Malvilas pils

Tomā piezīmes

Šo stāstījumu iznāk pabeigt man.

Vispirms pāris vārdos personiska piebilde. Pēc Fil­bēra nolinčošanas Emanuēls raksta, ka manā attieksmē pret viņu jūtams «mīlestības un nepatikas sajaukums», ar kādu es aizvien pret viņu esot izturējies.

«Mīlestība» — šis vārds nav īsti vietā. Tāpat arī «nepatika». Pareizāk būtu runāt par apbrīnu un attu­rību.

Paskaidrošu šās atturības cēloņus. Kad sākās visi šie notikumi, man bija divdesmit pieci gadi un šim vecu­mam nepiemēroti maza dzīves pieredze. Tāpēc Ema­nuēla izmanība man derdzās. Es tajā saskatīju cinisku noslieci.

Kopš tā laika esmu nobriedis. Uz maniem pleciem gūlies atbildības slogs, un tagad es domāju citādi. Pretēji agrākajai nostājai man liekas, ka zināma deva makiavellisma nepieciešama ikvienam, kurš uzņemas vadīt savus tuvākos, — pat tad, ja viņš tos mīl. Kā tas no iepriekšējām lappusēm visnotaļ redzams, Ema­nuēls visumā aizvien bija pats ar sevi apmierināts un allaž uzskatīja, ka viņam taisnība. Šie Emanuēla trū­kumi tagad mani vairs nekaitina. Tie nav nekas cits kā viņam piemītošās pašpārliecinātības otrā, kreisā puse, bet bez šās pašpārliecinātības viņš nebūtu spējis mūs vadīt un izrīkot.

Vispārinot es gribētu sacīt sekojošo: es nepavisam nedomāju, ka ikviena sociāla grupa, vienalga, mazāka vai lielāka, nenovēršami izvirzītu tās vadībai izcilu personību. Tieši otrādi — vēsturē ne mazums tādu posmu, kad izveidojas baismīgs vakuums, jo nav pa­rādījies nepieciešamais vadītājs, un tādēļ viss sabrūk.

Pie mums, kaut arī mazā mērogā, problēma bija tāda pati. Malvilas pilij palaimējās, jo tur bija Ema­nuēls. Viņš nostiprināja mūsu vienotību un mācīja mūs cīnīties. Tāpat viņa vadībā Meisonjē nocietināja La­roku.

Lai gan Emanuēls, nosūtīdams Meisonjē uz Laroku, upurēja viņu, tā sakot, vispārības labā, jāatzīst, ka Meisonjē Larokas pilsētas «valdē» patiešām darbojās visai veiksmīgi. Viņš ne tikai gādāja, lai augstāks tiktu uzmūrēts pilsētas aizsargmūris, bet arī panāca to, ka vidū starp abiem nocietinātajiem vārtiem pilsētas iedzī­votāji uzcēla lielu četrstūra torni ar apsildāmu sardzes telpu trešajā stāvā, kur ierīkotās ambrazūras deva iespēju pārlūkot jo tālu apkārtni. No torņa uz abējiem vārtiem tagad gar aizsargmūri aizstiepās nepārtraukta koka galerija, kas ļoti atviegloja aizsardzību. Sīm celt­nēm nepieciešamo materiālu ieguva, nojaucot drupas izpostītajā pilsētas lejasdaļā, bet mūrēšanai cementa un kaļķu Vietā lietoja mālus.

Ārpusē visapkārt mūrim pēc Malvilas pils parauga Meisonjē vadībā tika ierīkota PAZ ar izvērstu lamatbedru un slazdu sistēmu. Kailais, lai gan visumā diez­gan paugurainais apvidus neļāva izveidot barikādes, bet Meisonjē pils noliktavās bija atradis aploku aizžogiem domātus dzeloņstiepļu tīstokļus, ko izmantoja abu pievadceļu nosprostošanai. Un tā gan Malvilas asfal­tētais ceļš, gan arī šoseja uz departamenta galvaspil­sētu tagad tika nosegti ar durstīgiem, vakaros uzstā­dāmiem un dienā noņemamiem «āžiem», kuri pasargāja pilsētiņu no pēkšņa iebrukuma.

Ar padomes locekļiem un citiem pilsētiņas iedzīvo­tājiem, lielā mērā pateicoties Judītei, kura Meisonjē jo augstu vērtēja, viņš sapratās labi. Taču ar Gaselu viņam izcēlās reliģiska rakstura domstarpības. Saskaņā ar Emanuēlam doto solījumu, Meisonjē turpināja ap­meklēt dievkalpojumus un piedalījās arī pie svētā va­karēdiena, taču atteicās no grēksūdzes. Bet Gasels, kurš no Filbēra bija pārņēmis nelokāma dogmatisma stafeti, uzskatīja, ka svētā vakarēdiena ceremonija jo cieši saistīta ar grēksūdzi. Parādīdams ievērojamu drosmi, Gasels ieradās pilsētas padomes sēdē, lai iztirzātu šo jautājumu, un, tā kā Meisonjē kategoriski atteicās piekāpties, strīds pieņēma visai asu veidu. «Ja esmu izdarījis aplamības,» Meisonjē skarbā tonī paziņoja, «tad varu publiski paškritikas veidā tās atzīt, bet es neredzu, kāpēc man vajadzētu tās izsūdzēt jums vie­nam klusībā.»

Galu galā strīdīgās puses griezās pie Emanuēla kā pie Larokas bīskapa, Emanuēls rīkojās augstākā mērā piesardzīgi un apdomīgi. Uzklausījis visus, kuri šajā jautājumā vēlējās izteikties, viņš ieveda pilnīgi jaunu, kopienas principos sakņotu atklātu grēksūdzi, kura no­tika reizi nedēļā svētdienas rītos. Ikvienam pēc kārtas publiski vajadzēja atzīties, kādos pārkāpumos vai ne­izdarībās viņš vaino sevi, kā arī uzrādīt aplamības citu rīcībā. Protams, ikvienam tādējādi nokritizētajam bija tiesības savukārt uzstāties un vai nu izsacītos pār­metumus noraidīt, vai arī atzīt savas kļūdas. Ema­nuēls kā novērotājs piedalījās šāda veida pirmajā pub liskajā grēksūdzē Larokā un bija ar tās norisi tik ap­mierināts, ka pārliecināja arī Malvilas pils iemītniekus ieviest pie se'Vis šo sistēmu.

Emanuēls to dēvēja par netīrās veļas mazgāšanu pašu ģimenes lokā. «Tas ir veselīgs un pat uzjautrinošs pasākums,» viņš man teica un pastāstīja, kā piecēlu­sies viena no Larokas sievietēm un pārmetuši Judītei, ka tā nespējot runāt ar vīriešiem, tiem neizknakstīdama muskuļus. «Sis pārmetums jau pats par sevi bija smiek­līgs,» Emanuēls sacīja, «bet visjocīgākā bija patiesi pārsteigtās Judītes izkoptā balsī izsacītā atbilde. Viņa teicās neapzinoties kaut ko tādu darām un jautāja, vai kāds šo apsūdzību varētu apstiprināt. Tas tikai vēl lieku reizi pierāda,» Emanuēls turpināja, «ka ir visai noderīgi, ja citi mums pasaka, kādi mēs izskatāmies viņu acīs, jo paši sevi no malas mēs taču neredzam.»

Par vienpersonisko grēksūdzi vairs nemaz runas ne­bija. Un Gaselam vajadzēja atteikties no viņam tik dārgās priekšrocības uzklausīt citu grēkus un tad tos «piedot» vai arī atstāt «neizpirktus». Turpretim Ema­nuēls, kā mēs atceramies, šo priekšrocību aizvien bija uzskatījis par neattaisnojamu un tikai ļoti nelabprāt kaut ko tādu darīja.

Iekāms Emanuēls nebija atradis šo asprātīgo atri­sinājumu, kurš darīja galu Larokas abata «inkvizitoriskajām» tieksmēm, viņš vairākas dienas bija loti noraizējies par Gasela un Meisonjē strīdu. Atceros, ka viņš ar mani bieži tika runājies par šo jautājumu. Se­višķi man iespiedusies prātā viena reize, kad mēs abi sēdējām viņa istabā, katrs savā pusē rakstāmgaldam, bet Evelīna, bāla un pavisam pagurusi pēc ļoti sma­gas astmas lēkmes (man aizdomas, ka to bija izraisi,.jusi Aņesas parādīšanās Malvilas pilī), gulēja platajā gultā.

— Vienā kopienā, Tomā, nedrīkstētu būt divi vadī­tāji — viens garīgās un otrs laicīgās varas nesējs. Jā­iztiek ar vienu. Citādi strīdiem un saspīlējumam nekad nebūs gala. Tam, kurš ir noteicējs Malvilas pilī, jākļūst ari par abatu. Ja tevi pēc manas nāves kādu dienu ievē­lēs par militāro vadītāju, tev jāuzņemas arī abata pie­nākumi …

— Ko tu vēl neiedomāsies! — es iesaucos. — Tas ne­atbilst manai pārliecībai!

Emanuēls nīgri mani pārtrauca:

— Ej ratā ar savu personisko pārliecību! Nevienam tā nav svarīga! Svarīga ir Malvilas pils un tās iemīt­nieku vienotība. Tev vienreiz vajadzētu .apjēgt vien­kāršo patiesību — bez vienotības mēs neizdzīvosim!

— Bet Emanuel! Tu taču nevari iedomāties mani kādu dienu pieceļamies, nostājamies vaigu vaigā pret biedriem un sākam skaitīt pātarus!

— Un kāpēc ne?

— Es sev liktos smieklīgs!

— Un kāpēc tu sev liktos smieklīgs?

Emanuēls šos jautājumus izsacīja tik niknā balsī, ka es aprāvos. Bet pēc brīža viņš atsāka jau daudz mie-" rīgāk, it kā ne vairs ar mani, bet gan pats ar sevi runādamiesj

— Un vai tas vispār maz ir tik muļķīgi, ja mēs skai­tām lūgsnas? Visapkārt plešas nezināmais. Un, tā kā mums jābūt optimistiem, jo citādi izdzīvot nevaram, mēs pieņemam, ka šis nezināmais ir mums labvēlīgi noskaņots, un lūdzam viņu mums palīdzēt.

Tā kā Emanuēls šajā jautājumā nav atstājis nekādu neapstrīdamu pašrocīgi rakstītu liecību, tad attiecība uz viņa ticību mēs varam izvēlēties divas hipotēzes — vienu maksimālo, otru — minimālo. Es personiski ne­jūtu nekādu vajadzību izvēlēties vienu no tām. Tomēr es citēju viņa nule minētos vārdus kā apstiprinājumu minimālajai hipotēzei.

Par turpmākajiem notikumiem man sāpīgi rakstīt, tādēļ par tiem pastāstīšu ātri un sausi, izvairoties no detalizēta attēlojuma. Par nelaimi, es maģijai neticu, citādi — ja noklusējums spētu notikušo padarīt par nebijušu — es klusētu līdz mūža galam.

— un 1979. gada pavasarī un vasarā Malvilā un Laroka ar apvienotiem spēkiem iznīcināja divas si­rotāju bandas. Ar saviem kaimiņiem mēs bijām ierī­kojuši redzamu un dzirdamu sazināšanās sistēmu, kas mums deva iespēju savstarpēji' paziņot par iespējamiem uzbrukumiem un nekavējoties steigties palīgā apdraudē­tajam.

— gada 17. martā notika viena no visnopietnāka­jām trauksmēm. Rītausmā pilnā spēkā sāka zvanīt La­rokas zvanu tornis un tik ilgi nerimās, ka sapratām — šoreiz briesmas ir sevišķi lielas. Malvilas aizsardzībai Emanuēls atstāja 2akē un divas sievietes, bet visi pā­rējie pēc trīsceturtdaļstundas ilga strauja skrējiena pa meža taku nonāca metrus simts dziļā ienaidnieku aiz­mugurē. Ieraudzījuši šeit notiekošo, mēs aiz pārsteigupia sastingām. Neraugoties uz lamatu bedrēm, slaz­diem, dzeloņstiepļu aizsprostiem un pilsētiņas aizstāvju nepārtraukto šauteņu uguni, uzbrucēji bija jau pieslē­juši pie aizsargmūra piecas vai sešas kāpnes. Banda sastāvēja no piecdesmit apņēmīgiem vīriem, no kuriem, kā mēs vēlāk uzzinājām, kādi divpadsmit jau bija iekļu­vuši pilsētiņā. šajā brīdī ieradāmies mēs un atklājām spēcīgu uguni pret uzbrucējiem, laizdami darbā arī bazuku (tā tobrīd atradās mūsu rīcībā). Uzbrucēji cieta lielus zaudējumus un drīz vien metās bēgt, sadalīda­mies nelielās, bet vēl bīstamās grupās, kas noslēpās apkārtējā pamežā. Emanuēls nekavējoties organizēja pretinieka vajāšanu. Tā ilga veselu nedēļu, un šajā laikā mēs krustām un šķērsām izjādelējām visu ap­kaimi, gandrīz nenokāpdami no zirgiem.

Divdesmit piektajā martā pārliecinājāmies, ka pēdē­jais sirotājs ir beigts. Nokāpdams no savas Amarantas, Emanuēls šajā dienā sajuta griezīgas sāpes vēderā, viņam atkārtoti uznāca vēmiens, sakāpa arī tempera­tūra un vajadzēja likties gultā. Pēc Emanuēla lūguma es iztaustīju viņa vēderu. Kad paspiedu ar pirkstiem vietu, kuru viņš norādīja, slimnieks iekliedzās, taču tūlīt savaldījās un nolūkojās manī ar ilgu skatienu, ko es nekad neaizmirsīšu. Neskanīgā balsī viņš noteica: «Nav jēgas turpināt, tā ir aklās zarnas iekaisuma lēkme, jau trešā.»

Nākamajās dienās Emanuēls man pastāstīja, ka vi­ņam 1976. gadā jau bijušas divas lēkmes un Ziemsvēt­kos vajadzējis ierasties slimnīcā uz operāciju. Viss bi­jis norunāts, rezervēta arī vieta, bet, tā kā viņam kļu­vis labāk un sagadījies arī ļoti daudz darba, viņš atli­cis operāciju uz Lieldienām. Bet tagad, kā Emanuēls pats izteicās, viņam par šo nolaidību jāsamaksā.

Pēc 25. marta smagās lēkmes Emanuēls tomēr atkal tika uz kājām un sāka ēst. Taču es ievēroju, ka viņš vairs nekāpj zirgam mugurā un tāpat izvairās no sma­gākas piepūles. Starp citu, viņš ari ēda visai maz, bieži atgūlās un sūdzējās par nelabu sajūtu. Pagāja pāris mēnešu. Mēs cerējām, ka sākusies atveseļošanās, taču tā patiesībā bija tikai īslaicīga stāvokļa uzlabošanās. 27. maijā, kad mēs sēdējām pie galda, viņam uznāca briesmīga sāpju lēkme. Mēs Emanuēlu aiznesām uz istabu. Slimnieku kratīja drudzis, termometrs rādīja, ka temperatūra sakāpusi līdz četrdesmit vienam grā­dam. Vēders viņam bija piepūsts un ciets. Turpmākajās dienās stāvoklis pasliktinājās. Sāpes, ko viņam vaja­dzēja paciest, bija briesmīgas. Mani pārsteidza strau­jums, kādā mainījās Emanuēla izskats. Nepilnu triju dienu laikā acis viņam iegrima dziļi dobuļos un cit­kārt veselīgā, tvirtā seja izdēdēja un pieņēma palsu pelnu krāsu. Bet mēs ne ar ko nespējām atvieglot Ema­nuēla ciešanas, jo mums nebija pat nevienas tabletītes aspirīna. Klīdām ap viņa istabu un raudājām aiz dus­mām un bezspēcības, apzinādamies, ka Emanuēlam jā­mirst no kaites, kuras novēršanai agrāk būtu pieticis ar desmit minūšu ilgu operāciju.

Sestajā dienā slimniekam sāpes pierima. Viņš iz­dzēra puskrūzīti piena, ko es viņam no rīta atnesu, un teica:

— Man ir četrdesmit trīs gadu. Esmu spēcīgs vīrie­tis. Bet, zini, par ko es visvairāk brīnos — kāpēc ķer­menis, kurš man savā laikā sniedzis daudz prieka un baudas, tagad, pirms aiziešanas, piedzen no manis tik bargu maksu? — Emanuēls nolūkojās manī ar savām iedubušajām acīm, savilka bālās lūpas pussmaidā un piebilda: — Pirms aiziešanas — tas gan nav īsti pa­reizi teikts. Drīzāk ir tāda sajūta, ka es pats un mans ķermenis šķiramies abi reizē.

Pēcpusdienas cēlienā apmeklēt Emanuēlu no Larokas ieradās Meisonjē, kurš to mēdza darīt katru dienu.

Emanuēls jutās ļoti nespēcīgs, taču apjautājās, kā iz­kārtojušās Meisonjē attiecības ar Gaselu, un ļoti no­priecājās, dzirdēdams, ka tās uzlabojušās. Prāts viņam bija pilnīgi skaidrs. Novakarē viņš mani palūdza sa­pulcēt pie viņa gultas visus Malvilas pils iemītniekus. Kad bijām sanākuši, viņš pēc kārtas visos vērīgi no­skatījās, it kā gribēdams savā atmiņā uz mūžu iegra­vēt mūsu vaibstus. Lai gan Emanuēls spēja runāt, viņš neteica neviena vienīga vārda. Varbūt viņš baidījās, ka, sākdams runāt, varētu zaudēt pašsavaldīšanos un mēs redzētu viņu raudam. Lai nu būtu kā būdams — viņš tikai nolūkojās mūsos ar bezgalīgi sāpīgu pieķer­šanos un žēlumu. Pēc tam viņš pamāja ar roku, lai ejam, aizvēra, tad atkal atvēra acis, un, kad mēs gā­jām laukā, lūdza mani un Evelīnu vēl uzkavēties. Vai­rāk viņš ne vārda neteica. Ap pulksten septiņiem va­karā Emanuēls spēcīgi paspieda Evelīnas roku un no­mira.

Evelīna lūdza, lai mēs atļaujam viņai pirmajai pa­likt nomodā pie mirušā. Tā kā meitene savu lūgumu izsacīja mierīgā balsī un bez asarām, man nekādas aizdomas neradās un es necēlu iebildumus. Pēc divām stundām viņu atrada guļam uz Emanuēla. Meitene bija sev iedūrusi sirdī ar mazo dūcīti, ko viņa nēsāja pie jostas.

Lai gan neviens no Malvilas pils iemītniekiem neat­zina pašnāvību, tomēr Evelīnas rīcība nevienam nebija pārsteigums un neviens meiteni nenosodīja. Neraugo­ties uz visām Emanuēla pūlēm, meitene nebija atvese­ļojusies, un mums visiem bija iespaids, ka viņa pieķeras dzīvei tikai tāpēc, lai nevajadzētu no viņa šķirties. Savstarpēji apspriedušies, mēs vienbalsīgi — atskaitot Kolēnu — nolēmām meiteni nešķirt no Emanuēla un apbedīt viņus kopā. Kolēns savu negatīvo nostāju, kura

visos izraisīja sašutumu, motivēja ar reliģiskiem ap­svērumiem, un tā bija viena no pirmajām ķildām, ku­ras sākās drīz vien pēc Emanuēla nāves.

Vēlāk es bieži domāju par Emanuēla un Evelīnas at­tiecībām un pārstāju par tām brīnīties. Lai gan Ema­nuēls jau agrāk bija uzstājies pret monogāmiju un arī vēlāk palika pie saviem uzskatiem, vadīdamies no ap­svērumiem, kurus viņš mums vairākkārt tika izklāstī­jis, man liekas, ka viņa sirdī nebija izzudušas ilgas pēc lielas un vienreizīgas mīlas. Sis sapnis tad nu arī rada piepildījumu viņa platoniskajā mīlā pret Evelīnu, jo meitenē viņš beidzot bija atradis būtni, kuru varēja mīlēt visiem dvēseles spēkiem. Taču viņa vēl nebija no­briedusi sieviete, un tāpēc viņu vienotību par laulību nevarēja uzskatīt.

Uz Emanuēla bērēm ieradās arī visi larokieši, izņe­mot divus vīrus, kurus Meisonjē bija atstājis sardzē uz mūra, lai gan attālums šurp un atpakaļ pat pa tais­nāko meža taku ir divdesmit pieci kilometri. Šis bija pirmais larokiešu svētceļojums pie Emanuēla kapa, kas vēlāk, godinot sava atbrīvotāja piemiņu, viņiem kļuva par gadskārtēju tradīciju.

Pēc pilsētas padomes lūguma Judīte Medāra pie Ema­nuēla kapa noturēja garu runu. Tajā bija ne mazums izteicienu, kas auditorijai palika nesaprotami. Uzsvēr­dama Emanuēla humānismu, Judīte, piemēram, runāja par viņa «fanātisko mīlestību pret cilvēkiem un gan­drīz animālu pieķeršanos cilvēces sugas turpināšanai». Man šī frāze iespiedusies atmiņā tādēļ, ka es uzskatīju to par pareizu, varbūt vēl arī tāpēc, ka, manuprāt, tā palika nesaprasta. Uz beigām Judītei vajadzēja runu pārtraukt, lai noslaucītu asaras. Par izrādīto aizkusti­nājumu visi Judītei bija pateicīgi un tāpat arī par viņas runas nesaprotamākajām vietām, jo tās piešķīra apstākļiem atbilstošu svinīgumu.

Taču ar to mūsu nedienas vēl nebeidzās. Kādu ne­dēļu pēc Emanuēla apbedīšanas Menū pārtrauca visus sakarus ar citiem cilvēkiem, mitējās pat ēst un iegrima pagurumā un nerunīgumā, no kura viņu neviens ne­spēja izraut. Menū nebija paaugstināta temperatūra, viņa nesūdzējās par sāpēm, nemanīja viņai vispār it nekādu slimības simptomu. Viņa pat nenolikās gultā. Cauru dienu Menū sēdēja pie kamīna, ar sakniebtām lūpām un neko neredzošām acīm ugunī vērdamās. Sā­kumā, kad viņu aicināja piecelties un nākt ēst, Menū atbildēja gluži tāpat, kā savā laikā neskaitāmas reizes bija darījis Momo: «Dieva dēļ, lieciet mani mierā!» Vēlāk viņa pamazām pārstāja pat atbildēt, līdz kādu dienu, kad mēs visi sēdējām pie galda, noslīdēja no sava sēdekļa un ievēlās ugunī. Mirklī piesteidzāmies klāt, bet Menū jau bija mirusi.

Viņas nāve mūs satrieca. Mēs bijām cerējuši, ka dzīvesspars palīdzēs Menū pārdzīvot Emanuēla nāvi tā­pat, kā viņa bija pārcietusi Momo nāvi. Taču mēs ne­bijām ņēmuši vērā, ka divi tik smagi viens otram seko­joši zaudējumi ir pāri viņas spēkiem. Tāpat, man lie­kas, mēs lāgā nebijām sapratuši, ka Menū bija nepie­ciešams atbalsts un to viņai tika sniedzis Emanueis.

Pēc bērēm Malvilas pils iemītnieku kopsapulce gri­bēja mani izvēlēt par militāro vadītāju, bet Kolēnu — par abatu. Es atteicos, atsaukdamies uz Emanuēla no­raidošo nostāju pret garīgās varas atdalīšanu no laicī­gās. Tad man piedāvāja uzņemties ari Malvilas garīdznieka pienākumus. 5o priekšlikumu es tāpat no­raidīju. Es vēl pārlieku biju pieķēries saviem sīkajiem personiskajiem uzskatiem, kā jau man to savā laikā .bija pārmetis Emanuēls,

Tā no manas puses bija liela kļūda. Jo tagad Ko­lēna rokās nonāca kā laicīgā, tā garīgā vara.

Emanuēla dzīves laikā Kolēns šķita patīkams šķel­mīgs, laipns un izpalīdzīgs puisis. Bet tāds viņš likās tāpēc, ka mūždien varēja gozēties Emanuēla draudzī­bas un labvēlīgās aizgādības saulītē. Pēc Emanuēla nāves Kolēns sevi iztēlojās par otru Emanuēlu. Bet, tā kā Kolēnam nebija ne sava priekšteča autoritātes, ne arī spējas citus pārliecināt, viņš kļuva despotisks, kas cieņu pret viņu nekādā ziņā nevairoja. Un es vēl savā laikā biju noraizējies par Emanuēla «uzkundzēšanās» briesmām! Salīdzinājumā ar savu pēcteci Emanuēls taču bija pats demokrātijas eņģelis! Turpretim Kolēns tūlīt pēc ievēlēšanas pārstāja sasaukt pils iemītnieku kopsapulces un sāka valdīt vienpersoniski.

Malvilas pilī gandrīz vai katru dienu «šefam» izcēlās nopietnas ķildas ar Peisū, ar mani, ar Ervē, ar Morisu, jā, pat ar 2akē. Kolēns sanaidojās ne tikai ar vīrie­šiem vien, labāk viņam neveicās arī ar pils sievietēm. Vispirms ķīviņi sākās ar Aņesu Pimonu, jo Kolēns vel­tīgi mēģināja ierobežot viņas izvēles brīvību. Nelaimē­jās Kolēnam arī Larokā, jo tās iedzīvotāji, uzzinājuši no mums par viņa patvaldnieciskajām tieksmēm, attei­cās viņu ievēlēt par bīskapu. Tas Kolēnu bezgala sa­rūgtināja, viņš pa pusei sanaidojās pat ar Meisonjē, veltīgi nopūlēdamies šajos strīdos iesaistīt arī mūs.

Protams, būt par Emanuēla pēcteci nebija viegls uz­devums, taču Kolēna iedomība un tieksme par katru cenu uzpūst savu «es» robežojās jau ar patoloģiju. Līdzko viņš bija ievēlēts par Malvilas abatu un mili­tāro vadītāju, Kolēns sāka runāt dobjākā balsī, atsve­šinājās no visiem pārējiem, pie galda tinās augstprātī­gas klusēšanas togā un pikti rauca uzacis, ja kāds cits viņa klātbūtnē iedrošinājās pavērt muti. Mēs ievēro

jām, ka pamazām viņš ieviesa veselu bērnišķīgi sīku privilēģiju un priekšrocību sistēmu, kuru visiem, kas vien negribēja viņu kaitināt, vajadzēja jo stingri ievē­rot. Kolēna jūtīgums, kuru Emanuēls savā laikā tika tā cildinājis, viņam nepalīdzēja koriģēt savu aplamo uzvedību, bet lika vienīgi skaidrāk samanīt mūsu no­raidošo nostāju. Viņš domāja, ka visi viņu ienīst. Un jutās vientuļš, jo pats bija no pārējiem norobežojies.

Nesaticība kļuva par Malvilas pils dzīves ikdienas sastāvdaļu. Greizi skatieni, neciešams saspīlējums, nai­dīga klusēšana. Aņesa Pimona un Katī pāris reižu ierunājās par atgriešanos Larokā. šķelšanās draudi ne­padarīja Kolēnu piekāpīgāku. Gluži pretēji — viņš pārstaja sarunāties ar saviem biedriem, tikai izsacīja pa­vēles. Beidzot nonāca tiktāl, ka Kolēns jutās fiziski ap­draudēts un sāka pastāvīgi nēsāt pie jostas pistoli, to nenoņemdams pat pie galda. Azaida laikā viņš visos blenza ar naidīgiem un neuzticīgiem skatieniem.

Tā kā Kolēns katru vārdu ņēma ļaunā, mēs pie galda nemaz vairs nesarunājāmies, taču gaisotne Malvilas pilī no tā neuzlabojās. Pat augstie un biezie pils mūri šķita izdvešam bailes un īgnumu.

Kolēns visvairāk baidījās, ka mēs pret viņu varētu sākt rīkot sazvērestības, un galu galā tā arī iznāca. Bijām jau nodomājuši bez viņa ziņas sanākt kopsa­pulcē un pieņemt lēmumu par Kolēna atcelšanu no amatiem. Taču nepaguvām to izdarīt, jo īsi pirms sa­pulces sasaukšanas viņš krita sadursmē ar mazu, tikai no kādiem sešiem cilvēkiem sastāvošu un vāji apbru­ņotu sirotāju bandu. Kolēns, droši vien cerēdams mūsu acīs atgūt kaut ko no senākās drosmes mirdzuma, iztu­rējās tikpat neapdomīgi kā toreiz, Vilmēna uzbrukuma laikā, un saņēma tieši krūtīs lādiņu no medību bises. Nāvē viņa seja atguva kādreizējo bērnišķīgo izskatu un lūpās atkal parādījās senais šķelmīgais smaids, kura dēļ Emanuēls pret viņu allaž bija izturējies ar tādu iecietību.

Pēc Kolēna nāves es piekritu uzņemties abus Malvi­las pilī pastāvošos sabiedriskos amatus. Arī ar Laroku atjaunoju draudzīgās attiecības, kuras Kolēns bija pār­traucis, un pēc gada larokieši mani izvēlēja par bīs­kapu.

1978. gadā mēs ievācām labu ražu, bet 1979. gads bija vēl bagātīgāks. Vajadzēja krietni papūlēties, lai larokiešus pierunātu uzskatīt ievākto ražu par kopēju īpašumu un turpmāk to sadalīt proporcionāli katras kopienas iedzīvotāju skaitam — divas trešdaļas Larokai un vienu trešdaļu Malvilai, jo larokiešu skaits bija divdesmit cilvēku, bet malviliešu — desmit. Normālos apstākļos tas mums bija ļoti izdevīgi, jo tagad mēs guvām savu daļu arī no leknajās Larokas apkaimes sanesu augsnēs iegūtās ražas. Man bija izdevies larokiešiem ieskaidrot — un, mūsuprāt, visai dibinātā kārtā —, ka viņu līdzenumā ierīkotie tīrumi ir daudz vairāk apdraudēti nekā Malvilas pauguraines. Ja ta­gad kādu dienu viņu druvas nopostītu sirotāji, larokieši varēja saņemt divas trešdaļas no Malvilas zemēs iegū­tās ražas.

5o pārrunu laikā Meisonjē, kurš bija kļuvis kvēls Larokas interešu aizstāvis, izrādījās visai nepiekāpīgs. Taču es bruņojos ar pacietību un, Emanuēla vārdiem runājot, pratu būt «nepiekāpībā lokans». Kad es veik­smīgi biju nokārtojis šo darījumu, malviliešu kopsa­pulce mani apsveica visai siltiem vārdiem. «Emanuēls to nemaz nebūtu labāk izdarījis,» Peisū teica. «Vai at­ceries viņa kaulēšanos ar Filbēru govs dēļ?»

Jau Emanuēla laikā, pēc tam kad 1977. gadā uz Mal­vilas pili pārcēlās toreiz desmit mēnešus vecā Kristīne

Pimona, pie mums bija ieviesies īsts bērnu kults. Ma­zulis sirmajos pils mūros šķita tik kusls, ka mēs paši savām acīm negribējām ticēt. Lai gan Kristīne nāca, tā sakot, no ārpuses, viņa bija mums pirmais bērns un tūlīt tika uzņemta ar neiedomājamu sajūsmu. Iesākumā mazā meitenīte gāja no rokas rokā, visi viņu loloja, lutināja un žūžoja, tā ka drīz vien Kristīnīte visas Malvils pils sievietes dēvēja par «mammu», bet vīriešus — par «tēti», Kad mani ievēlēja par vadītāju, es ar biedru piekrišanu šo spontāni nodibinājušos kārtību pārvērtu likumā, jo pēc 1977. gada mums parādījās arī vēl citi bērni — Mjetas dēls Žerārs, Katī meita Biržita un Aņe­sas dēls Marsels, kurš piedzima četrus mēnešus pēc Emanuēla nāves. Skaidri nojaušamu apsvērumu dēļ Aņesa savu dēlu gribēja nosaukt par Emanuēlu, taču man izdevās viņu no tā atrunāt. Tāpat pēc mana iero­sinājuma kopsapulce pieņēma lēmumu, ar kuru tika aizliegts bērnos meklēt fizisku līdzību ar vecākiem, ko tik bieži mēdz darīt, lai gan, manuprāt, tā ir nepieļau­jama jau pat pāru laulības iekārtā, nemaz nerunājot par tādu kopienu, kādā dzīvojām mēs.

Aņesas Pimonas pārcelšanās pēc Filbēra nāves uz Malvilas pili izjauca spēku līdzsvaru mūsu sieviešu vidū. Aņesai ātri vien iepatikās Emanuēla pieļautā brī­vība, taču viņa nekad neizturējās vienādi pret visiem, kā to darīja Mjeta. Līdzīgi Katī, viņa laiku pa laikam bija labvēlīgāka vienam vai otram, klīrējās un gražo­jās. Tikai Aņesa to darīja smalkāk un apdomīgāk. Katī skavās bija sajūta, ka atrodies uz vulkāna, kurš teju, teju sāks darboties, visu sadedzinādams izverduma lies­mās. Aņesa, par kuru Emanuēls bija izteicies, ka tā esot spirgta un dzidra kā strautiņš aprīlī, sākumā ap­būra ar savu svaigumu un tikai pēc tam ierāva uguns kvēlē.

Sacensība starp abām jaunajām sievietēm, kura Ema­nuēla laikā tikai gailēja, pēc Menū nāves izvērtās at­klātā cīņā par varu. Pirmajās nedēļās abas laida darbā savas asās mēles, bet drīz vien nonāca līdz dūru cīņai. Tad iejaucās Mjeta, kura abām sāncensēm — vienīgā aculiecinieka Peisū klātbūtnē — pamatīgi sadevusi «pa kaklu». Protams, tūlīt pēc tam Mjeta abas nolūgusies, apkampuši, skūpstījusi un samierinājusi, tādā kārtā ne tik daudz ar spēku, cik labestību nodibinādama savu varu.

Kolēns ar savu tirāniju abu sāncenšu izlīgumu no­stiprināja, padarīdams tās par savām ienaidniecēm. Vi­ņas noslēdza savienību pret Kolēnu un sāka to visādi izsmiet un piezobot. Par nelaimi, šī spēlīte abām svilpastēm iepatikās, viņas sāka savas zobgalības vērst arī pret citiem Malvilas pils iemītniekiem un pēc Kolēna nāves kļuva pavisam nevaldāmas. Lai kareivīgās gaisagrābsles atbruņotu, man vajadzēja ne mazumu pa­cietības un reizē arī stingrības. Brīžiem pat radās aiz­domas, ka viņas uz mums dusmojas par tām piešķirto izvēles brīvību, bet tajā pašā laikā nekad nebūtu sa­mierinājušās ar šīs brīvības ierobežošanu. Tāpat man likās, ka ar Emanuēla nāvi abām bija zudusi sava veida tēvišķīga aizgādība un viņas to jo sāpīgi izjuta. Uzzināju, ka visas mūsu trīs sievietes palaikam nezkāpēc sapulcējoties Mjetas istabā, un kādu dienu pats viņas tur pārsteidzu raudam un ceļos nometušās skai­tām lūgsnas pie gultas, uz kuras līdzīgi svētbildei bija novietots Emanuēla attēls. Nezinu, vai es darīju pa­reizi vai arī tas bija aplam, taču ļāvu viņām brīvi rīko­ties. Un tā galu galā, iesaistīdamas savās izdarībās arī Larokā dzīvojošās sievietes, viņas radīja kaut ko līdzīgu miruša varoņa kultam, kas pie mums ar laiku kļuva par otru reliģiju.

1979. gadā, pateicoties labai ražai, kā ari daļēji sa­dales nolīgumam, ko bijām noslēguši ar Laroku, Mal­vilas pili varēja dēvēt par bagātu, ja vien par bagā­tību uzskata lielus graudu un lopbarības krājumus un kuplu ganāmpulku. 1979. gadā mēs piedzīvojām tikai vienu sirotāju iebrukumu — to pašu, kurā dzīvību zau­dēja Kolēns. Vērīgi rūpēdamies par savu ārējo dro­šību, mēs tajā pašā laikā apspriedāmies ar larokiešiem, ka lietderīgi izmantot miera dienas jeb, pareizāk sakot, tos mierīgos starpbrīžus, kādi varbūt mums būs lemti, ja mitēsies sirotāju bandu iebrukumi.

Sajā nolūkā vispirms notika privāta apspriede, kurā piedalījās Meisonjē, Judīte Medāra un es, bet pēc tam atklāta sapulce apstiprināja lēmumus, par kuriem mēs bijām vienojušies.

Patiesībā tas bija tas pats jautājums, kurš uzradās Emanuēlam un Meisonjē todien, kad mēs atbrīvojām Laroku no Filbēra tirānijas. Bez mazās bibliotēkas Mal­vilā mūsu rīcībā vēl bija Larokas pils bibliotēka, kura lielāko tiesu sastāvēja no zinātniskām grāmatām, jo Lormio kungs savā laikā bija studējis politehniskajā augstskolā. Jautājums bija tāds — vai mums vajadzēja atziņas, kuras ietvertas šajās grāmatās, un tāpat mūsu visai pieticīgās zināšanas izmantot darbarīku uzlaboša­nai, lai atvieglotu mūsu dzīvi, kā arī ieroču pilnveido­šanai, kas labāk palīdzētu šo dzīvi nosargāt? Jeb vai, ņemot vērā mūsu pašu drausmīgo pieredzi, kura jo skaidri atsegusi briesmas, kādas nes sev līdzi tehnolo­ģijas attīstība, reizi par visām reizēm pasludināt ārpus likuma jebkuru zinātnisku progresu un mašīnu ražo­šanu?

Esmu pārliecināts, ka mēs izvēlētos šo otro alterna­tīvu, ja vien būtu pārliecināti, ka to pašu darīs arī pārējās vai nu Francijā, vai citās zemēs pie dzīvības palikušās ļaužu grupas. Pretējā gadījumā šīs grupas, izmantodamas savu nomācošo tehnisko pārākumu, va­rētu ļauties kārdinājumam mūs paverdzināt.

Tādēļ mēs izšķīrāmies par zinātnes attīstību, taču bez jebkāda optimisma un bez jebkādām kaut vai visniecī­gākajām ilūzijām, būdami pārliecināti, ka zinātne pati par sevi gan ir laba, taču tā aizvien tiks nelietīgi iz­mantota.

Larokas un Malvilas pils iedzīvotāju kopsapulcē, kur šis jautājums tika apspriests, Fabrelatrs — larokieši viņu bija iecēluši par noliktavas pārzini — pievērsa mūsu uzmanību tam faktam, ka drīz izbeigsies 1936. gada modeļa kara šauteņu munīcijas krājumi un pēc pēdējās patronas izlietošanas tās kļūs pilnīgi nederī­gas. Tad Meisonjē aizrādīja, ka šaujamo pulveri mēs droši vien spētu izgatavot, jo netālu atradās kāda veca ogļu raktuve, sērs būtu iegūstams no diviem apkaime esošiem sēravotiem, bet salpetri mēs varētu savākt no pagrabu sienām un citiem veciem mūriem. Arī par me­tāla trūkumu nevarētu žēloties, jo Fabrelatra kādreizēja dzelzslietu tirgotavā, kā arī Kolēna santehnikas un at­slēdznieku darbnīciņā tā ir pietiekami. Vajadzēja tikai atrisināt metālkausēšanas un patronu uzpildes problē­mas, taču pārāk grūtas tās nevarētu būt.

Un tā galu galā Larokas un Malvilas pils iedzīvo­tāju kopsapulce 1980. gada 18. augustā nolēma, ka vispirms steidzamības kārtā jāķeras pie munīcijas ra­žošanas trīsdesmit sestā gada modeļa kara šautenēm.

Kopš tā laika apritējis gads, un šodien es varu sa­cīt, ka panākumi šajā ziņā jau tālu pārspējuši mūsu cerības un aizsardzības jomā mēs sākam lolot vēl daudz tālākejošus plānus. Tātad mēs varam ar paļāvību rau­dzīties nākotnē. Ja vien «paļāvība» šajā gadījumā būtu piemērots vārds.