Punktiņa un Antons

Sešpadsmitā nodaļa Beigas labas, viss labs

Kad Punktiņa nākamā dienā iznāca no skolas, pavisam pretēji paradumam durvju priekšā atkal stāvēja auto. Un šoreiz tajā bez Hollaka kunga sēdēja arī tēvs. Viņš pamāja Punktiņai. Bet pārējās mazās meitenītes no dusmām aizskrēja. No brauciena ar auto atkal nekas neiznāca.

Punktiņa sasveicinājās ar šoferi un iekāpa.

— Vai kaut kas noticis? — viņa bailīgi jautāja.

— Nē, — atbildēja tēvs. — Man patlaban ir mazliet laika.

— Kas tev ir? — jautāja Punktiņa un raudzījās viņā tā, it kā tas pēkšņi būtu uzaudzējis kuplu bārdu. — Laiks?

Mazā meitiņa patiešām samulsināja Poges kungu.

— Nu jā, — viņš piemetināja. — Nejautā tik muļķīgi. Kādreiz jau arī atliek laiks.

— Tas ir jauki, — viņa iesaucās. — Vai mēs nevarētu braukt uz Sarlotenhofu ēst vēja pūšļus?

— Es domāju, ka mums labāk vajadzētu aizbraukt uz skolu pēc tava Antona.

Tad viņa apķērās tēvam ap kaklu, un viņas skūpsts bija tik skaļš kā lielgabala šāviens. Viņi ātri brauca uz Antona skolu un ieradās laikā. Antons gandrīz atkrita augšpēdu, ieraugot, ka Punktiņa un viņas tēvs to gaida skaistajā mašīnā. Punktiņa pamāja Antonam, viņas tēvs tam spieda roku un teica, ka viņš esot varens zellis. Ar Velna Robertu viņš esot veikli izrīkojies.

Ļoti cienījamais Poges kungs, — sacīja Antons, — tas taču bija skaidrs kā diena. — Un tad viņš drīkstēja apsēsties priekšā — blakus Hollaka kungam, kurš viņam atļāva šad tad uzmīt uz gāzes pedāļa un apkalpot virziena rādītājus. Bija vienkārši brīnišķīgi. Punktiņa pavilka tēvu aiz auss un čukstēja:

— Direktor, šis zēns prot pat vārīt ēdienu.

— Vai ir kaut kas, ko viņš neprot? — jautāja Poges kungs.

— Antons? Antons prot visu, — viņa lepni sacīja. Un tāpēc, ka Antons prata visu ko, viņi beigu beigās aizbrauca uz Sarlotenhofu ēst vēja pūšļus. Pat Poges kungs apēda vienu vēja pūsli, lai gan tieši to ārsts bija stingri noliedzis. Tad viņi trijatā spēlēja paslēpes, lai Punktiņas tēvs kļūtu vājāks. Viņam taču sāka rasties vēderiņš. Pēc tam Antons gribēja doties uz mājām, bet direktors apsolīja, ka gan jau viņš Antona mātei paziņošot, kur dēls atrodas.

— Vai Bremzera kungs vēl ir kādreiz bāries? — apjautājās Punktiņa.

— Nē, — atteica Antons. — Viņš pret mani tagad ir ļoti laipns un ielūdza mani pie sevis uz tasi kafijas.

— Redzi nu, — mierīgi sacīja Punktiņa. Bet pagaldē viņa aiz tīrās apmierinātības ieknieba sev kājās.

Uz pusdienām viņi ieradās patiešām vēlu. Poges kundze bija dziļi aizvainota. Bet pārējie trīs savā priekā viņas aizvainojumu nemaz nepamanīja. Poges kundze apvainojās vēl vairāk, un viņa vispār neko vairs nevarēja ēst, jo citādi viņa pārsprāgtu.

— Kur gan tagad varētu būt Andahtas jaunkundze? — jautāja Antons, jo viņam bija laba sirds. Par tādiem jautājumiem Poges kundzei nebija nekādas saprašanas. Viņa tikai murmināja:

— Kur mēs tagad dabūsim uzticamu guvernanti?

Poges kungam radās ideja. Viņš pasauca Punktiņu sānis, sačukstējās ar viņu un tad sacīja:

— Es drīz būšu atpakaļ. — Tad viņš nozuda.

Pārējie, daudz nerunājot, turpināja ēst. Pēc tam abi bērni aizskrēja uz Punktiņas istabu, kur Pifka viņus ar ilgām jau gaidīja.

Antonam vajadzēja atsēsties uz krēsla. Punktiņa un suns viņam izrādīja pasaku par Sarkangalvīti. Pifka savu lomu prata jau ļoti labi. Bet arī šoreiz viņš Punktiņu negribēja aprīt.

— Varbūt viņš to iemācīsies, kad kļūs pāris gadu vecāks, — sacīja meitene. Antons bija tādās domās, ka izrāde tomēr bijusi lieliska. Viņš aplaudēja kā teātrī. Punktiņa paklanījās desmit reižu un meta gaisa skūpstus, un Pifka rēja tik ilgi, kamēr dabūja gabaliņu cukura.

— Un ko mēs tagad spēlēsim? — jautāja Punktiņa. — Es šodien varētu tēlot kupraino skroderi un viņa dēlu. Vai arī spēlēsim māti un bērnu, un Pifka būs bēbītis? Nē, mēs spēlēsim kramplaužus! Tu būsi Velna Roberts, es būšu resnā Berta, un, kad tu nāksi pa durvīm iekšā, es tev ar vāli zvelšu pa galvu.

— Un kas tēlos trīs policistus? — jautāja Antons.

— Es esmu Berta un trīs policisti, — viņa paskaidroja.

— Tu taču nevari pati ar sevi dejot, — iebilda Antons. Atkal nekas neiznāca. — Es kaut ko izdomāju, — sacīja viņš. — Mēs spēlēsim Amerikas atklāšanu. Es esmu Kolumbs.

— Labi, — iesaucās Punktiņa. — Es esmu Amerika, un Pifka ir ola.

— Kas viņš ir?

— Ola, — viņa noteica. — Kolumba ola. — To viņš nezināja, jo skolā tas vēl nebija mācīts.

— Tagad es zinu! — viņš iesaucās. — Mēs spēlēsim «Saliekamā laivā pāri okeānam». — Viņi novāca galdu un apgrieza to otrādi — ar kājām gaisā. Tā bija laiva. Un, kamēr Antons no galdauta izgatavoja buras, Punktiņa devās uz pieliekamo un paņēma pārtikas krājumus kuģim: podu ar marmelādi, sviesta trauku, vairākus nažus un dakšas, divas mārciņas kartupeļu, bļodiņu bumbieru kompota un pusi asinsdesas.

— Asinsdesa ir laba, — viņa sacīja. — Tā glabājas mēnešiem ilgi. — Viņa salika krājumus laivā, un tad vēl atlika tik daudz vietas kā bērniem un sunim. Blakus galdam atradās mazgājamā bļoda ar ūdeni. Punktiņa tajā plunčāja ūdeni, kamēr viņi brauca pāri okeānam, un teica: — Jūra ir briesmīgi auksta. — Antons okeāna vidū izkāpa, aizgāja pēc sāls un iebēra to mazgājamā bļodā.

— Jūras ūdenim jābūt sāļam, — viņš apgalvoja.

Tad iestājās rāms laiks. Tas ilga trīs nedēļas. Antons airēja pat ar spieķiem, tomēr netika ne no vietas. Punktiņa, viņš un Pifka apēda asinsdesu, un Punktiņa sāka gausties: Kapteini, krājumi iet uz beigām.

Mums jāpaciešas! — iesaucās Antons. — Tur, viņā pusē, atrodas Riodežaneiro. — Un viņš rādīja uz gultu.

— Paldies dievam, — sacīja Punktiņa. — Citādi es pilnīgi nomirtu badā. — Turklāt viņa no pusdienām un asinsdesas bija tā paēdusi, ka viņai kļuva pavisam nelabi.

— Un tagad nāks briesmīga vētra, — sacīja Antons, izkāpa un kustināja galdu.

— Palīgā! — izmisusi kliedza Punktiņa. — Mēs grimstam! — Viņa pārmeta pār bortu divas mārciņas kartupeļu, lai laiva kļūtu vieglāka. Bet Antons un vētra nerimās. Punktiņa sakampa vēderu un paziņoja: — Man sākas jūras slimība. — Un Pifka iekrita bumbieru kompota bļodā, ka nošļakstēja vien, jo nāca lieli viļņi mājas augstumā. Antons bija vējš un gaudoja.

Beidzot negaiss norima, zēns piestūma galdu pie gultas, un pie Riodežaneiro viņi izkāpa malā. Turienes iedzīvotāji okeāna pārbraucējus jo sirsnīgi apsveica. Viņus trijatā nofotografēja. Pifka bija saritinājies un sajūsmināts laizīja savu lipīgo kažoku. Tas garšoja pēc bumbieru mērces.

— Sirsnīgs paldies par laipno uzņemšanu, — sacīja Punktiņa. — Tas bija laiks, kad daudz ko vajadzēja paciest, bet mēs labprāt to atcerēsimies. Mana kleita diemžēl ir beigta, un mājup es došos ar vilcienu. Drošs paliek drošs.

— Es esmu Antonio Gastiglione, Riodežaneiro pilsētas galva, — norūca zēns. — Sirsnīgi apsveicu jūs un sevi pie mums un piešķiru jums ar suni pasaules čempiona nosaukumu okeāna šķērsošanā.

— Sirsnīgs paldies, mans kungs, — teica Punktiņa. — Mēs jūsu kausu turēsim godā. — No laivas viņa izņēma sviesta trauku un novērtēja to ar lietpratēja skatienu: — Tīrs sudrabs, vismaz desmit tūkstoši karātu.

Tad atvērās durvis — un ienāca Antona māte. Nu bija lieli prieki.

— Poges kungs atveda mani ar auto, — stāstīja viņa. — Bet kā tad šeit izskatās?

— Mēs tikko šķērsojām okeānu, — paziņoja Punktiņa, un tad visi uzkopa istabu. Pifka vēlreiz labprāt būtu iesēdies bumbieru kompotā, bet Antona māte to vairs nepieļava.

Pa to laiku Poges kungam bija nopietna saruna ar sievu.

— Es vēlos, lai Punktiņa kļūtu par kārtīgu cilvēku, — viņš sacīja. — Tāda Andahtas jaunkundze otrreiz vairs netiks mūsu mājā. Es nevēlos, ka mans bērns kļūst par augstprātīgu zosi. Vēlos, lai viņa iepazīst dzīves nopietnību. Punktiņa pati sev izraudzījusi draugus, un es tos atzīstu par labiem. Ja tu vairāk rūpētos par bērnu, tad tas būtu citādi. Bet tagad paliek tā, kā esmu nolēmis. Un nekādu pretimrunāšanu! Es pietiekami ilgi esmu sacījis jā un āmen. Tagad būs citādi.

Poges kundzei acīs bija asaras.

— Nu labi, Frici! Ja tu katrā ziņā tā gribi, — viņa piebilda un ar mutautiņu slaucīja seju. — Esmu ar mieru, bet tu nedrīksti vairs dusmoties.

Viņš noskūpstīja sievu. Tad viņš pasauca Antona māti un jautāja, ko viņa domājot par šādu plānu. Gasta kundze bija aizkustināta un atbildēja, ja viņa sieva esot ar mieru, tad ar prieku tam piekrītot. Viņa bija ļoti laimīga.

— Tagad uzmanību, bērni! — viņš iesaucās. — Uzmanību! Uzmanību! Antona māte vēl šodien iekārtosies Andahtas jaunkundzes istabā. Zēnam būs istaba ar zaļajām tapetēm, un no šī brīža paliksim visi kopā. Vai piekrītat?

Antons nevarēja izteikt ne vārda. Viņš kratīja Poges kungam un kundzei roku. Tad viņš, mātei piekļāvies, čukstēja:

— Nu mums vairs nebūs tik lielas rūpes, vai ne?

— Nē, manu labo zēn, — viņa sacīja.

Tad Antons atkal apsēdās blakus Punktiņai, un viņa no lieliem priekiem raustīja zēnu aiz ausīm. Pifka priecīgi cilpoja pa istabu. Izskatījās, ka viņš smīnētu.

— Nu, manu meitiņ, vai tu esi apmierināta? — jautāja tēvs un noglaudīja Punktiņai galvu. — Un lielajās brīvdienās mēs ar Gasta kundzi un Antonu brauksim uz Baltijas jūru.

Tad Punktiņa izskrēja no istabas un, kad atgriezās, turēja vienā rokā cigāru kārbu, bet otrā sērkociņus.

— Te būs atlīdzība, — viņa sacīja. Tēvs aizdedzināja cigāru, izpūšot pirmo dūmu, labā omā nosēcās un sacīja:

— To es esmu nopelnījis.