Punktiņa un Antons

Īss pēcvārds

Kaut gan stāsts par Punktiņu, Antonu un Pifku ir jau beidzies, man uz sirds ir vēl kāds sīkums.

Proti — bērni, kas lasījuši kādu manu citu grāmatu par Emīlu un detektīviem, var sacīt: «Labais cilvēk, jūsu Antons taču ir gluži tāds pats zēns kā jūsu Emīls. Kāpēc jūs jaunajā grāmatā nerakstījāt par kādu savādāku zēnu?»

Un te nu man gribētos, pirms es pielieku gala punktu, tomēr vēl atbildēt, jo jautājums nav nepamatots.

Es stāstīju par Antonu, kaut gan viņš ļoti līdzinās Emīlam Tišbeinam, tāpēc, ka ticu — par šādiem zēniem nekad nav diezgan stāstīts un šādu Emīlu un Antonu mums nekad nevar būt par daudz!

Varbūt jūs apņematies kļūt par tādiem kā viņi? Varbūt, kad būsiet tos iemīļojuši, jūs kļūsiet tādi kā viņi — tik čakli, tik pieklājīgi, tik drosmīgi un tik godīgi?

Tas man būtu skaistākais atalgojums. Jo tādi kā Emīls, Antons un visi citi, kas viņiem līdzinās, kādreiz vēlāk kļūs par krietniem vīriem, par tādiem, kādi mums ir vajadzīgi.

Ērihs Kestners

PUNKTIŅA UN ANTONS

Erich Kastner PONKTCHEN UND ANTON Cecilie Dressler Verlag Berlin

No vācu valodas tulkojusi Zigrīda Plaka

Mākslinieks Valters Trīrs