Punktiņa un Antons

Desmitā nodaļa Varēja iziet arī greizi

— Labdien, Gasta kundze, — kāds sacīja, kad viņa iznāca no mājas. — Jūs brīnišķīgi izskatāties. — Tā bija Punktiņa ar Pifku, īstenībā meitenei Antona māte likās šausmīgi bāla un uztraukta. Bet zēns taču bija lūdzis mātes izskatu atzīt par lielisku. Un Punktiņa bija meitene, kas turēja vārdu, tā gan! Andahtas jaunkundze ar savu līgavaiņa kungu atradās Vasaras kafejnīcā, un Punktiņai viņa bija likusi tur ierasties tieši pulksten sešos.

Gasta kundze samulsusi raudzījās apkārt un, ne vārda nesakot, sniedza Punktiņai roku.

— Kur Antons? — jautāja meitene.

— Prom, — čukstēja Gasta kundze. — Iedomājies, viņš ir aizbēdzis. Es biju dusmīga, ka viņš aizmirsis manu dzimšanas dienu.

— Apsveicu jūs no sirds, — sacīja Punktiņa. — Apsveicu dzimšanas dienā!

— Pateicos, — atbildēja Gasta kundze. — Kur gan viņš varētu būt?

— Nu, nezaudējiet taču galvu, — mierināja Punktiņa. — Zēnu mēs dabūsim rokā. Nekur viņš nepazudīs. Kā būtu, ja mēs pastaigātu pa veikaliem un apjautātos? — Tā kā Antona māte tikai grozīja galvu uz visām pusēm un, kā likās, neko nedzirdēja, tad Punktiņa paņēma viņu pie rokas un vilka uz piena veikalu blakus mājā. Savu takšeli viņa palaida uz ielas un teica: — Labo sunīt, meklē Antonu!

Bet Pifka atkal ne vārda nesaprata.

Pa to laiku Antons pirka šokolādi.

Pārdevēja bija veca dāma ar lielu pakakli. Viņa aizdomīgi paskatījās uz zēnu, kad tas ar neizsakāmi skumju seju prasīja tāfelīti vislabākās piena šokolādes.

— Man vajag dzimšanas dienai, — viņš bēdīgi sacīja.

Pārdevēja kļuva mazliet laipnāka, ietina šokolādi glīti, kā nākas, zīda papīrā un apsēja ar gaišzilu lenti.

— Sirsnīgs paldies, — Antons nopietni sacīja, uzmanīgi iebāzis šokolādi kabatā, un samaksāja. Viņa izdeva naudu, un tad viņš gāja uz rakstāmlietu veikalu.

Rakstāmlietu veikalā Antons no dzimšanas dienas pastkartīšu albuma izmeklēja apsveikuma kartīti. Izmeklētā kartīte bija brīnišķīga. No tās raudzījās resns, jautri smaidošs izsūtāmais vīriņš, kas katrā rokā turēja lielu puķu podu. Zem smaidošā vīriņa kājām zelta burtiem bija rakstīts:

VISSIRSNĪGĀKIE LAIMES UN LABKLĀJĪBAS VĒLĒJUMI ŠŪPUĻA SVĒTKOS.

Antons bēdīgi apskatīja skaisto kartīti. Tad viņš nostājās pie rakstāmpults un kartītes otrā pusē skaistiem burtiem rūpīgi uzrakstīja: «No tava dziļi nelaimīgā dēla Antona. Un neņem ļaunā, mīļo māmiņ, tas nebija ļauni domāts.»

Tad viņš pabāza kartīti zem zilās lentes, kas rotāja šokolādes sainīti, un ātri izskrēja uz ielas. Nu viņu pārņēma lielas žēlabas par savu bēdīgo likteni. Kamols spiedās kaklā, Antons varonīgi rija asaras un, galvu nokāris, gāja tālāk.

Ieejot mājā, viņu pārņēma lielas bailes. Kā indiānis pa kara takām viņš uzlavījās augšā līdz ceturtajam stāvam, uz pirkstgaliem piegāja pie durvīm, atvēra vēstuļu kastītes spraugu un iemeta savu dāvanu. Noblīkšķēja, un viņam strauji sāka pukstēt sirds.

Dzīvoklī tomēr nebija jūtamas ne mazākās dzīvības pazīmes.

Īstenībā viņam labi žigli vajadzēja skriet prom un kaut kur ātri nomirt. Bet tas nebija tik viegli izdarāms, un Antons bailīgi nospieda zvana pogu. Tad viņš noskrēja vienas kāpnes zemāk. Tur viņš, elpu aizturējis, gaidīja. Dzīvoklī ne mazākā troksnīša. Tad viņš vēlreiz iedrošinājās aiziet līdz pat durvīm. Viņš atkal piezvanīja. Un atkal noskrēja pa kāpnēm.

Un atkal nekas nebija dzirdams. Kas gan ar māti noticis? Vai viņai būtu atgadījusies kāda nelaime? Vai māte atkal būtu saslimusi, tāpēc ka viņš tik ļoti bija viņu apbēdinājis? Varbūt viņa gulēja gultā un nevarēja kustēties? Atslēgas viņš nebija paņēmis līdzi. Varbūt viņa atgriezusi gāzi, lai noindētos?

Viņš uzskrēja pie durvīm, sāka bungot pa vēstuļu kastīti un sacēla lielu troksni. Ar abām dūrēm viņš dauzīja pa durvīm. Viņš sauca pa atslēgas caurumu:

— Māmiņ! Māmiņ! Tas esmu es! Atver taču!

Dzīvoklī joprojām ne mazākā troksnīša.

Tad viņš šņukstēdams noslīga ceļos uz salmu paklāja.

Nu visam bija beigas.

Antona māte un Punktiņa bija izmeklējušās Antonu pa visiem veikaliem, kur vien viņu pazina. Ne piena tirgotājs, ne maiznieks, ne miesnieks, ne sakņu tirgotājs, ne kurpnieks, ne elektriķis, neviens neko nezināja.

Punktiņa pieskrēja pie policista, kas stāvēja ielu krustojumā, un jautāja viņam. Bet tas tikai papurināja galvu un ar abām rokām ņēmās rādīt kustības virzienu. Pifku tas kaitināja, un viņš sāka ņurdēt. Gasta kundze pa to laiku gaidīja uz ietves un raudzījās ar bailīgu, ātri klīstošu skatienu visapkārt.

— Nekas, — sacīja Punktiņa. — Vai zināt, vislabāk būs, ja mēs iesim mājās.

Bet Gasta kundze nekustējās ne no vietas.

— Varbūt viņš ir pagrabā, — sacīja meitene.

— Pagrabā? — iejautājās Antona māte.

— Jā, vai varbūt uz bēniņiem, — ieminējās Punktiņa.

Un viņas, cik ātri vien varēja, skrēja pāri ielai uz māju.

Tieši tad, kad Gasta kundze gribēja atslēgt pagraba durvis, viņas izdzirdēja kādu augšā raudam.

— Tas ir viņš! — iesaucās Punktiņa. Antona māte reizē ir smējās, ir raudāja un skrēja augšā pa kāpnēm tik ātri, ka Punktiņa tik tikko spēja sekot.

— Anton! — sauca māte.

— Māmiņ, māmiņ! — atbildēja Antons.

Un tad sākās lielu lielā skriešana. Punktiņa apstājās otrajā stāvā. Viņa negribēja traucēt un turēja ciet Pifkam purniņu.

Pusceļā māte un dēls satikās un apkampās. Viņi nevarēja beigt viens otru glāstīt, it kā neticēdami, ka atkal sastapušies. Viņi apsēdās uz kāpnēm, vēl arvien rokās saķērušies, un smaidīja. Abi bija ļoti noguruši un zināja tikai to, ka ir priecīgi. Beidzot māte sacīja: — Nāc, manu zēn! Mēs taču nevaram mūžīgi šeit sēdēt. Ja nu kāds mūs ierauga.

— Jā, to nevar. Neviens mūs nesaprastu, — Antons piekrita. Nu abi roku rokā uzkāpa augšā. Kad māte atslēdza durvis un ar Antonu iegāja dzīvojamā istabā, viņš tai iečukstēja ausī: — Paskaties vēstuļu kastītē!

To viņa izdarīja, sasita plaukstas un sauca:

— Raug, te jau ir bijis kāds apsveicējs!

— Tā? — jautāja viņš, metās mātei ap kaklu un vēlēja briesmīgi daudz laimes un visu, visu labu. To, kas bija rakstīts apsveikuma kartītes otrā pusē, viņa slepeni izlasīja, vārot kafiju. Viņai nobira dažas asaras. Bet šoreiz tās bija prieka asaras.

Kāds zvanīja. Atvēra Gasta kundze.

— Ak, tevi es pavisam biju piemirsusi!

— Vēlreiz mani vissirsnīgākie novēlējumi dzimšanas dienā, — teica Punktiņa. — Vai drīkstu ieiet? — Tad nāca Antons un sasveicinājās ar viņu un takšeli.

— Tevis dēļ var dabūt sirmus matus, — Punktiņa pārmeta Antonam. — Mēs tevi meklējām kā mazo adatiņu. — Viņa iesita zēnam knipi pa degunu. Tad ienāca Antona māte ar kafijas kannu, un viņi trijatā dzēra dzimšanas dienas kafiju. Kūku gan nebija, tomēr visi trīs bija ļoti apmierināti. Un Pifka nogaudoja jubilārei serenādi.

Pēc kafijas māte sacīja:

— Tā, un nu ejiet atkal mazliet pastaigāties. Es likšos gultā. Pirmajai dienai tas man bija mazliet par daudz. Labi nāks miegs.

Uz kāpnēm Antons sacīja Punktiņai:

— Šo dienu es neaizmirsīšu.