Malvilas pils

I

Augstākajā pedagoģiskajā skolā mums bija pasnie­dzējs, kurš kvēli jūsmoja par Prusta aprakstītajiem Madlēnas medus pīrādziņiem. Viņa aizrautības pasku­bināts, es ar apbrīnu izstudēju šo slaveno tekstu. Taču apritēja gadi, un tagad man aizraušanās ar smalkMaiznieku izstrādājumiem jau šķiet krietni vien samākslota. O, es zinu ļoti labi, ka garšas sajūta vai izdzirdēta melodija ar skaudru asumu spēj saukt at­miņā kādu pārdzīvotu mirkli. Taču tikai uz īsu brīdi. Acumirklīgs uzplaiksnījums, tad priekškars atkal no­laižas un no jauna uzkundzējas tirāniskā tagadne. Cik gan tas būtu jauki, ja smaržīgā uzlievē atmiekšķēts pī­rādziņš patiesi spētu atdzīvināt pagājību.

Es atcerējos Prusta medus pīrādziņus tāpēc, ka pirms dažām dienām kādas atvilktnes dibenā atradu |oti, ]oti vecu tabakas paciņu, kura droši vien bija piederējusi tēvocim. Es to atdevu Kolēnam. Gluži ne­prātīgs aiz prieka, ka pēc tik ilgiem gadiem atkal ticis pie savas iemīļotās indes, viņš piebāž pīpi un to aiz­smēķē. Es nolūkojos viņa izrīcībā, un līdz ar pirma­jiem dūmu mutuļiem, ko ieelpoju, manu acu priekšā uznirst tēvocis un agrāko dienu pasaule. Man pat elpa aizcirtās. Taču, kā jau es tiku sacījis, tas bija tikai uz īsu brīdi.

Bet Kolēns pēc tam saslima. Vai nu viņš bija jau pārāk atradinājies no nikotīna, vai arī tabaka bija pārlieku veca.

Es apskaužu Prustu. Lai atdzīvinātu pagājību, viņš balstījās uz stingra pamata: uz drošas tagadības un neapšaubāmas nākamības. Bet mums pagātne ir div­kārši pagātne un zaudētais laiks arī ir divkārši zau­dēts, jo reizē ar laiku mēs esam zaudējuši vidi, kurā tas apritēja. Noticis aprāvums. GadsimļUi secīgais ri­tējums pārtrūcis. Mēs nezinām vairs, kačra laika posmā dzīvojam un vai vispār gaidāma kāda nākotne.

Pats par sevi saprotams, ka mēs savu izmisumu pūlamies noslēpt ar vārdiem. Par notikušo aprāvumu mēs izsakāmies aplinkus. Sekodami Meisonjē, kuram aizvien piemitusi neliela nosliece uz skaļiem vārdiem, sākumā mēs to dēvējām par «D dienu». Tomēr tas skančja pārāk militāri. Un, pateicoties Menū un viņas zemnieces gudrībai, mēs pieņēmām vienkāršāku apzī­mējumu — «notikuma diena». Vai tad varēja būt vēl kāds pieticīgāks nosaukums?

Vārdi aizvien devuši iespēju ieviest kārtību haosā, ur to palīdzību mēs zināmā mērā esam pat atjauno­juši laika lineāro plūdumu. Mēs sakām: «pirms tam» — «notikuma diena» — «pēc tam». Tāda ir mūsu lingvis­tiskā izmanība. Un, jo divkosīgāka tā, jo lielāku drošī­bas sajūtu rada. Izteiciens «pēc tam» taču reizē ap­zīmē kā nezināmo tagadību, tā ari hipotētisko nāka­mību.

Par laiku «pirms tam» mēs domājam bieži, pat bez jebkādiem medus pīrādziņiem un pīpes dūmu mutuļiem. Domājam, ierāvušies katrs savā kaktā, Sarunājoties mēs cits citu zināmā mērā kontrolējam, jo atskatīšanās pakalnē mums nekādā ziņā nepalīdz izdzīvot. Tāpēc mēs pūlamies no tās izvairīties.

Škiet vienatnē viss ir citādi. Lai gan man tikai ne­daudz pāri četrdesmit gadiem, kopš Notikuma dienas es gluži kā večuks mokos ar bezmiegu. Un tad naktīs es atceros. Darbības vārdu «atceros» es šeit lietoju bez papildinātāja, jo tas katru nakti ir cits. Lai pats savās acīs attaisnotu šo vājību, es cenšos sev iestāstīt, ka agrākā pasaule tagad pastāv tikai manās atmiņās un, ja es pārstātu to atcerēties, tā galīgi izgaistu.

Pēdējā laikā esmu pasācis savas atmiņas dalīt gadī­juma rakstura un ierastās atmiņās. Beidzot pat ap­jautu atšķirību starp tām: ierastās atmiņas ir tādas, kuras man palīdz sevi pārliecināt par paša esamību, bet šāda pārliecība jo sevišķi nepieciešama tagadējā, «pēc tam» radušās pasaulē, kad zuduši visi orientieri: Un tādējādi bezmiega naktīs es tagad nodarbojos ar to, ka ša tuksneša plūstošajās smiltīs, šajā divkārši zaudētajā pagājībā nospraužu ceļazīmes, lai nenomaldītos. Bet, runādams par nomaldīšanos, es šajā jēdzienā ietveru arī «savas esamības zudumu».

1948. gads ir viena no šīm ceļazīmēm. Man ir div­padsmit gadu. Tikko esmu saņēmis apliecību par elementārskolas beigšanu, un — ai, cik žilbinošs ir sla­vas spožums! — tā ir labākā visā mūsu kantonā. Pie pusdienu galda mūsu fermā «Dižrijās» es pūlos vecā­kus pārliecināt, ka vajadzētu uzplēst visas atmatu ze­mes. Manuprāt, uz to paskubina pats veselais saprāts. No četrdesmit pieciem hektāriem mums — tāpat kā visiem šejieniešiem — pļavu un tīrumu ir tikai hekt­āru desmit. Pārējā platība aizaugusi ar mežu, no kura nav nekāda labuma, jo kastaņus neviens vairs neievāc un tāpat necērt klūgas stīpu izgatavošanai.

Vecāki man nepievērš gandrīz nekādu uzmanību. Tikpat labi es varētu ko ieskaidrot cinim laukmalē. Starp citu, viņi tādam arī līdzinās, jo abiem ir melnīg­snējas sejas un tumši mati. Arī es izskatos tāds pats, tikai no tēvoča esmu mantojis viņa zilās acis.

Tagad es šo ainu redzu no tālienes, ar pieauguša cilvēka acīm un, liekas, visu saprotu labāk, tomēr tā man ir nepatīkama.

Piemēram, mana māte ir īsta rūgumbaļļa. Mūždien viņa sten un pukst, visus pamāca, un viņai piemīt pa­rastā viduvējo ļautiņu īpašība — pie visām viņas lik­stām vienmēr vainīgi ir citi. Sīkmanīgiem cilvēkiem tas ir ļoti izdevīgs paņēmiens. Ja jau pasaulē viss ir viena vienīga nejēdzība, tad nav vērts pat pirkstu kustināt. Mans ierosinājums uzplēst vecaines viņu aizkaitina.

— Un no kurienes mēs naudu grābsim? —viņa zob­galīgi piezīmē. — Varbūt buldozeristiem tu maksāsi no savas kabatas?

LAI gan mātes balss ir izsmējīga, es gluži labi zinu, luī senčiem uz krājkases grāmatiņas ir prāva summa, kas ar katru mēnesi aizvien vairāk zaudē savu vēr­tību. Es zinu, kāpēc tas tā notiek, jo tēvocis man visu ii paskaidrojis. Un es savukārt to paskaidroju senčiem, protams, uz tēvoci neatsaukdamies. Taču tā ir veltīga piesardzība.

Tēvs klausās, taču nesaka ne pušplēsta vārda. Bet mati manas pamācības aizskar» Viņa pieglauž galv­vidu šķidros matus. Uz mani viņa pat nepalūkojas. I'.iri manai galvai viņa griežas pie tēva.

— Zeņķis kā izliets pēc tava brāļa Samuela. Iedo-~ mlgs un pārgudrs. Pēc apliecības saņemšanas vairs nezina, cik augstu celt savu degunu.

Abas manas jaunākās māsas Poleta un Pelažī Iespurdzas, bet es uz karstām pēdām zem galda viņām dodu lādu kājas spērienu, ka tūdaļ atskan šaušalīgs spiedziens.

— Turklāt viņam vēl sir'ds vietā akmens, — māte nobeidz.

Un tagad sākas gremšanās par manu cietsirdību. Pa to laiku var izstrēbt divus šķīvjus zupas un sagatavot Sabrolu. Mana māte ir īsts uzskaites ģēnijs. Viņa ielā­gojusi visus manus agrākos grēkus un pie katra jauna pārkāpumā ņemas tos visus atgremot. Viņas acīs nekā­das nozīmes nav tam, ka es par šiem pārkāpumiem jau esmu saņēmis sodu. Tie nav ne aizmirsti, ne piedoti, maniem noziegumiem allaž ir viens un tas pats nemai­nīgs svars.

Sī urķēšanās notiek tik ņerkstošā tonī, ka man kļūst vai nelabi, jo es ciest nevaru ļaunuma savienojumu ar gaudulību. Pelažī kauc, Poleta, kuru es nemaz ne­tiku aizskāris, pinkšķ. Viss vainagojas ar to, ka Pe­lažī parauj uz augšu brunčus un parāda stilbu, uz kura redzams sarkanums. Mātes gaušanās jau pāraug bļaustlgos izkliedzienos.

— … Un ko tu vēl tūļājies, Simon, vai nevari sa­vam dēliņam sadot pa ausīm?

Jā, tā jau tas ir, es, protams, esmu sava tēva dēls, nevis viņas. Tēvs pieš klusu. Tāda šajā mājā ir viņa loma. Māti pārliecināt nav iespējams, jebkura loģika viņai sveša, nekad viņa nav uzklausījusi to, ko saka tēvs. Tikai ar saviem vārdu plūdiem Vien viņa piera­dinājusi tēvu klusēt un padarījusi gandrīz vai par dzimtcilvēku.

— Vai tu nedzirdi, Simon?

Es nolieku dakšiņu un nazi un jau paceļu pēcpusi no krēsla, lai zibenīgā ašumā varētu izvairīties no tēva pliķa. Tomēr viņš pat nepakustas. Es saprotu, ka tas no viņa prasa ne mazumu vīra dūšas, jo jāsagatavo­jas taču vakarā laulības gultā noklausīties kārtējo mo­rāles sprediķi, kurā tiks uzskaitīti visi viņa pārkā­pumi.

Taču tā ir gļēvuļa drosme. Esmu redzējis tēvoci — un kas tas bija par varenu skatu! — pielecam kājās un pērkonīgā balsī tā uzkliedzam savai laulenei, ka šī kļuva melna un maziņa. Starp citu, viņa bija ļoti līdzīga manai mātei, jo abas taču bija māsas. Reizēm es sev jautāju, kādā ģimenē gan viņas augušas, ja padevušās tik ķildīgas un īgnas, īstas gremžas ar ne­špetnām mēlēm.

Tante neizturēja. Četrdesmit gadu vecumā viņa no­mira aiz naida pret dzīvi. Bet tēvocis centās atgūt no­kavēto un sāka skraidīt pakaļ skuķiem. Es viņam neko nepārmetu, vīra gados es pats tā tiku darījis.

Es nomierinos. Tēvs ij nedomā man sadot pa ausīm, to nedara arī māte. Māte gan labprāt mani notēstu, bet nesen es viņu atsēdināju: nemaz nepārkāpdams dēla padevibas robežas, pretim viņas sitienam es pašāvu elkoni, uz kura viņa satrieca roku. Turklāt tas nebija pasīvs atvairījums, jo savu delmu es sparīgi virzīju pretim viņas sitienam.

Tu nedabūsi torti, — mirkli padomājusi, māte Mika. — Tad tu zināsi, ka nedrīkst darīt pāri nabaga mazulītēm.

Tēvs tikai noklakšķina ar mēli. Taču nesaka ne vārda. Es lepni ciešu klusu. Un, izmantodams bridi, kad tēvs nodūris degunu šķīvī, bet māte piecēlusies, lai no pavarda paņemtu kaut kādu uzlievi, kas tur sautējas kopš vakar vakara, es saverkšķu briesmīgu viepli pret pinkšķi Pelažī. Viņa neganti iegaudojas un savā trūcīgajā valodā sūdzas mātei, ka es uz viņu esot «paskatījies».

— Tātad iznāk, ka man vairs nav brīv uz tevi pat paskatīties? — Es paveros apkārt ar nevainīgām acīm (divkārši nevainīgām, jo acis man ir zilas).

Klusums. Es izliekos tikai ar gariem zobiem pakni­bināmies ap mātes sagatavoto lielisko strebekli. Kļūstu tik pārgalvīgs, ka atsakos pat no ierastās papildu de­vas, kuru man piedāvā. Un, kamēr visi pie galda mie­lojas, es stingi veros mušu noķēzītā gravīrā, kas ka­rājas virs bufetes. Tajā attēlota «Pazudušā dēla at­griešanās».

Paklausīgais dēls ierāvies kaktā un rāda bēdīgu seju. Taču es viņam neko nepārmetu. Jo tēvs, kura labā viņš plēsies melnās miesās, atteicies viņam dot pat mazu jēriņu, ar ko pamielot draugus. Bet par godu nekrietnelim, kurš, plītēdams ar palaistuvēm, izšķiedis savu mantojuma tiesu un tagad pārvilcies mājās, tēvs tūlīt nokauj treknu teļu.

Zobus sakodis, es nodomāju, ka ar mani un māsām ir tāpat. Izlutinātas stulbenes un mīkstmieses. Tomēr, neraugoties uz to,-māte viņas nemitīgi apčubina, ap­laista ar odekolonu, sukā, kārto matus glītās cirtās. Klusībā es pikti nospurkšķos. Pagājušo svētdienu es nedzirdamā vilka solī klusītēm no muguras pielavījos viņām klāt un sakoptos matus pieķēpāju ar zirnekļa tīmekļiem.

Ar šīm laimīgajām atmiņām pietiek, lai es nekristu izmisumā. Kad mans skatiens atraujas no «Pazudušā dēla» un pievēršas aprikožu tortei, kura zeltainā apaļīgumā, kārdinošu smaržu izdvesdama, rēgojas uz lādes vāka. šajā mirklī māte pieceļas un ar svinīgu lepnumu noliek to uz galda — tieši man deguna priekšā.

Es tūlīt pieceļos un, rokas kabatās sabāzis, dodos uz durvju pusi.

— Kur tad nu tā, — tēvs ieminas aizrūsējušā balsī, kāda raksturīga nerunīgiem cilvēkiem, — vai tad torti tu nemaz nenogaršosi?

Par šo novēloto iejaukšanos es nesajūtu nekādu pa­teicību. Pagriežos un, rokas no kabatām neizņēmis, pār plecu sausi attraucu:

— Iztikšu bešāl

— Kas vēl nebūsi Kā tu runā ar tēvul — māte tūlīt iejaucas.

Es neuzkavējos, lai nevajadzētu klausīties turpinā­jumu. Nebeidzamo turpinājumu. Viņa arī tēvam sagan­dēs visu prieku par torti, kā jau to izdarījusi ar mani.

Izeju «Dižriju» pagalmā un, rokas kabatās sažņau­dzis, ņemos staigāt pa to no viena gala uz otru. Malžakā mēdz sacīt, ka mans tēvs esot mīksts kā nule izcepts maizes klaips. Nudien. Viens vienīgs mīkstums, ne miņas no garozas.

Manī verd dusmas un sarūgtinājums. Ar šo stulbeni (jā, tieši tā es domās nosaucu savu māti) nav iespē­jams prātīgi aprunāties. Vienmēr viņa mani pazemo, padara par apsmieklu šo nejēgu acīs, turklāt uzliek vēl sodu Gadījums ar torti man ķēries pie sirds. Svarīga šeit nav pati torte, bet gan pazemojums. Dūres kabatās sabāzis un jau krietni paplatos plecus izriezis, es krustam un šķērsām soļoju pa sētsvidu. Atstāt bez Milda ēdiena mūsu kantona teicamnieku!

Tā ir izdaudzinātā pēdējā lāse, mans pacietības mērs tagad plūst pāri malām. Manī uzvirmo salts niknums. Vel tagad, pēc trīsdesmit gadiem, es to skaidri atce­ļos. Pagātnē atlūkojoties, man jāatzīstas, ka neesmu bijis nekāds Edips. Pat domās es Jokastei nepieskāros. IJcz sava «kompleksa» es tomēr nebiju, taču tam ne­bija nekāda sakara ar māti, bet gan ar pārtikas vei­kaliņa īpašnieci Adelaidu. Sī tumīgā gaišmate ne tikai aizrautīgi smejas un labprāt mani pacienā ar konfek­tēm, bet viņai ir arī varen krāšņas krūtis. Edipa «kom­pleksā», protams, nepieciešams arī tēvs, taču viņa «iz­darīšanas» (ir gan žargona vārdiņš!) es uzticu nevis savam sencim, bet tēvocim, kuram — to gan es uzzi­nāju tikai krietni vēlāk — ar Adelaidu ir visai tuvas attiecības. Tātad, pats neko neatskārzdams, līdzās at­mestajai ģimenei es pilnā sastāvā esmu radījis citu.

Taču ir vēl kāda cita, man ļoti dārga un manis paša radīta ģimene, ko mēs dēvējam par Kopu. Tā ir aug­stākā mērā slepena, no septiņiem locekļiem sastāvoša apvienība, kuru es esmu nodibinājis Malžakā (pilsē­tiņa ar 412 iedzīvotāju un 12. gadsimtā celtu baznīcu). Esmu šīs apvienības tēvs un tās lietu kārtošanā izrādu tādu uzņēmību, kādas pilnīgi trūkst mana paša sen­cim, un kurai, neraugoties uz manu pakļāvīgo ārieni, piemīt īsti dzelžains tvēriens.

Esmu izlēmis: no man nodarītajām pārestībām es meklēšu patvērumu šīs ģimenes klēpī. Es nogaidu, ka­mēr tēvs uzkāpj savā istabā, lai nosnaustos diendusā, un māte sāk mazgāt traukus, bet abas sacirtotās mīkstmieses turpat kvern, mātei lindrakos ieķērušās. Tad iclavos savā jumtaugšas miteklī un salieku savas man­tas mugursomā (tēvoča dāvana). Somu aizsprādzējis, es to nometu uz malkas grēdas zem loga. Aiziedams 3.0 tēva mājas, uz galda atstāju zīmīti, kuru ceremo­niāli adresēju Simonām Konta kungam, zemkopim, Malžakas «Dižrijās».

«Dārgo tēt.

Es aizeju. Pret mani šajā mājā neizturas tā, kā es to būtu pelnījis.

Skūpstu tevi,

Emanuēls.»

Un, kamēr mans nabaga tēvs aiz aizvērtajiem slēģiem guļ diendusā, nemaz nenojauzdams, ka viņa fer­mai vairs nav mantinieka, es saules svelmē, somu uz muguras uzmetis, ar vellapēdu dragāju Malvilas pils virzienā.

Malvila ir pa pusei sabrukusi nocietināta 13. gad­simta pils; tā izskatās kā uztupusies uz milzu klints, kas pārvalda nelielo Rinas upes ieleju. īpašnieks pili pametis, un kopš tā laika, kad no galvenā torņa gale­rijas nobrucis akmens nogalināja kādu tūristu, ieeja taja aizliegta. Vēstures pieminekļu aizsardzības darbi­nieki pils tuvumā izlikuši attiecīgus uzrakstus, bet vie­nīgo ceļu uz turieni, kurš ved pa uzkalna nogāzi, Malžakas mērs licis norobežot ar četrkārtīgu dzeloņstiepļu aizžogu. It kā lai pastiprinātu šo aizsprostu, gar veco ceļu starp klinti un stāvo krauju, atdalot Malvilas reibinošo augstieni no mana tēvoča fermas «Septiņi dižskābarži» lēzenā paugura, saaudzis durstīgu krūmu čūkslajs, kurš ar katru gadu sazeļ aizvien biezāks, Iiii'ii tas jau vairs nav mērijas nopelns.

Jā, tas ir šeit. Manā drosmīgajā vadībā mūsu Kopa pārkāpusi visus aizliegumus. Dzeloņstiepļu aizžogā mēs esam ierīkojuši neredzamu izeju, bet dzeloņkrūmu blīvajā biežņā izgriezuši slepenu tuneli, kurš pie ceļa Izbeidzas ar tik viltīgu līkumu, ka nav samanāms. Snrgtorņa otrajā stāvā daļēji esam atjaunojuši iebrukušo grīdu, pāri sijām sanaglojuši laipu no veciem (teļiem, kurus pievācām no tēvoča pūņa. Tādā ceļā va­ram nokļūt mazā kambarītī milzīgās zāles viņā galā, kur Meisonjē, kas, tēva darbnīcā strādādams, jau krietni iemanījies galdnieka darbos, ielicis logam ietvarus u;i ierīkojis ar priekškaramo atslēgu aizslēdzamas durvis.

Tādējādi galvenajā tornī vairs neiekļūst lietus. Sķautņainās velves laika iedarbi izturējušas. Mūsu mi­teklī ir arī kamīns, ar maisiem pārklāts vecs matra­cis, galds un vairāki ķeblīši.

Savu noslēpumu mēs esam pratuši saglabāt. Jau kopš gada mūsu Kopa šeit atradusi patvērumu, taču pieaugušajiem par to nav ne jausmas. Tagad es ceru šeit nodzīvot, līdz atkal sāksies skola. Pa ceļam uz šejieni jau tiku padevis ziņu Meisonjē, kurš informēs Peisū, bet tas savukārt pārējos. Tātad es neesmu vis ar pliku roku ņemams.

Savā cellē es pavadu visu pēcpusdienu, pēc tam nakti un nākamo dienu. Tas nemaz nav tik patīkami, kā es tiku iedomājies. Ir jūlijs, mani biedri palīdz lauku dar­bos, un es viņus redzēšu tikai vakarā. Iziet no Malvilas es neiedrošinos. «Dižriju» ļaudis droši vien pa manām pēdām jau izsūtījuši žandarmus.

Pulksten septiņos pie Kopas mītnes durvīm pieklauvē. Es gaidu garo šķeistu Peisū, kuram jāatnes man kas ēdams. Priekškaramo atslēgu no durvīm esmu noņē­mis un, uz sava cietā matrača atlaidies, rokā turu kādu grāmatu ar asiņainiem šausmu stāstiem. Bargā balsī es iebrēcos: «Iekšā, baigais stulbeni!»

Ienāk mans tēvocis Samuels. Viņš pieder pie protes­tantu baznīcas, tāpēc viņam tāds Bībeles vārds. Tēvo­cis stāv manā priekšā visā savā diženumā, ģērbies rūtainā kreklā ar vaļēju apkakli, kas atsedz viņa mus­kuļaino kaklu, kājās viņam vecas armijas jātnieku bik­ses (savā laikā viņš dienējis kavalērijā). Stāvēdams zemajā durvju ailā, kur akmens paloda neļauj viņam izslieties, tēvocis ar izsmējīgām acīm un sarauktu pieri nolūkojas manī.

Šo kadru es apstādinu. Jo mazais zēns uz matrača, tas esmu es. Bet durvīs uz sliekšņa stāvošais tēvo­cis — arī tas esmu es. Tēvocim Samuelam toreiz bija apmēram tikpat daudz gadu kā tagad man, un visi ap­galvo, ka es esmu izspļauts tēvocis Samuels. Un man liekas, ka šajā ainā, kur tika sacīts tikai nedaudz vārdu, sastapušies mazais zēns, kāds es toreiz biju, ar pieaugušo vīrieti, kāds es tagad esmu.

Zīmējot tēvoča portretu, es zīmēju arī savējo. Viņš ir liela auguma, ļoti plecīgs, taču ar šauriem gurniem, stūrainu seju, saulē iededzis, ar zilām acīm, bet tik tumšām uzacīm, ka tās izskatās kā ar ogli uzvilktas. Malžakā ļaudis ir ļoti runīgi un no rīta līdz vakaram gandrīz nepārtraukti tērzē, taču tēvocis, ja viņam nav, ko sacīt, labāk cieš klusu. Bet, kad viņš ierunājas, tad izsakās īsi, bez jebkādiem izpušķojumiem, tūlīt pievērs­damies jautājuma būtībai.

Visvairāk man patīk viņa stingrība. Jo mūsmājās tēvs māte un māsas ir mīkstčauļi. Ar juceklīgu domāšanu i ii viņu runāšana ir pļāpīga.

tāpat apbrīnoju tēvoča uzņēmību. Viņš savā saimniecībā jau uzplēsis visas vecaines. Aizsprostojis kādu Rinas atteku, ierīkojis tur zivju dīķus un audzē fore­les viņam ir arī pārdesmit stropu liela drava. Tēvocis iegādājies pat Geigera skaitītāju, lai meklētu urāna rūdu vulkāniskajos iežos, kas iegūluši vienā no viņampiederošāas pakalnes nogāzēm. Bet, kad apkaimē visi sāk (novērsties zirgkopībai, viņš pārdod govis un iegājas zirgus.

Es zināju, ka tu esi šeit, — tēvocis ierunājas.

Mēms aiz pārsteiguma es veros viņā. Vispār mēs lieliski saprotamies. Un tēvocis tūlīt atbild uz manu mēmo jautājumu.

Dēļi, — viņš paskaidro. — Ko tu pērnvasar no­spēri manā pūnī. Tu nevarēji tos aiznest, tāpēc vilki pa /cini. Pa pēdām es tev izsekoju.

Tātad jau veselu gadu viņš visu zinājis! Un nevie­nam nav ieminējies ne vārda, pat man ne.

— Esmu pārbaudījis, — tēvocis saka. — Torņa ga­lerija izturēs, nekas no tās vairs nenobruks.

Jūtu dziļu pateicību. Tēvocis rūpējies par manu dro­šību, taču no tālienes, man neko nesacīdams, mani neapgrūtinādams. Es veros viņā, bet tēvocis no mana skatiena izvairās, jo negrib atmaigt. Paņēmis vienu no ķeblīšiem, viņš pārbauda tā izturību un apsēžas jāteniski, gluži kā uz zirga. Un tagad jau pilnos au­ļos lēkšo uz mērķi.

— Paklau, Emanuel, ļaudīm nekas nav teikts, arī žandarmiem nav ziņots.

Un pavīpsnā.

— Tu taču māti pazīsti, visvairāk viņa bīstas nokļūt ļaužu valodās. Vai zini, man ir kāds priekšlikums.

Līdz vasaras brīvdienu beigām tu varētu mitināties pie manis. Ar skolas sākšanos viss nokārtosies, un tu at­kal dzīvosi savā Larokas pansijā.

Klusums.

— Bet sestdienās un svētdienās? — es iejautājos.

Tēvocim acis iedzirkstas.« Tāpat kā viņš, es esmu

izteicies pusvārdos. Ja domās es jau esmu iestājies skolā, tad tas nozīmē, ka atlikušās brīvdienas pava­dīšu pie viņa.

— Ja gribēsi, varēsi braukt pie manis, — ar roku strupi pamādams, viņš aši izmet.

Mirkli klusums.

— Laiku pa laikam tu ieradīsies «Dižrijās» uz pus­dienām.

Ar to pietiek, lai tiktu ievērotas labās manieres, ku­ras tik svarīgas manai jūtīgajai mātei. Es skaidri re­dzu, ka šāds izkārtojums būs visiem pa prātam.

— Labi, — tēvocis nosaka, un pieceļas. — Ja esi ar mieru, sakravā mantas somā un kāp šurp pie manis Rinas liekņā, tur es savācu sienu saviem lopiņiem.

Un viņš jau ir prom, bet es bāžu mantas somā.

Izrausies cauri tunelim brikšņos un izgriezumam dzeloņstiepļu aizsprostā, es ar savu vellapēdu ripoju lejup izsusējušā upītes gultnē, kura šķir Malvilas klinti no tēvoča lēzenās pakalnes. Priecājos, ka beidzot esmu izkļuvis no sava midzeņa. Koki, kas saauguši sabru­kušajos mūros, met tumšas, drēgnas ēnas pāri takai, un es ar pilnu krūti uzelpoju tikai tad, kad esmu iz­kļuvis Rinas gaišajā lejienā.

Spoži mirdz pievakares cēliena saule, saule starp pulksten sešiem un septiņiem, kas ir visjaukākā. Es to zinu kopš tās reizes, kad tēvocis tam pievērsa manu uzmanību. Gaisā jaušams tīkams dzestrums. Pļavas šķiet zaļākas, visur stīdz garas ēnas, gaisma kļuvusi zeltainu es jožu tieši pie tēvoča sarkanīgā traktora. Tas velk piekabi ar milzīgu dzeltenīga siena kaudzi,bet tālākk gar Rinas krastu līdztekus rindās stiepjas papeles ar trīsuļojošām sudraba lapām. Man patīk viņu šalkoņa: tā atgādina pēkšņi uznākuša lietus čaboņu.

Ne vārda nesacījis, tēvocis paķer manu velosipēdu un .11 virvi uzsien to uz vezuma. Tad atkal nosēžas pl> stūres rata, bet es piemetos uz traktora dubļu aizHiiica. Mēs nerunājam ne vārda. Pat nesaskatāmies. I n u no viņa rokas sīkās drebēšanas es noskārstu, cik laimīgs ir tēvocis, ka viņam «Septiņos dižskābaržos» beidzot uzradies dēls, jo mana kārnā tante nebija spē­ļu:.i viņam dāvāt bērnu.

Menū mani sagaida, stāvēdama uz sliekšņa, savas l/ģindušās rokas uz gluži plakanajām krūtīm sakrusto­jusi. Viņas izkaltušo, mūmijas galvai līdzīgo sejiņu ..iveik ķijis smaids. Menū pieķeršanos man pavairo nepatika, ko viņa izjūt pret manu māti. Un tāpat pret tanti, kad tā vēl bija dzīva. Tikai neiedomājieties diez­ko. Menū neguļ ar tēvoci. Bet viņa nav arī tēvoča kalpone. Viņai ir pašai sava zeme. Tēvocis nopļauj viņas pļavas, viņa vada tā saimniecību, viņa dzīvo tē­voča maizē.

Menū ir īsts kārnuma iemiesojums, taču tas ir mundrs kārnums. Viņa nekad negaužas un pat puko­jas kaut kā priecīgi. Menū kopā ar savām melnajām drānām sver kādus četrdesmit kilogramus. Tomēr viņas melnās acis savās dziļajās iedobēs tā vien zibsnī dzī­vespriekā. Izņemot jaunības dienas, viņa aizvien bijusi tikla, īsts tikumības paraugs. Bet pie šķīstas dzīvoša­nas piederas arī taupība. «Re, cik tālu skopulība viņu novedusi,» tēvocis mēdza sacīt, «aiztaupījusies tik tālu, ka pašai nav vairs palicis pat pēcpuses, uz kuras no­sēsties.»

Uz darbu Menū ir trakoti neganta. Dilbi pašai kā skaliņi, bet, kad ravē vīnogulājus, tad ir ko nenobrīnīties. Taču viņas vienīgais dēls, kuram jau turpat asloņpadsmit gadu, pa to laiku aiz aukliņas vadā ro­tāju vilcieniņu, ar lūpām taisīdams «tū-tū»,,

Lai dzīvei būtu sava šķipsniņa sāls, Menū nemitīgi ķīvējas ar tēvoci. Bet citādi tēvocis viņai ir dieva vietā. Un arī es esmu daļa no šīs dievības. Lai pienācīgi mani sagaidītu «Septiņos dižskābaržos», Menū saga­tavojusi tādas pusdienas, ka josta jāpalaiž vaļīgāk. Un ne jau bez gudras ziņas azaida noslēgumā kā pārstei­gums galdā tiek celta milzu torte.

Ja es būtu kinooperators, es šo torti uzņemtu tuv­plānā. Ar visu rotājumu un uzrakstu: «1947. gada va­sarā pirms Notikuma dienas».

Tad vēl viena robežzīme.

Man ir vienpadsmit gadu. Es iemīlos Adelaidā, nodi­binu Kopu un apgūstu jaunu reliģijas izpratni.

Es jau ieminējos par to lomu, kāda manā atmodā bijusi Malžakas pārtikas preču veikaliņa saimniecei. Adelaidai ir trīsdesmit gadu, un viņas briedums mani valdzina. Pat vēl tagad, kad man aiz muguras tik daudz piedzīvojumu, kuriem vajadzētu liecināt par pre­tējo, labestība man aizvien šķiet saistīta ar miesas formu krāšņumu, bet kalsenums — jūs jau zināsiet, kam par to jāpateicas — ar sirds aprepējumu. Žēl, ka tā nav šā stāstījuma tēma. Tad es labprāt izklāstītu vi­sus ar to saistītos iekāres pavērsienus. Kad abats Lebā — kurš sācis raizēties par to veidu, kādā mēs iz­darāmies ar savām miesas ierīcēm — katķisma mācī­bas stundās mums klāsta par «miesas grēku», es ne­kādi nespēju apjēgt, kā gan man, kas sastāvu tikai no nerviem un muskuļiem, vēl varētu būt kāda tur «miesa». Es šo apzīmējumu attiecinu uz Adelaidu, un

bet miesas grēka» jēdziens man liekas bezgala vilinošs

es nemaz neuztraucos par to, ka manu mazliet jau pārlieku patuklo elku ļaužu valodas dēvē par vieglas uzvedības meitieti, kurš nespējot novaldīt savu dibengalu Taisni otrādi. Tas manī vieš līksmas nākotnes derības. Tikai bezgala gari man šķiet gadi, kuriem vēI jāaprit, lai sparīgais gailēns kļūtu par īstu tēvaini.

liet pagaidām, vismaz vasarā, es esmu līdz kaklam aizņemts. Drosmīgais ķeceru kapteinis, ar saviem ticī­bu-. brāļiem patvēries Malvilas pilī, sekmīgi aizstāvas pret Līgas vadoni, briesmoni Meisonjē. Es Meisonjē saucu par briesmoni tāpēc, ka viņa nolūks ir izlaupīt pili un visus tur patvērušos ķecerus — vīriešus un sie­vietes — apkaut. Sieviešu vietā mums ir prāvi žagaru saiški, bet bērnu vietā — mazāki saišķīši.

Mēs iepriekš nebijām norunājuši, kurš gūs virsroku, jo uzvara ir atkarīga no ieroču veiksmes. Katram, kuru ķer vai pat tikai aizskar metamais šķēps, bulta un akmens, bet tuvcīņā — zobena smaile, vajag iesauk­ties: «Darīts!» un nokrist zemē. Pēc kaujas beigām at­ļauts nobeigt ievainotos un nogalināt sievietes, bet ne­drīkst tās izvarot, kā viņdien bija darījis šis šķeista Peisū, kurš neķītrā nolūkā metās virsū prāvam žagaru kūlim. Mēs izturamies tikumīgi, kā esam mācījušies no saviem priekštečiem. Vismaz atklātībā. Netiklības piekopšana ir katra personīga lieta.

Kādu pēcpusdienu man uzsmaida neparasta laime — no pils augstā mūra izšāvis bultu, es trāpu Meisonjē tieši krūtīs. Viņš nokrīt zemē. Es pasleju galvu no mūra ierobiem un, dūri vicinādams, pērkondimdoši iesaucos:

— Nāve tev, katoļu draņķi!

Baismīgais kliedziens uzbrucējiem liek pārsteigumā sastingt, viņi aizmirst katru piesardzību, un mūsu bul­tas tūlīt caururbj viņus.

Tad gausā solī es izeju no cietokšņa. Pavēlējis sa­viem vīriem Kolēnam un Ziro nobeigt Dimonu un Kondā, es ar zobena asmeni novelku Meisonjē pār rīkli.

Bet šim izstīdzējušam šķeistam Peisū es vispirms nogriežu vīrietības piederumus, ar kuriem viņš tā mēdz dižoties, pēc.tam ietriecu krūtīs zobena smaili un, ar io pa brūci urdīdams, «saltā balsī» apjautājos, kā tas viņam patīk. Garo Peisū es aizvien pietaupu beigām, jo viņš tik lieliski prot gārgt.

Kvēlā cīņu diena pagājusi. Mēs atkal sapulcējamies ap apaļo galdu savā torņa miteklī, lai izkūpinātu pa cigaretei, bet pēc tam smakas novēršanai pagremojam košļājamo gumiju.

Un tad no Meisonjē īpatnējām žokļu kustībām es re­dzu, ka viņš ir par kaut ko sapīcis. Zem viņa šaurās pieres, virs kuras sākas īsi apcirptie mati, Meisonjē pelēkās, vienotrai tuvu stāvošās acis nepārtraukti mirk­šķinās.

— Paklau, Meisonjē, — es draudzīgā balsī Ierunājos. — Kas tev lēcies? Vai tu esi dusmīgs?

Viņa plaksti saplivinās kā tauriņa spārni. Taču viņš vilcinās izsacīt man pārmetumus, jo parasti tas pavēršas pret viņu pašu. Tomēr pasaulē pastāv arī pie­nākuma apziņa, un tā kā spīlēs sažņaudz viņa šauro galvaskausu.

— Man domāt, — viņš sparīgi izmet, tu nedrīk­stēji mani apsaukāt par katoļu draņķi.

Dimons un Kondā piekrītoši kaut ko noburkšķ, Kolēns un Ziro, palikdami man uzticīgi, nebilst ne vārda, taču viņu klusēšanā es samanu savdabīgu noskaņu. Vienīgi Peisū, savu plato seju ar apaļīgajiem vaibstiem smaidā savilcis, saglabā labu omu.

kas vel nebūs? — es nepiekāpīgi iesaucos. — Tā taču spēleb tajā es esmu protestants, un skaidrs, ka es nekā laba nevaru sacīt par katoli, kurš ieradies, lai mami nomušītu.

Ari spēlē visu nevar atļauties, — Meisonjē neatlaižas Tajā tāpat ir savas robežas. Piemēram, tu izliecies Peisū nogriežam viņa ieriktes, bet patiesībā taču to nedari.

peisūi smaids kļūst vēl platāks.

Turklāt mēs nemaz neesam norunājuši, ka drīk-

stām cits citu apvainot, — Meisonjē tiepjas, ar acīm galdā urbdamies. .

Jo sevišķi ja runa ir par reliģiju, — piebilst Dininns.

Ks nolūkojos Dimonā. Jā, šis ir no klīrīgajiem, es viņu labi pazīstu.

Tevi neviens nav apvainojis, — es atcērtu, pūlē­damies iedzīt ķīli starp viņu un Meisonjē, — Tas tika 1 rikts Meisonjē,

— Vienalga, — Dimons attrauc, — es arī esmu ka­tolis.

Tagad mans rņērs ir pilns, un es nikni iesaucos:

— Bet es? Vai tad es neesmu katolis?

— Taisni tālab tu nedrīkstēji nozākāt savu ticību, — Meisonjē noskalda.

Tagad sarunā iejaucas garais Peisū, paziņodams, ka tas viss ir pekstiņi un kā katoļi, tā protestanti me­tami pār vienu kārti.

Tagad visi brūk virsū Peisū. Nekā cita viņš nejē­dzot kā tikai dižoties ar savu spēku un cūkoties. Tāpēc lai pastāvot pie ratiem, kad runa ir par ticības lietām.

— Tu taču nezini pat desmit baušļus, — Meisonjē nicīgi nosaka.

— Zinu gan, — garais Peisū nepalaižas.

Viņš pieceļas kā ticības mācības stundā un sparīgi sāk skaitīt baušļus, bet tūlīt pēc ceturtā sastomās un apklust.

Zēni sāk svilpt, un viņš apkaunots apsēžas.

Starpgadījums ar Peisū man devis iespēju apdomā­ties.

— Labi, — es saku samierinošā balsī. — Pieņem­sim, ka esmu rīkojies aplam. Bet, ja man nav taisnība, tad es nekad netiepjos, kā to dara dažs labs. Tātad at­zīstu, ka esmu rīkojies nepareizi. Vai tagad tu esi ap­mierināts?

— Ar savas vainas atzīšanu vien nepietiek, — Meisonjē ķildīgā balsī paskaidro.

— Kas tad vēl vajadzīgs?— Es saskaišos. — Tu taču neiedomāsies, ka metīšos ceļos tālab vien, ka esmu nosaucis tevi par draņķi?

— Man uzspļaut uz to, ka tu mani nolamā par draņķi, — Meisonjē paskaidro. — Bet tu teici — ka­toļu draņķis.

— Pareizi, — es piebilstu. — Es apvainoju nevis tevi, bet gan katoļu ticību.

— Jā, tas tiesa, — Dimons piekrīt.

Es paskatos uz viņu. Meisonjē zaudējis savu labāko sabiedroto.

— Eh, atraduši par ko kasīties, — pēkšņi ierunājas mazais Kolēns, pagriezdamies pret Meisonjē. — Nav ko žņaudzīties par niekiem. Kants savu vainu atzina. Ko tu vēl no viņa gribi?

Meisonjē paver muti, lai atbildētu, bet Peisū,ieprie­cināts, ka radusies iespēja viņam atmaksāt, ar rokām plātīdamies, iebrēcas:

— Tas viss ir tikai pekstiņi un nekas cits!

— Paklau, Meisonjē, — es saku, pūlēdamies izrādī­ties augstākā mērā taisnīgs. — Es tevi nosaucu par draņķi, tu man atmaksāji ar to pašu. Tātad mēs esam izlīdzinājušies.

Meisonjē pietvīkst.

— Es neesmu tevi nosaucis par draņķi, — sašutis viņš paziņo.

Es paskatos uz Kopas biedriem, skumji izslienu galvu un ciešu klusu.

— Bet tu taču teici, ka no tāda to dzirdot, — 2iro

Iejaucas.

— Tas nav gluži tas pats, — Meisonjē saka, no­sizdams atšķirību, kāda pastāv starp notikušu un Iespējamu apvainojumu, taču nespēj to izteikt vārdos.

— Tu piekasies, Meisonjē, — es apbēdināts nosaku.

— Nemaz nepiekasos, — Meisonjē pēdējā piepūlē Iekliedzas. — Tu apvainoji reliģiju un nevari to no­liegt!

— Bet es to nemaz nenoliedzu! — es vaļsirdīgi pa­plēšu rokas. — Nupat taču pats to atzinu. Vai tad tā

nebija?

— Bija gan, — visa Kopa vienā balsī apstiprina.

— Labi. Tā kā esrnu apvainojis reliģiju, — es stingrā balsī paziņoju, — tad atvainošos tā priekšā, kurš ir tiesīgs («ir tiesīgs» — tā mēdz sacīt tēvocis) man

piedot.

Kopas biedri nemierīgi veras manī. — Tu taču mūsu strīdā neiejauksi abatu! — iesau­cas Dimons.

Pēc mūsu domām, draudzes abats Lebā ir uz augšu pasists. Katrā grēksūdzē viņš visus pārkāpumus uzNkata par tīriem niekiem, izņemot vienu. Grēksūdzes dialogs parasti norisinās šādi: «— Cientēv, esmu grēkojis, būdams augstprātīgs. —Labi, labi. Kādi vēl tev grēki?

Cientēv, esmu grēkojis, runādams sliktu par savu tuvāko.

Labi, labi. Un vēl?

— Cientēv, esmu grēkojis, melodams skolotājam.

— Labi, labi. Kas vēl?

— Cientēv, esmu grēkojis, nočiepdams no mātes maka desmit franku.

— Labi, labi. Un vēl?

— Cientēv, esmu grēkojis, nododamies nešķīstībai.

— Ahā! — cientēvs Lebā iesaucas. — Beidzot klāt esam!

Un tagad sākas tincināšana. Vai ar kādu meiteni? Jeb ar zēnu? Rasi, ar kādu kustoni? Vai arī pats ar sevi? Pliks vai apģērbies? Guļus vai kājās stāvēdams? Gultā? Vai atejā? Mežā? Varbūt klasē? Spoguļa priekšā? Un par ko domājis, to darot? («Par ko do­māju? Nu, par to pašu, ko darīju,» Peisū atbild.) Kas tajā brīdī bijis prātā? Kāda meitene? Vai arī kāds no biedriem? Rasi, kāda no pieaugušajām sievietēm? Var­būt kāda no tavām tuviniecēm?

Kad mēs dibinājām savu Kopu, vispirms mums va­jadzēja zvērēt, ka nekādā ziņā par to nestāstīsim aba­tam Lebā, jo bija pilnīgi skaidrs: viņš nekad nenoti­cēs, ka slepena sapulcēšanās bez pieaugušo ziņas kaut kādā slēptuvē varētu būt nevainīga rakstura. Un to­mēr Kopas sanāksmes bija «nevainīgas» — vismaz tajā izpratnē, kādu šim vārdam piešķīra abats.

Es paraustu plecus.

— Skaidrs, ka abatam Lebā es par to nebildīšu ne pušplēsta vārda. Tas tik vēl trūktu! Par to nu gan nebažieties! Es teicu, ka atvainošos tā priekšā, kurš tie­sīgs man piedot. Un to es darīšu.

Es pieceļos un svarīgā balsī nosaku:

— Vai tu, Kolēn, nāksi man līdzi?

— Protams, — mazais Kolēns atbild, lepodamies ar

to, ka esmu izvēlējies viņu.

Un, pieņemdams tikpat nopietnu izskatu, kāds ir man, Kolēns visai Kopai par izbrīnu nāk man nopakaļ.

Mūsu velosipēdi paslēpti brikšņos turpat pils tu­vumā.

— Laižam uz Malžaku, — es īsi nosaku.

Mīdami pedāļus, braucam cieši blakus, taču, pat iz­kļuvuši līdzenumā, nepārmijam ne vārda. Man Kolēns ļoti patīk, un, kad viņš sāka nākt skolā, es Kolēnu bieži ņēmu savā aizsardzībā, jo robusto zeņķu barā, kuri jau divpadsmit gadu vecumā vadīja traktorus, viņš ar savām brūnajām, žirgtajām un atjautīgajām riekstu krāsas acīm, asi izliektajām uzacīm un augšup uzrautajiem lūpu kaktiņiem izskatījās viegls un trausls kā spāre.

Es cerēju, ka baznīcā neviena nebūs, bet, kolīdz esam nosēdušies uz grēksūdzes sola, no ģērbkartlbara ar sakumpušu muguru, kājas šļūkādams, izslāj abats Lebā. Ar dziļu nepatiku es baznīcas krēslainībā pamanu, ka aiz kādas kolonnas parādās viņa garais deguns un platais, galošai līdzīgais zods.

Sajā neparastajā stundā pamanījis mūs baznīcā, abats metās mums virsū kā vanags pelītēm un ielūko­jas mums acīs ar savu caururbjošo skatienu.

— Kas jums teitan meklējams? — viņš skarbi no­prasa.

— Es atnācu noskaitīt lūgsnu, — paskaidroju aba­tam un, rokas pieklājīgi uz bikšu priekšas salicis, no­lūkojos viņā ar nevainīgām zilām acīm. — Kā jūs aizvien esat mums ieteicis to darīt, — iztapīgi vēl pie­bilstu.

— Un tu? — pagriezies pret Kolēnu, abats bargā balsī iejautājas,

— Es tāpatās, — Kolēns atbild, taču viņa šķelmīgā mute un blēdīgais skatiens laupa atbildei jebkuru no­pietnību.

Ar savām melnajām, aizdomu pilnajām acīm abats Lebā drūmi pēc kārtas nolūkojas mūsos.

— Jūs taču nebūsiet atnākuši uz grēksūdzi? — viņš jautā, pievērsdamies man.

Nē, cientēv, — es droši paskaidroju un piebilstu: — Grēksūdzē es biju sestdien.

Abats Lebā pikti izslienas un, izteiksmīgi manī vēr­damies, jautā:

— Vai tu gribi sacīt, ka kopš sestdienas neesi grē­kojis?

Es samulstu, jo cientēvam zināma mana nešķīstā kaisle pret Adelaidu. Par nešķīstu es to uzskatu kopš tā brīža, kad abats Lebā man uzbrēca: «Kaunies jele! Sievišķis, kurš varētu būt tev māte!» Un tad, es ne­zinu, kālab, vēl piebilda: «Un kura sver divas reizes vairāk nekā tu!» Galu galā, mīla taču nav izmērojama ar kilogramiem. Jo sevišķi tad, kad runa ir tikai par «nešķīstu iekāri».

— O, esmu gan, — es saku, — taču nekādu lielo grēku man nav.

— Nekādu lielo grēku šim neesot! — abats Lebā nopurpina, sašutumā sakļaudams rokas. — Kādi, pie­mēram, tev ir?

— Nu,,— uz labu laimi noburkšķu, — esmu melojis savam tēvam.

— Labi, labi, — viņš nosaka. — Un vēl?

Es paskatos uz viņu. Abats taču negribēs, lai es uz līdzenas vietas, tepat baznīcā, pašam to nemaz ne­vēloties, sāktu izsūdzēt grēkus. Turklāt vēl Kolēnam visu dzirdot!

Vairāk nekā nav, — es apņēmīgi attraucu.

Abats Lebā uzmet man caururbjošu skatienu, bet es

to atvairu ar savu acu nevainīgumu, un viņa skatiens

it ka nošļūc lejup pa garo degunu.

— Un kā ar tevi? — viņš pievēršas Kolēnam.

— Ar mani tāpatās, — Kolēns atbild.

— Ar tevi tāpatās! — abats zobgalīgi nosaka. — Tu arī esi melojis savam tēvam! Un neuzskati to ne par kādu lielo grēku!

— Nē, cientēv, — Kolēns paskaidro. — Es samelo­jos mātei. — Un viņa lūpu kaktiņi pasliecas augšup.

Es baidos, ka abats Lebā varētu pārskaisties un mūs padzīt no svētās vietas. Taču viņš paspēj savaldīties.

— Tātad, — vēl aizvien vērsdamies pie Kolēna, abats Lebā gandrīz vai draudošā tonī turpina, — tev tāpat vien ienāca prātā iegriezties baznīcā un noskaitīt kādu lūgsnu?

Es paveru muti, lai atbildētu, bet abats Lebā mani pārtrauc.

— Tu, Kont, ciet klusu! Es tevi pazīstu! Tu pēc at­bildes pagultē nemeklēsi! Ļauj runāt Kolēnam!

— Nē, cientēv, — Kolēns paskaidro. — Ne jau man tas ienāca prātā, bet gan Kontam.

— Ahā! Kontam! Lieliski! Lieliski! Tas jau tica­māk! — abats Lebā ar kodīgu izsmieklu saka. — Un kur jūs bijāt, kad viņam radās šī doma?

— Uz ceļa, — Kolēns atbild. — Mēs savā nodabā tāpat vien braukājām, bet tad Kants piepeši ieminējās: «Paklau, vai mums nevajadzētu iegriezties baznīcā un noskaitīt kādu lūgsnu?» — «Tā ir laba doma,» es vi­ņam piekritu. Un tā, lūk, — mazais Kolēns piebilst, — ari atbraucām. — Bet lūpu kaktiņi neviļus viņam atkal paraujas uz augšu.

— «Paklau, vai mums nevajadzētu iegriezties baz­nīcā un noskaitīt kādu lūgsnu?» — abats Lebā ar apvaldītu niknumu viņu nomedī. Un tad aši, kā ar zo­benu cirzdams, noprasa: — Un no kurienes jūs brau­cāt, kad tāpat vien savā nodabā vizinājāties pa ceļu?

— No «Septiņiem dižskābaržiem», — Kolēns nevil­cinādamies atbild.

Tā no mazā Kolēna puses ir ģeniāla iedoma, jo mans tēvocis Malžakā ir vienīgais cilvēks, pie kura abats Lebā nevar griezties, lai izdibinātu, kur mēs pa­tiesībā esam bijuši.

Abata Lebā drūmais skatiens no manām dzidrajām acīm aizslīd pie Kolēna sejas ar šķelmīgā smaidā aug­šup savilktajiem lūpu kaktiņiem. Cientēvs tagad atgā­dina musketieri, kuram dueļa laikā zobens aiztriekts soļus desmit sāņus. Vismaz kaut ko tādu es iztēlojos mazliet vēlāk, kad mūsu Kopas locekļiem pārstāstu sa­runu ar abatu Lebā.

— Nu, labi, labi, noskaitiet vien savas lūgsnas! — cientēvs beidzot skaņā balsī nosaka. Jums abiem tas lieti noderēs.

Abats Lebā mums uzgriež muguru, it kā pamez­dams mūs sātana varā. Un uzkumpušu muguru, kājas šļūkādams, garo degunu un plato zodu uz priekšu pa­stiepis, viņš atgriežas ģērbkambarī. Tā durvis dobji noblīkšķ.

Kad atkal iestājies klusums, es sakrustoju rokas uz krūtīm, pavēršu acis uz blāvo gaismu, kas izstaro no svētā vakarēdiena šķirstiņa, un klusā balsī, taču tā, lai Kolēns to dzirdētu, saku:

— Dievs kungs, piedod rnan, ka esmu nozākājis Re­liģiju.

Ja šķirstiņš šajā brīdī mirdzēdams atvērtos un no turienes atskanētu dobja, labi nostādīta radio diktora balss un paziņotu: «Es tev, mans bērns, piedodu, taču par sodu desmit reižu noskaiti Tēvreizi,» — es nemaz nebutu brīnījies. Taču nekas nenotika, un man vaja­dzēja paša iekšējo balsi pieņemt p ar dieva atbildi, uz­liekot sev par pienākumu desmit reižu noskaitīt Tēv­iem. Simetrijas dēļ bezmaz piemetināju vēl desmit "šķistās dievmātes», bet tūdaļ no tā atteicos, sev ieskaidrodams, ka, ja nu dievs, par spīti visam, tomēr Initu protestants, tad viņam šāda svētās jaunavas iz­virzīšana priekšplānā nemaz nebūtu pa prātam.

Nepaguvu noskaitīt vēl ne trīs Tēvreizes, kad Kolēns man piegrūž ar elkoni:

— Ko tu tur murmulē? Lasāmies prom!

Es pagriežu galvu un uzmetu viņam stingru mirkli.

— Pagaidi, man jāizpilda uzliktais sods.

Kolēns klusē. Un arī pēc tam klusēdams viņš stāv man līdzās. Ne pušplēsta vārda nebilzdams. Neizrādī­dams izbrīnu. Un neko nejautādams.

Pat šodien es sev nevaicāju, vai toreiz biju patiess. Vienpadsmit gadu vecumā viss ir rotaļa. Nopietnu pro­blēmu tad vēl nav. Taču visvairāk mani pārsteidz un vislabāk es atceros drosmīgo apņēmību, ar kādu atvai­rīju abata Lebā vidutājību un pats nodibināju tiešus sakarus ar dievu.

1970. gada aprīlis ir nākamā ceļazīme. Es pārlēcu divdesmit gadu ilgam laika posmam. Nemaz nav tik viegli tūlīt pēc puišeļa īso bikšu nomešanas uzspīlēt pieauguša vīrieša ūzas. Man ir trīsdesmit četri gadi, esmu Malžakas skolas direktors. Ar tēvoci mēs sēžam viņa virtuvē iepretim viens otram, un viņš kūpina savu pīpi. Zirgkopībā viņš guvis labus panākumusf pat pā­rāk labus. Lai paplašinātu savu darbības lauku, viņš gribētu piepirkt vēl zemi, taču, kolīdz tēvocis ierodas, lai vienotos par izvēlēto platību iegādi, to cena uzreiz kļuvusi divtik liela, jo viņu uzskata par bagātu vīru.

— Kauču šis pats Bērto. Tu taču viņu pazīsti, vai ne? Divus gadus vazā mani aiz deguna. Pats nezina, kādu naudu noplēst. Bet vispār man viņa fermai uz­spļaut. Tā knapi spļāviena vērta. Nē, Emanuel. Zini, ko es tev atklāti pateikšu — man gribētos dabūt savās rokas Malvilas pili.

— Malvilas pili!

— Jā, — tēvocis apstiprina, — Malvilas pili.

— Bet kāda velna pēc? Tur taču nekā cita nav kā vien brikšņi un drupas.

— Ej nu ej, brāl, — tēvocis iebilst. — Laikam vaja­dzēs man tev paskaidrot, kas īsti ir Malvila. Tā vis­pirms ir sešdesmit pieci hektāri pirmā labuma zemes, uz kuras tikai gadu piecdesmit audzis mežs. Tad Malvilā ir arī vīnkopībai piemērotas platības, kuras vēl mana nelaiķa tētiņa laikos deva vislabāko vīnu visā apkaimē. Vīnogulājus, protams, vajadzēs dēstīt no jauna, taču augsne palikusi tā pati. Malvilā ir tāds vīna pagrabs, kāda visā Malžakā neatradīsi — ar vel­vēm, sauss un plašs kā skolas nama iekšējais pagalms. Malvilas cietokšņa mūri kā radīti dažādām piebūvēm, bet visapkārt vāļājas lērums jau aptēstu akmeņu, ku­rus vajag/tikai savākt, lai pēc tam uzceltu kādus vien gribi staļļus un steliņģus. Turklāt Malvila tepat bla­kus. No «Septiņiem dižskābaržiem» to šķir tikai mūris. Varētu domāt, — viņš ar nevainīgu humoru piebilst,— ka pils ir manas fermas turpinājums un kādreiz tai piederējusi.

Mūsu saruna notika pēc vakariņām. Tēvocis, apsē­dies sāniski pie virtuves galda un bikšu siksnu uz kalsnā vēdera atlaidis par vienu caurumu vaļīgāk, ļuļķē savu pīpi.

Es paskatos uz viņu un redzu — tēvocis saprot, ka esmu uzminējis viņa domas.

Jā, tā tas ir, — viņš saka, — bet šitā padarīšana nogājusi dēli. — Un dziji ievelk no savas pīpes. — Es uaiiācu ragos ar Grimo.

— Ar Grimo?

—Viņš ir grāfa īpašumu pārvaldnieks. Zinādams, ka bauda pilnīgu sava saimnieka uzticību — starp citu, grāfs dzīvo Parīzē — un tas bez viņa ziņas neko neuzsāks, šis šeptnieks pieprasīja no manis īpašu pie­maksu. Viņš to dēvēja par «darījumam atbilstošu hono­rāru».

— Maigi sacīts.

— Nu redzi, arī tu to apjēdz, — tēvocis piebilst. Un turpina sūkt savu pīpi.

— Cik daudz viņš gribēja?

— Divus miljonus.

— Neko teikt!

— Jā, tā nav nekāda nieka naudiņa. Tomēr būtu bijis vērts pakaulēties. Taču es to nedarīju, bet aizrak­stīju grāfam, un tas, plāns prātiņā būdams, nosūtījis manu vēstuli savam pārvaldniekam. Šis, protams, sper zemes gaisā. — Tēvocis nopūšas, izdvesdams kuplu dūmu mutuli. — Un tad es pa otram lāgam nošāvu greizi. Atkal uzlēcu uz ecēšām, un šoreiz Grimo jau ga­līgi sacēla seksti. Tātad, kā redzi, arī sešdesmit gadu vecumā cilvēks vēl dara muļķības. Veikalu padarīša­nās ne ar vienu nedrīkst sanākt matos. To tu, Emanuel, liec aiz auss. Arī tad ne, kad uzraujies uz galīgu draņķi. Jo pat pēdīgajam nelietim, lai viņš būtu kāds mēsls būdams, ir savs pašlepnums. Kopš šīs sarunas Grimo man ik uz soļa liek kāju priekšā. Pa divi lāgi aizrakstīju grāfam. Taču neesmu pat saņēmis atbildi.

Klusums. Es pārāk labi pazīstu tēvoci, lai brīdī, kad viņš kremtas par neveiksmēm, uzplītos viņam ar līdz­jūtības vārdiem. Viņš necieš, ka viņu žēlo. Palūk, viņš jau noskurina plecus, izstiepj kājas uz tuvējā krēsla, kreisās rokas īkšķi aizkabina aiz jostas un atsāk:

— Jā, dziedi vai raudi, šitā padarīšana sagājusi grīstē. Taču, galu galā, es varu iztikt arī bez pils. Un iztikt tīri brangi. Pelnu pietiekami daudz un, galve­nais — daru, kas man patīk. Nav neviena priekšnieka vai līdzdalībnieka, kurš varētu mani bikstīt. Un es at­zīstu, ka dzīve ir viena jauka padarīšana. Tā kā esmu pie labas veselības, tad vēl gadu pārdesmit varu peldēt kā niere taukos. Un vairāk nekas man nav vajadzīgs.

Taču tēvocim šoreiz misējās. Mūsu saruna notika kādu svētdienas vakaru. Bet nākamajā svētdienā, at­griežoties no futbola sacīkstēm Larokā, viņš ar ma­niem vecākiem dabūja galu autokatastrofā.

No Malžakas līdz Larokai ir tikai kilometru piec­padsmit, taču tas bija pilnīgi pietiekami, lai kāds auto­furgons tēvoča mazauto sadragātu pret ceļmalā au­gošu koku. Parasti tēvocis brauktu uz sacīkstēm kopā ar saviem strādniekiem požo mikroautobusā, taču tas bija nodots remontā, un arī sitroena mazkravas auto­mašīna, ar kuru pārvadāja zirgus, nebija pie rokas, jo kādam no klientiem bija iegribējies, lai viņam pie­gādā pirkumu tieši svētdienā. Arī man būtu vajadzējis atrasties nelaimīgajā mazauto, taču sagadījās tā, ka viens no manas skolas jau krietni paaugušajiem au­dzēkņiem tajā pašā rītā bija smagi apdauzījies ar mo­tociklu un pēcpusdienā es devos uz pilsētas slimnīcu, lai uzzinātu, kā viņam klājas.

Ja abats Lebā vēl būtu bijis dzīvs, viņš droši vien sacītui «Emanuel, tevi glābusi dieva roka.» Tas varētu gan būt, bet kāpēc tieši mani? Līdzīgos gadījumos pats briesmīgākais ir tas, ka uz šādiem jautājumiem nav at­bildes. Tāpēc labāk par to nelauzīt galvu. Taču tieši tas nekādi neizdodas. Jo notikums ir pārāk nejē-

dzīgs — un tikpat spēcīga ir tieksme mēģināt to izprast.

tris sakropļotos līķus atveda uz «Septiņiem dižskā­baržiem». Mēs ar Menū viņus apstāvējām, gaidīdami atbraucam manas māsas. Mēs neraudājām, pat nesaruņājāmies. Momo, istabas kaktiņā ierāvies, kvernēja uz grīdas un uz visiem jautājumiem atbildēja ar «nē». Pievakarē zirgi sāka zviegt, jo bijām aizmirsuši tiem Iebērt auzas. Menū uzmeta skatienu dēlam, bet tas ti­kai pikti papurināja galvu. Piecēlos es, lai dzīvniekus pabarotu.

Tikko es biju atgriezies istabā, kur gulēja nelaiķi, no departamenta pilsētas ar automobili piebrauca ma­nas māsas. Mani pārsteidza viņu ierašanās ātrums, bet visvairāk — apģērbi. No galvas līdz papēžiem vi­ņas bija tērpušās melnās drānās, it kā jau iepriekš būtu paredzējušas savu tuvinieku nāvi. Lāgā nepār­kāpušas «Septiņu dižskābaržu» slieksni, pat neno­ņēmušas plīvurus un sēru lentas, viņas sāk vaimanāt un liet asaru plūdus. Tā vien liekas, ka spindzētu glāzē iekļuvušas lapsenes.

Veids, kādā viņas mēdz sarunāties, mani aizvien bija kaitinājis. Ikviena no viņām secīgā nomaiņā spēlē otrās atbalss lomu. Poletas teikto tūlīt atkārto Pelažī, un pretēji — ja Pelažī kaut ko jautā, to mirklī atbalso Poleta. Kas gan varētu būt vēl derdzīgāks! Ik brīdi jādzird viena un tā pati muļķība divos variantos!

Starp citu, viņas abas ir ļoti līdzīgas — ļumīgas blondīnes ar sacirtotiem matiem, nemitīgi pāri plūsto­šas lišķīgā laipnībā. Es saku «lišķīgā» tāpēc, ka, ne­raugoties uz jēriņiem līdzīgo izskatu, viņās jaušams īsti alkatīgs vilka tvērums.

— Kālab tētis un māmiņa, — Poleta noblēja, — nav «Dižrijās», paši savā gultā?

— Patiesi, — piebalso Pelažī, — kāpēc viņi ir pie tēvoča, it kā viņiem nebūtu pašiem savu māju?

— Jā, nabaga tētim, bijis viņš pie dzīvības, gauži ķertos pie sirds tas, ka nav nomiris savās mājās, — Poleta piebilst.

— Ko lai dara, — es saku, — ka viņš nomiris ne­vis mājās, bet gan nelaimes gadījumā automašīnā. Un, kas attiecas uz apstāvēšanu, tad es nevaru pārplēsties divās daļās, lai ar vienu būtu «Dižrijās», bet ar otru šeit — «Septiņos dižskābaržos».

— Un tomēr … — Poleta murmulē.

— Un tomēr, — Pelažī atkārto, — nabaga tētis gan negribētu atrasties šeit. Un tāpat arī māmuļa.

— Jo sevišķi māmiņa, — Poleta papildina, — ņemot vērā viņas attieksmi pret nabaga tēvoci.

Paskat tik, kāda smalkjūtība. Bet šis «nabaga» mani kaitina visvairāk, jo arī viņas nevarēja ciest tēvoci.

— Un ja vēl ņem vērā, — Pelažī atsāk, — ka visu šo laiku «Dižrijās» nav neviena, kas apkoptu lopiņus.

— Bet tēva gotiņas, — papildina Poleta, — nemaz nav sliktākas par zirgiem.

Viņa nesaka «sliktākas par tēvoča zirgiem», jo bries­mīgi sakropļotais tēvocis guļ tepat viņas acu priekšā, Peisū tās apkopj, <— es saku.

Abas saskatās.

— Peisū! Poleta novelk.

— Peisū) — Pelažī atkārto. — Tātad patiesi Peisū!

Es viņas skarbi pārtraucu.

— Jā, patiesi eisū! Kas jums iebilstams pret Peisū?

Un divdomīgi vēl piebilstu:

—Ne jau vienmēr jūs pret Peisū esat bijušas tik nelabvēlīgi noskaņotas.

Viņas izliekas nedzirdam. Abas pārāk aizņemtas, gatavodamās atraut slūžas jauniem asaru plūdiem.

Kad tie rimusies, sākas dramatisks asaru susināšanas un degunu šņaukāšanas seanss. Tad PelažI atkal var doties jaunā uzbrukumā.

— Kamēr mēs nīkstam šeit, — viņa saka, zīmīgi noskatīdamās ar māsu, — Peisū «Dižrijās» dara visu, kas vien viņam ienāk prātā.

— Šim Peisū jau nu nebūs kauna izvandīt visas atvilktnes.

Es paraustu plecus. Un klusēju. Atsākas šņuksti, šņaukāšanās un vaimanāšana. Paiet krietns laika sprī­dis, līdz atkal var sākties duets. Taču tas atsākas.

— Man visu laiku prātā nabaga kustonīši, — Pelažī saka. — Vajadzētu tomēr aizbraukt uz mājām un uzmest kādu aci, tad prāts būtu mierīgāks,

— Taisnība gan, — piebalso Poleta. — Vai nu Peisū būs laiks parūpēties par lopiņiem kā nākas.

— Kas tiesa, tas tiesa! — Pelažī nosaka. — Kas šim Peisū bēdas!

Ja šajā mirklī uzšķērstu manām māsām sirdi, tad tur droši vien atrastu «Djžriju» atslēgu nospiedumu dabīgā lielumā. Viņas ir pārliecinātas, ka atslēgas at­rodas pie manis. Bet aiz kāda iegansta lai man tās at­prasītu? Nevar taču atsaukties uz to, ka jāapkopj lopi ņi. , .

Man vairs nav pacietības ilgāk uzklausīt šo gremšanos, kas mijas ar gaudām, un es klāju vaļā viņām tieši acīs. Taču balsi nepaceļot.

— Jūs pazināt tēvu. Nekad viņš nebūtu braucis uz futbola sacīkstēm, iepriekš visu rūpīgi nenoslēdzis. Kad atveda viņa līķi, es atslēgu atradu tēva kabatā. — Un, rūpīgi, katru vārdu uzsvērdams, es paziņoju:

Atslēga ir pie manis. Kopš mirušos atveda šurp, es no šejienes neesmu ne kāju spēris, to jums visi kaimini var apliecināt. Bet kas attiecas uz «Dižrijām», tad mēs uz turieni dosimies parīt, pēc apbedīšanas, visi trīs reizē.

Aši nopland melnie plīvuri, un abas iesaucas:

— Mēs taču tev uzticamies, Emanuel! Mēs tevi pa­zīstam! Kā tu vari domāt, ka mums kaut kas tāds būtu prātā! Jo sevišķi šādā brīdī!

Bēru dienas rītā Menū mani palūdz talkā nomazgāt Momo. Es jau agrāk biju viņai šādās reizēs palīdzē­jis. Tas nav nekāds nieka darbs. Viņu vajag pēkšņi notvert, noraut drēbes kā trusītim ādu, ietupināt viņu kublā un tur noturēt, jo Momo ķepurojas kā pats ne­labais, mežonīgā balsī bļaudams:

— Vādziediesbrom! Mannebadīgūtens! (Vācieties prom! Man nepatīk ūdens!)

Šorīt viņš pretojas mums sīvāk nekā jebkad. Bruģē­tajā pagalmā no kubla pretim saulītei ceļas garaiņi. Es saturu Momo zem padusēm, bet Menū viņam no­rauj ūzas kopā ar peldbiksītēm. Tikko Momo pēdas at­kal pieskaras zemei, viņš man pašauj kāju priekšā, un es visā garumā nostiepjos zemē. Bet Momo pliks, kā no mātes miesām nācis, cīpslainās kājas neticamā āt­rumā zibinādams, laiž ļekas vaļā. Aizļepatojis pa pļa­vas nogāzi, viņš pieskrien pie viena no lielajiem ozo­liem, palecas, pieķeras pie kāda žubura, uzraujas augšā un, aši no zara uz zaru traukdamies, drīz vien ir drošībā.

Es jau biju uzvilcies goda drānas, un man nebija ne mazākās patikas rāpties ozolā, lai, MomO pakaļdzīdamies, lēkātu no zara uz -zaru» Tad aizelsusies pie­skrien Menū. Neatliek nekas cits kā uzsākt diplomā­tiskas pārrunas. Lai gan esmu sešus gadus jaunāks par Momo, viņš mani uzskata par tēvoča dubultnieku un paklausa man gandrīz tikpat kā tēvam.

Taču šoreiz es neko nepanāku. Atdūros tikpat kā pret sienu» Moino nekliedz savu parasto: «Vādziediesbrom!», bet vispār nesaka ne vārda. Smagi pūzdams, Viņš no augšas nolūkojas manī, un tikai viņa melnās acis dzirkstī starp maigajām pavasara lapiņām.

Lai es teiktu ko teikdams, vienīgā atbilde ir: «Nekripu!» (Negribu.). Momo nespiedz, kā viņš parasti mēdz darīt, bet atbild klusā balsī. Taču tajā skan stingra apņēmība, ko viņš vēl pasvītro, vienlaicīgi ar galvu, vidukli un abām rokām pa kreisi un labi līgo­damies, Taču es neatlaižos.

— Momo, esi taču prātīgs zēns. Tev jānomazgājas, lai ietu uz dievnamu (es teicu — «uz dievnamu», jo vārdu «baznīca» viņš nesaprastu).

—1 Nekripu! Nekripu!

— Tu negribi iet uz dievnamu?

— Nekripu! Nekripu!"

Bet kāpēc? Parasti taču tev patīk iet uz diev­namu.

Ar abām rokām vicinādamies, Momo līgojas uz ozola zara, un viņa acis skumji veras manī caur pusplaukušajām ozola lapiņām, kuras izskatās kā ar laku pār­klātas. Un tas ir viss. Nekā vairāk es nepanāku kā tikai šo skumjo skatienu.

— Vajadzēs viņu likt mierā, — saka Menū, kura atnesusi dēla drēbes un tās noliek ozola pakājē. — Ag­rāk viņš zemē nekāps, iekāms mēs nebūsim aizgājuši.

Pagriezusies viņa kāpj augšup pa pļavas nogāzi. Uzmetu acis savam pulkstenim. Ir pats pēdējais laiks. Man priekšā stāv šī garā sociālā ceremonija, kurai nav gandrīz nekā kopīga ar to, ko es patiesībā izjūtu. Momo ir taisnība. Arī es vislabprātāk uzrāptos kokā un ļautos savām bēdām, ja vien man kopā ar raudulīgājām māsām nevajadzētu piedalīties šajā groteskajā izrādē, lai nodemonstrētu dēla mīlu pret tēvu un māti.

Arī es slāju augšup pa nogāzi. Šodien tā man šķiet sevišķi gara. Palūkojos uz savām kājām un ar pār­steigumu pamanu, ka pļavu klāj spilgti zaļi jaunās zāles ceri. Tikko sadīguši, tie dažu saulainu dienu laikā sazēluši gluži vai neticamā leknumā. Un prātā man pavīd doma, ka pēc nepilna mēneša mums kopā ar tēvoci sāksies siena laiks.

Parasti šādas domas manī izraisījušas līksmes šalti, un dīvainā kārtā arī pašreiz es jūtu to uzvirmojam. Bet tad spējā triecienā uznirst īstenības atskārsme. Es apstājos nogāzes vidū. Un pāri vaigiem man plūst asaras.