Punktiņa un Antons

Es nezinu, ko jūs par to domājat. Vai jums šķiet pareizi, ka zēns vāra? Ka viņš sev aizsien mātes priekšautu, mizo kartupeļus, liek tos katlā, piemet sāli un ko gan visu vēl ne?

Pauls, ar kuru es par šo lietu runāju, sacīja: «Es nevārītu. Tas man nenāk ne prātā.»

«Hm,» es teicu, «ja nu tava māte slima gulētu gultā un ārsts noteiktu, ka viņai jāēd labi un noteiktā laikā, citādi viņa vēl varētu nomirt. ..»

«Nu labi,» Pauls steidzīgi atbildēja, «tad es, protams, arī vārītu — tieši tāpat, kā jūsu Antons. Manis dēļ, tomēr man būtu kauns. Vārīšana nav zēnu darbs.»

«Ja tu rotaļātos ar leļļu virtuvi, tad tev būtu iemesls kaunēties,» es atteicu. «Bet, ja tu rūpēsies, lai tava slimā māte dabū paēst, tad tu vari pat lepoties. Pat vairāk nekā ar to, ka vari lēkt četrus metrus tālu.»

«Četrus metrus divdesmit,» Pauls piemetināja.

«Redzi nu,» es iesaucos, «ar to tu lepojies!»

«Es pārdomāju,» pēc brītiņa sacīja Pauls, «es laikam tomēr nekaunētos, ja kāds mani pieķertu vārām. Bet patīkamāk būtu, ja nevienam tāda izdevība nerastos. Man šķiet, es aizbultētu virtuves durvis. Bez tam mana māte nemaz nav slima. Un, ja viņa saslimtu, mēs pieņemtu kopēju. Tad jau tā varētu vārīt!»

Vai redzat, kāds cietpauris?