Malvilas pils

Tomā piezīmes

Kamēr lasītāja atmiņā vēl labi saglabājušās noti­kumu detaļas, es gribētu norādīt uz divām kļūdām Emanuēla stāstījumā.

1. Manuprāt, Emanuēls pagrabā vairākas reizes zau­dēja samaņu, jo es gandrīz visu laiku biju turpat lī­dzās, taču viņš mani neredzēja un pat neatbildēja, kad es viņu uzrunāju. Vienu es tomēr apgalvoju jo kate­goriski: es neredzēju viņu iegremdējamies kublā ar pudeļu skalojamo ūdeni. Un arī neviens cits no klāt­esošajiem to nav redzējis. Emanuēls šo ainu būs ska­tījis murgos un tikai uz šā pamata ļāvies sirdsapziņas pārmetumiem par savu «egoismu».

2. Pagraba durvis pēc Žermēna parādīšanās aizvēra nevis Emanuēls, bet gan Meisonjē. Pusnesamaņā, kādā atradās Emanuēls, viņš Meisonjē būs iedomājies par sevi, bet viņa izrīcību dīvainā kārtā apraksta tik pre­cīzi, it kā tas patiesi būtu bijis viņš pats, — runa šeit ir par to veidu, kā Meisonjē četrrāpus aizrausās līdz durvīm, izvairīdamies tuvoties Žermēna līķim.

Seit man gribētos piebilst vēl ko.

Es gan esmu ateists, taču nepiederu pie antiklerikāļiem, tāpēc ierosinājumam pa vakariem lasīt Bībeli piekritu, lai gan bez sevišķas sajūsmas. Es vadījos no apsvēruma, ka šī ceremonija — apzinos, ka tas nav īstais vārds, taču cita šobrīd nevaru atrast — tikai no­stiprina, lai arī varbūt mazliet pārspīlētā kārtā, jau agrāk izveidojušos situāciju, un proti, ka Emanuēla ietekme uz pārējiem sāk līdzināties gandrīz vai reliģis­kam kultam. Turklāt Bibeles tekstus Emanuēls lasīja dobjā, labskanīgā, aiz dziļas iejūtas vibrējošā balsī. Es nojaušu, ka Emanuēls ir spožas iztēles cilvēks, kura emocijām ir galvenokārt literārs raksturs. Taču tieši to es uzskatu par sevišķi bīstamu, jo tādējādi tiek iz­raisīts apmulsums.

Paziņot, ka Bībeles nostāsts par pasaules radīšanu ir «lieliska poēma», kā to darījis Emanuēls, var vienīgi tad, ja aizmirst antizinātniskos apgalvojumus, no ku­riem šis nostāsts mudžēt mudž.