Punktiņa un Antons

Vienpadsmitā nodaļa Poges kungs vingrinās spiegošanā

Kad direktors Poges kungs pievakarē nāca mājās, Gotfrīds Kleperbeins viņu notvēra pie durvīm.

— Jums, direktora kungs, mugura notriepta, — viņš sacīja. — Acumirkli. — Punktiņas tēvs apstājās, un šveicara dēls notīrīja viņam mēteli, kaut gan tas nemaz nebija netīrs. Tas zēnam bija pārbaudīts triks, un ar to viņš jau bija nopelnījis labu naudiņu. — Tā, — viņš sacīja un izstiepa roku. Poges kungs iedeva viņam vienu grasi un gribēja iet mājā. Bet Gotfrīds Kleperbeins iestājās durvīs. — Es direktora kungam varētu pateikt kaut ko tādu, kas ir vismaz desmit marku vērts.

Direktors Poges kungs sacīja:

— Laid mani garām.

— Tas attiecas uz meitas jaunkundzi, — čukstēja Gotfrīds Kleperbeins un pamirkšķināja.

— Kas tad ir noticis?

— Desmit markas, citādi ne vārda, — paskaidroja zēns un atkal izstiepa roku.

— Es mēdzu maksāt tikai pēc preču saņemšanas, — atbildēja Punktiņas tēvs.

— Godavārds? — jautāja zēns.

— Ko? Ak tā. Tātad labi. Godavārds!

— Vai jūs šovakar atkal iesiet prom?

— Mēs ejam uz operu, — sacīja Poges kungs.

— Tātad izliecieties, it kā jūs ietu uz operu, — ieteica Gotfrīds Kleperbeins. — Bet pēc tam nostājieties mājas priekšā un, ja jūs pēc ceturtdaļstundas nepiedzīvosiet zilus brīnumus, sauciet mani par muļķi.

— Būs darīts, — teica Poges kungs, pastūma zēnu sānis un iegāja mājā.

Pirms iešanas uz operu vecāki, kā parasts, ienāca pie Punktiņas bērnu istabā. Punktiņa bija jau gultā, un Andahtas jaunkundze lasīja pasaku par Aladinu un burvju lampu.

Māte purināja galvu:

— Tik liela meitene un liek sev vēl pasakas lasīt priekšā.

— Ak, pasakas ir tik dēkainas, tik apburošas un vispār tik dīvainas, — iebilda Punktiņa. — Man tā patīk klausīties pasakas!

— Nu jā, — teica tēvs. — Bet īstā lasāmviela pirms gulētiešanas tā tomēr nav.

— Zini, direktor, man ir stipri nervi, — apgalvoja meitenīte.

— Guli labi, mīlulīt, — piebilda māte. Šodien viņai kājās bija sudraba kurpes, galvā sudraba cepurīte un mugurā zils tērps vienās mežģīnēs. Punktiņa sacīja:

— Laimīgi jums izlīt!

— Ko? — vaicāja māte.

— Būs lietus, — atbildēja meitenīte. — Man naktskreklā ir reimatisms.

— Jau līst, — aizrādīja māte.

— Redzi nu, — turpināja Punktiņa. — Manam reimatismam vienmēr ir taisnība.

Poges kungs jautāja Andahtas jaunkundzei, vai viņa vēl šovakar kaut kur ies.

— Ko jūs domājat, direktora kungs, — bija atbilde.

Kad viņa sieva sēdēja mašīnā, viņš teica:

— Iedod man biļeti. Es aizmirsu cigārus. Brauciet vien tālāk, Hollak. Es jūs ar taksometru panākšu.

Poges kundze ziņkārīgi paskatījās vīrā un iedeva viņam biļeti. Viņš pamāja šoferim, un mašīna aizbrauca.

Poges kungs, protams, negāja atpakaļ uz dzīvokli. Viņš nebija no tiem vīriešiem, kuri aizmirst savus cigārus. Viņš nostājās aiz kāda koka iepretim mājai un gaidīja. Vai tas nebija smieklīgi, ka viņš bija paklausījis tāda zeņķa muļķībām? Un viņš patiešām nokaunējās.

No otras puses, viņam jau vairākas dienas bija tāda dīvaina sajūta pakrūtē.

Vārdu sakot, viņš gaidīja. Smidzināja smalks lietus. Iela bija tukša. Tikai retumis kāda mašīna pabrauca garām. Direktors Poges kungs nevarēja atcerēties, kad viņš tā būtu stāvējis lietū kā šodien un mēģinājis kaut ko slepus novērot. Viņš izņēma no etvijas cigāru. Taču viņam ienāca prātā, ka kvēlojošs cigārs tumsā varētu būt visai nodevīgs, un viņš to paturēja mutē neaizdedzinātu. Ja nu tagad viņu sastaptu kāds pazīstams! Tas tikai būtu skandāls. Tad sāktu runāt, ka direktors Poge vakaros stāv pie savas mājas un spiego.

Viņš paskatījās pāri pretī uz logiem. Bērnu istabā bija gaisma. Nu tātad!

Te gaisma nodzisa!

Par ko viņš īstenībā uztraucās? Punktiņa droši vien jau iemigusi un jaunkundze iegājusi savā istabā. Tomēr viņam sāka pukstēt sirds. Tumsā viņš vērīgi skatījās uz mājas durvīm. Te tās atvērās! Poges kungs iekoda sev lūpā. Viņš tik tikko nenorija cigāru. Pa pusatvērtajām durvīm izslīdēja sievietes stāvs un vilka aiz sevis meiteni. Abas pa tumsu kustējās kā spoki. Durvis aizcirtās. Sieviete bažīgi raudzījās visapkārt. Poges kungs cieši piespiedās pie koka. Sieviete ar meiteni skriešus devās uz pilsētas pusi.

Varbūt tie bija sveši cilvēki? Direktors Poges kungs sekoja pa ielas otru pusi. Viņš turēja roku mutei priekšā, lai nedzirdētu elsas. Viņš iebrida peļķēs, aizķērās aiz laternu stabiem, gandrīz nemanīja, ka pārtrūka zeķturis.

Taču abas gājējas ielas otrā pusē nemaz nenojauta, ka tiek izsekotas. Meitene klupa, un tievā, garā persona vilka viņu tālāk. Pēkšņi viņas apstājās, jo klusā iela izbeidzās un sākās lielpilsētas trokšņainie bulvāri.

Poges kungs uz pirkstgaliem aizlavījās vēl pāris soļu tālāk. Kas tur notika? Neko nevarēja saskatīt. Poges kungs baidījās, ka viņas varētu tam izsprukt. Viņš turēja acis vaļā, pat nemirkšķināja, it kā abas varētu pazust no zemes virsas, ja viņš tikai uz mirkli aizvērtu acis.

Tomēr nē, abi stāvi, sieviete un bērns, iznāca no kluso namu ēnas un devās taisni uz labi apgaismotajiem bulvāriem. Sieviete bija uzsējusi lakatu galvā. Viņas abas gāja ļoti lēni, un mazā meitenīte veda sievieti, it kā tā pēkšņi būtu saslimusi. Neraugoties uz lielo ļaužu straumi, kas plūda pa ielu, Poges kungs viņām varēja ērti sekot. Pagājušas garām Fridriha ielas stacijai, viņas devās projām Ganību dambja tilta virzienā. Uz tilta viņas apstājās un atspiedās pret margām. Vēl arvien lija.