Malvilas pils

Tomā piezīmes

Ekspedīcija uz Laroku gan notika, taču daudz vē­lāk, nekā bijām paredzējuši, un pirms tās mums pa­šiem vēl vajadzēja piedzīvot lielas briesmas. Tāpēc es arī atļaujos pārtraukt Emanuēla stāstījumu ar savām piezīmēm, kuras tālāk, kad risināsies jau pavisam citi notikumi, būtu nevietā.

Vispirms jāsaka — mani ļoti satrauc nosodošais to­nis, kādā Emanuēls šajās lappusēs runā par Katī. Es nekad nebūtu domājis, ka Emanuēls varētu būt tik netaisnīgs. Runādams par grēksūdzi, viņš Katī pār­met koķetēšanu un aiziet pat tik tālu, ka spēj uzrak­stīt šādus vārdus: «Cik pašpārliecināta par savu sie­višķīgo pievilcību ir šī sasodītā vējaslota!»

Te man gribas pavaicāt: kāpēc lai viņa tāda nebūtu? Lai man būtu atļauts kaut vai aplinkus norādīt — Katī šajā jomā viena pati ir vairāk vērta nekā vesels ducis Mjetu.

Turklāt, runādams par Katī koķetēšanu, Emanuēls pieļauj psiholoģisku aplamību. Sis jautājums ir daudz nopietnāks. Katī nemaz nav tik koķetīga. Gluži vienkārsi viņa nespēj noskatīties uz patikamu vīrieti, ne­kārojot tam atdoties. Galu galā, Katī labprātīgi un aiz patikas dara to pašu, ko viņas māsa aiz pienākuma

apziņas.

Sajā jautājumā, tāpat kā visos citos, Katī ir pilnīgi vaļsirdīga. Pirms mūsu kāzām viņa pati man teica: «Vienīgais, ko es tev nevaru apsolīt — būt tev uzti­cīga.»

Tātad es tiku brīdināts, un, ņemot to vērā, būtu muļķīgi, ja es izrādītu greizsirdību. Jo vairāk tāpēc, ka, apprecot Katī, esmu ieguvis pārāk lielas priekšro­cības. Kad Emanuēls atgriezās no «Dīķiem», uz zirga muguras vezdams sev līdzi Mjetu, ari viņš būtu varē­jis visiem paziņot: «Mjeta pieder man.» Un pati Mjeta, protams, nekā labāka nebūtu vēlējusies. Bet Emanuēls to nedarīja. Taisni otrādi — viņš it kā pakāpās sāņus, un Mjeta saprata, ko Emanuēls no viņas sagaida. Tā ka augstsirdību šajā gadījumā pirmā neparadīja vis Mjeta, bet galvenokārt Emanuēls.

Šajā ziņā viņš patiešām bija gudrs un spēcīgs. Tur­pretim es izturējos pavisam citādi. Aizmirsis faktu, ka Mjeta pieder mums visiem kopīgi, es gribēju Katī pa­turēt vienīgi sev. Kolektīvā, kurā ir seši vīrieši, vienīgo vērtīgo sievieti, es atkārtoju, vienīgo vērtīgo sievieti es pievācu sev, dibinādamies uz tā iegansta, ka es šo sie­vieti mīlu.

Divu domu nevar būt — esmu viņai pateicīgs, un manī pret viņu saglabājušās draudzības jūtas. Bet ta­gad, kad pirmā iekāre apdzisusi, vai varu apgalvot, ka es viņu mīlu? Tas ir — vai es viņu mīlu vairāk nekā Emanuēlu, Peisū un Meisonjē? Un kāpēc gan lai vīrietis kādu sievieti mīlētu vairāk nekā savus drau­gus tikai tāpēc vien, ka viņš ar šo sievieti guļ? Manī rodas aizdomas, ka šajā vulgarizētajā romantisma iz­pratnē ir pārāk daudz vispārpieņemtu melu un nosa­cītības.

Vēl otrs jautājums: vai tas fakts, ka vīrietis «mīl» kādu sievieti, dod viņam tiesības to pievākt tikai sev tādā sabiedrībā, kur sieviešu skaits ir ļoti ierobežots? Ja uz šo jautājumu atbild apstiprinoši, tad jau Peisū, kuram, tāpat kā man, pret Katī nepārprotami ir spēcī­gas jūtas, arī būtu tiesības paturēt viņu vienīgi sev. Un, kas attiecas uz pašu Katī, tad, ņemot vērā uz laukiem augušas meitenes gaumi, varbūt viņa Peisū pat dotu priekšroku salīdzinājumā ar mani. Tā vien liekas, ka esmu iepiņķējies pavisam nelāgā situācijā un mans pašlepnums tiks krietni vien paplucināts. Katī nesaglabās man uzticību, to es zinu pavisam noteikti, un tāpēc man jāmācās būt iecietīgam. Lai cik pie­dauzīga šāda nostāja liktos, to izvērtējot no pagājušo laikmetu mentalitātes viedokļa, Emanuēlam ir taisnība: tādā sabiedrībā, kur viss atkarīgs no šīs sabiedrības locekļu savstarpējās saprašanās un saticības, kaut kā­das ekskluzīvas attieksmes starp vīrieti un sievieti vairs nebūtu īsti vietā.

Tagad vēl par nepatiku, ko Emanuēls izjūt pret Katī. Tā rada Malvilas pilī diezgan smagu gaisotni. Katī apbrīno Emanuēlu, un viņu sāpina Emanuēla nicīgā izturēšanās. Viņai liekas, ka Emanuēls viņu nemitīgi salīdzina ar Mjetu un atzīst, ka Mjeta ir pārāka. Man šķiet, no tā izriet ari viņas iecirtība un nedisciplinē­tība. Manuprāt, Katī izturētos citādi, ja Emanuēls augstāk vērtētu viņas cilvēciskās īpašības.

Tālāk man jāsaka daži vārdi par Evelīnu. šajā jau­tājumā es gribētu būt pilnīgi atklāts, reizē izsargājo­ties no aizspriedumainības.

Sākšu ar to, ka izteikšu savu visstingrāko pārliečību: fiziskās tuvības ziņā starp Evelīnu un Emanuēlu nav itin nekā, gluži nekā.

Katī ilgāku laiku domāja pretējo, un mēs bieži par to esam strīdējušies. v

Visi šie spriedelējumi sākās sakarā ar kādu gluži pārsteidzošu starpgadījumu, kas notika laika posmā starp mūsu atgriešanos no Larokas un laupītāju iebru­kumu mūsu tīrumā. Emanuēls klusēdams pagājis šim gadījumam garām. Starp citu, kā jau tiku sacījis, tā nav pirmā reize, kad Emanuēls nepiemin kaut ko tādu, kas viņu samulsinājis.

Malvilas pils parastais dzīves ritms mums jau zināms: pēc katra kopīgi pavadīta vakara Mjeta paņem pie ro­kas un aizved sev līdzi to no mūsu biedriem, kuru viņa izvēlējusies. Jāatzīstas, ka šis rituāls sākumā man šķita visai piedauzīgs. Bet vēlāk, kad jau nepacietībā dažu labu reizi biju gaidījis pienākam savu kārtu, es pie tā pieradu. Tagad, kad esmu apsievojies un baudu ar to saistītās priekšrocības, man — vismaz pagaidām — tas atkal sāk likties pretīgs. Jā, es zinu, kādu iebil­dumu šeit tūlīt izvirzīs. Ka vīriešiem ir divas morālas mērauklas — atkarībā no tā, vai par piedauzīgu apzī­mētais akts viņam dod kādu labumu vai ne.

īsāk izsakoties, apmēram mēnesi pēc Evelīnas iera­šanās Malvilā kādu vakaru Mjeta piegāja pie Ema­nuēla un, liegi smaidīdama, satvēra viņu aiz rokas. Evelīna, kura bija stāvējusi kājās Emanuēlam kreisajā pusē, pārgāja labajā un, neviena vārda nebilzdama, tādā spēkā un apņēmībā, kas pārsteidza mūs visus, iz­šķīra Mjetas un Emanuēla rokas. Izbrīnījusies un ap­bēdināta par to, ka Emanuēls ļāvis kaut kam tādam notikt, Mjeta nepretojās. Viņa raudzījās uz Emanuēlu, bet tas nepakustējās un neteica arī neviena vienīga vārda. Viņš tikai ļoti vērīgi nolūkojās Evelīnā, it kā pūlēdamies saprast, kas noteicis meitenes rīcību, lai gan visiem citiem tas bija pilnīgi skaidrs. Un, kad Evelīna savā ķepiņā satvēra viņa roku, ko nupat bija atbrīvojusi no Mjetas skāviena, viņš ļāva tam notikt.

Neesmu aizmirsis, ar kādām acīm Evelīna toreiz no­skatījās uz Mjetu. Tas nebija bērna, bet gan jau sie­vietes skatiens. Un tas tikpat skaidri kā vārdos izteikta doma pauda tikai vienu: «Viņš pieder man.»

Nav grūti iedomāties, kā šo starpgadījumu iztulkoja Mjeta. Taču viņa nekādā veidā par to neizteicās. Kad atkal bija pienākusi Emanuēla reize, viņa to palaida garām, un Emanuēls izlikās neko nemanām.

Un tad, lūk, arī sākās mūsu strīdi ar Katī par Ema­nuēla un Evelīnas iespējamiem intīmiem sakariem. Katī apgalvoja, ka Emanuēls nu gan nav tas vīrietis, kurš saglabātu atturību pēc tam, kad Mjeta viņu vairs ne­aicina.

Kolēnam, kuram es pastāstīju par šīm domstarpībām, bija savs spriedums. «Nav tiesa, ka Emanuēls nespētu ievērot atturību,» viņš teica. «Kad Emanuēlam bija gadu divdesmit, viņš veselus divus gadus nodzīvoja, nepieskardamies nevienai sievietei. Divus gadus! Meitu mīlnieks viņš bija agrāk, meitu mīlnieks bija arī vēlāk, turklāt kāds vēl! Bet divus gadus viņš nodzīvoja bešā. Ja gribi zināt, varu pateikt, ka tolaik viņam kāda sirds­puķīte bija gauži nodarījusi pāri.»

Pēc tam Kolēns vēl piebilda: «Lieta tāda, ka tu nepazīsti Emanuēlu. Viņam pārāk smalkjūtīga sirds: Uz kaut ko tādu viņš nemaz nav spējīgs. Un nekad nenodarīs meitenei pāri. Drīzāk gan otrādi — meitieši var izmuļķot viņu. Un nekādā ziņā viņš šādos nolūkos neizmantos savu stāvokli. Kaut ko tādu — nemūžam!»

Tad es pajautāju, kāda viņam liekas visa šī. situā­cija. «Skaidrs,» Kolēns teica, «viņš meiteni mīl, tikai, kādā īsti veidā, es nevaru iedomāties. Maķenīt jocīgi jau tas ir, ņemot vērā, ka Evelīna ir kārns kaķēns, bet Emanuēlam līdz šim patikuši tumīgi meitieši, tādas, kurām ir, ko apčamdīt. Savādi arī tas, ka Evelīnai tikai četrpadsmit gadu un viņa nemaz nav izskatīga, vienīgi acis, tās nu viņai ir. Bet klāt skuķim viņš gan nekad neskarsies, neparko. Uz to var krustu pārmest! Kaut kas tāds nav viņa gaumē.»

Jāpiezīmē, ka vēlāk Katī arī bija tādās pašās domās. Kādu laiku viņa bija spraudusi sev par uzdevumu vi­ņus «novērot», taču nekad nebija varējusi atrast neko tādu, kas apstiprinātu agrākās aizdomas.

Treškārt. Kopsapulce, kuru Emanuēls apraksta attie­cīgajā nodaļā, bija svarīga ne tikai ar pāreju uz sting­rāku, jaunajiem apstākļiem piemērotāku kārtību, bet arī tajā ziņā, ka tā izvēlēja Emanuēlu par mūsu mili­tāro vadītāju ārkārtējā gadījumā, kad nepieciešama tū­lītēja rīcība. Un, tā kā šādu gadījumu nākamajos mē­nešos saradās arvien vairāk, tad Emanuēls, kurš jau bija ievēlēts par Malvilas abatu, galu galā sakopoja savās rokās visu garīgo un laicīgo varu mūsu kolek­tīvā.

Vai šeit būtu vietā runāt par Emanuēla «uzkundzē­šanos» un vienkāršu atgriešanos pie feodālās pagāt­nes? Es tā nedomāju. Manuprāt, Malvilas pilī izveido­jusies iekšējā sabiedriskā iekārta uzskatāma par gluži mūsdienīgu, un tādās domās bijām mēs visi. Un mūs­dienu normām atbilstoša ir Emanuēla rīcība, kad viņš cenšas neko nepasākt, ja nav pārliecināts, ka mēs visi tam piekrītam. Un runa šeit nevar būt par pazemīgu pakļaušanos — es ciest nevaru šādu mazohistisku fra­zeoloģiju —, bet drīzāk jau Emanuēls un kopā ar viņu mēs visi, uzklausīdami citu domas, kaut kādā veidā paceļamies pāri savam «es».