem. Taisni brīnums, ka viņš tev nav sašķaidījis galvu. Ka tu viņu nosauci par sūdu renguli, tas vēl nebūtu pats briesmīgākais, bet par mazo sūdu renguli — pasargi dievs! Vārdu «mazais» viņš nevienam nepiedod. Bet lai nu kā, Armān, — es s;iku, ar spēku sažņaugdams viņam delmu, — vecu dzelžu pēc Laroka taču nesāks karot ar Malvilu. Ja nu arī Filbērs negribētu atzīt Malvilas tiesības uz Kolena darbnīcu, mēs sanāktu ragos un sāktos šaudīša­nas. Nebūtu nekāds prieks tādu nieku pēc dabūt lodi pierē. Starp citu, ja jūs izdalīsiet saviem ļaudīm bises, kuras glabājas pilī, vēl nemaz nevar zināt, uz kuru pusi viņi pavērsīs stobrus,

— Nesaprotu, ar kādām tiesībām tu tā runā, — saka Armāns un apstājas, nobālis no dusmām un bailēm.

— Labi jau, labi, tikai, manu zēn, esi gan drusku piesardzīgāks. Jūs klaigājāt ļoti skaļi, taču neviens tev nenāca talkā. Paskaties vien — uz ielas nevienas dzī­vas dvēseles! — Pasmaidījis es vēl piebilstu: — Nevar teikt, ka larokieši būtu steigušies tevi glābt, kad mani puiši giasījās tevi noslānīt.

Es apklustu, lai dotu iespēju Armānam norīt šo rūgto pili. Un viņš klusēdams to norij, tāpat kā manu aizmaskēto ultimātu.

— Labi, vari iet, — es viņam saku. — Ceru, ka tu Filbēram pareizi paskaidrosi, kāds ir patiesais stā­voklis.

— Paskatīšos, ko es varēšu izdarīt, — Armāns at­bild, sarausdams savas godkāres nožēlojamās skran­das, kādas pēc strīda ar mums viņam vēl pāri .pali­kušas.