Malvilas pils

II

Notikumi aiztraucas. Nākamā ceļazīme ir pavisam tuvu. Gadu pēc traģiskā notikuma piezvana Gaijaka kungs un lūdz mani ierasties viņa kantorī.

Kad es noteiktajā laikā tur ierodos, paša notāra vēl nemana un viņa vecākais darbinieks mani ieved tuk­šajā kantorī. Pēc uzaicinājuma «pagaidām brītiņu at­pūsties» es apsēstos vienā no ādas zviļņiem, kur pirms manis kvernējis ne mazums cilvēku, bažīdamies uzzi­nāt, ko īsti viņi zaudējuši.

"" Veltīgi izšķiests laiks. Bezsatura mirkļi. Manas acis klaiņo pa tukšo telpu. Tā ir nomācoša. Visa siena aiz Gaijaka kunga rakstāmgalda no augšas līdz apakšai noklāta ar bezgala daudzām sīkām atvilktnītēm, kurās glabājas mirušo atstātie testamenti. Tās atgādina kolumbārija nišas ar nelaiķu pīšļu urnām. Eh, kāda ap­mātība visu sagrupēt pa plauktiņiem!

Kantora logu aizkari ir tumši zaļā krāsā, zaļš ir ari audums, ar kuru šeit nosegtas.sienas, zaļas ir atvilktmtes, tāpat zaļā tonī ir rakstāmgalda ādas virsma. Un turpat uz galda līdzās masīvai neīsta zelta tintnīcai novietota baismīga lieta, no kuras es nevaru novērst acis, — dzidrā stiklam līdzīgas vielas pikucī ieslēgta mirusi pele. Arī tā bijusi pakļauta klasifikācijai.

Man liekas, pele notverta brīdī, kad tā krimtuši kā­dus aktu vākus ar dokumentiem, un par šo noziegumu sodīta ar nāvi, to iekausējot caurspīdīgajā kluncī. No­liecies pie galda, es paņemu rokās peli ar tās ieslodzī­juma kameru. Dzidrās vielas pika ir diezgan smaga. Un tagad es pēkšņi atceros, ka pirms gadiem trīsdes­mit, kad es kādu reizi kopā ar tēvoci biju pie notāra, Gaijaka kunga tēvs šo nieciņu izmantoja papīru noslogošanai. Es nolūkojos uz mūžīgu ieslodzījumu no­tiesātajā sīciņajā grauzējā. Kad pašreizējais notārs sa­vukārt aizies atpūtā, viņš šo pikuci atstās mantojumā dēlam kopā ar visiem kolumbārija papīriem un aktu vāku kapsētu jumtaugšā. Un, domājot par šīm notāru paaudzēm, kuras cita citai nodod beigtu peli, kļūst skumji. Nezin kāpēc es samanu nāves dvesmu.

Bet tad ienāk pašreizējais notārs Gaijaka kungs. Viņš ir tumšmatis, slaida auguma, dzeltenīgu sejas krāsu, jau iesirms. Mazliet gurdā laipnībā notārs sa­sveicinās ar mani. Tad, muguru man uzgriezis, viņš atver kādu no mazajām atvilktnītēm, izņem no tās aktu vākus, kuros "ielikta ar laku aizzīmogota aploksne. Pirms to pasniegt man, notārs ašā un nevērīgā kus­tībā aptausta aploksni, it kā brīnīdamies, ka' tā tik plāniņa.

— Lūdzu, Konta kungs.

Savā mazliet vienmuļajā balsī viņš uzsāk izklāstīt garu garos paskaidrojumus, kuri patiesībā ir lieki, jo es jau esmu paguvis izlasīt tēvoča smagnējā rokrakstā uz aploksnes uzrakstīto:

«Nodot manam brāļadēlam Emanuēlam Kontam gadu pēc manas nāves, ja viņš, kā es to ceru, ir sācis saimniekot «Septiņu dižskābaržu» fermā.»

Pirms atgriešanās mājup man pilsētā vēl kārtojamas dažādas darīšanas, un tāpēc tēvoča vēstule man visu pēcpusdienu neatvērta noguļ svārku kabatā. Es to at­plēšu tikai pēc vakariņām, uzkāpis tēvoča mazajā darb­istabā «Septiņu dižskābaržu» jumtaugšā. Atgriežot vēstuli ar duncim līdzīgo papīrnazi, kuru tēvocis man bija uzdāvinājis, jūtu, ka man mazliet dreb rokas.

«Emanuel!

Nezin kāpēc šovakar es visu laiku domāju par nāvi, lai gan esmu pie labas veselības, tādēļ nolēmu uzrakstīt tev šo vēstuli. Ir tik savādi domāt, ka tu to lasīsi, kad manis vairs nebūs un ar maniem zirgiem vairs nenodarbošos es pats, bet gan tu. Mēdz sacīt, ka nāve nevienam neejot se­cen. Diezcik gudri tas neskan, jo man vēl nav ne mazākās vēlēšanās pēc nāves.

Es tev mantojumā atstāju ne tikai «Septiņu dižskābaržu» fermu, bet arī manu Bībeli un Larusa vārdnīcu desmit sējumos.

Labi zinu, ka tu dievam netici (bet kas gan pie tā vainīgs?), taču laiku pa laikam, mani pie­minēdams, palasi to. šajā grāmatā nav meklē­jami labu tikumu paraugi, svarīga ir tajā ietvertā gudrība.

Kamēr biju dzīvs, neviens, izņemot mani, nav atvēris Larusa vārdnīcu. Tajā ielūkojoties, tu sa­pratīsi, kā es to zinu.

Beidzot gribu pasacīt, ka bez tevis dzīve man būtu bijusi tukša un tu man esi sagādājis ne ma­zumu prieka.

Atceries dienu pēc tavas aizbēgšanas no mā­jām, kad es biju aizgājis uz Malvilas pili mek­lēt tevi. Apskauju,

Samuels.»

Vairākus lāgus pārlasīju šo vēstuli. Tēvoča cēlsirdiba lika man nokaunēties. Visu mūžu viņš man kaut ko bija devis, bet pats par to vēl pateicas. Viņa vārdi «tu man esi sagādājis ne mazumu prieka» lika sirdij sažņaugties. Pati par sevi tā bija sīka, ne visai veikla frāze, bet aiz tās slēpās tik bezgalīgs jūtu dziļums, ka es nespēju aptvert, ar ko esmu to izpelnījies.

Vēlreiz pārlasīju vēstuli, un tad manu vērību pie­saistīja vārdi «bet kas gan pie tā vainīgs?». Tajos es saskatīju tēvocim tik raksturīgo tieksmi izsacīties ap­linkus. Viņš atstājis man iespēju pašam piedomāt trūkstošos vārdus. Vai vainīgs būtu tēvs ar savu kļū­mīgo pievēršanos «sliktajai» ticībai? Varbūt māte ar savu sirds nabadzību? Vai arī abats Lebā ar savu ap­mātību seksa problēmās?

Tāpat es sev jautāju, kāpēc tēvocis piemin savu apmeklējumu Kopas mītnē Malvilas pilī pēc manas aizbēgšanas no mājām. Lai piemēra pēc nosauktu vienu dienu, kad es viņam biju sagādājis «ne mazumu prie­ka»? Vai arī viņam prātā bijis pavisam kas cits, ko viņš nav vēlējies skaidri pateikt? Es pārāk labi pa­zinu tēvoča paradumu izsacīties mājieniem un tāpēc negribēju pārsteidzīgi atbildēt uz šo jautājumu.

Izvilku no kabatas paprāvo tēvoča atslēgu saišķi un tūlīt arī atradu ozola skapim noderīgo. Es to ļoti labi pazinu. Tā bija plakana, robota atslēga slēdzenei ar statenisku metāla stieni, kurš augšā un apakšā nostip­rina skapja durvis. Atvēru tās un plauktos, kas bija pieblīvēti ar aktu vākiem, ieraudzīju vienā rindā sa­kārtotus Larusa vārdnīcas un Bībeles sējumus, skaitā pavisam četrpadsmit, jo arī Bībele bija monumentāls izdevums četros sējumos, iesieta brūnos, ar izciļņiem apdarinātos ādas vākos. Paņēmu visus četrus sēju­mus, noliku uz galda un sāku tos citu pēc cita pārla­pot. Mani pārsteidza izdevuma lieliskās ilustrācijas. Mākslinieks ne mirkli nebija domājis par svēto perso­nāžu izskaistināšanu. Taisni otrādi, viņš bija sagla­bājis cilšu vadoņiem piemītošo skarbumu un mežonīgumu. Kad es nolūkojos kaulainajos, izkāmējušajos, baskājainajos vīros ar rupjajiem sejas vaibstiem, no tiem šķiet uzdvešam aunu sviedru, kamieļu mēslu un tuksneša smilšu smārds. Ap tiem virmoja saspringta, skarba dzīve. Pat dievs, kā viņu iztēlojies māksli­nieks, nebija atšķirīgs no šiem klejotājiem, kuri savu bagātību vērtēja pēc bērnu un mājdzīvnieku skaita. Un, jau uzskatot vien dieva tā tēva attēlu, kas bija veidots vēl spēcīgāks un bargāks, kļuva skaidrs, ka dievs radījis cilvēkus «pēc sava ģīmja un līdzības». Protams, ja vien patiesībā tas nebija noticis otrādi.

Bībeles pēdējā lappusē es pamanīju garu virkni daž­dažādu vārdu, kas bija rakstīti ar zīmuli tēvoča rok­rakstā, un tie tūlīt mani ieinteresēja. Es šeit pieminu pirmos desmit: abažūrs, abdukcija, alerģija, apokrifs, auditorija, bandāža, bibliogrāfs, brahikardija, bruceloze, butaforija. Acīs krita šā uzskaitījuma samākslotība, kurā tomēr bija manāms zināms aprēķins. Es pa­ņēmu Larusa vārdnīcas pirmo sējumu un sameklēju šķirkli «abažūrs». Un tur starp divām lapām, ko satu­rēja kopā divas lipekļa strēmelītes, es ieraudzīju valsts ķīlu zīmi desmittūkstoš franku vērtībā. Citi vērtspapīri par dažādām summām bija izkliedēti pa visiem lielās vārdnīcas sējumiem lappusēs, kas saturēja ievn< .1 sastādītajā sarakstā ietverto reti lietojamo vārdu Mi kļus.

Kopējā summa — 315000 franku — mani sevišķi ne pārsteidza, lai gan izbrīnījies es biju. Man šeit jāat­zīmē, ka tēvoča pēcnāves dāvana manī ne uz brīdi ne1/raisīja nekādas īpašnieka sajūtas. Es drīzāk jutos kā «ilveks, kuram šī summa uzticēta, tāpat kā tas ja;i bija ar «Septiņu dižskābaržu» fermu, par kuru man levoča priekšā jāatskaitās.

Savu lēmumu es pieņēmu tik ātri, ka man pašam radās aizdomas, vai tas nebija uzradies jau pirms šā atklājuma. Un uzreiz arī ķēros pie tā izpildes. Atceros, ka es palūkojos savā aproces pulkstenī. Tas rādīja pus­desmit, un uz mirkli manī uzvilnīja bērnišķīgs prieks, ka vēl nav pārāk vēls, lai piezvanītu pa tālruni. Tē­voča adrešu grāmatiņā sameklējis Grimo telefona nu­muru, es tūlīt viņam piezvanīju.

— Vai Grimo kungs?

— Es klausos.

— Runā bijušais Malžakas skolas direktors Ema­nuēls Kants.

— Ar ko varu pakalpot, direktora kungs?

Viņa balss bija sirsnīga un laipna, pavisam citāda, nekā es biju iedomājies.

— Ar jūsu atjauju es gribētu jums ko pajautāt. Vai Malvilas pils vēl ir pārdodama?

Klusums, tad atkal tā pati balss, tikai šoreiz pie­sardzīga, uzmanīga, mazliet sausāka.

— Cik man zināms, jā.

Tad apklusu es, un Grimo kungam vajadzēja pirma­jam atsākt:

— Sakiet, direktora kungs, vai Samuels Kants, «Septiņu dižskābaržu» īpašnieks, ir jūsu radinieks?

Es gaidīju šo jautājumu un biju tam sagatavojies.

— Esmu viņa brāļadēls, bet nezināju, ka ar manu tēvoci bijāt pazīstami.

— Drusciņ bijām, — Grimo kungs atbildēja tajā pašā cietajā un piesardzīgajā balsī. — Vai viņš jums iedeva manu tālruņa numuru?

— Viņš ir miris.

— Ā, to es nezināju, — Grimo kungs ieminējās jau citā tonī.

Es klusēju, lai ļautu viņam turpināt, taču Grimo kungs neko vairs neteica, pat neizsacīja man ne līdz­jūtību, ne nožēlu. Tad sarunu atsāku es.

— Grimo kungs, vai mēs varētu satikties?

— Kad vien jūs vēlaties, direktora kungs. — Viņa' balss atkal bija atguvusi sākotnējo sirsnīgo plūdumu.

— Teiksim, rīt, agrā priekšpusdienā.

Viņš pat neizlikās esam pārāk aizņemts.

— Labi, nāciet, kad vien vēlaties. Es vienmēr esmu runājams.

— Varbūt vienpadsmitos?

— Kā vēlaties, direktora kungs. Esmu pilnīgi jūsu rīcībā. Nāciet vienpadsmitos, ja jums tas izdevīgi.

Viņš pēkšņi bija kļuvis tik pretimnākošs un laipns, !<a pagāja minūtes piecas, iekāms varēju pabeigt sa­runu, kuras būtība bija izsakāma pāris vārdos.

Noliku klausuli un nolūkojos tēvoča darbistabas loga sarkanajos aizkaros. Mani urdīja divas pretējas izjū­tas — biju laimīgs, ka esmu izšķīries, bet tajā pašā laikā nomāca apziņa, cik milzīgs ir uzdevums, kuru esmu apņēmies paveikt.

IMh īpašnieks bija tālu, viņa uzticības vīrs — ar «ļr'.aiibāmu godprātību, toties es biju visai apņēmīgs plKojs, un pēc kādas nedēļas Malvilas pils jau pār­rāja manā īpašumā. Turpmākie seši gadi pēc-šā noli­kuma apritēja nerimtīgā piepūlē»

lis aktīvi rīkojos visā frontē: turpināju nodarboties nr zirgkopību «Septiņu dižskābaržu» fermā, uzplēsu atmatā pamestās Malvilas vecaines un rūpējos par pi.-i atjaunošanu. Kad es pievērsos pēdējiem diviem pasā­kumiem, man bija trīsdesmit pieci gadi, bet pēc to pa­veikšanas jau četrdesmit viens.

Es cēlos mazā gaismiņā, gulēt gāju nakts melnun; i un nožēloju tikai to, ka man dots viens mūžs, jo sat nodoma piepildei biju gatavs veltīt pat vairākus. Un Malvilas pils šajā darbu pārmērā bija man atalgojums par pūlēm, mana mīla, mans neprāts. Otrās impērijas finansisti uzdzīvoja ar dejotājām. Mana vienīgā iz­prieca bija Malvilas pils. Lai gan uz kādu laiku at­radu sev arī dejotāju, bet par to vēlāk.

Malvilas pils nopirkšana nepavisam nebija aušīga iedoma, tā bija nepieciešamība, ja vien es gribēju pa­plašināt tēvoča iedibināto pasākumu. Ģimenes nesa­skaņu spiests, «Dižrijas» es biju pārdevis, lai izmak­sātu māsām viņu mantojuma daļu. Turklāt «Septiņos dižskābaržos» man pietrūka vietas aizvien pieaugošā zirgu skaita izmitināšanai: tos es gan audzēju pats, gan iepirku, lai pēc tam pārdotu, gan arī pieņēmu 112 laiku kopšanā. Iegūstot savā īpašumā Malvilas pili, man bija padomā pārdalīt savu kavalēriju divās daļās, vienu novietot pilī, uz kurieni pārceltos arī es pats kopā ar Menū un Momo, bet otru mana izpalīga Zermēna uzraudzībā atstāt «Septiņos dižskābaržos».

Tādā kārtā Malvilas pils uzkopšana nepavisam ne­bija nesavtīgs neprāts nolūkā atjaunot feodālās arliitektūras šedevru. Turklāt man nepavisam nebija grūti apjēgt, ka pils, neraugoties uz savu diženumu un manu pieķeršanos tai, neizcēlās ar kādu sevišķu skaistumu. Šajā ziņā tā krasi atšķiras no citām šā apvidus nocie­tinātajām pilīm ar to tīkamajiem samēriem, līniju lie< gurnu un nesalīdzināmi labāku iekļaušanos apkārtējā ainavā.

Ainava šeit ir līksma, ar mundriem strautiem, lek­nām nogāžu pļavām un zaļām nokalnēm, ko apjož kastaņkoku vainagi. Šo liego līniju vidū Malvilas pils skarbi iešķeļas ar savām augšuptraucošajām šķaut­nēm.

Malvilas pils paceļas Rinas krastā — viduslaikos upe droši vien bijusi daudz dziļāka — uz kraujas klints atkares, no ziemeļu puses nosegdamās ar varenu ak­mens masīvu. Klints no visām pusēm ir nepieejama, vienīgā pieeja tai no rietumiem, manuprāt, ir veidota uz mākslīga uzbēruma, lai piekļūtu atkarei, kur bija nodomāts uzcelt pili un apmetni tās pievārtē.

Rinas otrā krastā, tieši pretim Malvilai, slejas Ruzī pils, kas tāpat uzcelta kā feodālisma laika cietoksnis, taču veidota ar eleganci un mēra sajūtu. Tā kalpojusi ne tikai aizsardzībai, bet ar saviem prasmīgi izkārto­tajiem pazemajiem, apaļajiem tornīšiem iepriecē arī acis, un pat galerijas ar aīnbrazūrāin tur atgādina ro­tājošu ornamentu.

Nolūkojoties tajā, pirmajā acu uzmetienā kļūst skaidrs, ka iepretim uzceltā Malvilas pils nav šejie­nes veidojums. Akmeņi, no kuriem pils mūrēta, gan nā­kuši no vietējām lauztuvēm, taču tās arhitektoniskais stils ieviests no svešatnes. Malvilas pils ir angļu dari­nājums. To cēluši iebrucēji Simtgadu kara laikā, kad pils kalpojusi par patvērumu Melnajam princim.

Angļiem, kas bija izrāvušies no savas miglainās sa11 , nevarēja nepatikt šejienes apvidus ar spožo sauli, VIitU-1ii un melnīgsnējām meičām. Viņi pūlējušies te flohirēties par katru cenu. Tas šeit nomanāms ik uz M>|.i. Arī Malvilas pils iecerēta kā neieņemams cietokiii-i, aiz kura mūriem saujiņa bruņotu vīru var spītēt lielam pārspēkam.

šeit nav ne līniju lieguma, ne elegances. Viss paI |auts praktiskiem apsvērumiem. Piemēram, ieejas no«hitfnājumi. Ruzī pilī ieejas malās uzcelti divi apaļi lornīši, kas iezīmējas ar līniju smalkumu un saskaņo­tību samēros. Turpretim angļi Malvilas pils robotajā mūrī gluži vienkārši ierīkojuši spraišļu vārtus, bet lī­dzas uzcēluši četrstūrainu trīsstāvu torni, kura kailās un drūmās mūra sienas izrobotas ar garām šaujamItikām. Viss šeit ir liels apmēros, viss šķautņains un, es esmu pārliecināts, no militārā viedokļa ļoti mērķtie­cīgi iekārtots. Pils mūri un ieejas nocietinājumi apjozti ar klintī izkaltiem grāvjiem, kuri divas reizes platāki nekā Ruzī pilī.

Cietokšņa vārti veduši nevis tieši pašā pilī, bet gan piecdesmit metru garā un trīsdesmit metru platā ar mūri apjoztā priekšpagalrnā, kur uzcelta apmetne. Ta šeit bijusi ierīkota ar gudru ziņu: pils sargājusi ap­metni, bet tā savukārt — pili. Ienaidniekam, kuram būtu izdevies ielauzties pa vārtiem pirmajā pagalmā, vēl vajadzētu uzsākt neziņas pilnu cīņu apmetnes šau­rajās ejās.

Ja arī iebrucējam izdotos uzvarēt šajā cīņā, viss vēl nebūtu galā. Tagad tas uzdurtos 6tram mūrim, kurš, tāpat kā pirmais, stiepjas no klints pārkares līdz sta­teniskajai kraujai, tolaik un arī vēl šobaltdien noseg­dams pašu pili.

šis robotais mūris ir krietni augstāks par pirmo, arī tā pakājē ierīkotie grāvji ir dziļāki. Turklāt šeit nav pāreju kā pirmo nocietinājumu joslā, un uzbrucēji sadurtos vēl ar papildu grūtībām, ko rada paceļamais tilts un mazs četrstūra tornltis virs tā.

Šim četrstūra tornītim piemīt savs skaistums, taču, manuprāt, tas nav angļu arhitektu nopelns. Gluži vien­kārši savā laikā bija nepieciešama telpa paceļamā tilta mašinērijas novietošanai. Un šoreiz angļu arhi­tektiem bija veicies — tornīša līnijas izrādījās samē­rīgas.

Kad paceļamo tiltu nolaiž, (es .to liku atjaunot), pa kreisi, nomākdams visu ar savu milzīgo masu, izslienas četrdesmit metru augstais stūrainais sargtornis, Blakus iezīmējas vēl viens četrstūra tornis, kas nav domāts tikai aizsardzībai vien, bet kalpo arī ūdens ap­gādei, jo tajā uzkrājas no klints izplūstoša avotiņa valgme. Pāri palikušais ūdens (nekas šeit velti nav gājis zudumā) izmantots grāvju piepildīšanai mūru priekšā.

Pa labi no tilta sākas akmens kāpnes, kas ved mil­zīgā pagrabā, par kuru savā laika tā jūsmoja tēvocis, bet iepretim, stūreniski piekļaujoties galvenajam sarg­tornim, kā negaidīts pārsteigums šajā askētiskajā vidē paceļas ļoti skaista divstāvu dzīvojamā māja un līdzās tai brīnišķīgs apaļš kāpņu tornis. Melnā prinča lai­kos šās dzīvojamās mājas vēl nav bijis. Tā uzcelta vēlāk, jau renesanses laikmetā, kad atkal valdīja miers, pateicoties kāda franču .aristokrāta gādībai. Man va­jadzēja atjaunot tajā koka sijas un smagnējo plāšu jumta segumu, jo tie bija izrādījušies mazāk izturīgi pret laika zobu nekā galvenā sargtorņa akmens velves.

Tāda ir Malvilas pils, angliska un šķautņaina. Taču es to mīlu tādu. Turklāt tēvocim un arī man tajās die­nās, kad darbojās mūsu zēnu Kopa, pils šķita jo pie­vilcīgākā tāpēc, ka reliģisko karu laikā tā bija kalpo|usi |iar patvērumu kādam protestantu kapteinim, kurs ai saviem biedriem tajā līdz pēdējam elpas vilcienam pretojies Līgas spēcīgajām armijām. Šis kapteinis, luirš, spītēdams Varmācībai, tik kvēli bija iestājies par navu pārliecību un neatkarību, kļuva man par pirmo varoņa paraugu, kuram es centos līdzināties.

Kā jau minēju, no apmetnes ārējā sētā pāri palikuši bija tikai ākmeņi. Taču tie, un to vēl tagad bija kaudzu kaudzēm, man lieti noderēja. Pateicoties šiem ak­meņiem, es varēju uzcelt piebūves pils mūra dienvidu pusē, kuras pasargāja jau tā labi nosegto nogāzi, bet ziemeļos pie kraujās klints — novietnes maniem zir­giem.

Gandrīz pirmā pagalma centrā klintī paveras plašas, līkumotas alas ejas. Tur bija atrastas aizvēsturiskā laikmeta cilvēka darbības pēdas. Šīs paliekas gan ne­uzskatīja par pietiekami nozīmīgām, lai alu ieskaitītu aizsargājamo vēstures pieminekļu sarakstā, taču tās skaidri liecināja, ka jau gadu tūkstošus pirms pils uz­celšanas šeit patvērumu bija atraduši cilvēki.

Saimniecībā es izmantoju arī šo alu. Ar dēļu grīdu to pārdalīju divos stāvos. Augšējā tika uzglabāti siena krājumi, bet apakšējā es iekārtoju mītnes tiem māj­dzīvniekiem, kurus vajadzēja atšķirt no pārējiem, — kādu saniķojušos zirgu, niknu vērsi, sivēnmāti ar me­tienu, govi vai ķēvi, kurām drīzumā vajadzēja atnesties. Tā kā alas vēsajās un labi Vēdinātajās novietnēs, kur nebija arī mušu, galvenokārt atradās nākamās mā­tes, Biržita — par viņu es pastāstīšu vēlāk — to iedē­vēja par dzemdību namu, lai gan es nekad nebūtu varējis iedomāties, ka viņa spētu būt arī asprātīga.

Atjaunojot pils galveno sargtorni, ko angļi bija uz­cēluši ar savu parasto pamatīgumu, vajadzēja ielikt tikai grīdas, bet robotās šaujamlūku atveres, ko vē­lāk bija iekārtojuši franči, aizvietot ar sīkrūšu logiem svina spraišļojumā. Visos torņa stāvos telpu iekārto­jums bija vienāds — no milzīgas, simt kvadrātmetru plašas, kāpņu telpas varēja iekļūt divās nelielās zālēs, katra divdesmit piecu kvadrātmetru platībā. Pirmajā stāvā es ierīkoju katlumāju, bet «mazās» zāles pār­vērtu noliktavās. Otrā stāvā tika izbūvēta vannas is­tabas un guļamtelpa, bet trešajā — divas dzīvojamās istabas.

Par savu mītni, reizē guļamtelpu un darba istabu, es izvēlējos vienu no trešā stāva telpām, jo no šejienes pavērās brīnišķīgs skats uz Rinas ieleju, lai gan citādi šeit bija zināmas neērtības, jo vannu vajadzēja iekār­tot stāvu zemāk — tieši tajā istabā, kurā kādreiz bija patvērusies mūsu Kopa. Kolēns, kurš šajos jautājumos bija lietpratējs, apgalvoja, ka nepietiekamā spiediena dēļ ūdens no kvadrātveida tornīša līdz trešajam stā­vam paštecē nespēs pacelties, bet elektrosūkņa pretīgo dūkoņu Malvilas pilī es dzirdēt negribēju.

Galvenā sargtorņa trešā stāva otrā istabā, blakus savējai, es 1976. gada vasarā novietoju Biržitu. Tā bija mana priekšpēdējā ceļazīme, un bezmiega naktīs es to bieži atceros.

Biržita pirms vairākiem gadiem bija kalpojusi pie tēvoča «Septiņu dižskābaržu» fermā, bet 1976. gada Lieldienās es no viņas saņēmu vēstuli, kurā "Biržita piedāvāja man savus pakalpojumus jūlijā un augustā.

Jau iepriekš es gribētu paskaidrot, ka pēc sava rak­stura — tā man pašam šķiet — esmu radīts stabilai ģimenes dzīvei kopā ar mīlošu dzīvesbiedreni. Taču šajā ziņā man nav paveicies. Varbūt pie šās neveik­smes zināmā mērā vainojams tas apstāklis, ka ne mana tēva, ne arī tēvoča ģimenē, kuras es biju vērojis savā bērnībā, nevaldīja diezkāda labā saskaņa. Lai nu būtu

Ka būdams, vismaz trīs lāgus esmu bijis jau diezgan Iiivu laulībām, taču aizvien kaut kā tās izjukušas. Pir­majos divos gadījumos vainīgs biju es, bet trešajā, 1974. gadā, vainojama mana izredzētā.

1974. gads arī ir viena no ceļazīmēm, taču esmu to Izsvītrojis no atmiņas. Uz kādu laiku viltīgais meitielis manī izraisīja pat vispārēju nepatiku pret sievietēm, un es viņu negribu atcerēties.

Ar vārdu sakot, es dzīvoju tikpat kā tuksneša vien­tuļnieks, kad Malvilā parādījās Biržita. Nē, iemīlējies viņā es nebiju. O, nē! Ne uz to pusi! Man jau bija četrdesmit divi gadi, netrūka man arī pieredzes, turklāt pietiekami rūgtas, lai es nesāktu meklēt jaunus pie­dzīvojumus. Bet tieši tāpēc, ka ar Biržitu viss noritēja emocionāli stipri zemā līmenī, šis gadījums man nāca par labu. Es nezinu, kuram pieder izteiciens, ka dvē­sele esot dziedināma ar jutekliskām izjūtām. Taču es tam ticu, jo pats par to esmu pārliecinājies.

Man nepavisam nebija prātā šāda veida dziedniecī­bas kurss, kad es pieņēmu Biržitas piedāvājumu. Jo vairāk tāpēc, ka jau agrāk, kad viņa uzturējās «Sep­tiņu dižskābaržu» fermā, es mēģināju ap meiteni pa­lakstoties, taču tūlīt tiku atsēdināts. Nekādu sevišķo neatlaidību es arī neizrādīju, jo apjēdzu, ka esmu iela­vījies tēvoča medību laukos. Un tomēr, kad 1976. gada Lieldienās Biržita man atrakstīja, es atbildēju, ka gaidu viņtl, Saimniecībā viņa man būtu liels atspaids. Bir­žita bija lieliska iejādītāja, kura labi izjuta zirgu, prata būt pacietīga un neatlaidīga.

Taču man jāatzīstas, ka 'es biju visai izbrīnījies, kad Biržita jau pirmo kopējo pusdienu laikā sāka ar mani koķetēt, kā mēdz sacīt, uz velna paraušanu. Tas tika darīts tik atklāti, ka pat Momo pārsteigumā aiz­mirsa atvērt logu un ar liegu zviedziena atdarinājumu paaicināt savu iemīļoto ķēvi Daiļavu. Kad Menū, galdu nokopdama, vietējā izloksnē nošņāca: «Sākumā bija tē vocis, tagad metusies uz brāļadēlu,» Momo irgodams iesaucās: «Biezarkies, Emanuel!» (Piesargies, Ema­nuēli)

Biržita bija bavāriete ar zeltainu matu gubu, ko viņa uzsukāja bruņucepures veidā. Mazās bālganās acis un pārmērīgi smagais apakšžoklis viņas seju vērsa diezgan nepievilcīgu. Taču augums viņai bija skaists ar tvirtu, spēcīgu miesu, veselībā starojošs. Rožaina un svaiga, it kā nule no gultas izlēkusi, bez jebkādām noguruma pazīmēm no tālā ceļa, viņa sēdēja man pre­tim un citu pēc citas notiesāja šķiņķa šķēles, tajā pašā laikā ar acīm vai apēzdama mani pašu. Viss viņā bija izaicinošs — skatieni, smaidi, nopūtas, veids, kādā viņa ripināja maizes bumbiņas vai izspīlēja krūšu apaļu­mus.

Atcerēdamies, cik strupi viņa mani bija noraidījusi iepriekšējo reizi, es nezināju, ko domāt, un baidījos iz­darīt vienkāršotus secinājumus. Taču Menū nebija ne­kādu delikātu apsvērumu, un azaida beigās, uzlikdama Biržitai uz šķīvja pamatīgu tortes gabalu, viņa, kal­snajā sejā nevienam vaibstam nesakustoties, vietējā iz­loksnē noteica: «Pasniedz sātanam mazo pirkstiņu, viņš sagrābs visu roku.»

Nākamajā dienā es Biržitu sastapu «dzemdību namā», kur viņa no augšas grūda lejup siena klēpjus Ne vārda nebilzdams, es piegāju viņai klāt, apskāvu (mēs bijām vienā augumā) un sāku iztaustīt šo āris kās veselības monumentu. Biržita uz maniem glāstiem atbildēja ar tādu degsmi, ka es biju pārsteigts, jo do­māju, ka viņa vadās tikai no savtīgiem apsvērumiem

Viņa patiesi to arī darīja, tikai vienlaicīgi divās frontēs. Es atļāvos sev arvien vairāk, bet mani iztrau cēja Momo, kurš, nevarēdams sagaidīt no augšas ve­ļamies siena klēpjus, uzrāpās pa kāpnēm, pabāza savu izpūrušo galvu lūkā un smiedamies uzsauca: «Biezarkies, Emanuel!» Tad viņš pazuda, un es dzirdēju viņu skrienam uz pils ieeju, droši vien, lai mātei pavēstītu, kādu pavērsienu ņēmuši notikumi.

Piecēlusies no siena klēpja, uz kura viņa bija atkri­tusi, zelta bruņucepuri gandrīz nemaz neizjaukdama, Biržita ieurbās manī ar salto, mazo aci un savā rūpīgajā, gramatiski pārlieku pareizajā franču valodā teica:

— Es nekad neatdošos vīrietim, kuram par laulību Ir tādi uzskati kā jums.

— Manam tēvocim bija tādi paši uzskati, — es at­gādināju, kad biju atguvies no pārsteiguma.

— Tas nav tas pats, — Biržita iebilda, seju kaunīgi novērsdama. — Jūsu tēvocis bija vecs.

Tas nozīmēja, ka es esmu tādos gados, kad varu viņu apprecēt. Nolūkojos Biržitā, klusībā tīksmināda­mies par viņas vientiesību.

— Man nav nodoma precēties, — es stingri noteicu.

— Un man nav nodoma jums atdoties, — viņa at­cirta.

Es nepieņēmu šo izaicinājumu. Taču, gribēdams pa­rādīt, cik maz vērības es piegriežu šādiem abstraktiem spriedelējumiem, es atkal sāku viņu iztaustīt. Biržitas seja mirklī atmaiga, un viņa ļāva man rīkoties.

Nākamajās dienās es nepūlējos Biržitu pierunāt. Bet katru reizi, kad es viņu sastapu, ļāvu vaļu rokām un manīju, ka tas nevarēja būt viņai nepatīkami, jo šādi gadījumi kļuva aizvien biežāki. Tomēr, neraugoties uz to, apritēja trīs krietnas nedēļas, iekāms viņa atmeta savu projektu numur viens un apmierinājās ar projektu numur divi. Un pat tad viņas atkāpšanās neizvērtās

\parnekārtīgā bēgšanā, bet tā tika izdarīta metodiski, pēc iepriekšēja plāna, atbilstoši grafikam.

Kādu vakaru, kad biju iegājis viņas istabā (tik tālu mēs jau bijām nonākuši), Biržita man paziņoja:

— Rītdien, Emanuel, es tev atdošos.

Es tūlīt atbildēju:

— Kāpēc to nevarētu darīt tūlīt?

Šādu jautājumu viņa nebija gaidījusi, tāpēc izska­tījās pārsteigta un pat iekārdināta. Taču uzticība plā­nam ņēma virsroku.

— Tikai rītdien, — viņa stingri noteica.

— Cikos? —es ironiski apjautājos.

Tomēr Biržita ironiju nemanīja un nopietni atbil­dēja:

— Rīt diendusas laikā.

Kopš šīs diendusas (tas notika 1976. gada jūlijā, laiks todien bija ļoti karsts) es Biržitu iekārtoju gal­venā sargtorņa istabā blakus manējai.

Biržita bija sajūsmā no šīs līdzās dzīvošanas. Viņa ieradās pie manis gultā no rīta mazā gaismiņā, pēc tam divos dienā, tad diendusas laikā un beidzot va­karā, kad uzkavējās līdz vēlai nakts stundai. Es vien­mēr viņu sagaidīju ar prieku, taču biju apmierināts ari tad, kad viņa .nejutās vesela, jo šādās reizēs es pē sirds patikas varēju izgulēties.

Mani jo sevišķi pievilka tieši šī Biržitas vienkāršība. Viņa tiecās pēc baudas tāpat kā bērns pēc pīrāga. Un kad viņa bija to saņēmusi, Biržita man aizvien pieklā­jīgi pateicās. Visvairāk viņai patika mani glāsti. («Ai, Emanuel, tavas rokas!») Es biju mazliet izbrīnījies par šo pateicību, jo es nedarīju nekā ārkārtēja un tā­pat es neuzskatīju, ka glāstīt viņu būtu kāds sevišķais nopelns.

\parTaču visatskurbinošāk iedarbojās tas, ka Biržitai no svara bija tikai manas rokas, mani vīrišķības atribūti un mans naudas maks, bet es pats viņai tikpat kā ne­eksistēju. Es saku «mans naudas maks» tāpēc, ka ta­jās reizēs, kad mēs ar viņu ieradāmies pilsētā, Biržita aizvien apstājās pie skatlogiem ar dažādiem nieciņiem (tēvocis būtu teicis — ar visādām blēņām), un, norā­dot uz izvēlēto mantiņu, viņas šaurās sivēna ačteles iekārē izpletās.

Tomēr sava sarežģītība piemīt pat visvienkāršākajiem cilvēkiem. Biržita nebija inteliģenta, bet viņa labi iz­prata manu raksturu un, nemaz nebūdama izsmalci­nāta, tomēr uzrādīja labu gaumi. Tāpēc viņa aizvien nojauta, kad pienācis brīdis apvaldīt savu prasīgumu, un nekad viņa neiegādājās neglītas mantas.

Sākumā es šad un tad tiecos izvērtēt viņas morālo būtību. Taču drīz vien atskārtu, ka līdzīgi mēģinājumi ir bez jebkāda pamata. Biržita nebija ne laba, ne arī ļauna. Viņa gluži vienkārši — bija. Un galu galā ar to pilnīgi pietika. Viņa man patika divējādā ziņā: gan tad, kad es viņu slēdzu savos apskāvienos, gan arī tad, kad pametu, jo viņa tūlīt man pagaisa no prāta.

Pienāca augusta beigas, un es Biržitai piedāvāju vēl kādu nedēļu palikt. Man par izbrīnu, viņa atteicās.

Man ir vecāki, — Biržita paskaidroja.

Par vecākiem tev nospļauties, — es teicu, — O! — viņa aizskarta iesaucās. —« Tu taču ne reizi viņiem neesi aizrakstījusi, — Tas tāpēc, ka esmu pārāk slinka, lai rakstītu vēs­tules.

Turpmākie notikumi pierādīja, ka patiesībā viņa tāda nemaz nav. Taču reiz nosacītais datums nebija gro­zāms. Un pieņemtais plāns paliek plāns. Tādējādi 31. augustā viņa no mums aizbrauks.

Pēdējās dienās pirms šķiršanās Biržita sadrūma. Malvilā viņu labprāt ieredzēja. Otrs izpalīgs, ar kuru Biržita kopā strādāja, viņai visādi izdabāja. Abi mūsu algādži, jo sevišķi Žermēns, bija sajūsmā par viņas ga­barītiem. Momo, rokas kabatās sabāzis, Biržitā noska­tīdamies, slienājās vien. Un pat Menū, nelūkojoties uz savu ne pārāk dziļo, vairāk tikai tīri teorētisko nepa­tiku pret seksuālu izlaidību, sirds dziļumos Biržitu cie­nīja. «Velna meitietis,» Menū mēdza sacīt, «uz darbu viņai trakots nags.»

Arī Biržita pie mums jutās tīri labi. Viņai patika mūsu saule, mūsu ēdieni, mūsu vīni, nieciņi mūsu skat­logos un mani glāsti. Es ar nolūku pieminu sevi pē­dējā vietā, jo nezinu, kāda bija mana cena Biržitas vērtību hierarhijā. Taču tas viss kopumā nespēja ap­tumšot viņas skatiena skaidrību. Kāds tur varēja būt salīdzinājums; no vienas puses šī franču paradīze, bet no otras — vācu nākotnes izredzes. Tur taču kaut kāds kaut kādu zinātņu doktors agrāk vai vēlāk viņai pie­dāvās roku un sirdi.

Divdesmit astotais augusts iekrita svētdienā, un Bir­žita, nepiederēdama pie tām sievietēm, kuras atliek sapošanos uz pēdējo brīdi, jau laikus sāka kravāt savas mantas. Taču tad atgadījās kas neparedzēts — izrādī­jās, ka viņai nepietiek čemodānu, lai tajos sakrautu vi­sus manis sadāvinātos nieciņus. Bet svētdienās un pirmdienās veikali slēgti. Tātad vajadzēs gaidīt līdz otrdienai, tas ir, līdz «pēdējam brīdim», lai nopirktu vēl Vienu ceļasomu, bet tas jau bija tīrais ārprāts.

Es paglābu Biržitu no šīm šausmām, piedāvādams viņai vienu no saviem čemodāniem. Un pēc viņas ne­atlaidīga lūguma es uz ietinamā papīra driskas, kura man pagadījās pa rokai, uzrakstīju visus iepriekšējā vakarā restorānā apsolītos glāstus, ar kuriem viņa tiks nplalmota pēc atgriešanās Malvilas pilī. Paveicis šo darbu, es papīriņu pasniedzu Biržitai. Un, lai gan mana nikstījuma literārās kvalitātes bija visai vārgas, Birzila tekstu izlasīja ar mirdzošām acīm un piesārtušiem vaigiem, solīdamās pēc atgriešanās Vācijā to reizi ne­dēļa pirms nakts dusas pārlasīt gultā. Es viņai šā so­lījuma netiku prasījis. Asaru straumēm plūstot, vina to deva pati pēc savas ierosmes, bet tad papīrīti no­slēpa starp citām Malvilas pilī izcīnītajām trofejām.

Uz Ziemsvētkiem Biržita nevarēja atbraukt, un es ne­maz nebiju iedomājies, ka tas man tik ļoti varētu ķerties pie sirds. Tie jau tā kā tā nebija nekādi priecīgie svētki. Peisū, Kolēns un Meisonjē svētkus pavadīja savās ģi­menēs, bet es paliku viens ar zirgiem. Turklāt Malvi­las pili ziemā, neraugoties uz visām labierīcībām, ko es tur biju iekārtojis, nevarēja dēvēt par diezcik omu­līgu mājokli. Lai gan kādam jaunam mīlas pārim, ku­ram pietiek-pašam sava siltuma, tās biezie mūri būtu likušies romantiski.

Par savu nelāgo omu es nevienam nebildu ne vārda, taču Menū tp bija manījusi un kādā sniegotā, saltā rītā savos garumgarajoSj pašas nodabā murminātajos prātojumos, kurus tagad, pēc tēvoča nāves, vajadzēja noklausīties man, ņēmās pārspriest manu vecpuiša dzīvi.

Visas izdevīgās iespējas es pats esot izniekojis! Gal­venokārt tas sakāms par Aņesu. Menū vēl šorīt sasta­pusi viņu pie Adelaidas, jo Aņesa uz svētkiem atbrau­kusi ciemos pie vecākiem Malžakā, un, lai gan kur tas laiks, kopš viņa apprecējusies ar savu grāmatu tirgo­tāju Larokā, Aņesa jo sīki visu iztaujājusi par mani. Aņesa tik krietna meiča un lieti būtu man noderējusi. Bet galu galā tomēr nedrīkstot mest plinti krūmos. Bi­jis taču ne mazums ari citu izdevību. Un, raugi, arī tagadiņ Malžakā tik daudz ziedošu meiteņu. Ja vien es gribētu, tad, neraugoties uz saviem gadiem, vē! va­rētu izvēlēties pēc sirds patikas. Es taču esot iedzīvo­jies mantā, un paskats man arī nepavisam neesot smā­dējams, tālab būtu prātīgāk apņemt kādu no pašu ze­mes jauriāVām nekā sapiņķēties ar kādu tur vācieti. Biržitai darbā gan esot nags, tomēr vācieši nu reiz esot tādu ļaužu, ka tie uz vietas nevarot norimties. Tālab jau arī viņi pa trim lāgiem iebrukuši mūsu zemē. Ja arī pašu tautas meitietis nevarētu gluži stāties lī­dzās šai vācietei, tomēr jāpaturot prātā, ka laulība ne­esot vis tik daudz priekam kā bērnu radīšanai domāta. Kāda jēga teitan plēsties melnās miesās, ja nebūs, kam Malvilu atstāt.

Nākamajos mēnešos es gan neapsievojos, taču atradu vismaz Sev draugu. Viņš bija divdesmit piecus gadus vecs, un sauca viņu Tomā Lekultrs. Es .sastapu viņu mežā netālu no «Septiņu dižskābaržu» fermas, kur Tomā, ģērbies zilos džinsos, kas ceļgalos bija notriepti ar zemi, tupēja līdzās milzīgam «Honda» firmas moto­ciklam un ar viegliem vesera sitieniem pūlējās atskal­dīt akmens šķembas. Es uzzināju, ka viņš raksta diser­tāciju par oļiem. Uzaicināju viņu apciemot mūs Malvilas pilī un pāris vai trīs reižu aizdevu tēvocim piederējušo Geigera skaitītāju. Kad uzzināju, ka Tomā nejūtas diezcik labi Larokā, kur viņš bija apmeties ģimeneŠ ļ»ānsijā, es viņam piedāvāju istabu Malvilas pilī Tomā manu piedāvājumu pieņēma, un kopš tā laika mēs vairs neesam šķīrušies. Jaunais cilvēks pievilka mani ar savu prāta asu­mu — lai gan viņa kaislība uz akmens šķembām man šķita visai neizprotama. Tāpat patika viņa rakstura tiešums. Acij tīkama šķita arī viņa āriene — Tomā bija ļoti izskatīgs, un, kas visinteresantākais, pats nemaz to neapjauta. Pareizi veidoti bija ne tikai viņa vaibsti, ari visai sejai piemita nopietnība, apskaidrotība un gan­drīz pilnīgā nesatraucamība, kas raksturīga sengrieķu statujām.

Kad es tagad domāju par tām nedaudzajām laimī­gās dzīves nedēļām, kuras mums vēl bija atlikušas, es izjūtu gandrīz vai kodīgu ironiju, atcerēdamies, ka iiiusu kādreizējās Kopas biedriem un man pašam toreiz par visaugstāko uzdevumu, viscildenāko mērķi, vissva­rīgāko un nozīmīgāko pasākumu, kuram veltāmi visi spēki, šķita apņēmība gāzt Malžakas pilsētas (412 iedzī­votāji) valdi un pašiem iesēsties tās locekļu vietās. 0, mums nebija nekādu savtīgu apsvērumu! Mēs vadī­jāmies tikai no vispārības labuma!

Kad aprīlī tuvojās municipālo vēlēšanu diena, mčs dzīvojām kā drudzī. Piecpadsmitajā vai sešpadsmitajā, katrā ziņā tas bija svētdienas rītā, es uzaicināju opo­zīciju pie sevis renesanses stilā celtās dzīvojamās mā­jas lielajā zālē, jo skolotājam Polā kungam, kā viņš pats izteicās, likās neētiski sapulcēt mūs skolas tel­pās. !

Es tikko biju beidzis šo zāli apgādāt ar mēbelēm, un lepojos ar to. Gaidīdams savus draugus, es staigāju turp un atpakaļ, vērodams paveikto. Telpas vidū bija novietots astoņus metrus garš klostera galds, bet ap to visapkārt salikti ar gobelēnu audumu apvilkti divpa­dsmit augstatzveltņu krēsli. Pie sienas starp abiem sīkspraišļu logiem karājās visdažādākie senlaiku aukstie ieroči. Pie pretējās sienas stiepās vitrīna ar vēsturis­kiem dokumentiem, bet tai abās pusēs bija novietotas

no «Dižrijām» atvestas Luija XV laika kumodes lauku stilā, kurām Meisonjē bija pielicis jaunas kājas un sa­labojis atvilktnes. Viņa sieva Matilde savukārt jo el­līgi bija tās nospodrinājusi, un tagad veco mēbeļu riekstkoka siltais, blāvais vizmojums patīkami izcēlās pret mūra sienu akmens zeltaino spīdumu. Mirdzēja arī Idona lielās akmens plāksnes, kuras Menū nule bija nomazgājusi. Neraugoties uz sauli, kuras stari sl/pi krita caur krāsainajām rūtīm, Menū apgalvoja, ka «gaisā šeit viežams drēgnums», un, nospriezdama, ka degoša uguns telpas iekārtojumu darīs vēl cienīgāku, abos monumentālajos, vienotram iepretim novietotajos kamīnos bija sakūrusi varenus sārtus.

Es palūdzu Menū iedarbināt ieejas torņa zvanu, tikko viņa izdzirdēs mūsu Kopas kādreizējo locekļu automašīnas apstājamies pie cietokšņa ārējā mūra iekārtotajā stāvvietā. Bet Momo sēdēja pie paceļamā tilta mehānismiem un vērīgi uzmanīja apkārtni, lai tiltu nolaistu, kolīdz parādīsies mani draugi.

Es negribu noliegt, ka visas šīs izrīcības bija stipri teatrālas, taču, galu galā, Malvilas pils nebija nekāda parastā celtne un arī manus draugus nevarēja uzska­tīt par šādiem vai tādiem nenozīmīgiem ļautiņiem.

Tikko iedunējās torņa zvans, es metos laukā no zā­les un, lēkdams pār diviem pakāpieniem uzreiz, uz skrēju mazajā tornī, kur Momo jau grieza vinčas. Ierīce darbojās nevainojami — labi ieeļļotās ķēdes, dobji žva dzēdamas, diženā gausumā laida lejup balsta kokus, pie kuriem divās citās ķēdēs bija iestiprināta tilta klātne. Vesela trīšu un atsvaru sistēma atviegloja tilta pacelšanu un palēnināja tā nolaišanu, bet Momo ar dziļu nopietnību sejā, trijos kūkumos sameties, saturēja vinčas kloķi, kā es viņam to biju mācījis, lai balsta koki liegi saskartos ar zemi.

Pa četrstūra novērojamo lodziņu es redzēju manus liis draugus rindiņā nākam pa pils ārējo, metrus piec­desmit plato pagalmu un nolūkojamies augšup uz mums. Arī viņi soļoja lēnām un ar cieņu, nesarunāda­mies, it kā mūsu izrādē iekļaudamies.

Vispār gaisā jaudās svinīgs gaidu noskaņojums, kuru vēl vairoja mūsu zirgi, vienlaidu rindā un vie­nādā augstumā izbāzdami galvas pāri steliņģu aizžogain un ar savām skaistajām, saprātīgajām acīm vē­rīgi nolūkodamies žvadzošajās ķēdēs iekārtajā dārdo­šajā tiltā.

Kad tilta klātne bija nogūlusies, es nokāpu lejā, lai saviem draugiem atdarītu vārtus, pareizāk sakot, gan (ikai durvtiņas vārtu atveres labējā pusē.

— Tā tik ir sagaidīšana! — iesaucās mazais Kolēns, smaidīdams ar augšup savilktiem lūpu kaktiņiem, un nolūkojās manī ar izsmējīgi šķelmīgām, ņiprām acīm.

Garais šķeista Peisū, seju platā smaidā sašķiebis, apbrīnoja varenās atbalsta sijas, resnās ķēdes un ar dzelzi apkaltos tilta dēļus. Bet Meisonjē nebilst ne vārda. Viņa skarbajā komunistu partijas biedra sirdī šādām aušībām nav vietas.

Peisū tūlīt sadomā uzkāpt mazajā četrstūra tornī, lai pats paceltu tiltu augšup, Viņš to dara briesmīgā, pil­nīgi nevajadzīgā muskuļu sasprindzinājumā, līdz Ko­lons pusceļā atkaro vinčas kloķi un bez jebkādas pie­pūles pabeidz sākto darbu. Augšup uzcelto tiltu, pro­tams, vajadzēja atkal nolaist, jo Polā kungs vēl ne­bija ieradies. Bet tad iejaucas Momo, sparīgi paziņo­dams: «Tievatēļ, vādziediesbrom!» (Dieva dēļ, vācieties prom!) un pārņem mašinēriju savā zināšanā. Meisonjē atnācis mums līdzi, taču mūsu izdarībās nepiedalās un nerunā arī ne vārda, jo viņam derdzas mūsu sajūsma par reakcionārā feodālisma arhitektūru.

Tikko esam apsēdušies zālē pie monumentālā galda» Peisū apvaicājas, kā klājas Biržitai, un interesējas, kad mēs atkal redzēsim brašo meiču. Lieldienās.

— Lieldienās? — Peisū novelk. — Tad nu gan ne­jauj viņai daudz jādelēt apkārt pa mežiem. Kolīdz viņu sastapšu, tūdaļ grābšu ciet. «Jaunkundz», es viņai jo laipni teikšu, «jūsu rumakam pakavs krīt nost». «Tas nevar būt,» izbrīnījusies viņa atbildēs un nokāps no zirga, Nudien. Bet, kolīdz šī būs zemē, es tūdaļ viņu — caps! — ciet un sūnās iekšā ar visiem stulmeņiem.

— Tikai piesargies, ka neuzdur kaut ko uz piešiem, — brīdina Kolēns.

Mēs visi smejamies. Pat Meisonjē pavīpsnā. Mēles trīšana ap Biržitu nav mums nekas jauns. Katru reizi, kad mēs sastopamies, Peisū atsāk savu balamutēšanos. Lai gan tagad viņš ir jau solīds zemturis pusmūža ga­dos un ij nedomā uzlikt sievai ragus. Peisū uzskata, ka viņam jāpaliek uzticīgam tam priekšstatam, kāds mums par viņu izveidojies, kad pulcējāmies savā Kopā. Un mēs par to esam viņam pateicīgi.

Kolīdz ierodas Polā kungs, kurš pēc manis kļuvis paf skolas direktoru, mēļošana izbeidzas un saruna ievirzās nopietnas sliedēs. Polā kungs tērpies melnā uzvalkā, vaigi viņam iekrituši, seja dzeltenīga, bet svārku atloka pogcaurumā iestiprinātas akadēmiķa pal­mas. Mes viņu sagoidam ar izsmalcinātu pieklājību, un tā ir droša pazīme, ka viņš pie mums nav savējais. Polā kunga pasvītroti skaudra izruna, kas ir krasā pretstatā mūsu dienvidrieluinniekii izloksnei, lai gan tajā jaušama centrālo apvidu dialekta ietekme, visus it kā mulsina, un viņa franču valoda mums šķiet ne­dzīva, sausa un bezkrāsaina. Turklāt mēs visi manām, ka Polā kungs, principā gan būdams ar mums vienis pratis, ierāvies kaut kādas noklusēšanas un divkosības

bruņās. Piemēram, sasveicinoties ar Meisonjē, viņš tam pasniedz tikai pirkstgalus. Meisonjē taču ir komunistu partijas biedrs, un tāpēc Polā kungam viņš šķiet pats nālana iemiesojums, kurš jebkuru brīdi var iegrūst nostā savus sabiedrotos, nemanot aizvilināt no patiesī­bas ceļa viņu brīvību mīlošās dvēseles un to vien tīko kā viņus fiziski iznīcināt, gadījumā ja pie varas nāktu komunistu partija. Kolēns viņa acīs, protams, gan ir kārtīgs cilvēks, taču tikai vienkāršs sanitārtehniķis. Peisū — neizglītots un diezgan padumjš lauķis, bet es pats — ko tur sacīt! — pametis skolotāja darbu, lai nodotos zirgkopībai!

— Kungi, — Polā kungs ierunājās, — atļaujiet man vispirms mūsu visu un personiski manā vārdā izsacīt pateicību Konta kungam, kurš tik viesmīlīgi mūs šeit uzņēmis, jo vairāk tāpēc, ka man šķita morāli nepieļau­jami sapulcināt jūs skolā, kura ir materiāli atkarīga no pilsētas valdes.

Dziļā pašapmierinātībā viņš apklusa. Mēs gan tādu neizjūtām, jo viņa īsajā runā mums nepatika itin ne­kas — ne tās tonis, ne arī saturs. Polā kungs bija pie­mirsis svarīgu republikānisku principu: no baznīcas šķirta skola pieder visiem. Tāpēc varēja rasties aizdo­mas, ka Polā kungs, slepenībā atbalstīdams opozīciju, tajā pašā laikā atklātībā cenšas uzturēt labas attiecī­bas ar mēru.

Kamēr Polā kungs runāja, es vēroju savus biedrus. Meisonjē sēdēja, pār galdu noliecis savu šauro pieri un kā naža asmenis aso seju. Viņa vienotrai tuvu stā­vošās acis nebija redzamas, bet es nekļūdīgi varēju pasacīt, ko viņš šajā mirklī domāja par viņam pretim sēdošo Polā kungu.

Peisū labsirdīgajā sejā bija lasāms, ka arī viņš nav diezkādās labās domās par mūsu skolas direktoru.

Polā kungam bija taisnība — Peisū patiesi nevarēja dižoties ar sevišķi asu prātu, turklāt viņam nebija tik­pat kā nekādas skolas izglītības. Toties viņam piemita kāda cita īpašība, par kuru, manuprāt, Polā kungam' nebija ne mazākās nojausmas, — prāta izsmalcinātību viņam aizvietoja dziļa iejūtība. Peisū skaidri saredzēja Polā kunga vadmotīvu — rīkoties tā, lai vilks būtu pa­ēdis, bet kaza dzīva, bez tam sajuta arī nicīgo nevē­rību, ar kādu skolas direktors izturējās pret viņu. Arī Kolēnam bija savs spriedums par Polā kungu — kad es sastapos ar sava mazā drauga skatienu, acis viņam aši samirkšķinājās.

Iestājās smags klusums, taču Polā kungs neat­skārta, ko tas nozīmē, un atkal atsāka savu runu.

— Mēs esam šeit sapulcējušies, lai pārspriestu noti­kumus Malžakā un sakarā ar to izstrādātu savu rīcī­bas līniju. Taču man liekas, ka iepriekš derētu precizēt dažus faktus, jo es personīgi esmu dzirdējis par tiem divas dažādas versijas, un tāpēc man gribētos gūt pil­nīgu skaidrību.

Tādējādi pacēlies pāri notikumu juceklim un ieņēmis izdevīgās šķīrējtiesneša pozīcijas, Polā kungs apklusa,, kādam citam atstādams iespēju kompromitēties, izvir­zot apsūdzību pret mēru. Šim kādam citam acīmredzot vajadzēja būt Meisonjē, jo Polā kungs, sacīdams, kā derētu precizēt faktus, nozīmīgi palūkojās uz viņu, it kā versija, kura nāk no komunista, godīgā cilvēkā jau iepriekš nevar izraisīt nekā cita kā vien neuzticību.

Meisonjē to visu saprata. Taču viņa domāšanas veida bija pārāk sastindzis un arī izteiksmei trūka lokanības. Tāpēc no Meisonjē atbildes uzdvesa tāds niknums,] ka tā gandrīz vai apstiprināja viņa pretinieka vērtēļ jumu.

— Nav nekādu divu versiju, — Meisonjē skarbā

hil i noskaldīja, — Ir tikai viena, un tā visiem šejie­ni« lem zināma. Mūsu mērs, būdams iesīkstējis reakii "ii. irs, iedrošinājies griezties pie bīskapa ar lūgumu jliizmiēt Malžakā priesteri. Bīskaps tam piekritis, bet lil.ii ar noteikumu, ka municipalitāte izremontēs mācll.ija māju un tur ievilks ūdensvadu. Mērs šai pavē­li I tūlīt paklausījis. Viņš licis izrakt tranšeju, no avo­tiņa ievilkt ūdensvadu un mājas labiekārtošanai izgā­zi. lielu naudu. Un tas viss, protams, izdarīts uz mūsu i cķina.

Polā kungs piemiedza acis un, elkoņus uz galda atbalstījis, sakļāva kopā pirkstu galus, sākot ar īkšķi nu beidzot ar mazo pirkstiņu. Pacēlis šo līdzsvarotības nu mērenības simbolu, viņš to pašūpoja uz priekšu un atpakaļ, iznīcinošā taisnības sajūtā piebilzdams:

— Pagaidām es šajā izrīcībā nesaskatu nekādas se­višķas apgrēcības.

Izrunādams vārdus «nekādas sevišķas apgrēcības», viņš atļāvās nelielu vīpsniņu, lai parādītu, ka klerikā­lais izteiciens nav piedēvējams viņam.

— Nardijona kungs balstās uz katolisko vairākumu, kurš, patiesību sakot, nav īpaši spēcīgs un kuru mēs ceram gāzt. Tas ir gluži dabiski, ka viņš cenšas izda­bāt šim vairākumam un rūpējas, lai Malžakai būtu pa­šai savs dvēseļu gans (atkal neliela vīpsniņa) un ne­vajadzētu to vairs dalīt ar Laroku, kā tas bijis līdz šim. Turklāt mācītājmāja ir veca 17. gadsimta celtne ar griezumiem rotātiem jumta lodziņiem un frontonu virs ārējām durvīm. Būtu žēl, ja tai ļautu aiziet postā.

Meisonjē pietvīka un nolieca lejup savu šķautņaino seju, it kā grasīdamies mesties uzbrukumā. Taču es aizsteidzos viņam priekšā un pats ņēmu vārdu.

— Polā kungs, — es laipni ierunājos, — ja Malžakas iedzīvotāju vairākums vēlas, lai tiem būtu pa­šiem savs dvēseļu gans, un viņi cenšas to dabūt, at­jaunodami mācītājmāju, tad — šajā ziņā es piekritu jums — tur nebūtu nekādas sevišķas apgrēcības (mēs abi atļāvāmies nelielu vīpsniņu). Tāpat esmu ar jums vienis prātis, ka municipalitātei jāuztur kārtībā tās gā­dībā nodotās celtnes. Taču jāievēro gan zināma secība. Mācītājmāja nemaz nedraudēja sabrukt. Tās jumts bija pat visai teicamā stāvoklī. Tāpēc jānožēlo, ka tur ielika jaunas grīdas, vispirms nesavedot kārtībā skolas iek­šējo pagalmu, kur taču sanāk bērni no visas Malžakas, neatkarīgi no viņu vecāku uzskatiem. Tāpat jāno­žēlo, ka ūdensvadu iekārtoja vienīgi mācītājmājā, ne­padomājot, ka jau sen to būtu vajadzējis ievilkt visos Malžakas mājīpašumos. Un vēl jo vairāk jānožēlo tas, ka iriācītājmājas cauruļvadi paiet garām trūcīgas at­raitnes mājoklim, kur nav akas un tuvumā vispār nav atrodama neviena ūdenskrātuve. Mērs aizmirsis atza­rojumu ievilkt piecbērnu mātes miteklī, lai viņai neva­jadzētu staigāt tālo ceļu līdz pilsētas sūknim.

Polā kungs, acis nodūris un pirkstgalus vēl aizvien kopā turēdams, vairāk reižu pamāja ar galvu un pie­bilda: — Protams.

Meisonjē atkal grasījās ko sacīt, bet es viņam pa māju klusēt, jo es gribēju Polā kungam dot iespēju atklāti un skaidri nosodīt mēra rīcību. Taču viņš tika atkal palocīja galvu un sadrūmis atkārtoja:

— Protams, protams.

— Taču visļaunākais, direktora kungs, ir tas, — Ko lēns ierunājās, savā balsī ielikdams cieņu, kura tomē lagā nesaderējās ar viņa šķelmīgo smaidiņu, — kā visi līdzekļi mācītājmājas labiekārtošanai izšķiesti vējā. Pēc vecā priestera aizbraukšanas nepagāja ne nedēļa, kad bīskaps iecēla jaunu, bet tāpat kā agrāk kopīgu Larokai un Malžakai, gan ieteikdams tam par dzīvesvietu izvēlēties Malžaku. Un tomēr jaunieceltais priesteris atzina par labāku apmesties uz dzīvi Larokā.

— No kurienes jums tādas ziņas? — Polā kungs vai­cāja, nopietni vērdamies Kolēnā.

— No paša jaunā priestera Raimona, — Kolēns pa­skaidroja. — Kā jums jau varbūt zināms, Polā kungs, es pats dzīvoju Malžakā, bet Larokā man ir neliela darbnīca, un Larokas mērs darbus mācītājmājā bija uzticējis man.

Polā kungs savilka uzacis.

— Un jaunais priesteris jums būtu teicis..,

— Viņš nevis būtu, bet gan ir man to teicis, Polā kungs. Vēlējuma izteiksme šajā gadījumā ir nevietā. Jā, viņš man to teica.

Šis pretsitiens tika izdarīts ar laipnu smaidu, balsi nepaceļot.

Polā kunga kalsnā, žultainā seja notrīsēja.

— Viņš man teica, — Kolēns neatlaidās, — ka vi­ņam dota iespēja izvēlēties starp Malžaku un Laroku, vairāk gan iesakot Malžaku. Tomēr neviens nevarot noliegt, ka Malžaka esot atpalicis nostūris. Larokā vis­maz sastopami jaunieši. Un viņam patīkot būt kopā ar jaunatni.

Iestājās klusums.

— Protams, — Polā kungs piebilda.

Un tas bija viss. Pēc tam Meisonjē sāka runāt par lo, kādai vajadzētu būt mūsu «atbildei» sakarā ar šiem notikumiem. Es pa to laiku varēju atvilkt elpu, jo «at­bildi», kura Polā kungam nesolīja nekā patīkama, jau iepriekš biju sagatavojis. Vajadzēja vienīgi nogaidīt, līdz viņu strīds nokļūs strupceļā, lai tad nāktu ar savu ierosinājumu, bet šo brīdi es varēju pamanīt, ieklausoties kaut vai tikai pa ausu galam.

Ar smaidīgām acīm es nolūkojos Kolēnā. Biju prie­cīgs, ka viņš tik lieliski atsēdināja skolmeistaru, tur­klāt šajā padarīšanā ar lielu izveicību iepīdams gra­matiku.

Kamēr Meisonjē runāja, es ar pirkstiem klusītiņām bungāju pa galda virsmu, bet pamazām sāku bažīties. Pirms Polā kunga ierašanās viss šķita gluži vienkārši: pašvaldību vēlēšanās opozīcijai jāizvirza pret mēru Progresīvās apvienības vienots saraksts un jāgūst pār­svars. Kolēns, Peisū, Meisonjē un vēl divi zemturi, kuri bija ar mums vienis prātis, kļūtu par municipalitātes domniekiem, bet Meisonjē mēs izvirzītu par mēru.

Neraugoties uz savām partejiskajām saistībām, Mei­sonjē būtu labs mērs. Viņš bija pašaizliedzīgs, nesav­tīgs, bez jebkādas personiskas godkāres un savos uz­skatos būtu arī daudz iecietīgāks, nekā tas varēja lik­ties pirmajā acu uzmetienā. Ar viņa palīdzību mēs Malžakā ierīkotu ūdensvadu, panāktu, lai ielu krusto­jumos tiktu uzstādīta elektriskā apgaisme, jauniešiem iekārtots futbola laukums, bet pie Rinas uzcelta sūkņu stacija, kura zemniekiem dotu iespēju audzēt tabaku un kukurūzu.

Taču Polā kungs vismaz pagaidām kavēja šo nodomu piepildi. Viņš uz politiku nolūkojās ar pilsētnieka acīm un klusībā bija centralizētas izrīcības piekritējs. Viņš centās rast atbalstu katrā politiskajā grupējumā un labprāt būtu ļāvies sevi ievēlēt ar kreiso spēku palī­dzību, lai pēc tam balstītos uz labējiem. Mums, malžakiešiem, nebija tik ciniskas nostājas.

Polā kungs pie galda sēdēja man pretim, un es de­bašu laikā varēju viņu labi novērot. Seja viņam bija karameļu krāsā, deguns uzrauts, un sānskatā viņa vaib­stos viedās kaut kas gļēvs un gumijoti mīksts. Mēle viņam šķita pārāk liela un lāgā neietilpa mutē, tāpēc ta jo bieži kulstījās starp biezajām lūpām, vērsdama viņa izrunu burzguļojoši neskaidru un nemitīgi šļak­stīdama siekalas. Ap muti iegūlušās dziļās rievas lie­cināja par sliktu gremošanas trakta darbību, bet uz cīpslainā skausta virs baltās apkaklītes sārtojās sīkas suņanaglas. Es nojautu, ka to skaits kļūs vēl lielāks pēc tam, kad es būšu ticis ar viņu galā.

Taču tajā pašā laikā man viņa bija kaut kā žēl. Pēc maniem novērojumiem, šādi dzeltenīgi cilvēki ar gre­mošanas traucējumiem un furunkulozi savā dzīvē ne­kad nav laimīgi. Paļaudamies godkārei, viņi nodarbo­jas nevis ar to, pēc kā paši patiesībā tiektos, bet gan ar pasākumiem, kurus citi uzskata par svarīgiem.

Ir tādi brīži, kad cilvēkus vajag uzklausīt, bet ir arī Indi, kad dzirde nemaz nav vajadzīga un pietiek uz viņiem paskatīties. Kolēns, piemēram, dzirkstīja kā labs vīns. Polā kungs atgādināja gliemi. Meisonjē sauca atmiņā tos darbīgos un izdarīgos vīrus, uz kuriem di­binās armiju vai politisko partiju spēks. Bet Peisū, ne­raugoties uz savu raupjo ārieni, uz visu atsaucās ar Jaunas meitenes trīsošo kvēli. Tomēr šobrīd tāda viņā nebija jaušama. Atzvēlies Luija XIII stila krēslā, viņš ar īkšķi urbās sev degunā, un no tā es atskārtu, ka Peisū visa šī tērgāšana apriebusies un ka mūsu dis­kusija nokļuvusi sastinguma punktā.

Paris vārdu, ko es pa ausu galam uztvēru, liecināja, ka patiesi tā noticis.

— Mums tomēr kaut kas jādara, —< es ierunājos, mēs nedrīkstam mierīgi nolūkoties uz notiekošo. Man ir kāds ierosinājums, kuru es gribētu likt uz bal­sošanu.

Ieturējis īsu starpbrīdi, es atsāku:

— Es ierosinu uzrakstīt mēram vēstuli. Esmu to jau sagatavojis, un, ja jūs man atļausiet, es vēstuli nola­sīšu.

Nenogaidījis paša lūgto atļauju, es izņēmu vēstuli no kabatas un sāku lasīt.

— Nēl Nē! — Polā kungs iesaucās drebošā balsī, ar abām rokām atgaiņādamies. — Nekādas vēstules! Ne­kādas! Es kategoriski iebilstu pret šāda veida pasāku­miem!

Polā kungam pašķīda siekalas, viņš stomījās, viņš bija bezgala uztraucies. Acīmredzot viņš necieta neko rakstos izsacītu, turklāt vēl vēstulē, kas adresēta mē­ram, jo vēlāk jau būtu grūti noliegt paša parakstītu dokumentu.

Un Polā kungs uzsāka atgaiņāšanās kauju, kas ilga veselas pusotras stundas, līdz beidzot, dibinādamies uz procedūras ieganstiem, viņš pieprasīja atlikt deba­tes. Taču, atsaukdamies uz tiem pašiem procedūras ap­svērumiem, es pieprasīju tūlītēju nobalsošanu. Tad Polā kungs gribēja iepriekš ar balsošanu izlemt, vai balso­šana vispār būtu vietā. Bet abos balsojumos cieta sa­kāvi.

— Sakiet, Polā kungs, — es samierinošā tonī ap­jautājos, — ar ko jūs šajā vēstulē esat neapmierināts?

Viņš atkal sāka protestēt. Es iebildu. Pieliku viņam tikpat kā nazi pie rīkles. Tā bija drausmīga varmā­cība.

— Turklāt, paša acīm neko neredzot, es jums to tā nevaru pasacīt. Vēstule ir gara, nepieciešams to vēl­reiz pārlasīt.

—' Lūdzu, šeit būs noraksts, — es atbildēju, pāri pla­tajam galdam pasniegdams viņam vēstules otru ek­semplāru. Tas bija uzrakstīts uz dzeltenīga papīra, un, lai cik ļoti šis strīds mani bija satraucis, uz mirkli man prātā pavīdēja Biržita.

Polā kungs tagad sarīkoja pavisam neparastu scēnu.

— Nēl Nē! — viņš pretojās, un noraidījums bija ne tikvien viņa balsī, bet arī galvas un plecu kustībā, taču viņš vēstuli paņēma, tūlīt gan atkal izdarīdams žestu, kuram vajadzētu liecināt, ka viņš to grasās dot atpa­kaļ. Un izmisīgā tonī piebilda: — Turklāt man nepa­tīk šāda tekstu iepriekšēja sagatavošana. Visiem zi­nāms, cik ļaunprātīgi politiskās partijas, jo sevišķi komunistu partija, pielieto šo paņēmienu.

Es pamāju Meisonjē neatbildēt uz provokāciju. Lai gan šajā gadījumā Polā kungam bija taisnība.

— Vēstules tekstā tikai rezumēti secinājumi, kurus mēs simtiem reižu kopīgi esam pārsprieduši, — es kautri saku. — Tā nav gara, ir pilnīgi skaidra, uzrak­stīta pieklājīgā tonī un nesatur nekā jauna. Es gluži vienkārši nesaprotu, kas jurns tajā nepatīk.

— Es taču neesmu teicis, ka vēstule man nepa­tiktu, — Polā kungs izmisumā tiepjas. — Vispārējos vilcienos es tai piekrītu …

— Tad nav ko žākstīties, balsojiet par to, — Mei­sonjē rupji pārtrauc Polā kungu, jo skolmeistara izlē­ciens pret komunistu partiju viņam smagi guļ uz sirds.

Polā kungs izliekas šo izlēcienu nemanījis.

— Polā kungs, — es viņam ar draudzīgu smaidu saku, — varbūt jūs mums paskaidrotu, kādos jautāju­mos jums ir atšķirīgas domas?

— Tomēr ne šajā mirklī, pulksten pusdivos pēcpus­dienā! — Polā kungs attrauc, palūkodamies savā ap­roces pulkstenī. — Kungi, — viņš drebošā balsī pa­ziņo, — es skaidri redzu, ka jūs esat izlēmuši varmā­cīgi man uzspiest kaut ko tādu, kam es nepiekrītu. Bet

1 ādā gadījumā es uzskatu par nepieciešamu jūs brīdi­nāt, ka manu balsi jūs nedabūsiet.

Iestājās klusums.

—Nu, ko tur, nobalsosim, — Kolēns ierunājas. — Es esmu par.

— Arī es, — saka Meisonjē.

— Tāpat par, — paziņo Peisū.

— Es arī, — piebilstu no savas puses.

Visi noskatās uz Polā kungu. Viņš pavisam nodzel­tējis un sarāvies čokurā. Lūpas sakniebis, viņš izdveš:«

—Es atsakos balsot.

Garais Peisū ar pārsteigumā pavērtu muti blenž viņā, tad ar savu lielo, rupji veidoto seju un izbrīnā ieplestām acīm pievēršas man:

— «Atsakos balsot» — ko tas nozīmē?

— Pavisam vienkārši, es atsakos balsot, un tas viss, — Polā kungs pikti paskaidro.

— Bet vai viņam ir tiesības to darīt? — Peisū bez­gala izbrīnījies vaicā man, runādams par Polā kungu tā, it kā viņa vairs šeit nebūtu.

Es pamāju ar galvu.

— Tās ir neatņemamas Polā kunga tiesības.

— Man domāt, — Peisū pēc īsa brītiņa piebilst, — atteikties balsot vai balsot pret ir viens un tas pats pīpis.

— Nekā tamlīdzīgai Nekā tamlīdzīga! — Polā kungs dziļā satraukumā izsaucas. — Nejauciet tādas lietas! Es neesmu pret vēstules tekstu. Es atsakos bal­sot tāpēc, ka man nav dota iespēja to pārspriest.

Peisū gausi pagriež galvu uz Polā kunga pusi un domīgi nolūkojas viņā.

— Lai nu kā, — viņš saka, — par jūs neesat. Citādi 1 aču būtu tā arī balsojis.

— Es neesmu ne par, ne pret, — satraukumā sieka­las šļakstīdams, Polā kungs nošļupst.'— Es atsakos balsot. Tās ir divas dažādas lietas.

Ar savām pelēkajām acīm stingi Polā kungā vērda­mies, Peisū pūlas saprast šo atbildi. Meisonjē saknosas savā krēslā, it kā grasīdamies piecelties un sākt runāt, bet es ar acīm viņam dodu zīmi to nedarīt. Es klausos. Klausās arī Kolēns. Un Meisonjē dara to pašu. Mēs gaidām turpinājumu. Un turpinājums tūlīt nāk.

— Vienu lietu es tomēr neapjēdzu, — Peisū gausi atsāk. — Kāda'velna pēc jūs kvernat šeit pie mums, ja neesat ne par, ne pret.

Polā kungs nobāl un pieceļas.

— Ja mana klātiene jums nav vēlama, es varu aiz­iet, — viņš tikko saprotami izdveš, it kā aizrijies pats ar savu mēli.

Savukārt pieceļos arī es.

— Nē jau, Polā kungs, Peisū negribēja nekā tāda sacīt… utt., utt.

Minūtes piecas es turpinu šādā tonī, lai viņam vieg­lāk būtu aiziet un neveiksmes rūgtums tiktu kaut cik saldināts. Tomēr es pamanu, ka Polā kungs, man atbil­dēdams, četrkārtēji saloka manu mēram adresēto vēstuli un to iebāž sev kabatā. Es tūlīt pieprasu norakstu man atdot, lai vēstuli varētu uzglabāt «arhīvā». Viņš brīdi vilcinās, tad saņemas un ar skāņu vīpsnu pa­sniedz man. Sis skāņais smīns ir pēdējais, kas man no viņa saglabājies atmiņā.

Pēc Polā kunga aiziešanas es pavadu savus draugus līdz automašīnu stāvvietai, taču nesaku ne vārda. Var­būt garā sēde bija mani nogurdinājusi un es jutos no­mākts. Tomēr, galu galā, tas viss bija tikai sīkumi, pavisam nenozīmīgi sīkumi. Un lielākas nozīmes ne­bija arī pāšvaldību vēlēšanām, kuras 1977. gada sā­kumā tik ļoti satrauca manus tautiešus. Un varbūt tik­pat smieklīgi nenozīmīgas bija visas problēmas, kas tajā pašā brīdī nodarbināja valdību, lai gan tā iedo­mājās esam mūsu likteņa noteicēja.

Malvilas pils automašīnu stāvvietā atgadījās teh­niska kļūme — Kolēna reno atteicās darboties. Kolēnam tas bija nepatīkams pārsteigums, jo viņš depar­tamenta galvaspilsētas stacijā gribēja sagaidīt sievu ar abiem bērniem, kuriem pulksten 14.52 tur vaja­dzēja ierasties ar ātrvilcienu. Bija svētdiena, tāpēc ne­vienā remontu darbnīcā viņš palīdzību nevarēja dabūt, turklāt pietrūka arī laika, jo līdz pilsētai jānobrauc kādi sešdesmit kilometri. Pēc īsas apspriedes es apņē­mos aizvest Kolēnu līdz vilcienam ar savu automašīnu.

Uzrakstījis šīs rindas, es apstājos, pārlasu tās vēl­reiz un nevaru atgūties no izbrīna, lai gan pašā šajā teikumā nav nekā ārkārtēja. «Es apņēmos aizvest Ko­lēnu līdz vilcienam ar savu automašīnu.» Kas gan būtu vēl vienkāršāk? Taču, izlasot šo teikumu, es sa­jutu, cik krass lūzums noticis. «Automašīna», «vil­ciens» — tieši šie vārdi iezīmē plaisu, kas divi daļās pāršķeļ mūsu dzīvi. Tik tiešām, bezdibenis, kurš iegūiies starp mūsu esamības abām pusēm, ir tik bezgala dziļš, ka nav pat apjēdzams — vai es agrāk patiesi būtu varējis realizēt visas šīs neiedomājamās izdarības.' izbraukt automobili no garāžas, apstāties benzīna uz­pildes stacijā, lai paņemtu degvielu, aizvest savu draugu uz staciju un pēc tam, kad divās stundās biju nobraucis simt divdesmit piecus kilometrus, turklāt pa absolūti drošu ceļu, kur man nedraudēja nekādas citas briesmas kā vien paša vadītās mašīnas ātrums, agrā pēcpusdienā atkal atgriezties savās mājās. Cik tāla pagātne tagad tā šķiet! Un cik brīnumaini jauka bija dzīve, kurā kaut kas tāds varēja piepildīties!

Paldies dievam, es par to nekad nedomāju. Lai gan laiku pa laikam atplaiksnās šādas atmiņas. Vai ari, kā šobrīd, kad es aizraujos, aprakstīdams agrāko pasauli, kas bija tik nodrošināta, tik ērta, tik bērnišķīga.