Punktiņa un Antons

Pieaugušajiem ir savas rūpes. Bērniem — savas. Un dažkārt šīs rūpes ir lielākas par pašiem bērniem un pašiem pieaugušajiem, un tāpēc, ka šīs rūpes ir tik lielas, tās met lielu ēnu. Vecāki un bērni sēž šajā ēnā un salst. Kad bērns pienāk pie tēva un kaut ko jautā, viņš norūc: «Liec mani mierā! Man jau tā ir pilna galva!»

Bērns nolien malā, bet tēvs paslēpjas aiz avīzes. Un, kad māte ienāk istabā un jautā: «Kas tad ir noticis?» — abi saka: «Ak, nekas,» — un ģimenes labā gaisotne ir pagalam. Un dažreiz vecāki strīdas vai arī, kā Punktiņas vecāki, nekad nav mājās — un bērni pakļauti svešiem cilvēkiem, piemēram, kaut kādai Andahtas jaunkundzei vai arī kādam citam, un tad...

Rakstot man pašam pēkšņi ienāca prātā, ka šis pārdomas īstenībā būtu jālasa pieaugušajiem. Tātad, ja mājās atkal kādreiz kas gruzd, tad uzšķiriet šo lappusi un iedodiet saviem vecākiem izlasīt. Jā? Es domāju — tas nekaitēs.