Punktiņa un Antons

Pirmā nodaļa Punktiņa spēlē teātri

Kad direktors Poges kungs pusdienās atgriezās mājās, viņš apstājās kā pienaglots un samulsis raudzījās dzīvojamā istabā. Tur stāvēja viņa meita Punktiņa ar seju pret sienu, nepārtraukti kniksēja un vaidēja. «Vai meitenei ir vēdergraizes?» Poges kungs domāja. Viņš aizturēja elpu un nekustējās ne no vietas. Punktiņa pastiepa abas rokas pret sudrabaini iztapsēto sienu, kniksēja un drebošā balsī teica:

— Sērkociņi, pērciet sērkociņus, mani kungi!

Punktiņas mazais, brūnais takšelis tupēja meitenei blakus, galvu piešķiebis, brīnījās un sita ar asti takti. Punktiņa bēdīgi teica:

— Žēlojiet mūs, nabaga ļautiņus! Viena kārbiņa tikai desmit feniņus. Sunītis Pifka sāka kasīt aiz auss. Viņam laikam cena likās par augstu, vai arī viņš nožēloja, ka pašam nav klāt naudas.

Punktiņa izstiepa rokas vēl augstāk, kniksēja un murmināja:

— Māte ir pavisam akla un vēl tik jauna. Trīs kārbiņas par divdesmit pieciem feniņiem. Lai dievs jūs svētī, mīļā dāma! — Šķita, ka siena no viņas būtu nopirkusi trīs kārbiņas sērkociņu.

Poges kungs skaļi iesmējās. Kaut kas tamlīdzīgs viņam vel nekad nebija atgadījies. Viņa meita stāvēja dzīvojamā istabā, kuras iekārta maksāja trīs tūkstoši marku, un diedelēja, lai tapetes no viņas kaut ko nopērk. Punktiņa izbijās, izdzirdējusi smieklus aiz muguras, apgriezās, ieraudzīja tēvu un aizmuka. Pifka vienaldzīgi cilpoja viņai līdzi.

Jums abiem laikam visi nav mājās? — jautāja tēvs, bet viņš nesaņēma nekādu atbildi. Tad viņš apgriezās un iegāja savā darba istabā. Tur uz rakstāmgalda bija vēstules un laikraksti. Viņš dziļi iesēdās ādas atzveltnes krēslā, aizdedzināja cigāru un sāka lasīt.

Punktiņas īstais vārds bija Luīze. Bet, tā kā viņa pirmajos dzīvības gados lāgā nebija gribējusi augt, viņu iesauca par Punktiņu. Un tā viņu sauca arī vēl tagad, lai gan meitene jau sen gāja skolā un tik maza nemaz vairs nebija. Viņas tēvs Poges kungs bija spieķu fabrikas direktors. Viņš pelnīja daudz naudas, un viņam bija arī daudz ko darīt. Viņa sieva, Punktiņas māte, turpretī domāja citādi. Viņai likās, ka vīrs pelna par maz un strādā par daudz. Poges kungs tādos gadījumos mēdza sacīt: sievietes no tādām lietām nekā nesaprot. Bet tam sieva gan īsti neticēja.

Viņi dzīvoja lielā dzīvoklī netālu no Reihstāga krasta. Desmit istabu dzīvoklis bija tik liels, ka Punktiņa, kamēr, no pusdienām atgriezdamās, tika līdz bērnu istabai, gandrīz arvien bija izsalkusi. Tik garš bija ceļa gabals.

Tā kā mēs tieši runājām par ēšanu, tad jāsaka: Poges kungs bija izsalcis. Viņš pazvanīja. Ienāca resnā kalpone Berta.

— Vai badā būs jāmirst? — viņš saīdzis jautāja.

— Nē jau, nē! — teica Berta. — Bet cienītā kundze vēl ir pilsētā, un es domāju...

Poges kungs piecēlās.

— Ja jūs vēl turpināsiet domāt, rīt paliksiet bez brīvdienas, — viņš pateica. — Žigli! Ēdīsim! Pasauciet jaunkundzi un bērnu. — Resnā Berta sakustējās un izvēlās pa durvīm.

Ēdamistabā Poges kungs ieradās pirmais. Viņš ieņēma tableti, savieba seju un uzdzēra ūdeni. Viņš rija tabletes, kad tik vien bija izdevība: pirms ēšanas, pēc ēšanas, pirms gulētiešanas un pēc piecelšanās; dažreiz tabletes bija apaļas ripiņas, dažreiz kā bumbiņas, dažreiz četrstūrainas. Varēja pat domāt, ka viņš tās iebauda ar sevišķu prieku. Bet patiesībā iemesls bija kuņģa kaite.

Pēc tam ieradās Andahtas jaunkundze. Andahtas jaunkundze bija bērnu audzinātāja. Viņa bija ļoti gara, ļoti vāja un ļoti savāda. «Viņa laikam bērnībā bāzta pārāk karstā vannā,» Berta arvien mēdza teikt, un vispār viņas viena otru diez kā necieta. Agrāk, kad Poges mājās vēl nebija guvernantes un bija tikai auklīte Kēte, Punktiņa vienmēr sēdēja virtuvē pie Bertas un Kētes. Tur viņa lobīja pākstis, Berta veda viņu iepirkties un stāstīja meitenei par savu brāli Amerikā. Punktiņa vienmēr bija sveika un vesela un neizskatījās tik bāla kā tagad, kopš mājā bija šī savādā Andahta.

Mana meita izskatās ļoti bāla, — Poges kungs norūpējies teica. Vai jums tā neliekas?

— Nē, — atbildēja Andahtas jaunkundze. Tad Berta ienesa zupu un smējās. Andahtas jaunkundze pašķielēja uz kalpones pusi.

— Kāpēc jūs tik aušīgi smejaties? — jautāja namatēvs un strēba tik centīgi, it kā par to viņam kāds maksātu. Tad viņš pēkšņi ļāva karotei iekrist zupā, piespieda salveti pie mutes, sāka rīstīties, neganti klepot un rādīja uz durvīm.

Tur stāvēja Punktiņa. Ak tavu brīnumu! — kāda viņa izskatījās.

Viņa bija uzvilkusi tēva sarkanos rītasvārkus, zem tiem pabāzusi spilvenu un izskatījās pēc apaļas, iedauzītas tējkannas. Tievās, kailās kājas, kas bija redzamas, atgādināja bungu vālītes. Uz galvas meitenei šūpojās Bertas svētdienas cepure. Tas bija jocīgs daikts no raibiem salmiem. Punktiņa vienā rokā turēja mīklas veltni un atvērtu lietussargu, bet otrā auklu. Pie auklas bija piesieta panna, un pannā, kas klabēdama vilkās viņai nopakaļ, sēdēja takšelis un rauca pieri. Pieri viņš rauca nevis tāpēc, ka bija saīdzis, bet tāpēc, ka viņam bija par daudz ādas uz galvas. Un, tā kā tai nebija kur palikt, radās ilgviļņi.

Punktiņa apgāja vienreiz apkārt galdam, tad nostājās pretī tēvam, vērīgi viņā lūkojās un nopietni jautāja:

— Lūdzu, uzrādiet biļeti?!

— Nē, — tēvs sacīja. — Vai jūs mani nepazīstat? Es taču esmu dzelzceļa ministrs.

— Ak tā, — viņa atteica.

Andahtas jaunkundze piecēlās, paķēra Punktiņu aiz apkakles, atbruņoja un novilka dīvaino apģērbu, līdz meitene atkal izskatījās pēc normāla bērna. Resnā Berta paņēma kostīmu, mīklas veltni un lietussargu un iznesa laukā. Viņa smējās vēl virtuvē. To varēja gluži skaidri dzirdēt.

— Kā gāja skolā? — jautāja tēvs, bet, tā kā Punktiņa neatbildēja un ar karoti plunčāja zupu, viņš turpināja jautāt:

— Cik ir trīsreiz astoņi?

— Trīsreiz astoņi? Trīsreiz astoņi ir viens simts divdesmit, dalīts ar pieci, — meitene atbildēja.

Direktors Poges kungs ne par ko vairs nebrīnījās. Viņš klusībā pārrēķināja un, tā kā bija pareizi, sāka atkal ēst. Pifka bija uzrāpies uz tukša krēsla, atbalstījis priekškājas pret galdu un, pieri saraucis, vēroja, vai visi ēd zupu. Izskatījās, it kā tas gribētu teikt runu. Berta ienesa vistu ar rīsiem un viegli iesita Pifkam. Takšelis to pārprata un uzrāpās uz galda. Punktiņa nocēla Pifku zemē un teica:

— Vislabāk es gribētu būt dvīne.

Tēvs skumīgi paraustīja plecus.

— Tas būtu lieliski, — sacīja meitene. — Mēs ietu vienādi ģērbtas, un mums būtu vienāda matu krāsa, vienādi kurpju numuri, vienādas kleitas un pavisam, pavisam vienādas sejas.

— Un tad? — jautāja Andahtas jaunkundze.

Punktiņa nosēcās aiz labsajūtas, iedomājoties tādu laimi.

— Neviens nezinātu, kura esmu es un kura ir viņa. Un, ja domātu, ka tā esmu es, tad tā būtu viņa. Un, ja domātu, ka tā ir viņa, tad tā būtu es. Ai, tas būtu lieliski!

— Tas būtu neizturami, — piezīmēja tēvs.

— Un, ja skolotāja sauktu: «Luīze!» — tad pieceltos es un teiktu: «Nē, es esmu tā otra.» Un tad skolotāja sacītu: «Sēdies!» izsauktu otru un kliegtu: «Kāpēc tu nepiecelies, Luīze?» — un tā sacītu: «Es taču esmu Karlīnīte.» Un pēc trim dienam skolotāja dabūtu krampjus un brauktu atvaļinājumā uz sanatoriju ārstēties, bet mums būtu brīvdienas.

— Dvīņi bieži vien ir arī ļoti atšķirīgi, — Andahtas jaunkundze apgalvoja.

— Mēs ar Karlīnīti nekādā ziņā ne, — iebilda Punktiņa. — Tādu līdzību jūs vēl nebūtu redzējuši. Pat direktors mūs nevarētu atšķirt. — Direktors bija viņas tēvs.

— Man jau ar tevi pietiek, — direktors sacīja un paņēma otru porciju vistas.

— Kas tev ir pret Karlīnīti? — Punktiņa jautāja.

— Luīze! — tēvs skaļi iesaucās. Kad viņš teica Luīze, tas nozīmēja, ka nu jābeidz blēņoties, citādi nebūs labi. Punktiņa klusēja, ēda vistu ar rīsiem un paslepus rādīja Pifkam visādas grimases, kamēr tas izbailēs noskurinājās un aizskrēja uz virtuvi.

Beidzot, kad viņi jau ēda saldo ēdienu — todien bija plūmes — ieradās arī Poges kundze. Viņa gan bija ļoti skaista, bet starp mums runājot — arī diezgan neciešama. Berta kādreiz bija teikusi kādai citai kalponei: «Manu cienīgo vajadzētu ar slapju lupatu nosist. Viņai ir jauks, ņiprs bērns un labs vīrs, bet vai tu domā, ka viņa par tiem rūpējas? Nekas tamlīdzīgs. Cauru dienu braukā apkārt pa pilsētu, iepērkas, apmaina pirkto, iet uz pēcpusdienas tējām un modes skatēm, un vakaros arī vēl nabaga vīram jāskrien līdzi. Visu cauru nedēļu — gan uz teātri, gan uz kino, gan uz ballēm — vienā skriešanā. Mājās viņa vispār vairs nerādās. Nu, bet tur ir arī savs labums.»

Tātad Poges kundze bija ieradusies, apsēdās un izskatījās aizvainota. Īstenībā viņai vajadzētu lūgt piedošanu, ka ieradusies tik vēlu. Taču viņa vēl apvainojās, ka pārējie nebija gaidījuši ar pusdienām. Poges kungs atkal ieņēma tabletes, šoreiz četrstūrainas, savieba seju un uzdzēra pēc tam ūdeni.

— Neaizmirsti, ka mēs šovakar esam ielūgti pie ģenerālkonsula Oleriha, — sieva atgādināja.

— Neaizmirsīšu, — sacīja Poges kungs.

— Vista ir pavisam atdzisusi, — viņa teica.

— Tā ir gan, — sacīja resnā Berta.

— Vai Punktiņai skolā kaut kas uzdots? — Poges kundze jautāja.

— Nē, — atbildēja Andahtas jaunkundze.

— Bērns, tev jau viens zobs kustas! — kundze iesaucās.

— Tā ir gan, — teica Punktiņa.

Poges kungs piecēlās no galda.

— Es nemaz vairs neatceros, kāda mūsu māja izskatās vakaros.

— Turklāt mēs vakar vakarā pat līdz āra durvīm netikām, — atbildēja viņa sieva.

— Toties Brikmaņi bija šeit, — viņš sacīja, — un Srami un Dītrihi, visa māja bija pilna cilvēku.

— Vai mēs vakar bijām mājās vai nebijām mājās? — sieva enerģiski jautāja un vērīgi raudzījās vīrā. Direktors Poge drošības labad neko neatbildēja un iegāja darba istabā. Punktiņa sekoja tēvam un apsēdās pie viņa lielajā ādas atzveltnes krēslā.

— Zobs kustas? — viņš jautāja. — Vai sāp?

— Ak, ko nu, — meitene atbildēja. — To es pie gadījuma izraušu. Varbūt vēl šodien.

Tad mājas priekšā ietaurējās mašīna. Punktiņa pavadīja tēvu līdz nama durvīm. Hollaka kungs, šoferis, meitenīti sveicināja, un arī viņa sveicināja. Punktiņa darīja to tāpat kā viņš — pielika roku pie cepures, kaut gan viņai cepure nemaz nebija galvā. Tēvs iekāpa, auto aizbrauca, tēvs vēl pamāja ar roku, arī Punktiņa pamāja.

Kad viņa gribēja ieiet atpakaļ istabā, durvīs stāvēja Gotfrīds Kleperbeins, tas bija šveicara dēls un īsts resgalis.

— Paklau, — viņš teica, — ja tu man dosi desmit markas, es neko neizpaudīšu. Citādi es pateikšu tavam tēvam.

— Ko tad? — Punktiņa nevainīgi jautāja.

Gotfrīds Kleperbeins draudoši nostājās ceļā.

— To tu zini tīri labi, neizliecies par muļķi, manu sirsniņ!

Punktiņa gribēja tikt mājā, bet zēns viņu nelaida iekšā.

Tad viņa nostājās tam blakus, salika rokas uz muguras un izbrīnījusies raudzījās debesīs, it kā tuvotos cepelīns vai maijvabolīte uz slidām, vai kas tamlīdzīgs. Zēns, protams, arī paskatījās uz augšu, un tad meitenīte ka zibens pašāvās tam garām, bet Gotfrīds Kleperbeins palika, kā mēdz teikt, ar garu degunu.