Malvilas pils

VI

Pirmās nedēļas pēc«. Notikuma manī atstājušas vien­muļas pelēcības iespaidu. Palsi nomācoša likās kā npkārtējā pasaule, tā arī mūsu iekšējā dzīve. Truls izmi­sums, bezjēdzīga mīdīšanās uz vietas, sašaurināts apvarsnis, veltīgs darbs. Strādājām nemitīgi, reizēm darī­dami kaut ko pavisam neinteresantu, taču disciplīnas vārdā visu novedām līdz galam. Vai arī tāpēc, ka, pa­tiesībā būdami pret dzīvi diezgan vienaldzīgi, mēs to­mēr visu centāmies izkārtot tā, lai šo dzīvi nodrošinātu.

Kamēr Meisonjē un Kolēns beidza pārveidot arklu, lai tajā varētu iejūgt Ainarantu, Tomā, Peisū un es darījām ne tik steidzamu, taču no tālākās nākotnes perspektīvām visai nepieciešamu darbu: mēs savācām, uzskaitījām, izšķirojām un salikām pienācīgā vietā vi­sus metāla izstrādājumus, ari tādus, kuri šobrīd šķita nenozīmīgi, bet turpmāk, ņemot vērā, ka nebūs vairs nekādu iespēju tos izgatavot, varēja kļūt ārkārtīgi vēr­tīgi.

Sakam mēs, protams, ar lauku un amatnieku darba­rīkiem un piederumiem. Agrāk es ar tiem biju rīkojies diezgan neapdomīgi un dažu labu reizi pametis zā­lienā kaut kur rūsam, piemēram, knaibles, vai tās pavi­sam nozaudējis, jo bija taču tik viegli vajadzīgo in­strumentu atkal iegādāties. Bet tagad bija jāpieradinās uie domām, ka šāda attieksme ir gandrīz vai nozie­dzīga.

Noliktavu es ierīkoju sargtorņa pirmajā stāvā, kur jau bija iekārtoti plaukti ābolu uzglabāšanai, kurus es savā laikā biju cerējis ievākt no tagad iznīcinātā dārza. Visvērtīgākos darbarīkus es saliku noslēdzamās kastēs, un noliktavas pārzināšanu vienprātīgi uzticē­jām Tomā. Tas nozīmēja, ka turpmāk jebkuru rīku va­rēja saņemt tikai pret parakstu, turklāt pavadzīmē uz­rādot tā izsniegšanas laiku.

Kad tas bija paveikts, es atcerējos, ka vienā no tuk­šajiem mājdzīvnieku mītnes nodalījumiem ārējā pa­galmā sakrauti veci, ar naglām pilni dēļi no tiem lai­kiem, kad pilī tika veikti remontdarbi. Sos dēļus es biju nodomājis izmantot kā iekurus kamīniem. Tāds ne­prāts! Tagad par līdzīgu izšķērdību nevarēja pat do­māt. Neko nedrīkstēja aizmest prom: nevienu papīra gabaliņu, nevienu iepakojuma drīksnu, nevienu tukšu konservu kārbu, nevienu plastmasas pudeli, nevienu virves vai auklas galiņu, nevienu saliektu, sarūsējušu naglu. Izšķērdībai bija pienācis gals.

Savācām vecās kastaņkoka latas un ar knaiblēm iz­vilkām no tām naglas, cenzdamies nesabojāt nevienu galviņu. Pēc tam naglas uz plakaniem akmeņiem iz­taisnojām, sašķirojām pēc lieluma un salikām prāvā­kas kastes atsevišķās nodalēs. Lai ietaupītu degvielu motorzāģim, tāpat ar rokām nozāģējām dēļiem satrusējušos vai citādi bojātos galus — šie atkritumi tagad noderēs iekuriem —, notīrījām piekaltušo ģipsi vai ce­mentu, sanesām dēļus un latas atpakaļ staļļos, sašķi­rojām pēc biezuma un sakrāvām kaudzēs, rūpīgi salie­kot uz šķērskokiem, lai ziemā dēļi nešķiebtos.

Gatavodamies sagaidīt Malvilā tūristus, es biju iegā­dājies milzīgas sveces. Divi duči no tām bija paliku­šas vēl iesaiņojumā, četras gandrīz pilnīgi neskartas pagrabā uz paliktņiem, bet divas pa pusei nodegušas.

Nospriedām, ka arī tās pietaupāmas. Tā kā pilī vēl bija divas mucas augu eļļas, Kolēns no iegarenām konservu kārbām pagatavoja kvēpekļus. Kārbas vienu malu viņš atlieca tā, lai tur izveidotos ierobe deglim, ko ieguva, izvelkot šķiedru šķipsniņu no kaņepāju vir­ves, bet pretējā pusē ar manu lodētāju pierīkoja no vAlca skārda izgrieztu osiņu. Sos kvēpekļus pagatavoja llk, cik pašreiz ir apdzīvoto telpu Malvilas pilī, tas ir, fetrus. Kad vakarēšana beidzās, katrs ar žagariņu no lumrina aizdedzināja savu gaismekli, lai atrastu ceļu u naktsmītni un sakārtotos gulēšanai. Gaismekļiem vaJldzīgās eļļas izsniegšanu uzticējām Menū, jo viņas Miziņā bija arī otrā muca, kuru gribējām izlietot ('diena gatavošanai, bet pagaidām neaiztikām.

No tievas rūpīgi notīrītas un noēvelētas latiņas Meisonjē uztaisīja mēru ar iedaļām, lai kontrolētu de­dzināmās eļļas patēriņu. Pēc divām nedēļām, kad izdanjam pārbaudi, izrādījās, ka tas ir niecīgs. Pēc Tomā aplēses, ja eļļas patēriņu nepalielināsim, tās mums pietiks aptuveni sešiem gadiem. Turpmāk vajadzēs mek­lēt citu apgaismes avotu, jo bija maz ticams, ka riekst­koki būs pārdzīvojuši atomkatastrofu.

Man bija saglabājušās vēl divas elektriskās laternii,ias ar gandrīz pilnīgi jaunām baterijām. Vienu no tām cs iedevu Menū uzglabāšanai vārtu tornī, bet otru pa­turēju mūsu dzīvojamās telpās, iepriekš stingri pieko­dinot, ka tās abas lietojamas tikai ārkārtējā gadījumā.

Tomā sagudroja uzlabot vannas istabas ērtības tādā veidā, ka uz pagalma akmens plāksnēm ap ūdenstorni sakrāvām zirgu mēslus, kas bija uzkrājušies no mūsu trim ķēvītēm. Seit zem plāksnēm atradās caurules, pa kurām vannā pieplūda ūdens. Pēc Tomā domām, mēs­liem trūdēšanas procesā vajadzēja izdalīt pietiekami daudz kaloriju, lai ūdens caurulēs sasiltu. Sākumā mēs bijām noskaņoti visai skeptiski, taču eksperiments iz­devās. Nemaz neņemot vērā ērtības, ko tādā veidā sa­gādājām, tā reizē bija arī mūsu pirmā uzvara, mūsu pirmais panākums augšupceļā no primitīvā stāvokļa, kādā mēs bijām atmesti. Mazais Kolēns šķendējās, ka viņš taču tādā pašā veidā varētu darbināt centrālās apkūres ierīces sava darbnīca Larokā, ja vien tās butu saglabājušās.

Peisū bija ļoti priecīgs, ka tagad viņam par līdziemītnieku kļuvis Meisonjē, toties visus iespējamos dip­lomātiskos līdzekļus vajadzēja pielietot, lai pierunātu' Kolēnu pārcelties uz Biržitas istabu, kur viņam jā­dzīvo vienam pašam. Daudz labprātāk viņš Tomā vietā būtu iemitinājies pie manis. Taču es izlikos kurls. Draugi tā jau man pārmeta, ka es Kolēnu izlutinot un visu viņam atļaujot. Patiesībā es gluži labi saredzēju viņa vainas. Tāpēc zināju, ka būtu izdarījis kļūdu, iemainot Kolēnu pret tādu istabas biedru, kāds bija Tomā — mierīgs, nosvērts un savaldīgs.

Turklāt Tomā mūsu vidū jutās diezgan izolēts. Pie tā vainīga bija viņa jaunība, viņa pilsētnieciskā izcel­sme, viņa atšķirīgais domāšanas veids, viņa raksturs un tāpat arī tas, ka viņš nesaprata vietējo izloksni. Jau tā laiku pa laikam nācās atgādināt Menū un Peisū pār­lieku neaizrauties ar runāšanu šejienes dialektā, lite­rāro valodu pametot otrā vietā. Ja viņi pie galda uz­sāka sarunu sev ierastajā veidā, tad arī pārējie mazpamazāin pārgāja uz dialektu, un Tomā drīz vien mūsu vidū jutās kā svešzemnieks.

Seit gan, starp citu, jāpiebilst, ka arī Tomā pats ar savu nesabiedrisko raksturu mazliet atbaidīja pārējos biedrus. Viņš bija pārlieku atturīgs, pat skarbs, tāpēc viņa izturēšanās šķita salta. Runāja viņš īsi un asā tonī. Pielāgoties citiem necentās. Bet pats galvenais — tā kā viņam pilnīgi trūka humora izjūtas un viņš neko neprata uztvert no komiskās puses, Tomā nekad ne­smējās. Viņa nesatricināmo nopietnību, kura mūsu pusē bija tik neparasta, viegli varēja iztulkot kā iedomību.

Pat gluži acīm redzamās labās īpašības, kas piemita Tomā, tomēr nespēja izraisīt pret viņu simpātijas. Es

Ievēroju, ka ari Menū viņu diezko necildināja, lai gan parasti nespēja palikt vienaldzīga pret izskatīgiem vī­riešiem, piemēram, pastnieku Budeno. Tomā bija nepa­rasti glīts puisis, viņam piemītošais skaistums atšķī­rās no mūsu pusē izplatītās daiļuma izpratnes. Grieķu statujas ar to apgarotajiem profiliem pie mums nebija nekāds skaistuma etalons. Mēs nenoniecinājām gurķveida degunu un smagnēju smakru, ja vien cilvēkā jau­tās dzīvas uguns kvēle. Mums patika šķautņaini, neap­tēsti lamzaki, zobgaļi, balamutes, pat lielības maisi.

Bez tam Tomā bija «jaunpienācējs». Viņš nebija sa­stāvējis mūsu Kopā. Viņš nevarēja dalīties mūsu ko­pīgajās atmiņās. Lai Tomā šo izolāciju padarītu vieg­lāku, es viņam izrādīju lielāku uzmanību nekā pārē­jiem, bet tas, savukārt, izraisīja greizsirdību, jo sevišķi no Kolēna puses, kurš visādi viņu uzvilka uz zoba. Taču Tomā bija tāds cilvēks, kurš absolūti nespēja at­vairīt nevienu sitienu vārdu divkaujā. Viņa domāšana bija pārāk gausa un nopietna. Uz zobgalībām Tomā gluži vienkārši neatbildēja. Bet viņa klusēšanu uzska­tīja par augstprātību, un Kolēns, kurš pats sāka piekasīties, pēc tam uz Tomā vēl skaitās. Tā man aizvien nācās iejaukties, apvaldīt Kolēnu, nogludināt asās šķautnes.

Bībeles lasīšanu vakaros.mēs turpinājām, un šī no­darbība nepavisam neizrādījās tik vienmuļa, kā es biju baidījies. To atdzīvināja klausītāju iejaukšanās un ne­mitīgās piezīmes. Tā, piemēram, Peisū jutās ļoti aiz­vainots par netaisnību, kādu Kainam vajadzēja ciest no dieva tā kunga puses.

— Vai tad šāda izturēšanās ir taisnīga? — viņš man jautāja. — Kains taču noplēsies melnās miesās, gan ar kapli strādādams, gan dēstījurnus laistīdams, gan nezāles no tiem ravēdams.Tas katrā ziņā daudz grūtāk nekā klenderēt nopakaļ jēriem, bet dievs tas kungs pat ij acu neuzmet Kaina upurim. Otrs slīmests to vien zina kā gar aitu ļipām čamdīties, bet viņš, eku, ir tas labiņais.

— Dievs tas kungs būs jau iepriekš matījis, ka no Kaina iznāks slepkavnieks, kurš nogalēs Ābelu, — Menū iebilda.

— Tad vēl jo vairāk viņš ar savu netaisnīgo izdarīšanos nedrīkstēja salaist abus brāļus ragos, — piebilda Kolēns.

Elkoņus uz ceļgaliem atbalstījis, Meisonjē pieliecās tuvāk ugunij un slēptā gandarījumā noteica:

— Tā kā viss esot dieva ziņā, tad jau viņam vaja­dzēja paredzēt arī šo slepkavību. Bet, ja viņš to pare­dzēja, kādēļ tad nenovērsa?

Taču šis viltīgais secinājums klausītājos nerada at­balsi, jo bija pārāk abstrakts.

Jo ilgāk Peisū domāja, jo noteiktāk viņš sevi iztēlo­jās Kaina vietā.

— Kur tu, cilvēks, arī kāju spertu, visur tikai draugu būšana. Ņemsim kauču to pašu Lekuteljē kungu mūsu skolā: Kolēnu nosēdina pirmās rindas solā, blakus krās­nij, bet man allažiņ jāstāv kaktā klases viņā galā, tu­rot rokas aiz muguras. Un ko tad es tādu biju izdarī­jis? Itin neko!

— Nu jau gan tu aizmuldējies pagalam greizi, — Kolēns iebilda, un viņa smaids bija gandrīz tāds pats kā senāk. — Lekuteljē tevi ielika kaktā tāpēc, ka tu grābstījies gar bikšu priekšu ap savām pariktēm.

Dzirdot šīs jaukās atmiņas, visi iespurcās.

— Un tieši tālab jau arī viņš tev lika turēt rokas aiz muguras, — Kolēns paskaidroja tuvāk.

— Ja arī tā būtu bijis, — Peisū neatlaidās, — tomēr sanāk dusmas, kad tu vienādiņ esi grēkāzis. Tas pats

I u n zēns Kains, kurš to vien zināja kā audzēt burkā­nu:, un gādāt, lai dievam tam kungam būtu ko likt uz l.ara zoba. Bet uz viņa burkāniem neviens pat nepa­skatās. Tas tikai pierāda, ka no laika gala valdīšana zemkopību pametusi novārtā.

Lai gan nekādas valdīšanas vairs nebija, šī piezīme (,;uva vispārēju piekrišanu. Pēc tam atkal iestājās klu­sums, un es varēju lasit tālāk. Bet, kad nonācu līdz vietai, kur stāstīts, ka Kains atzinis savu sievu un tā viņam dzemdējusi dēlu Enohu, Menū mani pārtrauca.

— No kurienes tad šitenā uzradās? — viņa žirgti apvaicājās.

Menū sēdēja uz kamīna pamatnes man aiz mugu­ras, bet pusaizmigušais Momo zvilnēja viņai iepretim.

Pagriezu galvu atpakaļ.

— Kāda šitenā?

— Nu, Kaina sieva.

Apmulsumā vīsi saskatījās.

— Varbūt debesu tēvs pa otram lāgam uzmeistaroja Ādamu un Ievu, — Kolēns ieminējās.

— Nē, nē! — ortodoksālais Meisonjē tūdaļ iebilda. — Tad jau tas tekstos būtu noteikti pateikts.

— Iznāk, ka tā bijusi māsa? — Kolēns prātoja.

— Kam māsa? — Peisū jautāja, uz priekšu paliek­damies un Kolēnam ciešāk sejā ieskatīdamies.

— Kaina māsa!

Peisū klusēdams blenza uz Kolēnu.

— Ko tad šis citu varēja iesākt, — piebilda Menū.

— Tomēr maķenīt par traku, — Peisū novilka.

Uz brīdi iestājās klusums. Viņi piederēja pie viegl­prātīgās gailu rases, taču asinsgrēka priekšā tā kā samulsa. Varbūt tieši tādēļ, ka arī mūsu pusē uz lau­kiem reizēm atgadījās kaut kas tāds.

Es atkal atsāku lasīt, taču nekur tālu netiku.

— Enohs — tas ir ebreju vārds, — Peisū pēkšņi ierunājās un tad svarīgā, labi zinoša cilvēka balsī pie­bilda: — Es dienēju vienā pulkā ar kādu puisi, kuram vārdā bija Enohs. Viņš bija ebrejs.

— Kas tur ko brīnīties, — Kolēns noteica.

— Un kāpēc lai tur nebūtu ko brīnīties? — Peisū jautāja, atkal paliekdamies uz priekšu, lai labāk sare­dzētu Kolēna seju.

— Enoha vecāki taču tāpat bijuši ebreji?

— Ebreji? — Peisū novilka, acis iepletis un delnas uz ceļgaliem izplādams.

— Tāpat viņa vecvecāki.

— Ko?! Vai tad Ādams un Ieva bija ebreji?

— Kā gan citādi!

Ar pavērtu muti Peisū kādu brīdi stingi blenza Kolēnā.

— Bet mēs taču esam cēlušies no Ādama un Ievas?

— Skaidrs.

— Tad jau arī mēs esam ebreji?

— Protams, — Kolēns vienaldzīgi apstiprināja.

Peisū ar muguru atslīga pret krēsla atzveltni.

— Paskat tik, tas gan nemūžam man nebūtu prātā ienācisl

Pūlēdamies aptvert šo atklājumu, viņš droši vien ba­žījās, vai tikai atkal netiek vadāts aiz deguna, jo pēc krietna brīža sirdīgi noprasīja:

— Bet kālab tad ebreji domā, ka viņi ir īstāki ebreji nekā mēs?

Visi sāka skaļi smieties. Tikai Tomā palika sēžam ar nopietnu seju, sakniebtām lūpām, zodu uz krūtīm nolie­cis un kājas uz priekšu izstiepis. No tā varēja redzēt, cik maz viņu interesēja mūsu sarunas, bet vēl maļll kopējā lasīšana, kas šīs pārrunās bija izraisījusi. M iii liekas, ka Tomā tūlīt pēc vakariņām būtu gājis yuM, ja vien viņam, tāpat kā mums visiem, pēc dieIIAri darba nekārotos mazliet cilvēciska siltuma.

Ka mēs vakarēšanas laikā reizēm pat smējāmies, tas tu iii sākumā likās pavisam savādi. Bet tad es atcerējos llvora nostāstus no tiem laikiem, kad viņš Vācijā bija iili.i.lies karagūstekņu nometnē. Kaut kur Austrumprūilja viņi nepavisam neesot pinkšķēdami tupējuši ap 11 isni. Taisni otrādi. Prūši neesot varējuši vien nobrililllcs par to, ka gūstekņi tik jautri. Viņi stāstījuši dažil.i 'adus jocīgus notikumus, dziedājuši un smējušies. I«(!u neko lielu tas nenozīmējis, jo tādas klostera līk­umos tās vien bijušas. Aiz tām — tukšums. Tomēr gūsh'kņi dzīvojuši kopā ar biedriem, un tas bijis liels atupaids.

Klostera līksmes… Jā, tas patiešām bija īsti trāpīgs apzīmējums, es jo skaidri to atskārtu, sēdēdams ar llibeli uz ceļgaliem un ieklausīdamies biedru strīdos par nupat dzirdēto. Un, tā kā kreisais sāns man atkal liija nosalis (ir gan temperatūra maija mēnesī!), es pk-cēlos un ar savu ķeblīti un Bībeli aizvācos pie ka­mīna otrās apmales, taču ilgi tur izturēt nevarēju, jo līdzās kvernēja Momo, no kura nāca nelaba smaka. Apņēmos rītdien pat aprunāties ar Menū un organizēt Momo nomazgāšanu, lai arī cik grūts šis uzdevums Initu. '

Uz sienas maniem biedriem aiz muguras (Tomā bija tik atšķirīgs no visiem pārējiem, ka es tikai ar piespie­šanos varēju viņu ietilpināt savu biedru skaitā) šau­dījās viņu ēnas, stiepdamās līdz pat masīvajām griestu sijām. Zāles otrs gals nav lāgā saskatāms, jo telpa pārāk plaša, taču liesmu plandos pa kreisi starp diviem spraišļu logiem es redzu mūra siena, kura visnotaļ

Ii»

nokarināta ar aukstajiem ieročiem. Peisū aizmugurē garais klostera galds, ko Menū nospodrinājusi jo spožu, bet tālāk pa kreisi abas no «Dižrijām» atvestās vēde­rainās kumodes. Mums zem kājām — platās akmens plāksnes, kas nosedz pagraba velves.

Viss šeit ieturēts skarbos toņos — akmens grīdas un akmens sienas, neviena aizkara, neviena paklāja, ne­vienas siltākas krāsas, nekā tāda, kas liecinātu par sievietes klātieni. Bojāejai lemta vīriešu pasaule bez neviena pēcnācēja gaida nāvi. Ieslodzījuma vieta vai klosteris. Darbs, pamācošas lekcijas, pat izpriecas, viss, kas līdzīgām iestādēm pienākas.

Nevaru pateikt, kā īsti tas notika, bet pēc pārrunām par «ebrejiem, kuri domā, ka viņi ir īstāki ebreji nekā mēs», sākām pārspriest, kādā veidā noskaidrot, vai Larokā arī nav paglābušies cilvēki. Par to tagad runāja­mies katru vakaru. Pārspriežam plānus, kā turp no­kļūt, taču tas nav tik viegli izdarāms. Ar lielām pūlēm no apdegušajiem koku stumbeņiem esam attīrījuši ceļu no Malvilas līdz Malžakai, bet līdz Larokai palikušie piecpadsmit kilometri ved pa šķēršļotu apvidu cauri kastaņkoku mežiem. Pēc tā mazumiņa, ko esam redzē­juši, ceļš pilnīgi aizsprostots, bet tā attīrīšanai mums nav degvielas. Normālos apstākļos, lai kājām nokļūtu līdz Larokai, vajadzētu krietnas trīs stundas. Bet, ja mēs ietu cauri lauzu aizsprostiem, ceļā uz turieni būtu jāpavada vesela diena. Tikpat daudz laika vajadzētu, lai atgrieztos Malvilā. Tātad pavisam četrdesmit asto­ņas stundais. Kamēr neesam pabeiguši sēju, tik daudz laika zaudēt mēs nedrīkstam.

Vismaz es aizstāvu šādu viedokli. Biezo Bībeles sē­jumu uz ceļiem turēdams, es ieklausos biedru pārrunās. Es pirmais viņos pamodināju cerību, ka Larokā varbūt ir atrodami dzīvi cilvēki. Un, tā kā par to tika sprieilnlcl , katru vakaru, tad šī nedrošā cerība drīz vien ir UAi včrtusies par stingru pārliecību. Bet ar mani notiek IiiHcjais — jo vairāk manos biedros nostiprinās šāds it. kāts, jo vairāk es sāku par to šaubīties. Un nekādā y|mi es negribētu, ka mēs drīzumā dotos uz turieni, hnsiii otrādi. Kamēr Meisonjē un Kolēns nopūlas ap ii Ida pārveidošanu, pēc manām domām, prātīgāk ir ļmlikt Malvilā, lai izvilktu naglas no vecajiem dēļiem mi sakārtotu mūsu noliktavu.

I;s skaidri apzinos, ka esmu kļuvis izvairīgs un atKftpjos no saviem principiem. Jūtu, ka mans redzesloks mi/vien vairāk sašaurinās un es jau vairāk nekā,, pa misei esmu kļuvis par mūku. Un tagad, pa ausu gaInm ieklausīdamies biedru sarunās — jo mana stratē­ģiskā nostādne ir tāda, ka visam jāpievērš kaut vai pavirša uzmanība —, es ar pakausi atbalstos pret ka­mīna apmali un vaicāju sev, vai daudz kas grozītos, Ja es patiesi sāktu ticēt Bībelei. Protams, tad izvirzītos ne mazums problēmu, starp citu, arī šāda: kāpēc dievs pieļāvis, ka viņa radītais cilvēks paša rokām iznīcina dieva radīto pasauli? Bet, ja es arī atstātu pie .malas šāda veida vispārīgus prātojumus, vai pievēršanās re­liģijai spētu sasildīt manu sirdi? Nezinu. Lāga tam neticu. Tas viss man tik svešs. Un visam tik abstrakts raksturs. Mani sapņojumi nepavisam nav saistīti ar dievu.

Es redzu divējāda veida sapņus — vienus es izaicinu tīšām un ar nolūku, kamēr esmu vēl nomodā, bet otri parādās neatkarīgi no manas gribas, kad esmu iemi­dzis. Ar krūtīm, vēderu un gurniem pieplacis pie mat­rača, es nomodā iztēlojos Biržitu. Kad viņa dzīva un silta, ar samtainu ādu iekļaujas manās skavās, es sa­tveru viņu, glāstu, kaislē viņai kožu. Kožu — tas vēl par maz sacīts, es viņu uzsūcu, es viņu dzeru, ar katru miesas šunu ietveru sevi. Un varbūt tieši tāpēc viņa tik ātri pagaist un man arvien grūtāk viņu ataicināt.

Otrā veida sapņi ir daudz noturīgāki, un tos gandrīz nemainīgā veidā es redzu miegā. Dzidrā rīta stundā es no Nicas piekalnes pa kāpnēm dodos lejup uz Simjēzu. Sīs kāpnes man labi pazīstamas, lai gan reālajā dzīvē es tikai vienu reizi esmu pa tām gājis. Tās ir platas kāpnes, kuras caur augstajiem logiem apskalo saules spozme. Kamēr es kāpju lejup, man pretim aug­šup skrien meitene ar klaidā izlaistiem matiem, rokas vijīgi gar sāniem nolaidusi. Viņai ir skaistas, skrē­jienā trīsošas krūtis. Kad mēs sastopamies kāpņu lau­kumiņā starp diviem stāviem, no aizmugures viņas ma­tos atmirdz saules zelts. Pacēlusi seju augšup pret mani, viņa pārvar pēdējos pakāpienus un, lai gan mēs neesam pazīstami, man draudzīgi uzsmaida. Smaida viņas acis, smaida lūpas. Tas ir viss, un sapnis bei­dzas. Bet es jūtos — kā to labāk pasacīt? — tik moža spirgtuma apšalkots, it kā nupat būtu ieelpojis ceriņu ziedu aromātu.

Pagājušo nakti es pamodos tūlīt pēc šā sapņa, un atgriešanās īstenībā bija briesmīga. Mani plosīja reizē bezgalīgas ilgas un gluži fiziskas sāpes. Šķita, ka krūš­kurvis saplacinādamies žņaudz sirdi, un šīs fiziskās ciešanas, saplūzdamas ar dvēseles mokām, izraisīja drausmīgu vientulības un pamestības sajūtu. Pareizāk sakot, nepanesamā vientulība it kā pārmiesojās sipdi plosošās fiziskās sāpēs. Es piecēlos gultā sēdus, es mē­ģināju elpot, un, pašam par lielu pārsteigumu, man tas izdevās. Sirds un plaušas turpināja savu darbu, nekādu sāpju nejutu, tikai kakls bija kā aizžņaugts un visā būtnē viedās dīvains sasprindzinājums, kas šķita nemi­tīgi pieaugam. Vēl mirklis, un kaut kas manī eksplo­dēs — līdz beidzot straumēm sāk plūst asaras.

Sēžu un bez skaņas raudu, bet kaut kur dvēselē kā uzmācīgu piedziedājumu dzirdu atkārtojamies vārdus: tu taču neesi precējies, tev taču nav bērnu. Cilvēku ciltij pienācis gals. Tu to pieredzēsi. Un pēkšņi manī uzvilnī absurda pārliecība, ka visi mani biedri — ar! lomā, kurš taču ir septiņpadsmit gadu jaunāks — šķirsies no dzīves agrāk, pamezdami mani vienu. Es redzu sevi vecu un sakumpušu bez mitas klaiņojam |>a Malvilas pils plašajām telpām, dzirdu savus soļus atbalsojamies pagrabā, zem eju velvēm, dzīvojamās in;ijas lielajā zālē, savā sargtorņa dzīvojamā istabā.

Tā bija pirmā gaišā nakts pēc Notikuma dienas, varImt bija jau atausis rīts. Turpat līdzās sev, uz kuše­tes, kura ir krietni zemāka par manu lauciniecisko gultu ar augstajām kājām, es redzu Tomā galvu. Viņš guļ ar aizvērtām acīm, seju spilvenā iespiedis, segu uzvilcis līdz pašam zodam un aizspraudis vēl aiz pa­kauša, lai pasargātos no dzestrās gaisa strāvas, kas ieplūst pa logu. Visā viņa pozā ir kaut kas nevarīgs, un es vēlreiz nobrīnos par viņa sejas vaibstiem — grieķisko degunu, lūpu vijīgo izliekumu, pareizajām vaigu līnijām. Ievēroju, ka miegā zudusi Tomā stingrā sejas izteiksme, kas viņam tik raksturīga nomodā. Pat otrādi — viņa vaigā ir kaut kas bērnišķīgi nevarīgs. Gaišā bārda lāgā neaug, tāpēc Tomā skujas tikai ik otro dienu. Un, tā kā viņš tieši šodien skuvies, tad vai­gos nav nekāda noēnojuma. Tie izskatās gludi sam­taini, ar viegli iezīmētām bedrītēm lūpu kaktiņos, ku­ras es līdz šim nebiju pamanījis. Gaišie cirtainie mati, kas toreiz, kad es Tomā pirmo reizi sastapu, bija īsi apgriezti, tagad jau uzauguši krietni gari un dara viņa seju gandrīz vai sievišķīgu.

Asi apsviežos gultā uz otru pusi, pagriezdams viņam muguru. Un man prātā pavīd doma, ka vajadzētu pār­skatīt mūsu izvietojumu pa istabām, citam citu nomai­nīt. Tad Tomā nemitinātos visu laiku manējā, kura to­mēr ir labāka par pārējām. Tajā pašā laikā mani pār­ņem savāds satraukums un neizprotama vainas sajūta, kas neļauj vairs aizmigt. Galvā virmo domu skrandas, un tikai lāgiem uz īsu brīdi iegrimstu snaudā. Bet tad uznirst tik mokoši un pazemojoši murgi, ka es pietrūkstos, izlecu no gultas, paņemu gubiņā uz krēsla salik­tās drēbes un nokāpju stāvu zemāk vannas istabā. To­mēr derdzīgie rēgi neatkāpjas, līdz es noskujos, bet pēc tam ilgi skalojos zem dušas. Man ir tāda sajūta, it kā es noberztu no miesas tur uzskretušus sārņus.

Kad no sargtorņa nokāpju pagalmā, mans aproces pulkstenis jau rāda pieci. Kā visu laiku pēc Notikuma dienas, arī tagad ir vēss un debesis pelēkas. Malvilas pilī esmu piecēlies vienīgi es. Mani soļi atbalsojas uz akmens plāksnēm. Milzīgais sargtornis, pils mūri un ēkas ar savu smagmi it kā gulstas uz mani. Līdz bro­kastu laikam vēl divas garas vientuļas stundas.

Pāreju pāri paceļamajam tiltam un no turienes no­nāku ārējā pagalmā pie mājdzīvnieku mītnēm. Daiļava iemigusi, kājās stāvēdama, tāpat arī viņai pie sāniem pieplakušais kumeliņš, bet, tikko es uzlieku zodu uz steliņģa malas, ķēve sasmailē ausis un atver acis. Mani ieraudzījusi, tā caur nāsīm izpūš gaisu klusā, drau­dzīgā bubinājumā un panāk soli tuvāk. Pa pusei aiz­migušais kumeliņš sagrīļojas un ar savām garajām, ļodzīgajām kājelēm tāpat patipina uz priekšu, līdz atkal atrod atbalstu pret mātes vēl aizvien izļengušo vēderu. Daiļava pastiepj galvu pāri steliņģa aizžogam un bez jebkādām ceremonijām uzliek to man uz pleca, bet es, nolūkodamies uz kumeliņu, paplakšķinu viņai pa vai­giem. Dzīvnieku mazuļi vienmēr ir tik aizkustinoši, arī cilvēku bērni. Māneklītei uz pieres tāds pats balts lāsu-

IiiIi,i'' un spalva tikpat tumši bēra kā tās mātei. Ar Miviiin izbrīnītajām, vientiesīgajām acīm kumeļš blenž mani. Es labprāt ieietu steliņģī un kumeliņu apmīļotu, līci nezinu, vai Daiļava to neņems ļaunā, tāpēc palieku liļpat. Viņa piespiež man pie kakla savas valgās purlns un nosprauslojas. Pēc visa spriežot, Daiļava ir Iniiiūga. Mēs viņu lutinām, labi barojam, un arī viņas kumeliņš ir tepat līdzās. Daiļava taču nenojauš, ka las ir viņas pēdējais mazulis un ka viņas dzimta, tāpat kn mūsējā, ir lemta iznīcībai.

Diena paiet vienmuļā darbā. Un vakarā atkārtojas Jau ierastā aina — elkoņus uz Bībeles uzlicis un zoSu rokās atbalstījis, es pa ausu galam ieklausos savu biedru prātojumos par Laroku. Uguns vairs tikai gail, un Menū, kas līdz šim uz kamīna pamatnes bija snau­dusi, pieceļas, tādējādi pavēstīdama, ka vakarēšana beigusies. Pēc tam nodip soļi un dzirdams, ka saduro­ties nobrīkšķ krēsli, ko sabīda vecajā vietā ap galdu. Menū ar biguli prasmīgi sarauš ogles, lai tajās līdz pat rītam saglabātos plēnošas sprikstis, bet es ar Bī­beli rokās vēl brīdi pakavējos, pajokodamies ar bied­riem un pasmiedamies. Es baidos, ka drīz man atkal būs jāvalstās gultā, iesprostotam domu krātiņā kā cie­tuma kamerā.

Skaidri atceros šo vakaru un bailes, kādas izjutu, iedomādamies, ka mokošā bezmiegā atkal būs jāpavada nakts. Tik spilgti tā man iespiedusie's atmiņā tāpēc, ka nākamajā dienā mūsu dzīvē daudz kas izmainījās un tā izkustējās no sava sastinguma punkta.

Gluži kā klasiskajā traģēdijā, šo notikumu pasludi­nāja iepriekšējās brīdinājuma un atgādinājuma zīmes. Diena bija tikpat vēsa kā parasti, debesis tikpat ne­spodras un pamale pelēka. Kopš tā laika, kad pasaulē parādījās Princis, mums brokastīs izsniedz nedaudz piena — katram pa nepilnai tasītei. Tā kā ne Kolēnam, ne Meisonjē, ne Peisti piens negaršoja, Tomā vaja­dzēja veikt nopietnu izskaidrošanas darbu, norādot uz piena neatsveramajām diētiskajām īpašībām, un tika tad visi sāka šo papildu devu pienācīgi novērtēt. Tur­pretim Momo jau no paša sākuma to dzēra jo kāri. Tasīti abās delnās sažņaudzis, viņš ar savām melna­jām, spožajām acīm kādu brīdi blenza tās sniegbaltajā saturā un tad sāka to tukšot tik alkatīgā steigā, ka no lupu kaktiņiem pāri zodam līdz pat nosušķējušam kak­lam divi nedēļas neskūtās bārdas rugājos aizstīgoja balti dzīpari.

— Paklau, Menū, — es ierunājos, kad Momo bija nolicis tasi. — Vajadzētu saņemties un noskrāpēt tavu atvasi.

Es izvēlējos tādus vārdus, lai ieinteresētā puse nenoģistu, par kādām izdarībām ir runa, jo sekmes varējām gūt, tikai rīkojoties pavisam negaidīti.

— Es jau labu laiciņu tāpatās raugos, — Menū ap­linkiem man atbildēja, uz Momo pat neskatīdamās. — Bet vienai man spēciņš par vāju.

Un pēc brīža vēl piebilda:

— Kad vien.tu varēsi, ķersimies vērsim pie ragiem.

— Labi, tad šorīt pēc brokastīm. Kamēr Peisū ar Amarantu uzars piekrastes gabaliņu. Četratā, manu­prāt, mums vajadzētu tikt galā.

Esmu pārliecināts, ka Momo nebija sapratis, ko no­zīmē vārds «noskrāpēt» un tāpat arī «atvase», tāpēc jau es tos biju izvēlējies. Tāpat mūsu sarunas laikā es izvairījos skatīties uz Momo, un arī Menū izturējās tikpat uzmanīgi. Taču, par spīti visiem piesardzības soļiem, nemaldīga instinktīva nojauta Momo bija brī­dinājusi. Uzmetis 'skatienu man, tad savai mātei, viņš

ncumirklī pietrūkās kājas, apgāzdams., krēslu, un nikni iespiedzās;

Ejiedellē, manneba'dīgūtens! Nebadīg! (Ejiet ellē, ими nepatīk ūdens! Nepatīk!)

Un, ar abām rokām pagrābis no šķīvja gaļas šķēli, viņš laida ļekas vaļā, izmezdamies laukā pa durvīm.

— Nu, palikāt gan ar garu degunu! — Peisū smie­damies noteica, Nekas no šiem briesmu darbiem jums šodien neiznāks!

— Nav teikts, — Menū paskaidroja, — tu viņa ne­pazīsti. Viņš drīz vien aizmirsīs. Viņam viss pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Tālab viņš allažiņ dzīvo cepuri kuldams. Nekas prātiņā neturas.

— Ir gan tādam laime, — Kolēns noteica, novīpsnādams kaut ko līdzīgu agrākajam smaidam. — Bet man mūždien pauris pilns ar visādām iedomām. Kūsā kā elles katlā. Jā, kas nekaiš dzīvot šādam plānprātiņam!

— Momo nav nekāds plānprātiņš,! — Menū aši at­cirta. — Emanuēla tēvocis aizvien teica, ka Momo ir gudrs. Tikai ar valodu viņam pagrūti. Tālab jau arī viss izbirst no galvas.

— Es to nedomāju ļauni, — Kolēns taisnojās,

— Es jau arī ļaunā neņēmu, — Mentū viņam uz­smaidīja, acīm nodzirkstot mazajā mūmijas galviņā, kas izskatījās kā uzsprausta uz stiegrainā kakla. — Zini, kur tu pēc brokastīm viņu atradīsi? Es tev pateikšu — noteikti steliņģī mīlināmies ar Daiļavu, Viņš jāizvilina no turienes laukā un tad jāgrābj ciet. Pa četriem tā tīrā bērnu spēle.

193

— Ir gan laba bērnu spēle! Es mīļuprāt turētos tā­lāk no tās. Sevišķa uzmanība jāpievērš viņa kājām, Mēs ar Meisonjē sagrābsim katrs vienu Momo roku un nogāzīsim viņu zemē. Tu, Kolēn, satver vienu kāju,

7-974

bet tu, Tomā, otru. Tikai piesargieties: Momo spārdās. Un kājās viņam zvērīgs spēks.

— Noskatos tagadiņ un atceros, kā jūs visi barā brukāt man virsū, — Peisū teica, savu lielo ģīmi smaidā saverkšķīdams.

— īstā razbainieku banda, —viņš piebilda ar mai­gumu balsī.

Mēs iesmējāmies, bet smiekli tūlīt pārtrūka. Zāles durvis ar blīkšķi atsprāga vaļā, un pa tām iebruka Momo, nevaldāmā satraukumā gluži kā pēdējās prāta paliekas zaudējis. Diedams un lēkādams, rokas augšup pacēlis, viņš kliedz:

— Durgragra! Durgragra!

Lai gan es viņa valodu jau sapratu vismaz tikpat labi kā Menū, šoreiz nevarēju apjēgt gluži neko. Pa­skatījos uz Menū, taču ari viņa nebija sapratusi. Ja Momo kas kaitētu, tad attiecīgos izsaucienus mēs uz­tvertu, turklāt acīm redzamās gaviles nepieļāva domu par to, ka viņš būtu krītot sasities vai citādi kā cietis.

— Gragra? — Menū pieceldamās pārjautāja. — Kas tas ir — gragra?

— Dasirgragra! — Momo iebrēcās, pikti palēkdamies un acīm redzami dusmodamies, ka mēs kaut ko tik vienkāršu nesaprotam.

— Pagaidi, Momo, — es teicu, savukārt pieceldamies un pieiedams viņam tuvāk. — Paskaidro, kas tas tāds ir. Ko nozīmē — gragra?

— Gragra!!! — Momo auroja, šķiet, cerēdams, ka, jo skaļāk viņš brēks, jo drīzāk mēs sapratīsim.

Vai nu aiz satraukuma, vai arī pārskaities, ka ne­spēj mums «eko ieskaidrot, Momo izgrūda īsus, aiz­smakušus kliedzienus un spārdījās ar kājām, līdz vi­ņam acīs sariesās asaras, bet uz lūpām parādījās slie­nas.' Mēs saskatījāmies. Lai cik viegli uzbudināms

Momo bija, šoreiz viņa bezprāta lēkme likās pārāk i'iuti izskaidrojama.

— Gragra! — viņš atkal iebrēcās un, rokas pacēlis, tas savicināja, it kā lidodams.

— Vai krauklis? — es uz labu laimi ieminējos.

— Diežidā! Diežidā! (Tieši tā! Tieši tā!) — Momo Iesaucās un, sejai pateicībā iemirdzoties, metās man klāt. — Manuels lapstrauks! Lapstrauks! (Emanuēls labs draugs! Labs draugs!) — Ja es nebūtu viņu attu­rējis ar visā garumā izstieptu roku, Momo noteikti mani sažņaugtu savos apkampienos.

— Momo, vai tu nekļūdies? Vai patiesi Malvilā pa­rādījies krauklis?

— Diežidā! Diežidā!

Mēs neticīgi saskatījāmies. Kopš Notikuma dienas neviens putns nebija manīts, šķita, tie izzuduši uz vi­siem laikiem.

— Ādridur! Ādrāg! (Ātri tur! Ātrāk!) — Momo klie­dza, mani raudams aiz rokas, ar kuru es viņu biju atvairījis. Palaidu roku vaļā, un tūlīt Morno metās te­ciņus. Es steidzos viņam nopakaļ, sekodams ar naglām apkalto puszābaku klaudzoņai pa akmens plāksnēm. Arī visi pārējie skrēja mums līdzi, pat Menū, turklāt nemaz tik tālu neatpalikdama, kā varētu iedomāties, taču es viņu pamanīju tikai ārējā pagalmā.

7

195

Uz paceļamā tilta Momo pēkšņi sastinga. Apstājos arī es. Putns bija tur, pārdesmit metru attālumā, tieši iepretim mājdzīvnieku mītnei. Tas neizskatījās ne pa­nīcis, ne kaut kādā veidā cietis. Zilgani melnās spal­vas laistījās veselīgā spozmē, smagnējie palēcieni bija mundri un knābja cirtieni, ar kuriem viņš šur un tur uzlasīja pa graudiņam, spēcīgi. Mūs ieraudzījis, putns palika nekustīgi stāvam, tikai pavērsdamies mazliet iesāņus, lai ar savu modro melno aci labāk novērotu

svešos ļaudis. Krauklis paslējās uz augšu, tomēr kū­kumu pilnīgi neiztaisnoja un tāpēc atgādināja uzkumpušu večuku, kurš stāv, rokas uz muguras salicis, galvu sāņus pagriezis, un ar viedām acīm piesardzīgi nolū­kojas apkārtējā pasaulē. Mēs baidījāmies pakustēties, un, liekas, tieši šis nekustīgums kraukli izbiedēja. Savicinājis zilgani melnos spārnus, viņš pacēlās gaisā un, vienu vienīgu kra-kra izbrēkdams, lēzenā lidojumā uzlaidās uz vārtu torņa jumta, kur, aiz dūmeņa paslē­pies, pēc brīža pabāza savu lielo knābi, ar gudru, vē­rīgu aci uz mums noskatīdamies. Mēs pavirzījāmies uz priekšu un, galvas atpakaļ atgāzuši, vērāmies tajā mazumiņā, kas mums tagad bija saskatāms.

— Saki nu viens cilvēks, — ierunājās Peisū. — Ja kāds agrāk man būtu teicis, ka es priecāšos, kraukli ieraudzīdams, nudien, nebūtu ticējis.

— Turklāt redzēt to tādā tuvumā, — teica Menū. — Sie velna putni taču ir tik neuzticīgi un viltīgi, ka neviena sev klāt nelaidīs, pamanīs cilvēku pa lielu ga­balu un tūdaļ būs gaisā.

— Ja vien tu nesēdēsi automašīnā, — Kolēns pie­bilda. »

Izdzirdot pieminam šo vārdu, mums uzdvesa itin kā salta elpa. Automašīna — tā taču bija agrākās pasau­les atribūts. Tomēr mirkļa nomāktību izklīdināja nupat piedzīvotā lielā laime. Laime, ko gan visi centās slēpt aiz vārdu plūdiem, taču tāpēc tā nekļuva mazāka. Mēs visi bijām vienis prātis, ka Notikuma dienā vai nu gluži nejauši, vai arī vadīdamies no sava instinkta krauklis ielidojis kādā no klinšu alām, ar kurām tik bagāts mūsu apvidus (reliģisko karu laikā tajās patvē­rumu meklējuši kalvinistu nemiernieki). Gudrais putns droši vien tur ielidojis labi dziļi un nav rādījies laukā, iekāms karstuma vilnis nebija rimies. Kad gaiss atkal nlilzisa, krauklis no turienes būs izlidojis un pārticis nu kritušajiem dzīvniekiem, varbūt mielojies pat ar mii ii bojā gājušajiem zirgiem. Toties jo asas domstar­pības radās, kad sākām pārspriest, kas putnu paskuUiīajis meklēt mūsu sabiedrību.

,— Nudien, — Peisū apgalvoja, — tas gan krauklim 1 >113 bijis liels prieks, jo šis taču apjēdza, ka cilvēku liivumā aizvien atradīs ko guzā liekamu.

Sads materiālistisks uzskats mums lāgā nepatika, un visdīvainākais, ka pirmais pret to iebildumus cēla Meionjē.

— Nav vārdam vietas, — kājas plaši iepletis, abas rokas kabatās sabāzis un degunu gaisā izslējis, Meisonjē prātoja, — vēderā bāžamo viņš šeit atrod, bet kāpēc putns pret mums izturas tik draudzīgi? Miežus, kas izbirst kūtī — Amaranta žlebinā tik negausīgi, ka lielu daļu graudu izbārsta pa zemi —, krauklis varētu uzknābāt naktī.

— Tur patiesi ir ko galvu palauzīt, — Kolēns teica. — Kraukļi ir neuzticīgi putni, jo sevišķi, kad tie lielākā barā. Bet vientuļnieku putnu nav grūti pieradināt. At­ceries, Larokā bija kurpnieks …

— Diežidā, diežidā! (Tieši tā, tieši tā!) — iejaucās Momo, atcerējies šo kurpnieku."

— Jā, patiesi, krauklis ir gudrs putns, —« Menū teica. — Es atceros, ka Emanuēla tēvocis kādu gadu kukurūzas laukā izlika petardes, citādi vairs nekāda glābiņa no šiem negantniekiem nebija. Un — buf! buf! — tā palaikam tur norībēja. Bet vai tu domā, ka tas ko līdzēja?! Kraukļi par sprādzieniem nelikās ne zini« un ij nedomāja laisties prom. Staigā un mierīgi knābā.

Peisū sāka smieties.

— Jā, briesmīgi spītnieki! — viņš ar cieņu noteica.

— Cik tie mani nav kaitinājuši! Tikai vienu vienīgu reizīti palaimējās vienu nokniebt. Ar Emanuēla garstobreni.

Sākās garu garie nostāsti par kraukļiem — cik šie putni ir gudri, cik ilgi viņi dzīvo, cik viegli iedraudzē­jas ar cilvēku, cik ātri iemācās runāt. Kad Tomā maz­liet izbrīnījies iebilda', ka kraukļi tomēr ir kaitīgi putni, .neviens šādai nevietā izsacītai piezīmei nepievērsa uz­manību. Lai nu kā — ja arī kraukļi būtu kaitīgi, tad jau vajadzības reizē tos varētu apkarot, taču tas da­rāms bez kāda naida, pat papriecājoties par viņu atjau­tībām, turklāt paturot prātā, ka ikvienai dzīvai radībai kaut kas tomēr jāēd. Bet šoreiz krauklis ieradies ar nolūku, lai stiprinātu mūsu ticību, ka pēc katastrofas saglabājušās arī citas dzīvas būtnes, tālab tas uzska­tāms par tādu pašu Malvilas pils iemītnieku kā visi pārējie un tgm katru dienu pienāktos saujiņa graudu.

Tērzēšanai galu darīja Peisū. Meisonjē un Kolēna sameistaroto arklu viņš iepriekšējās dienas pievakarē bija nogādājis Rinas piekrastes tīrumiņā, bet tagad gribēja turp aizvest Amarantu un uzsākt aršanu. Kad Peisū savā ļodzīgajā gaitā aizslāja uz kūti, es pamirk­šķināju ar aci Meisonjē, un, iekāms Momo paguva at­jēgties, viņš bija sagrābts pie rokām un kājām, pada­rīts bezspēcīgs, kā sainis pacelts augšup un ašā gaitā tika stiepts uz sargtorni. Menū tipināja līdzās ar sa­vām tievajām, izdēdējušajām kājelēm un ik reizi, kad Momo izrēca savu «Ejiedellē, mannebadīgūtens!» (Ejiet ellē, man nepatīk ūdens!), iesmējās īsu, laimīgu smiek­liņu un dēlu pamācīja: «Kauč kādā vīzē taču tevi jāno­mazgā, sušķi tāds!» Lai gan Menū aptīrīja dēlu jau savu pusgadsimtu, kopš pašiem bērna autiņiem, viņai tās nebija nekādas klaušas (pie reizes Menū labprāt par to pasūrojās), bet svēts rituāls, kas aizvien atmaidzinēja mātes sirdi, neraugoties uz to, ka viņas pui­sītim jau bārda metās sirma.

Biju iepriekš piekodinājis šorīt nevienam neiet zem dušas, tāpēc vannu varēja ātri piepildīt ar siltu ūdeni. Kamēr mēs Momo turējām tajā iegremdētu, Meisonjē ķērās pie viņa bārdas. Nabaga Momo, ko uzbrucēju skaitliskais pārspēks bija pilnīgi nomācis un demora­lizējis, vairs nepretojās, un pēc kāda brīža es jau va­rēju pazust, iepriekš gan Kolēnam pieteicis ar aizšau­jamo aizdarīt vannas istabas durvis, lai novērstu jeb­kuru izlaušanās mēģinājumu. Pats es aizgāju uz savu istabu, paņēmu binokli un uzkāpu sargtornī.

Kamēr mēs ārējā pagalmā diskutējām, man likās, ka līdz šim nemainīgi palsajās debesīs sākusi iezīmēties gaišāka josla. Tāpēc cerēju, ka tagad varbūt spēšu sa­skatīt Laroku. Taču tie bija maldi — to es atskārtu jau pirmajā acu uzmetienā. Binoklis šo iespaidu tikai apstiprināja. Debesis vēl aizvien bija tādā pašā svina pelēkumā, redzamības tikpat kā nekādas, nekur neviena košāka krāsu ielāsmojuma. Pļavās nemanīja neviena zāles stiebriņa, laukos — neviena dīgsta zaļumiņa, viss šķita klāts ar vienlaidu putekļu kārtu. Agrāk, kad pie manis ciemos ieradās pilsētnieki, tie, no sargtorņa apbrīnodami apkārtējo ainavu, nevarēja vien beigt sla­vēt klusumu, kāds valda Malvilas pils apkaimē. Taču, paldies dievam, par klusumu to uzskatīja tikai pilsēt­nieki. Kaut kur tālumā uz Rinas ceļa taču aizvien aiztraucās kāds auto, tīrumā ducināja kāds traktors, tu­vumā iečivinājās kāds putniņš, palaikam atskanēja pat ietiepīga gaiļa dziesma un ievaukšķējās kāds modrs suns, bet vasarā, protams, visapkārt sisināja siseņi, čirkstēja cikādes, zaļajos vīnadārzos dūca bites. Taču tagad, jā, tagad patiesi valdīja klusums. Turklāt debe­sīs un zemes virsū nekādu citu krāsu kā vien palss svins vai melna ogle. Un gaiss savāda stinguma piestrēdzis. Nedzīva postaža. Mirusi planēta.

Pielicis pie acīm binokli, es rūpīgi izpētīju to pusi, kur vajadzēja atrasties Larokai, taču nevarēju saskatīt itin nekā — viss kā palsā miglā tīts. Un nebija pasa­kāms, vai šis paisums izstrāvo no zemes vai plūst no debesīm. Pamazām es nolaidu binokli zemāk, lai pa­vērotu Rinas piekrastes tīrumiņu, kur vajadzēja strādāt Peisū ar arklā iejūgto Amarantu. Tur tač,u ieraudzīšu kādu dzīvības zīmi. Vispirms es meklēju Amarantu, jo tai vajadzēja būt vieglāk saskatāmai. Taču neredzēju neko. Mazliet sanervozējies, atņēmu binokii no acīm un tūlīt ieraudzīju lauka vidū nekustīgu arklu, bet tam līdzās ieplestām rokām zemē gulēja Peisū. Amaranta bija pazudusi.

Kā neprātīgs es drāzos lejā pa vītņu kāpnēm un trie­cos vannas istabas durvīs, aizmirsdams, ka tās no iek­šas aizšautas. Ar abām dūrēm dauzīju pa tām un kliedzu:

— Ātrāk, ātrāk, ar Peisū kas noticis!

Nepagaidījis savus biedrus, es metos laukā. Uz tī­rumu, kur Peisū bija sācis art, varēja nokļūt pa ceļu lejup gar klints kranti, tur nogriezties pa kreisi lokā ap pils piekāji, pāriet pāri izsusējuša strauta gultnei ūn pa tā otru krastu sasniegt Rinas pirmo atteku. Skrēju no visa spēka, deniņiem nevaldāmi pulsējot. Nevarēju izprast, kas ar Peisū noticis. Amaranta bija rāma un paklausīga, tāpēc negribējās ticēt, ka tā būtu varējusi sākt trakot, notriekt zemē savu saimnieku un aizauļot. Turklāt — kurp lai viņa būtu skrējusi? Ne­kur taču nebija neviena zāles stiebriņa, bet pie mums Malvilā ķēvīti labi ēdināja gan ar sienu, gan miežiem.

Drīz vien aizmugurē izdzirdēju uz akmeņainās ze­mes klaudzam biedru apavus. Kādus simt metrus no

K'inas piekrastes tīrumiņa Tomā aizdrāzās man garām. Vi 1,1 š skrēja lieliem, ātriem soļiem un drīz vien bija krietnu gabalu priekšā. Iztālēm redzēju, ka viņš no­metas ceļos pie Peisū, piesardzīgi pagriež to uz mu­guras un paceļ augšup tā galvu.

— Viņš ir dzīvs! — Tomā sauca.

Pārguris, elpu tvarstīdams, pietupos arī es. Peisū pavēra acis, bet viņa skatiens bija miglains un klīda kaut kur sāņus, deguns un sejas kreisā puse notriepti ar zemi un no pakauša plūda asinis, notašķīdamas lomā kreklu. Kad jau apskatīju brūci, kas pirmajā acu uzmetienā gan izskatījās plaša, taču ne pārāk dziļa, pieskrēja arī Kolēns, Meisonjē un Momo. Pēdējais bija pilnīgi kails, un no viņa vēl lāsoja ūdens. Visbeidzot parādījās Menū, kura bija attapusies vārtu tornī pa­ķert pudeli ar degvīnu. Līdzi viņai bija arī mans peldmētelis, kurā Menū vispirms satīstīja dēlu, un tikai tad pievērsās Peisū.

Uzšļakstīju viņam uz brūces mazliet degvīna. Peisū ievaidējās. Tad krietnu malku ielēju viņam mutē un, samērcējis degvīnā kabatas lakatiņu, notīrīju ar zemēm notašķīto seju.

— Amaranta nevarēja viņu tā apstrādāt, — Kolēns teica. — Tad viņš gulētu arī citādā pozā.

— Peisū, — es jautāju, ar degvīnu viņam deniņus berzēdams, — vai tu mani dzirdi? Kas tev noticis? — un, pret pārējiem pagriezies, piebildu: — Amaranta taču nespārdās.

— Jā, tā jau zināma lieta, — Menū sacīja. — Pat pa jokam viņa to nedara, liekas, ķēvīte ij nejaudā dibentiņu gaisā uzmest.

Peisū skatiens noskaidrojās, un viņš klusā, bet sa­protamā balsī ierunājās:

— Emanuel.

Devu viņam iedzert vēl vienu malku un saberzēju deniņus.

— Kas notika? — es jautāju, plikšķinādams Peisū pa vaigiem, taču neizlaidu no acīm viņa skatienu, kas tiecās aizklīst atkal kaut kur tālumā.

— Jā, viņš saņēmis pavisam savādu belzienu, — Kolēns pieceldamies teica. — Bet gan drīz vien at­žirgs, jau tagad izskatās labāk.

— Peisū! Vai tu mani dzirdi? Peisū!

Es izslēju galvu.

— Menū, padod mana peldmēteļa jostu.

To saņēmis, noliku sev uz ceļgala, salocīju mut­autiņu, saslapināju degvīnā, piesardzīgi uzliku uz brū­ces, kas vēl aizvien stipri asiņoja, palūdzu Menū pie­turēt kompresi Peisū uz galvas un pēc tam pārsēju ar jostu. Menū paklausīja bez vārda runas, taču visu laiku nenovērsa acis no Momo, bīdamās, ka dēliņš, tik saltā laikā slapjš laukā izskrējis, varētu «līdz nāvei saaukstēties».

— Pats nesaprotu, — Peisū piepeši ierunājās.

— Tu nezini, kā tas notika?

— Nē.

Peisū atkal aizvēra acis, un es no jauna sāku viņam plikšķināt pa vaigiem.

— Paskaties, Emanuel! — pēkšņi iesaucās Kolēns.

Viņš stāvēja ar muguru pret mums pie arkla un

pāri plecam ar izbrīnījušos skatienu vērās manī.

Es piecēlos un piegāju pie viņa.

— Paskaties, — viņš klusā balsī atkārtoja.

Kad mēs pirmo reizi iejūdzām Amarantu, izrādījās, ka pietrūkst siksnas ar sprādzi ilkss nostiprināšanai. To vajadzēja aizvietot ar vairākkārt aptītu un dau­dziem mezgliem sasietu neilona auklu. Tā tagad bija pārgriezta.

— To izdarījis kāds cilvēks, — Kolēns teica.

Viņš bija nobālis, lūpas viņam drebēja.-

— Ar nazi, — viņš pēc mirkļa piebilda.

Abus auklas galus pieliku tuvāk pie acīm, lai labāk lus apskatītu. Patiesi, griezums bijā gluds, bez jebkā­dam spurgalām vai applūksnojumiem. Ne vārda nesa­cīdams, pamāju ar galvu. Runāt es nespēju.

— Sis zellis, kurš izjūdzis Amarantu, — Kolēns ņē­mās skaidrot, — ir atsprādzējis vērzeles un saku kreiso , bet, nonācis līdz šiem samudžinājumiem, sācis nervozēt un pārgriezis tos ar nazi.

— Droši vien viņš zvēlis Peisū no mugurpuses.

Pamanīju, ka pie mums pienākuši arī Menū, Mei-

sonjē un Momo. Stingi manī lūkodamies, viņi gaidīja, ko es teikšu. Arī Tomā, ar vienu celi nometies zemē un uz otra balstīdams Peisū muguru, skatījās uz mani.

— Tā nu gan ir viena traka būšana, pavisam traka," — bailīgi apkārt lūkodamās, ierunājās Menū. Drošības dēļ Momo pie rokas sagrābusi, viņa pierāva lo sev blakus.

Visi klusēja. Es tāpat izjutu kaut ko līdzīgu bailēm, lai gan reizē gribējās arī iesmieties. Dievam vien tas zināms, ar kādu degsmi, kādu kvēlu vēlmi un gandrīz vai izmisīgu aizrautību mēs klusībā bijām ilgojušies, lai bez mums dzīvi būtu palikuši vēl citi cilvēki. Bet lagad vairs nekādu šaubu nevarēja būt — tādi ļau­dis bija.